Nodedzinātais Vecmīlgrāvis un buldorizētā Staļinštate. Quo vadis?

Ziemeļblāzmas pils Vecmilgrāvī, Foto Rīgas Centrālā biblioteka

Speciāli TVNET

Tikko atzīmējām Berlīnes mūra krišanas gadadienu. Visdrūmākajā gada mēnesī bija norisinājušies gaiši, aizraujoši notikumi ar paliekošām sekām mūsu turpmākajā dzīvē. „Ļaunuma impērija“ uzsāka savu sabrukšanas ceļu un maz bija tādu, kas pirms 30 gadiem raudāja pakaļ PSRS monstra nāves agonijai. Taču režīma izraisītā domāšanas kontūzija sabiedrības smadzenēs saglabājās vēl ilgi. Līdz pat šodienai. To var novērot visur. Arī pilsētbūvniecības elementos ar nevainīgo nosaukumu „mikrorajoni“, kuros visas mājas ir vienādi neglītas un atspoguļo PSRS laika nivelēšana principu, kad visiem jābūt vienādiem savā neglītumā un nepievilcībā. Paneļmājas nenostājās tukšā vietā. Tās atvilka buldozers.

Zvejniekciemu iznīcināšana

60. gados tika iznīcināts romantiskais Oskara un Anitas Vecmīlgrāvis pie Daugavas ietekas jūrā. Pārbraucat ar buldozeriem zvejniekciemam un pielaižot naktī uguni ēkām. Tā vietā tika sastutētas pelēko paneļmāju rindas ar imigrantiem. Ostā bija jāstrādā tikai režīma pārbaudītajiem homos sovieticus, kas nedrīkstēja būt vietējie. Kremļa attīstības stratēģija paredzēja te iznīcināšanu uz pilnu klapi. Laivas bija bīstamas. Ar tām varēja aizbēgt pāri jūrai uz rietumiem. Tāpēc iznīcināja abus: gan zvejnieku amatu, gan arī laivas. „Atceros, kā toreiz pārbijos, jo mūs dzina ārā ar varu. Ja neklausīja, tad naktī pielaida mājai uguni“, – atceras vecmīlgrāviete Ilze. „Vecmīlgrāvieši visi bija kā vienota ģimene. Daudzi bija saistīti radnieciskām saitēm. Visur varēja iet ciemos, visur bija savējie.

Kadrs no filmas Zvejnieka dēls. Avots: http://www.bestbaltic.eu/zvejnieka-dels.html

Taču pienāca diena un visiem bija jāatstāj savas mājas un iekoptie dārzi. Ar varu. Mēģinājām skaidroties, lūgties, bet neviens neklausījās. Pēdējos mēnešus pa dārzu siroja zagļi un mūs ar mammu izlika ārā pavasarī. Nojauca māju. Ēkas un dārza vietā piešķīra 1,5 istabas dzīvoklīti Pārdaugavā” – atceras Larisa – Ingūna. „Tas bija drausmīgi, ja tevi dzen ārā un atņem visu, kas pieder. Ilgstoši pa naktīm plosās ugunsgrēki, lai gan daudzi vēl nebija izvākušies. Drausmīgs izmisums, stress, panika, asaras un bailes.

Tā būvējās jaunais Vecmilgrāvis“, – skumji konstatē Ilze. Laikā no 1968. līdz 1980. gadam arhitektu V.Dorofejeva, M.Medinska, K.Alkšņa, R. Peikunes, T. Francmanes un T. Kotovičas vadībā tika nolīdzināts ciems ar 200 kuģinieku un zvejnieku mājām, lai tur ierīkotu 3 paneļmāju mikrorajonus. Savādi, ka tika saglabāta Ziemeļblāzmas pils, kas celta 1913. gadā.

