Vai viegli būt komunistam šodien?

2012. g. 15. maijā  Speciāli TVNet

Pēc Berlīnes mūra krišanas un Padomju Savienības sabrukuma «būt par komunistu» (mūsu platuma grādos) līdz šim nebija nedz izdevīgi, nedz moderni. Krievijas marksistu mantinieki turienes vēlēšanās gan savāc krietnu daļu vēlētāju balsu, taču ārēji atgādina dinozauru izbāzeņus, kas miesās vareni, bet enerģētiski ir pārdurta gaisa balona līmenī, un marksisma klasiķu literatūra Austrumeiropas grāmatnīcās vairs nav nopērkama.

Izskatās, ka ideoloģisko profilu ēra – Markss, Engelss, Ļeņins, Staļins, Mao – ir galīgi noslēgusies.

Vai tā ir?

«Mūsu valdība un lielākās parlamenta opozīcijas partijas ir vienojušās par labprātīgu valsts interešu pakļaušanu Eiropas Savienības birokrātijas spiedienam. Mēs tiekam pilnībā pakārtoti Briseles interesēm, kas mūs traktē kā nepilngadīgus bērnus, kas paši nespēj pārvaldīt savu valsti. Pie viena šie birokrāti turpina kontrolēt Eiropas Savienības neveiksmīgo ekonomisko politiku, kas iegrūdusi postā nācijas, tautas, un tagad turpina mums skaidrot, ka tas viss tiek darīts, lai kontrolētu Eiropas valstis. Rezultātā sitieni trāpa arī mūs. Eiropas Savienība savā reālajā rīcība vienmēr ir nostājusies pret mums – parastajiem cilvēkiem, tātad – pret mūsu tautas reālajām interesēm un vajadzībām.»

Teksts uzrunā. Šķiet, ka arī Latvijā zem tā daudzi šobrīd parakstītos. Paradoksāli, ka šī teksta epizode ir fragments no Zviedrijas Komunistiskās partijas (SKP) uzrunas 2012. gada 5. februāra apspriedē.

Piekrist zviedru komunistiem ir riskanti.

Latvijā komunistiskās partijas kopš 1991. gada 23. augusta vairs nav. To nosaka Latvijas Republikas AP lēmums Par Latvijas Komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā.

Nelaiķi (LKP) neviens, šķiet, neapraud. Tukšumu (pēc LKP izzušanas) vairums no mums nemana. Mēs nesūdzamies, ka komunistu mums pietrūktu.

Pie mums viņu vienkārši vairs nav.

Taču Eiropā komunistiskās idejas ir dzīvas un rod auglīgu augsni ne tikai mūžīgajās «jaunattīstības valstīs» Āfrikā un sarkanajā Latīņamerikā, bet arī palēnām atgriežas krīzes plosītajā vecajā kontinentā.

Jā, līdz šim Berlīnes mūra krišana un Eiropas atbrīvošanās no komunistu diktatūras sašūpoja arī Rietumeiropas «salonu komunistus», kas sāpīgi vaibstīdamies pacieta austrumeiropiešu tieksmi salīdzināt komunismu ar nacismu.

Nevēloties atzīt, ka aizvadītā gadsimta laikā miljoniem cilvēku tika noslepkavoti abu ideoloģiju vārdā, komunistiskie režīmi (sākot ar Varšavas pakta valstīm un beidzot ar šodienas Ziemeļkoreju), tieši tāpat kā nacistiskā Vācija, demonstrēja un turpina demonstrēt modernā laika nejēdzīgāko pieeju sabiedrības humānajai dimensijai. Komunisma važu nokratīšana Austrumeiropā nokaunināja salonkomunistus. Sabruka gramšistu, maoistu, autonomistu, «sarkanās lāpas» un pārējo sarkankarogoto eirokomunistu organizāciju kolonas. Daļa pārtikušo Rietumeiropas komunistu tobrīd pēkšņi sāka kaunēties par savu partejisko piederību, taču turpināja aizstāvēt ideoloģisko pārliecību. «Kāda man daļa, ka komunistisko ideju vārdā Staļins un Mao slepkavoja cilvēkus,» man savulaik centās oponēt kāda zviedru komuniste, Zviedrijas parlamenta deputāte, «manas idejas ir humānas un cēlas. Tās nemainīšu tikai tāpēc, ka ārzemēs kāds tās izmanto ļaunprātīgi un absurdi.»

