Vai viegli būt komunistam šodien?

2012. g. 15. maijā  Speciāli TVNet

Pēc Berlīnes mūra krišanas un Padomju Savienības sabrukuma «būt par komunistu» (mūsu platuma grādos) līdz šim nebija nedz izdevīgi, nedz moderni. Krievijas marksistu mantinieki turienes vēlēšanās gan savāc krietnu daļu vēlētāju balsu, taču ārēji atgādina dinozauru izbāzeņus, kas miesās vareni, bet enerģētiski ir pārdurta gaisa balona līmenī, un marksisma klasiķu literatūra Austrumeiropas grāmatnīcās vairs nav nopērkama.

Izskatās, ka ideoloģisko profilu ēra – Markss, Engelss, Ļeņins, Staļins, Mao – ir galīgi noslēgusies.

Vai tā ir?

«Mūsu valdība un lielākās parlamenta opozīcijas partijas ir vienojušās par labprātīgu valsts interešu pakļaušanu Eiropas Savienības birokrātijas spiedienam. Mēs tiekam pilnībā pakārtoti Briseles interesēm, kas mūs traktē kā nepilngadīgus bērnus, kas paši nespēj pārvaldīt savu valsti. Pie viena šie birokrāti turpina kontrolēt Eiropas Savienības neveiksmīgo ekonomisko politiku, kas iegrūdusi postā nācijas, tautas, un tagad turpina mums skaidrot, ka tas viss tiek darīts, lai kontrolētu Eiropas valstis. Rezultātā sitieni trāpa arī mūs. Eiropas Savienība savā reālajā rīcība vienmēr ir nostājusies pret mums – parastajiem cilvēkiem, tātad – pret mūsu tautas reālajām interesēm un vajadzībām.»

Teksts uzrunā. Šķiet, ka arī Latvijā zem tā daudzi šobrīd parakstītos. Paradoksāli, ka šī teksta epizode ir fragments no Zviedrijas Komunistiskās partijas (SKP) uzrunas 2012. gada 5. februāra apspriedē.

Piekrist zviedru komunistiem ir riskanti.

Latvijā komunistiskās partijas kopš 1991. gada 23. augusta vairs nav. To nosaka Latvijas Republikas AP lēmums Par Latvijas Komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā.

Nelaiķi (LKP) neviens, šķiet, neapraud. Tukšumu (pēc LKP izzušanas) vairums no mums nemana. Mēs nesūdzamies, ka komunistu mums pietrūktu.

Pie mums viņu vienkārši vairs nav.

Taču Eiropā komunistiskās idejas ir dzīvas un rod auglīgu augsni ne tikai mūžīgajās «jaunattīstības valstīs» Āfrikā un sarkanajā Latīņamerikā, bet arī palēnām atgriežas krīzes plosītajā vecajā kontinentā.

Jā, līdz šim Berlīnes mūra krišana un Eiropas atbrīvošanās no komunistu diktatūras sašūpoja arī Rietumeiropas «salonu komunistus», kas sāpīgi vaibstīdamies pacieta austrumeiropiešu tieksmi salīdzināt komunismu ar nacismu.

Nevēloties atzīt, ka aizvadītā gadsimta laikā miljoniem cilvēku tika noslepkavoti abu ideoloģiju vārdā, komunistiskie režīmi (sākot ar Varšavas pakta valstīm un beidzot ar šodienas Ziemeļkoreju), tieši tāpat kā nacistiskā Vācija, demonstrēja un turpina demonstrēt modernā laika nejēdzīgāko pieeju sabiedrības humānajai dimensijai. Komunisma važu nokratīšana Austrumeiropā nokaunināja salonkomunistus. Sabruka gramšistu, maoistu, autonomistu, «sarkanās lāpas» un pārējo sarkankarogoto eirokomunistu organizāciju kolonas. Daļa pārtikušo Rietumeiropas komunistu tobrīd pēkšņi sāka kaunēties par savu partejisko piederību, taču turpināja aizstāvēt ideoloģisko pārliecību. «Kāda man daļa, ka komunistisko ideju vārdā Staļins un Mao slepkavoja cilvēkus,» man savulaik centās oponēt kāda zviedru komuniste, Zviedrijas parlamenta deputāte, «manas idejas ir humānas un cēlas. Tās nemainīšu tikai tāpēc, ka ārzemēs kāds tās izmanto ļaunprātīgi un absurdi.»

