Ja kādam interesē – manā skapī noslēptu līķu nav

 

1940-g-7-nov

Rīga padomju okupācijas pirmajā gadā, 1940. g. 7. novembris. Foto: Hermanis Veinbergs

 

Šis blogs nav mana taisnošanās okšķeriem, histēriskajiem nelabvēļiem vai skauģiem. Tas ir stāsts tiem, kas man jautāja. Nekad nevajag pārliecināt personas, kas nevēlas sarunāties, bet tikai uzdot jautājumus retoriskā formā. Viņiem nāksies pierādīt, ka saule “lec” arī bez kājām un tas ir nevajadzīgs enerģijas izmantojums. Tieši tāpat kā paskaidrojums par to, ka “skaudība” ir tieksme pārlikt akcentus no “sporta finansēšanas problēmām” uz ziņas autora matu krāsas apspriešanu.

Neko savos tvītos un rakstā par nodokļiem un sportu  nemainīšu un neesmu atkāpusies vai nožēlojusi to, ko daru. Pastāstīšu to, ko man jautāja. Tiem, kas patiesi vēlas uzzināt. 

Kā bija okupētajā Latvijā?

Pieņemu, ka gados jaunāki cilvēki, kas šos laikus nav piedzīvojuši, nesaprot, kā tur īsti bija. Kā uzvedās cilvēki? Vai visi raudāja Brežņeva bērēs un vai atrada kompromisu ar nežēlīgo varu?  Vai visi no šīs pagātnes iznāca nosmērējušies ar noziegumiem cilvēces priekšā? Vai kolektīvi nodeva dzimteni un principus? Vai obligāti pārdevās paši? Protams, ka nē. Cilvēki mēdza būt dažādi un viņu likteņi tāpat.

Šis ir mans ieskats pagātnes notikumu spektrā, kas daudziem Latvijā, iespējams, nav zināms. Tā nu ir iznācis, ka mani par komunikācijas zinātni nekad neintervē. Daudziem pat nav zināms, ka es pamatā esmu pētniece un zinātniece, nevis tikai publiciste (viedokļa žurnāliste). Var gadīties, ka publicista darbs ir aizēnojis manu zinātnisko un pedagoģisko darbu augstskolās. Tagad mēģināšu šo zonu izgaismot.

Šādi  notiek personas novākšana no publiskās skatuves

Šīs pārdomas man radās izlasot muļķības, kuras sociālajos tīklos bija “uzrakuši” cītīgi okšķeri, kuri pašlaik cenšas atrast ko “šausmīgu” manā pagātnē, lai tādejādi sakompromitētu  mani kā personu.  Viņiem šķiet, ka “nomālējot mani melnu”, varēs anulēt visus manu nākamos rakstus un visu ko es turpmāk teikšu medijos vai savā blogā.

Izmantotā metode – nomelnot “ziņas” nesēju (ja nav no teikt pretī ziņas saturam) ir veca un pārbaudīta. Nokrāsojot mani melnu, neviens vairs neticēs tam, ko saku.  Un ieinteresēto Latvijā pašlaik  ir daudz, kaut vai tie, kas mani čakli sūdz tiesā (Kremlim draudzīgā partija Saskaņa un brūnie nacionālisti, kurus vieno daudz kopīga) un tagad arī ar to draud arī LBS līdzjutēji, aiz kuriem ir ļoti košs politisks spektrs.

Nedomāju, ka visi brēcēji un lamātāji ir basketbola fani. Domāju, ka sporta karsējus jau sen lieliski izmanto politisko partiju polittehnologi savām vajadzībām. Atliek faniem iestāstīt, ka esmu aizvainojusi elku, un pūlis ar āmuriem dodas uzbrukumā.

Esmu neērta žurnāliste/publiciste. Mani vajag novākt, jo vēlēšanas atkal  tuvojas un tādi nekontrolējami publicisti kā es var notraucēt.  Tagad šis prieka brīdis ir klāt.  “Taimings” ir perfekti izvēlēts, jo viena daļa sabiedrības “dusmojas uz Sandru Veinbergu par Porziņģi” un tad ir īstais brīdis izmantot šo nepatiku, lai novāktu žurnālisti no publiskās skatuves un iecirst pamatīgu pļauku uz visiem laikiem.