Taču vārdi nesaskanēja ar darbiem. Vadošā zviedru komunistu partija 1990. gadā pēkšņi pārdēvēja sevi par Kreiso partiju – komunistiem. Spītīgais zviedru komunistu mohikānis Larss Olijs (kas vēl 2004. gadā sevi spītīgi sauca par komunistu) turpināja apgalvot, ka «ir demokrāts un komunists» un «no savas pārliecības nekad neatkāpsies», taču jau pāris gadus vēlāk atzina, ka «daudzi mūsu kreisās partijas vēlētāji uzskata, ka vārds «komunists» mūsu partijas nosaukumā ir šķērslis, lai vēlētāji balsotu par šo partiju. Es kā partijas vadītājs nedrīkstu pieļaut, ka viens nepatīkams vārds traucē cilvēkiem par mums balsot vēlēšanās» – viņš toreiz taisnojās zviedru medijiem. Tagad šī partija jau saucas «Kreisā partija» un vārds «komunists» ir aizmests mēslainē. Starp citu, arī pats Olijs vairs nav šīs partijas vadītājs.

Vārds «komunists» bija kļuvis par biedēkli

Kā īsti ir ar šo vārdu šodien?

Vai tas ir aizgājis bojā neatgriezeniski?

Šodien izskatās, ka nē.

Tas ir atdzīvojies kā Fēnikss no pelniem, jo tikko aizvadītajās vēlēšanās Grieķijā, Francijā un Serbijā viena trešā daļa vēlētāju izmantoja gan sirpi un āmuru, gan kāškrustu kā savu partiju simbolus.

Zem sarkanajiem, ar sirpi un āmuru greznotajiem karogiem šodien soļo tikko ievēlētās grieķu partijas Syriza (16,8% balsu) + KOE, AKOA, DEA un KKE.

Arī franču vēlētāji tikko apliecināja savas simpātijas kreisajiem, komunistiem. Postkomunistiskajā Serbijā marksisti neiekļuva parlamentā, taču ar savu klātbūtni marķēja ar faktu, ka komunisms tomēr nav miris, tikai apzināti mainījis savu izskatu.

Kurā brīdī komunisma izbāzenis ir atdzīvojies?

Šķiet, ka pagrieziena punkts, komunisma ideju reanimācijai ir noticis pavisam nesen, jo līdz šim mežonīgais kapitālisms komunismu turēja nokdaunā. Kapitālisma uzvaras brīdī (deviņdesmito gadu sākumā) visu veidu komunisti bija spiesti padoties, jo «ar šo brīdi vairs nebija iespējams lietot jēdzienu «komunisms» un «komunisti» pozitīvā nozīmē. Aizvadīto trīs gadu desmitu laikā vārds «komunisms» vai nu pilnībā izdzēsts, aizmirsts, vai arī ar to apzīmēja tikai un vienīgi noziedzīgu darbību (The Communist Hypothesis, Verso, 2010).

Tagad esot lūzuma punkts. Kapitālisma izraisītā ekonomiskā krīze, finanšu sistēmas un iedzīvotāju labklājības nemiers radījis pamatu publikas interesei par radikālām politiskām teorijām, ieskaitot komunismu. Privatizācijas efekts, tirgus loģika, pārticības krīze un sabiedrības labklājības polarizēšanās ir tikai daži priekšnoteikumi, kas pēkšņi uzjundījuši interesi par de facto mironi – komunismu.

Jā, šodien nedzīvojam taisnīgā un līdztiesīgā sabiedrībā. Trūkums ir neparasti liels, un tas satricinājis arī agrāk samērā pārtikušās rietumvalstis.

Šokēti mēs skatāmies reportāžas no nesen vēl pārtikušās Grieķijas, vērojam ekrānā, kā cilvēki tur iet ielās un sūdzas, ka viņiem vairs nav naudas. Saprotam, ka viņi savelk jostas un pērk pašu lētāko. Itālieši spridzina nodokļu pārvaldes un pēc nodokļu deklarācijas saņemšanas ķeras pie pašnāvības kā vienīgā atrisinājuma. Portugāļi emigrē uz Angolu darba meklējumos un spāņi «gatavo barikādes» pret kārtējo krīzes triecienu.

