No Kremļa un suņu būdas līdz Saeimai

Speciāli TVNET

Tikko noslēgušās Latvijas parlamenta jeb 13. Saeimas vēlēšanas. Rezultāts nav viennozīmīgs. Tas rāda, ka 1/3 balsotāju pakļāvušies populistu atbalsta modei, kuru mums demonstrēja Donalda Trapa iebalsotāji ASV un „breksita“ atbalstītāji Lielbritānijā. Francijas un Zviedrijas balsošanas stilu niknais latviešu vēlētājs šogad nav izvēlējies. Iespējams, ka vēlāk precīzi uzzināsim, cik lielā mērā šāda vēlētāja uzvedība ir lielās kaimiņvalsts  aģitācijas sekas, taču viens ir skaidrs – vecās partijas Latvijā ir zaudējušas. Jaunās ir atnākušas. Dažas uz palikšanu, bet citas tikai uz četriem gadiem.

Vēlētāju skaits arī šogad tupināja sarukt. Balsojuši tikai 54% balsstiesīgo (iepriekš 59%, 60%, 63%). Tas nozīmē, ka pie urnām devies katrs otrais balsstiesīgais. Iemesli te dažādi: neticība partiju piedāvājumam, nepietiekami aktīva pilsoniskā pozīcija un vienaldzība kā masveida emigrācijas sekas. Neaizmirsīsim, ka valsti joprojām turpina atstāt desmitiem darba un labklājības laimes meklētāju. Traukšanās uz labāku dzīvi ārzemēs lielā mērā ietekmējusi arī šā gada latviešu vēlēšanu iznākumu. Tā nu tas ir.

Latvijas lielākā partija – Kremļa trompete

Lielākā Latvijas partija arī šoreiz ir krieviem adresētā ar nosaukumu “Saskaņa”. Tai arī šoreiz izdevies mobilizēt vairumu krievu iedzīvotāju. “Saskaņas” pienesums Latvijas politikai parasti ir neproduktīvs. To raksturo centieni atgriezt atpakaļ “mazo Baltijas valsti” Krievijas ietekmes zonā. Šī nolūka vārdā “Saskaņa” sistemātiski cenšas kritizēt visu, kas Latvijā notiek, pierādot, ka Latvija nevar un nespēj veiksmīgi eksistēt ārpus Krievijas impērijas sastāva. Apgalvojot, ka tai nav izredžu attīstīties kā neatkarīgai, demokrātiskai valstij un tāpēc veiksmes risinājums ir atgriezties atpakaļ pie PSRS modeļa. Lai realizētu šo ideju, tiek kritizēta neatkarīgās Latvijas politiskā virzība un pati neatkarības ideja.  Līdzdalība ES un NATO pagaidām tiek pieciesta kā zobu sāpes, jo jācīnās arī par latviešu balsīm.

Lai gan iniciatīva par krievu kā otro valsts valodu referenduma rezultātā Latvijā izgāzās, “Saskaņas” vadībā tomēr tiek turpināta praktiskā pāriešana uz divvalodību Latvijā. Tas arī izdodas.

Turīgie krievi iepērk īpašumus Latvijā, jo šeit “visi runā krieviski”, taču krieviski nerunājošam latvietim vai ārzemniekam šodien ir sarežģīti iekļūt darba tirgū Rīgā vai lielākajās Latvijas pilsētās. Tur krievu valoda turpina dominēt publiskajā saziņā. Liela nozīme šajos procesos ir bijusi valsts finansēto krievu skolu masīvajai klātbūtnei un Krievijas mediju ietekmei vietējā komunikācijas tirgū. “Saskaņa” arī šeit cenšas traucēt skolu pāriešanu uz latviešu mācību valodu, cenšoties saglabāt krievu bērnus izolētajās skolās kā ķīli savā propagandas karā pret Latviju un Rietumiem. “Saskaņa” palīdz Krievijas televīzijai saglabāt kontroli pār Latvijas krieviem, uzburot pasaku par lielisko tikumības zemi Krieviju, kurā neviens nekritizē valdību un Vladimiru Putinu. Tāpēc rietumu vērtību nosodījums un masīvā putinistu propaganda (ar “Saskaņas” atbalstu) turpina brīvi palot Latvijā un atļaujas netraucēti slīcināt vietējo informatīvo telpu. Tā kā TV Rīgā neko produktīvāku šai kremlinu propagandai pretim likt nespēj, tad propagandas buldozers tupina malt iedzīvotāju uzskatus. Diemžēl gandrīz visi iespiestie un audiovizuālie mediji krievu valodā šeit atrodas Kremļa vai “Saskaņas” vairāk vai mazāk slēptā kontrolē. Tāpēc Rīgā un Liepājā pat 9.maiju svin tieši tāpat kā Maskavā. Par uguņošanu maksā Kremlis, bet šāvienus regulē satelītpartija Latvijā. Latvijā (kā brīvā valstī) mediji nesaudzīgi kritizē valstī notiekošo un nežēlo pašmāju politiķu kļūdas, turpretī Ostankino ziņo, ka Krievijā nekas “tāds” nenotiek. Naivie notic.

