Politika padodas skatuves priekšnesumam. Brīnums, ka teātri tik maz pievēršas notikumu naratīviem, kurus ik nedēļu piedāvā politiķu batālijas. Piemēram, aizvadītās nedēļas laikā noskatījāmies vairākus uzticības balsojumus amatpersonām. Vispirms Londonā. Terēzas Mejas izpildījumā. Tur vēlā vakara stundā viņa izturēja opozīcijas izraisīto neuzticības pārbaudi un palika premjera amatā. Pēc tam analogs šovs sekoja Rīgā, kur Domes vadītājs Nils Ušakovs pats sev sarīkoja uzticības balsojumu. Viņš arī pierādīja, ka bez opozīcijas piedalīšanās balsojumā viss notiek daudz labāk, vajadzīgāk un patīkamāk pašam (un Vladimiram), jo šādā formātā visi ir 100% uzticīgi un luncīgi. Nav stresa un nepatīkamu pārsteigumu. Funkcionējošais domes vadītāja autoritārisms liek saprast, ka Saskaņas vadonim demokrātija joprojām ir neērta un neierasta lieta.
Tikmēr Francijā Emanuels Makrons turpināja dzelteno demolētāju savaldīšanu savā stilā. Viņa reformu politika un komunikācija ar sabiedrību ir noderīga skola arī mums pārējiem.Turpat Vācijā Annegrēta Krampa-Karrenbauere ķērusies pie kristīgo demokrātu stūres, kas būs samērā smags brauciens, jo migrācijas politika ir un paliek jautājums bez konkrētas atbildes joprojām. Taču Rīgā KNAB veica apjomīgas apcietināšanas Rīgas Satiksmes uzņēmumā, biznesa darījumu zonā. Piecas personas tiek turētas aizdomās par apjomīgiem koruptīviem darījumiem, kurus Ušakovs līdz šim sekmīgi piesedzis politiski. Visbeidzot mūsu nedienas valdības veidošanas virzienā, kad premjerministra izraudzīšanas process norisinās tieši tāpat kā tautasdziesmas refrēnā: „Divi guļ, divi kuļ, divi tek pakaļ.“
Ušakovam jāatkāpjas pašam
Teatrālais uzvedums Rīgas Domē (piektdienas vakarā) tika veidots sapulces formā, bez publikas. Nils Ušakovs, iedalījis sev varoņa lomu, režisēja izrādi, vedot to uz iepriekš paredzamu finālu, t.i., uz uzvaru bez iebildumiem. Tā bija ārkārtas sēde, kuru sasauca viņa pats, lai pierādītu, ka Domē nav iespējams izteikt viņam neuzticību arī tad, ja notikusi ilgstoši, politiski piesegta koruptīva darbība viņa politiskajā atbildības sfērā esošos uzņēmumos. Viņa uzraudzības jomā. Visaugstākajā līmenī pašvaldības uzņēmumā Rīgas Satiksme. Tajā pašā, kuru pieķēra KNAB.
Tā kā opozīcija telpu atstāja, tad atlikušie balsotāji jeb Ušakova piekritēji droši izteica vadītājam padevīgu, bezierunu uzticību sovjetisma garā, nežēlojot izteiksmes līdzekļus: dārdēja suminājuma trompetes, šaustījās aizstāvju šautras, bira sajūsmas asaras un Daugava sāka uguņot pati. Nils Ušakovs ar šo salūtu šķitās uzvarējis visas aizdomas pret sevi (tā šķiet viņam pašam, vietējiem pielīdējiem viņu kopīgajā burbulī). Taču no malas šī politiskā teātra izrāde = masu pasākums atgādina satīrisku izrādi. Normāls un pieņemams šis process nekādi neizskatās. Attīstītas demokrātijas valstī nekas tamlīdzīgs nebūtu iespējams.
