Nacionālistu pieprasītā mediju paklausība jeb totalitārisma atgriešanās

 

Speciāli TVNET

Viss sākās ar sabiedriskajiem medijiem. Polijas radio un televīziju „sanēja“ pirmos. „Dezinfekcija“ te nozīmēja – nevēlamu, neregulējamu un „nacionāļiem“ nepatīkamu žurnālistu atlaišanu. Tagad šis process Polijā turpināsies un ies vēl vairāk plašumā. Īsākā pavadā, izmantojot sev paklausīgus cilvēkus, tiks pakļautas vēl citas neatkarīgas redakcijas un iestādes. Nav izslēgts, ka konservatīvie varas ideologi ķersies arī pie privātajiem medijiem. Pastiprinot cenzūru. Iespējams, ka būtu nepieciešams nosūtīt korespondentu uz Poliju, lai tas mums ziņo par demokrātijas žņaugšanu. Tieši tāpat kā informē kara korespondenti no frontes zonas. Šoreiz par to, kas notiek Polijā. Jo tas var atkārtoties arī pie mums. Šo apstākli nevajadzētu ignorēt.

Sākumā neviens neticēja, kā tā var notikt 

Vajāšanas sākās pirms četriem gadiem. Televīzijas studijā sēdēja Polijas kultūras ministrs un centās atbildēt sakarīgi uz žurnālista jautājumiem. Viņam nebija viegli. Vispirms jau tāpēc, ka kultūras ministri mēdz nesaprast mediju jomu un lomu publiskajā telpā. Tāpēc amatpersona putrojas savās atbildēs un žurnālista jautājumus nesaprata.  Mala ko citu.

Toreiz, pirms četriem gadiem, kultūras ministrs mēģināja paskaidrot, kāpēc labējo nacionālistu valdība plāno rekonstruēt sabiedrisko mediju pārvaldību. Proti sāk „mest nost“ no amatiem tur esošos priekšniekus un nomainīt tos ar sev lojāliem ielikteņiem. Kāpēc politiķiem un valdībai nepatīk konkrēti žurnālisti un kāpēc tie tiek apkaroti.  Brīdī, kad žurnālists „piespieda pie sienas“ ministru un viņam vairs nebija iespējas izgrozīties ar tukšvārdību, viņš atzinās skaidri un gaiši: „ Tas ar ko tu nodarbojies nav žurnālistika, bet gan propaganda. Tas tiks likvidēts. Pavisam drīz. Būs jauna, skarba kārtība.“

Tobrīd likās, ka bijušā socioloģijas profesora, Polijas kultūras ministra Pjotra Glinska atbilde bijusi sasteigts pārspīlējums. Taču tālākie notikumi Polijā pierādīja, ka viss tieši tā arī notika. Sākās „tīrīšanas kampaņas“ jeb genocīds pret žurnālistiem, kas nepārstāv labēji konservatīvus uzskatus. Atlaižot no darba tos, kuru uzskati varai nepatika. Pirmā „tika iztīrīta“ sabiedriskā televīzija. Pēc tam “izķemmēts“ sabiedriskais radio. Nepaklausīgos un neregulējamos atlaida no darba vai sarežģīja viņu dzīves situāciju tā, ka nevēlamie paši aizgāja no darba. Tā vara tika vaļā no vairākiem simtiem žurnālistu.  Rezultātā televīzija un radio no neatkarīga medija pārvērtās propagandas mašīnā, kas raksta un runā tikai to, ko valsts varai un vadībai vajag.

Kā šo pārvērtību var pamanīt parasts skatītājs vai radioklausītājs?

Taisnību sakot – šīs pārmaiņas atpazīt nav viegli. Pirmajā mirklī. Ja cilvēks paralēli neseko citiem medijiem un neredz atšķirības noteiktu notikumu vai faktu interpretācijā, tad samērā ātri var sākt noticēt radio un TV balsīm, kas mainījušas toņkārtu. Pārejot no bezkaislīga vēstījuma uz propagandu. Arī Polonia TV pāreja uz propagandu nebija strauji un viegli pamanāma lieta. Taču tas ir noticis. Kādas ir pirmās pazīmes, kuram vajadzētu pievērst uzmanību šādos gadījumus? Pirmām kārtām par pāreju uz propagandu liecina mediju valoda. Vārdu krājums kļūst imperatīvs, kategorisks un neiecietīgs. Faktu vietā tiek apgalvots, nevis pierādīts.