Tāpēc “Saskaņa” arī šajās vēlēšanās ir “uzvarējusi” un skaitās lielākā Latvijas partija, taču valdību neveidos. Vienkārši tāpēc, ka tai nav nekā produktīva, ko piedāvāt Latvijas kā neatkarīgas, suverēnas valsts attīstībai. Tā ir Kremļa taure, un viss.

Tas, ka Kremļa propagandistiem joprojām izdodas saliedēt krieviski runājošos Latvijas iedzīvotājus savu mērķu realizēšanai, ir nepatīkams un Latvijas valstij neglaimojošs fakts. Tas liecina par valdības nespēju moderni integrēt mazākumtautību vēlētāju latviskā vidē. Taču ir arī pozitīvi procesi. Proti, partijas “Saskaņa” balsotāju skaits pēdējo četru vēlēšanu laikā ir samazinājies no 26,4% (10. Saeimā) līdz 20% šogad, un šāds atbirums no “Kremļa trompetes” ziņo, ka pārmaiņu laiks ir klāt un pavisam drīz arī krievi balsos nevis par “tautiešiem”, bet par politiku.

Suņu būdas cirka ierašanās

Lielākā latviešu partija šogad ir cirka atrakcija. Izklaidējoša un izaicinoša. Tā ir jaunā un nesen nodibinātā politiskā kopa ar nosaukumu “Kam pieder valsts.LV” (KPV LV). Fenomena radītājs ir aktieris Artuss Kaimiņš, kurš iepriekšējā sasaukuma laikā iekļuva parlamentā no citas partijas, jo kā radio izklaidētājs raidījumā “Suņu būda” kļuva populārs, aprejot savus viesus. Pēc tam Artuss pameta savu partiju un kļuva par parlamenta “politisko mežoni”, filmējot pārējo deputātu darbu un ziņojot sabiedrībai par nelikumībām varas gaiteņos. Artuss Kaimiņš ir aktieris, un viņam padevās izraudzītā Robina Huda loma, kā skatuvi izmantojot sociālos medijus. Pēc Donalda Trapa nākšanas pie varas ASV, Artuss Kaimiņš vēlreiz lomu mainīja un pieskaņojās Trampa stilam. Jaunajam pavērsienam tika pieskaņota nākamā partija un piemeklēti domubiedri politiskajam kabinetam. Līderpozīcijās te izvirzījās jurists un bankrotu menedžētājs Aldis Gobzems, kas uzņēmās intelektuālās sarunas misiju ar medijiem un sabiedrību. Turpretī pats partijas līderis turpināja spēlēt Trampu savā interpretācijā. Šī ir šobrīd otra lielākā Latvijas parlamenta partija ar  14% balsu.

Kā tas varēja notikt, ka 16 deputāti Latvijas parlamentā ieradīsies bez kompetences valsts politiskajā pārvaldīšanā un saņems algu par darbu, kuru neprot? Kāpēc vēlētāji paši savā valstī iecēla āzi par dārznieku?

Tas varēja atgadīties divu iemeslu dēļ: 1) visās valstīs ir neapmierinātie un naivie, kas notic populistu neiespējamajiem solījumiem; 2) ekonomiskā krīze izraisīja nepatiku pret “baltajām apkaklītēm”, un šāds balsojums ir protests pret varas eliti.

Liela daļa no “āža iecēlējiem” ir neapmierinātie, niknie latviešu viesstrādnieki ārzemēs. Ar šo viņi atriebjas Latvijai par saviem parādiem un naudas trūkumu. Nepārbaudīta informācija liecina, ka vairums “KPV LV” balsotāju patiešām bijuši galvenokārt vīrieši, kas nikni par politiku, politiķiem, valsti, naudas trūkumu un visu pārējo. Dusmas nav skolotājs. “Jo sliktāk, jo labāk” nav risinājums. Konstruktīvas programmas, manuprāt,  šai partijai nav, tāpēc neticas, ka ierastās protestēšanas vietā “KPV LV” spēs konstruktīvi veidot Latvijas valsts politiku.