Burtnieku namā ilgus gadus mitinājās arī Krišjānis Barons. Tieši šeit viņš pabeidza savu unikālo darbu pie latvju dainu vākšanas un sistematizācijas. Dombrovska namā savulaik ir viesojušies un dzīvojuši arī Jāzeps Vītols un Gustavs Šķilters, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe, Leons Paegle, Emilis Melngailis. Foto: https://www.riga.lv/lv/news/interesanti-fakti-par-ziemelblazmas-celtniecibu?13901

Nedz toreiz, nedz tagad šis reģions nav ieguvējs. Vietējie jau sen izsvaidīti, izravēti un aizgājuši. Atnācēji meklē sev labākas un izdevīgākas dzīves vietas ārzemēs. Dombrovska nams plati atvēris durvis, bet viesu varēja būt vairāk. Ko darīt tālāk? Nojaukt vēlreiz dorofējeva-mediskas-peikunes-francmanes projektēto monstru un aicināt esošos iedzīvotājus atgriezties pie zvejniekciema dzīves stila? Protams, ka nē. Taču daiļo Dombrovska Ziemeļblāzmas namu varbūt var atvilkt uz Jauno Teiku savādās VEF kultūras pils vietā? Ja pārvietojas cilvēki, tad var pārvietoties arī nami, kas ir mums vajadzīgi.

Kopš mūra krišanas 4 miljoni vāciešu pametuši Austrumvāciju

Līdzīgu stāstu (tikai pretējā virzienā!) piedzīvojusi arī vācu pilsēta Eizenhitenštate. Pirms pārdesmit gadu te bija plaukstoša boļševiku arhitektūras pērle betona iesaiņojumā jeb sociālisma paraugpilsēta. Tā atrodas 120 kilometru uz dienvidaustrumiem no Berlīnes. Tagad to jauc nost.

Vairs nav iedzīvotāju, jo puse no tiem emigrējuši uz Rietumiem. Tāpēc ārda skolas, veikalus un tukšās daudzdzīvokļu ēkas. Ir pat izdomāti jaunvārdi, kas apzīmē šo nojaukšanas procesu. Proti, „nojaukšanas“ vietā tiek lietots vārds „atpakaļbūvēšanu“ (rückbauen), lai neizklausītos tik skarbi un briesmīgi. Taču tiem, kas joprojām dzīvo šajās – nojaukšanai paredzētajās mājās, ar jaunvārdiem nav palīdzēts. Viņiem ir jāvācas ārā un jāmeklē sev cits miteklis. Daudziem, gados vecākiem cilvēkiem, kas atsakās bojā ejošo pilsētu atstāt, ir nācies pārvākties vairākkārt. Mantas stāv kastēs, jo nevar zināt kad atkal būs jāpārceļas.

Šogad aprit 30 gadi kopš kritis Berlīnes mūris. Toreiz (kad tas notika) kanclers Hemuts Kols solīja, ka arī šīs – no boļševikiem un komunistiem atbrīvotās teritorijas, mūžam plauks uz ziedēs. Taču tagad tās „atbrīvo“ no tukšajām, estētiski forsētās arhitektūras ēkām. „Mums nav izvēles – pilsēta ir jāsamazina, jo nav cilvēku, kas šeit vēlētos palikt uz dzīvi“, – konstatē arhitekte Gabriele Haubolta medijiem.

Vēsturiski te nebija apbūves un šajā vietā nedzīvoja cilvēki

1950.gadā jūlijā austrumvācu komunistiskās partijas trešajā kongresā tika izlemts, ka šeit tiks izveidota paraugpilsēta. Sociālisma lepnums. Pirms būvdarbu uzsākšanas tai tika dots vārds „Staļina pilsēta“ tātad Stalinštate.

