Tag Archives: PSRS

Ja kādam interesē – manā skapī noslēptu līķu nav

Posted on by
4

 

1940-g-7-nov

Rīga padomju okupācijas pirmajā gadā, 1940. g. 7. novembris. Foto: Hermanis Veinbergs

 

Šis blogs nav mana taisnošanās okšķeriem, histēriskajiem nelabvēļiem vai skauģiem. Tas ir stāsts tiem, kas man jautāja. Nekad nevajag pārliecināt personas, kas nevēlas sarunāties, bet tikai uzdot jautājumus retoriskā formā. Viņiem nāksies pierādīt, ka saule “lec” arī bez kājām un tas ir nevajadzīgs enerģijas izmantojums. Tieši tāpat kā paskaidrojums par to, ka “skaudība” ir tieksme pārlikt akcentus no “sporta finansēšanas problēmām” uz ziņas autora matu krāsas apspriešanu.

Neko savos tvītos un rakstā par nodokļiem un sportu  nemainīšu un neesmu atkāpusies vai nožēlojusi to, ko daru. Pastāstīšu to, ko man jautāja. Tiem, kas patiesi vēlas uzzināt. 

Kā bija okupētajā Latvijā?

Pieņemu, ka gados jaunāki cilvēki, kas šos laikus nav piedzīvojuši, nesaprot, kā tur īsti bija. Kā uzvedās cilvēki? Vai visi raudāja Brežņeva bērēs un vai atrada kompromisu ar nežēlīgo varu?  Vai visi no šīs pagātnes iznāca nosmērējušies ar noziegumiem cilvēces priekšā? Vai kolektīvi nodeva dzimteni un principus? Vai obligāti pārdevās paši? Protams, ka nē. Cilvēki mēdza būt dažādi un viņu likteņi tāpat.

Šis ir mans ieskats pagātnes notikumu spektrā, kas daudziem Latvijā, iespējams, nav zināms. Tā nu ir iznācis, ka mani par komunikācijas zinātni nekad neintervē. Daudziem pat nav zināms, ka es pamatā esmu pētniece un zinātniece, nevis tikai publiciste (viedokļa žurnāliste). Var gadīties, ka publicista darbs ir aizēnojis manu zinātnisko un pedagoģisko darbu augstskolās. Tagad mēģināšu šo zonu izgaismot.

Šādi  notiek personas novākšana no publiskās skatuves

Šīs pārdomas man radās izlasot muļķības, kuras sociālajos tīklos bija “uzrakuši” cītīgi okšķeri, kuri pašlaik cenšas atrast ko “šausmīgu” manā pagātnē, lai tādejādi sakompromitētu  mani kā personu.  Viņiem šķiet, ka “nomālējot mani melnu”, varēs anulēt visus manu nākamos rakstus un visu ko es turpmāk teikšu medijos vai savā blogā.

Izmantotā metode – nomelnot “ziņas” nesēju (ja nav no teikt pretī ziņas saturam) ir veca un pārbaudīta. Nokrāsojot mani melnu, neviens vairs neticēs tam, ko saku.  Un ieinteresēto Latvijā pašlaik  ir daudz, kaut vai tie, kas mani čakli sūdz tiesā (Kremlim draudzīgā partija Saskaņa un brūnie nacionālisti, kurus vieno daudz kopīga) un tagad arī ar to draud arī LBS līdzjutēji, aiz kuriem ir ļoti košs politisks spektrs.

Nedomāju, ka visi brēcēji un lamātāji ir basketbola fani. Domāju, ka sporta karsējus jau sen lieliski izmanto politisko partiju polittehnologi savām vajadzībām. Atliek faniem iestāstīt, ka esmu aizvainojusi elku, un pūlis ar āmuriem dodas uzbrukumā.

Esmu neērta žurnāliste/publiciste. Mani vajag novākt, jo vēlēšanas atkal  tuvojas un tādi nekontrolējami publicisti kā es var notraucēt.  Tagad šis prieka brīdis ir klāt.  “Taimings” ir perfekti izvēlēts, jo viena daļa sabiedrības “dusmojas uz Sandru Veinbergu par Porziņģi” un tad ir īstais brīdis izmantot šo nepatiku, lai novāktu žurnālisti no publiskās skatuves un iecirst pamatīgu pļauku uz visiem laikiem.

Pirmais solis nomelnošanas kampaņā ir jau paveikts – tīmeklis ir pilns ar zākāšanos plašā spektrā. Tā veltīta Sandrai kā  “sliktai sievietei”, un apkopojumu varat izlasīt manā tvitera kontā. Nākamais ir atrast manā drēbju skapī  (pagātnē) “līķi”, t.i., kaut ko tādu, kas manos draugos un labvēļos izraisītu riebumu un nepatiku pret to, kas es esmu šodien. Okšķeri jau vairākas dienas cītīgi piespēlē savus atklājumus – vecus sporta protokolus ieskaitot.

Taču pats interesantākais, ko man nepazīstamie “racēji”  un “Sandras Veinbergas” atmaskotāji man atsūtīja, bija kāda intervija ar mani laikrakstā Cīņa. Toreiz es kā ļoti jauna zinātniece biju spiesta  uzņemties Žurnālistikas katedras vadību Latvijas Universitātē un laikraksta Cīņa zinātnes reportieris (liekas Gerds viņus sauca) intervēja mani par to “kas jūs tāda” un “kā strādāsiet universitātē”.

Intervija tika sniegta laikā, kad Latvija bija PSRS okupēta un es kā jauna zinātniece biju atgriezusies no Maskavas Universitātes ar aizstāvētu disertāciju azotē. Izlasīju šo interviju šodien. Neredzu nekā briesmīga vai kompromitējoša.  Man patīk šī intervija.

Vai okupētajā Latvijā bija iespējama godīga dzīve?

Jā, esmu bijusi spiesta piedzimt un uzaugt Latvijā, kuru bija okupējusi Padomju Savienība. Protams, ka man tas nepatika. Man būtu bijusi iespēja piedzimt arī Dānijā, no kuras pēc kara (idiotiski!) atgriezās mana mamma un vecvecāki. Tas bija muļķīgākais solis, kurus viņi varēja izdarīt. Ar tēti pēc tam to viņiem pārmetām diezgan regulāri. Taču bija tā kā bija.

Latvija pēc kara bija okupēta, bet mani vecāki bija ieradušies no ārzemēm un tāpēc skaitījās neuzticami padomju varai un katru dienu dzīvoja stresā.  Labi, nepārmetīsim, ka viņi toreiz nesaprata, kas ir Staļins un lielā vēlme glābt manu tēvu, lika viņiem ierasties “ļaunuma impērijā” ar misiju. Nevienu brīdi savā mūžā neesmu akceptējusi PSRS kā piemērotu dzimteni, jo valsts bija cietums, no kura aiziet nebija iespējams.

“Sliktā biogrāfija” pieprasīja lielu centību skolā un mācībās, lai kaut kur tiktu uz priekšu. Nebiju vienīgā tāda. Godīgi sakot –  sistēmas piekritēju manu paziņu vidū bija samērā maz. Visi svinēja (pa klusam) Ziemassvētkus un Lieldienas, taču skolā sprauda pie kleitas oktobrēna zvaigznīti. Kā izturēties pret brutālo varas sistēmu? Nē, mēs neprotestējām skaļi. Tas nebija iespējams. Tēvs neganti apcēla par šo “zvaigznīti” un teica, ka mans vecaistēvs nevarētu būt Ļeņins, jo viņš zinot, kas ir mans īstais vectēvs. “Labi!”, – oponēja vecmamma, – ” liec bērnam mieru. Izglītība ir vienīgais, ko padomju vara nevar atnākt un viņai atņemt. Pārējo visu mūsu mantu viņi ir jau mums atņēmuši. Tagad nevajag krist acīs un izlekt. Vienkārši strādāt un paņemt no sistēmas visu labo. Ja iespējams,. Gan pienāks diena, kad kaut kas no tā noderēs. Galvenais, lai neaizved.”.

Tas arī bija mans moto līdz brīdim kad Latvija kļuva brīva.

Kāpēc žurnālistika?

Protams, ka man ļoti nepatika padomju sistēma un sākumā es pat pretojos tēva idejai par to, ka vajadzētu studēt žurnālistiku. Teicu, ka nerakstīšu slavas dziesmas “ļeņinam un staļinam”. Turpretī viņš bija pārliecināts, ka Latvija kādreiz būs brīva un “tad žurnālisti būs vajadzīgi”. Viņš arī pats strādāja kā preses fotogrāfs un manā blogā var atrast vairākas viņa fotogrāfijas.

Bez tam, tā esot interesanta profesija,  žurnālists varot daudz izdarīt cilvēku labā. Spītējos un teicu, ka studēšu medicīnu. Skola pat man uzrakstīja ieteikumu studijām Medicīnas  institūtā. Pēdējā brīdī iesniedzu dokumentus Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātē un to nobeidzu priekšlaicīgi. Biju iecerējusi studēt mūziku. Taču sakritība mani pagrieza atpakaļ žurnālistikas virzienā. Latvijai bija piešķirta mērķa doktorantūras vieta Maskavas universitātes Žurnālistikas fakultātē.  Rīgas katedra to piedāvāja man. Braucu prom, atstājot darbu Latvijas Televīzijas Mūzikas redakcijā.

Tā arī sākās mans ceļš pie zinātnes. Bija iestājeksāmeni, bija liela sijāšana (filozofija, vācu valoda, ārzemju literatūra) un tiku iekšā.  Tagad doktorantiem šādu kompetences pārbaužu vairs nav. Tam sekoja 3 studiju gadi. Rezultātā  aizstāvēju savu pētījumu par Rietumvācijas  TV programmu žurnālu Hör Zu un tā specifiku Branta – Šēla valdības laikā. Pētīju, kā lielākais Vācijas žurnāls radies, kā funkcionē Špringera izdevniecībā un kādas nostādnes izmanto kristīgie demokrāti kaujā ar Branta valdību. Kādas ir žurnāla ietekmes sviras sabiedriskās televīzijas un privāto televīzijas staciju virzienā.

Vai slavēju Brežņevu? Nē. Taču ievadā bija obligāti jāliek kāds KP citāts, jo tādi bija spēles noteikumi. Slavināt neko nevajadzēja.  Ja manā disertācijā atradīsiet kādu atsauci uz PSKP  kongresu lēmumiem, tad to pašu jūs atradīsiet jebkurā Padomju Savienībā aizstāvētā zinātniskā darbā jebkurā jomā, pat jebkurā augstskolas diplomdarbā. Tādi bija spēles noteikumi. Taču pēc būtības tas nemazina ne, piemēram, Saharova, ne citu zinātnieku pētījumu zinātnisko vērtību.

Jo, lai padomju režīmā aizstāvētu kādu zinātnisko darbu, ievadā bija jānorāda, kā šo pētījumu var izmantot “komunisma celtniecībā”.  To darīja arī visi tie Rietumu valstu pētnieki, kas savus diplomdarbus un disertācijas  aizstāvēja Padomju Savienībā. Mācījos kopā ar somiem, zviedriem, čehiem, poļiem, kurdiem, palestīniešiem, ebrejiem un amerikāņiem.  Turpat studēja arī Anna Poļitkovska, piemēram. Visi tā rakstīja doktora darbu ievadus, jo citādi VAK darbus nelaida cauri. Pētniecības atklājumu saturs sākās pēc ievada.  Visi to zināja. Tāpat kā mans tēvs zināja, ka oktobrēna vectēvs skaitās “ļeņins”, bet faktiski ir Juris. 🙂

Vai man vajadzēja atteikties no studijām Padomju Savienības galvenajā augstskolā jeb Austrumeiropas “Jēlas universitātē”? Tāpēc, ka Latvijas bija okupēta un disertācijas ievadā nāksies formāli 2x citēt partijas kongresa materiālus? Nē, domāju, ka rīkojos pareizi. Nenožēloju. Man bija lielisks zinātniskais vadītājs, pedantiski, bet kompetenti skolotāji un kolēģi. Braucu atpakaļ uz Rīgu, jo biju tā saucamā “mērķa doktorante”  – mediju zinātniece Latvijai.

Tolaik šeit nebija komunikācijas zinātnes. Iespējas grādam bija tikai divas : 1) ideoloģiskā (vēstures), un 2) neitrālā (filoloģija).  Izvēlējos pēdējo.

