Vai reliģija var palīdzēt dzīvot?

Speciāli TVNET

Cilvēki esot zaudējuši ticību Dievam. Neticot arī paši sev, savām valstīm, vadoņiem, iespējām un nākotnei. Savas eksistences jēgai un loģikai. Taču vajadzība pēc jēgpilnas dzīves daudziem no mums joprojām ir svarīgs eksistences priekšnoteikums. Kā rīkoties tālāk? Ja reiz garīgais tukšums ir konstatēts un apzināts, tad jāmeklē kompensācija. Daba nemīl tukšumu. Tāpēc ticīgums atgriežoties. Tagad, kad reliģija atgriežas mūsu ikdienā apņēmīgi un bez atvainošanās, varētu gaidīt strauju garīguma pieplūdumu ikdienā. Tā tam vajadzētu būt. Taču nekas tamlīdzīgs tomēr nenotiek. Garīguma vietā nostājušies aizliegumi un mīlestības vietā – draudi. Ticības fundamentālisti aizvien vairāk sāk atgādināt diktatorus. Viņu sekotāji jau atkal gatavojas zvetēt ar mēslu zalvēm „praida gājiena“ dalībniekiem Rīgā jūnija sākumā, svētās inkvizīcijas stilā. No kurienes šī neiecietība un prasība pēc izrēķināšanās ar citādajiem?

Visi apgalvo, ka reliģija atgriežas

Sākot ar  dažādu valstu augstāko līderu reliģiozitātes manifestācijām (Tramps ticības brāļu ielenkumā, Putins kopā ar savu „kabatas baznīcu“), lokālo kopienu vadītāju publiskā un dekoratīvā dievbijība (Ušakovs un Ameriks pareizticīgo brālības rituālu centrā). Neatpaliek arī mūsu sabiedrības aktīvākās grupas un kopienas: Prāta Vētra un Pārdaugavas draudze, kas sinhronizējas ar vietējās ticības politiski ieinteresētajiem līderiem (Stankēvičs, Vanags). Tiem pašiem, kas visiem spēkiem cenšas ietekmēt politiskos procesus mūsu valstī un torpedēt sev netīkamu lēmumu pieņemšanu (Stambulas konvencija). Šīs aktīvās, manifestējošās reliģijas aktivitātes publiskajā telpā liek saprast, ka reliģija ir atbraukusi atpakaļ no aizmirstības meža un iekārtojusies mūsu dzīves centrā. Daudz intensīvāk nekā agrāk. Tā tas ir. Dievs šo faktu man nav paziņojis. Taču es to redzu, novēroju. Lasu par to avīzēs, žurnālos un internetā.

Šī nav pirmā reize, kad reliģija atgriežas. Līdzīgi procesi periodiski ir notikuši arī agrāk. Taču šoreiz tas notiek ļoti savādi. Visā šajā „atgriešanās procesā“ novērojamas dīvainības. Tajā ir pārāk maz reliģijas, garīguma un pārāk daudz kā cita. Proti, runājot par reliģijas atgriešanos, šodien mēs redzam parandžu un burku atgriešanos, abortu aizliegumus, laulības šķiršanas un geju kustības noliegumu, prasību pēc sodiem un pazemojumiem noteiktām sabiedrības grupām. Par garīgumu tiek runāts nepiedodami maz, un vēl mazāk tiek darīts šajā jomā. Turpretī par aizliegumiem gan tiek runāts un darīts nepiedodami daudz! Pārsteidzoši ir tas, ka vairums ticīgo nevis piepilda garīgo telpu ar garīgumu, bet gan visiem spēkiem cenšas panākt iespējami lielāku ietekmi pār savu līdzpilsoņu dzīvi, lai ar citādajiem, svešajiem un savādajiem izrēķinātos. Tā sakot – varmācīgais misionārisms ir šodienas ticīgo cilvēku modes lieta.

Kā oficiālajiem un etablētajiem dieviem neticīgs cilvēks es atzīšos, ka mani tomēr interesē un saista globāla reliģijas atgriešanās, kas varētu mums parādīt visu ticību labās puses. Proti, dāsnumu, laipnību, pieticību, ētiskumu, dziļāku eksistenciālo domāšanu un diskusiju publiskajā telpā. Man tas patiktu. Pat ļoti. Es to pat gaidu! Vēl es priecātos, ja reliģija mums atnestu uzpūtības, alkatības un tukšās lepnības samazināšanos, ierādītu ceļu pie pazemības un laipnības cilvēku starpā, nevis vadoņu un kungu priekšā.

Ja beidzot patiešām sāktos reliģiozitātes renesanse, tad tā atvērtu vārtus un paceltu līmeni publisko debašu kultūrā (kas ir tik ļoti nepieciešama šodienas interneta anonīmo šakāļu verbālo kautiņu apstākļos). Aicinot gan ticīgos, gan ateistus padomāt dziļāk, uzvesties empātiskāk un izteikties pārdomātāk. Taču nekas tāds nenotiek. Mēs turpinām dzīvot nedrošā pesimisma laikā, meklējot stabilitāti vēsturē un vecās tradīcijās, nacionālismā, reliģijā un arhaiskās dzimumu lomās.

