Stokholma: klubi, bāri, diskotēkas

Klubi, bāri, diskotēkas 

Foto: Sandra Veinberga

 Zviedrijā ir pieņemts izklaidēties, dejojot visos vecumos. Tāpat arī iepazīties ar jauniem draugiem bāros un deju plačos. Šis atpūtas veids ir izplatīts, tāpēc dažādos Stokholmas bāros un diskotēkās ir dažāds vecuma cenzs. Pie ieejas šiem pasākumiem parasti ir durvju sardze, kuras uzdevums ir neielaist telpās tos, kas neietilpst attiecīgajā vecuma grupā vai kādā citā veidā neatbilst prasībām (ir iedzēruši pārāk daudz alkohola, nav atbilstoša apģērba u.t.t.).

Tāpēc apmeklējot bārus un diskotēkas kā arī deju zāles jauniešiem (kas izskatās pēc pusaudžiem) vienmēr jāņem līdzi personu apliecinošs dokuments ar fotogrāfiju, kas liecina cik jums ir gadu. Tas pats attiecas uz apģērbu.

Turpinājumā ir uzskaitīti tikai daži no šiem bāriem un restorāniem, pievienojot vecuma cenzu un prasības. Arī šajā gadījumā ir jāpiebilst, ka dažu bāru un deju zāļu “mūžs” reizēm mēdz sarukt negaidīti strauji, tāpēc var gadīties, ka grāmatas izdošanas brīdī, kāds no nosauktajiem vairs nebūs pieejams apmeklētājiem.

Jāpiebilst, ka ieeja visās diskotēkās jāmaksā ieejas biļete.

Café Opera

Stokholmas pats populārākais restorāns, bārs un vieta dejošanai. Vakaros iecienīta populāru personu, popmūziķu apmeklējuma vieta, to skaitā Madonna, Rikijs Mārtins u.c.  Pati apmeklētākā vieta ir  restorāna bārs. Lai iekļūtu bārā vakarā, jums jābūt vismaz 20 gadus vecam un eleganti tērptam cilvēkam. Taču šeit samērā grūta iekļūšana, jo ir daudz gribētāju. Pa dienu un pēcpusdienās – galvenokārt vieta paēšanai. Operahuset. Foto: Cafeopera.se

 

 

Spy bar

Zviedrijas populārāko personu bārs, iecienīta satikšanās vieta: vadošajiem sportistiem, žurnālistiem, mūziķiem, IT elitei, jaunajiem aristokrātiem, māksliniekiem. Diemžēl iekļūšana šajā bārā ir tikai kluba biedriem vai šo biedru paziņām un draugiem. Reportāžas no šī bāra ir zviedru vakara avīžu “maize”. Iekļūšana šeit atļauta tikai no 25 gadu vecuma. Birger Jarlsgatan 20

 

Golden hits

Populāra deju un atpūtas vieta tiem, ka pāri 23. Kungsgatan 29.

 

Göta Källare

Sodermalmes labāka deju vieta. Klasiska un iecienīta. Publika nomainās minimāli. Maksimāli tuvu zaļumballes atmosfērai. Folkungagatan 45

 

Stampen

Klasisks džeza klubs. Nedaudz apskrapstējis interjērs, bet ar laiku var pierast, pat iepatīkas. Neliels, tāpēc bieži apmeklētājiem pietrūkst vietas. Stora Nygatan 5

Sturecompagniet

Liels naktsklubs, trīs deju zāles, vislabākās Stokholmā. Pietiekoši labs ēdiens arī restorānā. Īpašā nišā telpas tikai gejiem (tā sauktais geju stūris). Atvērts līdz pieciem no rīta  naktī uz sestdienu. No 18 gadiem. Stureplan

 

Nalen

Vēsturiskas un klasiskas deju zāles cilvēkiem – vislabākajos gados. Valsis, tango, fokstrots u. tml. Regeringsgatan 74

Mosebacketerrasen, (Mosebacke Torg 3, Stockholm)

 

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Ceļvedī minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

 

 

 

 

