Kādu lomu esam gatavi spēlēt informācijas kara apstākļos?

Krievu diplomātu (spiegu) masveida izraidīšana no Rietumvalstīm ir nebijis notikums pēckara vēsturē.  Protams, ka Maskava atbildēs ar to pašu, jo starptautisko attiecību jomā patlaban konstatējams sasalums, kas stipri vien atgādina aukstā kara laikus. Protams, ka reakcija ir pamatota, jo dubultaģenta un viņa meitas noslepkavošana Lielbritānijā ar ķīmisko kaujas ieroču palīdzību gaišā dienas laikā (miera apstākļos), ir skandāls. Jauniņais jeb Novičoks ir ekstrēmi spēcīga inde, kuras izmantojums pakļāva nāves riskam arī garāmgājējus.

Nevienai citai valstij šī inde nav noliktavās. Tā tas ir. Neatkarīgi no tā ko bazūnē pašlaik Kremļa propagandas taure.

Putinistu konspirācija sit augstu vilni. Kremļa polittehnologi tagad izdomā pasakas, lai pārliecinātu savus vēlētājus un naivos ārzemju skatītājus tuvējās ārzemēs, ka „ja ņe vinovataja” (vainīgā neesot viss Krievija, bet gan atkal ārzemnieki).

Rietumpasaules solidaritāte Lielbritānijai ir apsveicams žests. ASV, Kanāda un pavisam 17 valstis šobrīd izraida krievu spiegus, kas darbojas ārzemēs ar diplomātu masku un pasēm. Protams, ka šai iniciatīvai un rīcībai ir simboliska nozīmē.  

Saprotams, ka šajā saspringtajā situācijā nepatīkama ir neaprēķināmā Trampa rīcība, kas vienu brīdi draud Eiropai ar tirdzniecības karu un jau nākamajā minūtē apšauba NATO kolektīvās drošības garantijas. Putins Trampam patīk, jo pateicoties krievu palīdzībai, viņš uzvarēja prezidenta vēlēšanās un tika pie kārotā ASV prezidenta krēsla.  Tramps, tieši tāpat kā Putins, savu vainu nekad neatzīst. Pēc Putina uzvaras prezidenta vēlēšanās Krievijā, Tramps nekavējoties zvanīja uz Kremli un apsveica Krievijas diktatoru ar plānoto uzvaru. Tūliņ pēc tam ASV izraidīja 60 krievus. Turklāt tas esot noticis ASV prezidenta (nevis ierēdņu) iniciatīvas vārdā. Tātad – runājam vienu, bet darām citu.

Eiropas Savienība saglabās sankcijas pret Krieviju. Tās pašas, kuras tika ieviestas pēc Krimas okupācijas. Protams, ka pretī burkšķ Itālija, kas nevēlas kaitēt Putinam. Nav sajūsmā Austrija, Grieķija un Kipra, kas neizraidīja no savām valstīm krievu diplomātus – spiegus. Paradoksāli, ka vācu sociāldemokrāti, kas parasti dzied unisona ar krieviem, tagad ir spiesti apzināties, ka “Jauniņais” var ierasties arī Reinas zemē, ja krieviem tā vajadzēs.

Brexits ir noticis un briti pazudīs no ūnijas. Taču tas nenozīmē, ka līdz ar to pazudusi arī  solidaritātes sajūta. Protams, ka britu izstāšanās no Eiropas Savienības bija muļķīgs solis, taču tas iemācīja nopietnāk izturēties pret populistiem un nopietni aizsargāties pret krievu ideoloģiskajām torpēdām.

Krievijai var traucēt ar gāzes un naftas eksporta sankcijām. Šāda iespēja pastāv. Lai Krievijas prezidenta bagātie draugi Londonā vairs nejustos tik komfortabli kā līdz šim un pats Kremļa saimnieks vairs nespētu sūknēt tālāk naudu ideoloģiskajām diversijām.