“Profesionālie protestētāji” prot riet, bet nespēj konstruktīvi celt un būvēt, akceptējot kompromisus, bez kuriem politikā neiztikt.

Ar saviem 14% šiem populistiem nav vairākuma. Tāpēc cerīgāks šķiet sekojošo partiju komplekts: Jaunā konservatīvā partija (14%), “Attīstībai/Par!” (12%) un “Jaunā Vienotība” (7%). Visas trīs šīs partijas ir jaunas, taču to kodolu veido izbijuši, manuprāt, līdz šim nekorumpēti un neuzpirkti, parlamenta profesionāļi. Lai izveidotu stabilu valdību, kura spēj pieņemt lēmumus un rīkoties, jaunajām partijām nāksies sadarboties ar vecajām. To skaitā arī ar Nacionālo apvienību (11%) un Zaļo un zemnieku savienību (10%). Abas pēdējās šajās vēlēšanās piedzīvoja lejupslīdi. Pamatoti un pelnīti.

Konservatīvisma vilinājums

Konservatīvisms Latvijā kopš Padomju Savienības sabrukuma tiek uzskatīts par pretstatu dullajiem komunistiem un nejēdzīgajiem kreisajiem strāvojumiem, kas šeit valdīja un dominēja 50 gadus pēc Otrā pasaules kara. Lai gan komunisti, kas vadīja Ļeņina-Staļina-Brežņeva impēriju, nebija nedz kreisie, nedz liberāļi (un tāds nav arī viņu šodienas sekotājs Vladimirs Putins), tomēr liela daļa latviešu viņus tomēr uzskata par „kreisajiem“ un tieši tāpēc nevēlamiem. Šis iemesls liek dot priekšroku vienīgi konservatīvajām partijām. Kārtīgs latvietis esot konservatīvs. Tā apgalvo laukos. Tur esot gatavi balsot par visu, kas “ir konservatīvs”, ieskaitot fundamentālistus. Pagriezienu “pa labi” sekmē arī Krievijas propagandas kanālu ietekme, kas trampismu transformē postsovjetiskajiem eiropiešiem saprotamākā veidolā, jo Krievija pati šodien strikti nostājas arhikonservatīvajās, pat reliģiozā fundamentālisma pozīcijās. Latviešu vēlētājs šo ietekmi bieži pat nepamana. Bailes no sovjetisma reanimācijas ir lielākas par gatavību iedziļināties modernā laika politiskās loģikas ābecē. Baiļu dēļ Latvija pašlaik ir labējo partiju pārblīvētāka zeme. Daudziem vēlētājiem pat prātā neienāk, ka konservatīvo politika nav trūcīgā, konservatīvā latvieša interesēs. Tieši pretēji.

Aizvadītās vēlēšanas kārtējo reizi demonstrēja Latvijas mīņāšanos. Pirms pagriešanās pa labi – konservatīvisma un pašizolācijas virzienā. Vēl mazlietiņ, un mūsu valsts sāks atteikties no visa, ko esam ieguvuši ES un NATO ietvaros, tuvojoties Krievijas, Polijas, Čehijas un Ungārijas destruktīvajam kursam.

Baidos, ka šāda politiskā pagrieziena rezultātā var nākties novērot brīvu mediju aizvēršanos, žurnālistu vajāšanu, cenzūras pastiprināšanos skolās un augstskolās, sieviešu tiesību tālāku ierobežošanu un abortu aizliegumu.

Iespējams, ka tie vēlētāji, kuri ievēlēja ZZS un NA vietā “Jauno konservatīvo partiju”, šo pagriezienu nevēlējās. Diemžēl politiskās skatuves realitāte ir tāda, kāda tā ir: labējās partijas pārstāv turīgos slāņus, baznīcas dogmas un vertikāles neaizskaramību. Ar to turpmāk nāksies rēķināties arī Latvijā, ja vēlētājs turpinās nesaprast, ka cilvēka līdzsvaram nepieciešamas divas puses: labā un kreisā. Ar valstīm ir tieši tāpat.