Nastja kā Zelta Zivtiņa vai oligarha atriebība Staļina stilā

TVNET

Speciāli TVNET

Nastja Ribka nekautrējas no tā, ka ir biezu silikona lūpu īpašniece, piedzīvojumiem bagāta kungu, vīriešu un veču kolekcionāre. Ja viņa būtu vīrietis, tad liela sabiedrības daļa viņu par to cienītu un apbrīnotu. Taču kā sievietei Nastjai jārēķinās ar negantiem raksturojumiem, izsmieklu un apsaukāšanu. Tā tas pie mums pieņemts. Taču tieši viņa atmaskoja pērna gada lielāko politisko sensāciju. Parādot, kā krievu oligarhs Oļegs Deripaska kopā ar Krievijas ministriem, amatpersonām diskutējis sensitīvus jautājumus ASV attiecībās ar „Krievijas skandālu“ un Kremļa palīdzīgo roku Donalda Trampa ievēlēšanas lietā. Tas nozīmē, ka maza, enerģiska eskorta servisa meiča no Baltkrievijas šoreiz nostrādājusi skarbi, ja visa pasaules prese gatava sekot notikumu gaitai viņas preses konferencē. Taču tas vēl nav viss. Īstenībā viņu sauc Anastasija Vašukēviča un viņai ir nevis 18, bet gan 28 gadi. Vai tas ko maina? Nē, jo summa nemainās, ja maina saskaitāmo kārtību.

Eskorta meiču loma pasaules politikā

Šī tēma ir diezgan plaši apspriesta, jo daudzi izlūkdienesti „štirlicu“ vai „iļjiču šakāļu“ vietā ērtāk un labāk izmanto eskorta jeb „intermeitenes“, kas  piegādā informāciju pretizlūkošanas pinkertoniem vieglāk, ātrāk un ērtāk nekā „džeimsibondas“. Tāpēc Maskavā strādājošās eskorta meičas došanās līdzi oligarham Oļegam Deripaskam ekskursijā uz Norvēģijas fjordiem (2016) nav nekas ārkārtējs. Oļegs ir viens no turīgākajiem krievu oligarhiem. Viņam pieder industriāls konglomerāts Basic Element un bagātības avots ir alumīnijs. Ir zināms, ka Oļegam ir tuvas attiecības ar Polu Manafortu (Paul Manafort), kas darbojies kā Donalda Trampa vēlēšanu kampaņas vadītājs.

Deripaskas jahtā toreiz vizinājās arī pelēkais Kremļa kardināls un vicepremjerministrs Sergejs Prihodjko. To visu zinām tāpēc, ka Nastja Ribka notiekošo uz jahtas filmēja un pēc tam savietoja filmēto materiālu savā Instragram kontā (ko pēc tam gan izdzēsa). Tur varēja pavērot sarunas, kurās Deripaska un Prihodjko pauž skumjas par rusofobiju un nosoda ASV diplomāti Viktoriju Nulandu.

Ekrānšāvņš

Šodienas sociālo mediju uzplaukuma laikā šādus kontus mēdz aplūkot tikai eskorta meiču draugi un kolēģes. Taču, ja pie šāda materiāla ķeras klāt ietekmīgi žurnālisti vai politiķi, tad „plaukstiņpolka“ pēkšņi pārvēršas ūdeņraža bumbā. Tieši šādu informatīvā materiāla transformāciju paveica krievu opozīcijas politiķis Navaļnijs, kas pacēla šo informāciju pavisam citos publicitātes augstumos

Tagad 8 miljoni skatītāju varēja redzēt, kādas ir Kremļa konkrētās saites ar oligarhiem un ASV pašreizējo vadību. Kas ir krustpunkts Pauls Manaforts (Paul Manafort) un kā viņš ir strādājis Kremļa interesēs Ukrainā, cieši draudzējas ar Oļegu Deripasku un bijis Kremļa interešu lobists ASV.

Taču atgriezīsimies pie Oļega Deripaskas, kas ir iekļauts amerikāņu sankciju sarakstā, un šis apstāklis, protams, traucē viņa biznesam.

Bildīšu nodevība

Protams, visu nedrīkst „izlikt internetā“ apskatei. Nastja (Anastasija) tomēr gribēja palielīties un ielika Instragram materiālu, kuru vēlāk kā trumpja dūzi savā vēstījumā izmantoja Navaļnijs. Deripaska noreaģēja tieši tāpat kā mūsu pašu oligarhi un sovjetsima laika priekšnieki, t.i. – ja patiesība nāk gaismā, tad jānošauj ziņnesis. Ribka sabijās un aizbēga uz Taizemi, kur viņu pēc kāda laika aizturēja kopā ar Aleksu Lesliju jeb īstajā vārdā Aleksandru Kilirovu. Pēc deviņiem mēnešiem Taizemes cietumā viņu nosūtīja atpakaļ uz Baltkrieviju, taču krievi viņus pārtvēra tranzīta zonā Maskavā. Tur Ribku aizturēja, apcietināja, apsūdzēja par netiklību un prostitūcijas organizēšanu. Grūti noticēt, ka tas notika nejauši, jo Ribka jau iepriekš bija publiski ziņojusi, ka vēlas prasīt politisko patvērumu ASV. Viņai esot vēl diezgan daudz kompromitējoša materiāla medijiem, ko pastāstīt par politiķiem. Tieši viņa skaļi paziņoja, ka varot piedāvāt pierādījumus par oligarha Deripaskas iesaistīšanos Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņas gaitā ASV. Deripaska esot līdzdarbojies manipulatīvajās politiskajās akcijās pret Hilariju Klintoni un darījis visu, lai pie varas nāktu Donalds Tramps. Vēlāk Ribka šos paziņojumus atsauca, un nevienam nav grūti uzminēt, kāpēc viņa tā rīkojās. Aleksandra Navaļnija rīcībā ir pierādījumi, ka Deripaska ir izmantojis spiediena taktiku, lai panāktu Ribkas apcietināšanu Taizemē. Viņam izdevās veikt spiedienu uz Taizemes iestādēm, un tajā brīdī Ribka saprata, ka droši nav nekur.

