Eirodziesmas maratons Zviedrijā uzņem ātrumu. Ceturtdaļfināls Linčēpingā

2011.gada 19. februārī

19. februāra Melodifestivalen koncerta stopkadrs

Tikko noslēdzās zviedru Eirodziesmas trešā atlases kārta.

Par galveno līderi, ar izeju uz finālu izvirzījās Ēriks Sāde (Eric Saade).

Tas pats zviedru puiku elks, kurš arī šoreiz neiztika bez skatuves pārsteigumiem. Pērn viņš refrēnu uz skatuves dziedāja zem tekoša ūdens dušā, tagad – stikla kastē, kuras sienas finālā sadauzīja šķembu šķembās.

Eric Saade dziesmas Popular stopkadrs no TV strīminga svt 19 feb 2011

Laikam tāpēc dziedot, vienā rokā Ērikam visu laiku bija ādas cimds. 🙂

Tiktāl par ārišķībām.

Būtībā kopā ar viņu uzvarēja kārtējā Fredrik Kempe dziesma, kas pateicoties Justin Timberlake stila dejai, izmantoja veco un pārbaudīto bērnu refrēna paņēmienu. Jā, arī šoreiz Ērika dziedātais refrēns ”Gribu būt slavens! Gribu būt populārs!” pielips lieliem un maziem. Horeogrāfija bija šovakar vislabākā. Testosterons no skatuves pa taisno plūda pāri zālei uz ekrāniem – tieši virsū publikai. Dinamiskās vīrišķības efektu pastiprināja perfekta kameru kustība un gaismu šovs.

Tikt līdzi Ērikam bija grūti, taču tas izdevās ”ballīšu spēlētājiem” ”The Platones”, kas arī atskaņoja tā paša autora Frederika Kempes dziesmu (pavisam šovakar tika izpildītas četras viņa dziesmas, izvērtās savdabīgs viņa autorvakars).  Derēs gan bērnudārziem gan pansionātiem, gan tiem, kas zina, kas ir Preslijs gan tiem, kas  domā, ka ”tas tāds deju gabals vien ir” jo uzraksts uz skatuves paskaidroja – ”rock`n`roll dance party”. Zilas žaketes (nedaudz par lielu), zilas stjuartes no 60. gadiem, flīģelis, kas sadeg zilās liesmās un refrēns par ”mēnesgaismas karali” uz beigām sāka šķebināt, bet ko gan cilvēks nevar izturēt, lai citiem arī ir prieks.

No fināla Globenā izkrita festivāla organizētāju favorīte Širleja Klampa, kurai kopā ar ”saviem eņģeļiem” nāksies cīnīties par finālu papildus mačā. Par eņģeļiem uzdevās profesionāla koriste un horeogrāfe. Viss bija un muzikāli notika profesionāli, taču mazliet neatbilstoši laikam, pārspīlēti un pārsātināti. Pozējošās amazones, ar superaugstiem papēžiem un savu 200% sievišķību nespēja pierādīt, ka sensuālisms ir sievietes varenākais ierocis.  Neizdevās. Pārāk daudz dekoratīvisma un imperatīvu sāka bērt gružus skatuves enerģētikā.  Kontakts neizdevās. Patiesību var pateikt arī nekliedzot megafonā.

Iespēju startēt tālāk zaudēja Linda Sundblāda, kas dziedāja pirmā. ”Lucky you” izvērtās par labi koordinētu meiču popmūziku, kurā tērpi, horeogrāfija un mūzika veidoja elegantu veselumu,  taču kaut kas atkal bija par daudz, sarkanās sirsniņas ieskaitot. Tālāk cīnīsies Sāra Lumbolta ar savu deju popmūziku, kas savilaik dziedāja A Teens un tagad ar labas horeogrāfijas palīdzību mēģinās tikt līdz valsts šlāgermaču finālam. Dziesmas tēls ir agresīvs, ar militāriem elementiem un milzīgu stikla tenisa (pingponga) galdu pāri skatuves centram, kuru dejotāji izmanto visādā veidā (ieskaitot arī kā slidkalniņu) valšķīgi dziedot piedziedājumu ” Ienaidnieks! Ienaidnieks!”. Fantāzijai patiešām nav robežu!