Tātad mediju zinātne bija iespējama filoloģisku pētījumu jomā.  Maskavā zinātniskais darbs ārzemju literatūrā un žurnālistikā bija attīstīts. Rīga nekā tāda nebija. Saglabāju kontaktu ar Lomonosova universitāti, kur man ieteica sākt studēt Skandināvijas mediju pētniecību. Bija vajadzīgi eksperti zinātniskā darba attīstībai jeb doktora darbu plaģiāta kontrolei. Man piedāvāja apzināt vadošos pētniekus, viņu darbus Zviedrijā un Dānijā. Vēlāk veikt plaģiāta kontroles ekspertīzi pirms doktora darbu aizstāvēšanas. Sāku lasīt Larsa Furhofa un citu klasiķu grāmatas (bibliotēkas specfondos) un mācījos zviedru valodu.

Kā es aizbraucu uz Zviedriju?

Tas nebija vienkārši. 1975. gadā PSRS parakstīja tā saucamo Helsinku vienošanos par Eiropas drošības un sadarbības organizācijas izveidi. PSRS un Rietumi apņēmās veicināt arī zinātnisko darbinieku apmaiņu.  Lai varētu piedalīties zinātnieku apmaiņā bija jāaizstāv zinātņu kandidāta (doktora) disertācija. Tas bija viens no retajiem veidiem, kā legāli tikt laukā no “tautu cietuma” un kaut vai 9 mēnešus padzīvot civilizētā pasaulē. Jaunajam zinātniekam bija pašam jāatrod institūts, kas viņu varētu uzaicināt.

Sakarā ar to, ka mani interesēja Skandināvija (jo tur bija dzīvojuši mani vecāki un es pašmācības ceļā mācījos zviedru valodu), sarakstoties ar Stokholmas Universitātes žurnālistikas fakultāti saņēmu tās ielūgumu vairāk nekā pusgadu papildināties tā saucamajās postdoktora studijās. Mans vadītājs bija mediju profesors Pēteris Dālgrēns (Peter Dahlgren) un mani uzņēma Svenska Institutet ( Zviedrijas Institūts). Vislielākās problēmas bija tikt laukā no PSRS, jo man četras reizes atteica izbraukšanu, tikai, kad PSRS  pie varas nāca Gorbačovs, es tiku laukā.  Taču nebija nekādu runu, ka pie manis varētu tikt vīrs vai bērni, lai gan citiem stažieriem vīrs vai sieva drīkstēja uz mēnesi ciemoties. Zviedrijā pētīju masu medijus, strādāju ar studentiem Stokholmas universitātē un gatavoju pamatu otrās disertācijas aizstāvēšanai.

Kad atbraucu no Zviedrijas uz PSRS/okupēto Latviju, sākās problēmas. Kaut kas līdzīgs “Porziņģa skandālam” pašlaik. Latvijas Universitātes vadībai tika sūtīti ziņojumi, ka es lekcijās nodarbojoties ar pretpadomju propagandu, jo biju atļāvusies rādīt Somijas TV ziņu raidījumus. Sākās vajāšana arī žurnālistikas frontē, jo tiku padzīta kopā ar dzīvesbiedru no pašu radītā  televīzijas raidījuma formāta Gada Notikumi. Šis raidījums īsti nebija padomju propagandas rupors, lai gan priekšniecība to vēlējās tieši tādu. Kaut kur nākotnē jau šūpojās zeme. Tas bija laiks, kad Latvijas Komunistiskās partijas centrālās komitejas  (LKP CK) paspārnē tika radīta  Tautas fronte un tās līderi ar A. Gorbunovu un I. Ķezberi vadībā mēģināja savus cilvēkus likt atslēgas vietās arī Latvijas televīzijā. Mēs tur vairs nederējām. Raidījumu Gada Notikumi pārņēma E. Inkena komanda.

Brīdī, kad Universitātes vadības pārstāvis (prorektors Niedrītis) izsauca mani uz kabinetu un parādīja vēstuli, kuras kopija man ir arhīvā, biju spara pilna pretoties. Latvijas radio un TV vadītājs I. Ķezberis informēja Latvijas universitātes vadību par to, ka es neatbilstu padomju žurnālista un zinātnieka prasībām, un, ka mani no darba jāatlaiž. Vēstule bija smaga tiem laikiem. Grasījos sūdzēties, taču nezināju kam, bet prorektors mani nobremzēja paskaidrojot, ka agrāk dēļ šādām vēstulēm cilvēkus sūtīja uz staciju (Gulāgu).  Sekoja pavēle pārcelt mani uz pētniecības darbu un es vairs nelasīju lekcijas.

Redzot, ka Latvijā jauno varu veido LKP CK nomenklatūras personas, es sapratu, ka es tajā teātrī negribu piedalīties un izmantoju kāda Zviedrijas pilsoņa privāto ielūgumu un kopā ar ģimeni pametu PSRS. Tas bija jau Gorbačova laiks. Brīdis, kad ļāva izceļot visiem, kam bija ielūgumi no privātpersonām ārzemēs. Juris bija mūs ielūdzis un pie viņa arī apmetāmies.

Ko es darīju un daru Zviedrijā

Zviedrijā turpināju zinātnisko  un žurnālistes darbu. Saņēmu uzturēšanās atļauju kopā ar ģimeni un brīdinājumu no zviedriem – nekontaktēties ar trimdas latviešiem. Tautieši mani arī neinteresēja. Daži no viņiem  mani informēja, kā Zviedrijā notiek iedomātu “čekistu medības” un, ka katrs iebraucējs no Latvijas skaitās ienaidnieks. Loģiski, ka man jau bija draugi zviedru vidū un aizdomīgo sabiedrība nebija nepieciešama. Tāpēc ar latviešiem  netikos un viņu vidū man draugu nav. Fantāzijas par to, ka KGB mani iesūtīja Zviedrijā, lai izspiegotu trimdu, ir 100%  muļķības. Tās sāka izplatīt  trimdas aktīvists, ģimnāzijas vēstures skolotājs Uldis Ģērmanis. Lai gan viņš pats tika uzskatīts par vienu no KGB aģentiem Zviedrijā, Latvijā šis cilvēks ir pazīstams kā vēstures zinātnieks.  Starp citu, arī sarunā ar mani (mūsu vienīgajā telefona sarunā) viņš man atklāti lielījās ar savu draudzību ar Ivaru Ķezberi, kas savulaik bija strādājis PSRS vēstniecībā Stokholmā. Iespējams, ka tas bija citādi domāts, taču izskanēja neuzrunājoši. Nē, es negāju un nelūdzu “vietējā krustēva” labvēlību, lai izlūgtos aizstāvību un palīdzību. Ja būtu to darījusi, tad klaču šodien būtu mazāk. Iespējams.

Sešus gadus deviņdesmito gadu vidū biju arī Zviedrijas  drošības institūciju aizsardzībā, manas ģimenes identitātes dati un atrašanās vieta tika aizsargāta.  Deviņdesmito gadu sakumā izveidoju Zviedrijā uzņēmumu, kura meitas filiāli atvēru arī Latvijā.

Zinātne un publicistika

Šodien esmu komunikācijas zinātņu pētniece un augstskolas pedagogs.  Cenšos nezaudēt saikni ar Latvijas žurnālistiku un praktiski darboties arī tajā, taču tikai publicistikas žanrā, kurā man vilina iespējas izmantot daiļliteratūras stilu un metodes un Latvijā tādu publicistu pašlaik praktiski nemaz nav. Vēsturē gan ar šo žanru nodarbojās gandrīz visi latviešu rakstnieki.

Akadēmiskie mācību spēki tā nemēdz rīkoties. Viņi paliek tikai teorijas laukā. Darbība praktiskajā žurnālistikā rada liekus riskus un nedaudz devalvē kompetences patinu. Tā domā daudzi. Es tā nedomāju. Tāpēc arī turpinu rakstīt populāri zinātniskos rakstus un publicistiku. Iespējams, ka manas izteiksmes formas ir neierastas un asas, taču tādai jābūt publicistikai. Pie tā arī palikšu.

Un turpināšu, kamēr Latvijā vēl būs vārda brīvība.

Kūlas dedzinātāji mums ievēlēja atpakaļ oligarhus

Posted on by
1

Speciāli TVNET

Vēlēšanas kopā ar arktisko gaisa straumi, kārtējo Brīvdabas muzeja gadatirgu un Londonas teroristu uzbrukumu garām. Pēc dramatiskajiem pusnakts aptauju ziņojumiem, iestājies klusums pēc vētras. Īpaši uzkrītoši tas pamanāms Rīgā. Te uzvarētāji gavilē klusināti, jo knapi pārvarējuši 50% robežu, bet zaudētāji izliekas, ka viņu vispār nav. Puķes smaržo tālāk reibinoši, jo šogad magnolijas, ceriņi, rododendri un purenes zied vienlaicīgi.

Rīgas grimšana

Rīga turpinās grimt, jo vēlēšanu rezultātā 50,85% ieguvis prokremliskais Ušakova-Amerika tandēms. Ar daudz mazāku pārsvaru nekā iepriekšējās vēlēšanās, taču pie varas Rīgā viņi tomēr paliek. Kāpēc tas notiek atkārtoti? Iemesli ir vairāki. Protams, putiniskajai «Saskaņai» ir savs stabils krieviski runājošo vēlētāju kolektīvs, kas balso par savējo (krievu), nevis par viņa politiku. Skaidrs, ka plaši tika izmantoti administratīvie resursi aģitācijai (pašvaldības darbiniekiem atlaides un bonusi, tiešs spiediens ar prasību vēlēt par pašreizējiem vadītājiem), ar bezmaksas tramvajbiļetēm iekārdināti postsovjetiskie Rīgas seniori, kā arī liktas lietā no Krievijas pārņemtās netīrās propagandas metodes: manipulācija sociālajos medijos, melīgu ziņu izplatīšana un pretinieku apzināta nomelnošana ar dažādu manipulatīvu metožu palīdzību, kas civilizētu valstu priekšvēlēšanu praksē ir aizliegtas. Viens no melīgo ziņu uzkrītošākajiem piemēriem ir partijas nosaukuma «sociāldemokrātiska partija» izmantojums, jo starptautiskās internacionāles mājas lapā «Saskaņa» joprojām nav akceptēta kā pilntiesīgi piederoša un atbilstoša sociāldemokrātiskas partijas standartam (atrodas tikai asociēto partiju sarakstā) un nekādi nevar tikt uzskatīta par klasiskās Raiņa Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (internacionāles akceptētās partijas) lietas turpinātāju. Tātad «Saskaņa» kopā ar klerikālo GKR paliek pie varas Latvijas galvaspilsētā.

Rezultātā skepse par Rīgas nākotnes izredzēm ir pamatota, jo šā tandēma darba stils, manuprāt, iezīmīgs ar augstu korumpētības līmeni, katastrofāli vāju spēju komunicēt ar Rīgas sabiedrību atgriezeniski. Vairāk atgādinot mafiozu grupējumu, nevis partiju, kad aktuālu galvaspilsētas problēmu risināšanās vietā (tramvajs uz Berģiem, Pļavniekiem vai Dreiliņiem) tiek piedāvāti nesaprotami, tikai varai tuvu stāvošām personām vajadzīgi projekti (kapu tramvajs) ar tendenciozi politizētu realizācijas interpretāciju.

Atkarība no Kremļa un baznīcas

Izteikti prosovjetiskais politikas realizācijas modelis Rīgas Domē rada aizdomas par vadošā tandēma pārāk ciešo atkarību no Kremļa un baznīcas. Tā kā nedz Ušakovs, nedz Ameriks nespēj komunicēt ar presi un publiku demokrātiski, paskaidrojot un pamatojot savu lēmumu loģiku (turpinot ignorēt publisko telpu arogantā stilā a la PSRS vai mūsdienu Krievija), ir pamats bažām, ka Rīgai nekas labs nākotnē nespīd. Pie kam, zinot šīs partijas sadarbības līgumu ar Krievijas Putina partiju «Vienotā Krievija», pastāv bažas, ka Kremlis arī šoreiz varētu būt iejaucies ar palīdzīgu roku aģitācijas un balsu skaitīšanas darbā Ušakovam – Amerikam par labu. Šīs bažas nevajadzētu izslēgt kā nepamatotas, jo ASV un Francijas prezidentu vēlēšanas pierādīja, ka šāds mehānisms «Saskaņas» sadarbības partneriem Maskavā eksistē. Nav izslēgts, ka arī Latvijas virzienā tas ir darbojies un devis rezultātus. Cerēsim, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis, taču nav pārliecības, ka mūsu valstī ir kontroles resursi, kas šādu iespēju godprātīgi spētu analizēt un izslēgt bažas no aizdomu fona.