Tagad oligarhs pieprasa gigantisku sāpju naudu no Ribkas. Šādi mēdz rīkoties saskaitušies oligarhi un naudasmaisi arī pie mums Latvijā. Kāpēc gan turīgs cilvēks, kuram neko būtisku neizšķir pieprasītie tūkstoši, šādi rīkojas? Kāpēc viņš neliekas mierā? Neļauj šim faktam nozust no mediju dienas kārtības? Šim solim ir tikai viens izskaidrojums – Ribka ir nopietns drauds viņa eksistencei. Tas nozīmē, ka viņas rīcībā tomēr ir kādi nopietni kompromitējoši fakti un videomateriāls. Nupat Ribka esot atbrīvota no ieslodzījuma, taču notikumi tāpēc nav beigušies.

Sodīšanas teātris

Ribka nenodarbojas ar politiku. Viņa to demonstrēja arī savas pēdējās preses konferences laikā Maskavā, uz kuru pati vispār neieradās. Viņas advokāts to izskaidroja ļoti sovjetiskā stilā: “Ko jūs gribat! Viņa taču ir meiča!” Ar šo formulējumu arī tika pateikta visa pašreizējās Krievijas sabiedrības attieksme pret „visādām“ Nastjām, Natašām, Anastasijām un Ribkām. Tas, ka Ribkai tika draudēts, ir nepārprotami, jo nesen viņa publiski un pazemīgi atvainojās Oļegam Deripaskam un solīja viņu nekādā veidā vairs publiski nekompromitēt. “Ticiet man, man pietiek!” teica jaunā sieviete ar bizēm stikla būrī, tiesas zālē.

Šāds sodīšanas akts izskatās ļoti iestudēts, un mediju atspoguļojums robežojas ar viltus ziņas standartu.

Vai Ribka ir bīstama Deripaskam un Kremlim? Pagaidām grūti pateikt, vai viņai patiešām ir šie videoieraksti, kas nopietni spētu kompromitēt ietekmīgas politiskas varas personas Krievijā un ASV. Pagaidām krievu mediji visiem spēkiem cenšas padarīt eskorta meiču smieklīgu, zemisku un muļķīgu sabiedrības acīs. Ja arī viņa vēlāk nāktu klajā ar smagiem atmaskojumiem, tad sabiedrība vairs neticētu “tik sliktai meitenei”. Mani šajā komēdijā interesē tieši veids, kādā bagāts Krievijas oligarhs iemīda zemē sievieti kā “sliktu cilvēku” ar pērkamu masmediju un varas palīdzību. Galu galā pats pirka eskorta pakalpojumus, bija apmierināts, bet tagad, kad informācija noplūda Navaļnija štābā, soda Nastju Ribku par to, ka viņa parādīja sabiedrībai patiesību.

Šis personību nomelnošanas teātris, kas dzimis Staļina laikā un tiek praktizēts arī šodien, ir ļoti neglīta un nejēdzīga “melnās publicitātes” forma, kas tiek plaši praktizēta arī pie mums Latvijā. Diemžēl tā tas ir. Tā mērķis ir radīt sabiedrībai iespaidu, ka kāda konkrēta persona ir slikts, ļauns, zemisks un nelietīgs cilvēks, tāpēc nedrīkst ticēt nevienam šīs personas izteikumam vai atmaskojumam.

Vai Ribka ir upuris? Jā un nē. Viņa ir sapratusi šo skandālu kā biznesa akciju un pašlaik piedāvā savus pakalpojumus oligarhu pavešanas jomā. Deripaskas gadījums ir viņas biznesa vizītkarte. Ar šādu notikumu pavērsienu, šķiet, nerēķinājās neviens, Oļegu Deripasku ieskaitot.