Tur Rīgas Domes priekšsēdētājam pārslavinošas performances vietā būtu nekavējoties jāatkāpjas no amata pašam, kamēr tiek izskatītas smagas apsūdzības pret viņa pakļautībā esošajām amatpersonām. KNAB ir sācis kriminālprocesu pret vairākiem Rīgas Satiksmes veiktajiem iepirkumiem. Šajā lietā tiesa drošības līdzekli apcietinājumu piemērojusi piecām amatpersonām. Piektdien KNAB aizturēja arī bijušo Rīgas Satiksmes valdes priekšsēdētāju Leonu Bemhenu. Nils Ušakovs par šo korupcijas aizdomu risku ir politiski atbildīgs, taču nav atkāpies no amata. Tieši tāpat kā Aivars Lembergs nav atstājis Ventspils domes vadību uz laiku, kamēr notiek tiesvedība pret viņu pašu.
Tas nozīmē, ka Latvijā vēl nav attīstīta demokrātija, ja amatpersonas nevēlas redzēt savu atbildību sabiedrības priekšā un atzīt vainu valsts priekšā. Domāju, ka ir pēdējais laiks mainīt likumus, kas atļauj pašvaldību vadītājam atrasties amatā ilgāk par divām reizēm. Neaizstājamu vadītāju nav.
Breksita farss
Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības pārvērtusies traģiskā izrādē, kuras sižeta autori nebija paredzējuši fināla notikumus un tagad netiek galā ar lugas nobeiguma akordiem. Liela karalistes parlamentāriešu daļa vēlas skarbāku attieksmi pret laulības šķiršanas noteikumiem ar ūniju. Tie ir tā saucamā skarbā breksita piekritēji. Nolaist priekškaru, aizslēgt durvis un viss. Pēc tam redzēs, kā būs. Turpretī citi vēlas Norvēģijas risinājumu vai pat palikšanu koptirgus sastāvā. Britu parlamenta iekšējās komunikācijas vide ar brēcieniem, saucieniem un kolektīvo gavilēšanu vienmēr bijusi interesanta forma teātra izrādei. Šoreiz draiskulīgs bija leiboristu deputāta mēģinājums iznest ārā no telpas „the mace“ jeb garu sudraba zizli, kas simbolizē karaļa varu.
Ja to iznes no telpas, tad apakšpalāta vairs nedrīkst pieņemt lēmumus. Ja leiboristu deputātam Raselam Moilam būtu izdevies iznest zizli ārā, tad spīkeram būtu jāpārtrauc sēde un jāsūta visi deputāti uz mājām. Diemžēl šo procesu izdevās apturēt apsargiem un tālāka notikumu gaita mums gāja secen. Taču šis teatrālais gājiens liecina par to, ka britu politikā visaugstākajā līmenī patiešām nav izpratnes par to, cik smagā situācijā Lielbritāniju ir nostādījis breksits. Kā uzsvēra kādā no savām publikācijām Eduards Lukass, ārzemnieku izpratne par šo problēmu nereti sakņojas dziļāk nekā pašiem britiem.
Kamēr Meja ceļo no Londonas uz Briseli un atpakaļ, Eiropas Savienības Tiesa ir likusi saprast, ka Lielbritānija var un drīkst vienpusēji apturēt breksita procesu, ja ir tāda vēlēšanās. Tagad izskatās, ka Lielbritānijas izstāšanās no ūnijas var radīt pārāk daudz neprognozētu problēmu, taču atkāpties neļauj lepnums un kārtīgas opozīcijas trūkums leiboristu partijas veidolā. Dīdīšanās uz priekšu un atpakaļ, ņemšanās ar sudraba zižļiem un uzmestā lūpa Briseles virzienā dod pamatu jaunām lugām un humoristiskiem sižetiem televīzijā. Viens no labākajiem ir Golluma lomas atveidotāja „Gredzenu pavēlniekā“ Endī Serkisa (Andy Serkis) skečs (Precious Brexit).
