ASV kā pasaules policists karā pret terorismu

2013. gada 24. oktobrī speciāli TVNet.

Nairobi lielveikalsTikko, pateicoties divām amerikāņu specvienību akcijām, kas bija vērstas pret vadošajiem Alkaida līderiem, tika atsākts karš pret «pasaules terorismu». Abas militārās akcijas realizētas aizpagājušā sestdienā.

Tika aizturēts 49 gadus vecais Alkaidas (Al-Qaeda) veterāns Nazihs Abdulhamids Alrukaijs jeb Abu Anas. Arests notika netālu no Tripoles Lībijā. Viņu tur aizdomās par uzbrukumu organizēšanu ASV vēstniecībām Kenijā un Tanzānijā 1998. gada 7. augustā, kuru rezultātā gāja bojā 224 cilvēki un simtiem civilo tika ievainoti.

Paralēli norisinājās amerikāņu Navy Seal bruņots uzbrukums terora organizācijas Alšebab (Al Shabab) augstākā līdera Ahmeda Abdi Godanes privātmājai Somālijas ostas pilsētā Barāvē. Viņu uzskata par vainīgu Nairobi terorisma akcijā šā gada 21. septembrī, kurā bojā gāja 67 cilvēki. Diemžēl šis pasākums pilnībā neizdevās un šebabistu līderim izdevās izbēgt.

Kāpēc par šo neredzamo karu, kas notiek tālu no Latvijas, vispār vajadzētu runāt?

Tāpēc, ka visi kari atstāj iespaidu uz mums ne tikai jaunu bēgļu izteiksmē, bet arī «savas loģikas dēļ» liek mums aizdomāties par riska iespēju, kas ar laiku var ietekmēt arī mūsu – pagaidām vēl aizsargāto ikdienu.

Abu Anasa sagūstīšana ir unikāla, jo neviena tamlīdzīga militāra akcija Lībijā līdz šim nebija realizēta kopš diktatora Muamara Kadafi krišanas.

Unikāla ir arī kārtējā izgāšanās Somālijā.

Šie notikumi sasaucas ar simboliskām gadskārtām.

Nepieciešami amerikāņi

Tieši pirms 20 gadiem, oktobra sākumā (1993. gada 3. un 4. oktobrī), amerikāņi bija paredzējuši ātro uzbrukumu Somālijas galvaspilsētai Mogadišu. Pēc projekta šim uzbrukumam bija nepieciešamas 30 – 40 minūtes. Speciālo vienību kaujiniekiem bija no helikoptera jāizsēžas Somālijas galvaspilsētā un ātri jāsagūsta divi Muhameda Aidida līdzgaitnieki. Pēc tam «pa zemes ceļu» tos bija paredzēts nogādāt tālāk. Taču nekas no iecerētā neizdevās.

Operācijas laikā amerikāņu desantniekus un helikopterus apšaudīja somāliešu kaujinieki. Izdevās sagūstīt abus «diktatora līdzgaitniekus», taču tas arī bija viss. Abus Black Hawk helikopterus partizāniem izdevās notriekt, un amerikāņu palīdzības vienībām ceļu aizšķērsoja vietējo kaujinieku barikādes un zalves. Tikai vēlāk, pēc papildspēku ierašanās, atlikušos dzīvos amerikāņus izdevās daļēji evakuēt. Bojā gāja 18 amerikāņu karavīri un simtiem somāliešu partizāņu un civilpersonu.

Šī 1993. gada ASV militārā akcija Somālijā kļuva par pirmo pagrieziena punktu amerikāņu cīņā pret terorismu. Televīzijas reportāžas no Mogadišu, kurā militāras bandas vazāja pa ielām kailus amerikāņu karavīru ķermeņus un dejoja uz izdemolētajiem ASV kaujas helikopteriem, darīja savu:

1) ASV sabiedrība šokēta noskatījās šajās pazemojošajās «kustīgajās bildēs» no «tālās un atpalikušās Āfrikas». Tobrīd dzima pretestība jeņķu pasaules policista lomai un pārliecība, ka karot šajās valstīs drīkst tikai «no augšas» ar raķetēm un bumbām. Tātad – supervara vairs nebija perfekta kā Holivudas filmās! Tā bija ievainojama;

2) Konservatīvie musulmaņu ekstrēmisti beidzot saprata, ka amerikāņi un visa Rietumu pasaule ir dekadenta, gražīga un izlutināta. To var uzvarēt ar skarbu brutalitāti un nežēlīgu, ciniski spītīgu iecirtīgu upurēšanos, nogalinot citus.

