Tag Archives: Doņecka

Kafijas trūkums Eiropas politiskajā organismā pēc Minskas nakts maratona

Posted on by
1

Realitāte2015.gada 12.februārī

Vakar vakarā, pirms gulētiešanas, pamāju ar roku savam televizoram un novēlēju labu izdošanos Angelai Merkelei MInskas nakts sarunu laikā. Šorīt no rīta radio ziņoja, ka plkst. 12.00 mēs uzzināšot vēsturisko iznākumu. Nenoticēju. Neraugoties uz nakts maratona uzkrītošo dramatismu ar moto ”vadošo Eiropas lielvalstu līderi strādā pat naktīs, lai atrisinātu smagas starptautiskas problēmas”, spiedzes intensitāte pasaules politiskajā nervā samanīt nebija iespējams. Nevienā vīlē.

Notiekošais Minskā turpināja izskatīties pēc zivs piedzīvojumiem dušā. Remdeni, liekulīgi un teatrāli. Vienošanās ar okupantu vienmēr būs negodīga un netaisna arī tad, ja visi sarunu dalībnieki būs kārtīgi nomazgājuši rokas.

Taču šodien pusdienlaikā mēs tomēr uzzinājām ka ”kaut kas ir sarunāts”, ka ”visi ir piesardzīgi optimisti” un, ka nekas nav tik slikts, lai nevarētu kļūt vēl sliktāks. Atskaitīšanās ”pa tukšo” parasti izraisa tikai un vienīgi nervozitāti. Tāpēc šoreiz sāksim ar pozitīvo – pats galvenais, ka ”ja uguns pārtraukšana tiešām notiks tā kā šonakt vienojās”, tad būs izbeigsies cilvēku nogalināšana Austrumukrainā. Cerams, ka vismaz tas patiešām notiks. Tas būtu ļoti svarīgi.

Kāpēc mēs turpinām minēt šīsnakts Minskas tikšanās iznākumu? Tāpēc, ka pēc pasākumam (pēc noslēguma) nebija preses konferences, kas normāli notiek šādos pasākumus un ļauj žurnālistiem uzdot jautājumus un noskaidrot neskaidrības. Kāpēc šīs preses konference nenotika? Atbilde nav tālu jāmeklē – politiķiem nav īsti ko mums atbildēt. Tāpēc medijiem un sabiedrībai tagad atliek minēt un nojaust (kā jau kremļaloģijā ir pieņemts), kas notiks tālāk.

Kas notiks?

1) Ir maz cerību, ka ar šo nakts diplomātisko maratonu būtu izdevies pielikt punktu krievu karam Ukrainā. Putina atbalstītie separātisti septembrī nekādas vienošanās neņēma galvā. Tāpēc nav pamata ticēt, ka šoreiz viņi daudz nopietnāk izturēsies pret šodienas vienošanās punktiem un tos izpildīs.

2) 50 kilometru garā ”bufera zona”, no kuras tikšot aizvākti ieroči, izskatās labi, taču velns parasti slēpjas detaļās un šajā gadījumā tas iekārtojies aplenktajā Debaļtceves dzelzceļa mezglā, kas pašlaik ir kauju epicentrs. Par to nakts maratona nekās nav tiekts vai atrisināts.

3) Nav skaidrs, kā īsti ukraiņi nosargās Ukrainas robežu separātistu kontrolētajās zonās.

4) Donbasam tikšot piešķirts īpašs statuss. Taču nevar izslēgt, ka tur ”parīt” nenotiks vēlēšanas pēc Krimas scenārija, jo šo reģionu šodien praktiski kontrolē Krievija.

5) Minskas sarunu rezultātā ekonomiskais nodrošinājums un sagrautās infrastruktūras atjaunošana jāveic Kijevai. Iznāk tā, ka ukraiņiem jāmaksā separātistu domubiedriem pensijas, pabalsti un jāgarantē novecojušo industrijas gigantu reanimācija.

6) Starptautiskais valūtas fonds pašlaik ir gatavs dot naudu, lai nostādītu Ukrainas ekonomiku uz pekām. Lieliski. Taču, kurš ir drošs un pārliecināts, ka Putins šoreiz atkal nespēlēs ”aklās vistiņas”, nerunās vienu un nedarīs citu (kā to pieredzējām Krimas invāzijas laikā).