Makrona Napoleons
Brīdī, kad Emanuels Makrons sāka savu politisko ceļojumu uz Francijas prezidenta posteni, bija skaidrs, ka mums ir darīšana ar jauna kaluma politiķi, kuram ir vēstures attīstības sajūta un no tās izrietošā politiskās vīzijas konstruēšanas spēja. Britu “The Times” tolaik atļāvās vīpsnāt par to, ka franči turpina ciest no sava monarha trūkuma sajūtas un tagad tiecas veidot monarhiju citā veidolā. Līdz šim ģenerālis Šarls de Golls (De Gaulle) un piektā republika bija uzkrītošākais mēģinājums šajā jomā. Taču līdz ar harismātiskā Makrona parādīšanos tēlu sistēma mainījās. Pēc ievēlēšanas augstajā amatā viņš strauji norobežojās no pārējiem un Jupitera stilā sāka nodarboties ar lielajiem, nozīmīgajiem jautājumiem ikdienas gaiteņa kašķu vietā. Mēģināja spēlēt zudušā monarha lomu, nevis Burboņu, bet Bonaparta stilā. Tas, ka Makrons savulaik tika līdz Elizejas pilij, bija pārsteigums daudziem. Iemesls šeit bija vecā režīma (L’ancién regime) ietekmes zudums. Les Républicains un Parti Socialiste tobrīd piedāvāja vēlēšanām kandidātus ar trūkumiem un bez harismas. Tāpēc Makronam izdevās izsprukt cauri politiskās revolūcijas lamatām un pārlēkt bezdibeņiem, piedāvājot jaunas vīzijas un politisko sistēmu valstij ar savu politisko aktīvismu centrā.
Viņš ir modernā laika franču Napoleons. Jauns, talantīgs un ambiciozs politiķis no perifērijas, kas, izejot cauri valsts pārvaldes sistēmai, pratis izmantot politisko vakuumu pēc Fransuā Olanda (François Hollande) jeb Luisa XVI (Louis XVI) nespējas reaģēt uz tautas neapmierinātību. Napoleons bija diktators, kuram piemita apbrīnojama intuīcija un harisma. Viņš prata konstruēt lieliskas politiskās alianses, pārzināja propagandas efektus un prata karot. Makrons spēj apvienot liberālo vīziju ar politiskās realizācijas prasmi, kas ir izšķiroši šajā pārrāvumu laikā. Diemžēl globālie jautājumi (tur augšā!) viņam traucējuši tupināt iesākto praksi, pārejot pie diktāta. Reizēm šis risinājums atvieglo dzīvi, taču nereti traucē arī tad, ja pieder vairākums parlamentā.
Protesti, kas pašlaik turpina plosīt Franciju, ir pārbaude Makronam. Cerams, ka izdosies. Tas, lai viņa reformu politika īstenotos, ir arī mūsu interesēs. Francijas panākumi šajā jomā var kļūt arī par mūsu panākumiem. Neveiksmes gadījumā, pie durvīm klauvē Marina Lepēna un Žans Liks Melašons. Tad vairs nebūs labi. Ne mums, ne viņiem.
Merkeles mantiniece
Vācu fiziķes un mācītāja meitas Angelas Merkeles jeb „meitenītes“ (Das Mädchen, kā viņu dēvēja Helmuts Kols) politiskā karjera tuvojas noslēgumam. Vadījusi savu partiju gandrīz divdesmit gadus un Vācijas politiku kopš 2005.gada, kancleres statusā. Viņas politiskās „mantinieces“ Annegrētas Krampas-Karrenbaueres jeb AKK ievēlēšana kristīgo partijas vadītājas amatā esot Merkeles pēdējais politiskais panākums dzimtenē. Otrs amata pretendents Fridrihs Mercs (Friedrich Merz) līdz šim nesaudzīgi kritizēja kancleres politiku migrantu jautājumos, bet AKK atbalstīja Merkeli un viņas apņemšanos: „Mēs ar to tiksim galā.“
Skaidrs, ka Merkele nekur nepazudīs zibenīgi, bet saglabās savu kancleres posteni līdz 2021. gadam. Nav izslēgts, ka pēc tam viņas vietu ieņems AKK, kļūstot par Eiropas nākamo ietekmīgo vācu politiķi. Tas, ka pie varas nokļuvusi Merkeles sabiedrotā, nenozīmē, ka Vācija politika saglabās iepriekšējo līniju. Pēdējo gadu laikā kancleres politisko kursu (īpaši migrācijas jautājumā) skarbi kritizējuši CSU Bavārijā un kristīgo jauniešu organizācijas. Labējo nacionālistu panākumus arī daudzi izskaidro ar kļūdām kancleres politikā. Tāpēc Krampai-Karrenbauerei nāksies izvēlēties CDU pareizo kursu. Viņa esot pragmatiska un protot klausīties. Tad nu atliks klausīties savējos un vēlētājos, lai izvēlētos pareizo virzienu.
Arkls, zirgs un kas vēl?
