90% Polijas iedzīvotāju ir katoļi, tāpēc baznīca gadsimtu garumā vienmēr bijusi vienojošs spēks tautai. Tā palīdzēja cīnīties pret komunistu diktatūru un neatkarīgās arodbiedrības “Solidaritāte” laikā astoņdesmitajos gados bija kopā ar tās līderi, rietumnieciski noskaņoto liberāli Lehu Valensu, kurš ievadīja visas Austrumeiropas totalitāro režīmu graušanas kustību. Kāda loma baznīcai ir tagad? Laikā, kad labējā autoritārā politiskā vara valstī izraisījusi neizpratni, nemieru un kritiku. Vai baznīcas piesliešanās nacionāli – konservatīvajiem politiskajiem spēkiem stiprina vai sarauj baznīcas saites ar Polijas iedzīvotājiem? Šodien Polijas bīskapi vairāk atgādina Irānas Ajatollas, jo kļuvuši par Polijas autoritārās varas balstiem. Astoņdesmitajos baznīca cīnījās pret komunistu autoritāro varu, tagad atbalsta citu diktatoru varu. Vai šoreiz ir pareizi tik aktīvi atbalstīt varas partiju Likums un Taisnīgums un kļūt par politizētu baznīcu? Vai baznīcai aktīvi iesaistoties politikā, tā nesāk zaudēt reputāciju un piekritējus?
Altāra un kroņa alianse
Jaunākie sabiedriskās domas pētījumi rāda, ka katoļu baznīcas ietekme ir mazinājusies jauniešu vidū, vecumā no 18 līdz 29. Šajā iedzīvotāju grupā pieaug dusmas un neapmierinātība ar baznīcas spiedienu uz likumdošanu, īpaši saistībā ar aborta aizliegumu. Šis lēmums tika padarīts par likumu Covid–19 pašizolācijas laikā. Pret to bija grūti protestēt, taču neapmierinātie izgāja ielās, lai demonstrētu civilo nepiekāpību pret šādu sasteigtu valsts radikalizāciju. Kā norāda Pew Research Center pētījumi, skaitļi ir dramatiski. To atzīst pat Varšavas universitātes sociālantropoloģijas un teoloģijas profesors Staņislavs Obireks, kurš pats pametis baznīcu 2005.gadā. Toreiz viņam nācās pamest kalpošanu dēļ kritiskiem izteicieniem poļu baznīcas un pāvesta Jāņa Pāvila II virzienā. Kā kora zēns bērnībā, viņš bija spiests pieciest mācītāju fizisku uzmākšanos sev un citiem puikam. Pat piekodināts par to nesūdzēties. Neraugoties uz nelāgajām bērnības epizodēm baznīcā, Staņislavs tomēr vēlāk pievienojas jezuītu ordenim un nolēma veltīt dzīvi ticībai. Taču pārdzīvotais atguva smeldzi brīdī, kad viņam lūdza uzrakstīt recenziju par filmu „Uzmanības centrā“ (Spotlight, 2015). Tā ir amerikāņu biogrāfiska drāma, kas stāsta par priesteru uzmākšanos bērniem Bostonā un rokošās žurnālistikas grupu, kas šo noziedzību izmeklē. Toreiz viņš izlēma, ka visa veida klusēšana un izlikšanās, ka „nekas nav noticis“, tikai palielina nelietības apmērus gan baznīcā, gan sabiedrībā un nolēma izstāstīt patiesību. Vainīgie ir ne tikai priesteri, bet arī vecāki, kas liek saviem bērniem klusēt.
Pret katoļu baznīcas politizāciju iebilst arī citi mācītāji, kuriem šķiet, ka ticībai ir pavisam citi uzdevumi nekā likumu taranēšana. „Baznīcai nevajag aizstāvēt kādu konkrētu partiju, jo šāda nostāja šķeļ sabiedrību. Ticībai ir jāvieno, nevis jāšķeļ cilvēki“, – uzskata Andžejs Luters, Varšavas mācītājs un liberālo katoļu laikrakstu komentētājs. Pēc viņā domām nav pieļaujams, ka baznīca cieši pieslēdzas politiskajiem procesiem valstī un mēģina ar politisku sviru palīdzību ietekmēt iedzīvotāju dzīvi. Polijā šo procesu dēvē par „altāra un kroņa aliansi“. „Man šķiet, ka poļu baznīcas vadībai pašlaik ir sajaukusi problēmu hierarhiju. Pārāk daudz vērības pievērsts seksam un pārāk maz uzmanības nopietniem sabiedrības attīstības procesiem“, konstatē Andžejs Luters.