7) Putins ir apsēsts realizēt Krievijas robežu paplašināšanu un viņam tas pagaidām ir lieliski izdevies. Atriebjoties rietumiem par PSRS sabrukumu, viņš apņēmīgi turpina pievienot Krievijai jaunas un jaunas Eiropas teritorijas, nošķaudoties uz lieto normālu kārtību, toleranci un cieņas pilnu līdzāspastāvēšanu. Jā, viņam vajag dižkrieviju un viņš to arī panāks ar ieročiem, ja vajadzēs. Šis nepatīkamais konstatējums pārvelk svītru pāri visam, ko Vācijas un Francijas vadītāji šonakt mēģināja panākt MInskā.

8) Putinam esot draudēts ar ASV ieroču piegādēm ukraiņiem. Maz ticams, ka bijušo čekistu, kas saprot manipulāciju, bet nospļaujas uz ekonomiku, iespējams nobaidīt ar kara eskalāciju. Izskatās, ka viņš šai notikumu attīstībai jau sen ir gatavs un bauda ārpasaules apjukumu reālās kara situācijās priekšā.

9) Eiropas ūnija turpinās sankcijas pret Krieviju. Rezultātu mēs šonedēļ redzam Maskavā ļoti simboliskā veidā – Krievijā atdzimst valūtas veikali. Atkal veras vaļā ”Berjozkas” un mūsu Latvijas putinisti drīz sāks sūtīt uz Krieviju eirozīmes ar Mildas portretu, lai turienes iedzimtie var nopirkt valūtas veikalā dienišķo desu, platformenes un džinsu bikses. Nožēlojami, bet atgriežas pagājuša gadsimta trīsdesmitie gadi, jo Putinam ekonomikas kolapss ir svešvārds joprojām.

Tas nozīmē, ka nakts maratons neko nav devis. Tas nozīmē, ka krievi turpinās šausmināties par rubļa lejupslīdi, tukšajiem veikaliem un Putina TV nenogurs viņiem skaidrot, ka pie labklājības kraha ir vainīgi ”rietumi” un ”ukraiņi”.

Ukraiņi turpinās bruņoties un mēs izliksimies, ka uz mums tas neattiecas. Neko konstruktīvu Minska nav devusi. Tikai nogurumu un kafijas trūkumu Eiropas politiskajā organismā.

Tikai to.

Melnais augusts jeb krievu nolādētais mēnesis

Posted on by
1

2014.gada 26.augusts

Kamēr Baltijā un Ziemeļvalstīs svin Baltijas ceļa un Maskavas puča izgāšanās gadskārtu, Krievijai augusts nozīmējot galvenokārt nelaimes un katastrofas: zemūdenes Kursk avārija (2000), finanšu piramīdas krahs (1994), Maskavas TV torņa ugunsgrēks (2000), lidmašīnu katastrofas (1992, 1996, 2003), teroristu uzbrukumi tirdzniecības centros (1999, 2001) un Rīgas stacijā Maskavā (2004), invāzija Gruzijā (2008), Pussy Riot tiesa (2012). Kur nu vēl pašreizējā naftas cenu krišanās! Daudziem krieviem tas nozīmē «nolādēto augustu»1 (Pāvels Globa), kuru vairums krievu mediju mēģina traktēt kā liktenīgu nolādējumu: «Pēdējo sešu gadu laikā krievu ļaužu nosliece traktēt šos notikumus kā lāstu pieaugusi no 31% – 84%.» (www.t5-tv.ru, http://www.nazlobu.ru)

Caurumainā robeža

Krieviem «melnā augusta» šausmas šogad iestājās jau jūlijā. Vispirms sprādziens Maskavas metro un pēc tam traģēdija Malaizijas lidmašīnas kontekstā. Formāli Boeing 777 katastrofa norisinājās Ukrainā, taču sekas atbalsojās arī Krievijā (jo pasažieru lidmašīnas notriekšana tika realizēta ar Krievijā ražotu ieroci, kuru lietoja Krievijas atbalstītie teroristi Austrumukrainā).

Savukārt pārējai pasaulei «krievu augusta nolādējums» izskatās pavisam citādi. To personificē «caurumainā» Krievijas – Ukrainas robežai. Tā pati, kurai pāri plūst karavīri un munīcija, ieroči. Tā, kuras malā mīņājas baltās «humānās palīdzības» kravas automašīnas. «Injekcijas» no Krievijas palīdz šo konfliktu ievilkt laikā, padarot to aizvien bīstamāku un izraisot aizvien nopietnākas sekas Eiropas moderno laiku vēsturē.