Veco partiju padzīšana

Vecajām partijām ir parādītas durvis. Sapļaukāto skaitā ir Ventspils oligarha esošo un bijušo kabatas partiju duets – Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), nacionāli orientēto partiju bloks (Nacionālā Apvienība) un liberāli demokrātisko partiju grupējums (Vienotība). Sagrāves iemesls – viņu realizētā līdzšinējā politika valdības partiju līmenī. Pie vainas arī nespēja komunicēt ar sabiedrību, paskaidrojot savu lēmumu pamatotību, kā arī vāju un neieinteresētu priekšvēlēšanu kampaņu realizācija. Tas nozīmē, ka Aivara Lemberga diriģētais Māris Kučinskis vairs nevadīs valdību un līdz šim ietekmīgais oligarhs zaudēs ierasto tvērienu pār Latvijas politiku. “Nacionālā apvienība” arī zaudējusi dažas deputātu vietas un sākusi slīdēšanu ārā no politikas. Iemesls ir rasnačistu pārspīlējumi Latvijas “tikumības politikas” jomā un viņu pielabināšanās ekstrēmi konservatīvajām starptautiskajām kustībām. Tām pašām, kas sinhronizējas ar Vladimira Putina, Donalda Trampa un Lepēnas ideoloģiju. Kategoriskums un fanātisms nav modernā politiskā laika attīstības kopsaucējs, drīzāk gan bremze. Zaudētāju ložā nokļuvusi arī lielākā liberāli demokrātiskā partija “Vienotība”. Sliktas partijas vadības un iekšējo nesaskaņu rezultātā šī vienība sašķēlās. Tās “atlūzas”: “Attīstībai/Par!” (12%) un “Jaunā Vienotība” (7%) tikko piedzīvoja atšķirīgu vēlētāju akcepta līmeni, taču līdz otras lielākās Latvijas partijas statusam šiem latviešu liberālajiem grupējumiem vēl tāls ceļš ejams.

Panākumi un cerīgie sākumi

Protams, vēlēšanās bija arī patīkami pārsteigumi. Ziemeļvalstu sociāldemokrātijas iedvesmotie un atbalstītie “Progresīvie” ir interesants un pieminēšanas vērts grupējums.

Šoreiz neizdevās sasniegt nepieciešamo 5% līmeni, taču pati partijas veidošana, komunikācija, kampaņa un saites ar sabiedrību liecināja, ka šeit darīšana ar politisku spēku, kura dalībniekus apvieno ideja, nevis biznesa vajadzības vai bagāts oligarhs.

Turklāt šajā politiskajā spēkā apvienojās dažādu vecumu un nacionālās identitātes cilvēki, kuri saprot politikas kopsaucēju. Viņi zina, kādas idejas atbalsta, un šī nostāja nav protesta balsojums. Cerams, ka šī politiskā kustība saglabās kompaktumu un pabalstītājus līdz nākošajām vēlēšanām, tad startējot ar lielākiem panākumiem. Manas simpātijas šai kustībai izskaidrojamas ar prieku par to, ka beidzot Latvijā veidojas stabilas politiskās partijas, kuru fundaments ir ideoloģija, nevis personas vai grupas merkantilais aprēķins.

Patīkami, ka arī otra jaunpartija, Jaunā konservatīvā partija, kas tikko kļuvusi par trešo lielāko Latvijas partiju, iet līdzīgu ceļu. Attīstoties šī kopa varētu izveidoties par stabilu sociāldemokrātu pretpolu, tādējādi stabilizējot valsts politisko areālu un balstot saprātīgu labējo politiku Latvijā.

Kopumā ņemot, aizvadītās vēlēšanas pierādīja vairākus efektus:

1) Latvijā joprojām eksistē neizglītoti „niknie vēlētāji”, kas ar savu protesta balsojumu spēj atdot valsts stūri politiskajiem populistiem (“Saskaņa” un “KPV LV”), ar šo apdraudot Latvijas valsts stabilitāti;

2)  Prokremliskās “Saskaņas” panākumi krievu vēlētāju vidū turpina izraisīt latviešu nacionālistu pretreakciju. Kamēr “Saskaņai” būs panākumi, tikmēr Nacionālā apvienība turpinās pretoties ar sev saprotamiem līdzekļiem. Pateicoties Kremļa ietekmei Latvijā, viena trešā daļa vēlētāju paliks nacionālo politisko batāliju nišā un balsos par tautību nevis politiku;

3) Vēlētājs vairs nav tik nespējīgs orientēties partiju piedāvājumā, kā tas bija agrāk, un ir gatavs balsot par savu politisko pārliecību arī tad, ja izvēlētā partija var palikt aiz 5% robežas un netikt parlamentā (“Progresīvie”);

4) Vienas personas partijas piekritēju skaits samazinās (ZZS) uz ideoloģisko kustību partiju rēķina (“Jaunie konservatīvie”, “Attīstībai/Par!” un “Progresīvie”).