Pirmais solis nomelnošanas kampaņā ir jau paveikts – tīmeklis ir pilns ar zākāšanos plašā spektrā. Tā veltīta Sandrai kā  “sliktai sievietei”, un apkopojumu varat izlasīt manā tvitera kontā. Nākamais ir atrast manā drēbju skapī  (pagātnē) “līķi”, t.i., kaut ko tādu, kas manos draugos un labvēļos izraisītu riebumu un nepatiku pret to, kas es esmu šodien. Okšķeri jau vairākas dienas cītīgi piespēlē savus atklājumus – vecus sporta protokolus ieskaitot.

Taču pats interesantākais, ko man nepazīstamie “racēji”  un “Sandras Veinbergas” atmaskotāji man atsūtīja, bija kāda intervija ar mani laikrakstā Cīņa. Toreiz es kā ļoti jauna zinātniece biju spiesta  uzņemties Žurnālistikas katedras vadību Latvijas Universitātē un laikraksta Cīņa zinātnes reportieris (liekas Gerds viņus sauca) intervēja mani par to “kas jūs tāda” un “kā strādāsiet universitātē”.

Intervija tika sniegta laikā, kad Latvija bija PSRS okupēta un es kā jauna zinātniece biju atgriezusies no Maskavas Universitātes ar aizstāvētu disertāciju azotē. Izlasīju šo interviju šodien. Neredzu nekā briesmīga vai kompromitējoša.  Man patīk šī intervija.

Vai okupētajā Latvijā bija iespējama godīga dzīve?

Jā, esmu bijusi spiesta piedzimt un uzaugt Latvijā, kuru bija okupējusi Padomju Savienība. Protams, ka man tas nepatika. Man būtu bijusi iespēja piedzimt arī Dānijā, no kuras pēc kara (idiotiski!) atgriezās mana mamma un vecvecāki. Tas bija muļķīgākais solis, kurus viņi varēja izdarīt. Ar tēti pēc tam to viņiem pārmetām diezgan regulāri. Taču bija tā kā bija.

Latvija pēc kara bija okupēta, bet mani vecāki bija ieradušies no ārzemēm un tāpēc skaitījās neuzticami padomju varai un katru dienu dzīvoja stresā.  Labi, nepārmetīsim, ka viņi toreiz nesaprata, kas ir Staļins un lielā vēlme glābt manu tēvu, lika viņiem ierasties “ļaunuma impērijā” ar misiju. Nevienu brīdi savā mūžā neesmu akceptējusi PSRS kā piemērotu dzimteni, jo valsts bija cietums, no kura aiziet nebija iespējams.

“Sliktā biogrāfija” pieprasīja lielu centību skolā un mācībās, lai kaut kur tiktu uz priekšu. Nebiju vienīgā tāda. Godīgi sakot –  sistēmas piekritēju manu paziņu vidū bija samērā maz. Visi svinēja (pa klusam) Ziemassvētkus un Lieldienas, taču skolā sprauda pie kleitas oktobrēna zvaigznīti. Kā izturēties pret brutālo varas sistēmu? Nē, mēs neprotestējām skaļi. Tas nebija iespējams. Tēvs neganti apcēla par šo “zvaigznīti” un teica, ka mans vecaistēvs nevarētu būt Ļeņins, jo viņš zinot, kas ir mans īstais vectēvs. “Labi!”, – oponēja vecmamma, – ” liec bērnam mieru. Izglītība ir vienīgais, ko padomju vara nevar atnākt un viņai atņemt. Pārējo visu mūsu mantu viņi ir jau mums atņēmuši. Tagad nevajag krist acīs un izlekt. Vienkārši strādāt un paņemt no sistēmas visu labo. Ja iespējams,. Gan pienāks diena, kad kaut kas no tā noderēs. Galvenais, lai neaizved.”.