Diemžēl «Putina tautai», kas pašlaik atrodas uz patriotisma eiforijas augstākā viļņa, šis «caurais siets» izskatās citādi. Daudziem Krievijas patriotiem ir cerība, ka tūliņ Austrumukraina pievienosies Krievijai. Tikai daži patriotisko bungu rībinātāji pēc Krimas aneksijas un Austrumukrainas destabilizācijas, sāk «atdzist» un pamazām saprast, ka šo ieguvumu cena var Krievijai būt pārāk augsta.

Kas ir un kas nav noticis?

Līdz ar «balto kravinieku» svētceļojuma startu (no Kremļa uz Ukrainu) pastāvēja risks, ka Eiropa augustā var nostāties uz trešā pasaules kara sliekšņa. Ārzemju izlūkdienesti prognozēja medijiem Putina šahu un brīdināja, ka pie ukraiņu robežas ir jau izvietoti ap 20 000 karavīru, kas zibenīgi var realizēt Ukrainas anšlusu a la Krima stilā.

Ja Putins oficiāli ķertos klāt Ukrainai, tad palielinātos Krievijas ārpolitiskā izolācija un mēs būtu nejēdzīga kara pirmās fāzes aculiecinieki. Kremļa bravūra krievu medijos ir varena lieta, taču reālā dzīve ievieš korekcijas visos urrāpatriotismos. Kaut arī Putins izliekas, ka Krievija visu var pati un nekas no ārzemēm viņiem nav vajadzīgs, pamazām arī «piedzēries ezītis» Krievijā redz, ka pēc aviokatastrofas «pie Doņeckas» ir jāsāk pārdomāt, vai vispār ir vērts finansēt krievu «opolčencus» Ukrainā un «traucēt NATO pārvietoties uz austrumiem».2 Iznāk pārāk sālīti.

Pagaidām Ukrainas robežu Krievijas armija oficiāli nav šķērsojusi. Krimas scenārijs netiek atkārtots. Putins nav izmantojis pilnvaru uzbrukt, kuru viņam piešķīra Krievijas parlaments. Viņš ir pat traucējis dažu deputātu iniciatīvai – «iesoļot Ukrainā paceltu galvu». Tā vietā Putins ievelk šo konfliktu garumā. Kāpēc? Lai gan krievu medijos tiek cītīgi skaidrots, ka pie visa vainīga Kijeva, ciniski apgalvojot, ka pasažieru lidmašīnas notriekšana notika Ukrainas teritorijā un tieši tāpēc pie tā vainīga esot Ukraina, novērotājiem ir skaidrs, ka šāda argumentācija ir demagoģija. Tā palīdz realizēt vajadzīgo kara stratēģiju: tēlot upuri, bet faktiski reaģēt kā agresoram. Saprotams, ka Putins labi zina, ka to paveica viņa vasaļi un ka ukraiņi pašlaik nespēj paši kontrolēt gaisa telpu Luhanskas un Doņeckas zonā. Tāpēc 2014. gada «melnajā augustā» vainīga ir pati Krievija.

Ja Putinam vajadzētu, tad Krievijas – Ukrainas robežā «caurumu» nebūtu. Taču viņam šie «robežcaurumi» ir nepieciešami, un tāpēc militārā tehnika, munīcija turpina plūst cauri saplosītajai robežai no RU uz Ukrainu. Dzenot ārā no Doņeckas un Luhanskas ap 200 000 bēgļu.

Pagaidām Putins savu karu pret Ukrainu vada netieši. Oficiāli izliekoties, ka viņam gar to «nav nekādas darīšanas». Šīs izlikšanās stratēģijas mērķis bija maksimāli destabilizēt Kijevas valdības stāvokli, radot iespaidu, ka ukraiņi joprojām cīnās pilsoņu kara līmenī, nevis ar kaimiņvalsti Krieviju.

Kāpēc Putins turpina slēpties?