Taču vārdi nesaskanēja ar darbiem. Vadošā zviedru komunistu partija 1990. gadā pēkšņi pārdēvēja sevi par Kreiso partiju – komunistiem. Spītīgais zviedru komunistu mohikānis Larss Olijs (kas vēl 2004. gadā sevi spītīgi sauca par komunistu) turpināja apgalvot, ka «ir demokrāts un komunists» un «no savas pārliecības nekad neatkāpsies», taču jau pāris gadus vēlāk atzina, ka «daudzi mūsu kreisās partijas vēlētāji uzskata, ka vārds «komunists» mūsu partijas nosaukumā ir šķērslis, lai vēlētāji balsotu par šo partiju. Es kā partijas vadītājs nedrīkstu pieļaut, ka viens nepatīkams vārds traucē cilvēkiem par mums balsot vēlēšanās» – viņš toreiz taisnojās zviedru medijiem. Tagad šī partija jau saucas «Kreisā partija» un vārds «komunists» ir aizmests mēslainē. Starp citu, arī pats Olijs vairs nav šīs partijas vadītājs.

Vārds «komunists» bija kļuvis par biedēkli

Kā īsti ir ar šo vārdu šodien?

Vai tas ir aizgājis bojā neatgriezeniski?

Šodien izskatās, ka nē.

Tas ir atdzīvojies kā Fēnikss no pelniem, jo tikko aizvadītajās vēlēšanās Grieķijā, Francijā un Serbijā viena trešā daļa vēlētāju izmantoja gan sirpi un āmuru, gan kāškrustu kā savu partiju simbolus.

Zem sarkanajiem, ar sirpi un āmuru greznotajiem karogiem šodien soļo tikko ievēlētās grieķu partijas Syriza (16,8% balsu) + KOE, AKOA, DEA un KKE.

Arī franču vēlētāji tikko apliecināja savas simpātijas kreisajiem, komunistiem. Postkomunistiskajā Serbijā marksisti neiekļuva parlamentā, taču ar savu klātbūtni marķēja ar faktu, ka komunisms tomēr nav miris, tikai apzināti mainījis savu izskatu.

Kurā brīdī komunisma izbāzenis ir atdzīvojies?

Šķiet, ka pagrieziena punkts, komunisma ideju reanimācijai ir noticis pavisam nesen, jo līdz šim mežonīgais kapitālisms komunismu turēja nokdaunā. Kapitālisma uzvaras brīdī (deviņdesmito gadu sākumā) visu veidu komunisti bija spiesti padoties, jo «ar šo brīdi vairs nebija iespējams lietot jēdzienu «komunisms» un «komunisti» pozitīvā nozīmē. Aizvadīto trīs gadu desmitu laikā vārds «komunisms» vai nu pilnībā izdzēsts, aizmirsts, vai arī ar to apzīmēja tikai un vienīgi noziedzīgu darbību (The Communist Hypothesis, Verso, 2010).

Tagad esot lūzuma punkts. Kapitālisma izraisītā ekonomiskā krīze, finanšu sistēmas un iedzīvotāju labklājības nemiers radījis pamatu publikas interesei par radikālām politiskām teorijām, ieskaitot komunismu. Privatizācijas efekts, tirgus loģika, pārticības krīze un sabiedrības labklājības polarizēšanās ir tikai daži priekšnoteikumi, kas pēkšņi uzjundījuši interesi par de facto mironi – komunismu.

Jā, šodien nedzīvojam taisnīgā un līdztiesīgā sabiedrībā. Trūkums ir neparasti liels, un tas satricinājis arī agrāk samērā pārtikušās rietumvalstis.