Kritizēt nedrīkst

Interesanti, ka baznīcas cilvēku viedokļus kritizēt tagad nepieklājas. Viņu izteikumi ir neaizskarami un nedrīkst tikt apšaubīti. Tas. par ko katrs politiķis būtu sajūsmā, viņiem ir norma. Jau pati uzdrīkstēšanās nepiekrist baznīcēnu pieejai noteiktām problēmām un viņu viedoklim zināmā sabiedrības daļā pašlaik tiek uzskatīta par nepieklājību un pat zemas kultūras vai inteliģences trūkuma pazīmi. Rodas iespaids, ka mūsdienās notiek mēģinājumi diskvalificēt intelektuālo reliģijas kritiku, kas Marksa, Freida un Rasela laikā bija norma. Savādi, ka Rasela reliģiju kritizējošais stils šodien 21. gadsimta sākumā tiek jau uzskatīts par ekstrēmu un netaktisku izlēcienu. Nepieņemamu huligānismu.

Visvairāk mani pārsteidz ticīgo cilvēku vajadzība pakļaut saviem pieņēmumiem un likumiem citu – neticīgo cilvēku dzīvi. Šī savādā misionārisma forma ļoti atgādina despotu ideoloģiju, kas tieši tāpat ar varu, sodiem un pārmetumiem vienmēr centušies citiem uztiept savu ticību un pārliecību. Taču tagad to dara paši ierindas ticīgie. Tepat līdzās.

Tēma par reliģijas savādo atgriešanos nav nejauša. To plaši apspriež arī pazīstamais britu žurnālists Peters Vatsons (Peter Wattson) savās publikācijās un grāmatās. Viņš uzsver, ka sekulārā domāšana vienmēr ir bijusi norma kopš antīkās Romas laikiem un neskaitāmi rakstnieki, zinātnieki un mākslinieki ir izraudzījušies tieši šo – sekulāro ceļu līdz mūsu dienām. Būt tradicionālajiem dieviem neticīgi cilvēki. Sākot ar Ibsenu un beidzot ar Rušdi.

Pazaudētā ticība

Pēdējā gadsimta divi iznīcinošie kari, tirānijas, diktatūras un masu iznīcināšanas ieroči ir radījuši saspringtu garīgo situāciju, kurā veselas paaudzes ir kā traumētu un garīgi kontuzētu cilvēku hospitālis. “Mēs piedzimām Pirmā pasaules kara sākumā. Kā pusaudži redzējām sekojošu finanšu krīzi un kā jaunieši bijām spiesti iepazīties ar Hitleru,” rakstīja savulaik Alberts Kamī (Albert Camus). “Kam mēs tagad vara uzdrīkstēties ticēt? Dzīvojot šādā laikā?” viņš jautā un īsi pats sev atbild: “Nevienam, nekam.” Rakstniekam šķiet, ka šī depresija bija daudz dziļāka plaisa cilvēces garīgajā dzīvē, nekā no malas izskatās. Tīru avotu un patiesu domu izsīkuma laikā.

Vai šodien ir labāk?  Kurā avotā slēpjas dzīves jēga, ja reliģija pazūd? Gadu tūkstošu mijā bija mākslinieki un domātāji, kas ticēja, ka māksla un daiļums glābs pasauli. Dzeja un māksla varētu nostāties ticības ideju vietā, ja tā spētu atbildēt uz visiem tiem jautājumiem, kurus uzdod skumjā sabiedrība patiesības nesējiem. Diemžēl visi dzejnieki nenodarbojas ar atbildēšanu un eksistenciāliem jautājumiem. Viņus vairāk interesē pašizpausmes, nevis globālās tēmas. Esam nonākuši pie laika, kurā māksla jau sen pārvērtusies izklaidē un nopietnai sarunai nav gatavs neviens. Nedz klausītāji, nedz runātāji. Te paveras vārti reliģijai. Taču tā nenāk. Tās vietā ierodas politiķi talāros un sāk šariata būvēšanu, jaucoties politikā un ietekmējot politisku lēmumu pieņemšanu (ierobežot sabiedrībās locekļu brīvības). Nav svarīgi, vai šariats tiek būvēts zem pusmēness vai krusta zīmes. Tas atļauj fundamentālistiem pārņemt telpu un laiku ar metodēm, kas nekādi neatšķiras no Hitlera, Musolīni vai Staļina sabiedrības paverdzināšanas tehnoloģijas.

Ticības kamikadzes

Slaveno Nīčes apgalvojumu „Dievs ir miris” ir centušies atkārtot neskaitāmi domātāji un mākslinieki. Otrais pasaules karš, masu iznīcināšanas ieroči, melīgie ideologi un nežēlīgie valstu vadītāji plaši izmantoja reliģiju savu mērķu realizēšanai. Pēc Irānas revolūcijas un Rušdi vajāšanas, kara Irākā un Balkānos, neviens vairs nešaubās par ticības argumentu karu sākšanai. Teroristu uzbrukums Ņujorkas debesskrāpjiem 2001. gada 11. septembrī pielika kārtējo izsaukuma zīmi atziņai, ka ticīgi cilvēki var kļūt bīstami savai apkārtnei. Tāpēc, ka spēj savas idejas vārdā nest postu un ciešanas apkārtējiem, ar Dieva vārdu uz lūpām.

Humanitārās domāšanas krīze

Nav noslēpums, ka arī pie mums Latvijā tehniskās zinātnes tiek vērtētas augstāk nekā humanitārās. To panākusi racionālās domāšanas produktivitāte. Eksaktā zinātne un tehnika piedāvā cilvēkiem konkrēti redzamus uzlabojumus un atvieglojumus, kas izmērāmi racionāli un tieši. Taču šā racionālisma ēnā ir palikuši garīgās jomas jautājumi, kurus mēs joprojām cenšamies uzskatīt par sekundāriem un maznozīmīgiem. Ja tie konkrētu un racionāli saprotamu (taustāmu!) uzlabojumu mūsu sabiedrībai piedāvāt nevar, tad skaitās nevajadzīgi.

