Augusta vizuālie gredzeni: Žuldiņas un skumjā pils

2012. gada 12. augustā

Zvārtavas tēja

Zvārtavas tēja

Mokošā pārvietošanās vakar (caur ceļu remonta barjerskrējienu) Valmieras virzienā turpinājās tikai līdz Braslas tiltam. Tālāk varēja braukt netraucēti. Nebija neviena radara vai ceļu policista un vietējie brašuļi tāpēc drāza uz nebēdu kā jau tas ”pie pašniekiem” pieklājas.

Valmiera uznira pie apvāršņa ”izremontēta” un tagad beidzot varēja iebraukt pilsētas centrā bez ”apvedceļu labirinta”, kas tur dominēja ceļu remonta laikā pēdējos gadus. Pa Rīgas ielu (neparasti viegli) tiku līdz pašam centram un tieši tad…sāka līt. Pēc īsas pauzes ”Bastionā” (labu tēju tur vairs nedod!) ieslēdzām ”nafigatoru” un braucām tālāk uz Valku. Lija un samācās. Sestdiena nebija labā omā.

Valka parādījās puspielijusi. Ģimnāzijas dārzā gozējās ābeles, pilnas ar āboliem, strūklaka, kurai negribējās strādāt sestdienā un sakopts ”brodvejs”, kas veda uz Valgu. Eiro zonas robežu šķērsojām klusējot (pie robežas viens litrs gaileņu maksāja 1 latu)  un pie pirmā igauņu bankomāta iegādājāmies eironaudu, lai ir par ko iedzert igauņu kafiju kādā estiņu kohvikā. Nāburgu brodvejs bija nepatīkami nolaists un kohviku tur nebija. Kā tas var būt, ka perfektie igauņi nolaiduši savu Valgu!

Oj, cik negaidīti!

Paņēmu Ipadu un sāku meklēt kohvikus. Dažus parādīja, taču piebraucot visi izrādījās slēgti. Izslēdzu navigatoru un pārējos daiktus (lai netraucē), paļāvos uz intuīciju un atradu kafejnīcu ”Rīga” pie lielveikaliem. Tur jaunkundze runāja angliski un viņai pāri bija palikušas vairs 2 porcijas ”vistas”, atlikušās porcijas ņēmām uz labu laimi un tas izrādījās ”gulašs” (Dievs vien zina no kādas gaļas). OK, izbeigsim piesieties nāburgiem. Kas to zina, kā ar angļu, franču vai vācu valodas zināšanām ir ”kohvikos” mūsu robežas pusē.

Iešūpojāmies un braucām atpakaļ. Gar robežu. Uz Gaujienu.

Vietējie džigiti nesās garām kā sasviluši. Apseglotās ”bandītu ķerras” (bmv un mb) grabēdamas un kaukdamas pārvarēja dzimtenes lielceļu līkumus kā glodenes bez galvām.  Praktiski neviens neievēroja ātruma ierobežojumu un man kļuva žēl rīdzinieku, kuriem aiz katra pakša žultainu aci spīdina radars.

Visbeidzot klāt bija vajadzīgais pagrieziens uz Tomēnu skolu un kultūras namu. Bultiņas bija glītas, taču ceļš aizaudzis. Pēkšņi no krūmiem, labajā pusē kā fatamorgāna izslējās gigantiska koka ēka, kas gandrīz bija paguvusi pārvērsties par mežu un, skaudri skatoties ar saviem nemazgātajiem logu stikliem, ziņoja, ka viņas gals ir tuvu ”ja nekas netiks darīts!”.

  • Lūk tas ir tas kultūras nams! Tas foršais. No miera laikiem. –

–  Šitas? – pārvaicāju (lai gan citu ēku nekur nemanīja).

–  Nuja…

Pamāju un braucu tālāk. Uz ceļa izlēca pāris asins suņi un ceļa gals atdūrās pie Tomēnu mazās pamatskolas, kas bija pārvērtusies par sociālo māju. Pie lieveņa, mazā dārziņā divas sievietes šķina sīpolus un mazs zēns ar savu divriteni mēģināja mums pierādīt, ka ir nākamais ”štrombergs”. Skaidrojām, ka ”apskatāmies, kas te notiek” un, ka ”atgriežamies” un suņus aizvāca.

Skoliņa bija ieaugusi balandās, zāle ejot kutināja paduses un baltajā ”skolotājas ēkā” neviens vairs nedzīvoja. Klātesošie man parādīja ”kur bija vingrošanas zāle” un ”kur zīmēšanās klase”. Tagad vairs nebija nekā, izņemot postu. Tantes ar sīpoliem bija laipnas un atcerējās vecos laikus, kad ”viss bija sakopts” un Sēļos vēl dzīvoja cilvēki.