Nākamais ir „labo“ un „slikto“ poļu sistematizācija. Tā teikt – tiek izveidota partijas ideoloģija, kas sistematizē cilvēkus „pareizajos“ un „nepareizajos“. Ar šo partijas „Likums un taisnīgums “pieeja saviem iedzīvotajiem atgādina Džordža Orvela romāna „1984“ loģiku.  Tie, kas izpatīk varai un luncinās ap reliģiozā autoritārisma pasaules uzskatu, tiek pieskaitīti piekritējiem, automātiski iekļūstot labo cilvēku kategorijā. Visi pārējie: feministi, vides aktīvisti, zaļie, imigranti, ārzemnieki vai citas orientācijas cilvēki, kļūst par ienaidniekiem un iznīcināmiem pretiniekiem. Pret šo cilvēku grupu tiek izveidoti “nāves saraksti“, kurus sacer pašu iecelts „tautas tribunāls“, lai nodrošinātu nācijas paklausību varai un „uzskatu tīrību“. Lai pieglaimotos varai un neiekļūtu melnajā sarakstā, ir jāpakļaujas 100% varas valdošajiem uzskatiem un jāklausa politiķiem un varas vīriem uz vārda. Pēc tam varas cilvēki izveido sarakstus ar pareizajiem žurnālistiem, tiesnešiem, skolotājiem, rakstniekiem, māksliniekiem, kas drīkst publicēties vai paust savus uzskatus. Pārējie spiesti samierināties ar to, ka vairs neskaitās.

Slikto cilvēku melnais saraksts un bailes no veģetāriešiem

Piemēram, 2018. gada Nobela prēmijas laureāte literatūrā Olga Tokarčuka arī ir iekļauta  „melnajā sarakstā“. Polijas kultūras ministrs ir atzinies, ka mēģinājis izlasīt viņas grāmatas, taču neko neesot sapratis. Pēc poļu valdības domām, viņa esot „nepoliska autore“. Varai nepatīk daudzi apbalvojumi, kurus Olga saņem ārzemēs. Kultūras ministram pat liekas, ka šī poļu rakstniece neko nesaprot no poļu gara un īsteni poliskas sabiedrības. Tāpēc vadošās partijas PIS pārstāvji jau ievietojuši viņu „tautas tribunāla“ melnajā sarakstā un caur sociālajiem medijiem viņai izteikti nāves draudi. Šī iemelsa dēļ viņa mēdz izmantot miesassargus publiskos pasākumos. Olgai regulāri tiek draudēts sociālajos medijos, pieprasot, lai viņa emigrē no Polijas un lai „nejauc gaisu“.

Varai nepatīk ne tikai Nobela prēmijas laureātes uzskati un literatūra, bet arī dzīves veids. Viņa ir veģetāriete. Tas, protams, nepiestāv kārtīgai polietei. Pēc partijas PIS domām, veģetārisms (kā tāds) ir „amorāla un kristīga cilvēka necienīga ideoloģija“.  Saprotams, ka tas, ko cilvēks ēd vai neēd, nav ideoloģija, bet gan gaumes, filozofijas vai veselības apstākļu noteikts jautājums. Taču skan skaļāk un baisāk, ja visur tiek piesaukta slēpta konspirācijas teorija vai mīklaina „ideoloģija“. Muļķis varbūt no tā nobīsies, tieši tāpat kā no katoļu priesteru izveidotās „lgbt ideoloģijas“. Kāpēc labējiem nacionālistiem ir bail no veģetāriešiem?  Šāda pieeja uzturam sagraujot baznīcas piedāvāto hierarhijas sistēmu, kurā cilvēks ir radības kronis un nosaka visu. Arī dzīvnieka (kā pārtikas) likteni. To nogalinot un apēdot.

Vai ir pamats bažām par to, kas šobrīd notiek Polijā?

Olga Tokarčuka uzskata, ka par notiekošo Polijā ir jāsatraucas. Valdošā partija PIS soli pa solītim demontē postsovjetisma laikā uzbūvēto liberālisma un demokrātijas sistēmu. Tiesas ir „prihvatizētas“, sabiedriskie mediji tāpat. Šodienas poļu televīzija esot vēl drausmīgāka par to, kas tika piedzīvota komunistu varas laikā. Ja toreiz cilvēki skaidri zināja, ka mediji melo, tad šodien smadzeņu skalošana no valsts puses caur ekrānu un ēteru ir manipulētāka, tāpēc šķiet mazāk pamanāma. Tagad vara gatavojas ķerties klāt privāto valsts mediju cenzēšanai.

