Vai reliģija ir traucēklis valstu uzplaukumam un attīstībai?

Speciāli TVNET

Kādā intervijā krievu publicists Vladimirs Pozners uzsvēra, ka visveiksmīgākās valstis pasaulē esot tās, kurās dominē luterticība jeb protestantisms. Seko katoļticīgās valstis un visbeidzot tās, kurās dominē ortodoksā reliģija.  Pēc viņa domām, luterāņu panākumus izskaidro protestantiem raksturīgais darba tikums un morāle, kuras pareizticīgajiem trūkstot (1).

Sākumā šis apgalvojums šķita savāds, taču, aplūkojot dažādu valstu labklājības standartu, nācās Poznera secinājumam piekrist. Starp citu, šis jautājums tiek pētīts arī zinātniski. Pētnieki analizē, vai sekulāras valstis mēdz būt bagātākas par reliģiozajām. Vai tās spēj nodrošināt saviem iedzīvotājiem augstāku labklājības līmeni nekā valstis ar izteikti reliģiozu sabiedrību? Šādi pētījumi eksistē. Taču uz šiem jautājumiem nav viegli īsi un kodolīgi atbildēt, jo tie ietilpina sevī sarežģītu kognitīvo un sociālo faktoru savijumu, kuru atmudžināt un sistematizēt nav vienkāršs uzdevums.

Taču pētnieki neatkāpjas un vēlas noskaidrot,  kurš moderno valstu uzplaukumā pagājušajā gadsimtā bija pirmais dzinējspēks – sekulārā „vista“ vai ekonomistu „ola“. Pēdējie pētījumi šajā jomā (2) pierāda, ka 20. gadsimtā sekularizācija (sabiedrības atbrīvošanās no baznīcas ietekmes) faktiski esot apsteigusi ekonomikas enerģētismu, nodrošinot valsts kā sekulāras kopienas uzplaukumu. Tātad atbrīvošanās no iedzīvotāju masveida reliģiozitātes esot bijis pirmais sabiedrības (un valsts) materiālās labklājības uzplaukuma priekšnosacījums. Pavērosim, kā pētnieki pie šāda secinājuma ir nonākuši un vai vispārinājumi te vispār ir iespējami.

Pasaules nabadzīgāko nāciju reliģiozitāte

Pētījuma gaitā tika veiktas apjomīgas aptaujas 114 valstīs. Rezultāts rādīja, ka reliģijai ir milzīga ietekme uz ikdienas dzīvi. Apmēram 84% planētas iedzīvotāju apstiprināja, ka ticība Dievam, Allaham vai svētajiem ir ļoti svarīga viņu dzīves sastāvdaļa. Šis rādītājs pēdējo 10 gadu laikā ir gandrīz nemainīgs. Taču 10 valstīs 98% iedzīvotāju pārliecība par ticības obligāto klātbūtni ikdienas dzīvē ir pat pieaugusi, sasniedzot veselus 99%! To skaitā ir gandrīz visi iedzīvotāji Bangladešā (99%), Nigērā (99%), Jemenā (99%), Indonēzijā (99%), Malāvijā (99%), Šrilankā (99%), Somālijā (99%), Džibutijā (98%), Mauritānijā (98%) un Burundi (98%) (3). Šīs valstis ir trūcīgas, taču sabiedrība – ļoti reliģioza. Vai ir kāda saistība sabiedrības reliģiozitātei ar materiālo pārticību? Vai lielākā daļa Āzijas, Āfrikas, Latīņamerikas valstu cieš no labklājības deficīta tieši ticības klātesamības dēļ? Šāds bija zinātnieku jautājums, darbu sākot. Izklausās izaicinoši, taču paraudzīsimies ko tad viņiem izdevās noskaidrot.

Vistrūcīgākās valstis pasaulē (kurās IKP uz katru iedzīvotāju zem 2000 $) ir tās, kurās vismaz 95% iedzīvotāju apstiprina dziļu reliģiozitāti. Visbagātākās pasaules valstis (IPK uz katru iedzīvotāju virs 25 000$) ir tās, kurās mazāk par pusi (vidēji tikai 47%) atzīst sevi par ticīgiem cilvēkiem. Paskatīsimies, kā veidojas šī proporcija. 114 valstīs, katrā 1000 iedzīvotājiem tika uzdots šāds jautājums: „Vai reliģijai ir nozīmīga loma jūsu ikdienas dzīvē?” Atbildes bija šādas.

Valstis ar IKP uz vienu iedzīvotāju:

                                      Jā                                                  Nē

0 – 2000 $                       95%                                                5%

2000 – 5000 $                  92%                                                7%

5000 -12 500 $                 82%                                                17%

12 500 -25 000 $              70%                                                 28%

25 500 un vairāk              47%                                                 52%

Tendence ir uzkrītoša, taču jārēķinās arī ar izņēmumiem: Amerikas Savienotās Valstis, Itālija, Grieķija, Singapūra un naftas lielvalstis Tuvējos Austrumos. Te reliģijas ietekmei uz sabiedrību joprojām ir liels spēks un pārticība – pietiekoši augsta. Mēdz teikt, ka izņēmums parasti apstiprina likumu. Pārējās valstīs, kurās iedzīvotāju labklājības līmenis ir salīdzinoši augsts, atkal ir konstatējama zema un krītoša ticīgo un reliģiozo iedzīvotāju daļa, kas šodien ir apmēram vidēji 34%.

Šajās valstīs labklājības standarts ir virs 25 500 $ (IKP uz katru iedzīvotāju). Uz to pašu jautājumu: „Vai reliģijai ir nozīmīga loma jūsu ikdienas dzīvē?” (4)  šeit atbildēja pārtikušo valstu iedzīvotāji. Atbildes bija “jā”, taču ar daudz zemāku atbalsta procentu.