Šokēti mēs skatāmies reportāžas no nesen vēl pārtikušās Grieķijas, vērojam ekrānā, kā cilvēki tur iet ielās un sūdzas, ka viņiem vairs nav naudas. Saprotam, ka viņi savelk jostas un pērk pašu lētāko. Itālieši spridzina nodokļu pārvaldes un pēc nodokļu deklarācijas saņemšanas ķeras pie pašnāvības kā vienīgā atrisinājuma. Portugāļi emigrē uz Angolu darba meklējumos un spāņi «gatavo barikādes» pret kārtējo krīzes triecienu.

«Nost ar ilūzijām, gatavojieties kaujai!» – ar šo Mao aicinājumu pazīstamais franču filozofijas profesors Alens Badjū (Alains Badiou) 2009. gada martā Londonā atklāja plaši apmeklētu kongresu ar nosaukumu «On the Idea of Communism», lai kopā ar domubiedriem Terry Eagleton, Susan Buck-Morss, Slavoj Zizek, Michael Hardt, Toni Negri formulētu šodienas neokomunisma idejiskās ambīcijas.

«Mēs zinām, ka komunisms ir pareizā hipotēze. Visi, kas šodien nodod šo hipotēzi, automātiski ziedo sevi tirgus ekonomikas un parlamentārās demokrātijas loģikai, kas veicina vienīgi kapitālisma uzplaukumu. Aiz izkārtnes, ka šī loģika ir «vienīgā iespējamā» un «dabisks solis», faktiski tiek pieprasīts akceptēt visnejēdzīgākās netaisnības» – rakstīts kongresa noslēguma dokumentā ( L’Idée du communisme (Éditions Lignes, 2010).

Pēc Badjū domām, mēs visi pašlaik dzīvojot tieši turpat kur mūsu senči «atradās» laikā no 1871. līdz 1917. gadam. Vēl citiem jaunkomunistiem liekas, ka pašlaik mēs piedzīvojam pērnā gadsimta 30. gadus – periodu – starp diviem pasaules kariem.

Nedz viens, nedz otrs piedāvājums neiepriecina.

Tāpēc nepārsteidz, ka franču trockistu līdere Natalī Artū (Nathalie Arthaud) aizvadītajās Francijas prezidenta vēlēšanās intervijā Francijas radio nekautrējās apgalvot, ka «Ļeņins & Co rīkojās pareizi, ieviešot valstī proletariāta diktatūru», viņai neesot nekas ko iebilst pret «totalitārisma ideoloģiju», kuru viņas partija atbalstot, un tāpēc priekšvēlēšanu kampaņas laikā viņa atklāti pieprasa jaunu, valsts uzraudzītu ekonomisko sistēmu, kurā budžeta deficītu nāksies samaksāt buržujiem». Jā, Natalī Artū nekļuva par Francijas prezidenti, taču savādi, ka viņa nekautrējās arhaiskās idejas 2012. gadā paust publiski, netraucēti un neviens viņai pēc tam nepajautāja par PSRS monstru vai Gulaga arhipelāgu. Žurnālisti uzmanīgi noklausījās sacīto, kontroljautājumus neuzdeva.

Ekstrēmi vēstījumi pamazām kļūst par eksotisku normu

«Spēcīgs kreiso partiju vējš pūš cauri Francijas vēlēšanu ainavai un būtiski ietekmē debašu klimatu. Viens no galvenajiem izlēcējiem saucas J.L. Melenšons (Jean-Luc Mélenchon) un pārstāv komunistus un dažas ultrakreisās partijas. Viņš aicina laikabiedrus uz «pilsonisku sacelšanos», kategoriski iebilst pret Eiropas Savienības noteikto budžeta disciplīnu (..) ir nepatīkami, ka komunistus Eiropa no jauna sāk uztvert nopietni. Piedzīvotie komunisma pazemojuma laiki laikam daudziem ir aizmirsušies,» konstatē zviedru publiciste Annika Stroma Melina laikrakstā Dagens Nyheter (17.04.2012.).

«Ja Melenšons iegūs Francijas vēlēšanās 12 – 13 % balsu, tad nāksies secināt, ka agrāk par beigtu uzskatītais komunisms ir augšāmcēlies no miroņiem,» pirms vēlēšanām Financial Times (16.04.2012.) slejās pravietoja politologs Jean Chiche.