Vēlēšanas ir notikušas. Tauta savu viedokli pateikusi. Tas ir labāks, nekā varējām gaidīt.

Labi, ka tā.

P.S. Raksts nav ziņu žanra publikācija, bet literārās žurnālistikas formā veidots autora viedoklis.

Akas spainis pret siltā ūdens krānu. Par modernu vai vecišķu Latviju?

Speciāli TVNET

Vēlēšanu tuvums kāpina spriedzi. Iespējams, ka daļa no mums balsos par Vienotību vai Nacionālo Apvienību. Abas bija un joprojām ir varas partijas, kas veidojušas valdību un piedalījušās mūsu valsts politiskās dzīves formēšanā. Tas nozīmē, ka šīm partijām varam lielā mērā pateikties par to, kas ar Latviju līdz šim ir vai nav noticis.

Taču varam arī palūkoties uz to piedāvāto programmu Latvijas attīstībai 13. Saeimas vēlēšanām, lai noskaidrotu plānotos politiskos gājienus. Protams, partiju programmas lielā mērā atgādina goda plāksnes uzsaukumus, kuru jautājumi ir retoriski un apgalvojumi imperatīvi. Taču arī šāds teksts lielā mērā raksturo ne tikai pašu partiju un tās biedrus, bet arī spēju iedziļināties valsts problēmās. Šajā gadījumā lasāmviela nebija tik jautra, kā iepazīstoties ar aktiera Artusa Kaimiņa partijas KPV.LV programmu, kuras teksts bija sagrūstīts, haotisks un nepārdomāts, vai arī ar saturā tukšo partijas Saskaņa priekšvēlēšanu manifestu. Šajā gadījumā programmas teksts liecina, ka mums ir darīšana par partijām, kas ilgstoši stūrējušas valsti, bijušas pie varas un prot spīdēt ar teksta detaļām un niansēm. Taču kā ar pašu galveno: ko tās vēlētājiem galu galā piedāvā?

Gabalos sasprāgusī Vienotība

Iespējams, daudzi ir pamanījuši, ka partijas Vienotība nosaukums tagad sastāv no diviem vārdiem – „Jaunā Vienotība“. Tas nozīmē, ka mums darīšana ar jau citu partiju nekā tā, kuru pameta bijusī neveiksmīgā vadītāja un parlamenta spīkere. Partijas vadītājs ir svarīgs faktors partijas publiskā tēla veidošanai. Solvitas Āboltiņas izaicinoši augstprātīgais komunikācijas stils sabojāja vēlētāju un žurnālistu attiecības ar valsts lielāko liberāli demokrātisko partiju. Vairāku gadu garumā varējām tikai brīnīties par to, kāpēc Vienotība laikus neatbrīvojās no nepiemērotas personas līderpozīcijas un necentās saglabāt savu vēlētāju simpātijas un atbalstu. Tieši šis apstāklis – nespēja tikt galā ar nepiemērotu partijas vadītāju, kas kompromitēja visu partiju tikai sev zināmu apsvērumu vārdā, ir radījis nelāgu nospiedumu vēlētāju apziņā.

Pat tie, kas pagājušajās vēlēšanās balsoja par šo partiju, tagad atzīstas, ka Vienotība no malas izskatās pēc gļēvas vienaldzīgu cilvēku kopas, kas nespēj pārvarēt grūtības, saglabāt vienotību un nopietni risināt valsts problēmas. Latvieši par sevi mēdz jokot – „cik latviešu, tik partiju“. Šo klasisko kašķīgumu tagad var labi saskatīt „gabalos sasprāgušajā Vienotībā”, kuras lauskas ar citiem nosaukumiem tagad turpina gājienu uz vēlēšanu finišu, to redzam arī līdzsvarotajos „Jaunās Vienotības“ jaunajos vadītājos, kas izskatās kā izņemti no Eiropas Parlamenta rietumnieciskā skatloga. Radot iespaidu, ka uz viņiem nedz Vienotības, nedz valsts problēmas tā īsti neattiecas, jo reālajā dzīvē viņi jau sen dzīvo gadiem Briselē. Kā nobeiguma akords šajā „Jaunās Vienotības“ himnas refrēnā „Viss kārtībā!“ noskanēja Solvitas Āboltiņas iecelšana vēstnieces amatā Itālijā. Tas nozīmē, ka cilvēks varēja ar savu komunikatīvo nemākulību iznīcināt ne tikai cieņu pret pensionāriem, līdzcilvēkiem un žurnālistiem, bet pie viena arī uzspridzināt veselu liberālo partiju un tās principus.