Igaunija                 16%

Zviedrija                17%

Dānija                   19%

Japāna                   24%

Honkonga             24%

Lielbritānija            27%

Vjetnama               30%

Francija                 30%

Krievija                 34%

Baltkrievija            34%

Neticīgo pārticība?

Kāpēc ir izveidojusies situācija, kurā pasaules nabadzīgākās valstis ir visreliģiozākās, bet turīgās – mazāk reliģiozas? Atbildes uz šo jautājumu varētu būt dažādas. Piemēram, eksistē teorija, kas apgalvo, ka reliģijai esot ļoti lietišķa un funkcionāla vadības loma sabiedrībās, kurās nepietiek naudas un labklājības ikdienas vajadzībām. Tur ticība palīdzot iedzīvotājiem pārvarēt ikdienas grūtības un problēmas, kas rodoties naudas trūkuma dēļ. Tā sakot – valsts politiskā vara piedāvā ticību kā plāksteri izsalkušajiem.  Šo pieeju apstiprina arī aptaujas, kas analizēja saistību starp reliģiozitātes ietekmi uz cilvēku iekšējo emocionālo stāvokli. Trūcīgajās mūsu planētas valstīs šis efekts bija spēcīgāk izteikts nekā pārtikušajās. (5)

Noskaidrojās, ka trūcīgajās valstīs reliģija palīdzēja iedzīvotājiem pozitīvāk skatīties uz savu dzīvi un optimistiskāk vērtēt savu skarbo ikdienu. Piemēram, uz jautājumu „Vai jums vakar nācās piedzīvot šādas sajūtas un ciest no tām?” atbildēja divu dažādas pārticības valstu iedzīvotāji. Augsta materiālā standarta valstīs iedzīvotāji vairāk bauda, jūt mazāk stresa. Trūcīgie un ticīgie ir stipri depresīvāki, sarūgtinātāki un dusmīgāki, taču tiecas pārvarēt ikdienas likstas ar ticības spēku.

 

 

 

Pētnieki secināja, ka turīgajās valstīs iedzīvotājiem nav tik bieži un sistemātiski jātiecas pie reliģijas pēc mierinājuma, kā tas novērojams mazāk pārtikušajās valstīs. Tur reliģija palīdz izveidot sociālos kontaktus, kas jaunattīstības valstu iedzīvotājiem ir īpaši svarīgs apstāklis. Kopības formas ir nepieciešamas, un tieši baznīca ir tā, kas šo nišu iedzīvotājiem piedāvā. Jo sliktāki ir apstākļi, jo svarīgākās ir šīs reliģiskās saziņas formas, kopīgas tradīcijas un „sociāla drošība“, kuru ticības kopienas piedāvā valsts iniciatīvas vietā. Īpaši svarīgi tas ir krīzes vai politisku apvērsumu situācijās. Valstīs, kurās reliģiozitāte ir norma un to akceptē vairākums, novērojams augstāks dzīves un emocionālo izpausmju novērtējums nekā sabiedrībās, kurās ticības jautājumi ir sekundāri un mazāk svarīgi vairumam. Tas nozīmē, ka izteikti reliģiozas sabiedrības ir vieglāk politiski pārvaldāmas arī bez akūtajiem labklājības uzlabošanas pasākumiem. Šo efektu varēja novērot trūcīgāko Āfrikas valstu salīdzinošo aptauju rezultātos. Te lieliski novērojams apstāklis, ka ticīgie smagos ekonomiskos apstākļos jūtas labāk nekā neticīgie. Sarežģītās situācijās ticīgie jūtas labāk nekā neticīgie: Ugandā (65% : 40%), Etiopijā (59% : 35%), Burkinafaso (58% : 31%). Šajās kultūrās ticības pasākumi veido nacionālās kultūras kodolu, pastāv tolerance pret citām ticībām (neviena no šīm valstīm nav reliģiski homogēna), valdība neiesaistās reliģijas aktivitātēs. Salīdzinošie rezultāti pierādīja, ka reliģijas loma sabiedrības dzīvē ir noteicoša trūcīgākajās pasaules valstīs: Afganistānā, Bangladešā, Beninā, Burkinafaso, Burundi, Centrālāfrikas Republikā, Čadā, Kongo, Etiopijā, Ganā, Gvinejā, Haiti, Kenijā, Kosovā, Libērijā, Madagaskarā, Malāvijā, Mali, Mauritānijā, Mozambikā, Birmā (Mjanmā), Nepālā, Nigērijā, Ruandā, Senegālā, Sjerraleonē, Tadžikistānā, Tanzānijā, Togo, Ugandā, Zambijā, Zimbabvē.

Pretējs process novērojams valstīs ar salīdzinoši augstu pārticības standartu: Austrālijā, Austrijā, Beļģijā, Kanādā, Kiprā, Čehijā, Dānijā, Somijā, Francijā, Vācijā, Honkongā, Īrijā, Izraēlā, Singapūrā, Itālijā, Japānā, Kuveitā, Nīderlandē, Jaunzēlandē, Norvēģijā, Slovēnijā, Dienvidkorejā, Zviedrijā, Šveicē, Taivānā, Trinidadā un Tobago, Lielbritānijā un ASV.

Trūcīgajās valstīs vairāk ticīgo iedzīvotāju nekā pārtikušajās 

Tātad, lai noskaidrotu sakarību starp masu reliģiozitāti un trūkumu, amerikāņu pētnieki  iztaujāja ap 1000 pieaugušo iedzīvotāju katrā valstī. Aptaujā tika iekļautas arī Baltijas valstis un Latvija. Visreliģiozākā Baltijas valsts izrādījās Lietuva (42% piešķir ticībai lielu vietu savā ikdienas dzīvē, bet 49%  lietuviešu reliģija ikdienā nenozīmē neko). Tai seko Latvija – 39% : 58% un Igaunija – 16% : 78%.

