Savas dzīves atvieglošanai cilvēks lasa instrukciju grāmatas un mācās no citiem mūžīgās gudrības avotiem. Ieskaitot filozofiju. Pārdomu, apcerīgās grāmatas šodien esot ļoti pieprasītas. Iespējams, ka virzienu uzjundījis stoicisma popularitātes pieaugums ASV un Eiropā, kas pašlaik nonācis arī pie mums no Silīcija ielejas pie Sanfrancisko līča. Viņiem minētā garīguma sfēra esot ļoti svarīga, tāpēc tur tiekot rīkoti izcili dārgi, izglītojoši semināri, ieviestas apjomīgas mājas lapas par šo tēmu un izdotas rokas grāmatas ar mērķi – atmodināt publikā interesi par helēnisma laika filozofijas virzienu, kurš aptvēra loģiku, fiziku un ētiku. Koncentrējoties uz savaldību, iztiekot bez uzbudināšanās un noenkurojoties cilvēciskās cieņas robežās.
Filozofija kā stabilitātes balsts
Tas, ka filozofijas principi var kļūt par satrauktā un uzbudinātā moderno laiku cilvēka mierinājuma koncepciju, nav nekas jauns. Sokrāts, Aristotelis, Platons vai Cicerons uzskatīja filozofiju par nepieciešamu ārstēšanas kursu dvēselei. Romiešu filozofs un katoļu svētais Anīcijs Boēcijs jau 500 gadus pirms Kristus uzrakstīja tekstu ar nosaukumu „Filozofijas mierinājums“.
Autors pie teksta strādāja smaga stresa apstākļos, jo cietumā gaidīja sava nāves soda izpildīšanas dienu. Samierināšanās caurvij viņa tekstus. Boēcija pieticīgais varonis savā sarunā ar izdomātu Filozofijas kundzi kļuva par vienu no visos laikos visvairāk lasītajām filozofijas grāmatām.
Taču dzimst arī jauni tīrradņi šajā jomā. Pavisam nesen Šveicē dzimušais (1966) britu filozofs Alēns de Botons publicēja kārtējo grāmatu par filozofijas nozīmi ikdienas dzīvē. Atsaucoties uz Boēcija atklājumiem un pieņēmumu ka lielo filozofu darbi var ikvienam no mums palīdzēt tik galā ar dzīves problēmām un saprast mūsu dzīves misijas mērķi un uzdevumus. Vieniem šie darbi ļoti patika, bet citiem šķita pārāk terapeitiski. Tā teikt – profilaktiski.
Šoreiz aicinu pievērsties Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta filozofijas profesora Kīrana Setija (Kieran Setiya) darbiem. Viņš daudz rakstījis par ētiku, prāta filozofiju un epistemoloģiju. Tajās autors lieliski apraksta kā cilvēks spēj tikt galā ar dažādiem dzīves pārbaudījumiem: ar krīzēm, vainas, kauna sajūtu, ciešanām un pārdzīvojumiem. Taču nekur nav pateikts kā būvēt savu ideālo jeb vislabāko dzīvi. To pašu pēc kuras ilgojas visi cilvēki. Nē, šāda kursa viņa navigācijā nav.
Setija jaunākais darbs „Dzīve ir grūta“ (”Life is hard. How philosophy can help us find our way”, Riverhead Books) būtiski atšķiras no saviem tematiskajiem priekšgājējiem. Iespējams tāpēc, ka autors ir profesionāls filozofs un viņa starta pozīcija vienmēr ir pragmatiska. Viņam šķiet, ka morāles filozofijai ir tikai un vienīgi praktiski mērķi. Proti – tā var palīdzēt padarīt cilvēkam savu dzīvi pietiekami labu (good enough), tātad paciešamu. Ideāla dzīve jeb sapņu valsts, pēc kuras tiecas daudzi citi filozofi, viņu neinteresē. Tātad šeit ir runa nevis par to kādai dzīvei būtu jābūt, bet gan kāda tā faktiski ir un kā ar esošo dzīvi tikt galā.
Setija iemāca izmantot filozofijas instrumentus, lai ar to palīdzību izkļūtu ārā no „šaurām dzīves bezizejām“ un iesaka neizvirzīt sev nereālus mērķus. Visus pārbaudījumus, kuru dzīve mums izvirza, būtu jāapskata skaidri, gaiši un analītiski, bez konspirācijas teoriju vērpšanas vai horoskopu un pravietojumu studēšanas. Visos gadījumos ir iespējas izveidot stratēģijas, kas mazina traumas, pāridarījumu efektus un negadījumu sekas. Tas pieprasa reāli redzēt savu dzīvi, nevis emocionāli izvairīties no prognožu un faktu vērtēšanas.
Vai laime ir mērķis?
