Koronavīrusa sagaidīšana ar ņirgšanu un bravūru. Kas tālāk?tvnet

Speciāli TVNET

Pirms ārkārtas stāvokļa pasludināšanas Latvijā (sakarā ar koronavīrusa izplatības ierobežošanu) varējām novērot atšķirīgas reakcijas uz notiekošo. Negaidīti daudz bija cilvēku, kas iespējamos draudus savai un laikabiedru veselībai uztvēra nenopietni. Ar ironiju – aprakstot iespējamo slimību kā „parastu gripu“, kurai „zems mirstības procents“. Mazāk bija tādu, kas centās saprast pēc būtības, noskaidrojot zinātniskos izcelsmes iemeslus un slimības norises specifiku. Tas, ka katram mūsu sabiedrības loceklim pandēmijas apstākļos jābūt solidāram pret pārējiem un karantīna būs apgrūtinoša visiem, daudziem tomēr bija un paliek nesaprotams svešvārds. Jā, nebūs viegli. Nedz materiāli, nedz arī psiholoģiski.  

Ārste brauc „traģikomisko“ vīrusu lūkoties

Braucot pie studentiem uz Liepāju, nācās klausīties automašīnā Latvijas Radio 1 ziņas. BBC signālu pārtrauc retranslēt pie Tukuma un tad neatliek nekas cits, kā pieslēgties vienīgajai kvalitatīvajai  radiostacijai valstī. Sporta komentētājs paziņoja , ka „šis vīruss“ (kas ārzemēs draud izjaukt tik daudz maču) esot „traģikomisks“ un maču izjukšana arī traģikomiska. Viņa balss intonācija neslēpa nožēlu par ārzemju sporta organizētāju bailīgumu nieka vīrusa priekšā. Līdzīgās domās bija arī kāda Jelgavas mājas ārste, kas ieguva visas valsts slavu ar savu  FB ierakstu, paziņojot, ka brauks uz Itāliju „izslavēto koronavīrusu lūkoties“. Dzīve esot skaista „ar vai bez koronavīrusa“, taču Eiropā gan esot „panika“. Latvju ārstei tāpēc patiešām žēl visus tos, kas Itālijā ņem vīrusu nopietni. Pēc tam viņa vēl iesmej par nevajadzīgajiem itāļu drošības pasākumiem.

Šo līniju Latvijā turpina sievietes, kas atgriezušās no slimības zonām, braši turpina apmeklēt sporta nodarbības, skaistumkopšanas salonus karantīnas laikā. Ja reiz pašam slimība norit vieglā formā, tad nav par ļaunu „padot to tālāk“ citiem arī. Ir mums Epidemioloģiskās drošības likums, kas paredz gan naudas, gan cietumsodu šādiem cilvēkiem, kuri apzināti izplata lipīgas slimīgas, kuru dēļ kāds cits cilvēks var nomirt. Tas var tikt papildināts ar jauniem nosacījumiem pēc dāņu parauga, lai beidzot mēs varētu saukt pie atbildības personas, kas nesaprot ko dara.

Diemžēl latviešu ārstes, seniori – arhitekti un aktrises nav vienīgās, kurām braukšana uz Alpiem skaitās normāla lieta arī pandēmijas apstākļos. „Šķaudīšanu“ uz vīrusu praktizēja arī citi populāri cilvēki, īpaši profesionālie sportisti. Pirms dažām dienām ASV NBA Jūtas „Jazz“ centra spēlētājs Rūdijs Gobērs preses konferences laikā uzjautrinājās par vīrusu, apčamdot visus žurnālistu izvietotos mikrofonus. Ar roku pieskārienu – „še jums visiem koronavīruss!“. Vēlāk arī ģērbtuvē viņš esot bezrūpīgi pieskāries citiem spēlētājiem un viņu mantām. Vārdu sakot – joks. Taču pēc tam izrādījās, ka puisis patiešām ir inficēts ar šo vīrusu. Saslima arī citi. Tagad NBA slēdz spēles uz nenoteiktu laiku. Smieklīgs vīruss šķita arī britu futbolistam, pussargam Bamidele Žermenam, kas plašāk pazīstams kā Delle Ali un spēlē Anglijas Premjerlīgas klubā Tottenham Hotspur F.C. Viņš ievietoja sociālajos medijos smieklīgu informāciju par vīrusu un apsmēja lidostā pasažierus no Āzijas. Sociālajos medijos joprojām turpinās jokošana gan par vīrusu, gan par tiem, kas no tā baidās. Kas ir šī bravūra? Vēlēšanās izcelties? Vajadzība tēlot pārprastu varoni? Veids, kā pievērst sev uzmanību?