Taču metode, ar kādu Deripaska cīnījās pret Zelta Zivtiņu, ir staļiniska. Nožēlojama un anulējama arī pie mums. Vīriešiem svarīgākais ir uzvarēt, sievietēm – nepadoties. Šajā situācijā uzvar Ribka, jo viņai ir lielāka neveiksmju pieredze nekā naudīgajam oligarham.

Laiks rādīs, kas notiks finālā, kas šajā traģēdijā vēl tikai būs.

Ejiet uz filmu #Bille. Noskatieties to. Īsa recenzija pēc pirmizrādes

Kadrs no filmas Bille. Credit: Forum Cinema.

Piektdienas vakarā Rīgā izdevās nobaudīt spožo, emocionāli jūtīgo pašmāju ražojumu, pilnmetrāžas filmu Bille. Saulainā pēcpusdiena lēni bīdīja pa Spledid Palace atvērtajām durvīm pirmos skatītājus. Ar 30 minūšu nokavēšanos piedzīvojums pagātnē (ziedu smaržas pavadībā) varēja sākties.

Vai nevar iztikt bez propagandas?

Neesmu kultūras pasākumu „Latvijas simtgadei” piekritēja un atbalstītāja. Bille arī iekļaujas ciklā. Šis apstāklis bija viens no iemesliem, kāpēc uz filmas pirmizrādi devos ar lielu skepses sajūtu, jo līdzšinējie simtgades mākslas ražojumi mēdz būt piesūcināti ar tā saucamā „valsts patriotisma” apliecinājumu (kas konceptuāli pārmantots no Padomu Savienības imperatīvās lielšovinisma idejas). Manuprāt patriotismam nav nekā kopīga ar dzimtenes mīlestību. Tie, kas maksā par šiem mākslas darbiem (no valsts kases) – ierēdņi un politiķi, iespējams šo atšķirību nesaskata. Iespējams, ka viņi būs pieprasījuši no filmas veidotājiem atkal kādu militāru parādi novembra vidū vai citas militārpatriotiskas akcijas kadra priekšplānā. Manas bažas šoreiz apstiprinājās tikai daļēji. Nezinu, vai pie tā vainīgas Kultūras ministrijas instrukcijas, jeb autori paši šīs epizodes uztvēra kā nepieciešamu nodevu. Patriotisma plakātiskās propagandas kadri gudru skatītāju pazemo, jo pieņem, ka ikviens latvietis nav pietiekoši patriotisks. Tā rīkojās Staļins, Hitlers un mūsdienās Putins. Taču, vai tādi skatītāju pašcieņu pazemojoši paņēmieni der demokrātiskā 100 gadus svinošā Eiropas valstī Latvija? Domāju, ka nē. Tas jau ir cits stāsts, par kuru noteikti nepieciešams runāt arī mūsu publiskajā telpā. Citādi pa gaiteņiem un auditorijām turpinās cirkulēt baumas par to, ka „simtgades pasākumus kritizēt nedrīkst”. Tikmēr atgriezīsimies pie Billes.

Režisores Ināras Kolmanes panākums

Filma pievēršas mazas meitenes bērnības ainām Rīgas Grīziņkalna rajona strādnieku mājā. Šī pilsētas daļa brīvvalsts 20. – 40. gadu posmā bija trūcīgo latviešu ģimeņu apmešanās vieta. Urbanizācijas apstākļos jaunie ļaudis no laukiem, ar cerību pilnām kabatām ieradās Rīgā, lai meklētu materiālu pārticību pilsētas piedāvātajās iespējās. Jāņa Grīziņa klasiskais darbs „Vārnu ielas republika” ir viena no spožākajām pērlēm šīs subkultūras aprakstā. Tagad mums būs arī Bille. Starp citu, arī mani vecvecāki šajā laikā dzīvojuši Zvaigžņu ielā. Tāpēc mātes stāstos ir vīdējušas Billes piedzīvotās problēmas un pārdzīvojumi, kas daļēji sasaucās ar Vizmas Belševicas aprakstītajām bērna eksistenci trūkumā, postā un vecāku ķildās. Tas nozīmē, ka Ināra Kolmane ar šo ir pirmā latviešu kinorežisore, kura beidzot iedziļinās tipiskās, eksistenciālās cilvēka problēmās noteiktā laika periodā Eiropas vēsturē.