Jā, augšāmcelšanās no miroņiem ir notikusi, jo Jean-Luc Mélenchon ieguva 11,11% balsu un Nathalie Arthaud 0,56%.

Šodien 3,3 miljoni grieķu atklāti protestē pret ūniju un «kreisie Eiropā ir ieguvuši unikālu pozīciju. Francijā tā šobrīd ir daudz ietekmīgāka nekā jebkad agrāk, piektās republikas laikā» – uzskata publicists Tomass Lindbloms, norādot, ka līdz ar kreisajiem un komunistiem politikā ienāk harismātiskie politiķi un ir pamats pieļaut, ka Francijas un Itālijas komunistiskās partijas no jauna var kļūt par 20% partijām (nevis 2%, kā tas ir tagad).

Godīgi sakot, neiepriecina, ka tukšo vietu kreisajā politiskajā flangā no jauna (pēc 30 gadu klīniskās nāves) atkal grasās ieņemt komunisti.

Ekonomiskās krīzes plosītajai Eiropai kreisās domāšana klātbūtne ir nepieciešama, jo līdz šim sarunas starp varu un kapitālu visaugstākajā līmenī notiek kā spēlē pie vieniem vārtiem. Otru vārtu vispār nav.

Ideju trūkums?

Vai tiešām nav jaunu kreiso ideju? Ir tikai komunisms?

«Komunisms ir vienīgā politiskā ideja, kas ir patiesas filozofijas cienīga,» uzskata Badiou. Protams, šis apgalvojums ir pārspīlējums, taču tieksme pēc vienlīdzīgas sabiedrības ir eksistējusi visos laikos. Vienmēr esam sapņojuši par taisnīgu un līdztiesīgu sabiedrību. Daudzus izcilus domātājus, sākot ar viduslaiku klostera filozofiem, ir valdzinājušas idejas par taisnīgu sadali un godprātīgu samierināšanos – «katram pēc vajadzības» un «padarītā darba».

Franču revolūcijas laikā dzimušais jēdziens «no katra pēc spējam, katram – pēc vajadzībām» caur Čarlza Furjē (Charles Fourier) un Roberta Ovena (Roberta Owen) uzlabojumiem, Marksa un Engelsa «pilnveidojumiem» kritiskajā brīdī pārvērtās orkānā, kas noslaucīja tā brīža kārtību.

«Tas, ko mēs saucam par komunismu, ir faktors, kas aptur reālā pašreizējā stāvokļa attīstību» (Vācu ideoloģija, Markss, Engelss). Tālāk šo teorētiķu aicinājumu uz apvērsumu attīstīja asiņainie komunisma politikas praktiķi Ļeņins, Mao, Pols Pots.

Tagad «idejai, kas rāda ceļu radikālismam – komunismam», tiek pievienoti jauni akcenti. Jaunkomunisti savu ideoloģiju apskata nevis kā transcendentālu fenomenu, bet gan pragmatiski kā regulatīvu ideju ar konkrētu mērķi.

Jauno radikāļu konstrukcijās vairs nav ne vārda par proletariāta diktatūru. Nekas netiek teikts par proletariātu kā revolūcijas subjektu. Vairs nav šķiru cīņas un revolūcijas romantikas, kas bija tik raksturīga 60. un 70. gadu salonkomunistiem.

Vienīgais, kas palicis no vecā mantojuma, – kolektīvā īpašuma ideja. Taču arī tā tiek piedāvāta jaunā interpretācijā.

Maikls Hārds (Michael Hardt) uzver, ka vissvarīgākais esot privatizēt zemi un tās resursus (naftu, gāzi, elektrību utt.), kurus izmanto visi. «Kopējais (the common) konfrontē komunismu ar kapitālisma privatizācijas vilni ar mērķi radīt pilnīgi jaunu, kvalitatīvi labāku sabiedrību.»

Jaunradikāļu pieķeršanās komunisma jēdzieniem mazliet atgādina krampjainu tieksmi piešķirt kompromitētai ideoloģijai jaunus vaibstus, mēģinot pārformulēt sabiedrības attīstības centienus.