Igaunija vienīgā no Baltijas pieslejas Skandināvijas valstīm, kurās iedzīvotāju vairākuma attieksme pret reliģiju ir neieinteresēta. Turklāt zemā reliģiozitāte varētu būt viens no faktoriem,  kas sekmējusi Igaunijas kā Baltijas valstu līdera lomu, iekļaujoties Ziemeļeiropas attīstīto valstu topā, kas pasaulē ir slavenas ar visaugstākajiem standartiem daudzās jomās. Tikai 17% zviedru, 19% dāņu, 24% japāņu un 27% britu uzskata reliģiju par svarīgu savas ikdienas sastāvdaļu. Turpretī Bangladešā, Nigērā, Jemenā, Indonēzijā, Jemenā, Malāvijā 99% iedzīvotāju izskata reliģiju par ļoti svarīgu savas dzīves sastāvdaļu.

Kā redzams attēlā, no pētītajām valstīm 1/3 iekļaujas pirmajā grupā (90 – 99% ticīgo iedzīvotāju). Te iekļautas Āzijas un Āfrikas valstis ar zemu vidējo ienākumu (izņemot Saūda Arābiju, Kuveitu un Apvienotos Arābu Emirātus). Otrajā grupā 24 valstis (80 – 89% pārliecinātu ticīgo) no Dienvidamerikas, Āfrikas un galvenokārt Āzijas reģiona postsovjetiskās valstis, Gruziju ieskaitot). Trešajā  (70 -79%) iekļaujas Kostarika, Venecuēla, Bosnija, Maķedonija, Kipra, Polija, Armēnija, Meksika, Kirgīzija, Moldova, Itālija, Grieķija, Melnkalne, Singapūra, Čīle, Horvātija. Ceturtajā (60 – 69%) Argentīna, ASV. Piektajā (50 -59%) Īrija, Serbija, Izraēla, Uzbekija, Azerbaidžāna. Sestajā (40 – 49%) Spānija, Slovēnija, Ukraina, Kazahstāna, Dienvidkoreja, Lietuva, Kanāda, Šveice, Urugvaja, Vācija.  Valstis ar 30% – 39% pārliecinātu ticīgajo ir Latvija, Albānija, Ungārija, Luksemburga, Baltkrievija, Krievija, Francija un Vjetnama.  Mazāk pārliecinātu ticīgo ir Apvienotajā Karalistē (27%), Honkongā (24%) un Japānā (24%).

Vismazāk ticīgo ir Dānijā (19%), Zviedrijā (17%) un Igaunijā (16%). Paradoksāli, ka tieši pēdējās trīs ir valstis, kuru iedzīvotāji ar savu dzimteni ir visvairāk apmierināti, un tieši Dānija pēdējos desmit gadus tiek uzskatīta par valsti, kas reģistrē visapmierinātākos iedzīvotājus. Ja salīdzinām šā saraksta sākuma sešas valstis, kurās neticīgo vai reliģijā neieinteresēto cilvēku praktiski nav (0%), Bangladešu, Nigēru, Jemenu, Indonēziju, Malāviju un Šrilanku, ar ticīgo sarakstu noslēdzošajām valstīm – Igauniju, Zviedriju, Dāniju, Japānu, Honkongu un Lielbritāniju, kurās reliģijā neieinteresēto iedzīvotāju skaits ir 16% -27%), tad redzam tendenci. Proti – trūcīgajās valstīs ir daudz vairāk ticīgo iedzīvotāju nekā pārtikušajās.

Vai reliģija ir traucēklis uzplaukumam?

Scientific Advances pētījums secina, ka tā tas arī esot. Atbrīvošanās no baznīcas ietekmes 20. gadsimtā esot ievadījusi Rietumu pasaules ekonomisko uzplaukumu. Nevis otrādi. Protams, varam strīdēties par secinājumu interpretācijas formu, taču minētā tendence esot uzkrītoši pamanāma.

Franču filozofs Emils Dirkhems (Émile Durkheim) uzskatīja, ka ekonomiskā attīstība bija vispirms un tai sekoja sekularizācija. Pēc viņa domām, reliģija sākumā piedalījās un palīdzēja izglītībā un veselības aprūpē, taču vēlāk, iedzīvotāju dzīves standartam uzlabojoties, to nostūma perifērijā. Makss Vēbers (Maximilian Carl Emil Weber) oponēja un pierādīja, ka reliģiskās pārmaiņas bija pirmās un noteicošās. Protestantu reformācija atbrīvoja produktivitāti no nosacījumu žņaugiem un veicināja ekonomisko attīstību. Tātad strīds par to, kas bija vispirms – ekonomika (6), vai atbrīvošanās no reliģijas (7), vai tomēr abi procesi kopā, turpinās joprojām un galīgu atbildi vēl neviens nav skaidri un gaiši piedāvājis. Taču viens ir skaidrs – šie procesi ir savstarpēji saistīti.

Reliģiozitātes mērījumi ir sarežģīta procedūra. Viens no veidiem ir dažāda vecuma ticīgo un neticīgo cilvēku atbilžu salīdzinājums, kas izveidos sekularizācijas nogriezni. Apkopojot 100 gadu datus, pētniekiem ir izdevies izveidot divus šādus nogriežņus Lielbritānijai un Nigērijai, Čīlei un Filipīnām.  Grafikā redzamā sarkanā līnija norāda sekularizācijas gaitu un zilā – ekonomikas attīstību. Te uzkrītoši redzams, ka sekularizācija norisinās vispirms un tai seko ekonomiskais uzplaukums.