Otrajā vietā Rīgā izvirzījās jauniesācējs ar neskaidri deklarētu politisko virzību, tā saucamā Bondara partija (LRA/LA) ar 13,66%, un trešajā – konservatīvi klerikālā JKP ar 13,41%. Lielākais zaudētājs šajās vēlēšanās ir liberālā «Vienotība» ar pieticīgajiem 6,26%, kas jau trešajās pašvaldību vēlēšanās pēc kārtas nespēja izvirzīt pienācīgu pretendentu Rīgas mēra amatam. Loģiski, ka tieši «Vienotības» stūres vīru nenoteiktība un iekšējo resursu neprasmīga lietošana ir atbildīga par to, ka mūsu valsts galvaspilsēta turpinās stagnēt vēl četrus gadus uz priekšu prokremliska režīma vadībā. Nacionāļu neveiksmīgā kandidāte Baiba Broka mēģināja nospēlēt savu Rīgas Domes mēra pretendentes lomu, taču viņai šī loma galīgi neizdevās. Apzināti vai neapzināti Baiba Broka nospēlēja Nila Ušakova draudzenes (sabiedrotās) lomu uz Rīgas politiskās skatuves, un tas liecināja, ka vai nu VL – TB/LNNK ir gatavi sadarbībai ar «Saskaņu», vai arī lomas ir sadalītas jau iepriekš un nacionāļi «labprātīgi» atdevuši Rīgu Nilam, par to saņemot pretī «kaut ko tādu», par ko mums pārējiem publiski nestāsta. Lemberga kabatas partijas ZZS vārgulīgie 3,29% šajā gadījumā bija lieks apliecinājums tam, ka Ventspils politiskā apetīte ir hroniski neremdināma un spēj nodedzināt kaimiņa māju, lai uz ugunsgrēka liesmām uzceptu sev pannā olas.

Daugavpils spītība

Interesantu pārsteigumu sagādāja otra lielākā Latvijas pilsēta. Ar minimālu pārākumu uzvarējusi valdošā «Latgales partija», kas ieguvusi par 113 balsīm vairāk nekā «Saskaņa». Jānis Lāčplēsis paliek zirgā (28,57%), un no Rīgas uz Daugavpili aizkomandētais saskaņietis Andrejs Elksniņš (28,16%) mīņājas tikai otrais. Trokšņainais Rihards Eigims ar savu «Mūsu partiju» palicis trešais (19,4%). Vēlētāju aktivitāte Daugavpilī bijusi 47% robežās. Jāpiezīmē, ka eiromigrantu plūsma no Latvijas uz Rietumeiropu tieši no šā reģiona ir visiespaidīgākā, un šis apstāklis varēja ietekmēt vēlētāju aktivitāti reģionā. CVKdati rāda, ka Daugavpils domē nav ievēlēta «Svetka-kandidat» jeb Svetlana Lomska no partijas «No sirds Latvijai», kas ar Youtube palīdzību izplatīja savu videoklipu, aicinot balsot tieši par viņu. Šāda relaksējoša metode priekšvēlēšanu aģitācijā ir ļoti izplatīta Krievijā, kas arī izskaidro «čičolīnas» stila vēstījumu pierobežā Daugavpils zumbas treneres izpildījumā. Tas nozīmē, ka Daugavpilssaglabā savu stilu un savus oligarhus tāpat kā agrāk. Tieši tāpat kā Ventspils, kurā netraucēti valdīs tālāk oligarhs un vietējais karalis Aivars Lembergs (62%). Nav mainījies atbalsts arī Jelgavas Andrim Rāviņam un skandalozajam Ziedonim Caunem. Tas pats Jānis Baiks ar savu «Valmierai un Vidzemei» (60,32%) paliek pie varas Valmierā. Atpaliek Lemberga ietekmes ZZS ar 15,1% un Nacionālā apvienība ar saviem tradicionālajiem 9,7%. Prokremliskajai «Saskaņai» šajā reģionā nav izredžu (3,1%)

Liepāja uzvelk buras

Labāka situācija novērojama Liepājā. Portāls Liepājniekiem.lv ziņo, ka 90% iedzīvotāju vēlas, lai «šoreiz» Jānim Vilnītim (LRA) un ilggadējam mēram Uldim Seskam (LP) «jāspēj vienoties un strādāt koalīcijā». Taču pastāv bažas, ka «divi latvieši» var neprast vienoties (kā parasti) un rezultātā par Seska sabiedrotajiem arī šoreiz kļūs prokremliskā «Saskaņa», ar kuru Liepājas mērs jau iemācījies sadarboties aizvadītos četrus gadus.

Redzēsim, vai Liepāja uzvilks jaunas buras, vai tomēr turpinās politisko virzību iesāktajā formātā.

Kursi vēlētājiem

Jāatzīst, ka aktīva vēlētāja situācija Latvijā nav vienkārša. Ja jāiemet urnā saraksts bez svītrojumiem un krustiņiem, tad lieta vienkārša – paņem, ielīmē un iemet. Taču, ja ir vēlme aktīvāk selekcionēt deputātu kandidātus, tad vēlēšanu procedūra kļūst sarežģītāka. «Krustiņš» jāzīmē kā kapu krusts, nevis «x», un nosvītrojot nedrīkst aizskart «krustiņa rombu», citādi biļetens nebūs derīgs – «mašīna» to nevarēšot izlasīt. Bez tam, ja seko CVK videoinstrukcijai, nedrīkst locīt vēlēšanu zīmi (pirms ievietošanas aploksnē), lai gan CVK piedāvāja tieši maza formāta aploksnes, nevis sarakstu formātam atbilstošas aploksnes, kurās bez locīšanas, manuprāt, to vēlēšanu zīmi iespraust nemaz nevar. Tāpēc var gadīties, ka daudzi aktīvie vēlētāji šogad, svītrojot un plusojot, un salokot vēlēšanu zīmes, palika aiz strīpas. Interesanti, vai Arnis Cimdars mums izstāstīs nederīgo biļetenu biogrāfijas? Var gadīties, ka tieši opozīcijas aktīvākie balsotāji būs zaudētāju sarakstā? Vai nākotnē nāksies rīkot kursus vēlētājiem, lai mēs spētu korekti veikt aktīvo balsojumu?

Vēlētāju diskomfortu būtu vēlams novērst līdz nākamajām vēlēšanām, lai aktīvākie nepaliek aiz svītras vai papīrgrozā tikai tāpēc, ka «mašīna to neizlasīs».

Laiks rādīs, vai tā notiks. Taču pagaidām jāsamierinās, ka kūlas dedzinātāji mums ir savēlējuši pašvaldībās stagnējošus oligarhus.

Nekas labs tas nav. Nākotnei neklāsies viegli.

Diemžēl tā tas ir.

Rietumu demokrātijas grāvēji ar bārdām. Kas viņi ir?

Posted on by
1

Speciāli TVnet

 

 

Viens no spilgtākajiem ir krievu nacionālists Aleksandrs Dugins. Pēc skata gandrīz vai pops, bet pēc būtības nacists. Pateicoties Putinam un Trampam, «dugini» pēdējā laikā kļuvuši ļoti populāri, jo ir noderīgi Kremļa politiskajai varai. Dugins patīk populistiem ne tikai sava izskata un pārliecības dēļ, bet arī pateicoties ideoloģijas koncepcijai, kas rada priekšnosacījumus jaunai ticībai Krievijā.

Pats Dugins uzsver, ka viņa lolojums esot ceturtā politiskā teorija aiz liberālisma, komunisma un nacionālisma. Britu un amerikāņu imperiālisms esot norietējis, un tagad pienākusi kārta Dugina globālajai antiglobalizācijas konservatīvajai revolūcijai ar krieviem kā izredzēto nāciju centrā. Savā būtībā še autors kopē Ļeņina eksperimentu pirms 100 gadiem, izmaisot to ar Hitlera rasu tīrības teoriju.

Ja brīnījāmies par boļševikiem, sarkanajiem latviešu strēlniekiem 1917. gadā, tad atliek paskatīties uz šodienas 2017. gada duginistiem, kurus var pamanīt arī Latvijas ikdienā. Tāpēc vēlams iepazīties ar jauno «uļjanovu» tuvāk, jo viņš skalo smadzenes arī Latvijas antiglobālistiem.

Ideoloģijas veidošanās

Protams, Dugina ideoloģiju var sagraut ar argumentiem un pierādīt, ka tajā nav nekā jauna, vien boļševiku stratēģijas atkārtojums ar tukšām frāzēm antiliberālisma stilā. Taču vispirms vērts apskatīt šo kolektīvās ideoloģijas karognesēju, kas nevar ciest indivīda tiesības un jebkādu personas brīvību valsts un varas priekšā.

Viņa idejas veidojušās pirms 30 gadiem, vēl Padomju Savienības apstākļos. Tolaik piedalījies pagrīdes krievu neonacistu grupas «SS melnais ordenis» aktivitātēs, studējot itāliešu fašista Juliusa Evolas, franču konservatīvā René Genona un vācu nacista Karla Šmita darbus. Taču, mainoties politiskajai iekārtai (pēc PSRS sabrukuma), Dugins uzreiz saprata, ka viņu aicina krieviskuma ideja. Krieviem bija jāatrod filozofiskā bāze, lai atgūtu lielumu lauru vaiņagu, kā tas bija pierasts boļševiku un cara laikā. Vienā rāvienā, līdzīgi bijušajiem komunistiem, viņš pārvērtās par dziļi ticīgu personu. Par kristīgo. Līdz ar impērijas sabrukumu un «glasnostj» ēras sākumu Dugins nekavējoties metās pāri valsts robežām, lai (tieši tāpat kā Ļeņins savulaik) sāktu organizēt savu partiju labējo ekstrēmistu tīmekļa veidolā. Tieši tāpat kā Uļjanovs, arī viņš sāka savu periodisko izdevumu, drukājot «Iskras» vietā žurnālu «Elementy» (Elementi), kas kopēja Alena de Benuā publikāciju veidolu.

Tātad Dugins vispirms vēlējās apvienot ultrakonservatīvos, un zināmā mērā tas viņam arī izdevās. 1992.gadā Maskavā pie viņa ieradās beļģu nacists Žans Tiriars un abi kopīgi sāka kritizēt visu, kas nepatīk, un sapņot par Eiropas atbrīvošanas brigāžu ofensīvu. Ja grib «sist suni», tad koks vienmēr atradīsies.

Tātad Dugina teorijas (filozofiskās doktrīnas) pamatā ir pieņēmums, ka pastāv nesaderība starp moderno amerikāņu demokrātiju (kā tādu) un Krievijas ultrakonservatīvismu, kuru caram un boļševikiem ir izdevies gadu simtiem savai tautai uzspiest tik lielā mērā, ka važas ir pat pārvērtušās rotaslietā, un tieši šo mazohismu viņš vēlējās izmantot kā enkuru savai teorijai.

Tātad, pēc viņa domām, pastāv konflikts starp «amerikāņu jūras kultūru» (ASV) un «eirāzisko zemes kultūru» (ar Krieviju vadībā). Beļģis Tiriārs piekrita, uzskatot, ka tieši ar jaunas «teorijas» palīdzību Krievijai un krieviem varētu izdoties atjauno Eirāzijas sovjetisko impēriju un atjaunot PSRS vecajās robežās. Pat vēl vairāk – viņam bija pārliecība, ka šī ir Krievijas vēsturiskā misija – turēt savā kontrolē mazās Austrumeiropas tautas, jo pašas tās nespējot nedz elpot, nedz dzīvot, nedz garīgi pastāvēt neatkarīgu valstu formātā. Tātad Krievija boļševisma vietā ir jāapbruņo ar jaunu ideju, kas pašiem krieviem izskatītos pievilcīga un iedvesmotu viņus jaunam apokaliptiskam karam, kas (tieši tāpat kā pasaku grāmatās un fantāzijas romānos) būtu kauja starp «labajiem» un «ļaunajiem». Svētie, tīrie, garīgie un tikumīgie krievi (konservatīvie) uzveiktu samaitāto, seklo un nekam nevajadzīgo transatlantisko ienaidnieku (ASV kā demokrātijas iemiesojumu). Tā arī ar demokrātiju būtu cauri, jo duginisti to vienkārši uzšķērstu, nodurtu, nošautu un beigta balle. Tieši tāpat kā boļševiki ar caru. Tādā veidā krievu nācija atdzimtu no jauna, balstoties uz vācu nacistu teorētiskā mantojuma, kuru esot pazudinājis 1939.gads (Molotova-Ribentropa pakts). Protams, tieši tāpat kā boļševikiem, arī duginistiem nav nekā laba, ko piedāvā krievu tautai. Taču viņi zina, ka katram patīk uzslavas un glaimi un pret šādiem aicinājumiem nebūs vienaldzīgo. Īpaši Krievijā, kas vēlas turpināt savu Otrā pasaules kara varoņlomu.