Nedomāju, ka reanimētais jaunkomunisms ir labākie un taisnīgākie vārti, caur kuriem mums visiem izdosies izkļūt no krīzes.

Nedomāju.

Saprotams, ka gados jaunos Eiropas bezdarbniekus un «jostu pievilkšanas politikas» upurus krīzes iespaidā var samulsināt ar komunistu vienkāršojumiem un aģitāciju zem sarkanajiem karogiem. Šāds periods savulaik ir piedzīvots. Taču vecvecāki, kas to atceras, ir jau kapos, bet posta sakne – komunisms augšāmcēlies no jauna.

Grāmatas, filmas un dokumenti liecina par noziegumiem, kas veikti pret konkrētām personām, ģimenēm, tautām, nācijām, valstīm un cilvēci komunisma vārdā.

Taču, neskatoties uz šiem pierādījumiem, tikko 11% Francijas iedzīvotāju balsoja par cilvēku, kas slavina Kubas diktatūru un atbalsta Ķīnas okupāciju Tibetā, un 32% grieķu atdeva savas balsis partijām, kas maršē zem sarkanajiem karogiem.

Nezinu, vai būt par komunistu šodien ir viegli.

Viens ir skaidrs – vārds «komunisms» vairs nav sinonīms jēdzienam «noziedzība».

Vai tas mūs neuztrauc?

Links uz rakstu TVnet portālā.

Paklupt uz līdzenas vietas = politiskās dinastijas beigas. Grieķu krīze turpinās.

2011.  gada 7. novembrī

Georgos Papandreu paklupa dēļ savām paša kājām.

Politiskais manevrs ar referendumu neizdevās.

Atbalsta vietā viņam sāka draudēt pat no ārzemēm.

Vēloties nostiprināt savas iekšpolitiskās pozīcijas viņš faktiski padarīja sevi par Eiropas biedēkli nr. 1.

Rezultātā – tieši viņš noveda savu dinastiju politikas kapos.

Politiski viņš arī šoreiz sekoja sava vectēva Georgos un tēva Andrea pēdās. Pēdējā brīdī, izspēlējot trumpja dūzi, kas izrādījās Melnais Pēteris.

Aizvadītā nedēļas ”rokāde ar referendumu” bija Pasoka līdera izšķirošais mēģinājums nostiprināt savas iekšpolitiskās pozīcijas. Mēģinot iestāstīt tautai, ka alternatīva būs haoss, posts un bankrots.

Taču (atšķirībā no viņa tēva un vectēva) šoreiz vecā shēma nedarbojās.

Pierasto, iekšpolitisko shēmošanu nojauca kaimiņvalstis.

Angela Merkele kļuva ” stink-sauer” un ideju nācās atsaukt pāris stundu laikā.

Nedz Vācija, nedz Francija nebija gatavas gaidīt vēl pāris mēnešus, kamēr grieķi iekšēji izplēsīsies, izspēlēs savu iekšējo politisko pokeru un tikai tad piekritīs realizēt nepopulāro taupības paketi.

Neizdevās.

ES un Valūtas Fonds paziņoja, ka apturēs 8 miljardu eiro aizdevuma izmaksāšanu un Grieķijas valsts kase riskēja iztukšoties pilnīgi. Naudas tur bija atlicis vairs algām vienam mēnesim.

Starp citu, Grieķijas Nacionālajā operā algas nesaņem jau 2 mēnešus. Tur dzied, spēlē, dejo, grimē, uztur kārtībā, tīra un apgaismo jau otro mēnesi bez algas.

Papandreu rokādi neatbalstīja arī paša vadītā Sociāldemokrātu partija. Par opozīciju nemaz nerunājot.

Tagad divas lielākās grieķu partijas, kas tradicionāli ir asins naidā viena pret otru, vienojušās par kopīgu valdību. Tādi ir aizdevēju noteikumi.

Ja parlamenta vairākums aizdevēju nosacījumiem piekritīs, tad pirmais debeta maksājums 8 miljardu eiro robežās tiks ”piegādāts” Atēnās jau decembrī.

Taču ar šo nekas nav beidzies.

Demonstrācijas Atēnu ielās turpinās.