Paldies Guardian, Observer un New York Times, kas atmaskoja Cambridge Analytica mahinācijas ar 50 miljonu Facebook lietotāju kontiem.  Tas nozīmē, ka krievu un Trampa manipulatori varēja izmantot ¼ ASV vēlētāju  kontus savās interesēs. Starp citu, Steve Bannon, tolaik bija Cambridge Analytica valdes loceklis.

Facebook droši piegādāja Trampa priekšvēlēšanu kampaņas stratēģiem ziņas par vēlētāju uzskatiem, raksturu, interesēm, draugiem, vājībām un profesijām, lai manipulētu ar šīm personībām Trampa interesēs. Nosaukums šim uzņēmumam patiešām atgādina zinātnisku iestādi, taču darbi – klaju politisku prostitūciju.

Tagad Facebook ber pelnus sev uz galvas un sola laboties. Taču šādas akcijas tupina notikt un netīrā propaganda jau sen pietuvojusies arī mūsu nama slieksnim. To apliecina  pētījums par Latvijas baznīcu kampaņošanu pret Stambulas konvenciju, izmantojot melnās propagandas metodes. Nožēlojami, sekli un zemiski.

Tagad vairs nav tik svarīgi kāda ir katra cilvēka pārliecība, bet gan ētikas un morāles norma. Kādu lomu katrs no mums ir gatavs spēlēt informācijas kara apstākļos. Godīgu vai negodīgu. 

 

 

 

 

Krievu indes cinisms jeb risks ēst saldējumu Jomas ielā

Attēls no Telegraph.co.uk

Radiobalsis (dažādās valodās) turpina atkārtot faktus par dubultaģenta Sergeja Skripala un viņa meitas Jūlijas slepkavības mēģinājumu Dienvidanglijā. Angļu valodā ziņo, ka nervus paralizējošā inde, kas uzpūsta cietušajiem no aerosola pudelītes, esot no krievu laboratorijām un tās nosaukums ļoti mīlīgs –  Novičok (Jauniņais). Vācu valodā stāsta, ka šo ķīmisko vielu izmanto tikai nogalināšanai. Kāds krievu ķīmiķis BBC informē, ka tie, kas pakļauti šīs vielas iedarbībai, nekad neizdzīvos. Piesārņota esot arī picērija un parks, kur tā lietota. Aiz automašīnas loga slīd piesnigusī Kurzemes ainava, kurā nekas neliecina par notiekošo satraukumu britu salās. Šī nervu inde esot izstrādāta PSRS armijas laboratorijās un, lai to transportētu, ir jābūt speciālai (profesionālai) kompetencei un iemaņām. Citām valstīm tās nav.

Tikmēr Krievijas radio turpina uzjautrināties par britu sašutumu un neslēpj ironiju par indēšanu, apgalvojot, ka Putina impērija šajā notikumā nav vainīga. Tramps jau paguvis novākt no skatuves savu ārlietu ministru, kas nepiesardzīgi bija izteicis līdzjūtību un atbalstu angļiem. Situācija atgādina „mazā raķešvīriņa” jeb Ziemeļkorejas Kima pasūtījuma slepkavību Malaizijas lidostā. Arī toreiz neviens nebija vainīgs, taču upuris nomira kā plānots. Tagad ar līdzīgu metodi nogalināti jau trīs krievi Lielbritānijā un ceturtais (bijušais lidkompānijas Aeroflote šefs) miris mīklainos apstākļos.

Kurš to izdarīja?

Pasaule tomēr turpina gaidīt atbildi no Maskavas par to, kā krievu armijas inde varēja nokļūt Lielbritānijas picērijā. Pagaidām skaidrojumu šim jautājumam Maskava nedod. Rodas iespaids ka notikušais slepkavības akts ir Putina priekšvēlēšanu kampaņas pasākums. Iebaidīšanas žests tiem, kas izrāvuši naudu no Krievijas bankām, „nodevuši dzimteni” un tagad dzīvo ārzemēs cepuri kuldami. Ar šo krievu emigrantiem tiek demonstrēts, ka šodien Putins ar savējiem atkritējiem spēj izdarīt to pašu, ko savulaik Staļins ar Trocki.