Tas arī bija mans moto līdz brīdim kad Latvija kļuva brīva.

Kāpēc žurnālistika?

Protams, ka man ļoti nepatika padomju sistēma un sākumā es pat pretojos tēva idejai par to, ka vajadzētu studēt žurnālistiku. Teicu, ka nerakstīšu slavas dziesmas “ļeņinam un staļinam”. Turpretī viņš bija pārliecināts, ka Latvija kādreiz būs brīva un “tad žurnālisti būs vajadzīgi”. Viņš arī pats strādāja kā preses fotogrāfs un manā blogā var atrast vairākas viņa fotogrāfijas.

Bez tam, tā esot interesanta profesija,  žurnālists varot daudz izdarīt cilvēku labā. Spītējos un teicu, ka studēšu medicīnu. Skola pat man uzrakstīja ieteikumu studijām Medicīnas  institūtā. Pēdējā brīdī iesniedzu dokumentus Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātē un to nobeidzu priekšlaicīgi. Biju iecerējusi studēt mūziku. Taču sakritība mani pagrieza atpakaļ žurnālistikas virzienā. Latvijai bija piešķirta mērķa doktorantūras vieta Maskavas universitātes Žurnālistikas fakultātē.  Rīgas katedra to piedāvāja man. Braucu prom, atstājot darbu Latvijas Televīzijas Mūzikas redakcijā.

Tā arī sākās mans ceļš pie zinātnes. Bija iestājeksāmeni, bija liela sijāšana (filozofija, vācu valoda, ārzemju literatūra) un tiku iekšā.  Tagad doktorantiem šādu kompetences pārbaužu vairs nav. Tam sekoja 3 studiju gadi. Rezultātā  aizstāvēju savu pētījumu par Rietumvācijas  TV programmu žurnālu Hör Zu un tā specifiku Branta – Šēla valdības laikā. Pētīju, kā lielākais Vācijas žurnāls radies, kā funkcionē Špringera izdevniecībā un kādas nostādnes izmanto kristīgie demokrāti kaujā ar Branta valdību. Kādas ir žurnāla ietekmes sviras sabiedriskās televīzijas un privāto televīzijas staciju virzienā.

Vai slavēju Brežņevu? Nē. Taču ievadā bija obligāti jāliek kāds KP citāts, jo tādi bija spēles noteikumi. Slavināt neko nevajadzēja.  Ja manā disertācijā atradīsiet kādu atsauci uz PSKP  kongresu lēmumiem, tad to pašu jūs atradīsiet jebkurā Padomju Savienībā aizstāvētā zinātniskā darbā jebkurā jomā, pat jebkurā augstskolas diplomdarbā. Tādi bija spēles noteikumi. Taču pēc būtības tas nemazina ne, piemēram, Saharova, ne citu zinātnieku pētījumu zinātnisko vērtību.

Jo, lai padomju režīmā aizstāvētu kādu zinātnisko darbu, ievadā bija jānorāda, kā šo pētījumu var izmantot “komunisma celtniecībā”.  To darīja arī visi tie Rietumu valstu pētnieki, kas savus diplomdarbus un disertācijas  aizstāvēja Padomju Savienībā. Mācījos kopā ar somiem, zviedriem, čehiem, poļiem, kurdiem, palestīniešiem, ebrejiem un amerikāņiem.  Turpat studēja arī Anna Poļitkovska, piemēram. Visi tā rakstīja doktora darbu ievadus, jo citādi VAK darbus nelaida cauri. Pētniecības atklājumu saturs sākās pēc ievada.  Visi to zināja. Tāpat kā mans tēvs zināja, ka oktobrēna vectēvs skaitās “ļeņins”, bet faktiski ir Juris. 🙂

Vai man vajadzēja atteikties no studijām Padomju Savienības galvenajā augstskolā jeb Austrumeiropas “Jēlas universitātē”? Tāpēc, ka Latvijas bija okupēta un disertācijas ievadā nāksies formāli 2x citēt partijas kongresa materiālus? Nē, domāju, ka rīkojos pareizi. Nenožēloju. Man bija lielisks zinātniskais vadītājs, pedantiski, bet kompetenti skolotāji un kolēģi. Braucu atpakaļ uz Rīgu, jo biju tā saucamā “mērķa doktorante”  – mediju zinātniece Latvijai.