Vai valstī ir arī ticības politizācijas atbalstītāji? Jā ir. Labējo ideoloģija izvirza priekšplānā Poliju kā fundamentālu nāciju ar veco laiku vērtībām. Tādām kā: aborta aizliegums, eitanāzijas noliegums, konservatīvā ģimenes modeļa atbalstīšana. Tie, kas atbalsta šādu poļu sabiedrības pārveidošanu, neuzskata, ka baznīca jauktos politikā. Nē, esot otrādi: visi vadošie politiķi ir ticīgie un baznīcas ietekme tiekot, realizēta pateicoties viņiem. Proti – pateicoties ļoti ticīgiem politiķiem. Tā uzskata konservatīvo katoļu mediju žurnālists Kšištofs Skovronskis. Šim virzienam pieslejas Polijas provinču iedzīvotāji un vecāka gada gājuma vēlētāji.
Baznīca un reliģiskais fundamentālisms
1999.gadā Polija iestājās NATO blokā un 2004. kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti. Baznīca atbalstīja šos pārkārtojumus un piedalījās tautas dzīvē. Taču pēc tam sāka notikt nelāgas lietas. Katoļu baznīca, kas līdz šim bija taktiskuma, taisnīguma un līdzcietības paraugs, pēkšņi mainīja kursu. Brīdī, kad Staņislavs uzdrošinājās kritizēt Jāņa Pāvila II nostādnes un piedāvāja nošķirt baznīcu no valsts, viņu pakļāva vajāšanai un atņēma tiesības izglītot studentus un izteikties par baznīcas jautājumiem medijos. Šodien Obireks ir spēcīgākais baznīcas hierarhijas kritiķis, taču ar skumjām balsī konstatē, ka tauta pamazām novēršas un bēg no baznīcas. Tas esot traģiski.
Bēgšana procesu pasteidzinājusi pandēmija. Katoļu baznīca Polijā patlaban atrodoties tieši tajā pašā kritiskajā punktā, kurā īru katoļi atradās pirms vairākiem desmitiem gadu. Arī tur toreiz konservatīvās baznīcas nostājas panāca, ka vietējie cilvēki pameta baznīcu. Būtisks šeit bija aborta aizlieguma jautājums. Jau 2018.gada referendumā Īrijā 2/3 īru nobalsoja par abortu legalizāciju un 2015.gadā par homoseksuālu pāru laulību. Pirms 15 – 20 gadiem „kaut kas tāds“ Īrijā nebūtu bijis neiespējams. Pēc Staņislava domām šie divi jautājumi būs izšķiroši arī poļiem. Tā kā Polijā pašlaik ir ļoti neiecietīga attieksme pret viendzimuma pāriem, tad var prognozēt, ka šī attieksme radīs noteiktas sekas jauno poļu attieksmē pret baznīcas konfliktu ar seksuālajām minoritātēm. Proti, vecie turpinās aplaudēt īslaicīgi, bet jaunie cilvēki pārraus saites ar baznīcu tieši šo iemeslu dēļ. Arhibīskaps Mareks Jerdaševskis Krakovā ir skaidri pateicis, ka aizkavēs „varavīksnes sērgu“ un homofobija bija iemesls, lai moderni cilvēki no šādas nostājas novērstos.
Vadošā partija „Likums un taisnīgums„ (PIS) turpina šo līniju joprojām un cenšas atkārtot Radžipa Tajjipa Erdogana politiku Turcijā un Viktora Orbana nostājas Ungārijā. Bremzējot sabiedrības sekularizāciju un pakļaujot savai kontrolei sabiedriskos medijus un pārpērkot privātos izdevumus, radio un televīzijas stacijas. Nav izslēgts „pārāk ciešie kontakti“ starp valdību un baznīcu, ar laiku kļūs par klupšanas akmeni abām savienības pusēm.
Galēji konservatīvajā katoļu radiostacijas vadītājs tēvs Tadeušs savā radio balsī Radio Maryja ēterā regulāri dod padomus kā pareizi poļiem jāuzvedas, kā kārtīgam polim jādomā un kādai jābūt „poļu dzīves dziņai“. Viņu regulāri apmeklē partijas vadītājs Jaroslavs Kačinskis un premjerministrs Mateušs Moraveckis, kas pauž savu atbalstu ksenofobiskajām un antisemitiskajām iniciatīvām. Obirekam šķiet, ka nekad agrāk (pēdējo desmit gadu laikā) Polijā nav bijis raksturīgs tik dramatisks reliģiozais fundamentālisms kā patlaban. Par to baznīcai vēlāk nākšoties dārgi samaksāt.
Mācītājs Andžejs Luters šo naida eskalāciju no baznīcas puses raksturo kā poļu priesteru vajadzību „skaļi un demonstratīvi uzlabot Jēzus mācību, piemērojot to savām vajadzībām un plāniem. Ieskaitot pāvesta vētījumu noliegšanu, ja tas iederas poļu baznīcas koncepcijā“.