Iespējams, ka viņš vairs nespēj kontrolēt sev lojālos krievu separātistu grupējumus Doņeckā un Luhanskā. Nav izslēgts, ka Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšana bija vietējo pašdarbnieku liktenīga kļūda, taču ārpasaule vienalga to uztver kā Kremļa pasūtījuma masu slepkavību. Nepatīkams pārsteigums viņam ir Doņeckas un Luhanskas krievu nevēlēšanās atbalstīt «opolčencus». Krimas krievu gaviles šeit nedzird.

Putins pagaidām nav publiski atbalstījis separātistu prasības – atdalīt austrumu reģionu no Ukrainas un tāpēc nav ieguvis karojošo bandītu nelabvēlību. Acīmredzot šo reģionu viņš Krievijai nevēlas pievienot. Krima bija cukurgraudiņš pret Austrumukrainas ogļraču izpostīto zonu, kuras atjaunošana un modernizācija Krievijas budžetam var izmaksāt pārāk dārgi.

Daudz svarīgāk viņam tagad ir traucēt ukraiņiem stabilizēt savu valsti un kontrolēt savu teritoriju.
Pēc Porošenko uzvaras prezidenta vēlēšanās Ukrainā vienu brīdi šķita, ka ir iespējams izlīgums starp Maskavu un Kijevu (skat. Putina sarunas brīdī, kad Francija svinēja 70 gadu jubileju kopš sabiedroto karaspēka izcelšanās Normandijā). Taču sekojošie Kijevas konflikti ar Gazprom par it kā nesamaksātajiem rēķiniem un «krānu aizgriešana» ukraiņiem uzjundīja nemieru no jauna. Jūnija beigās Kijeva parakstīja līgumu ar Eiropas Savienību, un ar šo Ukrainas valdība izdarīja to, ko iepriekšējais prezidents Janukovičs neuzdrošinājās paveikt pagājušajā ziemā Kremļa iespaidā. Tagad Maidans šajā virzienā beidzot bija uzvarējis.

Krievijas reakcija Ukrainas līguma sakarā bija naidīga un agresīva. Iepriekš Putins ukraiņiem jau bija solījis pazeminātas gāzes cenas un sulīgus krievu kredītus, ja ukraiņi netuvosies Eiropai. Tagad ukraiņi bija nepaklausījuši un vissliktākais beidzot bija noticis. Pēc Kremļa loģikas par to ukraiņiem pienācās sods. Tagad mēs Luhanskā un Doņeckā redzam, kā šis sods izskatās.

Aukstā kara loģika

Putins ģeopolitiski vienmēr ir bijis aukstā kara stratēģijas piekritējs. Pēc viņa loģikas «Krievija» ir laba, bet visi pārējie (kas nav Krievijas sabiedrotie) novērtējami kā apkarojami ienaidnieki. Tā sakot – skaidra PSRS tradīciju pārmantošana.

Pēc viņa loģikas eiropeiska Ukraina ir zaudēta Ukraina, un tāpēc tagad viņš cenšas darīt visu, lai aizšķērsotu ukraiņu ceļu uz rietumu demokrātiju pusi. Lai nodrošinātu pretsparu rietumu demokrātiju aliansēm, viņš mēģina izveidot savējo aliansi, iesaistot tajā Brazīliju, Ķīnu, Indiju un Dienvidāfriku. Viņa mērķis ir iebelzt pa degunu vecajām demokrātijām, Pasaules bankai un Starptautiskajam valūtas fondam, kuru ofisi atrodas Vašingtonā.

Otrs Putina virziens ir «Varšavas pakta» reanimēšana Eirāzijas politiskās ūnijas izskatā ar Baltkrieviju un Kazahstānu galvenajās lomās. Taču daiļākā pērle Putina vainagā joprojām ir Ukraina. Bez Ukrainas šai ūnijai nav jēgas. Tāpēc Krievijas prezidentam tagad ir tik svarīgi ļaut Ukrainai noasiņot.

Putins darīs visu, lai neļautu Maidana revolūcijas rezultātā ievēlētajiem politiķiem nodrošināt stabilitāti savā valstī, veicināt Ukrainas ekonomisko attīstību. Nē, Putinam vajag, lai Ukraina noasiņo postā un kara plosīta. Lai saprot, ka vienīgais glābiņš (izejai no situācijas) ir pazemīga krusttēva Putina rokas nobučošana. Ukraiņiem ir jārada iespaids, ka bez Krievijas viņi nevarēs iztikt nemūžam.