Rodas iespaids, ka (simboliski salīdzinot) uzgriežņi un knaibles ir daudz vērtīgākas lietas mūsu sabiedrībai nekā, piemēram, Bahtina dialoģisma teorija. Ar uzgriežņiem var konkrēti pievilkt skrūves vai iedarbināt mašīnu, kas uzvāra visiem kafiju. Taču dialoga prasme nekādus konkrētus peļņas vai ērtību efektus sabiedrībai nedod zibenīgi un strauji. Tas, ka, apgūstot sarunas formulu, var izvairīties no konfliktiem, pārpratumiem un publiskā stresa, daudzus joprojām neinteresē. Šis vairākums ir gatavs dzīvot visu mūžu stresā un tā arī nekad neuzzināt, ka komunikācijas paņēmienu pārzināšana varētu padarīt viņu dzīvi sakārtotāku un līdzsvarotāku. Tā vietā „izdegušais“ iet pie ārsta un dzer zāles.

Kāpēc tas tā notiek? Iespējams, ka vainīga ir steidzība un nepacietība. Tehnikas progress veicina servisa zibenīgumu, taču domāšanas un garīgās aptveršanas jauda nepaātrinās informācijas apmaiņas ātruma pieaugšanas rezultātā. Lai saprastu, vajag laiku un pacietību. Tieši saprašanai daudziem nepietiek laika, tāpēc cilvēki ar jaunākajām tehnoloģijām azotē eksistenciālo problēmu priekšā joprojām izskatās kā četrgadnieki, kas stāv pie laimes rata gadatirgū un nesaprot, kāpēc visas lozes nav pilnas.

Kuriem nevajag reliģiju

Peters Vatsons domā, ka bez reliģijas mierīgi iztiek un dzīvo cilvēki, kas ir radoši un spēj sevi labi disciplinēt sabiedrisko kataklizmu priekšā. Viņi spēj dzīvot un nebūt nervozi arī nedrošās situācijās, salīdzinoši labi izturēt pārmaiņu laikos un nesatraukties nejēdzību dēļ. Tie ir mākslinieki un intelektuāļi, kas visos laikos ir dzīvojuši izsūtījumā. Ārpus vairākumam nepieciešamajām kopības formām. Viņi saprot, kur atrodas un kas ir pārējie. Cilvēks nevar dzīvot bezjēdzīgi. Jēgu savai dzīvei meklējam visi. Vienai daļai šo jēgu piegādā gatavu standartu veidā no augšas. To nodrošina sabiedrība, sociālais konteksts. Tāpēc lielākā daļa cilvēku meklē savu draudzi, savu komandu, savu grupu jeb ģimeni, kurā justies piederīgam, saprastam un novērtētam. Vai reliģija mums to visu piedāvā? Vai tā dod kopības sajūtu hierarhiskā formā, kopā ar tradīcijām, kas faktiski funkcionē kā patiesa garīgās jomas reljefa surogāts?

Vai reliģiju piesaistīja valstij, lai disciplinētu tās iedzīvotājus, vai tomēr tā ir nepieciešama garīgās telpas tukšuma aizpildīšanai? Šis jautājums ir atklāts joprojām.

Tai pašā laikā neapstrīdams ir fakts, ka visiem reliģiju nevajag. Ka visi, kas nav ticīgie, nav tāpēc nepilnvērtīgi kā cilvēki, personības un garīgas būtnes. Tātad ir tādi, kuriem  ticību vajag, un tādi, kas bez tās var iztikt. Būtu tikai normāli, ja abas šīs grupas dzīvotu paralēli, savstarpējās cieņas un laipnības gaisotnē. Nepieprasot, lai otrs kļūst tāds pats kā es.

Reliģija esot atgriezusies. Taču tas noticis agresīvi, vairāk atgādinot politisku kustību. Varbūt tāpēc, ka publiskajā telpā pārāk maz jūtami un saredzami filozofi, dzejnieki un domātāji bez ticības piesaistes. Varbūt tas noticis tāpēc, ka cilvēkam nav pacietības klausīties un lasīt to, kas agrāk nebija zināms. Varbūt racionālais laiks ir radījis vidi ticības dogmām – domāšanas radošuma un atklāšanas gandarījuma vietā?

Smadzeņu ātrie uzkožamie ir piemērojušies cilvēkam, kas izvēlas ticību domu analīzes vietā. Domāšanas hamburgeri pagaidām ir uzvarējuši.

Nevienu problēmu nevar atrisināt ar varu. Garīguma iztrūkumu ieskaitot.

Luters: Lielākā cilvēces traģēdija ir nevis ļauno cilvēku brutalitāte, bet labo cilvēku klusēšana

Speciāli TVnet

montijs-paitons

 

Popkultūras reformatori: Montijs Paitons (Monthy Python, 1976), Foto: TVnet, AP/ScanPix

Šogad atzīmēsim kristīgās Baznīcas reformācijas 500 gadu jubileju. Šis notikums satricināja Baznīcas dzīvi, un nekas tamlīdzīgs atkārtojumā vairs nav pieredzēts. Zīmīgi, ka Baznīcas iekšiene nav daudz mainījusies kopš Lutera apvērsuma laikiem. Kritikas uzklausīšana un reformācijas vēsmas arī šodien ir vairāk nekā pieticīgas. Tāpat kā viduslaikos par runāšanu pretī draud padzīšana un izsaldēšana. Svinēšanas kulminācija gaidāma oktobrī, kad atcerēsimies, kā Mārtiņš Luters 1517. gada 31. oktobrī Vitenbergā deklarēja savas 95 tēzes pret indulgenču tirgošanu un Baznīcas kā institūcijas lomu grēku piedošanā. Šis fakts ir nozīmīgs ne tikai Baznīcas, bet arī sekulārās pasaules attīstības procesu izpratnē. Bez trauksmes cēlājiem sabiedrība neattīrās no sārņiem. 