Tolaik šeit nebija komunikācijas zinātnes. Iespējas grādam bija tikai divas : 1) ideoloģiskā (vēstures), un 2) neitrālā (filoloģija).  Izvēlējos pēdējo.

Tātad mediju zinātne bija iespējama filoloģisku pētījumu jomā.  Maskavā zinātniskais darbs ārzemju literatūrā un žurnālistikā bija attīstīts. Rīga nekā tāda nebija. Saglabāju kontaktu ar Lomonosova universitāti, kur man ieteica sākt studēt Skandināvijas mediju pētniecību. Bija vajadzīgi eksperti zinātniskā darba attīstībai jeb doktora darbu plaģiāta kontrolei. Man piedāvāja apzināt vadošos pētniekus, viņu darbus Zviedrijā un Dānijā. Vēlāk veikt plaģiāta kontroles ekspertīzi pirms doktora darbu aizstāvēšanas. Sāku lasīt Larsa Furhofa un citu klasiķu grāmatas (bibliotēkas specfondos) un mācījos zviedru valodu.

Kā es aizbraucu uz Zviedriju?

Tas nebija vienkārši. 1975. gadā PSRS parakstīja tā saucamo Helsinku vienošanos par Eiropas drošības un sadarbības organizācijas izveidi. PSRS un Rietumi apņēmās veicināt arī zinātnisko darbinieku apmaiņu.  Lai varētu piedalīties zinātnieku apmaiņā bija jāaizstāv zinātņu kandidāta (doktora) disertācija. Tas bija viens no retajiem veidiem, kā legāli tikt laukā no “tautu cietuma” un kaut vai 9 mēnešus padzīvot civilizētā pasaulē. Jaunajam zinātniekam bija pašam jāatrod institūts, kas viņu varētu uzaicināt.

Sakarā ar to, ka mani interesēja Skandināvija (jo tur bija dzīvojuši mani vecāki un es pašmācības ceļā mācījos zviedru valodu), sarakstoties ar Stokholmas Universitātes žurnālistikas fakultāti saņēmu tās ielūgumu vairāk nekā pusgadu papildināties tā saucamajās postdoktora studijās. Mans vadītājs bija mediju profesors Pēteris Dālgrēns (Peter Dahlgren) un mani uzņēma Svenska Institutet ( Zviedrijas Institūts). Vislielākās problēmas bija tikt laukā no PSRS, jo man četras reizes atteica izbraukšanu, tikai, kad PSRS  pie varas nāca Gorbačovs, es tiku laukā.  Taču nebija nekādu runu, ka pie manis varētu tikt vīrs vai bērni, lai gan citiem stažieriem vīrs vai sieva drīkstēja uz mēnesi ciemoties. Zviedrijā pētīju masu medijus, strādāju ar studentiem Stokholmas universitātē un gatavoju pamatu otrās disertācijas aizstāvēšanai.

Kad atbraucu no Zviedrijas uz PSRS/okupēto Latviju, sākās problēmas. Kaut kas līdzīgs “Porziņģa skandālam” pašlaik. Latvijas Universitātes vadībai tika sūtīti ziņojumi, ka es lekcijās nodarbojoties ar pretpadomju propagandu, jo biju atļāvusies rādīt Somijas TV ziņu raidījumus. Sākās vajāšana arī žurnālistikas frontē, jo tiku padzīta kopā ar dzīvesbiedru no pašu radītā  televīzijas raidījuma formāta Gada Notikumi. Šis raidījums īsti nebija padomju propagandas rupors, lai gan priekšniecība to vēlējās tieši tādu. Kaut kur nākotnē jau šūpojās zeme. Tas bija laiks, kad Latvijas Komunistiskās partijas centrālās komitejas  (LKP CK) paspārnē tika radīta  Tautas fronte un tās līderi ar A. Gorbunovu un I. Ķezberi vadībā mēģināja savus cilvēkus likt atslēgas vietās arī Latvijas televīzijā. Mēs tur vairs nederējām. Raidījumu Gada Notikumi pārņēma E. Inkena komanda.