«Nost ar ilūzijām, gatavojieties kaujai!» – ar šo Mao aicinājumu pazīstamais franču filozofijas profesors Alens Badjū (Alains Badiou) 2009. gada martā Londonā atklāja plaši apmeklētu kongresu ar nosaukumu «On the Idea of Communism», lai kopā ar domubiedriem Terry Eagleton, Susan Buck-Morss, Slavoj Zizek, Michael Hardt, Toni Negri formulētu šodienas neokomunisma idejiskās ambīcijas.

«Mēs zinām, ka komunisms ir pareizā hipotēze. Visi, kas šodien nodod šo hipotēzi, automātiski ziedo sevi tirgus ekonomikas un parlamentārās demokrātijas loģikai, kas veicina vienīgi kapitālisma uzplaukumu. Aiz izkārtnes, ka šī loģika ir «vienīgā iespējamā» un «dabisks solis», faktiski tiek pieprasīts akceptēt visnejēdzīgākās netaisnības» – rakstīts kongresa noslēguma dokumentā ( L’Idée du communisme (Éditions Lignes, 2010).

Pēc Badjū domām, mēs visi pašlaik dzīvojot tieši turpat kur mūsu senči «atradās» laikā no 1871. līdz 1917. gadam. Vēl citiem jaunkomunistiem liekas, ka pašlaik mēs piedzīvojam pērnā gadsimta 30. gadus – periodu – starp diviem pasaules kariem.

Nedz viens, nedz otrs piedāvājums neiepriecina.

Tāpēc nepārsteidz, ka franču trockistu līdere Natalī Artū (Nathalie Arthaud) aizvadītajās Francijas prezidenta vēlēšanās intervijā Francijas radio nekautrējās apgalvot, ka «Ļeņins & Co rīkojās pareizi, ieviešot valstī proletariāta diktatūru», viņai neesot nekas ko iebilst pret «totalitārisma ideoloģiju», kuru viņas partija atbalstot, un tāpēc priekšvēlēšanu kampaņas laikā viņa atklāti pieprasa jaunu, valsts uzraudzītu ekonomisko sistēmu, kurā budžeta deficītu nāksies samaksāt buržujiem». Jā, Natalī Artū nekļuva par Francijas prezidenti, taču savādi, ka viņa nekautrējās arhaiskās idejas 2012. gadā paust publiski, netraucēti un neviens viņai pēc tam nepajautāja par PSRS monstru vai Gulaga arhipelāgu. Žurnālisti uzmanīgi noklausījās sacīto, kontroljautājumus neuzdeva.

Ekstrēmi vēstījumi pamazām kļūst par eksotisku normu

«Spēcīgs kreiso partiju vējš pūš cauri Francijas vēlēšanu ainavai un būtiski ietekmē debašu klimatu. Viens no galvenajiem izlēcējiem saucas J.L. Melenšons (Jean-Luc Mélenchon) un pārstāv komunistus un dažas ultrakreisās partijas. Viņš aicina laikabiedrus uz «pilsonisku sacelšanos», kategoriski iebilst pret Eiropas Savienības noteikto budžeta disciplīnu (..) ir nepatīkami, ka komunistus Eiropa no jauna sāk uztvert nopietni. Piedzīvotie komunisma pazemojuma laiki laikam daudziem ir aizmirsušies,» konstatē zviedru publiciste Annika Stroma Melina laikrakstā Dagens Nyheter (17.04.2012.).

«Ja Melenšons iegūs Francijas vēlēšanās 12 – 13 % balsu, tad nāksies secināt, ka agrāk par beigtu uzskatītais komunisms ir augšāmcēlies no miroņiem,» pirms vēlēšanām Financial Times (16.04.2012.) slejās pravietoja politologs Jean Chiche.

Jā, augšāmcelšanās no miroņiem ir notikusi, jo Jean-Luc Mélenchon ieguva 11,11% balsu un Nathalie Arthaud 0,56%.