Kas tad ir valdošās parijas PIS ideoloģija? Tās pamatā ir nacionālsociālisms, kas pieprasa skarbi centralizētu valsti. Tādu, kas veido ekonomisko politiku ar nacionālisma ideoloģijas svirām. Loģikas vietā nostājas četri balsti: nacionālās tradīcijas, asinis, valoda un katoļticība. Pēc Olgas Tokarčukas domām īpaši nožēlojamu lomu šajā demokrātijas rekonstrukcijā spēlē katoļu baznīca, kas aktīvi iesaistās politiskajos procesos un cenšas noteikt to gaitu, atbilstoši savām interesēm. Jebkādu liberālisma vai dažādības akceptu šodien Polijā uztvers kā „nepolisku infekciju no ārzemēm“, kas kaitīga valstij un iedzīvotājiem. Tā pati baznīca, kas „Solidaritātes‘“ laikā palīdzēja izcīnīt valstij neatkarību, tagad sadarbojas ar valdību, kura grauj demokrātiju un uzbrūk minoritātēm.

Vai esošā cenzūra iznīcinās arī privātos medijus Polijā? 

Šādas bažas šodien pastāv. Par to liecina vadošas, neatkarīgās poļu avīzes Gazeta Wyborcza publikācijas. Šodienas poļu labējiem nacionālistiem ir vēl daudz ienaidnieku, kas jāapkaro. To skaitā ir: neatkarīgie žurnālisti, kas strādā privātos mediju uzņēmumos; tiesneši, kas spriež taisu tiesu atbilstoši konstitūcijai, nevis varas parijas vajadzībām; vēsturnieki, kas nav gatavi pakļaut valsts vēsturi patriotisma vajadzībām; mākslinieki, kas neredz savu misiju patriotisma slavināšanā un visi pārējie, kas nav sajūsmā par politiskās elites centieniem panākt maksimālu varas hegemoniju ar diktatūras palīdzību.

Interesanti, ka viens no Kultūras ministra Pjotra Glinska iezīmētajiem ienaidniekiem ir Polijas kultūras elite. Tā esot steidzīgi jānomaina ar citām – daudz derīgākām personālijām. Kolēģis – tieslietu ministrs domā, ka arī visa tieslietu sistēma Polijā būtu jāreformē un Jaroslavs Kačinskis ir gatavs reformēt tautsaimniecību un ekonomiku līdz pamatiem.

 Tātad mērķis attaisno līdzekļus. Polija seko Ungārijas un Turcijas paraugam ar Trampa karogu mastā. Tas, kurš uzvar vēlēšanās, bez kompleksiem ķeras pie varas kloķiem un visu pārtaisa kā grib. Nospļaujoties uz to, ko domā mediji, tiesas vai citas organizācijas un iestādes. Tagad šo procesu varam novērot simpātiskajā Polijā, kas tiek saraustīta gabalos ideoloģijas vārdā.

Visiem tiem, kuriem rūp Eiropas nākotne, ir iemesls šobrīd just līdzi Šopēna un Kirī valstij. Polijas vēsture ir nežēlīga okupāciju un pazemojuma sekvenču hronika. To vajājuši un dragājuši iebrucēji un bradājusi totalitārā boļševiku sistēma. Tagad to pašu mēģina realizēt, ar pazīstamiem scenārijiem rokās, pašmāju labējie nacionālisti. Mūsu vērība un kritiskā acs Polijas virzienā ir nepieciešama. Ne tikai solidaritātes dēļ, bet arī tāpēc, ka neesam pasargāti no līdzīgas notikumu attīstības Latvijā.

Kamēr Latvijā turpinās netraucēta Kremļa propagandas aneksija ekrānā un ēterā; vietējo labējo nacionālistu „raganu medības“ pret pašmāju liberāļiem; ietekmes grupu cīņa pret „svešajiem“ un „blatu sistēma“ valsts līdzekļu un amatu sadalījumā, tikmēr pastāv risks Polijas scenārija atkārtojumam Latvijā pēc nākošajām vēlēšanām.

Šāds risks pastāv.