Tikai 60. gados nosaukums nomainīts, taču projekts saglabājās – tai bija jākļūst par sociālisma ideoloģijas vitrīnu rietumniekiem. Par ideoloģisku paraugpilsētu, kuras arhitektūra deklarē boļševismu kā uzvarošo ideoloģiju un sagrauj rietumus. Daudziem lauku iedzīvotājiem daudzstāvu nami ar visām ērtībām tolaik likās laimes kalngals. Tikai iekārtota fabrika, kas nodarbināja 16.000 strādnieku. Viss notika gandrīz tāpat kā Latvijā, kad tika dēstītas palmas lopu fermās Ādažos, lai „demonstrētu“ sociālisma ideoloģijas pārākuma priekšrocības ārzemju žurnālistiem un politiķiem.

Kad bērnudārzu pārtaisa par muzeju 

Šajā paraugpilsētā 80. gados jau dzīvoja ap 55 000 iedzīvotāju un prognozes liecināja, ka iedzīvotāju skaits dubultosies tuvāko gadu laikā. Tāpēc tika uzsākta jaunu mikrorajonu celtniecība, kas ļoti atgādina dzelzsbetona blokmāju monstrus no mūsu pašu Ķengaraga, Vecmīlgrāvja vai Juglas. Taču dzelzs aizkara krišana un robežu atvēršana visu izmainīja. Paraugpilsētas iedzīvotāji pirmie metās bēgt uz rietumiem. Namos, kuros toreiz dzīvoja 50 ģimenes, tagad palikušas vairs 5. Apkures sistēma, ūdens piegāde vairs nefunkcionē normāli, ēkas tāpēc smird. Palikušajiem tur vairs nav patīkama dzīve. Tāpēc ir pieņemts politisks lēmums šo pilsētu samazināt, nojaucot nevajadzīgās ēkas. Bez mājokļa neviens neesot palicis, taču pārvākties tagad iznākot vairākas reizes. Kāds automehāniķis ir bijis spiests pārcelties no vienas darbnīcas uz otru piecas reizes, sekojot ēku nojaukšanas procesam. Friziere pensionāre bijusi spiesta pārvākties trīs reizes. Līdzīga situācija ir arī vairākās citās austrumvācu pilsētās, kurās dramatiski samazinājies iedzīvotāju skaits, jo ļaudis pārcēlušies uz rietumiem. “Paradoksāli. No vienas puses Berlīnē trūkst dzīvokļu un īres maksa par mazu miteklīti ir neiedomājami augsta. Taču šeit mēs jaucam nost daudzdzīvokļu mājas kā nevajadzīgu apgrūtinājumu”, – konstatē arhitekte Inga Perša.

Protams, ka notiekošais nevienu nesajūsmina. Aizceļošanas procesi rada iedzīvotāju novecošanos un, palūkojoties kartē, jau šodien var pamanīt, ka Austrumvācijā iedzīvotāju vidējais vecums šodien ir daudz augstāks nekā pirms 30 gadiem, kad krita Berlīnes mūris. Tajā pašā Eizenhitenštate patlaban iedzīvotāju vidējais vecums ir virs 50 gadiem. Tiek prognozēts, ka ap 2035. gadu šeit būs četras bēres pret katru jaundzimušo. Sovjetisma laikā būvētais bērnudārzs atrodas pašā centrā un vairāk atgādini pili, nevis ēku bērnu nodarbībām. Tāpēc tas tagad, bērnu trūkuma dēļ, pārbūvēts par muzeju. Te var aplūkot „DDR laika“ fotogrāfijas, ar „trabandiem“ un propagandas afišām, kas visus aicina uz gaišo nākotni komunismā.

Berlīnes mūris iesāka masu emigrācijas procesu, kas joprojām turpinās. Stalinštates iedzīvotāji ar to ir samierinājušies bez asarām un rūgtuma.

Quo vadis?