Tas, ko mēs septembrī varējām novērot tirdzniecības centrā Nairobi, Kenijā, bija faktiski Alšebab teroristu kustības loģisks demonstrējums, kas bija briedis kara plosītajā Somālijā kopš amerikāņu atkāpšanās pirms 20 gadiem.

Otrs pagrieziena punkts amerikāņu cīņā pret terorismu bija 11. septembra notikumi, kurus ierāmēja šaubas, vai tas vispār ir paveicams, pieaugošā pašmāju un ārzemju skepse un kara nogurums. Somālijas pazemojumi joprojām daudziem ir atmiņā.

Tagad, 20 gadus pēc fiasko, amerikāņi atkal mēģināja iebelzt Somālijas šebabistiem.

Pēc uzbrukuma ASV ārlietu ministrs Džons Kerijs (John Kerry) deklarēja, ka Alkaida un pārējie teroristu grupējumi var mesties bēgt, taču noslēpties viņiem neizdosies (They can run, but they can´t hide). Ar šo ekspresīvo secinājumu ministrs norāda, ka Obamas kabinets ir pieņēmis jaunas, aktīvākas rīcības plānus cīņai ar terorismu.

Buša retorikas reanimācija

Ar šo Obama ir atdzīvinājis nīsto bijušā konservatīvo prezidenta Džordža Buša retoriku. Savā runā 2009. gadā Kairā Baraks Obama uzsvēra, ka viņš kā prezidents neturpinās iepriekšējā ASV prezidenta sākto cīņu pret vispasaules terorismu. Bija pamats cerēt, ka ar šo jaunais prezidents «mainīs stilu» un izmantos dialogu un sarunas militāru ieroču vietā. Mazliet pārsteidza Osamas bin Ladena novākšanas «veids», taču tas lielā mērā cēla demokrātu prezidenta prestižu un radīja ilūziju, ka musulmaņu konservatīvo teroristu grupējumi ir novājināti un nav tik bīstami kā agrāk.

Desantnieku vietā jeņķu mērķiem Afganistānā un Pakistānā tagad uzbruka bezpilota lidaparāti un viss izskatījās cerīgi. Taču ienaidnieks pārgrupējās un tagad pārvalda vēl nestabilākus reģionus, tādus kā Sahāra, Somālija, Jemena un kara plosītā Sīrija.

Bezpilota lidmašīnas ievaino civiliedzīvotājus un joprojām nav atrisināts Gvantanamo bāzes jautājums Kubā. NSA izspiego savējos, un agri vai vēlu amerikāņiem bija jāsaņemas un jālieto ieroči pret teroristiem, kas islama vārdā slepkavo visus – ieskaitot pašmāju savējos.

Vai pasaules policija ir vajadzīga?

Ja pavērojam Obamas it kā līdz šim klusināto pretterorisma cīņu, tad statistika rāda, ka jaunākajos laikos amerikāņi ar bezpilotu kaujas lidmašīnām ir realizējuši daudz vairāk uzlidojumu Alkaidas mērķiem nekā Džordža Buša administrācijas laikā. Tāpēc ir pamatots jautājums – cik ilgi un cik nesodīti amerikāņi var uzbrukt svešām teritorijām «pretterorisma cīņas» vārdā.

Iespējams, ka šajā jomā būtu nepieciešama atbildīgāka politika.

Nav noslēpums, ka ekstrēmismu šajās valstīs izraisa galējs trūkums, kas ļauj rekrutēt niknus, ar dzīvi neapmierinātus un reliģijas dogmām «piepumpētus» cilvēkus Alkaidas kaujinieku rindās. ANO savu misiju šajā reģionā nav veikusi. Ugunsgrēks joprojām plosās. Taču skaidrs ir arī kas cits – pagaidām nav nevienas citas pasaules lielvaras, kas būtu spējīga uzņemties un spēlēt «pasaules policista» lomu brīdī, kad no demokrātijas pozīcijām ir jāreaģē pret slepkavām un maniakiem, kas siro un nogalina ar reliģijas saukļiem karogā. Krievija šo lomu veikt nespēj, jo nav demokrātiska valsts.