Neraugoties uz to, ka Kremlis tupina noliegt savu vainu, Terēza Meja nebaidās deklarēt, ka Kremļa klusēšana un spītēšanās ir pierādījums putinistu vainai notiekošajā. Tāpēc tiek izraidīti 23 krievu diplomāti (spiegi), iesaldēti krievu līdzekļi bankās un paredzēts boikotēt sporta pasākumus. Situācija atgādina 2006. gada Aleksandra Ļitviņenko slepkavības brīdi. Arī tolaik tika izmantota „lietussarga uzbrukuma loģika” un kārtējais krievu aģents gāja bojā no radioaktīva pulvera ārzemēs, uz ielas.

Praktiski visiem šodien ir skaidrs, kurš diriģē šo „ savējo noindēšanas” orķestri. Taču Putins turpina protestēt, visu noliedz un smīn.

Starp citu, viņa rīcība (pēdējā laikā) kļūst aizvien agresīvāka. Sākot no Krimas aneksijas,  pārkāpumiem Sīrijā, ASV vēlēšanu manipulācijas un beidzot ar ļoti nekautrīgo informatīvo karu, kurā „Katjušu” vietā pretinieku bombardē troļļu fabrikas un viltus ziņas. Ar mērķi destabilizēt rietumu demokrātiju un apmuļķot tajā dzīvojošos cilvēkus.

Kā tas skar mūs?

Krievu dubultaģentu novākšana (tik bezkaunīgā veidā, kā tas novērojams Lielbritānijā pēdējo gadu laikā) ir ļoti nopietns brīdinājums mums visiem. No vienas puses tas ir nepārprotams pliķis ārzemēs aizbēgušajiem krieviem. Tas nozīmē, ka  tie kas neklausīs diktatoram, tiks sodīti. Kremļa atriebīgā roka viņus atradīs visur un vienmēr. Tātad paklausība un padevība no Kremļa impērijas pilsoņiem tiek pieprasīta joprojām. Tieši tāpat kā tas bija likums PSRS laikos. Pretējā gadījumā nepalīdzēs pat bēgšana uz ārzemēm. Varas rokas tos atradīs visur.  Šis – savējo vajāšanas veids padomju patriotiem ir bijis raksturīgs vienmēr. Sākot ar „kreiso tīrīšanām” 30.gados Maskavā un beidzot ar Gulāga koncentrācijas nometnēm un čekas lamatām. Īpašais prieks izrēķināties pašiem ar savējiem tautiešiem ļoti nežēlīgi, nav nekas jauns zem šīs saules Austrumeiropā. Tā ir norma.

Mani uztrauc kas cits. Proti apstāklis, ka krievu aģenti tik netraucēti pārved pāri robežām bīstamas ķīmiskās vielas (indes), kas tiek klasificētas par ķīmiskiem masu iznīcināšanas līdzkļiem (starptautiskiem aizliegtiem)  un ne tikai slepkavo ar tām ārzemēs iezīmētos savējos cilvēkus, bet apdraud citas valstis. Piesārņo vidi un pakļauj riskam nevainīgus cilvēkus, kas ēd picu pie blakus galdiņa vai gaida savu lidmašīnu, stāvot netālu no aktīvā indētāja.

Pēdējos gados Latvijas nekustāmos īpašumus iegādājušies neskaitāmi krievu pārbēdzēji, kas Kremlim nepatīk. Tas nozīmē, ka šādas akcijas nav izslēgtas arī Rīgā vai Jūrmalā. Vai tāpēc dosimies uz aptieku un iegādāsimies masku atlikušajam mūžam? Galu galā nav izslēgts, ka nākamā „lietussarga akcija” var notikt, piemēram, šovasar pusdienlaikā, pie kafejnīcas Jomas ielā.

Kā lai aptur šo kremlīnu cinismu?