Laikam vienmēr būs cilvēki, kas pratīs pievērst sev uzmanību arī ar kontraproduktīvām metodēm. Iespējams tāpēc Dānijas parlaments tikko pieņēmis četrus jaunus likumus, kas palīdzēs iestādēm savaldīt šādus cilvēkus, cīņā pret koronavīrusu. „Tagad, vajadzības gadījumā, medicīniskais personāls varēs ar varu piespiest cilvēkus veikt testu, ja ir pamats uzskatīt, ka attiecīgās persona ir inficējusies ar koronavīrusu. Šis likums dod iespēju aizliegt karantīnā esošiem cilvēkiem apmeklēt veikalus, slimnīcas un visas citas publiskās iestādes. Nodrošinot iespēju sodīt karantīnas pārkāpējus,“ skaidro TV2 Dānijas veselības aprūpes ministrs Magnus Honike. Labējā Dānijas Tautas partija vēlējās iet vēl soli tālāk un panākt, lai tiktu ieviesta sistemātiska iebraucēju kontrolē uz valsts robežām. Tas pagaidām neizdevās, jo šīs kontroles nav efektīvas. To pierāda Itālijas pieredze. Taču visas dāņu skolas un augstskolas ir slēgtas uz 14 dienām. Darba dēvēji organizē strādāšanu no mājām, Klubi, bibliotēkas un kultūras telpa ir slēgti. Pat karaliene Margarēte ir anulējusi savas 80. dzimšanas dienas publisku atzīmēšanu valstī. Līdzīgus soļus spērusi arī Norvēģija, cīņā pret vīrusa izplatību savā valstī. Zviedrija pagaidām nav slēgusi skolas un augstskolas, taču valsts banka novirzījusi 500 miljardus kronu aizdevumu zviedru uzņēmējiem, kas vissmagāk cieš no vīrusa izraisītajām sekām.

Cik cilvēku saslims?

Prognožu jeb izredžu virzienā viedokļi dalās. Karaliskās Karolinska Institūta Infekcijas slimību profesors Zviedrijā Jans Alberts domā, ka saslims apmēram 70 – 75% iedzīvotāju. Vairums no tiem – vieglā formā. Taču pagaidām nav zināms, kādas sekas šī vīrusa izslimošana radīs vēlāk. Pēc viņa domām jau tagad saslimušo cilvēku skaits ir daudz lielāks par tiem rādītājiem, kurus konstatē uzraudzības iestādes. Klusā izslimošana ir pārnēsāšana. Profesors un virusologs Magnus Evanders no Umeo universitātes uzskata, ka tik lieli skaitļi ir tikai hipotēze. Pagaidām prakse šādu pieņēmumu nav apstiprinājusi. Trešais virusologs Tomas Bergštroms no Salgrēnskas akadēmiskās slimnīcas Gēteborgā domā, ka saslims ļoti daudz un tas tupināsies kādus 10 gadus. Pagaidām nav faktu, kas pierādītu, ka siltumā un saules staros šis vīruss varētu zaudēt aktivitāti.