Šodien 3,3 miljoni grieķu atklāti protestē pret ūniju un «kreisie Eiropā ir ieguvuši unikālu pozīciju. Francijā tā šobrīd ir daudz ietekmīgāka nekā jebkad agrāk, piektās republikas laikā» – uzskata publicists Tomass Lindbloms, norādot, ka līdz ar kreisajiem un komunistiem politikā ienāk harismātiskie politiķi un ir pamats pieļaut, ka Francijas un Itālijas komunistiskās partijas no jauna var kļūt par 20% partijām (nevis 2%, kā tas ir tagad).

Godīgi sakot, neiepriecina, ka tukšo vietu kreisajā politiskajā flangā no jauna (pēc 30 gadu klīniskās nāves) atkal grasās ieņemt komunisti.

Ekonomiskās krīzes plosītajai Eiropai kreisās domāšana klātbūtne ir nepieciešama, jo līdz šim sarunas starp varu un kapitālu visaugstākajā līmenī notiek kā spēlē pie vieniem vārtiem. Otru vārtu vispār nav.

Ideju trūkums?

Vai tiešām nav jaunu kreiso ideju? Ir tikai komunisms?

«Komunisms ir vienīgā politiskā ideja, kas ir patiesas filozofijas cienīga,» uzskata Badiou. Protams, šis apgalvojums ir pārspīlējums, taču tieksme pēc vienlīdzīgas sabiedrības ir eksistējusi visos laikos. Vienmēr esam sapņojuši par taisnīgu un līdztiesīgu sabiedrību. Daudzus izcilus domātājus, sākot ar viduslaiku klostera filozofiem, ir valdzinājušas idejas par taisnīgu sadali un godprātīgu samierināšanos – «katram pēc vajadzības» un «padarītā darba».

Franču revolūcijas laikā dzimušais jēdziens «no katra pēc spējam, katram – pēc vajadzībām» caur Čarlza Furjē (Charles Fourier) un Roberta Ovena (Roberta Owen) uzlabojumiem, Marksa un Engelsa «pilnveidojumiem» kritiskajā brīdī pārvērtās orkānā, kas noslaucīja tā brīža kārtību.

«Tas, ko mēs saucam par komunismu, ir faktors, kas aptur reālā pašreizējā stāvokļa attīstību» (Vācu ideoloģija, Markss, Engelss). Tālāk šo teorētiķu aicinājumu uz apvērsumu attīstīja asiņainie komunisma politikas praktiķi Ļeņins, Mao, Pols Pots.

Tagad «idejai, kas rāda ceļu radikālismam – komunismam», tiek pievienoti jauni akcenti. Jaunkomunisti savu ideoloģiju apskata nevis kā transcendentālu fenomenu, bet gan pragmatiski kā regulatīvu ideju ar konkrētu mērķi.

Jauno radikāļu konstrukcijās vairs nav ne vārda par proletariāta diktatūru. Nekas netiek teikts par proletariātu kā revolūcijas subjektu. Vairs nav šķiru cīņas un revolūcijas romantikas, kas bija tik raksturīga 60. un 70. gadu salonkomunistiem.

Vienīgais, kas palicis no vecā mantojuma, – kolektīvā īpašuma ideja. Taču arī tā tiek piedāvāta jaunā interpretācijā.

Maikls Hārds (Michael Hardt) uzver, ka vissvarīgākais esot privatizēt zemi un tās resursus (naftu, gāzi, elektrību utt.), kurus izmanto visi. «Kopējais (the common) konfrontē komunismu ar kapitālisma privatizācijas vilni ar mērķi radīt pilnīgi jaunu, kvalitatīvi labāku sabiedrību.»

Jaunradikāļu pieķeršanās komunisma jēdzieniem mazliet atgādina krampjainu tieksmi piešķirt kompromitētai ideoloģijai jaunus vaibstus, mēģinot pārformulēt sabiedrības attīstības centienus.

Nedomāju, ka reanimētais jaunkomunisms ir labākie un taisnīgākie vārti, caur kuriem mums visiem izdosies izkļūt no krīzes.

Nedomāju.