No brīvības karoga pie apspiedēja važām
Pēc Staņislava domām, Polijas baznīca ciešot. Agrāk tika uzskatīts, ka katoļu baznīca Polijā, tieši tāpat kā Latīņamerikā, aizsargā trūcīgo un apspiesto slāņu tiesības. Poļu bīskapi piedalījās apaļā galda sarunās 1989.gada vasarā, kas bija izšķirošais solis komunistu režīma sagraušanā valstī. Toreiz lieliski palīdzēja tautietis jeb „poļu pāvests“ Karols Voitila (pāvests Jānis Pāvils II).
Taču kopš 2015. gada sākot notikt pretējais. Baznīca vairs nevēlas uztvert laika signālus un soļot kopā ar tautu. Tā ir kļuvusi par nopietnu sabiedrības modernizācijas procesu bremzi. Pateicoties vēlmei pieskaņot valsts likumdošanu saviem konservatīvajiem uzskatiem. Visiem spēkiem spiežot uz valsti un pieprasot cilvēkus paklausīt, akli soļot katoļu konservatīvo spēku pavadā. Obireks šo procesu sauc par „iranizāciju“ jeb Irānas musulmaņu modeļa atkārtojumu. Poļu katoļu vadītāji rīkojas tieši tāpat kā musulmaņu Ajatollas Irānā, pakļaujot valsts politiku sev. Diktējot noteikumus valdībai un pilsoņiem.
Irāna ir ļoti konservatīva valsts, kurā mūzika un dziesmas ir aizliegtas, dejot nedrīkst un sievietēm jāstaigā melnās parandžās. Uz ielas tikumīgu iedzīvotāju pārvietošanos kontrolē morāles policija un šādas morāles rezultātā ticīgajiem izdevās pārvērst Irānu no salīdzinoši attīstītas valsts (kurā sievietes varēja mācīties un studēt augstskolās) par primitīvu, aizspriedumainu sabiedrību, kurā dominē ticības, kategorisma un varmācības likumi. Irānā valda ticīgie un tā ir policejiska valsts, kurā runāt pretī nav iespējams.
Tagad arī Polijā katoļu baznīcas vadītāji mēģina realizēt tieši šo pašu modeli un sliecas piespiest poļus akceptēt teokrātisku valsts pārvaldes modeli, kurā politiskās nostādnes noteiks mācītāji un sabiedrība būs spiesta tām pakļauties. Šo līniju laicīgi esot pamanījis Česlavs Milošs (Nobela prēmijas laureāts literatūrā, 1980) un publiski brīdinājis. Diemžēl toreiz vairums poļu šiem brīdinājuma signāliem neesot noticējuši. Tagad viss notiek kā Česlavs prognozēja un pirmās tiek slēgtas liberālo katoļu avīzes. Tikko arhibīskaps atteica īres līgumu liberālajam katoļu laikrakstam Tygodnik Powszechnys. Staņislavs šo soli raksturo kā tuvošanos neofašisma labējam fundamentālismam. Tā esot „kropļota morāle“, kas izraisa tautas aiziešanu no baznīcas, kas cilvēkiem savulaik bijusi tik svarīga. Attiecību pārtraukšana izpaužas arī ielu protestos pret baznīcas ietekmi valsts politiskajos procesos. Lielu cerību poļu liberālie katoļi esot likuši uz pāvestu Francisku, taču pāvests izliekoties neredzam kas Polijā notiek. Polijas un Vatikāna katolicisms šodien esot nevis divi dažādi katoļticības varianti, bet divas atšķirīgas reliģijas. Ja Francisks nozīmē sievietes nozīmīgos posteņos, tad poļu baznīcā sievietēm balss ir atņemta.
Nevēlamie nav cilvēki?
Jaunākie Vatikāna homofobiskie izteikumi saskan ar prezidenta Andžeja Dudas pieņēmumiem ar to, ka „LGBT neesot cilvēki“. Tāpēc ap 40 pašvaldību sevi deklarējušas kā „ no LGBT brīvas zonas“. „Šo iniciatīvu redz visur Eiropā. Iespējams, ka Brisele nestāvēs klusu un apturēt noteiktu iedzīvotāju grupu diskrimināciju Polijā,“ – secina Staņislavs.