Pagaršot nacismu

Tas, ko dara Dugins, ir mēģinājums pagaršot nacismu tīrā veidā, jo komunisma diktatūrā to atklāti nedrīkstēja darīt (lai gan lielkrievu šovinisms PSRS teritorijā tika praktizēts arī boļševiku režijā). Vācu nacisms (sovjetkomunistu izteiksmē) vienmēr tika dēvēts par «fašismu» (kas nav korekti), bet tā viņi pieraduši un dara joprojām. Tagad aizliegumi bija beigušies. Tāpēc Dugins beidzot varēja vicināt karogu ar kāškrustu, idealizēt Himleru, Heidriku un viņu idejas kā «intelektuālu oāzi». Taču iecerētais neizdevās, jo krieviem muguras smadzenēs ideoloģija iedzinusi domu, ka nacisms ir faktiski «fašisms» un tas iespējams tikai pie vāciešiem. Pie viņiem, protams, ka nē. Skaidrs, ka nacionālreakcionāru vilnim bija vajadzīgs grūdiens. Par tādu noderēja Boriss Jeļcins un viņa politika, kurai par godu Dugins (kopā ar draugu Eduardu Ļimonovu) nodibināja Krievijas Nacionālboļševiku partiju ar skarbi konservatīvu programmu. Pirmais un galvenais punkts šīs partijas līnijā bija apgalvojums, ka visas teritorijas, kurās dzīvo krievi, ir jāuzskata par Krieviju.

Krimai un Ukrainai, protams, bija jāatgriežas «atpakaļ mājās» (Krievijas sastāvā) un jāsarauj visi kompromitējošie «sakari» ar Rietumiem, lai «mūsu zemes izsaimniekošana» ar šo beigtos.

Nākamais bija aicinājums mācīties no Valsts drošības komitejas jeb KGB – «čekas», kas prot un spēj ieviest valstī likumu un kārtību. Šim nolūkam būs vajadzīgs skarbs vadonis, kas līdzīgi Ļeņinam šādas uzraudzības iestādes ieviesīs «tautas interešu vārdā».

Sākumā Dugins grasījās legalizēt arī pašu Ādolfu, taču vēlāk atteicās no šīs idejas. 1993. gadā Malagā, intervējot SS veterānu Leonu Degrelu, tika noskaidrots, ka Hitleram esot bijusi liela cieņa pret Staļinu. Viņš «tautu tēvu» esot pat apbrīnojis, un pie Otrā pasaules kara esot vainīgs nevis Staļins, bet Molotovs, kas izvirzījis nepiedodami skarbus noteikumus vāciešiem. Hitlers esot gigantiski nozīmīga Eiropas personība, kurai neesot izdevies ieceres īstenot, tāpēc Dugins gatavojās atrast Hitlera lietas turpinātāju. Parādoties Putinam, mesija bija noskaidrots. Tagad viņa ideoloģija izrāvās no perifērijas un sāka airēties uz Krievijas politiskā centra pusi.

Krievu nacisms bez kāškrusta

Diezgan ātri kļuva skaidrs, ka ar kāškrustiem Krievijā labāk neeksperimentēt. To saprata arī Dugins un meklēja citas ideoloģiskās ikonas un simboliku Krievijas vajadzībām. Līdz ar 2008. gada Dienvidosetijas okupāciju Dugina idejas kļuva ļoti vajadzīgas Putinam. Bija nepieciešama «skaidrošana» tautai, kāpēc krievu karavīriem ir jāmirst Kaukāzā, cīnoties ar kalniešiem, kas nevēlas būt Krievijas sastāvā. Tagad lieti noderēja Dugina sapnis par «Eirāzijas kustību», kas esot cilvēcei ļoti nepieciešama, jo «ģeogrāfiskā telpa jau sen sauc pēc krievu garīguma palīdzības». Neraugoties uz to, ka Dugins diezgan nekautrīgi Hitlera «āriešu pārcilvēka» vietā sāka pasaulei piedāvāt «slāvu pārcilvēku», viņš turpināja attīstīt kontaktus ar neonacistiem arī «mazāk vērtīgo» nāciju valstīs.

Zvaigžņu stunda pie viņa ieradās 2011. gadā, kad krievu sabiedrība neslēpa neapmierinātību ar Medvedeva politiku, kurš tobrīd uz laiku bija prezidenta tronī. Taču liela sabiedrības daļa Krievijā tomēr nevēlējās autoritārā Putina atgriešanos Kremlī. Sākās Bolotnaja nemieri, vara atbildēja ar arestiem, bet Dugins ar ideoloģisku mobilizāciju. Kā viņš to darīja? Tieši tāpat kā Ļeņins – sāka nacionālistu diskusiju klubu. Runas šovi palīdzēja piedāvāt ideju televīzijas ēterā, un rezultātā Elementy teorētiskā kustība pārvērtās masu pasākumā. Televīzijas iedarbību (Cargrad TV stacijai Maskavā) viņam palīdzēja apgūt bijušie Fox TV producenti, tātad amerikāņi. Krieviem iepatikās ideja par to, ka viņi ir vislabākie, pasaules atbrīvotāji un garīgi tīrākās cilvēciskās būtnes. Pārbaudījums, protams, bija Maidans 2014.gadā, uz kuru Putins reaģēja ar Krimas okupāciju. Tagad, rīkojot referendumu šajā turku salā, lieti noderēja Dugina demagoģija par zemi, kas pieder krieviem. Referendumā tika iesaistīti ārvalstu neonacisti – Dugina draugi ( Luc Michel u.c.), un lietas sāka notikt.

2014.gada 18. martā Putins svinīgi deklarēja valsts jauno ārpolitiku un pie viena raksturoja krievu cilvēku kā pārcilvēku, kuram raksturīgs tikums, godīgums, taisnīgums un bezgalīga dzimtenes mīlestība. Tāpēc Putins skaidri un gaiši pateica, ka cīnīsies turpmāk par visu to 330 miljonu krievu «tiesībām», kas mitinās ārpus Krievijas teritorijas. Pie viena Putins neslēpa, ka viņa plānos ir tā saucamā Eirāzijas Ūnija (Padomju Savienība ar jaunu nosaukumu), kura tiks celta un uzbūvēta. Tā būs autoritāra, totalitāra valsts, kurā visi citādi domājošie intelektuāļi būs «valsts nodevēji». Vēl viņš lietoja savā runā arī citus Dugina formulējumus un, starp citu, jēdziens «valsts nodevēji» arī ir Hitlera formulējums.

Ar šo brīdi apdraudētas ir visas teritorijas, kurās mitinās krievu emigranti.

Iekarojumu loģika

Ukrainas karš ietilpst Dugina projektā. Doņeckas un Luganskas «tautas republikas» ieskaitot. Saprotams, ka ikvienu savu rīcību cilvēki mēdz attaisnot, ja nav vēlēšanās runāt patiesību. Arī šajā gadījumā Dugina ideoloģija negrib neko dzirdēt par to, ka ukraiņi negrib turpināt dzīvot Krievijas atkarībā, ka viņiem labāk gribas pieslieties Rietumiem. Galu galā vecākā paaudze labi atceras, kas bija PSRS un kā hoholiem tur klājās. Taču var samest patiesību ar kājām gaisā un sākt paceltā balsī sludināt krievu glābējmisiju pasaulē. Pēc Dugina teorijas tieši krievi ir tie, kas glābs pasauli no dekadences, morālā pagrimuma un grēka, kuru provocē demokrātija un liberālisms. Modernitāte un atlantisms, pēc Dugina domām, ir visa ļaunuma sakne, pret kuru krievi cīnīsies ar bārdaino popu dziesmām un misijas zīmi pierē. Tā ar zobenu un asinīm tiks radīta «JaunKrievija» kā utopisks valsts modelis visai pasaulei. Visi vēlēsies kļūt par krieviem, jo tikai tā latvieši, igauņi, zviedri vai angļi beidzot atbrīvosies no savas sliktās ģenētikas, amorālās izglītības un neciešamās loģikas. Dugins visus izglābs, kristot mūs visus par krieviem. Tāpēc viņš aicināja Putinu nekavējoties ieņemt Kijevu un 2014. gadā Facebook nekautrējās no aicinājuma «Nāvējiet! Nāvējiet! Nāvējiet!», «Iznīciniet mēslus!», «Nāvi bastardiem!». Pēc šīs verbālās bakhanālijas viņu atlaida no amata Maskavas universitātē. Taču karš turpinājās. Putins turpināja izlikties, ka Krievija Ukrainas karā nepiedalās, ka cīnītāji ir «jaunkrievi ar zvaigzni pierē», kas glābj morāli pagrimušos ukraiņus. Rietumpasaule turpināja garīgi pūt tālāk, un arī pie mums Latvijā sāka vairoties Jaunkrievijas ideju piekritēji. Tieši Dugins bija tas, kas Rietumeiropas liberāļus sāka saukāt par homoseksuāliem, klaigāt, ka Rietumos cilvēkiem liek ar varu laulāties ar sava dzimuma cilvēkiem, un vēl gūzmu melu, kas faktiski vairāk piestāvētu talibu vai Islamistu Armijas demagogiem, nevis postsovjetiskam krievam ar augstskolas izglītību Maskavā.

Panākt ar varu savu varu

Protams, ka «Brexit», Trampa uzvara lielā mērā bija tieši Dugina ideoloģijas nopelns, jo iedvesmoja krievu datoriķus un polittehnologus bez bažām iemaisīties citu valstu iekšpolitikā ar publiskas dezinformācijas palīdzību, sarūpējot tur Putinam nepieciešamos uzvarētājus. Krievu labējie gribēja, lai Tramps uzvar, un to arī panāca ar demagoģijas palīdzību. Amerikāņi šo informāciju uzknābāja kā patiesu un Kremļa meliem noticēja. Nekad agrāk svešas valsts informatīvajam uzbrukumam nebija tādas iespējas kā pašlaik, pateicoties internetam. Putina štābs to izmanto un panāk savu, jo vēlētājs tā īsti nespēj noticēt, ka cita valsts var tik bezkaunīgi iemaisīties un traucēt savtīgi. «Šodien Vašingtona ir mūsu, Kišiņeva mūsu, Sofija mūsu. Atliek tikai izmēzt purvu šeit pat mājās,» rakstīja Dugins Facebook pēc Trampa uzvaras ASV.

Jā, viņš neslēpj, ka ar savas ideoloģijas palīdzību «atbrīvos» Eiropu un krievu eirosovjetiskā impērija tad stiepsies no Vladivostokas līdz Dublinai. «Krievijai ir misija – glābt Eiropu. Citādi tur turpinās plosīties kari un degradācija,» domā Dugins.

Arī Latvijā pēc mēneša būs vēlēšanas. Vai jūs cerat, ka duginisti tās neietekmēs?

«Sieviešu diena» kā Padomju Savienības postkoloniālo seku izpausme Latvijā

Posted on by
2

Speciāli TVnet

 

8.marts

Attēls: TVnet

 

Pavisam drīz būs klāt 8.marts – datums, kurā svin «sieviešu dienu». Krievijā un satelītvalstīs tas nozīmē ārišķīgu sieviešu dzimuma godināšanu. Šajā dienā uz stūriem tirgos uzplaucinātas tulpes, maijpuķītes vai ceriņzarus, kurus par brangu naudu pirks vīrieši un puikas. Pa ielu šaudīsies paģiraini veči, kas nesīs padusē lielas šokolādes konfekšu kārbas «savām sievietēm» un «priekšniecēm». Manā telefonā atkal parādīsies īsziņas ar «sveicieniem sieviešu dienā», sporta zālē noteikti būs smaidošas sejas ar uzrunu «s prazdņikom!» un Ušakova kantoris būs izdaiļojis Rīgu ar izkārtnēm un stalažām sieviešu dzimuma uzteikšanai. Man ļoti nepatīk šie svētki. Kāpēc?

Kam nepatīk šie svētki?

Tāpēc, ka šie svētki ir «sieviešu diena» tikpat lielā mērā kā Padomju armijas dibināšanas diena 23. februāris ir «vīriešu diena». Nedz vieniem, nedz otriem svētkiem nav nekā kopīga ar patiesu pretējā dzimuma godināšanu. Tā ir ārišķīga, vulgāra un absurda padarīšana, jo svinēšanas koncepcijas autori ir Padomju Savienības diktatori, kuriem bija nospļauties uz tādām vērtībām kā respekts un patiesa cieņa. Taču ar ko viss sākās?

Pirmo reizi cara Krievijā sieviešu dienu sievietes esot svinējušas 1913.gada pēdējā februāra svētdienā, taču kā politiski solidaritātes svētki (starptautiskā līmenī) tie fiksēti jau 1910.gadā, Otrās sociālistu internacionāles laikā, pēc vācu komunistes Klāras Cetkinas iniciatīvas. Ar mērķi panākt sievietēm tiesības balsot vēlēšanās. Tikai 1975. gadā ANO atbalstīja šo iniciatīvu starptautiskajā līmenī.