Brīdī, kad Universitātes vadības pārstāvis (prorektors Niedrītis) izsauca mani uz kabinetu un parādīja vēstuli, kuras kopija man ir arhīvā, biju spara pilna pretoties. Latvijas radio un TV vadītājs I. Ķezberis informēja Latvijas universitātes vadību par to, ka es neatbilstu padomju žurnālista un zinātnieka prasībām, un, ka mani no darba jāatlaiž. Vēstule bija smaga tiem laikiem. Grasījos sūdzēties, taču nezināju kam, bet prorektors mani nobremzēja paskaidrojot, ka agrāk dēļ šādām vēstulēm cilvēkus sūtīja uz staciju (Gulāgu).  Sekoja pavēle pārcelt mani uz pētniecības darbu un es vairs nelasīju lekcijas.

Redzot, ka Latvijā jauno varu veido LKP CK nomenklatūras personas, es sapratu, ka es tajā teātrī negribu piedalīties un izmantoju kāda Zviedrijas pilsoņa privāto ielūgumu un kopā ar ģimeni pametu PSRS. Tas bija jau Gorbačova laiks. Brīdis, kad ļāva izceļot visiem, kam bija ielūgumi no privātpersonām ārzemēs. Juris bija mūs ielūdzis un pie viņa arī apmetāmies.

Ko es darīju un daru Zviedrijā

Zviedrijā turpināju zinātnisko  un žurnālistes darbu. Saņēmu uzturēšanās atļauju kopā ar ģimeni un brīdinājumu no zviedriem – nekontaktēties ar trimdas latviešiem. Tautieši mani arī neinteresēja. Daži no viņiem  mani informēja, kā Zviedrijā notiek iedomātu “čekistu medības” un, ka katrs iebraucējs no Latvijas skaitās ienaidnieks. Loģiski, ka man jau bija draugi zviedru vidū un aizdomīgo sabiedrība nebija nepieciešama. Tāpēc ar latviešiem  netikos un viņu vidū man draugu nav. Fantāzijas par to, ka KGB mani iesūtīja Zviedrijā, lai izspiegotu trimdu, ir 100%  muļķības. Tās sāka izplatīt  trimdas aktīvists, ģimnāzijas vēstures skolotājs Uldis Ģērmanis. Lai gan viņš pats tika uzskatīts par vienu no KGB aģentiem Zviedrijā, Latvijā šis cilvēks ir pazīstams kā vēstures zinātnieks.  Starp citu, arī sarunā ar mani (mūsu vienīgajā telefona sarunā) viņš man atklāti lielījās ar savu draudzību ar Ivaru Ķezberi, kas savulaik bija strādājis PSRS vēstniecībā Stokholmā. Iespējams, ka tas bija citādi domāts, taču izskanēja neuzrunājoši. Nē, es negāju un nelūdzu “vietējā krustēva” labvēlību, lai izlūgtos aizstāvību un palīdzību. Ja būtu to darījusi, tad klaču šodien būtu mazāk. Iespējams.

Sešus gadus deviņdesmito gadu vidū biju arī Zviedrijas  drošības institūciju aizsardzībā, manas ģimenes identitātes dati un atrašanās vieta tika aizsargāta.  Deviņdesmito gadu sakumā izveidoju Zviedrijā uzņēmumu, kura meitas filiāli atvēru arī Latvijā.