ASV pagaidām ir vienīgā, kas to spēj.

Vajadzīgā ASV.

Amerika ir apstājusies un izskatās pēc slikta joka

2013. gada 9. oktobris speciāli TVNet.

asv budžets TVNet fotoNeizmaksātas algas, pirktspējas kritums, grūtības samaksāt aizņēmumus – šīs sekas tagad piemeklējušas arī amerikāņus. Ieilgusī budžeta krīze šādi «bliež» pa visu iedzīvotāju ikdienu. ASV lielvalsti paralizējis politiskais sastinguma punkts. Tas pats, no kura visi jau agrāk tika brīdināti, bet draudus neņēma par pilnu. Tālumā spokojas 17. oktobris, kas var mums sagādāt vēl nepatīkamākus pārsteigumus.

No malas politiskā krīze, kas šobrīd norisinās Vašingtonā, izskatās kā slikts joks. Pasaules ietekmīgākā lielvara nespēj vienoties par savu budžetu un kašķa rezultātā spiesta daļēji slēgt valsts aparāta darbu.

Tagad politiķu strīdu rezultātā 800 000 cilvēku ASV ir palikuši bez darba, atgūšanās no ekonomiskās krīzes piebremzēta un ir pamats nemieram par nākotni, jo viss var iegrozīties arī vēl sliktāk. Bet sāksim pēc kārtas.

Kas īsti ir noticis

Viss sākās pirms nedēļas. Pie mums tad bija nakts uz otrdienu. Toreiz prezidenta politisko pretinieku – republikāņu vairākums pārstāvju palātā pieprasīja, lai prezidents Baraks Obama atsakās no savas veselības apdrošināšanas koncepcijas reformas. Tās pašas, kas ir Obamas lielais un simboliskais iekšpolitiskais mūža darbs = ieguldījums amerikāņu ikdienā. Tas pats, kuru jau akceptējusi Augstākā tiesa un kas faktiski ir demokrātu politiskais karogs. Protams, prezidents tam nepiekrita un ultimāts izgāzās, jo nav noslēpums, ka tieši demokrāti kontrolē ASV senātu.

Tagad, kad Obamas lolotais sapnis ir «iesaldēts» ar balsojumu, ASV ir iesprūdusi dziļi un sliktāk vairs nevar būt. Ja amerikāņu politiķi nevienosies par valsts kredīta griestu paaugstināšanu pēc pāris nedēļām, tad valsts bankrotēs (defolts). Pagaidām izskatās, ka republikāņi kašķēsies tālāk un Obama nebūs ar mieru «mainīt meitu pret kleitu». Demolētā amerikāņu federālā budžeta pieņemšanas procesa muļķīgākā nianse panāks savu – iecirtīs mums visiem.

Šodienas krīzes pamatā ir amerikāņu republikāņu ieslīgšana bezatbildīgās «tējas dzeršanas kustības» skavās, un tagad mēs redzam, kā populisti var panākt savu pat Vašingtonā: nobloķējot «Obamacare», viņi spēj pat iedzīt spieķi savas valsts ekonomikas ritenī.

Amerikāņu konstitūcija balstās uz varas līdzsvarošanu

Prezidentu ir ievēlējusi tauta, un tāds pats mandāts ir arī pārstāvju palātas vairākumam. Partijas tur patlaban tiecas savstarpēji attālināties, atstājot centrā tukšumu, jo cenšas izpatikt ekstrēmajām vēlētāju grupām. Ir arī izņēmumi. Piemēram, republikāņu stratēģis Karls Rove ir brīdinājis, ka «republikāņiem būs jāuzņemas atbildība par sekām, kuras var izraisīt valsts aparāta slēgšana». Līdzīgu viedokli pauž arī senators Džons Makkeins, uzsverot, ka Obama ir uzvarējis 2012. gada vēlēšanās un ar to viņam vēlētāji ir piešķīruši tiesības realizēt savu veselības aprūpes reformu.

Wall Street Journal ievadraksts tikko aicināja republikāņu opozīciju izbeigt organizēt pret reformu «kamikadzes projektus», jo šī iniciatīva var izgāzties. Taču konservatīvie politiķi nebija savaldāmi un notika tieši tas, par ko Normans Orsteins (American Enterprise Institute) brīdināja, – «tika noorganizēta vēsturiska sabotāža pret valsti».