Vairākās vietās savā tekstā viņš uzsver domu, ka laimes sasniegšana nevar būt cilvēka dzīves mērķis. Laime esot himera jeb iedomu stāsts. Šajā sakarībā Setija citē Nīči:“ Cilvēce netiecas pēc laimes, te vienīgais izņēmums ir angļi“. Šī frāze esot pļauka Nīčes britu kolēģiem Džeremijam Bentamam un Džonam Stjuartam Millam. Nezinu, vai varu pievienoties šim apgalvojumam. Domāju, ka nevaru. Nejēdzīgi apšaubīt cilvēka vēlmi būt laimīgam.
Interesanti, ka Satijam nepatīk arī ļaudis, kas izveidojuši “pozitīvās domāšanas“ ideoloģiju un pieņēmumu, ka cilvēks savā dzīvē spēj sasniegt visu ko vēlas. Šādos gadījumos neveiksmes un neizdošanās tiek novērtētas ka neizdarība, talanta trūkums vai cilvēka paša kļūdīšanās. Jo pārlieku pārspīlētais optimisms „jūrā līdz potītēm“ var izraisīt smagas vilšanās no kurām daudzi netiek vaļā visu savu mūžu. Sākas vainas sajūtu plūdi un pašcieņas sabrukums nevis tāpēc, ka neveiksminieks to būtu pelnījis, bet gan nereālu mērķu izraudzīšanās dēļ.
Setija domā, ka šāda pieeja dzīvei un sev rada priekšnosacījumus gigantiskam egoismam un jūtu vēsumam pret sevi un citiem. Tādā projektā nav vietas empātijai. Visi, kuriem kaut kas neizdodas, skaitās neveiksminieki un nožēlojamas būtnes. Šādiem cilvēkiem šķiet, ka pastāv kāda maģiska saite starp maniakālu optimismu un panākumiem dzīvē un karjerā. Nedomāju, vai viņam var 100% piekrist šajā pieejā dzīvei. Optimisms ir nepieciešams, lai ko sasniegtu un ticētu savai apņēmībai. Taču Setijam šķiet, ka cilvēkam visiem spēkiem dzīvē jāizvairās no ciešanām un sarūgtinājuma. Ja šāds brīdis pienāk, tad cilvēkam jābūt empātiskam pašam pret sevi un līdzīgu brīžu skaits jāsamazina cik vien iespējams.
Šajā virzienā Setija sludina to pašu, ko reliģija. Proti, kā visas monoteisma ticības, arī viņa mācība cīnās ar teodicejas (théodicée) jeb ļaunuma eksistences problēmu. Dievs ir labs un varens, taču paralēli pasaulē eksistē ļaunums un ciešanas.
Par šo tēmu 300. gadā filozofs un agrīno kristiešu autors Laktancijs rakstīja sekojošo: „ Vai nu Dievs grib iznīcināt ļaunumu, bet nespēj, vai arī viņš nevēlas to darīt. Ja viņš vēlas, bet nespēj, tad viņš nav visuvarens, kas faktiski ir pretrunā Dieva būtībai. Ja viņš negrib to darīt un nespēj arī, tad ar šo iet pret savu dievišķo dabu un tad viņš nepavisam nav Dievs. Tad nu atliek tikai viena iespēja – viņš var un spēj to izdarīt (tas atbilst viņa būtībai), taču mums atliek nesaprast no kurienes nāk ļaunums un kāpēc Dievs to vēl nav iznīcinājis?“
Setija netic Dievam. To viņš grāmatā ir nepārprotami deklarējis. Tāpēc diskusija ap teodiceju nav par Dieva eksistenci jeb ciešanu jēgu. Nē, par to nav runa. Drīzāk tiek izmantots pieņēmums no reliģijas par to, ka ciešanas un sāpes ir cilvēka dievišķā pārbaude (tests) vai arī sods par pārkāpumiem iepriekšējās paaudzēs. Viņam ir būtiski iebildumi pret posta idealizēšanu, piemēram apgalvojot, ka vēža diagnoze ir sava veida „svētība slēptā veidā“. Ciešanas vienmēr jāsagaida ar empātiju un jādara viss, lai no tām izvairītos un samazināt to klātbūtni savā dzīvē.
Seši ciešanu cēloņi
Ļoti vieglā valodā, ar strauji saprotamu argumentāciju, Setija apskata sešus cilvēka ciešanu cēloņus: slimību vientulību, sēras, neveiksmes, netaisnību un bezjēdzību. Piemērus autors izmanto no mākslas, sporta un popkultūras. Palīdzīgu domu klāstu šeit sniedz divi Setijas iemīļotie filozofi Airisa Merdoka un Simone Veila. No Veilas viņš pārņēmis pieņēmumu, ka mierinājumu reti iespējams sasniegt loģiskas analīzes ceļā. Lai mierinātu sarūgtinātu vai skumju cilvēku, nepieciešams nosaukt notikušās lietas citādā veidā un kontekstā. Tas, kuram pēkšņi zudis dzīves mērķis un jēga, būtu orientējams uz līdz šim iegūto ikdienas attiecību pieredzes, piedzīvoto piedzīvojumu un atklāsmju vērtības novērtējumu.