Saprotams, ka gados jaunos Eiropas bezdarbniekus un «jostu pievilkšanas politikas» upurus krīzes iespaidā var samulsināt ar komunistu vienkāršojumiem un aģitāciju zem sarkanajiem karogiem. Šāds periods savulaik ir piedzīvots. Taču vecvecāki, kas to atceras, ir jau kapos, bet posta sakne – komunisms augšāmcēlies no jauna.

Grāmatas, filmas un dokumenti liecina par noziegumiem, kas veikti pret konkrētām personām, ģimenēm, tautām, nācijām, valstīm un cilvēci komunisma vārdā.

Taču, neskatoties uz šiem pierādījumiem, tikko 11% Francijas iedzīvotāju balsoja par cilvēku, kas slavina Kubas diktatūru un atbalsta Ķīnas okupāciju Tibetā, un 32% grieķu atdeva savas balsis partijām, kas maršē zem sarkanajiem karogiem.

Nezinu, vai būt par komunistu šodien ir viegli.

Viens ir skaidrs – vārds «komunisms» vairs nav sinonīms jēdzienam «noziedzība».

Vai tas mūs neuztrauc?

Links uz rakstu TVnet portālā.

Advertisements

6 thoughts on “Vai viegli būt komunistam šodien?

  1. Neesmu speciālists komunisma jautājumos, bet, manuprāt, šajā ideoloģijā nekur nav paredzēta obligāta noziegumu veikšana. Līdz ar to uzskats, ka komunisms ir ļaunums un noziedzība, neliekas saprātīgs. Arī demokrātiskas valstis veic grūti attaisnojamus noziegumus, tikai par tiem skaļi runāt nemēdz.
    Tas, ka alternatīvas demokrātijai kļūst aizvien populārākās, liecina par esošās iekārtas (kuru reizēm pat grūti saukt par demokrātiju) mīnusiem.

      • Principā noziegumi tiek veikti, lai iegūtu vai noturētu naudu un varu. Tieši tāpat kā visur citur.
        Par šo vispār jautājumu ir grūti diskutēt, jo komunisma / komunistu / komunistiskas valsts definīcijas mēdz atšķirties. Ja komunistiska valsts ir tāda, kurā valda tikai viena partija, tad mums tāda jau labu brīdi ir kaimiņos. Starp citu, komunistiskas valstis šobrīd esot Ķīna, Laosa, Vjetnama un Kuba, bet ne Korejas TDR, jo tās konstitūcijā komunisms neesot pieminēts.
        Ir arī grūti izšķirt, kuri ir komunistiski noziegumi. Ja PSRS iebrūk Afganistānā, cīnoties par turienes darba ļaužu tiesībām, tas ir nosodāms komunistisks noziegums. Ja to pašu dara ASV, klāt apspiestajiem iedzīvotājiem piesaucot arī terorismu, tad tas nez kāpēc nav demokrātisks noziegums.

        • Lai vērtētu komunistiskās valstis, nav nozīmēs studēt šo valstu politiskās pašdeklarācijas. Visu nosaka režīms. Ja uzbrīk Krievija vai PSRS tad “visi gali ūdenī”, taču ja uzbrīk agresīvā demorkātija, tad pastāv iespējamība, ka mēs tomēr uzzināsim kas īsti notika un varēsim vainīgos sodīt. Krievijā vai Ziemeļkorejā nekad nebūis Wikileaks un Asanžam neviens nenopludinās slepenus dokumentus. Bailēs zombētie un histērijpatriotismā noslīcinātie klausa varai. Vakar Rīgas autoostā noskatījos uz kādu jaunu sievieti, kurai pie somas bija piesieta Krievijas impērijas svītrotā lente un nobrīnījos, ka tik jauns cilvēks demokrātiskā valstī ir tik ļoti politiski zombēts. Robota loģika. Žēl šos jaunos cilvēkus.

  2. Paldies par komentāru, pilnīgi piekrītu.
    Bet līdz ar to es saprotu, ka tiešām nav nozīmes, vai noziedzīgu režīmu un tā īstenotājus dēvē par komunistiem vai nē. Un tā arī ir mana atbilde uz raksta pēdējiem diviem teikumiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s