Par Aglonas translāciju televīzijā un par Polijas efektiem šajā sakarībā

Speciāli TVNET

Tikko sociālie mediji putoja dažādus viedokļus par to, vai sabiedriskajai televīzijai vajadzēja turpināt Aglonas augusta notikumu translāciju vai ne. Viena daļa redz šajā akcijā klanīšanos atsevišķam reliģiskajam grupējumam, bet citi te saskata mērķtiecīgu kampaņu ar politisku plānu ieviest Latvijā ko līdzīgu Polijas pašreizējam režīmam. Pavisam maz ir lētticīgo, kas redz šajā translācijā laipnu pakalpošanu „tantiņām“, kas pašas uz Aglonu vairs nevar aizbraukt. Kas tad īsti notiek Polijā patlaban? Kāpēc baznīca, kas savulaik palīdzēja atkarot valsts neatkarību, tagad palīdz pārvērst postkomunisma sabiedrību iebaidītā un paklausīgā pūlī?

Kas noticis Polijā?

Tur pie varas jau vairākus gadus (kopš 2015. gada) ir labējo nacionālistu jeb galēji konservatīvo partija „Likums un taisnīgums“, kas katru gadu skarbāk „piegriež“ dažādu aizliegumu kloķus. Tas, kas no malas izskatās absurds un neiespējams mērenajā laikā, ir pavisam reāli un apņēmīgi realizēts šodienas Polijā. Jo neciešamāk režīms apspiež cilvēktiesības, jo mazāk par to tiek runāts publiski. Piemēram, brīdī, kad Polijas valdība sāka savas sabiedriskās televīzijas demontāžu, pārvēršot to par valdošā režīma propagandas mašīnu. Kā tas bija iespējams brīvā valstī? Eiropas Savienības valstī? Gaišā dienas laikā?

Jā, Polijā tā tieši arī notika. Valdošā partija apzināti 2015. gadā pievāca sabiedriskos medijus sev, pārvērta tos par „melu fabrikām“ savās interesēs. Tā uzskata daudzi poļu žurnālisti un neatkarīgie ārzemju novērotāji. No darba masveidā tika atlaisti žurnālisti, kas nestrādāja tā, kā politiķiem vajadzēja. Piemēram Roberts Kovaļskis, kas tika atlaists, jo viņa populārā radioprogramma ”Sterniczki” nepatika politiskajai valsts vadībai. Pēc uzvaras vēlēšanās valdošā partija zibenīgi panāca jauna mediju likuma pieņemšanu.To realizēja jaunais kultūras ministrs Pjotrs Gliņskis. Visi tika atlaisti, un tīrīšana kļuva par notikušu faktu. Darbā palika tikai valdībai lojālie žurnālisti. Kultūras ministrs tobrīd bija 61 gadu vecs sociologs un neslēpa savu plānu iznīcināt liberālos uzskatus sabiedriskajos medijos. To izdarīt nebija grūti – atliek tikai pieņemt jaunu likumu un izmest no studijām uz ielas tos, kas nepatīk. Jaunais poļu kultūras ministrs nav mediju speciālists (sportists un veģetārietis gan), un tāpēc viņš varbūt nezināja, ka tā darīt nedrīkst. Pēc viņa domām, šādu rīcību attaisno “īstens patriotisms”. Viņam likās, ka sabiedriskajiem medijiem pats galvenais darbs ir kultivēt, propagandēt un izplatīt “patiesu poļu patriotismu”. Proti: visiem raidījumiem jābūt savu valsti slavinošiem, jārāda ekrānā un ēterā nacionālie varoņi. Sociologs tātad nebija ticis skaidrībā, kas ir patriotisms, un sajaucis to ar šovinismu. Tā uzskata režīma kritiķi. Galu galā – ir taču vieglāk izmest uz ielas 235 profesionālus žurnālistus un pieņemt viņu vietā darbam pie mikrofoniem paklausīgus diletantus, kas dara un runā tā, kā ministram vajag. Esošos žurnālistus var novākt, sociālajos medijos kompromitējot viņus kā sliktus cilvēkus.

Vai mēs vēlamies sekot poļu piemēram?