Aizvadītajā nedēļā tika publicēti divi zinātniski raksti zinātniskajā žurnāla Nature, kas apskata vīrusa izcelsmi. Evolūcijas procesu un epidemioloģiski. Tiek apskatīta kāda 41 gadus veca vīrieša slimības vēsture Uhaņā, Ķīnā. Viņš strādājis tirgū par pārdevēju. Tātad infekcijas starta vietā. Saslimis 20. decembrī. Nav slimojis ar tuberkulozi, diabētu vai hepatītu. Sešas dienas vēlāk sācis klepot, paaugstinājusies ķermeņa temperatūra, jutis sāpes krūšu rajonā un locītavās. Rentgens parādīja izmaiņas plaušās, kas rodas smaga plaušu karsoņa rezultātā. Vīrietis tirgū pārdevis ne tikai zivis un jūras veltes, bet arī ežus, kurmjus, čūskas un baložus. Gan dzīvus, gan sagatavotus ēšanai. Sikspārņu viņa sortimentā nebija. Taču zinātnieki domā, ka jaunais koronavīruss no Uhaņas ļoti (96%) atgādina vīrusu, kuru izplata sikspārņi. Ja šis vīruss no dzīvniekiem nodots cilvēkiem un līdzinās SARS, tad iespējams var palīdzēt zāles, kas tika izmantotas radniecīgā vīrusa apkarošanai iepriekš.

Malārijas tabletes – klorokvins

Tāpēc pašlaik Ķīnā tiek veikts pētījumsar mērķi noskaidrot, vai vecās un pārbaudītās zāles pret malāriju (klorokvins, Klorokinfosfat RPH Pharma) var palīdzēt cīņā pret SARS – CoV– 2. Šī farmakodinamika ir zāles, kas tiek lietotas jau 70 gadus. Tagad tās sāk izmantot arī pret vīrusiem. Pašlaik tās lieto klīniskos eksperimentos 10 slimnīcās Ķīnā: Uhaņā, Šanhajā un Pekinā. Pagaidām tiek ziņots par pirmajiem rezultātiem (15. februārī 2020) 100 pacientu ārstēšanā tika novērots plaušu karsoņa ierobežojums, samazinās vīrusa daudzums, saīsinās slimības process. Pagaidām ir noskaidrots, ka šīs zāles aizsargā ķermeņa šūnas un koronavīruss nespēj tās okupēt. Zviedrijas pretvīrusu terapijā (RAV) pagaidām koronavīrusa apstākļos izmanto vienīgi tradicionālos pretdrudža līdzekļus, skābekļa gāzi, aparatūru asinsrites un plaušu darbības uzlabošanai (ECMO). Taču ķīniešu metode – izmantot malārijas zāles pret koronavīrusu, ir uzmanības vērta.

Taču atgriezīsimies pie sikspārņiem. Vai kāds sikspārņu „radinieks“ nav sarūpējis mums šo vīrusu, inficējot ar to citus dzīvniekus? Pagaidām šis jautājums tiek noskaidrots laboratorijās. Ģenētiskā aina liecina, ka „fledermausis“ varētu būtu vainīgais koronavīrusa SARS Cov2 izplatīšanā. Taču nav izslēgts, ka ir bijis starpnieks, kas šajā gadījumā esot skudru lācis. Pats sikspārnis no šī vīrusa necieš (neslimo), jo viņam ir izstrādājusies imunitāte. Taču mums cilvēkiem ir citādi. Mūsu organismā nav imunitātes pret šo ļoti lipīgo uzbrucēju. Žurnāls Science uzskata, ka vienkārši mēs ar to galā netiksim. Ķīniešu kolēģi pagaidām ir sasnieguši visvairāk šī uzbrucēja pētniecībā, taču vīrusa skartajās zonās daudzi zinātnieki joprojām atrodas karantīnā un nevar iet strādāt uz savām laboratorijām. Šanhajā, kas ir lielākais šī vīrusa pētniecības centrs, pašlaik apturēti eksperimenti, jo ir nepieciešami dzīvnieki, kas var radīt lieku risku. Tāpēc jāpagaida, lai Ķīna izslimo un sāk pētīt kopā ar pārējiem kolēģiem ārzemēs. Koronavīrusa pakarošanai bija paredzēta liela un nozīmīga konference, kurai bija jānotiek Malaizijā. Tā pārcelta uz septembri.