Lielākais pārsteigums bija Spy Bar diskožokeja Sāras Vargas nokļūšana līdz otrajai kārtai. Viņa dziedāja nevarīgi, zviedriski un faktiski deklamēja, bez personīga attieksmes pret savu recitatīvu. Mēs varam tikai minēt kurš balsoja par viņas derīgajiem padomiem dziesmas teksta izteiksmē – ” ja jums dara pāri nevajag sist pretī”, ” vajag iet projām”, ” pavisam projām!”. Loģika it kā ir, taču, ja godīgi, rodas aizdomas, ka kaut kas nav īsti godīgi. Ja cilvēks labi izskatās, ir glīta kleita, bet dziedāt nevar, tad tomēr vajadzētu labāk doties uz dzejas lasīšanas pasākumiem.

Zviedru žūrija šogad ir daudz lemtspējīgāka nekā publikas balsojums. Izskatās, ka tiek formēts fināla koncerts (saglabājot žanru un izpildījuma dažādību) un, acīmredzot, ir jau zināms kurš brauks uz Diseldorfu. Mēs noskatāmies tikai šovu galerijām.

Žūrijas balsojums netiek publiskots, tas uzreiz ir sapludināts ar skatītāju balsojumu un  ”mazās skudras” 🙂 pie telefoniem var tikai minēt, kas notiek Zviedrijas Televīzijas Eiro dziesmas ģenerāļa Bjorkmana apspriežu telpā brīdi, kad tautai jāpaziņo kārtējais uzvarētājs. Iespējams, ka ar šo jau esam visu uzminējuši.

Eirovīzijas dziesmu festivālā, tieši tāpat kā olimpiskajās spēlēs, pats svarīgākais ir – piedalīties.

Gaidīsim ka notiks tālāk. Vēl trīs mači un fināls martā.

Mūzikas maratons Zviedrijā ir uzņēmis ātrumu.

Deju popmūzikas cukura šoks – Eirovīzijas dziesmu konkurss Zviedrijā

Deju popmūzikas cukura šoks

2011.gada 6. februārī

Foto: SVT

Zviedru Eirovīzijas dziesmu konkursa 2011.gada maratona pirmais atlases mačs Luleo[1] beidzās ar deju popmūzikas un repa uzvaru. Par līderi izvirzījās Danny, kurš startēja pēdējais intensīvi deklarējot savu deju vokālā ar precīzu, modernu horeogrāfiju fonā. ” In the club” līdz ar to jau izcīnījis vietu finālam Stokholmas lielajā arēnā.

Otrais palika melnādainais reperis Swingfly. Līdz šim urbānai mūzikai un repam grūti klājies šāda rakstura festivālos un taču šoreiz notika negaidītais. Softreps magnetizēja ar gigantisku pozitīvisma lādiņu, spēku sadalījumu uz skatuves un enerģētismu, kas nekad nepaliek nepamanīts šāda mēroga pasākumos.

Aiz sevis līderi atstāja virkni interesantu izpildītāju, kas faktiski būtu cienīgi cīnīties arī finālā. Tauta nobalsoja par līriskām jaunkundzēm, pieklājīgā apģērbā. Deju orķestru karaliene Jeeny Silver ar ABBAs stila vecišķu šlāgeri  ”Something in your eyes” centās iešūpot publiku stāvot aiz apgaismota retro statīva un peldoties konfeti mākonī.  Daļēji tas arī izdevās. Zviedriem patīk deju mūzika un Jenija ieguva iespēju startēt vēlreiz, lai cīnītos tālāk par finālu. Līdzīga veiksme izdevās otram liriskam soprānam – Pernillai Andersonei, kas dziedāja savu dziesmu ar savu tekstu (Desperados), pavadot uz savas sarkanās ģitāras.

Aiz kadra palika palestīniešu izcelsmes vokāliste Dilba, kura mēģināja kopēt Kylle Minougue, bez redzamiem panākumiem. Skumja, nedaudz izmisusi deju mūzika piecdesmito gadu stila tērpos neaizkustināja un faktiski bija maksimāli intraverta. Vokālais priekšnesums bija nevainojams, taču uz iekšu vērsts un neuzrunāja nedz balsotājus nedz arī žūriju.