 

Baznīcas reformācijas aizmetņi

Svinēšanas kulminācija gaidāma oktobrī, kad atcerēsimies, kā Mārtiņš Luters deklarēja savas 95 tēzes pret indulgenču tirgošanu. Pārdodot «grēku atlaides kvītis» jeb «apdrošināšanos pret nākotnes grēkiem», Baznīca nodarbojas ar cilvēku mānīšanu un naudas izspiešanu. Tā domāja Luters un ar iepriekšminētajām tēzēm vēlējās ierosināt reformas pašā Baznīcā, nevis izraisīt sacelšanos. Toreiz viss tieši tā arī sākās, taču sekas šim solim bija sajūtamas tikai 1521. gada 3. janvārī, kad Romas pāvests Leons X (īsi pirms savas nāves) nolādēja Luteru, pieprasīja viņu izslēgt no Baznīcas, jo saprata, ka Baznīcas šķelšanās būs neizbēgama.

Jāpiezīmē, ka Luters tolaik nebija vienīgais, kas sūdzējās par Baznīcas ļaunprātībām. Jau simts gadus agrāk to pašu bija kritizējis čehu reliģiskais reformators Jans Huss un citi, kas bija pārliecināti, ka daudzas katoļu tradīcijas ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. Taču Roterdamas Erasma vai Tindāla balss savulaik neizskanēja tik skaļi kā Lutera iniciatīva XVI gadsimtā. Mārtiņam ļoti palīdzēja masu komunikācijas pirmā nozīmīgākā svira – Johana Gūtenberga izgudrotā un izmantotā tekstu iespiešanas mašīna.

Kā rīkojās Luters? Viņš sadedzināja pāvesta bullu un pieprasīja savas lietas godīgu izskatīšanu imperatora Kārļa V galmā. Publikas simpātijas bija Mārtiņa pusē, taču kūrfirstu un pāvesta nuncija spriedums (Vormsas edikts) pasludināja Luteru ārpus likuma un aizliedza iespiest un izplatīt viņa darbus tagad un turpmāk. Pāvests viņu izmeta no Baznīcas un imperators izsludināja ārpus likuma. Pēc tam sākās Lutera brīnišķīgie piedzīvojumi ar maskēšanos Vartburgas pilī, slēpjoties no imperatora un pāvesta, jo viņš domāja un saprata ticību citādi nekā viņa priekšnieki. Tapa neskaitāmi tulkojumi, «Septembra Bībeli» ieskaitot. Tieši Luters iztulkoja Bībeli savā dzimtajā valodā un iedvesmoja analogai rīcībai pārējos. Viņa lieliskā vācu valodas izjūta un spēja padarīt Bībeles tekstu saprotamu vienkāršiem ļaudīm ir cieņas un uzslavas vērta. «Mums jāiet pie mājsaimnieces uz mājām, jārunā ar bērniem uz ielas un ar vienkāršo vīru tirgū un uzmanīgi jāklausās, kā viņi runā un kādus vārdus lieto, un pēc tam jāizmanto šīs zināšanas savā tulkojumā,» uzsvēra Luters (McGrath, A. Reformation Thought, 2012).

Līdzīgi rīkojās arī viņa sekotājs Latvijā, mācītājs, vācietis Ernests Gliks, kurš, pateicoties Zviedrijas karaļa Kārļa XI finansiālajām atbalstam (7500 dālderu), 1689. gadā pabeidza Bībeles teksta tulkojumu latviešu valodā. To izdeva 1694. gadā 1500 eksemplāru tirāžā. Latviešu Bībele svēra 4 kilogramus un 250 eksemplāri bez maksas tika izplatīti skolām un baznīcām. Reformācija bija notikusi.

Pravieša balss

Teoloģijā eksistē jēdziens «pravieša balss». Ar to modernajā laikā saprot sabiedrības problēmās iesaistītu Baznīcas aktivitāti, kas aicina valstis un valdības pievērst vairāk uzmanības trūcīgajiem, cietušajiem, vajātajiem, bēgļiem, klimata problēmām un kara alkatībai. Taču Bībelē pravieši itin bieži kritizē situāciju draudzē. Pravieša balss var skanēt Baznīcas iekšienē, uzrunājot vietējos un tālos priekšniekus. Tos pašus, kas nosaka, kāda šī Baznīca ir un kādas vērtības tajā dominē. Šie ļaudis ir patiesības sludinātāji, trauksmes cēlāji, jo vēlas panākt korupcijas un provinciālā akluma, liekulības un nelietības izskaušanu Baznīcas iekšienē, attīrot ticības templi no sārņiem un meliem. Tā ir atbildības pieprasīšana no cilvēkiem, kuriem ir vara un kuri izliekas neredzam nelāgas norises. Trauksmes cēlāju kritika tāpēc būtu uzlūkojama kā ieinteresēta labvēlība. Kā lieliska aktivitāte. Cilvēku spēja satraukties, sašust par procesiem (kas nav taisnīgi) un uzdrošināšanās kritizēt priekšnieku rīcību (kas ir negodīga) savā būtībā ir varonīgs un pozitīvs solis. Daudz sliktāka ir līdzcilvēku zemiska klusēšana, izlikšanās un liekulība nelietības un alkatības priekšā, kas sakņojas bailēs, vienaldzībā un apātijā. Diemžēl nereti šos procesus novērtējam pretēji un neredzam, ka korumpēta vara vienmēr cenšas apklusināt drosmīgu un godprātīgu kritiku. Sabiedrības vairākums varai mēdz sekot. Lētticības, izdabāšanas vai baiļu dēļ.