Ar 1978. gadu 8.martu atzīmē dažādi: gan kā politiskus, gan arī kā nepolitiskus svētkus. Attīstītākajās valstīs šajā dienā mediji un sabiedrība pievērš uzmanību netaisnīgai attieksmei pret sievietēm un viņu interesēm, vajadzībām. Savukārt neattīstītajās valstīs 8. martu pārvērš par «sieviešu dzimuma» slavināšanas dienu, dāvinot sievietēm puķes un saldumus tiesību un ērtību uzlabošanas vietā.

Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka ietekmīgai vīriešu daļai (valsts, baznīcas un pārvaldes institūcijās) sievietes joprojām krīt uz nerviem «kā tādas» un ir labāk, ka viņas nerādās par daudz publiskajā telpā un atļauj večiem vadīt pasauli pēc saviem noteikumiem, vajadzībām un interesēm.

Lielā pasaules valstu daļā arī šodien sievietei ir mājdzīvnieka statuss: to var pirkt, pārdot, iemainīt, nosist bez tiesiskām vai morālām sekām. Sievietēm nevajag runāt un maisīties vīru sarunās – to strikti nosaka baznīcas likumi. Savukārt musulmaņu valstīs sievietes nedrīkst ne tikai piedalīties vīru sarunās un maisīties veču lietās. Tās nedrīkst pat parādīties publiskajā telpā vienas, bez melna «maisa galvā». Viņu stihija esot vīra – musulmaņa māja un ģimene, bet visā lielajā atlikušajā pasaulē visu regulē vīrieši. Tā domājot pravietis un viss.

Loģikas šajos konservatīvajos uzskatos nav. Ir tikai vajadzība un vēlme izstumt 50% sabiedrības «aiz kulisēm» to anulējot kā saprātīgu un respektējamu sabiedrības daļu. Mazāk konkurences.

Eksistē pat pseidozinātniskas teorijas, kas cenšas «legalizēt» sievietes liderīgo, neizlēmīgo un gļēvo dabu, neattīstītas smadzenes un vēl nezin ko, kas motivē vīriešus darīt, kā darīts līdz šim, – piešķirt sievietei mājdzīvnieka lomu, kurā precētam vīram ir dzīvnieka saimnieka statuss. Viņš nosaka visu. Viņa mantiskais un publiskais statuss ir arī sievas statuss. Tāpēc visas pasakas par pelnrušķītēm beidzas ar laimīgām beigām – «pēc tam viņi apprecējās un nodzīvoja laimīgi simts gadus».

Brežņeva 8.marts

Dažādās valstīs šo 8.martu arī šodien atzīmē atšķirīgi, taču mēs Latvijā cītīgi sekojam Padomju Savienības iedibinātajai kārtībai – vismaz vienu dienu gadā atcerēties, ka sievietēm vajag pievērst uzmanību ar puķēm, kūkām un šņabi, bet jau 9. martā (un visas atlikušās dienas līdz nākamā gada 7.marta pusnaktij) var mierīgi iekaustīt, nemaksāt līdzvērtīgu algu un neatvēlēt amatus uzņēmumu vadībā un valsts pārvaldē.

Mūsu tradīcija šo svētku svinēšanā tika iedibināta Ļeņina Krievijā. 1921. gadā 8. martu kā svinēšanas datumu izvēlējās Ļeņins. Aleksandra Kolontaja pieprasīja padarīt šo dienu par brīvdienu. Tikai 1965. gadā Padomju Savienības Augstākā padome 8. martu akceptēja kā svētku dienu un ieviesa kā politisku pastāvošās iekārtas slavināšanas pasākumu, kurā sievietes priecājas par to, cik tām ir labi šajā lieliskajā valstī. Padomju mediji šajā dienā ziņoja par sieviešu «uzvarām pie konveijera», «govju kūtī», «dzimtenes druvā» vai «skolas klasē», taču visi vīrieši tika aicināti dāvināt sievietēm puķes un smaidus. Kopš 1966. gada šie svētki bija jau brīvdiena, kurā sievietes aiz pateicības sāka klāt galdus un uzvesties kā jubilāres. Jau iepriekšējā dienā uz darbu tika nestas tortes, kūkas. Vīrieši atbildēja ar degvīna vai konjaka pudelēm un ziediem. Tā Krievijā un visā Padomju Savienībā šī diena izvērtās par «visu sieviešu dzimšanas dienu». Tieši tāpat kā 23. februārī ieviesa «dzimtenes aizstāvju» godināšanas dienu jeb «vīriešu dienu» (jo kārtīgs vīrietis šauj un aizstāv dzimteni un iebrūk citās valstīs, ja masu slepkavam Staļinam tā vajag).

1964. gadā pie varas Padomju Savienībā nāk Brežņevs (1964-1982). Viņa attieksme pret sievietēm bija tieši tāda pati kā pārējiem boļševikiem – sievietes ir darba lopi, kas reizēm jāpabaro ar puķēm, lai nejūtas aizmirstas. Viņš nebija nekāds sieviešu tiesību aizstāvētājs vai daiļā dzimuma fans un pat viņa sieva Viktorija ar īpašu aktivitāti vai daiļumu neizcēlās. Brežņeva sieva «dzīvoja mājās» (bija mājsaimniece, izrīkoja bērnus, kalpus un pavārus), «kopa vīra garderobi», «turējās vīra ēnā», «nekad nepavadīja savu vīru valsts vizītēs», «nekad nelietoja greznus tērpus vai dārglietas», «bija kautrīga un padevīga», «nemaisījās vīra darbā», «vienmēr viņu uzklausīja un saprata pareizi» (1). Genseka sieva lieliski raksturo padomju ideālās sievietes veidolu: «sieva – sava vīra ēna», kas rūpējas par ģimeni un valsts lietās nemaisās.

Nav noslēpums, ka Padomju Savienībā un šodienas Krievijā dzimumu lomas ir ļoti konservatīvas un daudz arhaiskākas nekā Rietumeiropā. Modelis ir apmēram šāds: sievietei «jāuzrauga ģimenes pavārds», jāsagaida mājās vīrs ar vakariņām un čībām. Šo shēmu tagad strikti atbalsta arī ietekmīgā krievu pareizticīgo baznīca un Putina politiskā valsts vadība. Protams, šādi «mājdzīvnieki» padomju vīriešiem – priekšniekiem bija un ir ērti, jo veica kalpones, apteksnes, «mātes» un «medmāsas» pienākumus bez maksas, taču dvēselei ar to nepietiek. Paralēli tikumīgajai parādes sievai arī Brežņevam, tāpat kā daudziem citiem toreiz un tagad bija un joprojām ir mīļākā (vai pat vairākas mīļākās), kas dzemdē ārlaulības bērnus un neko par to nepieprasa (izņemot naudu iztikai). Parasti šis «harēms» netika un joprojām netiek dokumentēts, taču eksistē. Tam pašam Brežņevam esot bijušas divas «civilsievas» – viena pazīstama dziedātāja Anna Šalfējeva un otra viņa privātā medicīnas māsa (kas ārstēja arī viņa sievu) Ņina Korojakova (turpat). Par to liecina aculiecinieku piezīmes, filmas. Tā bija toreiz. Tradīcijas turpina šodienas «brežņevi». Dažādos līmeņos.

Šis modelis ir sieviešu dienas pamatā: 8. martā visas saņem puķes; legālās un nelegālās laulenes un tās, kas par tādām kļūs. Vīriešu sānsoļi ir norma, sieviešu – grēks. Šim modelim par godu tiek klāti galdi, ēsts, svinēts un dejots.

Postkoloniālās izpausmes

Tieši tāpat Brežņeva «sieviešu dienu» trešdien svinēs arī Rīgā, Liepājā vai Bauskā. Apjomīga Kremļa un Krievijas fanu grupa, kurus PSRS laiks paguva asimilēt homo sovieticus dzīves modelī, uz Saktas stūra pirks tulpes un nesīs uz darbu kolēģēm. Harēma īpašnieki noteikti neaizmirsīs konfekšu kasti nogādāt sievai un mīļākajām, mammu ieskaitot. Beidzot būs pamats pabarot mājdzīvniekus ar ko saldu. Šīs «vistu kūts loģikas» atbalstītājas pašas klās galdus darba vietās, servēs našķus un šo to stiprāku. Pievakarē pārvietosies pa darba vietas gaiteņiem un ielām līganā gaitā. Viņām patīk, ja dāvina ziedus. Viņas grib tikt godinātas «vienkārši kā sievietes» Kas tur slikts?

Vai man skauž?

Krievijas tetovējumi

Nē, neskauž. Mani šajā dienā mēģina apsveikt samērā daudzi «Brežņeva vīrieši». Cenšos viņu suminājumus nedzirdēt, jo nogurstu no 8. marta apsveikumu muļķībām, kurām nav nekādas jēgas, izņemot liekulību.

Kā turpināsim 8. marta tradīcijas? Ja reiz gribam svinēt, tad padomāsim (vismaz šajā dienā!), kā ir ar sieviešu tiesībām Latvijā, Eiropā un pasaulē. Kā iespējams palīdzēt sievietēm, kurām mūsu atbalsts ir vajadzīgs. Cik tālu esam nonākuši sieviešu tiesību aizsardzībā un kādi uzdevumi šajā jomā risināmi nākotnē. Darīsim to kopā ar mūsu sakarīgajiem LV vīriešiem, kuriem nav raksturīga «brežņevistu» patriarhālās domāšanas infekcija.

Tikko TV ziņu izlaidumā nācās pārliecināties par to, ka sieviešu tiesības Krievijā jau atkal atgriezušās feodālajā līmenī, jo jaunais likums (2) atļauj iekaustīt sievas un bērnus ģimenes ietvaros, ja dauzīšanas rezultātā iznākums ir tikai rētas un zilumi (nevis lauzti locekļi vai nāve). Lai leģitimizētu sieviešu piekaušanu ģimenē, krievu valodā jau sen zināmi «teicieni» un «parunas». Tādas kā «kas mīlējas, tas ķīvējas» jeb «ja mīl, tad piekauj» utt. Tas nozīmē, ka sievieti piekaut fiziski ir praktizēts jau sen. Krievijā tas arī turpmāk būs normas statusā.

Nē, man nav šo problēmu manā privātajā dzīvē. Taču tieši mums (kam nav šādu problēmu) ir jādodas pirmajiem palīgā tām, kas cieš no vardarbības, pazemojumiem vai citiem pāridarījumiem, jo upuris pats sev palīdzēt nespēj.

Tāpēc vīriešiem pirmajiem jāiestājas šajās rindās un jāprot aizsargāt mūsu māsas, vecmāmiņas, mātes, sievas, draudzenes un meitas pret likumiem, amatpersonām, aizspriedumiem, kas ierobežo sieviešu tiesības.

Varētu tagad izmantot Krievijas statistiku (no saviem iepriekšējiem rakstiem (3) un pierādīt, ka tūkstošiem sieviešu Krievijā ik gadu tiek nogalinātas ģimenes kautiņu rezultātā. Šī parādība ir nopietna problēma. Nožēlojami, ka krievu sievietes pēc fiziska uzbrukuma iet nevis uz policiju vai baznīcu lūgt palīdzību, bet apmeklē tetovētājus, lai aizkrāsotu mīļotā vīrieša cirstas rētas ar «tauriņiem», «ziedu vītnēm» vai «putniņiem» (4), jo iestādes nepalīdzot.

Ceru, ka pie mums Latvijā tā nav. Pieļauju, ka mūsu meičas un sievas neiet pie tetovētāja aizkrāsot vīru, dēlu vai mīļāko uzdauzītās rētas.

Ceru, ka nav. Citādi mums būtu atkal par ko runāt 8.martā.

Atsauces:

1.

LASI CITUR: Виктория Брежнева

2.

LASI CITUR: В Госдуме объяснили декриминализацию насилия заботой о крепких семьях

3.

LASI TVNET: Vai tiešām ar liberālismu un demokrātiju ir cauri?

4.

LASI CITUR: Aktuellt

Spiegu galvaspilsēta atgriežas Vīnē

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNet 

spiegu-galvaspilseta-vine

 

Mirklī, kad sabruka Berlīnes mūris, visu veidu spiegu un izlūku darbošanās sāka izskatīties bezjēdzīga un neatgriezeniski novecojusi nodarbošanās. Taču šī sajūta bija mānīga. «Štirlici» (1), «ābeli-fišeri genrikoviči»(2), «jani berzini»(3) un vesela kaudze ar «annām čepmenām kušenko»(4) turpināja eksistēt un rīkoties tieši tāpat kā agrāk. Jo, kā norādīja bijušais Austrumvācijas STASI izlūkošanas šefs Markuss Volfs, spiegošana tāpat kā prostitūcija ir mūsu planētas vecākās profesijas. Tāpēc spiegi nepazuda no horizonta kopā ar Austrumeiropas drupām. Tieši pretēji – savairojās un šodien spiegošana plaukst un zeļ vēl audzelīgāk nekā agrāk.