 

 

 

 

 

 

 

 

Tiktāl esam noskaidrojuši, taču uz visiem jautājumiem vēl nav atbildēts. Pastāv bažas, ka sabiedrības attīstību un labklājību nosaka ne tikai nauda un ticība Dievam. Nozīmīgas ir arī cilvēku savstarpējās attiecības un to progress, laikam ritot. Tātad – cilvēktiesību ievērošana, respekts pret citādajiem un viņu tiesībām. Rūpes par līdzpilsoņu garīgo labklājību, uzskatu un viedokļu brīvību. Respektējot otra cilvēka citādību un viedokļa atšķirību, tiek pilnveidots un attīstīts sabiedrības briedums. Iespējams, ka tieši šo tiesību neievērošana un nerespektēšana traucē izteikti reliģiozām sabiedrībām attīstīties.

Var gadīties, ka reliģija nav bremze, bet gan iespēja, ja tā var pieskaņoties laikam un modernizētas sabiedrības prasībām. To savulaik spēja un prata Lutera baznīca, tāpēc Ziemeļvalstis un Lielbritānija šobrīd saglabā vadošās pozīcijas laimīgo valstu spektrā.

Vārda un izteiksmes brīvība atver logu uz pasauli, dod mums tiesības meklēt un saņemt atbildes uz saviem jautājumiem. Ļauj izplatīt informāciju un idejas bez bailēm no valsts vai baznīcas iejaukšanās. Te ikviens pats var izlemt, kā veidot savu dzīvi, kam ticēt un kam nepakļauties.

Iespējams, ka 20. gadsimta valstu labklājības bremze nav bijusi reliģiozitāte, bet gan ticības fundamentālisms. Tas pats fundamentālisms, kuru tagad daudzi tiecas atdzīvināt, izplatīt un tiražēt arī pie mums Latvijā, uzskatot, ka eksistē pareizie morāles un reliģiskās mācības pamati, kas visiem jāievēro un jāpraktizē. Pa šo ceļu var nonākt pie Nigērijas 1965. gada ekonomiskā kritiena vai Jemenas vai Malāvijas dzīves standarta. To nevajadzētu aizmirst.

    •    https://pozneronline.ru/2012/04/1705/

    •    http://advances.sciencemag.org/content/4/7/eaar8680

    •    Gallup, 2009. gada dati.

    •    Gallup, 2009.gada dati

    •    https://news.gallup.com/poll/116449/Religion-Provides-Emotional-Boost-World-Poor.aspx?utm_source=link_newsv9&utm_campaign=item_142727&utm_medium=copy

    •    https://link.springer.com/article/10.1007/s10887-017-9142-2

    •    https://www.nber.org/papers/w19768

Cik ilgi vēl pacietīsim viņus? Netolerantos un teroristus?

Speciāli TVnet

ušakovs berzins

Foto: TVnet 

Ir iestājies neiecietīgo egoistu laiks. Netoleranto brīdis. Tie paši, kuriem empātija un tolerance ir svešvārdi bez skaidrojošas vārdnīcas. Bēgļus, migrantus, romu ubagus un vietējos pensionārus tagad var lamāt skaļi, bez stomīšanās. Čečenijā drīkst ieslodzīt cietumā gejus, Ungārijā aizliegt Sorosa augstskolu, Latvijā ieviest tikumības hartu skolotājiem, lai gan nejēdzīgie ātrie kredīti turpina pārpludināt mūsu reklāmas telpu kā tarakāni, kurus neņem dusts. Caurkritis valsts prezidents piesakās Rīgas Domes vadītajā amatam jūnija vēlēšanās, un vairāku pašvaldību vadītāji turpinās līdz zārkam nosēdēt savā vēlētajā amatā. Viņi nekautrējas par to, ka ir netoleranti. Jo bezkaunība ir dzīves norma, ja prot «uzšķaudīt» citu tiesībām. Vai tolerance ir vajadzīga?

Kas ir tolerance

Tolerance ir sarežģīts fenomens. Tas nozīmē iecietību, pieklājību, empātiju un laipnību. To pašu, ko ikviens no mums ik dienas vēlas saņemt no ārpasaules. Kā komunikācijas normu civilizētas saziņas apstākļos. Tas nozīmē neuzbrukt cilvēkiem, kas domā vai dzīvo citādi, neapkarot personas, kas neizskatās un nedomā tā, kā mēs paši. Citiem vārdiem – tā ir savstarpējā cieņa, kas attiecas arī uz svešajiem un nepazīstamajiem jeb savādajiem pašniekiem (cilvēkiem no pašu vidus).

Līdz šim cilvēku sabiedrībā domāja, dzīvoja un rīkojās pretēji tolerances loģikai – jo praktiski visur un vienmēr dominēja reliģioza netolerace pret citādajiem. Valstīs, kurās eksistējusi vairākuma reliģija, neiecietība un kašķība pret «svešajiem» un «savādajiem» vienmēr bijusi norma. «Kā tāds» šis fenomens ir dzīvs joprojām, līdz mūsu dienām. Arī mūsu sabiedrībā Rīgā, Pāvilostā vai Rūjienā nereti noskatās uz melnādainajiem, smīkņā par gejiem, ironizē par blondīnēm un šausminās par ebrejiem. Reizēm pat neapzinoties, ka tas nav civilizēta cilvēka cienīgi – šādi rīkoties, kaut arī tā bija (līdz šim) pieņemts. «Kāds» ir to deklarējis, un mēs tam ticam un sekojam. Akli un nekritiski. Īpaši bīstams šis ticības aklums ir šodien, kad demagogu armijas internetā sludina savas «patiesības» par «briesmīgajām feministēm», «alkatīgajiem bēgļiem», «grēcīgajiem tradicionālās ģimenes grāvējiem» un «sorosītu salašņām».

Šodien šī neiecietība + nekaunība + kašķība un nicība jeb = netolerance sinhronizējas ar politiskās un ekonomiskās varas spiediena imperatīviem, tāpēc «visiem citādajiem» jākļūst par visu publisko nelaimju grēkāžiem tieši tāpat kā sociālisma apstākļos visiem bija jākļūst par komunisma cēlājiem. Gribi vai negribi.