Komunisti, arodbiedrības, interešu grupas un anarhisti ir gatavi turpinās savu protestu kustību. ES un SVF viņus šantažēt nevar.

Pretī spārdās arī bankas, ka pēkšņi nav gatavas norakstīt solītos 50% no grieķu valsts parādiem.

Grieķijā ies karsti, lai gan kalendārs rāda ziemu.

Papandreu krišana ir zīmīgs notikums visai vecajai politiskajai elitei.

Iekšpolitiskie manevri vairs nav izšķiroši.

Visu nosaka konteksts.

Klasiskā grieķu drāma turpinās. Mums arī vajag savējo Tečeri. Blusas brauciens uz suņa astes.

2011.gada 21. jūnijā

Margareta Tečere

Gada garākā diena ieiet savā finiša taisnē. Kuģis peld pa jūru kā tramvajs.

Saulgrieži ir klāt kopā ar Dienvideiropas krīzes sabiezējumu.

Padomāsim par Grieķiju?

Mēdz teikt, ka Eiropas Savienība attīstās pateicoties krīzēm. Šis vienkāršojums satur dziļu patiesību – krīzes patiešām attīsta mūsu ūniju.

1954.gadā Francija nobalsoja pret ogļu un dzels rūdas ūnijas pārvēršanu par aizsardzības savienību. Toreiz izskatījās, ka ar eiropeisko vienotību ir cauri. Taču problēmas faktiski spēcināja sadarbību vecā kontinenta valstu starpā. Viss notika pretēji Francijas balsojumam. Viss norisinājās loģiski.

Tas pats bija novērojams Romas līguma parakstīšanas laikā.

Ķīviņiem seko salīgšana.

Tā notiek.

Eiro ieviešana ir pagaidām grandiozākais sadarbības auglis, jo vienotā valūta nav tikai simbolisks solis, bet elementāra nepieciešamība.

Tieši tāpēc ir pamats prognozēt, ka Grieķijas krīze nav uvertīra eiro norietam.

Vairumā eirozonas valstu viss pagaidām notiek salīdzinoši loģiski, kaut arī problēmas (protams) pastāv.

Tagad mēs atkal stāvam uz kraujas malas.

Ja grieķiem neizdosies tikt galā ar vietējiem populistiem, krīt Papandreou valdība, tad saasināsies eiro krīze un Grieķijas valsts bankrots kļūs par faktu.

Jā, šī krīze ietekmēs arī mūs.

Protams, ka grieķu problēmas nav cunami vai negaidīta zemestrīce. Šis process brieda vairāku dekāžu garumā un to veicināja  korumpētie grieķu politikas populisti.

Grieķiem hroniski pietrūkst Tečeres.

Lady Thactcher- savulaik Lielbritānijas premjerministre, bija ne tikai prasmīga politiskajā diskusijā ar sabiedrību, bet arī spēja un prata paskaidrot britiem kā sabalansējamas valsts finanses, salīdzinot valsts budžetu ar parastas mājsaimniecības iepirkumu un patēriņa ”griestiem”.

Ģimene nevar atļauties tērēt vairāk nekā to maciņš atļauj.

Tāpat arī valsts.

Ko nevar celt – to nevar nest.

Diemžēl politiķi, kas tiecas pie varas – sola sabiedrībai leiputriju un nodrošina paradīzes elementus zemes virsū, paslepeni aizņemoties gigantiskus parādus.

Grieķijas krīze ir tieši šāds – populisma politikas rezultāts.

Tečerei izdevās, briti saprata, lai gan savējo dzelzs lēdiju viņi nemīlēja.

Skopie aprēķinātāji nevienam nepatīk. Vēlētāji nav izņēmums.

Politiķi to zina un tāpēc visos laikos atrodas ”kāds”, kas sola , ka parāds nav jāatdod un valsts bankrots nav iespējams.

Diemžēl parādu novārdzinātajās Dienvideiropas valstīs nav nevienas Tečeres.

Grieķiem nepatīk taupītāji un sīkstuļi, tas pats novērojams Portugālē un Spānijā.