Kāpēc konservatīvie šādi rīkojas? Kopš septiņdesmitajiem gadiem notiek labējo virzīšanās aizvien vairāk pa labi. Pirms 20 gadiem vismaz 100 vēlēšanu apgabali bija «swing districts», kuros demokrātu un konservatīvo vēlētāju bija apmēram 50:50, bet tagad tādu ir vairs tikai 35. Tas nozīmē, ka republikāņiem nav jāuztraucas par saviem «pārāk labējiem uzskatiem». Tieši pretēji – mazākais kompromiss ar Obamu var izraisīt visnekonservatīvāko vēlētāju naidu. Neaizmirsīsim arī galēji konservatīvo finansētājus no Club for Growth un Americans for Prosperity. Tie ar naudu spiež republikāņus kļūt vēl konservatīvākiem, nekā viņi paši to (varbūt?) vēlētos.

Kā reaģē amerikāņu vairākums? Pēdējie sabiedriskās domas pētījumi (CNN) liecina, ka 69% amerikāņu šķiet, ka republikāņi kongresā «uzvedas kā izlutināti bērni». Washington Post/ABC mērījumi liecina, ka tikai 24% vēlētāju atbalsta republikāņu loģiku balsojumā un 41% nostājas Obamas pusē.

Obamacare sāk darboties

Pagājušās nedēļas laikā «neapdrošinātie» sāka iegādāties veselības apdrošināšanas polises ar valsts dotāciju palīdzību. Notiekošais daudziem nepatīk. No vienas puses, miljoni trūcīgo amerikāņu beidzot tiks pie veselības apdrošināšanas, kas pagaidām nav ideāli konstruēta. No otras puses, turīgajiem amerikāņiem šķiet, ka notiekošais ir sava veida socializācija un ar šo ASV slīd sociālisma virzienā. Bez tam ideja nav jauna, jau pirms 20 gadiem ar to pašu nāca klajā kāda konservatīvo ideju smēde un ar šo ideju žonglēja republikāņu prezidenta kandidāts Mits Romnijs. Tolaik, kad viņš vēl bija Masačūsetsas gubernators.

Protams, jaunā reforma nav ideāla, taču nav saprātīgi to nožmiegt ar valsts budžeta pieņemšanas uzspridzināšanas akciju.

Kā amerikāņu budžeta krīze var ietekmēt mūs Latvijā?

Pašlaik nekā īpaši amerikāņu politiskais kašķis mūs neietekmē. Trīs no katriem četriem amerikāņu sabiedriskā sektora darbiniekiem turpinās strādāt un saņemt algu. Viņu valsts darbosies tālāk: galds stāvēs uz trim kājām. Pavalstu ierēdņus tas neskars.

Kāpēc mums būtu jāuztraucas?

Pašreizējā situācija ASV raida negatīvus signālus pasaulei, jo liecina, ka valsts politiskā sistēma netiek galā ar esošo budžeta situāciju. Nav izslēgts, ka spriedze var saasināties tālāk, izraisot sarežģītāku situāciju.

Kas var notikt?

Pēc apmēram divām nedēļām ASV valsts kredīta griesti būs sasniegti. Tas nozīmē, ka federālā kase vairs nevar saņemt aizdevumu, lai samaksātu par saviem izdevumiem. Tātad – vairs nevar samaksāt rēķinus. Šos griestus politiķiem ar balsojumu vajadzētu «pacelt augstāk». Ja viņi to neizdarīs, tad tas piespiedīs «pie sienas» centrālo banku vadītājus un baņķierus daudzās pasaules valstīs.

Kā amerikāņu nespēja samaksāt ietekmēs pārējos?

ASV pašlaik ir pasaules lielākā ekonomika, un šāda situācija var iedragāt uzticību viņu obligācijām. Tām pašām «parādzīmēm», kuras ASV drukā, lai finansētu savu budžeta deficītu. Šīs obligācijas atrodas praktiski visās pasaules valstīs (centrālajās bankās). Uzticības krīze pret ASV obligācijām var novest pie jaunas krīzes jeb atkārtot 2008. gada «Lehman krīzi»: iesaldēti kredīti un konjunktūras dramatiska lejupslīde.