Interesanti, ka neiecietība pret citādajiem sākusies ar reliģijas/ticības (nevis cilvēku kā personu) neiecietību. Lai gan Kristus pats vienmēr noraidījis varmācību, viņa ticības ietvaros tolerances un savstarpējās iecietības idejai bijis grūti iedzīvoties un izturēt. Brīdī, kad kristīgā ticība pārtop oficiālajā valsts reliģijā, tā saplūst ar ķeizara kultu un automātiski paliek intoleranta (neiecietīga, nosodoša) pret citādajiem un asiņaina pret nepaklausīgajiem.

Kāpēc karojam ar citādajiem

Karš ar citādajiem jeb «ķeceriem» cilvēces vēsturē bijis ilgs un nogurdinošs, jo sākās jau svētā Augustina laikā. Tieši viņš sāka pieprasīt bargu sodu par nesekošanu valsts reliģijas normām jeb ķeceru dedzināšanu ugunī un svēto inkvizīciju. Viņš izmantoja Akvīnas Toma formulējumus, kur ticības normu pārkāpēji tiek pielīdzināti naudas viltotājiem. Brīdī kad kristīgā ticība ieguva valsts reliģijas statusu Romā, tā kļuva agresīva. Kristus sekotāji zibenīgi pārvērtās no aitām par lauvām un tolerances vietā, sāka pieprasīt kolektīvu netoleranci pret visām heterodoksijas formām. Donatisti un priscillieši bija viņu pirmie upuri. Taču brīdī, kad Eiropā jau bija kolektīvi kristīta un pat ariānisms uzvarēts, ticība iecementēta kā fundaments, aktīvi sākās kauja zem krusta ēnas pret tiem, kas tic citādi. Tos publiski nosauca par ķeceriem un grēciniekiem, sātana izdzimumiem. Piemēram, katoļiem izdevās fiziski iznīcināt visus (bogomili, patarēni, katarēni, valdieši, husīti), kas atļāvās atkāpties no Baznīcas nospraustās līnijas. Piemēram, 1562.gadā vienā pašā Francijā par nepareizu ticēšanu tika noslepkavoti 3000 cilvēku (bērnus ieskaitot) Merandolā (Mérindol Cabriére) un vēl 22 Provansas ciemos. 670 notiesāja spaidu darbos galerās.

No 1562. līdz 1789. gadam norisinājās karš starp katoļiem un protestantiem Francijā, kas sasniedza kulmināciju «Bērtuļa nakts» asinspirtī, kas faktiski norisinājās nedēļām ilgi. Nantes edikts (1598.gadā) situāciju neatrisināja, taču noslēdza mieru, piešķirot katoļticībai valsts reliģijas statusu un protestantiem – pakārtotas reliģijas pozīciju. Reāli nekas nebija beidzies, tagad jebkurā brīdī bija no jauna varēja sākt ķildas, karu un nogalināšanu reliģijas dēļ. Ticība derēja kā motīvs kašķa sākšanai.

Valstu pārvaldes loģika pieprasa lozungu «Viens karalis, viens likums un viena reliģija visiem». To deklarē arī šodien Putins Krievijā, Tramps ASV, būvējot mūri pret Meksiku. Iekšējie un ārējie ienaidnieki palīdz saliedēt savējo rindas. Bez ienaidnieka nav vienotības – tā uzskata daudzi, un tāpēc «citādajiem» jāuzņemas upurjēra loma. Vienkārši tāpēc, ka tā ir ērtāk un praktiskāk. Taču vai godīgāk?

Kurš pret to protestēja pirmais

Šķiet, ka visskaļāk noskanēja Voltērs. 1761.gadā kāds 64 gadus vecs protestantu tirgotājs Žons Kalā (Jean Calas) tika publiski apsūdzēts sava dēla nogalināšanā. Fanātiskais, sakūdītais pūlis klaigāja, ka tēvs esot aizliedzis dēlam kļūt par katoli, un tāpēc pieprasīja publisku atriebību. Tiesa piesprieda tēvam nāves sodu, saraustot gabalos uz moku rata. Pievērsiet uzmanību – tiesa (nevis pūlis) piesprieda šo sodu. Tāpēc arī 1763. gadā Voltērs vērsās ar publicistisku tekstu pret tiesnešiem. Vēstījumu var izlasīt slavenajā «Traktātā par toleranci» (Traité sur la tolérance). Filozofa publicistika piesaistīja tiesas uzmanību un pārliecināja juristus. 1765.gadā apsūdzēto atbrīvoja. Starp citu, sava traktāta beigās Voltērs uzsvēra, ka nav nepieciešama nekāda diža māksla vai izcilas oratora spējas, lai pierādītu, ka kristiešiem ir jābūt tolerantiem (iecietīgiem) citam pret citu un jāuztver apkārtējie kā brāļi. Ieskaitot turkus, ķīniešus, ebrejus, siamiešus un visus pārējos. Jo visi esam vienā tēva – Dieva radīti. Ar šo Voltērs atbalstīja apgaismību «no apakšas». Viņš vēlējas argumentēti pārliecināt «augstākās aprindas» (tiesu) par godprātību un toleranci kā ļoti svarīgām civilizētās sabiedrības kategorijām. Lai tās nekļūdītos muļķīgu aizspriedumu vārdā, notiesājot nevainīgu cilvēku. Tie, kas ir pie varas, var pārmainīt šo pasauli, lai tā kļūtu labāka. Voltērs bija cietis no baznīcas spiediena jau iepriekš, tāpēc grāmatu par toleranci izdeva un iespieda bez autora vārda un izdošanas gada. Līdzīgi rīkojās arī Spinoza un Loks.