To pašu ņirdzīgo lielmanību, kas brauc pāri civilizētām attiecībām?
Kremļa tēvočiem raksturīgā bezkaunība skar mūs arī politiski. Ja pie varas Latvijā turpinās palikt Ušakova Saskaņa un Lemberga zaļzemnieki, tad mūsu valsts saglabās arī turpmāk postsovjetisma liekulības un cinisma tradīcijas, kad situētas personas tupina apzagt valsti un noliegt acīmredzamus pārkāpumus tik pat enerģiski kā Putins šodien noliedz Skripala noslepkavošanu ar “Jauniņo” Solsberī.

Pasaule gaida no Kremļa paskaidrojumus un atvainošanos. Izskatās, ka nekas tamlīdzīgs  netiks publiskots, jo nelietībai nav spoguļa un ļaunumam nav vainas apziņas.

 

 

Par ko Margarēta Tečere kritizēja Zviedriju 1995. gada TV intervijā

2013. gada 8. aprīlī.

Margareta Tečere intervija Zviedrijas TvŠodien mirusī Margareta Tečere (Margareta Thatcher) ir vēsturē spilgtākā pēckara Lielbritānijas  premjerministre, kurai pateicību parādā ir arī visas Austrumeiropas tautas par  viņas principiālo nostāju un ieguldījumu dzelzs priekškara likvidēšanā un PSRS sabrukumā.

M. Tečerei nepatika neprincipiāli cilvēki un nepatika valstis un to vadītāji, kas vēsturē  aktīvi necīnījās pret diktoriskiem režīmiem gan pret Staļinu, gan pret Hitleru. Par to M. Tečere kādā 1995. gada TV intervijā žurnālistei Stīnai Lundbergai Dobrovskai (Stina Lundberg Dobrowski) kritizē Zviedriju.

PSRS propaganda pagājušā gadsimta septiņgadesmitajos gados(Krasnaja Zvezda, TASS) viņu sāka dēvēt par  “dzelzs lēdiju’. Šis epitets iepatikās arī pašai M. Tečerei un viņa to  izmantoja  savās priekšvēlēšanu cīņās Lielbritānijā un šo jēdzienu vēlāk pārtvēra arī Rietumu mediji.

S. Lundberga Dobrovska: “Tečere ir spēcīgākais cilvēks, ko es jebkad esmu satikusi. Viņa mani nostrostēja par Zviedrijas bailīgumu Otrā pasaules kara gados.

Viņa man stāstīja arī par savu bērnību, kad viņas tētis esot viņai iemācījis nekad nesekot pūlim, bet gan to vadīt:  ‘don´t follow the crowd, lead the crowd!’.

Riska forums: Ziemeļvalstis + Baltija + Lielbritānija pret Briseli?

2012. gada 9. februāris
Northern Future Forum 2012 SVT

Northern Future Forum 2012 SVT

Šodienas ”Nākotnes Forums” Stokholmā iezīmē robežu.

Deviņu valdību (Zviedrija, Dānija, Norvēģija, Somija, Islande, Latvija, Lietuva, Igaunija, Lielbritānija) vadītāji šodien šeit formāli tiekas, lai parunātu par nākotnes iespējām (darba tirgus nodrošināšanā), taču būtībā šis pasākums nozīmē zināmu protestu pret Briseli un Eiropas Savienību.

Monstru, kas nefunkcionē.

Pasākums saucas ”Northern Future Forum”. Vadītājs – Zviedrijas Frederiks Reinfelds, bet idejas autors Lielbritānijas David Cameron.

Būtība ir runa par Ziemeļu savienības veidošanu. 

Nekas nenotikšot piespiedu kārtā.

Taču vēlme ir nepārprotama – veidot jaunu aliansi.

Prieks, ka šajā kontekstā būs arī Latvija.

Lai dzīvo Latvija!

Lai dzīvo Latvija!

Nelāgie laiki dara savu.

Briseles vietā valstis šeit meklē kontaktus  ”uz savu roku”, jo šo līniju jau pērn iezīmēja Londona. Toreiz ”formāli” bija runa par uzņēmējdarbības uzlabošanu.