Putina bailes no savējiem

Otrs Krievijas – Ukrainas robežas novājināšanas motīvs ir Putina bailes no pašmāju opozīcijas. Jau 15 gadus viņš piedāvā saviem pilsoņiem šo: es jums nodrošināšu stabilitāti (kara nebūs), bet par to jūs man atļausiet 100% kontroli pār visām Krievijas politiskajām un sociālajām aktivitātēm. Pagaidām darījums ir pieņemts un protestē tikai daži. Austrumukrainas karš Putinam tagad noder kā iebaidīšanas piemērs paša mājās: «Redz, kas notiek, ja tauta neklausa tētim Putinam!» Protams, neviens nevēlas piedzīvot ko tamlīdzīgu Krievijā. Šāda notikumu attīstība ļauj Putinam «pārvērst» Maidana revolūciju par šantāžas līdzekli: jūs piemeklēs Doņeckas liktenis, ja protestēsiet pret mani līdzīgi Krievijā. Krievu ikdiena tad pārvērtīšoties ellē, jo sprāgšot mīnas un granātas un tūkstošiem iedzīvotāju būšot spiesti pamest savas mājas un doties bēgļu gaitās. Kurš vainīgs? Prokrievijas separātisti, kas ar Putina piegādātajiem ieročiem turpina destabilizēt šo reģionu? Nē, protams, ka nē! Vainīgie (pēc Putina loģikas) ir ukraiņu revolucionāri, kas Maidana laukumā protestēja pret Krievijas ielikteni Kijevas prezidenta krēslā Janukoviču.

Kremlis turpinās manipulēt ar savu tautu, taču labāk no tā nekļūs. Meli nav izeja no situācijas, ja iedzīvotāju skaits kopš 1993. gada Krievzemē samazinās par 300 000 katru gadu zemās dzimstības un augstās mirstības dēļ. 3 ANO prognoze Krievijai paredz iedzīvotāju skaita tālāku samazināšanos par 15% un vidējā vecuma stabilizēšanos 42 gadu robežās (līdz 2050). Drīz Kremlim vairs nebūs puišu, kurus piespiest dienēt armijā.

Cik ilgi vēl Putins un viņa kontrolētie krievu mediji melos? Pagaidām izskatās, ka diezgan ilgi, jo nākotne ir jau sākusies. Par nākotni esam nobažījušies tik ļoti, ka pagātnē mēģinām atrast atbildes uz visiem saviem jautājumiem un tāpēc zaudējam saiti ar šodienu. Izmantosim šodienu kā darbarīku un nevis dīvānu. Skatīsimies, kas notiek, un neļausim modernajam laikam nobraukt no sliedēm.

Mūsu augusts ir lielisks. Tā tas ir.

1 Masha Gessen. This Accursed Month. The New Yor Times. August, 19.2013.

2 Aftonbladet. 2014.05.08.

3 Metro, 2014.05.03.

Do svidaņija, Putin!

Posted on by
Atbildēt

2014.gada 2.jūnijā

Lietuvas Ārlietu ministrija iesniegusi Krievijas vēstniecībai Viļņā diplomātisko notu saistībā ar pēdējā laika incidentiem, kuros Krievijas militārie kuģi traucējuši civilo kuģu satiksmi. Piektdien Lietuvas īpašajā ekonomiskajā zonā Baltijas jūrā tika konstatēta trīs Krievijas militāro kuģu klātbūtne, kad tie lika civilajiem kuģiem mainīt maršrutu Krievijas militāro mācību dēļ. Šis ir jau otrais incidents šonedēļ un trešais šomēnes, kad Krievijas militāro mācību dēļ tiek traucēta civilo kuģu pārvietošanās Lietuvas zonā Baltijas jūrā.