Vecās Derības laikā pravieši klasificējās kā Dieva vārdu piesaucēji, atsaucoties uz laicīgām, kritiskām norisēm. Šodien ar pravieša jēdzienu mēs vairāk mēdzam saprast nākotnes pareģotāju, kas ir ļoti šaura šā jēdziena izpratne. Reti kurš pravietis Bībelē runā par nākotni. Pravietis pievēršas savam laikam, aicinot labot to, kas notiek kļūdaini. «Gan mazi, gan lieli — visi tīko pēc netaisnas mantas, gan pravietis, gan priesteris — visi krāpjas! Manas tautas brūci tie tik apārstē, tie saka: miers, miers, bet miera nav!» (Jer. 6:13–14). Pravietis Jeremija turpina kritizēt sava laika nejēdzības, uzsverot, ka militāras uzvaras tautai nav vajadzīgas. Tā vietā nepieciešamas uzvaras pār grēku. Taču arī ar viņu vietējā laicīgā vara (600 gadus pirms Kristus) fiziski izrēķinājās un ieslodzīja cietuma dubļos (Jer. 38:6).

Vai visi trauksmes cēlāji ir pravieši?

Protams, nav. To uzplaukuma laiks (klasiskajā izpratnē) bija ap 700.–300. gadu (p. Kr.), un pēc tam vecās kritiskās formas nomainīja sekulārais laiks. Tāpēc tagad visiem, kas kaut ko kritizē, nav taisnība un visas pārmaiņas nenoved pie reformācijas. Laika konteksts ir tas, kas nosaka kritikas vērtību. Daudzi jūtas izredzēti un vēlas runāt. Modernā laika interneta «haidparks» ir šā pieņēmuma vislabākais apliecinājums. Runā visi, bet klausās tikai retais, jo tīmekļa kritizētājus un «praviešus» neviens nevar iemest cietuma dubļos kā Jeremiju, sadedzināt kā Janu Husu vai izraidīt no valsts kā Luteru. Tas iespējams tāpēc, ka viņi izsakās anonīmi un dzīvo sekulārā laikā. Demokrātijas apstākļos. Viņi var runāt, bet viņu kritiskajiem vārdiem nav spēka, jo idejas nesinhronizējas ar modernā laika prasībām.

Pāvesta bullas 16. gadsimtā paredzēja ne tikai paša Mārtiņa Lutera noslaucīšanu no zemes virsas, bet arī viņa tekstu un tulkojumu iznīcināšanu. Tos nedrīkstēja lasīt, apbrīnot, sludināt, izplatīt, uzslavēt, iespiest, publicēt vai aizstāvēt mutvārdos un rakstveidā rakstos, grāmatās, sprediķos vai skrejlapās. Gūtenberga iespiedmašīna ļoti nepatika pāvestam un politiskajai varai, tāpēc pirmais cenzūras aizliegums tika ieviests tieši pilsētās, kurās darbojās tipogrāfijas.

1520.gada 10. decembrī Mārtiņš Luters Virtenbergā publiski sadedzināja pāvesta bullas tekstu, piemetot klāt ugunī vēl pāris Baznīcas likumu tekstu. Protams, šis notikums izvērtās par sacelšanos un izprovocēja Leonu X Vatikānā pretreakcijai. Tur steidzīgi tika sacerēta nākamā bulla, kurā Luters un viņa sekotāji tika pasludināti par ķeceriem. Tas notika 1521. gada 3. janvārī Romā (Vatikānā).

Jā, Mārtiņš Luters bija provokators. Viņš rakstīja vāciski, bet Baznīcas valoda bija latīņu. Viņš publiski kritizēja, un šādi rīkoties nebija pieņemts. Tātad pārkāpa katoļu Baznīcas iekšējās kārtības noteikumus, kas pieprasīja strikti ievērot iekšējo kārtību, padevīgu paklausību kā visu tikumu avotu. Prasība pēc 100% paklausības Baznīcā ir norma. Autoritātēm ir jāpakļaujas bez ierunām. Taisnību un patiesību zinot tikai Romā. Tāpēc pāvests savos «brīdinājumu tekstos» Luteram raksturoja Baznīcas kritiķus kā «patiesības apmelotājus».

Uzticība patiesībai

Lojalitāte ir lūzuma punkts ne tikai Baznīcas, bet arī partiju, organizāciju un totalitāru valstu pārvaldē. Ko nozīmē būt uzticīgam idejai, valstij, ticībai? Lojalitātes secību priekšnieki mēdz pārprast. Piemēram, īsts ticīgais ir lojāls Dievam. Tikai un vienīgi. Pēc tam seko lojalitāte saviem priekšniekiem un Baznīcai. Kā šajā gadījumā rīkojas mācītājs, kurš tic un seko Dievam, taču redz, ka viņa tiešie priekšnieki ir apmaldījušies un rīkojas neatbilstoši prominences norādījumiem? Vai mācītājam jābūt lojālam vispirms Dievam vai tomēr Baznīcai?