Vīruss ir ieradies. Cerams, ka ne uz palikšanu.  

Avoti:

Gao J. et al. “Breakthrough: Chloroquine phosphate has shown apparent efficacy in treatment of COVID-19 associated pneumonia in
clinical studies”. BioScience Trends. DOI: 10.5582/bst.2020.01047.

Fan Wu et al, 2020. A new coronavirus associated with human respiratory disease in China. Nature. DOI: 10.1038/s41586-020-2008-3Peng Zhou et al, 2020. Pneumonia outbreak associated with a new coronavirus of probable bat origin. DOI: 10.1038/s41586-020-2012-7

Cilvēciskas būtnes vēlas būt labas. Tomēr ne pārāk labas un ne visu laiku (Orvels)

Speciāli TVNET

Reiz notika tā, ka slavenība Misāne un lipīgais koronvīruss uz Rīgu atlidoja gandrīz reizē. Pirmā ieradās sava bērna nolaupītāja un publikas pielūgtā Dienvidāfrikas „vajātā princese“ no Kopenhāgenas, apsardzes eskorta pavadībā. Otrais atlidoja nicināms un ienīsts vīruss. Šoreiz sievietes ķermenī no Ziemeļitālijas caur Minheni, bez pavadoņiem. Kļūstot par pirmo lipīgās sērgas gadījumu Latvijā. Abi „viesi“ izraisa pārdomas. Pirmais par to, cik ļoti mēs visi vēlamies būt labi, pat neaizdomājoties par savas rīcības sekām. Otrais – par cilvēka nespēju reāli novērtēt bīstamu situāciju un rīkoties cilvēcīgi un taisnīgi arī krīzes apstākļos.

Vīruss Kamī interpretācijā

Koronvīruss ļoti īsā laikā ir spējis un pratis ne tikai aplipināt un nogalināt cilvēkus, iedragāt ekonomiku un finanšu sistēmu, bet prasmīgi samazinājis attālumu no epidemioloģijas līdz mākslai. Šodien lasot Albēra Kamī „Mēri“ (1947) pārņem déjà vu– sajūta, jo romānā aprakstītajos notikumos var saskatīt arī 2020.gada norises.

Viss sākas ar beigtu žurku. Pēc tam sekoja sapratne, ka nelaime ir klāt. Toreiz, tāpat kā tagad, – ir ārsts, kas pamana nelaimi. Kamī romānā tas ir Bernars Riu (Bernard Rieux), bet Uhaņā, Ķīnā Lī Veņlians (Li Wenliang). Šim ārstam netic, jo sliktās ziņas nesējus mēdz nogalināt. Abos gadījumos varas iestādes pieprasa necelt paniku, visiem sēdēt klusi un nerunāt pretī. Pēc tam seko mediju ziņojumi par inficētajiem un mirušajiem, ģeometriskā progresijā. Tā kā vara netiek galā ar slimību, tā sāk izrēķināties ar iedzīvotājiem. Tajā pašā Uhaņā janvārī ārstu brigādes sākumā ar varu veda cilvēkus projām uz slimnīcu. Arī tos, kas runāja pretī, brēca, locījās, spārdījās un kliedza. Pēc tam slimnīcās strauji sāka pietrūkt vietas. Rezultātā varas iestādes mainīja taktiku. Visiem palīdzēt nebija iespējams, tāpēc metināja ciet daudzdzīvokļu māju parādes durvis, lai slimie cilvēki tiktu iesprostoti un nomirtu uz vietas, pārējos neinficējot.