Krievija spēlē mopsi ar kaimiņiem

Pirmdien Krievija grasās «aizgriezt krānu» gāzes piegādēm caur Ukrainu. 66% krievu gāzes eksporta tiek piegādāti Rietumeiropai šādi – caur Ukrainu. Pa šo ceļu 26% dabasgāzes saņem Vācija, 23% Francija, 27% Itālija un 58% paši ukraiņi. Kāpēc? Tāpēc, ka Krievija pēkšņi paaugstinājusi gāzes cenu ukraiņiem par 80% un viņi to nav gatavi maksāt un pieprasa strīda izskatīšanu Stokholmas šķīrējtiesā. Krievija savukārt uzskata, ka agrākās lētās gāzes piegādes Ukrainai esot iekļāvušas «īres maksu» par krievu flotes izvietošanu Krimā. Tagad, kad Krima ir okupēta jeb «kļuvusi par Krievijas sastāvdaļu», Kremlis paceļot cenu par 80%. Notikušais ir satraucis arī Slovākiju, Grieķiju, Čehiju, Poliju un Ungāriju, kas arī saņem dabasgāzi no Krievijas.

Pirms gada tas būtu bijis ārkārtēji neparasts notikums. Šodien – skarba ikdienas realitāte, jo Krievija pavisam atklāti cenšas «spēlēt mopsi» ar saviem kaimiņiem. Pēc tam pievācot noskatītās teritorijas vai piespiežot politiski piekāpties ekonomiska spiediena rezultātā.

Prokremliskais politiskais mazohisms

Anne Aplebauma1 savā publicistikā un grāmatās ir neskaitāmas reizes uzsvērusi, ka nav tāda jēdziena – «Austrumeiropa», kuru plaši izmantoja PSRS laikā, lai apzīmētu Padomju Savienības ietekmes zonu. Pretējā ideoloģiskā teritorija tolaik simboliski tika dēvēta par «Rietumeiopu» un atradās uz rietumiem no Berlīnes mūra.

«Polijai ir daudz vairāk kopīga ar Zviedriju, nevis Albāniju,» viņa uzsver, norādot, ka arī šodien postsociālisma valstis ir ļoti atšķirīgas un tāpēc nav pamata tās vienādot un summēt vienā jēdzienā. (DN, 2014.14.02.). Protams, boļševiku sociālisms iesakņoja bijušajās «Varšavas pakta» valstīs hronisku ierēdņu un amatpersonu korumpētību un tendenci aizstāt politiskās ietekmes vakuumu ar pārspīlētu nacionālismu (kā to šodien var uzkrītoši novērot, piemēram, Ungārijā). Taču tas nav pietiekošs iemesls, lai visas Eiropas sovjetizētās valstis iesaiņotu vienotā Austrumeiropas buķetē. Pēc Otrā pasaules kara tās bija ļoti atšķirīgas un sovjetizācijas zīmogs tās visas neapcirpa vienādi. Tieši tāpat kā šodienas Polijai ir vairāk kopīga ar Zviedriju, nevis postpadomju Albāniju vai krīzes plosīto Grieķiju (DN, 2014.15.02), arī Latvijai ir daudz vairāk mentālas kopības ar Ziemeļeiropu, nevis postpadomju Krieviju. Turklāt ANO klasifikācija nepārprotami Baltijas valstis ietver Ziemeļeiropas reģionā, nevis tā saucamajā Austrumeiropā.

Protams, PSRS laika politiskie stūrmaņi, kas pamanījušies palikt pie mūsu valsts stūres gan PSRS laikos, gan tagad (prezidents Andris Bērziņš, domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs u.c.), tāpat arī Krievijas virzienā orientētie Latvijas biznesa pārstāvji (Aigars Kalvītis) šo Latvijas garīgo kopību ar rietumiem nevēlas saskatīt ne tikai savu slikto svešvalodas zināšanu dēļ, bet arī «padomiskā ieraduma» dēļ. PSRS laikā iesāktais «Krievijas bizness» viņiem padodas ērtāk nekā jaunu tirgu iekarošana teritorijā ārpus Putina iedibinātās «Eiro-Āzijas savienības». Tieši tāpat kā mūsu prezidents Bērziņš braukā vairāk uz bijušajām PSRS republikām arī pārējie sovjetisma laika mūsu «nomenklaturščiki» jūtas labāk Putina Krievijas diktatoriskajā tuvumā un ir gatavi akceptēt savu politisko mazohismu Kremļa prasību priekšā. Īpaši tagad, kad agresīvais Vladimirs Putins ir paguvis no jauna uzbūvēt simbolisku dzelzs priekškaru starp rietumiem un austrumiem un cenšas no jauna atdzīvināt aukstā kara loģiku Eiropā. Mūsu PSRS laika mantinieki (Latvijas vadībā) paklausa un jau tagad lēni brien austrumu virzienā.