Mīklainais stikla nams, kura nav

Ja mums būtu šifru atslēga, tad mēs varētu iekļūt šajā stiklotajā amerikāņu Crypto City, kur pie tūkstošiem rakstāmgaldu vaiga sviedros raujas spiegi, kas saņem algu tieši par spiegošanu. Tā ir mākslīgi izveidota pilsētiņa, kuras iedzīvotāji ir 38 000 cilvēku. Te strādā galvenokārt matemātiķi, lingvisti, mediķi un detektīvi. Viņiem ir viss uz vietas. Pat sava iekšējā policija, pasta nodaļa un veikali, lai mīklainā miesta iedzīvotāji neciestu badu.

Viņi šifrē, atšifrē, jo darba devēja nosaukums ir NSA jeb National Security Agency, kas ir pati slepenākā un mīklainākā amerikāņu izlūkošanas organizācija. Darbinieku šeit ir krietni vairāk nekā Centrālajā izlūkošanas pārvaldē un Federālajā izlūkošanas birojā kopā. Tāpēc nereti šo organizāciju izskaidro pavisam vienkārši: NSA = «Šādas aģentūras nemaz nav» («No Such Agency»).

Jā, NSA ir tik slepena, ka pat politiķi bieži mēdz noliegt tās eksistenci, taču to plaši apraksta grāmatā «Body of Secrets: Anatomy of the Ultra-Secret National Security Agency». Tās autors Džeimss Bemfords (James Bamford) jau 1982. gadā sāka analizēt dažādas spiegošanas organizācijas un 20 gadus vēlāk savā lielajā darbā secina, ka «spiegu pasaulē viss pa vecam».

Viņi maskējas, izliekas un spēlē dubultlomas tālāk, tāpat kā, piemēram, Federālās izlūkošanas biroja (FBI) aģents Roberts Hansens to turpināja darīt arī pēc Austrumu bloka sabrukšanas. Viņa darbā nekās būtisks nemainījās. Mainījās tikai darba devējs. PSRS vietā nostājās Krievija. Tieši tāpat ķīniešu izcelsmes fiziķis ASV kodolpētījumu laboratorijā (Los Almos nacionālajā pētniecības centrā) bija gatavs turpināt eksistēt un vākt informāciju sava patiesā darba devēja interesēs, taču viņu atmaskoja kā Ķīnas spiegu.

Treknais spiegu honorārs interesē diezgan daudzus pētniekus, kas darbojas stratēģiski nozīmīgās laboratorijās. Pat zviedri un norvēģi mēģina piedāvāt spiegošanas centriem savus pakalpojumus, taču tiek ātri aizturēti un aizvākti «no ievārījuma burkas». Kuri paliek? Tie, kas prot. Tas nozīmē, ka «cilvēciskā spiegošana», t.i., ceļš, kad informācija tiek nodota no rokas rokā (tāpat kā agrāk) turpinās arī šodien. Spiegs nav nomiris Varšavas līguma valstu kapā. Viņš turpina darboties, jo ziņkārība piemīt ne tikai cilvēkiem, bet arī valstīm un tā neiznīks nekad.

Dievam mēs ticam, bet citus novērojam

Interesanti, ka šodien spiegu centrāles interesē ne tikai slēpti un slepeni stratēģiski fakti un atklājumi, kurus piegādā nodevēji, bet arī citu valstu iedzīvotāju noskaņojums, domas un centienu tendences. Tās pašas NSA oficiālais lozungs skan tieši tā kā šīs apakšnodaļas virsraksts: «In God we trust, all others we monitor.» Citu valstu sabiedriskās domas pētījumu rezultātiem ir liela nozīme aktuālajos politiskajos procesos. Tieši šīs jaunākās analīzes metodes nozaga spiegs Roberts Hansens un nodeva saviem krievu draugiem, iznesot ārā informāciju no savas stikla pilsētas. Tāpēc Crypto City uztverama vairāk kā simbols, nevis administratīva iestāde augstākajā slepenības lokā.

Iestādes, kas līdzinās NSA, nav jauns izgudrojums. Tās pastāv visās lielvalstīs, lai gan ne visur būvētas no stikla. Šo dibināja prezidents Trumens, kas bija pārliecināts, ka elektroniskā spiegošana (SIGINT, Signals Intelligence) ar laiku kļūs nozīmīgākā par tās cilvēcisko kontaktu variantu (Human Intelligence). Trumens zināja, ka, pateicoties SIGINT, amerikāņiem izdevās atvairīt fatālus vācu un japāņu uzbrukumus, un tāpēc piedzima šī stikla pilsētiņa.

NSA darbības centrā ir «vārds» un tā tulkojumi. Miljoniem kodētu vārdu šķērso gaisa telpu mūsu pasaulē, Nepārtraukti. NSA tos sistematizē un dekodē. Šo praksi realizēja savulaik arī Francija, PSRS, Vācija un Lielbritānija. Vācija (aukstā kara laikā) bija ciešs amerikāņu sadarbības partneris. Šodien šo vietu, līdzās jeņķiem, ieņem Lielbritānija. SIGINT spiegošanā Baltijas jūras zonā aktīvas pēckara periodā bija Zviedrija, PSRS (spiegoja no Baltijas valstu teritorijām) un, protams, Austrumvācija.

Lai atšifrētu slepenu, kodētu informāciju, ir nepieciešamas profesionālas matemātiskas un lingvistiskās prasmes. Tāpēc Crypto City personāls visai maz atgādina Džeimsa Bonda tipa varoņus. Viņi neslapstās pa ielām (ar cepuri uzmauktu dziļi uz pieres), nevelk krīta krustus uz akmens plāksnēm un neslēpj papīra tīstokļus ķieģeļu spraugās, svešās pasta kastēs vai vientuļos autiņos. Te drīzāk nodarbojas ar zinātnisku spiegošanu un ir tik gandrīz neredzami rēgaini un ārēji nemanāmi, ka pat prezidents Niksons (savulaik) nezināja, ar ko viņi īsti nodarbojas.

Ko viņi īsti dara? Kā norāda savos pētījumos Džeimss Bemfords, «viņi» noklausās visu interneta komunikāciju, radio un telefonus ieskaitot. Ja Intelsats uzšāva gaisā kārtējo komunikācijas satelītu, tad NSA nekavējoties to dublēja ar savējo noklausīšanās satelītu. Ko īsti noklausījās? «Aukstā kara» laikā Padomju Savienību, ieskaitot visu valstsvīru telefonsarunas. Sākumā NSA noklausījās arī privātpersonu telefona komunikāciju, īpaši personas, kas tika uzskatītas par bīstamām. Piemēram, aktrises Džeinas Fondas (Jane Fonda) un dziedātājas Džoanas Baesas (Joan Baez) sarunas. Šodien šai kategorijai tiek pieskaitīti ārzemnieki, īpaši arābu izcelsmes ieceļotāji, kas pēc NSA ciniskā klasifikatora atbilst bīstamo personu kategorijai. Tāpēc NSA rīcībā ir pat Osamas bin Ladena telefonsarunas ar viņa māti. Noklausīties privātpersonu telefonsarunas viņiem vairs neatļauj, taču NSA tupina attīstīt savu «lielo ausi» un uzkrāj milzīgus informācijas apjomus, kas ir patriotiski apsveicams, taču morāli grūti akceptējams varoņdarbs.

Kurš ir ienaidnieks?

Ja agrāk Rietumu ienaidnieks bija komunisms, tad tagad pats svarīgākais ir apsteigt pārējos. Valstis uzrauga citas valstis. Svarīgi būt soli priekšā pārējiem. Zināt vairāk un redzēt tālāk. Tāpēc tagad izseko un spiego visus – gan draugus, gan ienaidniekus. Piemēram, Izraēla mierīgi izspiego savu draugu un sabiedroto ASV un neviens par to nav apvainojies. Kur nu vēl Echelon eksistence Eiropā, kuru NSA kopj kopā ar Lielbritāniju, Kanādu, Austrāliju un Jaunzēlandi. Echelon ir anglosakšu mēģinājums kontrolēt atlikušās pasaules daļas. Rezultātā Vācija ir neapmierināta par to, ka NSA izmanto Echelon iegūtos industriālās spiegošanas faktus savas valsts interesēs. Amerikāņi noklausās korumpētos Eiropas politiķus un konstatē: «Jā, mēs jūs noklausāmies, eiropieši. Jā, mēs to darām. Lieliski redzam, kas notiek, un saprotam, cik korumpēti jūs esat. Dažas jūsu valstu valdības uzskata kukuļus par normālu politiķa pabalstu» (CIP šefs Džeims Volsijs). Politikai nepatīk draudzēties ar faktiem. Šie fakti nomirst spiegu noliktavā un tiesas zāli nesasniedz. Žēl.

Ja valstis uztrauc industriālā spiegošana, tad speciālistus sarūgtina privātpersonu sarunu un korespondences noklausīšanās. «Viņi noklausās visu un visus, bet bieži arī kļūdās,» uzskata Bamfords. Viņam šķiet, ka šāda masīva noklausīšanās var novest mūsu sabiedrību pie Kafkas aprakstītās situācijas, kad cilvēki vairs nezinās, vai viņi atrodas vai neatrodas «melnajā grēku maisā». Viņi baidās par to, ka maisā par viņiem ir savākta informācija, kas iztulkota kompromitējoši. Spiegu informācijas «maiss» šādi kļūst par zobenu virs sabiedrības galvas, kas krītot var sašķaidīt arī nevainīgus cilvēkus.

Putekļu sūkšanas tehnika un Vīne

Vadošā spiegošanas metode šodien ir «putekļu sūkšanas loģika». Mazliet šeit, nedaudz tur un tad pavisam citur. Spiegi un izlūki vāc informāciju tieši tāpat kā datori, lingvisti un Džeimsa Bonda kopijas. Neviens droši nezina, kur slēpjas šodienas briesmas. Mūsu globalizētajā sabiedrībā tās var atrasties vientuļā afgāņu kalnu ciematā, saules izkaltētajā Ziemeļkorejā vai niknā ielu demonstrācijā Vācijas vai Francijas lielpilsētu ielās. Taču tas, ko skaidri zinām, ir fakts, ka Vīne jau atkal ir Eiropas spiegu galvaspilsēta. Tāpat kā tas bija «aukstā kara» laikā.

Pērn tika izremontēts IZC Tower, kur atrodas ANO centrs. Remonts nenozīmēja logu vai durvju nomaiņu, bet gan jaunu vadu savilkšanu, jo 4000 kvadrātmetros iekārtojās NSA. Austrijas galvaspilsētā pašlaik strādā jau ap 7000 – 8000 ārzemju izlūku, spiegu un pinkertonu, un tas nozīmē, ka Vīne ir atkal Eiropas spiegu galvaspilsēta (Horcicka Florian. Wie Agenten Österreich unterwandern).

Tā savā pērnā gada atskaitē konstatē Austrijas pretizlūkošanas pārvalde (Bundesamt für Verfassungsschutz un Terrorismusbekämpfung), norādot, ka «Austrija kā ideāla operatīvās darbības vieta joprojām šķiet pievilcīga lielai daļai ārzemju izlūkošanas organizāciju. Tāpēc pērn nevarēja konstatēt diplomātiskā korpusa pārstāvju skaita samazināšanos, kas ikdienā veic izlūkošanas darbu Vīnē,» konstatēts ziņojumā.

Vīne «aukstā kara» laikā bija pasaules izlūkošanas aģentu centra ass. Arī tagad tur atrodas virkne nozīmīgu organizāciju (ANO, Opec, IAEA, OECD, OSCE). Toreiz Vīne atradās stratēģiski pareizā vietā: starp Varšavas bloku un NATO. Valsts iekšlietu ministrs Karls Bleha (1983 -1989) esot pavisam atklāti paudis savu labvēlību dažādu valstu spiegu klātbūtnei Austrijas centrā un aicinājis tos respektēt citam citu un nesatraukties par esošo situāciju. Austrijas spiegošanas pārvalde pat piedāvājusi citu valstu izlūkiem dežurējoša mācītāja pakalpojumus, ja tie kādam pēkšņi būtu bijuši vajadzīgi.

Tātad austriešu tolerance pret citu valstu spiegiem joprojām ir tā pati vecā ar moto: «Laipni lūdzam!»