Politisko partiju programmas un idejas ir noteicošās ikviena politiķa darbā. Kā rīkoties brīdī, kad savas frakcijas balsojumā Saeimā nākas nostāties pretī partijas idejām, jo priekšnieks tā vēlas? Vai savā ikdienas dzīvē esam lojāli patiesībai vai izsmejam šādus cilvēkus, kas ir lojāli patiesībai un tāpēc «spļauj pret vēju», rēķinoties ar izstumtību un izsaldēšanu?

Brīdī, kad beidzas argumenti, sākas apmelošana. Baznīcas iekšējā pasaule nav izņēmums. Iespējams, ka tāpēc ticīgo skaits Ziemeļeiropā samazinās, un pie vainas nav izlaidība vai «vēlme kļūt par musulmani», bet gan vietējas ticības ēkas priekšnieku nespēja iet līdzi modernajam laikam. Bez spējas saprast iekšējo kritiku Baznīca iznīks. Tieši tāpat valsts, kultūra un sabiedrība kopumā. Lai izdzīvotu laikā, nedrīkst būt tabu tēmu, un tāpēc Mārtiņa Lutera «sekotājiem» jāierodas visās dzīves jomās, kas būtiski ietekmē mūsu ikdienu. Jāsaka savs kritisks vārds, un mums jāspēj to uzklausīt bez aizkaitinājuma. Tāda ir attīstības loģika.

Ja vara uzskata, ka tā a priori ir perfekta, bez kļūdām, tad plaisas pletīsies un fundaments sašķelsies. Mūsdienās respektu un cieņu nemanto, tā ir jāizcīna. Tā nepienākas kā bonuss līdz ar amatu. Patiesība nepieder nevienam. Tā ir perspektīva, uz kuru tiecamies mēs visi. Katru dienu. Pa vienam un visi kopā.

Kā tad paliek ar Lutera iniciatīvu šodien? Šodienas praviešus mākslā, kultūrā, politikā, ekonomikā, teoloģijā vai sportā var ignorēt (kā parasti), var sākt pret tiem tiesāties (Poikāns, Jākobsons, Greste), var izraidīt kā Luteru (Cālītis, Sants, tēvs Maurīno), sadedzināt kā Janu Husu (Džordano Bruno), noindēt (Sokrāts, Ļitviņenko), nošaut (Poļitkovska, Ņemcovs, Estimirova), giljotinēt kā Jāni Kristītāju vai piesist krustā kā Jēzu (Snoudens).

Tā dara, taču tāpēc nemainīsies praviešu aicinājums. Tos nevar apklusināt tikmēr, kamēr viņiem būs ko teikt par jomām, kas pašiem šķiet svarīgas.

Mārtiņš Luters ir vajadzīgs visos laikos, tieši tāpat kā viņa attieksme (kompetence, aizrautība un taisnības aizstāvības izjūta) nepieciešama visās dzīves jomās, kas ietekmē mūsu dzīvi.

Izglābt varam tikai to, ko mīlam. Ieskaitot mūsu valsti un sabiedrību kopumā. Sekosim šim aicinājumam kopā ar trauksmes cēlājiem jeb Lutera sekotājiem. Katru dienu, visi kopā, jo vislielākais ļaunums pasaulē tiek realizēts, labu gribot, un jebkurai varai ir tendence šo varu izmantot egoistiskos nolūkos.

«Lielākā cilvēces traģēdija ir nevis ļauno cilvēku brutalitāte, bet labo cilvēku klusēšana.»

Mārtiņš Luters.

Krīzes izraisa muļķības un alkatības duets

2012. gada 9. oktobrī, speciāli TVNet.

Foto: Google.

Jā, es zinu, ka daži no jums par šo virsrakstu būs sašutuši. Pazīstami ekonomisti protestēs, jo «naudas dresūru» pie mums pārzina tikai viņi. Keinsisms ir kļuvis par moderno laiku reliģiju un tirgus analītiķi par praviešiem.

Makroekonomikas dibinātājs Keinss aizstāvēja aktīvu valsts iejaukšanos ekonomikā caur nodokļu un monetāro politiku*. Tikai šādā ceļā, pēc viņa domām, bija iespējams regulēt valsts stāvokli dažādu ekonomisko ciklu posmu laikā.

Pēc manām domām, krīzes izraisa ļoti izplatītas parādības – muļķība un alkatība. Visbiežāk – dziedot duetā.

Piemēram, nesenā ASV mājokļu kredīta krīze, kad bankām izdevās uztiept trūcīgiem amerikāņiem aizdevumus «normāla mājokļa iegādei», kurus pircēji vēlāk nebija spējīgi samaksāt. Varam paraudzīties arī uz spāņu bankām, kas enerģiski finansēja nekustamo īpašumu uzņēmumus, cerot, ka visa maksātspējīgā cilvēce pavisam drīz pārvāksies uz Costa del Sol un sapirksies tur vasarnīcas. Taču tā nenotika. Pie šīs pašas «alkatības pieturas» mīņājās arī vācieši, kas cītīgi aizdeva naudu Grieķijas valdībai, finansējot grieķu valdības birokrātu un ierēdņu greznas izpriecas un treknās prēmijas.

Sekoja sprādziens un apjēgšana, ka liela kapitāla daļa tikusi izmantota nejēdzīgi. Neproduktīvi, nemākulīgi un izšķērdīgi.

Nav svarīgi vai runa ir par izlutināto grieķu ierēdni vai pārspīlēto spāņu vai latviešu celtniecības industriju. Loģika ir tā pati – pirmais ir «liekēdis» otrais – «upuris», kas tērē mūsu naudu.