Pie mums arī oligarhu taurēs saklausāmas ”grieķu toņkārtas”, kad Lembergs sola atrast ceļus, kā valsts parādu ”var arī neatdot” un jaunais prezidents Bērziņš gatavs šķiesties ar ”ģeniālām” idejām par manipulāciju ar iedzīvotāju hipotekārajiem kredītiem.

Tātad arī mūsu platuma grādos ir ieradušies grieķu stila populisti.

Iespējams, ka ar šiem tukšajiem solījumiem viņi cer bruģēt sev ceļu  uz vietām Latvija nākamā sasaukuma parlamentā.

Grieķijas krīzi ir sarūpējuši tieši šādi politiķi. Tā attīstījusies gadu desmitiem un šodien sasniedz 160% no valsts nacionālā kopprodukta.

Būtībā var pat secināt, ka Grieķija kā valsts ir atradusies uz bankrota robežas vismaz pusi no sava neatkarības mūža.

Demonstrantiem Atēnu centrā vajadzēja iet ielās jau sen.  Jau toreiz kad sākās Grieķijas treknie gadi…

Muļķīgi dāsnā ”trekno gadu” politika Kalvīša stilā grieķiem ir hroniska infekcija.

Paradoksāli, ka neviens no grieķu politiķiem nebija spējīgs reāli konstatēt kas valstī īsti notiek.

Loģiski, ka šis solis jau sen bija jāsper tā saucamajai ”labējo valdībai”, taču tieši viņu valdīšanas laikā 2004 – 2009.  gados grieķu caurmēra algas un valsts sektors uzbrieda par 60%.

Tagad cilvēki iet ielās un protestē Atēnās pret taupības paketi, kas mēģina sabalansēt valsts ekonomisko politiku. Viņiem ”taupības politiku” nevajag.

Lai ir tā kā bija.

Margarete Tečere izveda Lielbritāniju no ekonomiskās krīzes.

Grieķiem šādu leģendāru un harizmātisku līderu nav.

Demonstranti Sintagmas laukumā Atēnas turpina protestu maratonu, jo ir pierasts dzīvot pāri līdzekļiem un būtībā, tas nav nepatīkami.

To var saprast.

Tepat Latvijā cilvēki treknajos gados zvejoja nekustamos īpašumus kā vimbas.

Tagad, kad akvārijs ir tukšs – vimbu vietā peld niknums un neapmierinātība.

”Kurš paņēma manu karotīti!’- sņukst septītais rūķītis.

Karotīti, kas iegādāta ”uz krīta”.

Tikmēr satraukums trāpījis jau atkal zviedru pensionāriem.  Grieķijas iespējama bankrota gadījumā sadegs arī valsts AP fondu nauda, kas ieguldīta Grieķijas valsts obligācijās un banku akcijās.

Zviedrijas pensiju trešais AP fonds ir ieguldījis Grieķijas valsts obligācijās 308 miljonus eiro. Otrais AP fonds – 57,2 pensiju miljonus National Bank of Greece. Pirmais zviedru AP fonds investējis zviedru pensionāru naudu trīs grieķu bankās 34,5 miljonu SEK vērtībā. Septītajam AP fondam ir akcijas 14 miljonu SEK vērtībā divās  grieķu bankās.

Bez grēka nav arī SPP (6,2 miljoni SEK obligācijās un banku akcijās Grieķijā) un Handelsbanken  (3,8 miljoni).

Pagaidām izskatās, ka grieķus pieslēgs naudas sūkņiem.

Eiro izdzīvos.

Taču politiskā bezatbildība valstu parlamentos ir dzīva joprojām.

Arī Latvijā.

No nekurienes dubļiem ik pa brīdim uznirst ”eksperti”, kas gatavi atrast grēkāžus Ņujorka vai uz Jupitera un solīt leiputriju Latvijai jau aizparīt, ja tauta balsos tieši par viņiem.

Burvju mākslinieku netrūkst arī mums.

Cerams, ka ”Eiropas mācības” atvēsinās politisko žonglieru māņus kustību ekvilibristiku.

Krīzes instinkts jeb tomēr grieķiem iecienītais ”blusas brauciens uz suņa astes” .

Ko izvēlēsimies mēs?

.