Ja tik slikti būs, kā tas ietekmēs mūs?

Iebliezīs pa mūsu ekonomiku, kredītu procentiem.

Gaidīsim oktobra vidu un cerēsim, ka amerikāņi nedemonstrēs pasaulei politisko sistēmu, kas nespēj uzņemties ekonomisku atbildību, un vienosies par kredītu griestu pacelšanu. Līdzīgas situācijas ir piedzīvotas Klintona laikā, arī 2011. gadā, bet šoreiz viss izskatās sliktāk. Vainīgas ir ne tikai politiskās pretrunas Vašingtonā, bet arī daudz bīstamākā šodienas ekonomiskā situācija, kas mēģina stabilizēties pēc aizvadītās finanšu krīzes belzieniem.

Federālais budžets nav pieņemts, bet kredītu griesti ir vēl svarīgāka lieta. Ja 17.oktobrī šiem pašiem politiķiem neizdosies par to nobalsot, tad mēs varam ieslēgt nākamās krīzes hronometrus un situācija var pārvērsties haosā.

Neaizmirsīsim arī dolāra kā globālās valūtas nozīmi. Ja 17.10. krīze padziļināsies, tad tas būs jāaizstāj ar citu valūtu un visi, kam šodien pieder amerikāņu vērtspapīri, sēdēs peļķē.

Cerēsim, ka amerikāņi tik tālu nenonāks.

Cerēsim.

«Ne mana cūka, ne mana druva» jeb Sīrijas krīze kā latvieša sirdsapziņas jautājums

2013. gada 11. septembrī speciāli TVnet. 

Sīrijas bēgļu nometne Jordānijā TVNet kolāža

Sīrijas bēgļu nometne Jordānijā. TVnet kolāža.

Šīs fotogrāfijas ieradās redakcijās priekšpusdienā. No lielajiem birojiem. Tātad cenzētas. Taču jau pirmajā acumirklī bija skaidrs, ka tie nav preses fotogrāfa uzņēmumi. Fotogrāfiju un video piefilmējumu kvalitāte bija zema. Attēli miglaini, objektīvs raustās. Vairums no tām demonstrēja mazus bērnus, kas izskatījās aizmiguši skolas vingrošanas zālē uz grīdas. Viss it kā normāli. Tikai pēc brīža varēja saprast, ka aizmigušajiem mazuļiem acis vaļā un sejiņas bālas un stīvas. Mirušie bērni bija kļuvuši par gāzes uzbrukuma upuriem. Sīrijā. Netālu no Damaskas.

Žurnālistikas lekcijās saviem studentiem, mācot mediju ētiku, vienmēr uzsveru pirmo publicēšanas bausli – «upuri nedrīkst rādīt», jo upuris nav vainīgs situācijā, kas ar viņu ir notikusi. Tāpēc maz no šiem attēliem nonāca avīžu, žurnālu, interneta portālu slejās. Mirušos bērnus varēja skaidri saskatīt un pazīt un, respektējot mums nepazīstamo viņu tuvinieku vēlmi, vadošās pasaules mediju redakcijas šos attēlus nepublicēja. Tieši tāpēc.

Toreiz slejās un ekrānos bērnu vietā rēgojās eksperti, kas vairāk vai mazāk šaubījās par attēlu autentiskumu un diskutēja par to, vai Sīrijā IR noticis ķīmisks uzbrukums civilajiem iedzīvotājiem vai NAV.

Šodien ir skaidrs, ka IR noticis.

Nākamais jautājums – kurš pie tā vainīgs?

Aiznākamais jautājums – vai vainīgo vajadzētu sodīt?

Kā jums šķiet? Vajag sodīt?

Šodien, pateicoties organizācijai «Ārsti bez robežām, kas sadarbojas ar trim Damaskas slimnīcām, ir zināms, ka 21. augusta rītā pēkšņi tika konstatēts masīvs pacientu pieplūdums. Pāris stundu laikā trijās Damaskas slimnīcās tika uzņemti 3600 pacienti ar neirotiskiem simptomiem – krampjiem, acu zīlīšu saraušanos, elpošanas un redzes traucējumiem. Akūtajā uzņemšanas nodaļa 355 no tiem uzreiz nomira.