1544.gadā sludinātājs Sebastians Kastello iestājās Serveta aizstāvībai ar savu publicistisko darbu «Vai ķeceri jāsoda?», kurā uzsvērts, ka «cilvēka nogalināšana nenozīmē ticības aizstāvēšanu, tā ir cilvēka nogalināšana» (slepkavība). Mišels Montēņs (Michael de Montaigne) esejā rakstīja, ka visbiežāk cilvēkus apsūdzam par ko, «kas mums liekas», un esam gatavi uzreiz izrēķināties. Arī Spinoza lieto vārdu «tolerance» savā teoloģiski politiskajā traktātā, kas veltīts vajāto aizstāvībai. Viņš uzver, ka brīvā republikā ikvienam ir tiesības domāt un uzskatīt tā, kā katrs no mums vēlas.

Tā bija toreiz, pagātnē. Šodien mums ir jauna soda vieta internets un publiskā telpa, kurā soda stabu vietā, nomētā neordināros cilvēkus ar nepamatotiem apvainojumiem un svētās inkvizīcijas vietā – vajā Twiter vai Facebook vietnēs. Joprojām skan aicinājumi no reliģiskām un politiskām «kancelēm» nelasīt noteiktas grāmatas, vajāt iezīmētus cilvēkus. Ieradumam liels spēks?

Teroristi agrāk un tagad

Visi šeit nosauktie senie tolerances bruņinieki bija vienoti vienā jautājumā – katrs varam domāt citādi, taču savu ideju vārdā nedrīkstam pieļaut valsts šantāžu un varmācību. Ne Voltērs, ne Spinoza vai Ruso nepiekrita varmācībai idejas vārdā. Piemēram, 1762.gada 19. februārī kādam protestantu mācītājam tika piespriests nāves sods. Viņu mēģināja atbrīvot ar varu, bet Ruso atteicās šos ļaudis vēlāk tiesā aizstāvēt.

Varmācība nav un nebūs tolerances māsa.

Pret netoleranci cīnījās arī Tomass Mors savā «Utopijā» (1516) un Martins Luters – noraidot inkvizīciju un ķeceru dedzināšanu sārtā. Terorisms iekļaujas šajā skalā. Taču spridzinātāji ideālistu traktātus nelasīja. Viņi rīkojās.

Populārākais no pasaules teroristiem pirms simts gadiem kravāja savu ceļasomu, lai sāktu atpakaļceļu no Šveices uz Krieviju caur Zviedriju un Somiju. Tas notika 1917.gada aprīlī. Padomā bija grandiozākā terorisma akcija pasaules vēsturē. Terorisma finansētāji tolaik bija vāci, kas atradās kara situācijā ar Krieviju, tāpēc piedāvāja Vladimiram Uļjanovam atgriezties dzimtenē un «savārīt» tur nemierus. Šķiet, ka tobrīd Berlīnē neviens no Uļjanova finansēšanas iniciatoriem pat iedomāties nespēja, cik lielu «putru» vīrs ar ķīļbārdiņu ievārīs Pēterburgā 1917.gadā. Vāciešiem bija vajadzīgi nemieri ienaidnieka aizmugurē, un tas arī viss. Tālāk viņi nedomāja. Taču plānotais izdevās ar uzviju. Pa ceļam no Vācijas viņš iegriezās Stokholmā, kopā ar sievu un partijas biedriem. Viņā pusē jūrai jau gaidīja banketa galds ar šampanieti. Tas nozīmē, ka Eiropa atvēra durvis savas vēstures lielākās traģēdijas autoram – Ļeņinam ar šampanieša glāzi rokās. Tas notika 13. aprīlī. Fotogrāfijās šis mirklis ir saglabāts.

 

lenins stokholma

Ļeņins (priekšplānā ar lietussargu) sarunā ar zviedru žurnālistu Tūre Nērmanu Stokholmā 1917. gada 13. aprīlī. Foto: SVD

 

Attēlā Ļeņins pārliecina savus partijas biedrus Stokholmā par proletariāta diktatūras nepieciešamību un lūdz naudu. Ziedo visi, pat konservatīvo ārlietu ministru Arvīdu Lindmanu ieskaitot, kurš piebilst: «Lai viņš ņem un brauc projām!» Par ieguvumu Karls Radeks dodas iegādāties jaunu uzvalku, bet Ļeņins nav bijis ar mieru iegādāties jaunu mēteli un tīru apakšveļu. Viņš Petrogradā taisīšot revolūciju, nevis atvēršot veikalu. Vakarā krievi turpināja ceļojumu uz Somiju. Vilcienam atstājot peronu, tika spēlēta Internacionāle un kāds meta sastāvam pakaļ ziedu pušķi. Ļeņins ieradās Pēterburgā 16. aprīlī, un viss, kas notika tālāk, ir izlasāms vēstures grāmatās. Interesanti kas būtu noticis, ja viņš būtu apcietināts Stokholmā un boļševiku terors Krievijā nebūtu iesācies? Vai Zinovjevs, Trockis vai Staļins būtu nostājušies viņa vietā? Diezin vai. Vēsture būtu gājusi citu ceļu, bez terorisma Krievijas valsts politikas līmenī. Toleranci viņi būtu tomēr iemācījušies.

Tolerances robežas

Jautājums par tolerances robežām bijis aktuāls vienmēr. Tas svarīgs arī šodien, kad teroristi spridzina metro stacijas un mēģina ticības vārdā sabraukt nevainīgus bērnus pārliecības dēļ. Tāpat kā Ļeņins. Cik tālu drīkstam iet laipnībā un tolerancē pret cilvēkiem, kas nav pretimnākšanu pelnījuši?

Protams, «viņi» mūs izmanto. Tolerantajā Veimāras republikā piedzima un izauga fašisms. Tas pieņēmās spēkā un likvidēja to pašu demokrātiju, kas bija atļāvusi tam eksistēt. Kārlis Popers savā pētījumā par tolerances efektiem politikā «Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki» (1945) konstatē tolerances paradoksu – ja tolerance kļūst nekontrolējama, tad tā pašiznīcinās un izzūd. Ja neaizstāvēsim tolerantu sabiedrību pret netoleranto uzbrukumiem, tad to nodosim un likvidēsim.