Nē, nevēlamies. Kopš 2015. gada Bezrobežu reportieru (MSF) mediju brīvības indeksā Polija noslīdējusi no agrākās 18. vietas uz 59. vietu. Mediju brīvība ir kļuvusi par galveno pašreizējās valdības upuri. Valdošās partijas PIS līderis Jaroslavs Kačinskis regulāri kritizē visus atlikušos medijus, kas raida poļu valodā un nedara valdībai pa prātam. Piemēram, viņam ļoti nepatīk amerikāņiem piederošā stacija TVN. Skaidrs, ka pie rokas bija ideja uzrakstīt un ieviest jaunu likumu, kas ārzemniekiem varētu aizliegt raidīt Polijas teritorijai. Taču te reaģēja ASV vēstniece Polijā, draudot kā pretreakciju anulēt plānus amerikāņu militārās bāzes izvietošanai Polijā. Jaunais likums tāpēc nepiedzima.

Ungārs Viktors Orbans savā mediju tvērienā ir aizgājis vēl tālāk par poļiem. Ungāri sāka šo pašu „mediju savaldīšanas“ procesu 2010. gadā, un tagad Ungārija preses brīvības indeksā jau noslīdējuši no 40. vietas uz 87. Tur sabiedrisko mediju pakļaušana sākās ar valdībai paklausīgu priekšnieku iesēdināšanu visaugstākajos amatos. Tātad apmēram tas pats, ar ko pie mums nodarbojas Daces Ķezberes vadītais „nepls“. Pēc tam tika izveidota „mediju padome“, kas nodrošināja valdībai tiešu ietekmi pār sabiedrisko mediju ēteru. Tam sekoja privāto mediju pievākšana, kuru valdošā partija realizēja ar uzpirkšanas loģiku, izveidojot koncernu, kuru vadīja Viktora Orbana tuvs draugs (pēc profesijas santehniķis) Lörinc Mészáros. Nedomāju, ka būtu vajadzība turpināt uzskaitīt, kā postsovjetisti = “īstenie patrioti”, kas nonākuši pie varas Polijā un Ungārijā, grauj atvērtu demokrātiju pārprasta patriotisma vārdā.

Visnejēdzīgākais, ka šajā procesā aktīvi iesaistās katoļu baznīca. Vadošie tās pārstāvji aktīvi nostājas pret dažādām demokrātijas izpausmēm, kas, pēc viņu domām, „nav poliskas“. Varavīksnes karogu nodēvējot par komunistu sarkano karogu. Līdzko kaut kas nepatīk, tā nepatīkamais uzreiz tiek traktēts kā kādreizējā komunistu režīma atavisms. Kāpēc katoļu baznīca tik aktīvi uzbrūk homoseksuāļiem tieši patlaban?  Iemesli ir dažādi. Vispirms, lai novērstu uzmanību no pedofilu skandāliem katoļu baznīcas iekšienē. To lieliski demonstrē divas populārās filmas „Kler” (Clergy)   un “Tikai nevienam nestāsti” (Tylko nie mów nikomu). Otrs agresivitātes iemesls ir gaidāmās vēlēšanas, kurās atkal jāuzvar tiem pašiem, kas pašlaik pie varas. „Tie, kas paceļ roku pret baznīcu, paceļ roku pret pašu Poliju!“ – nesen šo filmu iespaidā deklarēja pats Jaroslavs Kačinskis. Kaut ko līdzīgu varējām saklausīt arī Latvijā. Ar šo viņš centās nomainīt akcentus no pedofilu skandāliem un kukuļņemšanas baznīcas iekšienē uz valsts mīlestību un Polijas patriotisma noti. Tātad – baznīcu nedrīkst kritizēt nekādā veidā un derīgi ir tikai fanātiskie “patrioti”, kas prot klanīties un nespēj domāt.

Vai līdzīgas pazīmes nav pamanāmas arī šodienas Latvijā?

Manuprāt ir pamanāmas.

Tieši tas arī biedē, jo ne viss ir zelts, kas spīd. Aglonas pasākumu translācijas LTV, kopā ar prezidenta un partiju vadītāju obligāto klanīšanos vienas ticības (kas turklāt nepārstāv vēsturiski izplatītāko luterticību Latvijā tāpat kā  visā Ziemeļeiropā) piekritēju pasākumā, nav tikai pieklājības žests. Tas ir politiskās spēles gājiens, kas var izrādīties ar neprognozējamām sekām nākotnē.

Šādu notikumu attīstību patiešām nevēlamies.

Nepavisam.

%d bloggers like this: