Ir apritējis gads kopš pandēmijas sākuma. Beidzot izdevies nonākt līdz vakcīnām, kas nenogalina saslimšanas iespējamību, bet vismaz atvieglo to. Līdz šim esam dzīvojuši aizsargātā oāzē, nost no lielajiem migrācijas ceļiem. Laikā, kad Stokholmā pirms gada masveidā mira sirmgalvji ar Covid-19 inficētos pansionātos, varējām mierīgi noraudzīties uz to, paši atrodoties aizsargātā pandēmijas provincē. Martā, kad viņpus jūrai mira simtiem cilvēku vienā dienā, Pāvilostas novadā nebija neviena saslimušā. Tikpat droši toreiz jutās arī daudzu citu Centrāleiropas valstu iedzīvotāji. Pirmās pandēmijas pļaukas viņus neskāra un sociālie mediji radīja ilūziju, ka „nekā tāda“ vispār nav. Toreiz nebija runa par gudrāku politiku, bet par apstākļu sakritību, kas mūs pasargāja labāk. Kā ir tagad?
Vasaras atvadas no pandēmijas uz Kārļa tilta
Atceros šo demonstrāciju un garo kopgaldu uz Kārļa tilta Prāgā. Simtiem, pat tūkstošiem cilvēku ar ēšanu un dejām toreiz atvadījās no Covid-19. Raudzījos uz izdarībām un domāju par čehu humora izjūtu. Viņi spēj smieties par pandēmiju tieši tāpat ka ebreji par holokaustu. Taču iekšēji gandarījuma sajūtas par to nebija. Posts vēl nebija pusē. Vēlāk izrādījās, ka bažām ir pamats. Pēc dzīrēm bojā gājušo skaits dubultojās. Šodien valstis, kas kādreiz ironizēja par zviedru neveiksmīgo stratēģiju, jau sen ir apsteigušas tos gan inficēto, gan mirušo skaitā: Čehija, Ungārija, Bosnija un Melnkalne. Šajās valstīs ir visaugstākais no Covid-19 mitušo pacientu skaits per capita. Aizvadītā gada laikā Centrāleiropa un Austrumeiropa ir apsteigusi visas pārējās pasaules daļas pandēmijas intensitātē. Kulminācija vēl esot priekšā. Paradoksāli, ka ierobežojumi ir bijuši, taču nedz slēgtās robežas, nedz obligātā masku nēsāšana, veikalu, frizieru anulēšana un zvērīgie sodi, nav palīdzējuši. Posts iet plašumā pats pēc savas loģikas.
Kā šīs valstis varēja nonākt tik tālu? Iespējams, ka vainīgas ir sabiedrības attiecības ar varu. Valdības nespēja un neprasme sarunāties ar tautu. Kļūdaini domāt, ka šīs ir postpadomju sekas un mums vēl jāgaida 30 gadu, lai nonāktu līdz rietumu komunikācijas standartam. Tā tas nav. Saites ar sabiedrību var veidot jebkurā laikā, jo visām valstīm un tautām (lielākā vai mazākā mērā) ir raksturīgi konflikti attiecībās starp sabiedrību un tautu. Tie radušies vēsturiski un pat tādā senā un pārtikušā valstī kā Šveice eksistē tieši tas pats aizdomīgums pret varas aparātu, kā pie mums. Visa veida ukazi un rīkojumi tiek uztverti ar aizdomām, jo līdz šim vara vienmēr ir uzvedusies izaicinoši un augstprātīgi. Tāpēc vislabākais ir to ignorēt.
Ja vara teiks vienu, tad mēs darīsim pretēji
Šādas attiecības ar valsts varu daudzās valstīs ir joprojām. Tā ir neuzticēšanās tiem, kas pie varas stūres un izlemj mūsu dzīvi. Brīdī, kad Viktors Orbans demonstratīvi vakcinējās pret Covid-19 ar Eiropas Savienībā neatzīto ķīniešu vakcīnu Sinopharm, vairums ungāru bija pārliecināti, ka šļircē noteikti nav ķīniešu vakcīna, bet gan vitamīni vai „kārtīgas, pārbaudītas rietumu zāles“. Serbijā ķīniešu vakcīnas ir ielaistas jau sen, taču sabiedrības vairākums tur domā tieši tāpat kā pie mums Daugavpilī: „Eh, nevakcinēšos viss, pagaidīšu lai visi citi to izdara pirmie“. Protams, ka var būt antivakseri, muļķi, sabaidītie vai vienkārši neticīgie, taču galvenā problēma ir un paliek sliktās sabiedrības attiecības ar valsts varu.
Kad uzsvēru šo problēmu savos rakstos pandēmijas sākumā, pamanīju, ka liela sabiedrības daļa nesaprot, par ko ir runa. Vēl pamanāmāki to varēja novērot nemākulīgajā pandēmijas apkarotāju komunikācijā ar sabiedrību: stratēģijas iztrūkumā, dialoga neesamībā un pielīšanā valsts varas elitei pirmo vakcīnu paraugdemonstrācijā. Novērojot, kā reaģē Latvijas atbildīgās iestādes, rodas iespaids, ka sabiedrisko attiecību amatos ir pieņemti darbā āži par dārzniekiem un varas ešaloniem būtu jāsāk beidzot mācīties veidot dialogu ar sabiedrību. Vainīgie nav tie, kas pārkāpj pandēmijas noteikumus, bet gan vara, kas pieņem muļķīgus lēmumus un nespēj tos paskaidrot sabiedrībai. Ja pandēmijas noteikumi ir grūti saprotami un netiek paskaidroti (piemēram noteiktu preču iegādāšanās aizliegums), tad šie ir tā saucamie gumijas paragrāfi, kurus neviens neņems vērā un apzināti pārkāps.
Vīnes veikalā daži ir ar maskām un daži nav. Maska skaitās obligāta, bet vairums to ignorē. Policiste pie veikala neizskatās ieinteresēta plosīties, jo godīgi atzīstas, ka aizliegumus nesaprotot. Zagrebā, pilsētas Domes vadītāja Milana Bandiča bērēs visi izvadītāju simti ir bez maskām, ieskaitot premjerministru. Kurš policists tagad metīsies klāt un sodīs par maskas nenēsāšanu? Neviens. Vai pēc tam policisti būs gatavi sagrābt “parasto horvātu“ par maskas nenēsāšanu. Nē, viņi to vairs nedarīs.
Krīzes novēršana kā politisks gājiens
Nevienam nav noslēpums, ka Sebastians Kurcs Vīnē, Viktors Orbans Budapeštā un Aleksandrs Vučičs Serbijā mazliet paklausās, ko saka zinātnieki un ārsti, taču galveno izlemj paši. Viņi uztver vīrusu kā politisku, nevis medicīnas jautājumu. Pēc tam tiek lietota varas loģika – visi, kas nav ar mums, ir pret mums. Viktors Orbans, piemēram, izmanto vīrusu, lai pieņemtu valstī likumus, kas pašam visvairāk vajadzīgi. Pandēmijas laikā demonstrācijas ir ierobežotas un visu izdodas paveikt klusi. Tā kā pašam vajag. Nostādot Eiropas Savienību pret ungāru tautu.
Taču mirušo skaitļi turpina pieaugt. Ungārijā un Čehijā pašlaik stāvoklis ir ļoti smags (222 nāves uz 100 000 iedzīvotājiem). Orbana koronas stratēģija ir iebridusi krīzē. Vai viņš veiksmīgi izkāps no tās ārā politiski?
Vakcinācija ir izeja. Visi ķeras pie tās kā pie glābšanas salmiņa. Lielbritānijai tas pagaidām izdevies vislabāk, jo valdībai Londonā bija jāpierāda iedzīvotājiem, ka bez Eiropas dzīvosim veiksmīgāk un labāk. Tas nozīmē, ka vakcīnas pievāca paši, vakcinēja tikai savējos un pārējiem Eiropā parādīja pigu. Protams, ka šī straujā Lielbritānijas vakcinēšana bija Borisa politisks dūzis ar moto: „UK first“. Ungārija pievāca sev krievu un ķīniešu vakcīnas (kas nav atļautas lietošanai Eiropā) un mēģinās paveikt to pašu ko Boriss Džonsons Lielbritānijā. Taču var gadīties, ka ungāru nepatika pret ķīniešiem un krieviem, šo stratēģiju nojauks. Neko nedos pārmetumi. Pat Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ir jau ķēries pie kaunināšanas un lūdz sabiedrību „mazliet depolitizēt“ Sputņik V. Kas nozīmē, ka arī Latvijā gatavojas pirkt nedrošās Krievijas vakcīnas un „spēlēt krievu ruleti“ (EZA valdes priekšsēdētāja Krista Virtumere – Hohe), taču šāds komunikācijas stils sabiedrības uzticību neizraisa.
Rodas iespaids, ka vara uztver sabiedrību kā sev piederošu īpašumu. Nevis kā līdzvērtīgus sarunu biedrus.
Tas nozīmē, ka problēmas vēl būs.
Diemžēl.