Epidēmija panāk cilvēku nebrīvību. Mēs pēkšņi vairs nevaram aizbraukt turp, kur vēlamies. Nedrīkstam apmeklēt koncertus, pasākumus, jo „mēris“ anulē šādas tiesības. Tas pakļauj mūs visus vienam, kopīgam liktenim. Precīzāk sakot – pieprasa lai akceptējam kolektīvu ieslodzījumu uz nenoteiktu laiku.

Domāju, ka šādos apstākļos nedomā par nāvi. Drīzāk par to, cik strauji dzīves apstākļi mainās un tiem līdzi līdzcilvēku attieksme pret jauno situāciju.  Pirms pāris dienām noklausījos pusaudžu sarunu. Tās laikā meitenes konstatēja, ka viņām vīruss nav bīstams, jo „bērni no šī vīrusa nemirst“. Tāpēc nomiršot “visas vecās učenes“ un uz skolu nebūšot jāiet. Rodas iespaids, ka mediju pārspīlēti optimistiskie ziņojumi ir radījuši dažu iedzīvotāju grupu pārākuma sajūtu pār līdzcilvēkiem. Viņu izpratnē „vīruss dara pareizi, jo aizvāc tos, kas tāpat veci un slimi“.  Proti, mēs vairs neesam solidāri un nevēlamies aizstāvēt visus savus laikabiedrus. Arī visus tos, kuri var nomirt infekcijas uzbrukuma rezultātā. Proti – hroniski slimos cilvēkus un gados vecākus ļaudis. Ja reiz „uz mani tas neattiecas“, tad lai iet vaļā ūdens plūdi un apslīkst visi, kas trāpās straumē. Es – nē. Ja pusaugu meitenes varētu būt pārāk egoistiskais, ar neieaudzinātu empātiju un nekautrīgi paziņot, ka jāmirst visiem tiem, kam pienākas mirt (jo viņi jau tāpat veci un drīz tāpat nomirs), tad no valdības un citu līdzcilvēkus puses šāda attieksme ir nepiedodams cinisms.

Daudzi, gados jauni cilvēki gan sadzīvē, gan sociālajos medijos atklāti pauda savu drosmi braukt uz infekcijas skartajām zonām, riskējot atvest atpakaļ mājās līdzi jaunas vīrusu ordas. Viņus neinteresē, kā tas ietekmēs pārējos. Nē, viņi ir drosmīgi un „ies pret straumi“. Vienalga, vai pēc tam, no viņu pārnēsātā vīrusa, smagi saslims kaimiņiene vai tēvocis no pretējā dzīvokļa nomirs. Viņi ir bravūrīgi un nerēķinās ar tiem, kas no vīrusa var reāli ciest.  Protams, ka epidēmijas rada arī citus efektus. Šausmu scenāriji okupē smadzenes  un mēs beidzot saprotam, ka faktiski dzīvojam nedrošā pasaulē. Mūsu nauda, īpašumi, stabilitāte ir nosacītas lietas. Tepat līdzās eksistē bīstamas masu iznīcināšanas līdzekļu noliktavas, kuras kāds apsēsts politiķis var sākt izmantot cīņā pret citādi domājošajiem cilvēkiem. Kaimiņos ir atomelektrostacijas ar „černobiļas tradīcijās“ strādājošiem priekšniekiem. Ir kaitīgi izstarojumi, jauni vīrusi, rezistentas baktērijas un slimības, kurām nav diagnožu. Modernās pasaules radītais racionālais paštēls pēkšņi sašķobās. Izrādās, ka mums nav zāļu pret bioloģisku vai sociālu infekciju. Mēs varam informēt par to, kā pareizi jāmazgā rokas, taču brīdī, kad sveša epidēmija apsēžas mums uz pleca lidmašīnā, esam tās priekšā bezpalīdzīgi.  Pats ļaunākais, ka šādi uzbrukumi nevis saliedē sabiedrību, bet daudzus pārvērš par necilvēkiem.