Tagad  tiek runāts par gados vecāku cilvēku iesaistīšanu darba tirgū un sieviešu īpatsvaru uzņēmumu vadībā.

Būtībā šī ir jau otrā Ziemeļu dimensijas tikšanās. 

Lielbritānija nekad nav slēpusi savu nepatiku pret Eiropas Savienību un Briseles mītiņiem.

Britiem nepatīk centralizēta likumdošana un Briseles varas palielināšanās. Viņi vēlas ”aprunāšanos”,  bez saistošiem lēmumiem.

Londona ir jau noraidījusi ES finanšu vienošanos un nav izslēgts, ka šodienas Stokholmas ”forums” ir kārtējais toriju protesta gājiens iecienītajā virzienā – pret straumi.

Protams, ka ir prātigi turēties kopā. 

Eiropā. 

Cerams, ka jaunā ”ziemeļu dimensija” būs saliedējoša, nevis izplējoša svira. 

Cerēsim.

Līšana pa vertikāli, Londonas grautiņu šķērsgriezumi un sasistā spoguļa problēmas.

2011.gada 11. augustā

Foto : The Sun

Mazs, piesārtis zēns košļā labās plaukstas īkšķi un grozās krēslā savā gaišzilajā treniņtērpā. Viņam ir 11 gadi. Puika ir ieradies tiesas namā un viņu tiesās Londonā. Par līdzdalību nakts grautiņos Lielbritānijas galvaspilsētā. Izrādās, ka liela daļa huligānu nav iepriekš sodītas personas un nav arī trūcīgi vai galēji nabadzīgi cilvēki, kā līdz šim uzsvēruši britu mediji.

Piemēram 19. gadus vecā jaunkundze, kura tiesas zālē tīri labi izskatās baltajā cietuma virsvalkā, Highbury Corner tiesā Ziemeļlondonā ir bez kriminālas pagātnes. Skolā sekmes lieliskas, finansiālu problēmu nav. Viņas tēvs – turīgs uzņēmējs ar lieliem īpašumiem Londonas Oprington, kur daudzi klienti pieklājīgi maksā ”pērkot laiku” elegantajos tenisa laukumos tenisa mačam nedēļas nogalēs.

Neskatoties uz tēta ienākumiem un ģimenes pārticību, jaunkundze pa naktīm siroja kopā ar pārējiem pa galvaspilsētas elektronikas veikaliem, iegūstot laupījumu 5000 sterliņu mārciņu apmērā. Tētis, protams, samaksāja galvojuma naudu un meitu palaida uz mājām līdz tiesai.

Par puiku (un vēl 10 vakar aizturētajiem mazgadīgajiem huligāniem) neviens nemaksā drošības naudu. Puika bija zadzis mazākos apmēros un tāpēc viņu vienkārši palaida brīvībā.

”Ko lai dara ar tik sīkiem bērniem? Es taču nevaru apcietināt sīcīšus, kam nav pat 12 gadu!” (sūrojas tiesnensi Daily Telegraph žurnālistam).

Turpat mīņājas agrāk nesodīti studenti un bariņš kārtīgu recidīvistu.

Kas viņiem kopīgs?

”Vainīga ir elites arogance pret parasto tautu. Mums vairs nav nekādas noteikšanas pār savu dzīvi. Mūsu domās vara neieklausās”, – uzsver medijiem dramaturģe Bonnie Geer.

”Mēs dzīvojam konservatīvā šķiru sabiedrībā, plaisa starp sociālajām grupām padziļinās. Jauniem cilvēkiem nav nekādu iespēju ietekmēt savu likteni. Te visu nosaka tie, kam vara iekritusi rokās augstākajos lokos jau sen. Tie ir baltie, bagātie kungi ar varu.  Šis nav imigrantu vai rasu konflikts. Te ir šķiru cīņa. Tas ir skaidrs kā diena”, –  ir pārliecināta rakstniece, kas pati uzaugusi Totenhamā.

Kāpēc mediji nespēj pienācīgi komentēt situāciju?