Bille pasaules kino kontekstā

Līdzīgi stāsti no mazu meiteņu un zēnu dzīves šajā laikā izlasāmi arī citu tautu literatūrā un pamanāmi filmās. Tieši šis – vispārcilvēciskais Billes aspekts ir tas, kas paceļ šo jauno latviešu filmu augstākā līmenī, jo piedāvā cilvēcisku problēmu bergmaniskā dziļumā. Paši filmas veidotāji savos sižeta raksturojumos gan uzver, ka stāsts ir par bērna pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem. Man šķiet, ka Kolmanes stāsts ir sanācis daudz dziļāks un tā galvenās varones ir šī laika nelaimīgās sievietes, kas ieradušās lielpilsētā, bet nespēj tur atrast darbu, laimi un pārticību. Apstākļu spiestas, viņas nonāk līdz nežēlības destruktīvumam, izrēķinoties pat ar savu bērnu. Te vēlētos uzteikt vienu no spožākajām filmas zvaigznēm – Billes mātes lomas atveidotāju Elīnu Vāni. Izcili smalkjūtīgs, trausls un pārdomāts negatīvas, slimas un egoistiskas lomas atveidojums. Viņai piekļaujas arī profesionāli spožās Lolita Cauka, Lilita Ozoliņa un Guna Zariņa. Arturs Skrastiņš noturas līmenī (līdzās spožo latviešu aktrišu ansamblim) un piedāvā neparastu tēti. Vājībām, trūkumiem apsēstu vāja rakstura ģimenes galvu, kas nespēj attaisnot savu eksistenci pieaugušo acīs, taču uzvar kaujā par mūsu simpātijām ar mazo Billi uz rokas.  Reti kinoekrānā pamanāms neliekuļots maigums tuvplānā kā šajā gadījumā – tēva mīlestībā pret meitu: satikšanās, slimības, pastaigu ainās. Skrastiņš piedāvā ko vairāk par lādzīgumu.

Filma sastāv no lieliskām epizodēm kā pērlēm, kuras izdevies realizēt, pateicoties perfektam latviešu leģendārās kinomākslinieces Ievas Romanovas ieguldījumam. Viņas darbs latviešu kino ir profesionāli perfekts. Uzkrītoši tas ievērojams Ievas Romanovas veidotajās pirmās brīvvalsts vides mizanscēnās, kur katrai detaļai ir sava nozīme, lai ievestu mūs mūsu valsts telpā pirms 90 gadiem. Sakot no Agrās rūsas un beidzot ar Billi.

Labākā epizode

Labākā filmas epizode ir gājiens pēc aizdevuma pie bagātās tantes laukos. Rabarbera lapu zupa un dialogi šajā vidē ir asprātīgi un aktieru darbs – atbilstoši spožs. Brīžos, kad pieaugušie aktieri „paņem uz sevi” filmas dramaturģisko slodzi, filma stabilizējas un kustas. Epizodēs, kurās kameras operators cenšas izturēt uzvaru uz bērna ciešanām, kustība palēninās. Iespējams, ka tāda arī ir bijusi režisores vēlme – raudzīties uz pasauli caur bērna acīm. Taču viņai ir izdevies kas vairāk – izgaismot pieaugušo cilvēku egoismu, kas, izpaužoties savstarpējā neiecietībā, strīdos un negantumā, smagi traumē vidi un apkārtni ap sevi. Bērnus ieskaitot. Ja autore būtu gājusi tālāk pa šo līniju, kas viņai kopā ar kameras operatoru Jurģi Kminu un montāžas režisoru Mihailu Lanski tiešām izdodas, tad mūsu priekšā būt vēl viens šedevrs, kas mierīgi varētu konkurēt ar čehu Jana Sveraka “Kolju” vai franču Mona Achache “Eža eleganci”  (L’Élégance du hérisson). Taču finālā notiek sižetisks lūzums un vēstījums pārsviežas uz Plūdoņa „Atraitnes dēla“ līniju un noslēdzas ar manifestējošu apliecinājumu rakstnieces Vizmas Belševicas talantam (kopā ar fotogrāfiju un dzeju kadrā). Nav šaubu par Vizmas Belševicas nozīmi mūsu literatūrā un kultūrā, taču, ja filma ir par viņu, tad tā vairs nav tikai Bille. Tad vajadzīgs pavisam cits stāsts, kurā bērnības piedzīvojumi Grīziņkalna ielās ir tikai epizode, nevis filmas stāsta kodols. Nav saprotams, kāpēc autori pēkšņi atraujas no vēstījuma par mazo Billi Vārnu ielā un paceļas līdz Nobeļa komitejai. Pārāk deklaratīvi.

Nekas nav tik labs, lai nevarētu kļūt vēl labāks.

Uz Billi iet vajag. Lieliem un maziem. Katrs sapratīs to, kas uz viņu attiecas.