Kāmīšu egoisms

Egoisms un egocentrisms ir pašlaik pati izplatītākā epidēmijas izpausme. Tie novērojami ne tikai apkārtējo sirmgalvju un hroniski slimo jauno cilvēku nerespektēšanā. Bravūrā un lielībā, ka „es par spīti braukšu uz Ziemeļitāliju“ jeb ciniskā rēķināšanā, cik no visiem inficētajiem nomirst un cik paliek dzīvi.  Nespēja saprast, ka corona vīruss apdraud ne tikai “vecās učenes“, bet arī jaunus cilvēkus, kas ikdienā sirgst no neredzamām hroniskām slimībām. Starp citu, šādu cilvēku ap mums ir diezgan daudz. Tie ir arī „kāmīši“, kas jau paguvuši savākt savos pagrabos un bēniņos mantas, zāles un ēdienu pāris mēnešiem uz priekšu. Viņu „bunkuri“ solās izturēt jebkādu uzbrukumu, jo citi mirs no bada, bet „kāmīši“ – nē. „Kāmītis“ aizbāž aiz vaigiem visu, ko vien var iegūt. Rezervei. Viņi ir egoisti un nekad nedalīsies ar citiem. Galvenais, lai pašiem pietiek. Vai šādi iespējams apkarot vīrusa epidēmiju? Protams, ka nē.  Žurnāls Scientific American uzver, ka šādas epidēmijas ir iznīcināmas, cīnoties visiem kopā. Ja cilvēki, kas neietilpst riska grupā, sāk izpirkt preces, kas vajadzīgas, citiem, tad nekas labs no tā neiznāks. Piemēram, februāra vidū Newsweek ziņoja, ka ir palaistas melīgas baumas par to, ka pret koronavīrusu it kā palīdzot zāles, kas paredzētas ar hiv inficētu personu ārstēšanai. Rezultātā šīs zāles tika izpirktas un slimniekiem nepietika. Tagad visiem vajag sejas maskas, lai gan ir zināms, ka veselajiem tās nepalīdz. Taču šo masku vairs nav arī tiem, kas ir sasirguši un vēlētos ar tām aizsargāt sabiedrību no slimības tālākas izplatības.

Kamī savā darbā secina, ka „neviens nekad nebūs brīvs, kamēr pasaulē vēl būs nelaimes“. Kāmīši šo  formulējumu nesaprot. Visa pasaule ir uzbūvēta tā, lai tikai viņiem būtu ērti un patīkami. Vai jūs tas pārsteidz? Mani nē.

Būs vai nebūs pandēmija?

Mēs visi vēlamies, lai šāda situācija tomēr neiestātos. Dažādās valstīs pret šo hamletisko jautājumu izturas atšķirīgi. Piemēram, zviedri atsakās apspriest šo tēmu, bet dāņi un norvēģi to jau ir izdarījuši. Oslo un Kopenhāgenā šodien jau eksistē konkrēts plāns un rīcības programma, kā rīkoties, ja valstī pēkšņi būs simtiem inficēto un tūkstošiem pacientu pēkšņi būs vajadzīga aprūpe slimnīcā. Tātad ir iespējams prognozēt divus notikumu tālākas attīstības scenārijus: a) slimības norise ievelkas ilgā laika periodā un notiek lēni un pakāpeniski, b) tā eksplodē un ierauj daudzus cilvēkus vienlaicīgi. Pirmais scenārijs daudzās Rietumvalstīs novērojams patlaban, otrais – Ķīnā un Dienvidkorejā. Norvēģija un Dānija prognozē, ka pandēmijas apstākļos valstī varētu būt no 25% – 10% saslimušo cilvēku. „Tas nozīmē, ka veselības aprūpe nevis sagatavo noteiktu slimnīcas gultu skaitu palātā, bet gan izveido īpašu plānu, kuram sekojot iespējams strauji pāriet uz ārkārtas aprūpes režīmu. Respektīvi – tiek atlikts tas, ko var atlikt un dota priekšroka tiem, kuriem jāpalīdz vispirms.“ – skaidro Zviedrijas veselības aprūpes pārvaldes vadošais epidemiologs Anders Tegnēls.