’Visi vadošo mediju žurnālisti ir paši ar saknēm valdošo kliķu augsnē. Viņi visi nāk no varas aprindu ģimenēm. Viss šeit ir korumpēts, ieskaitot darba vietas medijos. Tie, kas zina un saprot – netiek pie vārda!” – ir pārliecināta Bonnie Greer.

Rudenī Royal Opera House tiks uzvesta viņas jaunā opera Yes, kuras libreta pamatā būs rasisma un imigrācijas problemātika.

Katrs mēs sevi ieslēdzam savos priekšstatu rāmjos.

Vai tomēr sociālās apakšas arī nav pie vainas pašas sevi ieslēdzot savā šaurajā, tumšajā un bezcerīgajā pagrabā ar nosaukumu – ”es neko nevaru izdarīt” un pie pirmā elites aicinājuma ir gatavs pakalpot ”kungiem”, cerot uz iespēju pārcelties uz stabilu dzīvi ”augšējos stāvos”?

Vai visi tomēr mazliet nelienam pa vertikāli?

Vai spogulis vertikālajiem līdējiem nav saplēsts?

Īslandieši cer uz taisnu tiesu Eiropā

2011. gada 10. aprīlī

Īslandes referendumā tauta nobalsoja ”pret” Icesave likumu, kas pieprasa kompensēt Lielbritānijai un Nīderlandei bankrotējušo banku parādus. No nodokļu maksātāju naudas. No budžeta, tātad.

Šis ir jau otrais referendums, kura rezultātā tauta atsakās klausīt savai valdībai un maksāt banku parādus no savām kabatām. Referendums netika rīkots vēlētājiem neizdevīgā laikā – piemēram jūlija vidū (kā to sistemātiski mēdz praktizēt Latvijā, ja politiskā elite vēlas lai balsojums neizdotos). Manipulācijas ”LV stilā” Islandes referenduma laikā nebija novērojamas.
Protams, ka Īslandes vadība domā, ka zina un prot visu labāk, taču prezidenta protests noveda šo jautājumu līdz referendumam un šodienas balsojuma rezultāts sagādās valdībai un parlamentam Reikjavikā galvas sāpes. Tagad šis jautājums nonāks Eiropas tiesā.

Īslandieši par to priecājas, jo cer, ka tiesa saprot, ka ”nodokļu maksātājiem nav jākompensē privātas bankas izšķērdētā nauda”.
Briti un holandieši ir pretējās domās. Lielbritānijas Finanšu ministra vietnieks (Danny Alexander) šodien BBC uzsver, ka ” ir sarūgtināts par referenduma iznākumu Islandē” un, ka ” lietai tagad jānonāk tiesā”.
Vilšanos pauda arī Nīderlandes Finanšu ministrs( (Jan Kees) uzskatot, ka ”šis balsojuma rezultāts nenāk par labu nedz islandiešiem nedz holandiešiem”.
Tagad Nīderlandes un Lielbritānijas valdības apspriedīsies kā tālāk spiest pie sienas Īslandi.

xxx

Ārpolitikas divi ceļi. Ēģiptes krīze.

Ārpolitikas divi ceļi

2011.gada 6. februārī

 

Demokrātiskās valstīs ārpolitika bieži kļūst par lielu problēmu. Ārpolitiskos jautājumus var risināt gan no izdevīguma un stabilitātes viedokļa gan arī liekot lietā morāles ideoloģiskos principus.

Tātad ir divi iespējamie ceļi.

Reizēm abas šīs pieejas izdodas apvienot. Diemžēl visai bieži ir jāizvēlas – vai nu izrēķināt, kā būs stabilāk vai arī izšķirties par grūtāko un raudzīties uz ārlietām no ideālisma viedokļa.

Tātad – vai nu aprēķinot vai taisnīgi.

Diemžēl pārlieku bieži mēs paši dzīvojam un virzām valsts ārpolitiku pa aprēķina ceļu. Stabilitātes un drošības vārdā.

Tā nostājoties, mēs attālināmies no principiāliem demokrātijas uzstādījumiem.