Tagad upuru skaits jau ir daudz lielāks un skeptiskie ārzemju eksperti vairs nešaubās, ka ir noticis visnejēdzīgākais – ķīmisks uzbrukums Damaskas civiliedzīvotājiem. Smags cilvēktiesību pārkāpums.

Tiktāl esam.

ASV prezidenta Baraka Obamas preses konferencē Stokholmā tika uzsvērts, ka ANO organizācija, kas aptver 98% pasaules iedzīvotāju, savos dokumentos ir skaidri deklarējusi, ka neakceptē nekādu ķīmisko vai bioloģisko ieroču izmantošanu arī kara apstākļos. «Nevis es esmu novilcis kritisko, sarkano līniju, bet gan mūsu starptautiskās sabiedrības atbildība ir nonākusi līdz kritiskajam punktam šajā jautājumā,» konstatēja ASV prezidents.

Publika klusēja. Pauze pagarinājās kā amēba, un varēja dzirdēt, kā tikšķ pulksteņi.

Zviedru premjers Fredriks Reinfelds turpat līdzās piebilda, ka tādas mazas valstis kā Zviedrija šādos gadījumos tradicionāli paļaujas uz Apvienoto Nāciju Organizācijas lēmumiem. Tātad – ja visi, tad arī mēs. Ja nē, tad neko.

Jā, mēs (mazās valstis – Zviedrija, Latvija) zinām, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas centienus bieži bloķē Ķīna un Krievija, kas savā būtībā nav demokrātiskas valstis un, pateicoties negodīgajai veto politikai, spēj paralizēt ANO rīcībspēju visnepiemērotākajās situācijās. Tas notiek arī pašlaik.

Jā, mēs to zinām un tomēr nepīkstam.

Mēs, mazās valstis, tupam klusu kā peles.

Tas ir muļķīgi, jo Apvienoto Nāciju Organizācija ir vienīgi līdzeklis, kā padarīt šo pasauli labāku. Tas nozīmē, ka arī mēs Latvija vai Zviedrija varam nostāties tajās pozīcijās, kuras mūsu tauta un sabiedrība uzskata par cilvēka cienīgu attieksmi pret ārpasauli, neatkarīgi no tā, ko par šo jautājumu domā un kā to bloķē Krievija, Ķīna vai ASV.

Mums pašiem ir sava balss, neatkarīgi no tā, kurš priekšējā rindā demonstrē savu īkšķi «uz leju». Arī Sīrijas jautājumā.

Mazai atkāpei piedāvāju jums vizuālu eksperimentu: iedomājieties, ka līdzīgs notikums būtu norisinājies Latvijā: «žirinovskveidīgie» būtu ieradušies ar tankiem, atbrīvojuši «urbanovičus» no Latvijas valsts žņaugiem un mēs atkal, «bučojot tankus», tiktu iekļauti brīvo un priecīgo valstu savienībā PSRS, izmantojot ķīmiskos ieročus kā iebaidīšanas metodi. Pārceliet (savā fantāzijā) 21. augusta notikumus Damaskā uz, piemēram, Kurzemi: uz Liepāju vai Ventspili.

Kā būtu? Mirtu klusi un mierīgi vai tomēr lūgtu ārpasaules palīdzību?

Nelūgtu? Priecātos, ka «visādi Obamas» vai nesimpātiskas «Eštones» nemaisās mūsu iekšējās lietās? ANO apvieno dažādas valdības, arī amorālas un mums nepieņemamas, bet tas ir pagaidām vienīgais veidojums, kas ar kopīgu lēmumu spēj piešķirt bruņotai intervencei morālu leģitimitāti.

Tātad mēs šādā situācijā nevēlētos militāru iejaukšanos? Vai tas ir risinājums Sīrijas akūtajā gadījumā? Nē, nav.

Nedomāju, ka visspēcīgākais arguments pret militāru ofensīvu šobrīd Sīrijā būtu Krievijas prezidenta Vladimira Putina «nē» pozīcija vai Ķīnas betona bluķis uz Sīrijas attīstības ceļa.