Nākamais trieciens baznīcai bija 2020.gadā publicētie materiāli par pedofilu skandālu katoļu baznīcas visaugstākajā līmenī. Runa bija par kardināla Teodora Edgara Makkarika seksuālo uzmākšanos bērniem un pieaugušajiem. Pērnā gada februārī Vatikānā tika pulcināti bīskapi no visas pasaules, lai piedalītos konferencē, kas bija veltīta cīņai pret seksuālo vardarbību pret mazgadīgām personām baznīcas iekšienē. Pāvestam nācās atņemt garīdznieka titulu bijušajam amerikāņu kardinālam Teodoram Makkarikam, par bērnu seksuālu izmantošanu. Viņš ir pirmais tik augsta ranga katoļu garīdznieks, kuram seksuālas izlaidības dēļ atņemts tituls. Diemžēl līdz šim visi ziņojumi par līdzīga rakstura pārkāpumiem netika saklausīti. Drīzāk – anulēti gan no Jāņa Pāvila gan no Benedikta XVI puses. Protams, ka daudziem poļiem ir grūti pieņemt, ka cienītais un mīlētais poļu pāvests arī būtu varējis saudzēt garīdzniekus, kuri izvarojuši bērnus ilgi un sistemātiski. Diemžēl Vašingtonas kardināls Teodors Edgars Makkariks ir īpašs poļu pāvestam ar to, ka bijis labi pazīstams ar Jāni Pāvilu II vēl pirms ieņēma augstos baznīcas amatus. Makkariks ir bijis kardināla Karola Voitilas tulks, kad viņš 1976.gadā apmeklēja ASV un vēlāk palīdzējis vākt naudu pāvesta fondiem. Daudzi domā, ka šīs draudzēšanās dēļ pāvests nav ieklausījies apkārtējo signālos par drauga seksuālajiem noziegumiem, nav viņu sodījis, nav vērsies pret pedofilu.
Aina Polijā šodien esot līdzīgā situācijai Padomju Savienībā pēc Staļina nāves, kad daudziem krieviem bijis grūti noticēt, ka tēvs un skolotājs Josifs Staļins rīkojies tik necilvēcīgi kā to ziņoja Ņikita Hruščovs. Šis atklājums atstājis zemestrīces efektu uzticamo patriotu dvēselēs. Ar poļiem tagad notiekot līdzīgi. Kults par dievišķo Jāni Pāvilu esot spēcīgs joprojām. Daudzi nespējot atzīt un akceptēt kļūdas, kuras viņš pieļāvis. Vairums paliek pie pārliecības, ka poļu pāvests neko nav zinājis par mācītāja un drauga Teodora Edgara varmācību pret bērniem. Taču dokumenti un atmaskojumi liecina par pretējo. Vēl vairāk – ir pat liecības par to, ka poļu pāvests nevis sodīja, bet pat palīdzēja pedofilam viņa baznīcas karjerā. Tas nozīmē, ka Jānis Pāvils II faktiski neaizstāvēja upurus, bet nostājās apspiedēja pusē.
Vai Polijas baznīca šodien nostājas pret pedofiliem baznīcas iekšienē?
“Nē, tas nav noticis. Polijas katoļu baznīca ir bez sirdsapziņas un neseko kristīgajām vērtībām. Tā ir ciniska organizācija, kuras vienīgais mērķis ir saglabāt savas privilēģijas un varu”, – konstatē advokāts uz baznīcas pedofilu upuru aizstāvis Arturs Novaks. Viņš pats bērnībā ir seksuāli izmantots baznīcā un tagad cīnās par šīs problēmas izgaismošanu Polijā. Šie jautājumi kaimiņvalstī tiek publiski apspriesti tikai tagad, lai gan visiem bija zināms, ka „tādas lietas“ baznīcas iekšienē notiek un turpina notikt. Parasti trūcīgie vecāki labprāt nodeva savus zēnus baznīcu koriem un nekad neklausīja bērnu iebildumus, jo tik svētu lietu kā baznīcu kritizēt nedrīkst. Pēc Artura domām baznīcas pedofili rīkojas apdomīgi un pamazām iepina bērnu savos tīklos, padarot zēnus atkarīgus un iebaidītus. No vienas puses viņi iekaroja bērna uzticību, apdāvināja, uzklausīja grēkus, bet no otras puses izvaroja īpaši nežēlīgi, ja uzskatīja to par vajadzīgu. Viņš nerunāja par šo traumu 18 gadus. Taču vēlāk apsūdzēja šo mācītāju un uzvarēja tiesā. Pēc tam Poliju sašūpoja dramatiskā filma „Tikai nestāsti nevienam“ (“Tylko nie mów nikomu”) un klusēšanas mūris sāka grūt. Pats nožēlojamākais, ka mācītāja seksuālie uzbrukumi Arturam 10 gadu vecumā sākās komunistu laikā. Toreiz baznīca bija svarīga taisnīguma un sociālās dzīves saliņa poļu sabiedrībā daudziem.
Tagad Polijas katoļu baznīca turpina neakceptēt problēmas iekšienē un ignorē skandalozus tiesas spriedumus par bērnu seksuālās izmantošanas faktu valstī. Tā vietā turpinās iespiešanās valsts politikā un katoļu dogmu pakārtošana ortodokso katoļu politiskajām interesēm.
Ar ko tas beigsies, rādīs nākotne. Taču jau tagad ir skaidrs, ka nācija nebūs vienota. To var redzēt jau tagad.