Tā tas notika Berlīnes mūra krišanas brīdī. Toreiz Margarete Tečere un Fransuā Miterāns visvairāk bija nobažījušies par nākamās apvienotās Vācijas iespējamo ietekmi  un pa to kā šī lielā Vācija izjauks spēku līdzsvaru Rietumeiropā. Daudz mazāk viņus interesēja Austrumeiropas tautu liktenis. Pati svarīgākā Lielbritānijas un Francijas vadītājiem šķita esošās sistēmas stabilitāte.

Tas pats bija novērojams brīdī, kad Baltijas valstis centās izkļūt no PSRS okupācijas režīma važām. Toreiz ”ietekmīgas balsis” no Vašingtonas un Rietumeiropas brīdināja, ka ”šāda soļa atbalstīšana var sabojāt rietumu attiecības ar Kremli”. Status quo šķita svarīgāks par elementāru taisnīgumu.  Wikileaks dokumenti mums šodien atmasko tos, kas toreiz vēlējas labāk redzēt Baltijas valstis PSRS sastāvā arī turpmāk ” stabilitātes vārdā” paturēt latviešus, igauņus un lietuviešus PSRS tautu cietumā. Paradoksāli kā cilvēki prot sajaut stabilitāti ar stagnāciju un paši to nepamana.

Ēģiptes krīze mums piedāvā šo pašu izvēli. Bailes no nezināmā liek virknei demokrātisko valstu vadītāju ieņemt nogaidošu nostāju ēģiptiešu brīvības alku virzienā un slepus atbalstīt to pašu neganto, taču ”tik pazīstamo Mubaraku”. Labāk zīle rokā nekā mednis kokā.

2009.gadā Baraks Obama Kairā sludināja par jaunām attiecībām Ēģiptes un ASV starpā. Toreiz ēģiptieši bija sajūsmā. Tagad demonstrācijās tie paši ēģiptieši 2011. gada pavasarī Kairā nēsā plakātus ar uzrakstu ”Amerikāņi nejaucieties mūsu valsts lietās!”. Taču Obamas administrācijas pārstāvji atkal vēlas saglabāt ”zīli rokās” un tālu neatpaliek arī neizteiksmīgais Eiropas prezidents, kurš petīcijā Ēģiptei  pauž vienīgi daiļliterāras ”bažas par varmācības spirāli”.

Rumpejam būtu it kā jāsaprot ar ko atšķiras varmācības spirāle no bruņotu slepkavu bandām, kas uzbrūk miermīlīgiem demonstrantiem un ārzemju žurnālistiem. Iespējams, ka viņš arī saprot, ka tieši Mubaraka režīms ir novedis pie haosa un nevis pie stabilitātes valstī. Taču diezin vai.

Ar šiem izteikumiem Hermans van Rumpejs sarūgtina ne tikai visus tos ēģiptiešus, kas pašlaik gaida ārpasaules atbalstu, bet arī mūs – ūnijas dalībvalstu pilsoņus. Rodas bažas, ka Eiropas Savienība atkal rīkojas pragmātiski nevis morāli un diezin vai tad man un Jums ir vēlēšanās maksāt nodokļu naudu, kas finansē Briseles birokrātu iztiku.

Nespējot atšķirt Mubaraka režīma slepkavas no disidentiem Rumpejs pierāda, ka ūnijas vadītāji vai nu neorientējas Ēģiptes notikumos vai vienkārši nedara savu darbu godprātīgi.

Protams, ka tieši humānisma neizdarības dēļ pie varas svirām vēlāk Ēģiptē var nokļūt ekstrēmisti. Tautas brīvības centienus var okupēt musulmaņu teroristi

Tāpēc, ka Eiropa un ASV labāk izvēlējās ”zīli rokā”.

New York Times komentētājs Nicholas Kristof precīzi raksturoja šo procesu uzsverot, ka Ēģiptes demokrātijas aktīvistus iedvesmoja Tunisija,  bet nobremzēja ASV.

Kas notiks tālāk?      

Autortiesības: Sandra Veinberga