Pretēji gurdenajām un miegainajām Latvijas valdības preses konferencēm, kas veltītas koronavīrusa tēmai, citur ministrus un epidemiologus tik rātni neviens neuzklausa. Nesaraujas pie varas uzbrēcieniem postsovjetisma stilā: „neceliet paniku“! Ja cilvēki nesaprot un satraucās, tad vainīgi ir tie, kas nespēj vai neprot paskaidrot. Tāpēc liela nozīmē šādās situācijās varas un atbildīgo institūciju spējai un prasmei izskaidrot epidēmijas norisi, regulāri un godprātīgi par to informēt sabiedrību. Centieni iestāstīt, ka koronavīruss „nemaz tik bīstams nav“, „tikai tāda viegla gripa“ un, gan jau „izslimosim visi un būs labi“, atgādina padomju laika demagoģiju, kad visiem spēkiem vajadzēja apmānīt cilvēkus ar pseidopozitīvām ziņām. Lai tikai „neceltos panika“.

Vairākās ārzemju televīzijas stacijās, ziņu izlaidumos tiek apspriesta šī tēma – „neceliet paniku“. Tādā gadījumā eksperta lomā nostājas krīzes un komunikācijas speciālisti, nevis ārsti vai politiķi. Tiek analizētas līdzīgas situācijas, kad ārkārtas apstākļi ir izraisījuši publisku uztraukumu un nemieru, un skaidrots, kā šādās situācijas iespējams virzīt konstruktīvā gultnē. Masu komunikācijas prakse un teorija ir pierādījusi, ka pirmais ko institūcijas (vara) nedrīkst darīt: a) uzbrēkt iedzīvotājiem – neceliet paniku, b) sākt pietēlot optimismu un melot, ka situācija ir labāka nekā izskatās. Tāpēc varam tikai novēlēt, lai mūsu Krīzes vadības padome piesaista vairāk spējīgu masu komunikācijas speciālistu un beidzot iemācās publisko sarunu ar tautu. Pagaidām šāda godprātīga saruna nenotiek.

Džordžs Orvels pareizi norādīja, ka visi vēlas būt labi, taču atšķiras mūsu izpratne par to ko nozīmē būt labam. „Cilvēki ar tukšu vēderu nekad nekrīt izmisumā, jo viņi nezina kas tas ir“. Tāpēc nevajadzētu satraukties, ka citi kritīs panikā, ja mēs paši nekrītam panikā. Manuprāt vaina ir citā apstāklī. Proti, jāpiekrīt Orvelam, ka sabiedrība sastāv no trīs šķiru cilvēkiem: „augstajiem“ (tie, kas pie varas), „vidējiem“ (tie, kas plāno apmainīties vietām ar augstajiem) un “zemajiem“ (mēs visi pārējie). Ja „augstajiem“ un “vidējiem“ ir svarīgi neko nedarīt un nekļūdīties, tad mums, kas esam „darba notrulināti“ un tādi, kas „tikai retajos mirkļos atskārš kaut ko ārpus savas ikdienišķās dzīves“, ir vēlme un vajadzība „atcelt visas atšķirības un radīt sabiedrību, kur visi cilvēki būtu vienlīdzīgi“ (1984).  Kaut vai taisnības un patiesības priekšā. Tāpēc izbeigsim ar rupjībām: „neceliet paniku“ un nomainīsim šo saziņas ar formu ar modernāku frāzi: „Vai viss ir saprotams? Jeb varbūt ir vēl kādi jautājumi?”

Tik vienkārši ir būt labam. Attaisnot sabiedrības gaidas.