Varēja un drīkstēja, jo Vienotība viņai to atļāva, kā balvu piešķirot lielisku algu un dzīves apstākļus uz nodokļu maksātāju rēķina vēstnieces amatā Itālijā. Domāju, ka šāda publiskā rīcība nav attaisnojama vai piedodama, jo liecina par principu, apņēmības un izlēmības trūkumu šīs partijas vadībā. Ja reiz „roka roku mazgā“ tik seklā (vienas personas) līmenī, tad jāprognozē, ka šī partija ir gatava vēl lielākiem negodīgiem kompromisiem valsts politiskajā kontekstā. Liberālai partijai šis „baltās vestes“ princips ir īpaši svarīgs. Ja Aivara Lemberga kabatas partija ZZS ir viena cilvēka iegribu politisko eksperimentu studija un visi to zina (pat šīs partijas postsovjetiskais vēlētājs), tad liberāli demokrātiski orientētie cilvēki nav tik iesniguši un piesniguši. Viņiem vajag saprast, par ko un kāpēc balsot, un redzēt, ka uzticības kredīts ir pamatots. Tāpēc lielai daļai Latvijas vēlētāju tagad vairs nav par ko balsot, jo vecā Vienotība neattaisnoja cerības un jaunā Vienotība neko nav aktīvi darījusi, lai tās iegūtu un attaisnotu.

Tagad, kad Latvijas priekšvēlēšanu gaiteņi ir līdz augšai piebāzti ar „konservatīvajām partijām“ kā šprotēm „Kaijas“ konservu kārbā, daudziem liberāli orientētajiem vēlētājiem oktobra sākumā var nākties palikt mājās un neiet balsot. Jo neko citu liberāli demokrātisku (ja neskaitām Vienotības saspridzinātās lauskas ar dažādiem sasteigtiem nosaukumiem un pāris citas steigā dibinātas un maz pazīstamas partijas) mūsu 2018.gada vēlēšanu ainavā ir grūti saskatīt.

Vidējā alga 1500 eiro un sieviešu tiesības

Taču paraudzīsimies, ko mums sola. „Jaunās Vienotības“ mērķis 13. Saeimā būšot tādu apstākļu radīšana, lai vidējā alga pieaugtu līdz 1500 eiro. Grūti saprast, kā tas tiks izdarīts īsā laikā, taču vienā lietā viņiem var piekrist. Proti, Vienotība līdz šim ir diezgan stingri turējusies pie nospraustā politiskā kursa un darīšot smagos darbus arī turpmāk. Piemēram, Vienotība vienīgā Saeimā bija gatava ratificēt konvenciju, kas nosoda varmācību pret sievieti. Visas pārējās mūsu partijas tika sabaidītas kā bērnudārznieki ar spoku kapos un atteicās aizstāvēt Latvijas sieviešu tiesības, jo ieradās bubulis, ierūcās un visi nobijās. Taču vecā Vienotība nesašļuka Kremļa un katoļu demagoģijas priekšā, neļāva pārbīdīt akcentus un nomainīt būtiskas lietas ar nebūtiskām. Tas, protams, simpātiski. Tiem, kam ir mīļās sievas, mammas, māsas un meitas, šis punkts ir svarīgs arguments vēlēšanu biļetena izraudzīšanā. Kur nu vēl sievietēm pašām.

Bez tam uzrunā arī Jaunās Vienotības gatavība risināt ne tikai algu pacelšanas jautājumu, bet arī daudzas ļoti svarīgas mūsu sabiedrības problēmas, kas konservatīvo partiju grupai nav pa spēkam: pieņemt faktiskās kopdzīves tiesisko regulējumu, pieņemt pašvaldību reformu likumu, samazināt nodokļus zemajām algām, turpināt pensiju indeksāciju, saprāta robežās konsolidēt augstskolas un vajadzību līmenī paaugstināt skolu standartu. Jaunā Vienotība sola izbeigt esošo maksātnespējas administratoru mafijas ņemšanos, atverot tirgu starptautiskajiem nozares speciālistiem. Tiek solīts sakārtot valsts autoceļu tīklu (interesanti, kā?), jo tieši šis aspekts veicinās ekonomisko attīstību. No visiem apņēmības pilnajiem Jaunās Vienotības solījumiem mani uzrunā apņēmība aizliegt komercreklāmu pašvaldību informatīvajos izdevumos un novērst to izmantošanu partiju propagandas izplatīšanai. Ja šajā virzienā partija būtu gājusi vēl tālāk un apsolītu jauna, moderna mediju likuma pieņemšanu, tad būtu gatava tai komunikācijas kļūdas pat piedot.