Ka īsti rīkoties brīdī, kad musulmaņu islāma kaujinieki nāk virsū ar savu melno karogu un turpat līdzās mīņājas ne mazāk kareivīgie «rossijaņe» ar savu Eirāzijas ideoloģiju un slāvu pārākuma pārliecību jeb pašmāju «genderisma apkarotāji». «Kamēr mēs esam spējīgi viņus uzklausīt diskusijas ceļā, diskutēt loģiski un turēt kontrolē ar publiskās domas atbalstu, tikmēr viss ir kārtībā. Taču brīdī, kad netolerantie pārkāpj demokrātiskas diskusijas noteikumus, tad vairs nedrīkst šiem ļaudīm dot vārdu un iespēju noteikt publiskās domas dienaskārtību. «Ikviena kustība, kas ir netoleranta, ir nepieņemama demokrātiskajā sabiedrībā. Neiecietības un netolerances sludināšana ir noziedzīga rīcība un tāpēc pielīdzināma slepkavībai ar iepriekšēju nodomu, cilvēku nolaupīšanai vai verdzības atjaunošanai,» rakstīja Popers.

Tas ir vienkārši. Jo demokrātija nav mistisks fenomens, kas pie mums būtu nolaidies no debesīm kā rasa vai sniegs. Tas ir cilvēka radīts mehānisms, un tikai paši esam atbildīgi, vai tas paliks dzīvs, vai netolerantie to tomēr iznīcinās, pārvēršot mūsu publisko telpu cietumā.

Tas ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu tolerances.

 

Austrumeiropas patriarhāta šoks: sievietes vairs neklausa….

2012. gada 29. septembrī
Sievietes Damaskā. Autores foto.

Sievietes Damaskā. Autores foto.

Jaunā beduīnu sieviete tikko bija dzemdējusi dvīņus. Mazuļus atnesa nomazgātus un tīrus, dzidrus kā rīta rasa.

Brīdī, kad jaundzimušie iegūla viņas rokās, sieviete nokrita uz ceļiem un sāka savu lūgšanu:

  • Mīļais un augstais Dievs! Lūdzu izdari tā, lai šie nevainīgie un skaidrie bērni izaug par labiem un krietniem cilvēkiem! Lai viņi nekādā veidā nelīdzinās maniem brāļiem un viņu tēvam. Es Tevi lūdzu, Dievs!-

Sieviete lūdza skaļi un sirsnīgi. Laimes asaras ritēja pāri viņas vaigiem kā rudens lietus lāses. Sāļas, skaidras un patiesas.

Sieviete bija pārliecināta, ka šajā slimnīcā neviens viņas valodu nesaprot. Viņa runāja arābu valodā, bija pirmo reizi mūžā ārpus sava klana. Slimnīcas sterilajā vidē. Projām no pierastās, patriarhālās vides. Viena pati.

Viņa runāja ar debesīm un nepamanīja, ka daudzi tomēr saprata viņas lūgšanas tekstu un zemtekstu.

Kas ir svarīgi?

Divas lietas:

A) tie, kas dzirdēja bija cilvēcīgi cilvēki; neviens no tiem, kas saprata, neko tālāk ”nenoziņoja” kalnam. Citādi jaunajai mātei par ”šiem tekstiem” nāktos atvadīties no savas dzīvības. Mazie puisīši paliktu bez mammas.

Patriarhālie vīrieši ”šādas lietas” nepiedod. Sieviete viņu izpratnē ir dresēts mājdzīvnieks, kuram jāklausa uz vārda. Musulmaņu ekstrēmisti šajā virzienā ir  aizgājuši daudz par tālu, interpretējot islamu pēc sava prāta un ieviešot tajā pravieša Muhameda neakceptētās nejēdzības –  neuzticīgu sieviešu publisku slepkavošanu, izvarošanas upuru linčošanu un daudz citu izdarību, kas liecina par vīriešu pieaugošajām bailēm sieviešu seksualitātes priekšā. Taču šiem ”sabijušajiem puikām” ir rokās kalašņikovi un varmācīgi, netaisni likumi. Tāpēc  ”savu” viņi panāks arī tad, ja trūks pierādījumu un patiesība jau sen būs noslīkusi vircas bedrē. Nepatikt verdzība nedrīkst. Vergam ir jāiemīl savas važas.

B) Kas īsti notiek ar mūsu vīriešiem, kas pazaudējuši ticību saviem armiju/politiskjaiem atamaniem un vadoņiem, metas virsū sieviešu tiesību ierobežošanai. Musulmaņi šajā absurdajā maniakālismā nav vienīgie. Katoļu celibāts joprojām pārsteidz ar savu liekulīgo ”kalpošanu  Dievam”, lai gan baznīckungu seksuāli izmantoto mazgadīgo upuru un mūķeņu skaits jau sen pierādījis šī principa grēcīgumu. Jūdaisma dogmas liek pazust aiz horizonta viņu sievietēm, kas nepiekrīt 1. Ķēniņu grāmatas 1:21 panta interpretējumam mūsdienās.

Pie mošejas

Pie mošejas

Sieviete ilgi ir nesusi ”otrā dzimuma” zīmi ikdienā, sabiedrībā un ģimenē. Samierinājusies ar pakārtotību, sliktāku algu, vīru dzērāju, tukšu ģimenes kasi vai smagākiem dzīves apstākļiem.

Šis process turpinās gadu tūkstošiem un gadsimtiem.

Vairāk man mazāk uzkrītoši. Līdz pat mūsu dienām.

Piemēru ir daudz.