„Man ir vajadzīgs arkls un kārtīgs zirgs“ – tā sāka savu vajadzību uzskaitījumu kārtējais potenciālais Latvijas premjerministra amata kandidāts Krišjānis Kariņš no Jaunās Vienotības. Līdz valdības veidošanai esot vēl „divu soļu“ attālums, kas jāuzveic. Kā jau tas pieņemts Latvijas politika, augstā amata pretendents nevis veido savu komandu, bet pamet ministru amatus (kā ēsmu) nākamajiem koalīcijas partneriem, lai rosinātu viņos apetīti piebiedroties savam ministru kabinetam. Latvijas politikā ministrijas ar šo automātiski kļūst par konkrētās partijas rūpalu, jo: 1) opozīcijas balsi praktiski nedzird (visas ietekmes sfēras ir sadalītas un vārna vārnai acīs neknābj), 2) attiecīgā ministrija ar uzticēto jomu izdarās pēc saviem vajadzības principiem un politisku kritiku galvā neņem.
Tas nozīmē, ka Latvijā nefunkcionē pozīcijas un opozīcijas loģika, kuras uzdevums ir nodrošināt caurspīdību lēmumu pieņemšanā, un vienotas politiskās tālredzības princips, kas ir tipisks rietumu demokrātiju ministru kabineta veidošanas brīdī.
Sakarā ar to, ka Latvijā gandrīz visas ievēlētās partijas ir labējās, neeksistē arī kreiso un labējo vai leiboristu – konservatīvo pārvaldes principi. Tā vietā ir interešu grupējumi, kas izmanto politiķus un partijas savu konkrēto biznesa, politisko vai ideoloģisko mērķu lobēšanai. Tas nozīmē, ka konkrēto mērķu sasniegšanai ikvienam censonim nākas „bučot roku“ ietekmīgiem krusttēviem no Puzes, Lilastes, Ausekļa ielas vai Maskavas, lai panāktu savu ambīciju akceptu. Domāju, ka Krišjānim Kariņam, kas dzimis un audzis rietumu demokrātijas apstākļos (valstī ar divpartiju bloku modeli), nebūs viegli pieskaņoties Latvijā vadošajiem postsociālisma „rokas bučošanas“ protekcionisma principiem. Te joprojām valda padomijas komunistu un komjauniešu nomenklatūras vadībsviru loģika, kurā būtisko nosaka bandas vadonis un pāži organizē vajadzīgos viļņus. Kā mafijas boss lems, tā arī notiks. Vēlēšanu iznākumam te nav lielas nozīmes, jo stipendijas un varas protekcionisms dara savu – viss paliek pa vecam, lai gan partijām formāli mainās nosaukumi.
Tas nozīmē, ka „Makrona efektam“ pagaidām Latvijas politikā izredžu nav un ir maz cerību, ka Krišjānim Kariņam izdosies viegli pārvarēt „divu soļu“ attālumu līdz drūmajai Ministru kabineta ēkai Brīvības – Elizabetes ielas stūrī. Taču, ja viņam tas tomēr izdotos, tad vēlams palēnām atradināties no PSRS laika loģikas valsts pārvaldē, sākot ar 100% visu personāliju nomaiņu ministru posteņos. Ieskaitot arī tos, kas visiem „patīk” un „ ir neaizstājami“.
Pagaidām izredzes valdības veidošanā ir nepārprotamas – tiek gaidīts brīdis, kad mēs neizturēsim stresu. Brīdī, kad kārtējais ministru kabineta sastādītājs atkāpsies un attālināsies, „krusttēvi“ mums draudēs ar divām lietām: vai nu ārkārtas vēlēšanas, vai bezpartejiskais trusis no cilindra. Protams, ka mēs izvēlēsimies pēdējo un šinī brīdī izkūpēs visas nervozās vēlēšanu debates un derdzīgie politiskie principi. Precīzāk sakot – vēlēšanas (kā tādas) un to iznākums pašanulēsies. Biznesa vīri tad apņemsies sastādīt valdību, sadalīt naudu, ietekmes sfēras un iespējas tieši pēc izdevīguma principa. Tāpat, kā tas notika Šķēles vai Kalvīša laikā.
Uz to pusi velk. Vai jums tā nešķiet?