–  Tagad jau visi Rīgā vai Anglijā…-

–  Ar galiem…

–  Jā, daži atbrauc uz saremontē savas mājas par Anglijā nopelnīto naudu…

–  Tad jau labi.

–  Nu ja. Laikam labi.-

Atvadījāmies uz braucām tālāk.

–  Vai veikals jums arī te bija? – es jautāju un stūrēju tālāk pa balto lielceļu. Jā, izrādās, esot bijis gan. Tur strādājusi jauka pārdevēja, ka vietējiem bērniem pārdevusi ”uz krīta” jo vecāki vēlāk par visu norēķinājušies. Kā jau laukos.

Nolēmām atrast veikalu un sapirkties pie jaukās pārdevējas.

Nākamais ceļa krustojums liecināja, ka neesam nomaldījušies. Bultiņa ar uzrakstu ”Žuldiņas” greznojās kopā ar citām. Metāmies veikala virzienā, bet atdūrāmies uz valsts robežas, pret skarbu šilti – ”Stāt. Valsts robeža”.

Igauņu robeža

Igauņu robeža

Demarkācijas līnija stiepās tieši pa vidu pagalmam. Igauņi bija dūšīgi ierakuši latviešu pagalmā vairākus robežstabus, žoga vietā ievelkot maigas dzeloņdrātis.

–  Kāpēc šitā? – es prasīju saimniekam, kas iznāca sētsvidū sasveicināties.

–  Ak, ko nu tie igauņi! Viņi jau te plosījās visus deviņdesmitos gadus.

–  Kāpēc plosījās?

–  Ko tu viņiem vari iestāstīt! Raukur, to māju iebīdīja Igaunijas teritorijā.

–  Kāpēc tik bargi uzraksti?

–  Tas viņiem patīk.

–  Kāpēc mūsu – Latvijas pusē nav šitādi brīdinājumi ”stāt, šaušu” utm?

–   Nu nav. Mēs esam laipnāki.

– 🙂

–  Kurā pusē palika veikals?

–  Paldies Dievam, mūsu pusē, bet jēgas nekādas.

–  Kāpēc nav jēgas?

–  Tāpēc, ka veikalu nopirka kaut kādi cilvēki un viņiem nav naudas par ko veikalmāju remontēt.

–  Viss?

–  Jā beigta balle.

Skumjo sarunu uzlaboja mazais Jānis, kas šaudījās pa sētsvidu ar tikko iegādātu zāles pļaujamo un centās sarūpēt uz dramatiskās valsts robežas angļu mauriņu. Turpat līdzās klusi gulēja liela, jauna smagā automašīna ar Igaunijas reģistrācijas numuru.

–  Jūsējā?  – vaicāju.

–  Jā.

–  Kāpēc igauņu numurs?

–  Tāpēc, ka es strādāju igauņu saimniekam.

–  Nodevējs.

–  Nē, neesam nodevēji… viņš ir latvietis, taču biznesam pie igauņiem ir labāki apstākļi.

Sapratu. Viņā pusē robežai dzīve laikam kūsā. Te – stāv uz vietas.

Braucām tālāk.

Zvārtavas pils

Zvārtavas pils

Zvārtava lielījās ar savu unikālo pili, kura visiem spēkiem cenšas noslēpt tās pašas pamestības un posta pazīmes. Rodas iespaids, ka Latvijas Mākslinieku savienība kā šīs pils saimnieks ar saviem pienākumiem netiek galā. Pilij vajadzīgs steidzams remonts un izskatās, ka māksliniekiem šo pili vajag saņemties uz atdot gudrākam pārvaldītājam.

Pils ir daiļa, bet izskatās pamesta un apzagta.

Slikti.

Skumji.

Tikmēr daba Zvārtavā ir vienreizēja. Pļavas košas, bez elektrības vadiem, stabiem, žogiem un piesārņojuma. Gaišas, smaržīgas un dzidras.

Burvīgās Zvārtavas pļavas

Burvīgās Zvārtavas pļavas

Ceļmalās cita aiz citas rindojas pamestas mājas.

Varbūt, ka tas ir mūsu jaunais tūrisma trumpis – seno latviešu māju kapsēta.

Mirušās ēkas

Mirušās ēkas

Tās mirst ar cieņu un mēs noskatāmies ar izpratni.

Jeb mēs mēģinām uz šo procesu neskatīties?

2 thoughts on “Augusta vizuālie gredzeni: Žuldiņas un skumjā pils

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s