Politiski-ekonomiskais reljefs

Berlīnes mūra krišana un dzelzs priekškara demontēšana ir viens no pašiem spožākajiem notikumiem Eiropas moderno laiku vēsturē. Taču vienlaikus šajā vēstures epizodē pirms 20 gadiem var saskatīt arī nesimpātiskas pašreizējās eiro krīzes metastāzes. Māstrihtas vienošanās un ideja par kopīgo valūtu tika iekļautas politiskās vienošanās koncepcijā, kuru noteica Francija. Tas bija Francijas spiediens, lai akceptētu Vācijas atkalapvienošanas projektu. Līdz tam Francija un Vācija izskatījās līdzīgas. Vācijas apvienošanā varēja iedragāt Francijas kā lielvalsts ambīcijas. Tieši tāpēc Francija uztiepa valūtas ūnijas principu, kas bija apzināti orientēta uz Vācijas iespēju ierobežošanu. Vācijai bija «jāpaliek pie ratiem» ar darvas karoti dienišķās tējas tasē.

Pēc tam sekoja valsts austrumu un rietumu «zonu» apvienošana un no šā procesa izrietošās problēmas, kuras publiskajā telpā līdz šim nepiedodami maz apspriestas. Vācija ir izgājusi garu un grūtu postkomunisma ceļu, kas lielā mērā sasaucas ar notiekošo arī pie mums. Bezdarbs austrumu zonā (bijušajā VDR) joprojām ir augsts arī šodien – 10%, un tas ir divreiz augstāks nekā Rietumvācijā. Būtiski atšķiras arī vidējais pārticības un darba produktivitātes līmenis. Sociālisms ir atstājis savas «sliedes» cilvēku apziņā. Tāpat kā pie mums Latvijā.

Tagad «VDR un VFR problēmas» beidzot aktualizējas uz Eiropas skatuves. Izrādās, ka eiropolitika nefunkcionē vienādi pārtikušajos (produktīvajos) un «slinko-dienvidu» reģionos un nauda (Eiropas centrālā banka) ir vienīgie balsti, kas šīs valstis notur kopā.

Eiroūnija savā būtībā ir atšķirīgas nacionālas valstis, kas visas ir Eiropas Savienības dalībvalstis, taču tām nav 100% vienotas intereses. Tāpēc nav īsti skaidrs, kā valūtas ūnijas dalībvalstis spēs izturēt kopā bez kopējas politiskas virsbūves. Nepiemirsīsim Francijas iedzīto spieķi. Tas joprojām rēgojas un ir apskatāms!

Taču atstāsim Francijas egocentrismu nākamajam rakstam un pievērsīsimies Vācijai. Kā modelim.

VDR un VFR problēmas

Kādas ir Vācijas problēmas? Pirmā – demogrāfijas krīze. Ap miljons jaunu sieviešu ir pametušas Austrumvāciju (pēc mūra krišanas), un līdz ar to jaundzimušo skaitļi ir ekstrēmi zemi. Nāksies rēķināties ar darbaspēka deficītu. Otrkārt, neviens no lielajiem, ietekmīgajiem vācu industrijas uzņēmumiem nav izvēlējies sev centru Austrumvācijā. Tāpēc tur esošā uzņēmējdarbība ir pieticīga, sastāvoša no maziem un vidējiem uzņēmumiem, galvenokārt pētniecības un servisa sektorā.

Kas ir pozitīvs? Infrastruktūra. Pirmkārt – dzelzceļi, autoceļi ir izremontēti un pārbūvēti. Sakārtotas arī kādreiz krietni paplukušās Austrumvācijas mazpilsētas, ka šobrīd var kļūt par interesantiem tūrisma objektiem. Otrkārt, izglītības sistēma – 30 universitātes un 55 augstskolas, kas joprojām ir labā zinātniskā līmenī (pretēji Latvijas zinātnes un augstākās izglītības bēdu ielejai).

Caurmēra ienākumu indekss uz vienu iedzīvotāju Rietumvācijā joprojām uzkrītoši apsteidz austrumu zonā dzīvojošos: 110 (1991) – 104 (2009) rietumos pret 57 (1991) – 83 (2009).

Līdzīga aina novērojama arī zinātnes un pētniecības investīcijās uz katru iedzīvotāju Vācijā – 874 eiro Rietumvācijā un 511 eiro bijušajā VDR.

Izeja no bēdu ielejas

Šķiet, ka krīzēm nav neviena cita risinājuma kā neproduktīvu resursu produktīvs izmantojums jeb pārkārtošanās uz jaunām sliedēm. Tas nozīmē «perestroiku», fiktīvo amatu likvidēšanu, algu pazemināšanu caur inflāciju, jaunu uzņēmumu dibināšanas un «iedarbināšanas» atvieglojumus.

Ar šo brīdi visi tie, kas sapņo par zvaigžņu karjeru Holivudā, pēkšņi atjēdzas un piesēžas pie kases aparāta lielveikalā tieši tāpat kā spāņi šobrīd stājas garā rindā pie Brazīlijas vēstniecības pēc darba atļaujām.

Vai šī pārkārtošanās ir patīkama? Protams, nē. Nevienam nepatīk, ja alga tiek pazemināta un investīcijas pazūd. Neviens potenciālais literārais ģēnijs negrib stumt ratiņus lielā noliktavā tikai tāpēc, ka valstij vairs nav naudas viņa ideju ekonomiskajam atbalstam, un arī latviešu ekonomiskie emigranti negavilēs brīdī, kad pat «Īrijas konveijeru» galīgi apturēs vietējā krīze. Tad apstāsies visi zirgi un brieži mūsu karuselī, kuru mēs mēdzam saukt par dienišķo ikdienu.