Jonas Matsons ar savu ”On my own” pārāk daudz gribēja mums izstāstīt un nogurdināja ar vāju scenogrāfiju un forsētu monotonprieku. Daudz interesantāks šķita muzikālais cukura šoks, kuru piedāvāja Le Kid ar ”Oh my god”. Tik sirreālistisku priekšnesumu uz zviedru popmūzikas skatuvēs līdz šim nebija gadījies piedzīvot. Imperatīvais kičs, spožās krāsās un žestu pārspīlējumos piesaistīja uzmanību tik lielā mērā, ka pamazām sākām ieklausīties arī mūzikā un teksta apgalvojumos. Žēl, ka šis numurs nenonāca līdz finālam Globben koncertzālē 12. martā.

Kritiķu uzmanību un publikas simpātijas neizpelnījās arī Rasmusa Vīberga ”Social butterfly”, kas manuprāt bija ļoti interesants šlāgeris (Amir Aly, Henrik Wikström), jo būtiski atšķīrās no līdzšinējā zviedru stila. Skatuve piedāvāja Balkānpopu ar franču popmūzikas elementiem, fokusējoties uz akordeonu, tamburīniem un vientuļu, priecīgu puisi skatuve vidū, kas dauza ritmu uz sava ģitāras futrāļa. Diemžēl pats Rasmus nebija pietiekami harismatisks, lai nospēlētu tautas parka vai festivāla lauvu. Tāpēc arī palika aiz fināla kadriem.

Kas īsti uzvarēja? Atšķirīgi harismātiski vokālisti, nevis labākās dziesmas. Danny dejotāji bija tik profesionāli, kas visi pārējie sāka atgādināt pamatskolas iesācējus. Viņa aizrautība bija nemākslota un kontakts ar televīzijas kameru profesionāls. Dziesma pati par sevi nav nekāds meistarības kalngals, diezgan monotona un kantaina kā bērnu spēļu formītis smilšu kastē. Taču refrēns paliek atmiņā un maļot to neskaitāmas reizes pēc kārtas perfektas horeogrāfijas ierāmējumā, tas ielīp smadzenēs un tur paliek uz pāris minūtēm.

Reperis, kas nemāk zviedriski un kādreiz sapņojis kļūt par Ņujorkas policistu uz Luleo skatuves ir pagaidām visveiksmīgākais reperis uz šlāgera skatuves. Swingfly ņēmas, bakstījās, lēkāja kā apsēsts pie viena iebarojot mums savu refrēnu ” bum-čiki, bum-čiki, bum-bum-bum”! Absurdi līdz nejēdzībai, bet …pielipa.  Maigā vilinājuma neizturamais magnētisms darbojas arī spēļu lācīša šovā. Tādas lietas notiek arī uz skatuves.

Man negribas šovakar sākt no jauna spriedelēt, kas ir šlāgeris un kas nav.

Protams, ka Eirovīzijas festivāli pašlaik tālu aizvirzījušies no jēdziena šlāgeris (Zilais lakatiņš, Mežrozīte, Vecpiebalgas ūdensrozes utt.).

Šis jēdziens dominēja konkursa dzimšanas brīdī, jo tobrīd popmūzikā valdīja tieši šis žanrs. Pamazām popmūzika apauga ar citiem izpaudumiem un brīdī, kad EBU organizētāji atteicās no simfoniskā orķestra un diriģentu klātbūtnes, pasākums pārvērtās par nenosakāma rakstura eklektisku monstru.

Ir vai nav šlāgeris, būtība vienalga.

Eirodziesmas maratons jeb Super bovl ir klāt.

Būtībā nav runa par mūzikas konkursu, bet gan par gigantisku, izklaides industrijas fenomenu, kas ir jauna un interesanta kultūras sastāvdaļa.

Agrākās Sandra Veinberga publikācijas par Eurovison Song Contest sākot ar 2002. gadu.

2003. gads, kad Eirovīzijas konkurss notika Rīgā.

© Sandra Veinberga