Viens no tiem man šķiet īpaši uzkrītošs un pamācošs,  jo liecina par ”labākās sabiedrībās daļas” nespēju redzēt cilvēkus ap sevi.

Tātad.

PSRS laikā sievietes nekur nevarēja nopirkt higiēniskās paketes. Tās neražoja vietējās ražotnes un paketes neimportēja no ārzemēm.

Tiem, kas Padomju Savienībā un arī Latvijā noteica industrijas un preču sortimentu  – vīriešiem šāda manta nebija vajadzīga, jo viņiem katru mēnesi nebija ”mēnešreižu” .  Tāpēc šāda prece veikalu vai aptieku plauktos neparādījās.

Tas, ka mijoniem sieviešu Austrumeiropā 50 gadu garumā, katru mēnesi centās tikt pāri kārtējai asiņošanai bez paketēm ar pašdarinātu ”salvešu” palīdzību ir tikai viena liecība par mūsu komunistisko vīriešu sabiedrības netolerancei pret ”otro dzimumu”. Viņi saprata tikai sevi un iekārtoja pasauli atbilstoši savām vajadzībām. Piemērojot to tikai savām nepieciešamībām. Pārējie (bērni, sievietes) varēja stāvēt pie ratiem.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas higiēniskās paketes un mazbērnu autiņi vienā mirklī kļuva par pirmās nepieciešamības preci arī mūsu pašu Latvijā.

Taču cilvēku psiholoģija vēl nebija pārkārtojusies Vecie aizspriedumi bija spēkā un sieviešu vajadzības večus kaitināja.

Higiēniskā pakete "ar spārniņiem"

Higiēniskā pakete “ar spārniņiem”

Piemēram, kādā ballē Rīgā (deviņdesmito gadu sākumā), pie svinību galda man līdzās sēdošs sirms kungs sāka skaļi uzjautrināties uz stāstīt anekdotes par ”tām ar spārniņiem” un ” tām, bez spārniņiem”. Runa bija par sieviešu higiēniskajām paketēm, kas tobrīd tika plaši reklamētas televīzijas reklāmās un laikam manu blakussēdētāju bija stipri samulsinājušas.

Vīrietis skaļi ņirgājās un izsmēja ”šīs paketes”, sludinot, ka visos laikos sievietes ir iztikušas ”bez šādām ākstībām” un tāpēc ”muļķošanās ir jāizbeidz” arī tagad. Tāda manta viņam nebija vajadzīga un krita uz nerviem un pēc viņa domām ”higiēniskās paketes” ir nevajadzīga ”ākstīšanās pakaļ ārzemniekiem”.

Tāpēc šo preci vajadzēja anulēt.

Aizliegt. Izmest no veikalu plauktiem un reklāmas ētera TV. Kā nevajadzību greznību.

Ja viņam būtu vara!

Neizturēju un skaļi pavaicāju – ”kādas paketes Jūs lietojat pats. Tās ar vai bez spārniņiem? – Es tādus mēslus nelietoju. Man tos nevajag! – viņš turpināja zviegt. Pēc brīža zviedza un gārdza līdzi vēl daži ”līdzvērtīgie vīrieši” un es nolēmu atstāt saviesīgo pasākumu.

  • Ja man būtu vara tad es…, – teica toreiz aprobežotais kungs Rīgā.

Jā, ja viņam būtu neierobežota vara tad mēs nonāktu līdz valsts un cilvēcības bankrotam.

Faktiski tur mēs jau arī pašlaik esam.

Acīm redzot viņam un līdzīgie joprojām mūsu valstī ir vara, bet šie cilvēki nav varas cienīgi.

Kā šo situāciju izmanīt?

Beidzot pagriezt ceļu sievietēm uz reālajiem varas amatiem valstī. Bez feminisma karoga mastā. Vienkārši pagriezt ceļu…

Taču šeit mūsu vietējie talibāņi gandrīz visus ceļus aizdambējuši.

Piemēram, mūsu pašu Latvija (un vēl astoņas Eiropas Savienības neattīstītās valstīs) pagājušajā nedēļā oficiāli iebilst pret Eiropas Komisijas plānu ieviest 40% kvotu sieviešu pārstāvniecībai biržā kotētu uzņēmumu valdēs. Savas rebes veči vēlas turpināt paši, jo lielo uzņēmumu valdes (kā siltas vietiņas) jau sen sadalītas draudzības un politiskā korumpētības dūžiem. Savējiem džekiem.

Pats dīvainākais, ka aģentūras BNS rīcībā bija nonākusi vēstules kopija, kas datēta ar 14. septembri un liecina, ka no Latvijas puses šo slēdzienu ir parakstījusi Latvijas labklājība ministre Ilze Viņķele.

Tā pati ministre, kuru mēs tikko aizstāvējām pret kristīgo fundamentalistu (54 nevalstisko organizāciju) uzbrukumiem bērnu grāmatiņas sakarībā.

Savādi.

Tikko Ilzi Viņķeli aizstāvējām pret ”aprobežotības presingu”, taču tagad izrādās, ka viņa neaizstāvēja mūs. 

Nodeva ”otrā dzimuma” tiesības. 

Sieviešu 40% garantēta klātbūtne biržā kotētu uzņēmumu valdēs ir ļoti nozīmīgs un būtisks solis uz priekšu Latvijas ceļā no tumsonības pie civilizētās attiecībām publiskajā telpā.

Ļoti būtisks solis.

Tāpēc dzemdētājai un beduīnu sievietei ir taisnība – mūsu bērni nedrīkst līdzināties pašreizējai Latvijas patriarhālo vīriešu sabiedrībai, kas pati neapzinās savu aprobežotību.

No šī posta jātiek ārā.

Valsts nākotnes un mūsu visu vārdā. Sievietes vairs neklausa un …labi vien ir.

Svarīgās preces

Svarīgās preces