Zinātne un publicistika

Šodien esmu komunikācijas zinātņu pētniece un augstskolas pedagogs.  Cenšos nezaudēt saikni ar Latvijas žurnālistiku un praktiski darboties arī tajā, taču tikai publicistikas žanrā, kurā man vilina iespējas izmantot daiļliteratūras stilu un metodes un Latvijā tādu publicistu pašlaik praktiski nemaz nav. Vēsturē gan ar šo žanru nodarbojās gandrīz visi latviešu rakstnieki.

Akadēmiskie mācību spēki tā nemēdz rīkoties. Viņi paliek tikai teorijas laukā. Darbība praktiskajā žurnālistikā rada liekus riskus un nedaudz devalvē kompetences patinu. Tā domā daudzi. Es tā nedomāju. Tāpēc arī turpinu rakstīt populāri zinātniskos rakstus un publicistiku. Iespējams, ka manas izteiksmes formas ir neierastas un asas, taču tādai jābūt publicistikai. Pie tā arī palikšu.

Un turpināšu, kamēr Latvijā vēl būs vārda brīvība.

4 thoughts on “Ja kādam interesē – manā skapī noslēptu līķu nav

  1. Gluži kā Raiņa “Pūt, vējiņi!” Barbas atbilde uz Daugavieša Ulda bezkaunību – Ja tev puisim kauna nav, es tev kaunu padarīšu, pati acis atsadzīšu…. Nu gan ir ko skaust “melnajām sirdīm”! Gandrīz katrs varēs novaidēties – nu, kāpēc viņa, bet ne es… Laikam jau grūti iedomāties, kas ir nodarīts nu jau vairākām Latvijas žurnālistikas paaudzēm LU. Atceros savu komunikācijas zinātnes maģistra studiju laiku LU, kā fakultātes toņa noteicēji Inta Brikše un Ābrams Kleckins kaunināja katru, kas savā referātā bija ielicis kaut atsauci uz kādu no Sandras Veinbergas zinātniskajiem darbiem komunikācijā. Pēc tik spilgti iznīcinošiem uzbraucieniem katram bija skaidrs to nekad vairs nedarīt. Ar ko Sandra Veinberga apdraudēja? Viņa necentās ieņemt pat pasniedzējas vietu! Ar zināšanām, kompetenci! Tā tika zombētas vairākas paaudzes… Sekas redzamas…

  2. Janis Krampis Tik daudz ko teikt. Iespējams visu nepateikšu. To, ka Sandras skapī līķu nav, neapšaubu. Tāpat to, ka mums abiem kā Latvijas pilsoņiem tiesība uz savu viedokli. Tas, ka mūsējie reti sakrīt, nav svarīgi. Mana cieņa Veinbergas k-dzei par drosmi!!!. Nebija viegli viņai. Par saviem vecākiem pateikt, ka bijuši idioti – grūti saprast. Esmu pētījis arī šo mūsu vēstures posmu. Grūta bija izvēle. Dzimtene vienmēr būs Dzimtene. “Nevienu brīdi savā mūžā neesmu akceptējusi PSRS kā piemērotu dzimteni, jo valsts bija cietums, no kura aiziet nebija iespējams.” Tā bija mana un Tava Dzimtene. Aiziet nevarējām, es arī negribēju. Darīju, ko pratu. Maz, protams, vairāk nepratu. Aiziet nekad neesmu gribējis.”Vai man vajadzēja atteikties no studijām Padomju Savienības galvenajā augstskolā jeb Austrumeiropas “Jēlas universitātē”? Tāpēc, ka Latvijas bija okupēta un disertācijas ievadā nāksies formāli 2x citēt partijas kongresa materiālus? Nē, domāju, ka rīkojos pareizi” – nespēju ko Sandrai pārmest. Pārāk labi tos laikus atceros. “Vislielākās problēmas bija tikt laukā no PSRS, jo man četras reizes atteica izbraukšanu, tikai, kad PSRS pie varas nāca Gorbačovs, es tiku laukā” – šo gan pārmetu – mēs palikām, mums bija jāpaliek, lai 1991. gada 21.08. būtu iespējams. Mēs nebēgām, tāpēc mūsu skats uz notiekošo nav skats no malas. Piedodiet, ja varat

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s