Pagaidām, laika posmā no 1999. līdz 2009. Vīnē atklāti tikai 250 spiegošanas gadījumi (2010.gada atskaite). Reālais spiegošanas aktu skaits esot daudz lielāks, jo jau 1956.gadā Austrijas tiesa deklarēja, ka austriešus interesē atmaskot tikai tos spiegošanas gadījumus, kas vērsti tikai pret Austriju. Tas, ko Ķīna paveic pret Krieviju, ASV pret Balkāniem vai Lielbritānija pret Centrālās Āzijas valstīm, austriešus neinteresē. Austriešu mediji uzsver, ka 2010.gadā Austrijā, piemēram, bija 145 diplomāti no Krievijas un Ķīnas, kas savā būtībā bija spiegi. Taču viņus neizraida tā kā Ziemeļkorejas Golden Star Bank līdzstrādniekus, kas savu spiegošanas darbu veica tik uzkrītoši, ka banku nācās slēgt jau 2004.gadā. Izlūkošanas eksperts, Grācas universitātes pasniedzējs Zigfrīds Bērs (Segfried Beer) uzskata, ka puse no ASV vēstniecībās darbiniekiem ar to vien noņemas, kā kontrolē sev naidīgu valstu spiegus Austrijā. Starp citu, Austrijā ir visvairāk priekšapmaksas karšu telefonu. Katram valsts iedzīvotājam tādu ir vismaz divi. Šos mobilos telefonus ir grūti izsekot, tāpēc tos plaši izmanto slepenie aģenti.

Emils Bobiss (Emil Bobis) informē, ka katrs otrais diplomāts, kas strādā Vīnē, ir saistīts ar slepenā aģenta darbu un Vīnes lidosta ir vadošā spiegu apmaiņas vieta. Tieši šeit lidostā Krievijas spiedzi Annu Čepmenu un viņas 9 kolēģus apmainīja pret četriem amerikāņu aģentiem, kas bija aizturēti Krievijā (Die Schattenstadt: Was 7000 Agenten über Wien aussagen). Kā norāda grāmatas autors, lielākā daļa aģentu tiekas un apmainās ar informāciju tranzīta zonā, kurā ērti iekļūt ar diplomāta pasi un pasažieri netiek kontrolēti vai reģistrēti. «Brīdī, kad pienāk kāda lidmašīna no Maskavas, visi rietumvalstu aģenti fotografē visus pasažierus. Man liekas, ja šo lidostu uzspridzinātu, tad tā būtu ne tikai Austrijas, bet galvenais – arī visu spiegu masu katastrofa,» konstatē bijušais lidostas šefs Alfrēds Rups Emila Bobisa grāmatā.

Austrija ir neitrāla valsts. Tā nav NATO sastāvā un cenšas saglabāt labas attiecības ar visu valstu visādiem pārstāvjiem. Vieni saka, ka austrieši esot gļēvi, taču man liekas, ka šis spiegu hipodroms Vīnē ir viņu bizness.

Jā, Vīne ir izlūkošanas darba jeb spiegu Brisele. Kā tas attiecas uz mums?

Nekā īpaši. Aizbraucot uz Vīni, rūpīgāk apskatīsim lidostas pasažierus, jo var gadīties, ka mums pretī nāk kāds Zorge, Filbijs vai Gordijevskis.

Neaizmirsīsim, ka arī Rīga vienmēr uzskatīta par spiegiem piemērotu pilsētu un var gadīties, ka arī šeit mums pa ielu pretī nāk Voldemārs Roze jeb Džons Vokers ar «Minox B» kabatā.

Viss var gadīties.

Atsauces:

1 – Štirlics (Maksims Isajevs) – spiega tēls (Vjačeslavs Tihonovs) PSRS televīzijas seriālā «Septiņpadsmit pavasara mirkļi», pirmizrāde 1973. gadā.

2 – Viljams Fišers Henrikovičs. Padomju izlūkdienesta pulkvedis, kas iekrītot ASV uzdevās par Rīgā dzimušo VDKpulkvežleitnantu Rūdolfu Ābelu.

3 – Jānis Karlovičs Bērziņš (īstajā vārdā Pēteris Ķuzis) PSRS militārā izlūkdienesta (GRU) dibinātājs un vadītājs Krievijā.

4 – Anna Čepmena, Krievijas pilsone, kas veica spiegošanu Londonā un Ņujorkā. Tika aizturēta kopā ar vēl 9 personām no Krievijas 2010.gadā.

Vai okupantu monumentu nojaukšana ir vai nav barbarisms?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNet

okupantu-monuments-tvnet-bilde

Uzvaras parks Rīgā. Foto TVNet.

Fakts, ka Polijā gatavojas novākt Otrā pasaules kara Sarkanās armijas karavīriem veltītos obeliskus, pieminekļus un cita veida publiskās godināšanas vietas, turpina dramatizēt spiedzi publiskajās diskusijās. Gan valstī gan ārzemēs. Visus pieminekļus neaizvākšot. Palikšot tikai tie, kas atrodas kapsētās.

Līdz šim poļi saskaitījuši ap 500 šādu objektu, sākot ar bistēm un beidzot ar obeliskiem valsts laukumos, skvēros un parkos. Visi esot nejēdzīga paskata un draudīgiem vaibstiem. Vainīgais neesot neglītums, bet gan vēstījums, kuru pauž šie PSRS propagandas mākslas darbi, kuru mērķis ir slavināt un heroizēt sarkangvardu ieguldījumu Polijas atbrīvošanā. Poļiem šos «atbrīvotājus» nevajagot. Maskava to savulaik esot uzstādījusi vietējo nepatikai par spīti. Tagad spīdzināšana ar propagandas mākslu esot galā un «acu adatas» beidzot tikšot aizvāktas. Līdzīgi «atbrīvotāju monumenti» rēgojas arī Latvijas publiskajā telpā, Pārdaugavas biedēkli ieskaitot.

Kā īsti vērtēt šo pieeju? No vienas puses, ir skaidrs, ka ikviena okupantus jeb kolonizatorus godinošā māksla nav ilglaicīgs projekts un tai agri vai vēlu pienāks gals, tāpat kā ļeņineķļiem, staļinekļiem vai hitlerekļiem, kas jau sen trūd Eiropas gružu kaudzēs. Jā, šiem torsiem un «Staļina ērgļiem» (kā mākslas kategorijai) jau sen iestājusies absurda fāze – tie pārvērtušies par karikatūrām. Taču no otras puses – kā apieties ar kolonizācijas laika publiskās telpas objektiem, kas nepārprotami pauž brutālās varas ideoloģiju, taču paši nav vainīgi pie tā, kas ar tiem noticis. Saprotams, ka gan vienā gan otrā gadījumā vainīgā nav māksla, bet gan mūsu komunikācijas process ar to.

Propagandas mākslas maģija

Boļševku sarkankarogotās mākslas aplūkošana (kā komunikācijas akts) ir magnetizējoša padarīšana, jo pievērš sev uzmanību ar tiem pašiem komunikācijas instrumentiem, kas novērojami katastrofu vai stihisku kataklizmu gadījumos. Šie objekti vienmēr veidoti ar apzināti akumulētu ideoloģisku jaudu, kas līdzīgi vulkāna izvirdumam aprij skatītāja uzmanību. Tie sprakšķ no enerģijas pārblīvējuma. Sākot ar patriotisku deju Phenjanas laukumos un beidzot ar strādnieku varoņstāstiem vai karavīru varoņtorsiem kapsētās. Propagandas komunikācijas vienojošā nots ir aicinājums apbrīnot, sajūsmināties un pievienoties. Nekāda satura tiem nav. Jo pārliecībai nemēdz dzimt argumenti.

Pēc Polijas Nacionālās piemiņas institūta speciālistu pārliecības, šie kritušo sarkanarmiešu piemiņas objekti ir nevis kapi, bet gan lādiņi ar laika degli. Tie vēstot nepatiesību par pagātni un nereti, ar savu veidolu aizvainojot un pazemojot poļus. Tāpēc tos aizvākšot un miers mājās.

Kā jau teicu – poļus var saprast. Taču tikpat nepārsūdzama ir patiesība, ka Staļina propagandisti savas ideoloģijas iecementēšanai Polijā un pārējās okupētajās teritorijās izmantoja tieši mirušos karavīrus. Kuriem (vismaz daļai no viņiem), iespējams, nav nekā kopīga ar staļinismu, un viņi ir tieši tādi paši totalitārisma upuri kā mēs, kas nevēlamies skatīties uz komunistiskā totalitārisma izpausmēm šodien kapu pieminekļu formā. Vai manīsim pieminekļus? Savāksim naudu un piešķirsim šiem staļinisma upuriem cilvēka cienīgas piemiņas zīmes? Vai tāpēc uzlabosies mūsu komunikācija ar viņiem, kas, iespējams, arī bija lielinieku režīma upuri?

Nav korektu pieminekļu, kas godīgi atspoguļotu vēsturi

Man nav nācies redzēt godīgu mākslu pieminekļa vai piemiņas zīmes veidolā, kas godprātīgi vēstītu mums par pagātnes notikumiem. Viss, ko piedāvā vēsturnieki un māksla, ir pretrunīgs un laikmeta ideoloģijas caurausts komunikatīvais vēstījums. Tāpēc saņemsimies un paraudzīsimies uz granīta veidojumiem, filmām, grāmatām un gleznām kā sava laika pašportretiem.

 

Nākotne būs pats interesantākais laiks mums visiem – kopā ar Latviju

Posted on by
1

Speciāli TVNet 2016. gada 18.novembrī

18novembris

Foto TVNet 

Jaunā Latvijas valsts turpina savu ceļu uz priekšu laikā. Viss, kas ar to notiks, būs mūsu sapņu materializācija. Ja strādāsim un domāsim tālredzīgi, tad viss norisināsies, kā paši vēlamies. Ja izvirzīsim pie politikas stūres spējīgākos, tad process uz priekšu notiks ātrāk. Nav svarīgi, cik liela ir mūsu valsts vai cik masveidīgs ir tās iedzīvotāju skaits. Pats svarīgākais ir mūsu griba un spēja darīt Latvijas darbu kopā, pulciņā. Nevis pa vienam, bet kopā. Uzklausot kaimiņu, atbalstot draugu, nenoskaužot kolēģi un izprotot notiekošos procesus to komplicētībā.

Nākotne pieder mazajām valstīm, kuru uz planētas būs aizvien vairāk. Dinozaurimpēriju laiks sen garām. To karma ir pagātnes nospiedumu gūstā, un tāpēc nākotnei vairs nav nekā iedrošinoša, ko «lielajiem» teikt. Impēriju laiks ir beidzies tāpēc, ka to genofondā eksistē kari kā iekodēta vienība. Bez tās «viņi» nevar iztikt, un tāpēc kaušļiem jāatslābst un okupantiem jāatžirgst. Varmācība nespēj sēt, tā spēj vienīgi pļaut.

Mums ir labāk, jo pašiem pieder perspektīva, dinamiska valsts ar visiem tās lieliskajiem gadalaikiem dabā un cītīgajiem cilvēkiem laboratorijās, auditorijās, birojos, ofisos, lauku viensētās, blokmāju dzīvokļos un servisa pakalpojumu lidlaukos. Mums pieder nākotne, kopā ar lielisko Latviju, kura šodien svin savu dzimšanas dienu.

Atpakaļskata spogulis

Lai novērtētu Latvijas panākumus, ir jēga paraudzīties uz bijušo okupantu – Padomju Savienību jeb «dinozaurimpēriju», kuras pilnvaras šodien pārņēmusi Putina Krievija. Nedomāju, ka kāds no mums, cienījamo lasītāj, šodien vēlētos atrasties Putina impērijas sastāvā, jo tā ir valsts, kurā viss ir iepriekš nolemts un noteicējs ir cars Putins. Ekonomika tur joprojām atrodas lejupejošā spirālē (pērn un šogad kopprodukts -4%; naftas cenu kritums, Krimas okupācijas sankciju sekas, valsts budžeta deficīts). Putins tirgus ekonomiku vienkārši nesaprot un tāpēc (taupības nolūkos) neļauj samazināt izdevumus krievu kara mašīnai. Korupcijas vāks nospiež uzņēmējdarbības iniciatīvu un lielākā sabiedrības daļa demonstrē politisku apātiju. Jebkurā citā rietumvalstī šāda situācija vestu pie esošā režīma nomaiņas, jo Vienotās Krievijas uzvaras gājiens praktiski ir beidzies. Taču Putinam šāds stāvoklis nav problēma, jo Krievijas vēlēšanas ir un paliek vairāk pilsoņu patriotisks rituāls nekā vēlētāju politiskās izvēles akts. Tieši tāpat kā kādreiz tas bija Padomju Savienībā, arī šodienas Krievijā ikviens vēlēšanu iznākums ir zināms jau iepriekš un neviens par to nekurn.

