Impēriju maigā pagātne joprojām palo mācību grāmatās. Krievija nav vienīgā, kas tiecas idealizēt savas koloniālās pagātnes nospiedumus. Ir pieņemts uzskatīt, ka, piemēram, britu kolonizācijas periods Indijā (lielos vilcienos) bijis pozitīvs, labs un veselīgs indiešu sabiedrības attīstībai. Tā domā paši briti.
Paši indieši ir stipri citās domās, uzskatot, ka izņemot pēcpusdienas tējas tradīciju un kriketu, koloniālā vara bija neciešams periods nācijas vēsturē. Nežēlīgs un destruktīvs periods. Tā uzskata Shachi Tharoor savā jaunākajā grāmatā, izsvītrojot ilgi kultivētos romantiskos priekšstatus par koloniālisma perioda “cilvēkmīlestības pusēm”.
Leiboristu līderis Jeremy Corbyn nesen akcentēja domu, ka britu skolēniem būtu jāmāca par tām negatīvajām sekām, kuras izraisīja britu imperiālisms kolonijās. Iniciatīva sekoja aptaujai, kas pierādīja, ka trīs no katriem pieciem karalistes skolēniem ir lepni par savas dzimtenes pagātni un uzskata, ka nav iemesla kaunēties no tā ko senči sastrādājuši pagātnē. Puse no bērniem bija pārliecināti, ka kolonizētajām zemēm atkarība palīdzēja attīstīties. 45% uzskatīja, ka Lielbritānijai vairs nevajadzētu “savu impēriju”. Atlikušie nav droši par savu izvēli “dzimtenes modelim”. Iespējams, ka tāpēc būtu lietderīgi ievest skolas grāmatas formātā Shashi Tharoor grāmatu – Inglorious empire: What the British did to India, kas ir skarba izrēķināšanās ar imperiālisma romantiku. Zināmā mērā – vēsturisko aceņu pieregulēšana. Cīņa pret Hitleru esot aizēnojusi to, kas noticis agrāk.
Protams, ka virkne bijušo kolonizatoru tiecas humanizēt savu agresīvo pagātni. Tiek ieviesti jauni termini. Viens no tādiem ir tā saucamais “liberālais imperiālisms” , kuru britu koloniālās varas romantizētāji mēdz izmantot pagātnes izdaiļošanai. Vārdu sakot – Spānija, Portugāle un Beļģija bija asiņainas un negantas koloniālās varas, taču briti vienmēr esot bijuši savaldīgi humānisti arī attiecībās ar vasaļiem kolonijās un centušies “darīt visu to labāko” vietējo iedzīvotāju labā. Saprotams, ka šie pieņēmumi ir iedomas, jo koloniālā vara centās panākt kārtību un mieru valstī, kuru izlaupīja bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Piemēram, 1700. gadā Indija nodrošināja 23% no pasaules ekonomikas apgrozījuma. Turpretī 1947. gadā (pēc koloniālisma krišanas) vairs tikai 3%. Skaidrs, ka indiešu izejvielas uzbaroja Lielbritānijas industriju.
Koloniālisms aizkavēja Indijas modernizācijas periodu un šī gigantiskā un bagātā valsts arī šodien ir spiesta “pievilkties” pie kolonizatoru standarta.
Šaši grāmata netieši norāda uz to, ka nav godīgi pieprasīt no bijušajām kolonijām strauju progresu, ja prasītāji paši ir uzvārījušies uz koloniju potenciālās pārticības rēķina.
Japānai vai Zviedrijai, piemēram, nav nācies piedzīvot to, kas bija jāiztur, piemēram, Polijai, Latvijai vai Indonēzijai. Kolonizatori nerēķinājās ne ar ko. Kara gados Čērčils ar varu piespieda Indiju eksportēt labību pat vietējā bada (neražas) apstākļos. Kamēr indieši mira no bada, Čērčils labību izvietoja rezerves noliktavās. Šodien nav noslēpums, ka viņš indiešus necieta valodas, reliģijas un tradīciju dēļ. Taču indiešiem bija jākaro Čērčila armijā un 87 000 no tiem gāja boja frontē, lai nodrošinātu Britānijas brīvību.
Vai tiešām nebija nekā laba, ko briti būtu uzdāvinājuši indiešiem sava kundzības perioda laikā? Tikai valodu, tēju un kriketu. Viss. To faktiski varēja piesavināties arī bez sāpīgā kolonizācijas perioda.
Kā paliek ar bēgļiem? Vai bijušajām kolonijām šodien nav pienākums stāvēt pirmajām rindā kā nelaimīgo, bēgošo cilvēku uzņēmējām no Āfrikas un Āzijas. Varbūt nedalīsim bēgļus vienlīdzīgi visiem, bet paraudzīsimies, kurām no šīm valstīm ir koloniālā pagātne. Tā uzliek pienākumus.