Ienaidnieka būvēšana

Putina ideoloģiskā taktika šodien ir atklāti divkosīga. Viņš pats agresīvi uzbrūk kaimiņvalstīm = rietumiem = ASV = NATO, sabāžot tos visus zem viena jēdziena «deģenerētie rietumi», un vienlaikus liekulīgi kūda krievus pret savu uzbrukumu upuriem kā agresoriem.

Tātad – Putins apmaina vietām faktus: sevi traktē par upuri (savējiem) brīdī, kad viņš faktiski uzbrūk (svešajiem). Tā sakot – lapsa uzbrūk vistu kūtij, bet gailis skaitās oficiāli vainīgais.

Ar šo savu ofensīvo politiku viņš ir panācis nekonkrēta jēdziena «rietumi» = «Eiropa» saturisku devalvāciju un sakūdījis krievus pret šo ārējo, mistisko ienaidnieku, kas pēc Putina ideoloģijas domām ir morāli zemākas kvalitātes pūlis «kā tāds» un tieši tāpēc apkarojams.

Ienaidnieku vienmēr vajag dēmonizēt (pataisīt briesmīgu), citādi parastais krievu cilvēks nesapratīs kāpēc šos «deģenerātus – eiropiešus» vajag apkarot. Šajā jomā Putinam tieši tāpat kā savulaik Staļinam un Brežņevam palīdz viņa atbalstītāji rietumos. Ja staļinistus atbalstīja rietumu salonu komunisti, ideologi un naivie kreisie intelektuāļi, tādi kā, piemēram, filosofs Žans Pols Sartrs, tad Putinu šodien stutē pavisam cits grupējums.
Viņa ideoloģisko atbalstītāju gvarde rietumos šodien ir labējie populisti un labējie ekstrēmisti, sākot ar flāmu «Vlams Belang», franču «Front National», Itālijas «Lega Nord», Austrijas FPÖ un mūsu pašu populistiem, kuriem Ukrainas Maidans skaitās «fašisti» un «neonacisti». Putina pielūdzēju pulkam Latvijā pieslejas arī virkne kristīgo, kuri Latvijā atbalsta Kremļa doktrīnu par homoseksuālisma nosodīšanu un Eiropas «dekadenci». Brīdī, kad Putina atbalstītāji sāk dziedāt unisonā, loks noslēdzas. Eiropa no jauna sadalās divos sektoros – «Austrumeiropā» un «Rietumeiropā» un skatuves vidū nolaižas dzelzs priekškars.

Back to USSR?

Prezidents Bērziņš un viņa ideoloģiskie sabiedrotie Latvijā un Kremlī, lēni stumj atpakaļ Latviju Maskavas virzienā. Par to liecina mūsu prezidenta vizīšu ģeogrāfija un publiskie izteikumi medijos. Šajā virzienā «ceļu atpakaļ uz Maskavu» gludina arī uzturēšanās atļauju stratēģija, kas formāli savienota ar nekustamā īpašuma iegādi Latvijā, taču faktiski šie «maksājumi» neveic izšķiroši svarīgu investīciju misiju mūsu valsts ekonomikā. «Atpakaļatgriešanas līnijai» pievienojama Ušakova un Ždanokas mērķtiecīgā ideoloģija par labu krievu kā otrās valodas ieviešanai Latvijā. Visbeidzot valsts nespēja pāriet uz mācībām valsts valodā Latvijas skolās. Pātagas lomu šajā procesā spēlē Kremļa mediji, kuri realizē pašlaik daudz skarbāku propagandu nekā PSRS laikā. Putinam uzticīgā Krievijas valsts televīzija izmanto visus – atļautos un neatļautos paņēmienus, lai uztieptu skatītāju auditorijai savu viedokli, arī tad, ja tas ir melīgs.» Pat laika prognozi Putina Kremļa televīzija izmanto kā ieroci karā pret Ukrainu. Ap Doņecku visu laiku savelkas melni mākoņi, bet Krimā nepārtraukti spīd saule» (DN, 2014.20.04).