Berlīnes mūris nav tikai Vācijas fenomens. Tas simbolizē PSRS laika cilvēku cietuma situāciju. Aizbraukt gribēja gandrīz visi, taču to reāli izdarīt nebija iespējams. Pēc kara Vācijā šāda mūra nebija. Tāpēc no austrumu teritorijām cilvēki masveidā plūda projām uz rietumiem, kur dzīve bija labāka, drošāka un sātīgāka. Līdz 1961. gadam aizplūda veseli 3 miljoni. Toreiz Austrumvācijā pati populārākā anekdote bija tā pati, kas tagad aktuāla Latvijā. Tika pieteikts, lai pēdējais aizbraucējs neaizmirst lidostā izslēgt gaismu. Taču masu emigrāciju pārtrauca un apturēja mūris.

Tika uzcelta siena, lai neviens nevar nekur aizbraukt labākas dzīves meklējumos. Cilvēki tika ieslēgti. Aizbēgt vairs nebija iespējams. Taču līdz ar mūra krišanu 1989. gadā, masveida bēgšana no jauna atsākās.

Austrumvācija nav vienīgā teritorija, kas pēc mūra krišanas iztukšojās. Līdzīgi procesi novērojami praktiski visās postsovjetisma zonas valstīs. Īpaši uzkrītoši emigrācijas norisinās Lietuvā, Latvijā un Bulgārijā, kur iedzīvotāju skaits (aizbraukšanas rezultātā) ir samazinājies gandrīz par 1/4 .

Tā tas ir – rietumu puses iedzīvotājiem mūra krišana neko būtisku viņu ikdienā nenozīmēja, taču austrumu puses cilvēkiem tas izmainīja visu. Šobrīd iztukšotajās teritorijās strauji attītas labējo nacionālistu politiskā kustība (AFD). Kā atbildes reakcija pret valstī un savā reģionā notiekošajiem procesiem. Kamēr pie varas esošie politiķi nesaprot kas īsti notiek pamestajās austrumu teritorijās, tikmēr AFD kļūst par lielu un ietekmīgu partiju Brandenburgā, Saksijā un Tīringenē Tajā pašā Eizenhitenštate AFD pašlaik ir otra lielākā varas partija aiz sociāldemokrātiem.

Kas notiks tālāk? Vai jauksim arī mēs nost pilsētas un ciemus, kuros iedzīvotāju vairs nav?

Sarūmējot atlikušos iedzīvotājus apdzīvotās ēkās bez stresa, izmisuma, asarām un sarūgtinājuma. Bez visa tā, kas bija jāpiedzīvo pagājušā gadsimta 60. gados Ilzei un Larisai – Ingūnai pametot Vecmīlgrāvi?

Vai šo procesu paredz arī jaunā teritoriālā reforma, jeb turpināsim izliekties, ka šādu problēmu mums vispār nav?

Augusta vizuālie gredzeni: Žuldiņas un skumjā pils

2012. gada 12. augustā

Zvārtavas tēja

Zvārtavas tēja

Mokošā pārvietošanās vakar (caur ceļu remonta barjerskrējienu) Valmieras virzienā turpinājās tikai līdz Braslas tiltam. Tālāk varēja braukt netraucēti. Nebija neviena radara vai ceļu policista un vietējie brašuļi tāpēc drāza uz nebēdu kā jau tas ”pie pašniekiem” pieklājas.

Valmiera uznira pie apvāršņa ”izremontēta” un tagad beidzot varēja iebraukt pilsētas centrā bez ”apvedceļu labirinta”, kas tur dominēja ceļu remonta laikā pēdējos gadus. Pa Rīgas ielu (neparasti viegli) tiku līdz pašam centram un tieši tad…sāka līt. Pēc īsas pauzes ”Bastionā” (labu tēju tur vairs nedod!) ieslēdzām ”nafigatoru” un braucām tālāk uz Valku. Lija un samācās. Sestdiena nebija labā omā.