Svarīgais kultūrtelpas jautājums šeit atkal pārbīdīts uz aizbraukušo tautiešu magnetizēšanu, mazāk pievēršoties mazākumtautību integrēšanai. Šajā virzienā varējām vēlēties vairāk, integrējot visu veidu izolētās grupas vienotajā nacionālajā organismā uz latviešu valodas bāzes. Rodas iespaids, ka modernas vides veidošana pagaidām nevienu no partijām neinteresē. Jauno Vienotību ieskaitot.

Nacionālā Apvienība kā Trampa cilvēki pa Orbana taku

Alianse NA, kas apvieno vairākus nacionālās idejas nesošus grupējumus, eksistē zem Latvijā tik izplatītās konservatīvisma zīmes. Tā ir ceturtā lielākā partija, kas visu laiku atrodas pie varas un pati apgalvo, ka sastāvot no konservatīvo, latviešu nacionālistu un ekonomisko liberāļu koalīcijas. No malas raugoties, šis politiskais kopojums faktiski konsekventi un apņēmīgi virzās tikai pa labi, ar katru gadu vairāk deklarējot savu arhaisko un progresu bremzējošo konservatīvismu un pieslejoties līdzīgiem grupējumiem ārvalstīs. Sākuma posmā (Tēvzemei un Brīvībai, LNNK) veidojās kā progresīvi nacionālas idejas nesēji PSRS režīma un tā seku apstākļos un uzrunāja samērā plašu, universālu vēlētāju spektru, apņēmīgi marķējot lielākās latviešu partijas trajektoriju. Tobrīd likās, ka šī būs lielākā Latvijas partija, kas būtiski noteiks mūsu valsts attīstības virzienu vēl ilgus gadus uz priekšu laikā. Taču veiksmes stāsts apstājās brīdī, kad 1) tika izslēgti nacionālie liberālie vēlētāji, 2) Nacionālo Apvienību sāka vadīt cilvēki, kas apzināti piekārtojās arhaiskiem, ekstrēmi labējiem ārvalstu grupējumiem, zaudējot latviskās nacionālās neatkarības kustības unikalitāti, 3) netika saglabāts parlamentārā politiskās loģikas princips (pozīcija : opozīcija), tā vietā sadalot ietekmes tirgu ar opozīcijā esošajām parlamenta partijām. Šajā brīdī NA no nacionālas, visaptverošas partijas pārvērtās ekstrēmā grupējumā, kas vairāk nodarbojas ar dekoratīvu gājienu rīkošanu (lāpu gājiens, karogu aleja, velobrauciens, svecīšu vakars), nevis būtisku visas tautas nacionālo interešu aizstāvību un vajadzību realizēšanu. Šodien NA lielā mērā ir Trampa cilvēki, kas cenšas iet pa diktatorisko Orbana izpļauto taku. Kopējot trampistu un putinistu konservatīvo ekstrēmistu izdarības, viņi izmanto tās pašas krievu un jeņķu (breitbart u.c.) troļļošanas metodes pret „iekšējiem ienaidniekiem“ un tiem, „kas mums neder“.

Nedomāju, ka šāda politiskā stratēģija nāk Latvijai par labu. Slavinot to, kas šodien notiek Polijā un Ungārijā, arī Latvijai var iznākt nokļūt uz ES līguma 7. panta paredzētās procedūras sliekšņa. Turpat, kur pašlaik ir Orbāna valdība, kas jau gadiem ilgi tiek kritizēta par vēlēšanu sistēmas mainīšanu, mediju brīvības un tiesu sistēmas neatkarības ierobežošanu un cilvēktiesību un visu citu brīvību limitēšanu. Pārprasta konservatīvisma vārdā NA vadība šodien faktiski nodod tautai apsolītos dziesmotās revolūcijas solījumus un nerealizē cerētos principus. Anulējot tos vēlētāju sapņus, kas savulaik bija saistīti ar TB un LNNK izraisīto nācijas pacēlumu. Toreiz gandrīz visi, kas gribēja izlauzties no Krievijas ķetnām, vēlēja par šīm partijām. Arī es. Tagad vairs ne.

Ko mums sola Nacionālā Apvienība?