Skatoties Kremļa televīziju šodien, ir jābrīnās par nejēdzīgo dezinformāciju un propagandu, kas apgalvo, ka «tie, kas nesajūsminās par Putina triumfu, ir tautas ienaidnieki, nodevēji un CIA līdzskrējēji. TV ēterā ir atgriezusies Staļina laika retorika: nodevējs, fašists, atkritējs, deģenerāts, plutokrāts un ienaidnieku roklaiža» (Svetlana Aleksējeviča, Göteborgs Posten, DN, 2014.20.04) un notikumi Latvijā tiek vērtēti kā nožēlojama latviešu rusofobija un pielīšana rietumu priekšā.

Stereotipu divkauja

Skatoties Krievijas kanālus savā televizorā Rīgā vai Liepājā, es pieķeru sevi pie domas, ka ekrānā notiek stereotipu kauja. Krievu autori piedāvā saviem skatītājiem vienkāršotus, emocionāli spilgtinātus aktuālo politisko notikumu modeļus, kuros Putins tēlots kā gaismas nesējs un «deģeneratīvie rietumi» kā «pūstošā civilizācija», kurai «jāpalīdz galīgi sapūt», tai uzbrūkot. Paradoksāli, ka šajā Putina ideoloģiskās ofensīvas laikā demokrātiskie rietumi atgaiņājās no Kremļa ideoloģiskajām zalvēm kā no odiem siltā maija pievakarē.

Tieši tāpat kā trīsdesmitajos gados rietumi nesaprata (nevēlējās saskatīt) bīstamību Hitlera un Staļina ambiciozajos žestos, arī tagad lētās krievu gāzes importētāji mēģina neredzēt reālo bīstamību Putina agresīvajos izsaucienos un deklarācijās. Krievija ir jau sākusi auksto = ideoloģisko karu, bet mēs tikmēr stāvam un brīnāmies (neticam savām acīm).

Nedz Krievija nedz Eiropas Savienība vai NATO nav ieguvēji aukstā kara apstākļos. Tagad, kad sarkanā līnija starp rietumiem un austrumiem ir novilkta no jauna, Maskavas agresīvajai lecībai nāksies rēķināties ar pretreakciju. Pēc Irākas kara eiropieši neslēpa savas domstarpības ar amerikāņiem. 2003. gadā pat sākās runas par NATO alianses izjukšanu. Pēckara paaudze neredzēja vairs jēgu militārām aliansēm, aizsardzības budžetiem un uzskatīja, ka «karu periods» Eiropā ir sen beidzies.

Amerikāņi domāja vienu, eiropieši to pašu vērtēja pavisam citādi. Tagad pāris mēnešu laikā Vladimiram Putinam ir izdevies izlīdzināt nesaskaņas starp eiropiešiem un amerikāņiem un mobilizēt rietumus solidaritātes akcijām. Iespēju robežās. Sapņotāji ir pamodušies no iedomu transa. «Šodien Putins ir nolaupījis Krimu, bet rīt viņš var pamēģināt to pašu ar Baltijas valstīm,» raksta Peters Volodarskis (DN, 2014. 20.04) un konstatē, ka tieši Vladimirs Putins ir atjaunojis jēdzienu «Rietumeiropa», kuras vēl pērn faktiski vairs nebija. Bija vajadzīgs tikai viens agresīvs, ekspansīvs krievu līderis, lai Rietumeiropa un ASV no jauna noskaņotos uz viena viļņa.

Lācis, sanitāri un «Do svidaņija, Putin»!

Šķiet, ka Kremļa televīzijai tomēr vajadzētu samierināties ar miegaino eiropiešu pamošanos no simpātiju miega pret Krieviju. Ostankinas komentētājiem nevajadzētu sašust par to, ka Krieviju šeit redz nedaudz komiskās krāsās. Tādās kā SVT Eirovīzijas 2009. fināls Stokholmā, kad Krievijas tēlu popmūzikā simbolizēja «armijas koris», «krievu dīdžejs» ar PSRS himnas vārdiem, kuros varenā Krievija uz mūžiem saliedēja brīvo padomju republiku savienību, skaistas meitenes ar zvaigznēm uz biksītēm, Georga lentītes pār balalaiku spēlētāju krūtīm un bīstams krievu lācis pavadā ar psihiatriskās slimnīcas kopējām miesassargu vietā. 2009. gadā vārdi «Do svidaņija, Putin» tagad ir vēl aktuālāki nekā toreiz.

Ideoloģiska apsēstība padara cilvēkus smieklīgus. Putins šo interpretāciju ir pelnījis arī šodien.