Valka parādījās puspielijusi. Ģimnāzijas dārzā gozējās ābeles, pilnas ar āboliem, strūklaka, kurai negribējās strādāt sestdienā un sakopts ”brodvejs”, kas veda uz Valgu. Eiro zonas robežu šķērsojām klusējot (pie robežas viens litrs gaileņu maksāja 1 latu)  un pie pirmā igauņu bankomāta iegādājāmies eironaudu, lai ir par ko iedzert igauņu kafiju kādā estiņu kohvikā. Nāburgu brodvejs bija nepatīkami nolaists un kohviku tur nebija. Kā tas var būt, ka perfektie igauņi nolaiduši savu Valgu!

Oj, cik negaidīti!

Paņēmu Ipadu un sāku meklēt kohvikus. Dažus parādīja, taču piebraucot visi izrādījās slēgti. Izslēdzu navigatoru un pārējos daiktus (lai netraucē), paļāvos uz intuīciju un atradu kafejnīcu ”Rīga” pie lielveikaliem. Tur jaunkundze runāja angliski un viņai pāri bija palikušas vairs 2 porcijas ”vistas”, atlikušās porcijas ņēmām uz labu laimi un tas izrādījās ”gulašs” (Dievs vien zina no kādas gaļas). OK, izbeigsim piesieties nāburgiem. Kas to zina, kā ar angļu, franču vai vācu valodas zināšanām ir ”kohvikos” mūsu robežas pusē.

Iešūpojāmies un braucām atpakaļ. Gar robežu. Uz Gaujienu.

Vietējie džigiti nesās garām kā sasviluši. Apseglotās ”bandītu ķerras” (bmv un mb) grabēdamas un kaukdamas pārvarēja dzimtenes lielceļu līkumus kā glodenes bez galvām.  Praktiski neviens neievēroja ātruma ierobežojumu un man kļuva žēl rīdzinieku, kuriem aiz katra pakša žultainu aci spīdina radars.

Visbeidzot klāt bija vajadzīgais pagrieziens uz Tomēnu skolu un kultūras namu. Bultiņas bija glītas, taču ceļš aizaudzis. Pēkšņi no krūmiem, labajā pusē kā fatamorgāna izslējās gigantiska koka ēka, kas gandrīz bija paguvusi pārvērsties par mežu un, skaudri skatoties ar saviem nemazgātajiem logu stikliem, ziņoja, ka viņas gals ir tuvu ”ja nekas netiks darīts!”.

  • Lūk tas ir tas kultūras nams! Tas foršais. No miera laikiem. –

–  Šitas? – pārvaicāju (lai gan citu ēku nekur nemanīja).

–  Nuja…

Pamāju un braucu tālāk. Uz ceļa izlēca pāris asins suņi un ceļa gals atdūrās pie Tomēnu mazās pamatskolas, kas bija pārvērtusies par sociālo māju. Pie lieveņa, mazā dārziņā divas sievietes šķina sīpolus un mazs zēns ar savu divriteni mēģināja mums pierādīt, ka ir nākamais ”štrombergs”. Skaidrojām, ka ”apskatāmies, kas te notiek” un, ka ”atgriežamies” un suņus aizvāca.

Skoliņa bija ieaugusi balandās, zāle ejot kutināja paduses un baltajā ”skolotājas ēkā” neviens vairs nedzīvoja. Klātesošie man parādīja ”kur bija vingrošanas zāle” un ”kur zīmēšanās klase”. Tagad vairs nebija nekā, izņemot postu. Tantes ar sīpoliem bija laipnas un atcerējās vecos laikus, kad ”viss bija sakopts” un Sēļos vēl dzīvoja cilvēki.

–  Tagad jau visi Rīgā vai Anglijā…-

–  Ar galiem…

–  Jā, daži atbrauc uz saremontē savas mājas par Anglijā nopelnīto naudu…

–  Tad jau labi.

–  Nu ja. Laikam labi.-

Atvadījāmies uz braucām tālāk.