Tieši tāpat kā PSRS laikā, arī šodienas Krievijā nav neviena respektabla Putina pretinieka. Visi ir novākti, un tauta sāk arī ticēt Kremļa administrācijas priekšnieka vietniekam, kurš sludina: «Bez Putina nav Krievijas!» Iekšējās represijas darbojas, un vadonim čekistam par iekšpolitiku vairs nav jārūpējas, jo to Vladimirs prot piežmiegt kā nākas. Viņa ambīcijas patlaban vērstas uz Krievijas ārpolitiskās lomas atkarošanu PSRS stilā, kas arī tiek darīts: 1) tieši (okupējot Krimu un karojot Sīrijā) un finansējot Rietumu nacionāli populistiskās partijas (tieši tāpat kā agrāk PSRS finansēja Rietumu komunistus), 2) netieši – apbruņojot troļļu armiju un pakļaujot saviem uzstādījumiem ārzemju publisko domu (vēlēšanu iznākums Moldovā, Bulgārija u.c.) un cenšoties izplatīt visā pasaulē savu «slāvu elitisma» ideoloģiju, kas savā būtībā stāv tuvu neonacismam. Tāpēc ir skaidrs, ka arī nākamreiz krievi Putinu ievēlēs atkal, nevis tāpēc, ka «viņi viņu mīl», bet gan tāpēc, ka «tā ir pieņemts». Šķiet, ka līdz 2024. gadam turpināsies šāds Vladimira Putina politiskais teātris, jo tad vadonim būs jau 72 gadi. Paliks amatā uz mūžu? Iespējams. Taču nav izslēgts, ka autoritāro varas stilu pārņems kāds cits, līdzīgais, jo krievi prot vienkārši nošaut opozīcijas līderi Ņemcovu uz tilta pie Kremļa un kādā citā nenoskaidrojamā veidā novākt visus pārējos, kas mēģina pretoties. No jauna iedzīvotāji tiek baidīti ar «ārzemju spiegiem» visādos veidolos un pārliecībām par to, ka «mūs jau nemīl» sliktie Rietumi.

Tur – Krievijā mēs (kopā ar savu Latviju) nevēlētos atrasties. Tas ir skaidrs 100%. Lai gan Putina retorikā jau sen vārda «russkij narod» (krievu tauta) vietā ir nostājies jēdziens «rossijskij narod» (Krievijas tauta), kas iekļauj arī mūsu Latvijas putinticīgos. Ar šo viņš mēģina pievākt tos, kas dzīvo fiziski Latvijā, bet garīgi atrodas Krievijā. To ir maz. Tāpēc viņi mūsu neatkarību neapdraud.

Pagātnes nostalģijas priesteri

Donalda Trampa jeb Vladimira Putina Krievijas ideoloģiskā domubiedra ievēlēšana ASV prezidenta postenī daudziem ievieš bažas. Kas īsti tuvina Baltā nama un Kremļa šefus? Kas notiks tālāk? Vai Tramps «ierādīs» baltiešiem dzīves telpu Āfrikas tuksnesī (kā to sola Facebook melīgie «ziņu dienesti»), vai tā ir neonacionālisma ideoloģija, kas vieno šos totalitārisma simbolus? Nē, šodienas populistu kopsaucējs ir nostalģijā par pagājušo laiku. Kad PSRS un ASV pasaules politikas rungā skaitījās ietekmīgas impērijas un tāpēc varēja uzvesties kā vēlas. Nekādi līgumi vai pieklājības normas tās nesaistīja. Tāpēc tagad kā neaudzināti, nekaunīgi puikas gan viens, gan otrs beidzot ir nostūmuši nost no politiskās skatuves politkorektumu un bliež ar zābakiem, kakām, čurām un mēsliem tieši pa publisko altāri, sludinot «to, ko visi domā, bet nepasaka».

Šāds verbālais huligānisms izskatās izaicinošs un neparasti interesants visplašākajai publikai. Pieklājība pieprasa nepārspīlēt un neteikt invalīdam, ka «viņš ir kroplis», vai sievietei gados, ka «viņa ir vecene». Taču populistiem saukāšanās patīk. To pierāda abu tieksme rupji jokot. Piemēram, brīdī, kad Putins tikās ar Izraēlas premjerministru Ehudu Olmertu (2006), viņš neslēpa savas simpātijas un apbrīnu pret seksuālos noziegumos apsūdzēto Izraēlas prezidentu Moši Katsavu. «Spēcīgs vīrietis, kas ticis galā ar desmit sievietēm!» – neslēpa savu apbrīnu Putins. Par Trampa izteicieniem un jokiem sieviešu virzienā esam dzirdējuši pat pārāk daudz. Līdzīga attiecību kultūra raksturīga arī viņu trešajam draugam – Itālijas mediju magnātam un politiķim Silvio Berluskoni.

Jā, viņi ir rupji un tieši tāpēc populāri noteiktos sabiedrības slāņos, jo pasaka to, ko daudzi pagātnes nostalģijas upuri klusībā patur pie sevis. Šādu pagātnes apsēsto netrūkst arī pie mums. Viņus atbalsta labējie un kreisie ekstrēmisti, kurus Putina un Trampa uzvara spārno. Tikmēr Putins visiem spēkiem cenšas atbalstīt «pagātnes sapņotājus» ne tikai ideoloģiski (kopā, piemēram, ar Duginu), bet arī materiāli – finansējot Rietumu pasaules labējo un kreiso partijas un politiskās kustības. Tā pati Francijas Lepēna un viņas Nacionālā Fronte ir paguvusi saņemt lielus aizdevumus no Putina, kurus Latvijas leksikā sauc par «finanšu instrumentiem», taču es to nosauktu skaidri un gaiši par parādiem. Pie kam Lepēna nav vienīgā Putina parādniece. Arī Latvijas partija Saskaņa saņem finansējumu savām aktivitātēm no Kremļa*, taču ne visus «finanšu instrumentus» Nils Ušakovsatklāti deklarē tā kā, piemēram, Putina «dāvinājumu» svētku uguņošanai Latvijā 9.maijā**.

Jā, viņi vēlas atpakaļ robežas. Lai atgriežas lielo valstu klubiņš, kas izlemj visu un slēdz līgumus par visiem. Lai visus amatus ieņem baltie vīrieši labākajos gados un sievas sēž mājās un neuzdod jautājumus. Lai ārzemnieki paliek savās ārzemēs un lai visi var turpināt jokot un ņirgt par gejiem un blondīnēm, tāpat kā tas bija agrāk. Tramps centīsies nogriezt skābekli brīvās tirdzniecības līgumiem, tāpat kā Putins turpinās nacionalizēt uzņēmumus un likt valdēs savējos radus un draugus. Meli un rupjie joki noderēs, lai noslēptu patiesos motīvus. Piemēram, 2004.gadā uz jautājumu par preses brīvību Krievijā Vladimirs Putins atbildēja apmēram šādi: «Jūs jau zināt, ka īsts vīrietis vienmēr mēģina un īsta sieviete vienmēr pretojas.» Ar šo bija jāsaprot, ka sievietes loma sabiedrībā ir pakļauties un mediju misija ir samierināties ar politiskās varas ciešu kontroli un cenzūru. Lai Putins paliek pie savām verdzenēm. Mēs paliksim pie modernā laika, jo esam to pelnījuši.

Pagātnes skola

Ar Latviju viss sākās sarežģīti. Pēc neatkarības deklarēšanas Latvija pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā vairs nebija pirmskara industrializēti attīstītā Krievijas provinces daļa. Divos lielākajos industrijas centros Rīgā un Liepājā, kur koncentrējās 4/5 ražošanas, iekārtas bija izpostītas un vairums ēku sagrautas. Ekonomiskie sakari ar Krieviju tika pārtraukti, un neatkarīgā Latvija centās izrauties kā Fēnikss no kara un kolonizācijas pagātnes pelniem. Tas arī izdevās. Neraugoties uz tūkstoš šķēršļiem un miljoniem objektīvu likumsakarību (kas traucēja mūsu valstij kļūt par produktīvu sociālekonomisku veidojumu), jau 1925.gadā R. Hiršs dibināja «Rīgas audumu». Tam sekoja AS «Ķuze» un «Laima», Jelgavas, Krustpils un Liepājas cukurfabrikas, VEF, Ērenpreiss, Imanta, Stars, Fēnikss un Vairogs. Piemēram, jau trīsdesmitajos gados Vairogs sāka ražot Ford 10 modeli. Par Minox un Kārļa Irbīša lidmašīnām nemaz nerunājot.

Tad sākās PSRS un vācu okupācijas, kas izpostīja ne tikai privātos, bet arī valsts likteņus. Nākamajam karam beidzoties, Latvijai neizdevās atgūt neatkarību un tā bija spiesta pakļauties Padomju Savienības koloniālisma režīmam. Nē, Latvija «nepiekāpās», kā tagad mēdz raksturot zaudējumu mūsu sporta žurnālisti. Latvija zaudēja neatkarību nepiekāpjoties.

Par Padomju Savienības nodarījumiem Latvijai 50 gadu garumā konstruktīvi (zinātniskajā līmenī) sākam runāt tikai tagad. Agrāk mums bija politiski, deklaratīvi aicinājumi. Tagad ir analīze un pierādījumi, kas radušies, piemēram, pateicoties Vidzemes augstskolas pētnieku pienesumam. Te secināts, ka Latvija un arī pārējās Baltijas valstis okupācijas gados vairāk iemaksāja PSRS budžetā, nekā saņēma atpakaļ. Tieši no Latvijas padomju režīms saņēma krietni vairāk nekā ieguldīja. Laikā no 1946. līdz 1990. gadam Latvija iemaksājusi Kremļa kasē 40,6 miljardus un saņēmusi atpakaļ tikai 24,7 miljardus. Tas nozīmē, ka apmēram ceturtā daļa jeb 15,9 miljardi bija Padomju Savienības kolonizācijas Latvijā reāli aprēķināmā cena. Jeb okupantu peļņa. Tas nozīmē, ka gan Latvija, gan Baltijas valstis kopumā bija PSRS ekonomikas donores*** piecdesmit gadu garumā. Ja Latvijai būtu bijusi iespēja izmantot savu pēckara ekonomisko potenciālu pašai, tad pārticības līmenis šodien būtu pavisam cits, ne sliktāks kā Somijā, kura kopā ar mums atsvabinājās no Krievijas ķetnām un kā nacionāla valsts tika dibināta reizē ar Latviju. Tā nu tas ir. Ar to jāsamierinās un jāsaprot: būtu mums Somijas liktenis – nebūtu mūsu šodienas problēmu. To skaitā ar tautiešu emigrāciju uz attīstītākajām Eiropas valstīm. Mūsu šodienas ekonomiskās un sociālās atpalicības saknes ir meklējamas piecdesmit padomju verdzības gados.

Nākotnes izredzes

Jā, esam brīvā valstī, bet atkal neapmierināti. Valsts mums ir, bet gribam vēl vairāk. Dienišķā desa šķiet pārāk liesa, dzīvoklis maksā par dārgu, pensijas nepieklājīgi mazas un laiks, kas notiek, – ļoti nesaprotams. Vietējie «rossijaņi» (tāpat kā Tramps) sāk saukt vecos laiks atpakaļ, kad maizes «ķieģelis» maksāja 16 kapeikas, kvass ar tārpiem bija uz katra stūra un visiem bija vieni un tie paši frenči mugurā (kā jau impērijas cietumniekiem pieklājas).

Mums un Latvijai šis periods ir garām. Mēs saņemsimies un atradīsim Latvijai jaunus horizontus ekonomikā un kultūrā, mazināsim ekonomiskās svārstības, panāksim stabilu vidējo izaugsmi, veicināsim inovatīvo ekonomiku. Jā, mēs beigsim ražot pirtsslotas un ķersimies pie Irbīša atstātajām lidmašīnām, un tieši tāpēc izmantosim savu augsti izglītoto darbaspēku par cilvēka cienīgam algām. Reģistrēsim patentus labāk par Zviedriju vai Somiju, un mums būs Nokia, kuru neizkonkurēs Iphone.

Tā būs. Tāpēc turēsimies bariņā. Visi, kam Latvija ir svarīga!

Priecīgus svētkus!

*/Baltijas jautājums. «Русский журнал» (russ.ru) — ежедневное российское общественно-политическое интернет-издание, http://www.russ.ru/pole/Pribaltijskij-vopros

**/http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/557817-usakovs_vieniga_krievijas_finanseta_9maija_aktivitate_riga_bus_ugunosana

***/ http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/petijums-arhivu-dokumenti-apgaz-mitu-par-psrs-investicijam-latvija.a207642/