Dzīve būtu jāuztver kā process nevis kā projekts. Piemēram, cilvēks var izjust laimes un atvieglojuma sajūtu pēc garām ikdienas pastaigām, krosa. Taču, ja kāds no mums piesakās skriešanas sacensībām, samaksā dalībmaksu un gatavojas mačiem, viņš automātiski pārvērš šo piedzīvojumu par projektu, kuru „iespējams izmērīt“. Proti, viņš būs vai nu uzvarētājs vai zaudētājs.
Protams, ka mēs visi apkārtējos iedalām uzvarētājos un zaudētājos. Samērojam ar iedomātu mērķi un vērtības lekālu. Tas ir nevajadzīgi, jo neko pozitīvu faktiski mums nedod.
Ceļvedis sāpju pasaulē
Mātes slimības laikā, Setija tika meklējis glābiņu Nobela prēmijas laureātes, franču rakstnieces Annijas Erno piezīmēs, kuras rakstniece apraksta mammas aiziešanu ar Alcheimera slimību. Viņam pašam visu mūžu bijis jārēķinās ar smagām sāpēm ikdienā, hroniska iekaisuma dēļ. Viņa pieredze šajā jomā ir vērtīga lasāmviela ikvienam, kurš vēlas iemācīties tikt pāri savām likstām. Mātes cieņpilna aizvadīšana viņā saulē un prasme noturēties „virs ūdens“. Tāpēc viņa vēlējums mums lasītājiem ir ļoti lakonisks un skaidri saprotams: izvēlieties tikai tos mērķus par savējiem, kurus sasniegt ir reāli iespējams. Piemēram, nav saprātīgi iedomāties, ka smagi slimā māte pēkšņi izveseļosies un viss būs atkal labi. Šāda cerību stara vietā, autors piedāvā citu risinājumu: „Ceru, ka kaut kad atkal sastapšu savu mammu, turēšu viņas plaukstu savās rokās un mēs pastaigāsimies gar jūru. Tieši gar ūdens malu. Kur paisums satiekas ar bēgumu. Tilts ar savām varenajām arkām turpinās sekot zemes kustībām un ar šo it kā turpinās laika plūdumu straumē“. Autors pieņem negrozāmu faktu un mēģina to tulkot sev pieņemamā veidā.
Kā jau atzīmēju, Setija kritiskajā un psiholoģiski smagajā laikā lasīja Annijas Erno piezīmes, kas tika publicētas spontāni un nepārstrādātas. Viņa emocionāli spēcīgi un literāri meistarīgi apraksta savu māti kā spēcīgu un gudru sievieti. Rāda kā šo brīnišķīgo cilvēku nežēlīgi aprij slimība. Visbeidzot šokējošs ir viņas pašas spoguļattēls, kurā rakstniece redz un attēlo sevi. Tajā brīdī Annija esot gaidījusi mātes nāvi kā atbrīvotāju no ciešanām un slimības posta. Taču arī mātes nāves brīdī neierodas atvieglojuma sajūta. Vainas apziņa paliek spēkā. Sāpēs un ciešanas ir tik smagas, ka tās nav iespējams aprakstīt un nav durvju pa kurām no mokām būtu iespējams iziet ārā. Svaigā gaisā.
Interesanti ir Setija secinājumi: cilvēkam ir jāsamierinās, ka ciešanas ir neizbēgamas un nepieciešamas. Tā ir samaksa par mīlestību. Ciešanu tumsas pieņemšana un akcepts nozīmē, ka pēc tam būs gaisma un durvis uz prieku. Pēc ciešanām un sāpēm nāk mīlestība. To nodrošina cilvēks, kurš ir aizgājis.
Nav izslēgts, ka laime tomēr nav nedz himera, briesmonis vai arī stihija. Daudzi no mums (savā ikdienā) enerģiski meklē laimi, atgādinot cilvēku, kurš regulāri medī savas brilles un nepamana, ka tās vienmēr ir tur pat – uz deguna.
Diezgan maz cilvēku apzinās savu ikdienas laimi, jo visu laiku ir negausīgi un grib vairāk.
„Visa mūsu dzīve ir pārpilna brīnumu, tikai mēs paši to nepamanām un saucam par ikdienas lietām. Lai gan tie ir – laimes avoti“ (Hans Kristians Andersens)