Nebūs kam uzlēkt mugurā.

Nāksies iet kājām.

Taču neviens nebūs apmierināts.

Īpaši nikni būs demokrāti, kuri joprojām tur pie dzīvības pārliecību, ka politiķi ir instrumenti, ar kuru palīdzību var atrisināt visas parasto ļaužu problēmas. Ja tā, tad ir vienkārši saprast mūsu naidu uz politiķiem – jo viņi taču neko nedara, t.i., nerisina mūsu problēmas. Viņi neiznīcina krīzi un tātad… nedara savu darbu!

Savukārt paši politiķi reizēm runā atklātu valodu. «Jā, mēs zinām, kas būtu jādara, taču mēs baidāmies, ka rīkošanās gadījumā mūs vēlētāji vairs neievēlēs atpakaļ šajos amatos, kuros atrodamies patlaban!» – atzinās medijiem pazīstamais ES politiķis Žans Klods Junkers.

Tāpēc vislabāk uzkraut atbildību «valstij», lai tā drukā naudu un gādā darba vietas. Neatejot no kases!

Visos laikos cilvēkiem ir bijusi ticība, ka «augstākās aprindas» var, prot un spēj atrisināt tautas masu problēmas. Agrāk šim mērķim piesauca Dievu un pastiprināja šo pārliecību ar lūgšanām baznīcās. Tagad Dieva vietā nostājusies lorda Keinsa teorija.

Palūgt Dievam, nevis rīkoties pašam

Ideja par to, ka visu var atrisināt ar valsts naudas investīcijām (Parex, BB, AirBaltic), joprojām ir spēkā. Tiem, kas pārstāv šo līniju, liekas, ka nav svarīgi, kur tiek investēts, galvenais, lai nesamazinās pirktspēja. Tāpēc Brisele tagad turpina spiest pie sienas vāciešus, lai viņi atkal aizdod Grieķijai, kas … iespējams, beidzot atlaidīs no darba labi atalgotos mežsargus, kas joprojām strādā uz kuģiem. Kas notiks pēc tam? Mežsargi ies ielās un protestēs! Jo, kā norādīja Makiavelli, – šodienas eksistējošās intereses ir ar daudz skaļākām balsīm nekā produktīvās nākotnes izredzes.

Keinsismu šodien atbalsta lielās, etablētās organizācijas, turpretī uzņēmējdarbības attīstību un jauno domāšanu stutē nākotnes vāji saklausāmās balsis.

Kārlis Markss kādreiz rakstīja, ka reliģija esot opijs tautai. Šajā apgalvojumā ir daļa taisnības, jo mācītāji vienmēr ir ieteikuši ticīgajiem vērsties pie Dieva ar lūgšanām saistībā ar savu konkrēto problēmu atrisināšanu. Palūgt Dievam, nevis rīkoties pašam. Pie tam Dievam nekad netiek pārmests (neviens nepieprasa viņa demisiju!), ja prasītais netiek piegādāts. Neviens taču nevainos Debesu Varu, ja problēmu atrisinājuma «piegādes» no debesīm tiks novēlotas vai ignorētas. Nē, lūdzējs vainos pats sevi par nepietiekami sirsnīgu lūgšanu darbu. Protams, es nedaudz pārspīlēju. Protams! Taču paļāvība uz valdību un ekonomiskajiem modeļiem funkcionē tieši pēc šīs pašas shēmas. Nolaidīsies no debesīm Deus ex machina un «viss būs kārtībā». Kāds cits atrisinās mūsu problēmas!

Tagad tas jādara Briselē un Luksemburgā.

Kāpēc viņiem neiet?

Tāpēc, ka varai Briselē vajag vēl vairāk varas!

Droši, ka arī jums, cienījamo lasītāj, ir nācies dzirdēt šo frāzi!

Keinsisms zinātniskā tonī turpina pārliecināt, ka vienīgā izeja ir vēl lielākas varas piešķiršana tiem, kas jau sēž pie stūres, bet nespēj tikt ārā no ekonomisko problēmu purva.

Pagaidām nekas neliecina, ka mūsu politiķu rīcībā būtu vēl kādas efektīvas metodes, kas palīdzētu izvairīties no sekām, kuras izraisījuši līdzšinējo valstu, valdību, banku un institūciju vadītāju muļķība un alkatība.

Vai mēs balsotu par politiķiem, kas beidzot godīgi atzītu savu iespēju ierobežotību?

Ticīgie paļaujas uz Dievu, bet ko lai dara neticīgie?

Tie, kuriem vajag politisko mesiju, cilvēku, kas ir apveltīts ar pārdabiskiem spēkiem?

Man šķiet, ka cilvēki saprastu, ja beidzot tiku runāts atklāti.

Čērčils savulaik britiem paziņoja skaidri un gaiši: mūs gaida laiks ar «asinīm, sviedriem un asarām» un pēc tam Lielbritānija piedzīvoja uzplaukumu.

Man šķiet, ka demokrātija būs ieguvēja, ja politiķi beidzot pievērsīsies patiesībai.

Ieguvēja būs arī Latvijas valsts un tās cilvēki.

Krīzes izraisa cilvēku muļķība un alkatība un laime sastāv no nelaimēm, no kurām mums ir izdevies izvairīties.

*Keinsisms ir ekonomikas teorija, kura paredz daļēju valsts iejaukšanos ekonomikā. Keinsisma teorijas ir balstītas uz 20. gadsimta pirmās puses britu ekonomista Džona Meinarda Keinsa idejām.