Viņi paši uzsver, ka ir „mūsdienu latviešu nacionālās kustības pārstāvis Latvijas valsts varā“, taču faktiski uzvedas kā aizspriedumaina ticīgo sekta, kas atzīst tikai ekstrēmi konservatīvos cilvēkus. Rodas iespaids, ka liberāliem cilvēkiem ar patriotisku orientāciju te nav ko darīt un par šo partiju bloku nav ko balsot. Partijas programmā deklarēta izpratne par latviešu nācijas ilgtermiņa attīstības trajektorijām arī nepārliecina, jo tiek izmantoti tukši apgalvojumi bez mērķtiecīgas stratēģijas un gudra taktiskās realizācijas plāna. Interesantas ir NA attiecības ar ārpasauli. No vienas puses, Latvija pieder Rietumu civilizācijai, taču, no otras puses, šī partija ir pret „ pārspīlēti liberālu un tradicionālās vērtības noliedzošu politisko grupu ietekmi”, kas tieši sasaucas ar Vladimira Putina politiku šodienas Krievijā.

Kā demokrātiskā valstī, kas piederīga liberālajai Rietumu civilizācijai, var partija iedomāties aicināt ierobežot kādu citu grupu ietekmi? Ja kaut ko sāk aizliegt, tad tiek bruģēts ceļš uz totalitārismu. Tas nozīmē, ka uz papīra apgalvojot, ka Krievijas imperiālisms mums ir bīstams, NA faktiski vēlas realizēt totalitārai valstij raksturīgu politiku attiecībā uz liberāļiem, ar kuriem tā acīmredzot nespēj diskutēt. Kaut gan no vēstures mums ir labi zināms, ka viss civilizācijas un tehnoloģiju progress ir noticis, pateicoties tieši liberāliem spēkiem, kas sekmēja cilvēces progresu, nevis konservatīvismam, kas jebkādu attīstību un progresu vienmēr ir bremzējis. Kāpēc tas šai partijai ir nepieciešams? Tāpēc, ka Putins dara tāpat? Runājot par nākotnes vīziju, NA programmā uzsvērts, ka Latvijai jābūt zemei, kurā latvietis jūtas kā mājās. Kurā gribētu atgriezties, audzināt bērnus, vēlētos strādāt un dzīvot. Uzskatīti dažādi soļi: skola latviešu valodā, draudzīga darba vide, latviska mediju telpa, pilsonības institūta stiprināšana, „Uzvaras pieminekļa“ demontāža, atbalsts Okupācijas muzejam, nelikt šķēršļus krievvalodīgo izceļošanai un rūpēties par latviskumu Latgalē. Tas nav slikti, taču būtiskiem jautājumiem NA nepievēršas. Mūsu valstī ir daudz cilvēku, kuriem vajadzīga palīdzība, kuru tiesības apspiestas, un tāpat eksistē apjomīgas iedzīvotāju grupas, kuru problēmas NA neredz caur sava patriotisma brillēm. Rezultātā nekas, ko sola šī apvienība, nav būtisks. Diemžēl jau sen viņi vairs nav “Helsinku grupa“ mūsu korumpētajā politiskajā areālā. Tā vietā redzam bālu trampistu, putinistu un orbanistu atblāzmu baznīcas ēnā. Patiešām žēl, ka tā.

Varēja būt labāk, ja tiktu iekļauti arī liberāli nacionālie spēki un netiktu noraidīti pat ļaudis, kas vēlas būt latvieši, taču nav piedzimuši latviskās ģimenēs. Politika ir kompromiss un pieprasa iecietību un laipnību arī pret tiem, kas nav 100% unisonā ar līderu dogmām. Pretējā gadījumā partijas vietā nostājas reliģiska sekta. Galu galā konservatīvais no liberālā atšķiras tieši tāpat kā aka ar grodiem norobežojas no attīstītas ūdens piegādes sistēmas. Nacionālā apvienība lepni paliek pie savas latviskās akas grodiem un kalpu zēna spaiņa.

Vai jaunajam laikam un progresam ar to pietiek? Domāju, ka nē.

Tāpēc tiem, kas vēlas attīstību, progresu, toleranci pret jebkuru sabiedrības grupu un nacionālu valsti mūsu pašu zemē, nāksies rūpīgi padomāt, par ko balsot. Ir cilvēki, kuri domā, ka viņi domā, taču faktiski iztiek bez domām un slēdzieniem. Skaidrs domu gājiens pieprasa drosmi, un gudra vēlēšana parlamenta vēlēšanās grib izlēmīgu izšķiršanos par vai pret veciem ieradumiem, rutīnu un vienaldzību. Mēs paši un mūsu valsts esam tieši tādi, kādas ir mūsu domas. Oktobra sākumā šo pašportretu ieraudzīsim