«Nē» – kara lidmašīnu startam

Mans «nē» ir saistāms ar nojautu, ka NATO vai ASV kara lidmašīnas, bombardēšana vēl vairāk sarežģīs civilo iedzīvotāju dzīvi Damaskā un citās Sīrijas pilsētās. Jā, mums jāpalīdz sīriešiem, bet mūsu reakcija nedrīkst vēl vairāk pasliktināt esošo humāno katastrofu šajā valstī. Bez tam Sīrijā pagaidām nav saskatāma adekvāta politiska opozīcija Asada režīmam, kas varētu pārņemt varu valstī diktatora krišanas brīdī. Nav izslēgts, ka Sīrijas notikumu gaita var atkārtot Afganistānas 80. gadu konfliktu, un tas nav vēlams.

Esmu bijusi Sīrijā un redzējusi, kā Asada armija savelk savu karaspēku ap trim kristiešu baznīcām, kuras pirms pāris gadiem tika atjaunotas un šiem pasākumiem par godu režīms bija ielūdzis ārzemju žurnālistus kā novērotājus. Toreiz sēdēju olīvu birzs malā uz akmens krāvuma un skatījos, kā no vienas puses baznīcu teritorijai tuvojas kristiešu svētceļnieku gājiens un no otras puses mūs ielenca Asada armijas daļas «drošības dēļ». Damaskas pievārtē ir lieli kristīgo sīriešu rajoni, un ļaudis plūda uz svinībām kā plaša un krāsaina straume. Sīrijā nedzīvo tikai musulmaņi, islama sekotāji. Ticību «lupatu deķis» ir samērā raibs.

Kāda maza meitenīte pēkšņi pieskrēja klāt un, klusi kniksējot, piedāvāja man trīs mazus sīriešu ābolus. Pāris soļus tālāk manā virzienā laipni paklanījās vairākas sievietes košās drānās. Ar galvas mājienu pateicos svešiniecēm. Tagad šīs laipnās sievietes bombardē ar bioloģiskajiem ieročiem, un nav izslēgts, ka klusā mazulīte, kas nesa man ābolīšus, vairs nav starp dzīvajiem.

Es un jūs, cienījamo lasītāj, esam atbildīgi par to, kas rīt un parīt notiks Damaskā. Mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi pret režīmiem, kas izmanto bioloģiskos, ķīmiskos vai atomieročus pret saviem iedzīvotājiem iebaidīšanas nolūkā. Ja mēs paliekam vienaldzīgi, tad esam zaudējuši cilvēcību.

Kā lai aptur šādus tirānus, kuru loģika ir brutāla un ciniski nežēlīga? Visvieglāk ir izlikties, ka mēs neko neredzējām, nesapratām, un deleģēt atbildību amatpersonām «uz augšu», attaisnojoties, ka mūsu ikdiena Latvijā ir pietiekami skarba, lai «justu līdzi» svešiem cilvēkiem Sīrijā, kurus indē nost viņu pašu valdība. Jebkurai rīcībai var atrast attaisnojumu, arī pasivitātei. Taču loģikai «ne mana cūka, ne mana druva» ir arī sekas. Pieverot acis citu cilvēku ciešanu priekšā, mēs kā sabiedrība kļūstam iekšēji sapuvušāka, izkurtusi.

Ko es piedāvāju?

64 pasaules valstis ir aicinājušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomi deleģēt Sīrijas problēmu starptautiskajai tiesai Hāgā. Krievija atklāti noraida šo priekšlikumu un ASV neizrāda entuziasmu šajā virzienā. ICC jeb International Criminal Court pašlaik piedzīvo grūtus laikus, jo pagaidām tiesā izskatītas «tikai» astoņas lietas un viens noziedznieks notiesāts.

Iemeslu stresam ir daudz, taču pats svarīgākais ir tas, ka ASV, Krievija, Ķīna un Izraēla joprojām atsakās pievienoties ICC, lai izvairītos no savu pilsoņu publiskas tiesāšanas Hāgā. Līdz šim tiesas aktivitātes vērstas galvenokārt Āfrikas režīmu cilvēktiesību pārkāpumu virzienā, un tāpēc vairums spriedumu it kā velk uz «rasisma» pusi.

Mūsu modernajai pasaulei ir vajadzīga funkcionējoša starptautiskā tiesa, kas spētu un būtu gatava sodīt politiskos vadoņus par viņu pārkāpumiem cilvēcības priekšā.

Paradigmas nomaiņa ir klāt.

Vai Latvija to pieprasīs?