–  Vai veikals jums arī te bija? – es jautāju un stūrēju tālāk pa balto lielceļu. Jā, izrādās, esot bijis gan. Tur strādājusi jauka pārdevēja, ka vietējiem bērniem pārdevusi ”uz krīta” jo vecāki vēlāk par visu norēķinājušies. Kā jau laukos.

Nolēmām atrast veikalu un sapirkties pie jaukās pārdevējas.

Nākamais ceļa krustojums liecināja, ka neesam nomaldījušies. Bultiņa ar uzrakstu ”Žuldiņas” greznojās kopā ar citām. Metāmies veikala virzienā, bet atdūrāmies uz valsts robežas, pret skarbu šilti – ”Stāt. Valsts robeža”.

Igauņu robeža

Igauņu robeža

Demarkācijas līnija stiepās tieši pa vidu pagalmam. Igauņi bija dūšīgi ierakuši latviešu pagalmā vairākus robežstabus, žoga vietā ievelkot maigas dzeloņdrātis.

–  Kāpēc šitā? – es prasīju saimniekam, kas iznāca sētsvidū sasveicināties.

–  Ak, ko nu tie igauņi! Viņi jau te plosījās visus deviņdesmitos gadus.

–  Kāpēc plosījās?

–  Ko tu viņiem vari iestāstīt! Raukur, to māju iebīdīja Igaunijas teritorijā.

–  Kāpēc tik bargi uzraksti?

–  Tas viņiem patīk.

–  Kāpēc mūsu – Latvijas pusē nav šitādi brīdinājumi ”stāt, šaušu” utm?

–   Nu nav. Mēs esam laipnāki.

–  🙂

–  Kurā pusē palika veikals?

–  Paldies Dievam, mūsu pusē, bet jēgas nekādas.

–  Kāpēc nav jēgas?

–  Tāpēc, ka veikalu nopirka kaut kādi cilvēki un viņiem nav naudas par ko veikalmāju remontēt.

–  Viss?

–  Jā beigta balle.

Skumjo sarunu uzlaboja mazais Jānis, kas šaudījās pa sētsvidu ar tikko iegādātu zāles pļaujamo un centās sarūpēt uz dramatiskās valsts robežas angļu mauriņu. Turpat līdzās klusi gulēja liela, jauna smagā automašīna ar Igaunijas reģistrācijas numuru.

–  Jūsējā?  – vaicāju.

–  Jā.

–  Kāpēc igauņu numurs?

–  Tāpēc, ka es strādāju igauņu saimniekam.

–  Nodevējs.

–  Nē, neesam nodevēji… viņš ir latvietis, taču biznesam pie igauņiem ir labāki apstākļi.

Sapratu. Viņā pusē robežai dzīve laikam kūsā. Te – stāv uz vietas.

Braucām tālāk.

Zvārtavas pils

Zvārtavas pils

Zvārtava lielījās ar savu unikālo pili, kura visiem spēkiem cenšas noslēpt tās pašas pamestības un posta pazīmes. Rodas iespaids, ka Latvijas Mākslinieku savienība kā šīs pils saimnieks ar saviem pienākumiem netiek galā. Pilij vajadzīgs steidzams remonts un izskatās, ka māksliniekiem šo pili vajag saņemties uz atdot gudrākam pārvaldītājam.

Pils ir daiļa, bet izskatās pamesta un apzagta.

Slikti.

Skumji.

Tikmēr daba Zvārtavā ir vienreizēja. Pļavas košas, bez elektrības vadiem, stabiem, žogiem un piesārņojuma. Gaišas, smaržīgas un dzidras.

Burvīgās Zvārtavas pļavas

Burvīgās Zvārtavas pļavas

Ceļmalās cita aiz citas rindojas pamestas mājas.

Varbūt, ka tas ir mūsu jaunais tūrisma trumpis – seno latviešu māju kapsēta.

Mirušās ēkas

Mirušās ēkas

Tās mirst ar cieņu un mēs noskatāmies ar izpratni.

Jeb mēs mēģinām uz šo procesu neskatīties?