Ritenis ir viens no fundamentālākajiem cilvēces izgudrojumiem, jo uz tā bāzes balstās gandrīz visa mehānika. Tiek uzskatīts, ka „riteņa progresā“ piedalījies gan grieķu matemātiķis un izgudrotājs Arhimeds, gan arī senie ēģiptieši, kas dievinājuši riteni zobratu formā. Nododot kinētisko enerģiju starp rotējošām vārpstām, un, mainot zobratu lielumu, var mainīt pārnesumu attiecību un apgriezienu skaitu. Ritenim ir sena vēsture arī kā simbolam. Budismā un hinduismā. Tas redzams pat uz Indijas karoga. Tātad izgudrojumu izgudrojums. Vienkāršs savā ģenialitātē un izmantots visās dzīves jomās. Riteņu pievienošana ragavām deva mums ratus un automašīnas. Auga pilsētas, tika būvēti ceļi, un pasaule kļuva citādāka. Mēdz teikt, ka nevajag mēģināt “izgudrot riteni no jauna”, taču „ritenis“ ir izgudrots atkārtoti daudzkārt, un tā pielietojums visu laiku tiek uzlabots. Mūsdienās riteņi ņemas: velosipēdos, automašīnās, vilcienos, vērpšanas ratiņos, dzirnavās, dzirnavās, datoru cietajos diskos, pulksteņos, virpās un visur citur. Tagad šī ēra esot nonākusi līdz finišam. Riteņa ziedu laiki varot drīz beigties.
Riteņa beigas
Par to savā grāmatā spriež britu rakstnieks un žurnālists Toms Stendžs (“A brief history of movement: From the wheel, to the car, to what comes next” (Bloomsbury Publishing). Viņš sāk ar riteņa dzimšanu, aplūkojot senus atklājumus Mezopotāmijā, Karpatu kalnos (4 000 gadu p.m.e). Attēli saglabājušies arī no Polijas dienvidiem un Slovēnijas (3 200 gadu p.m.e) Atradumi dzimuši reljefa apstākļos, datējami ar bronzas laikmetu un tāpēc tiek uzskatīts, ka pirmie ir bijuši četru riteņu rati, kurus izmantoja minerālu vai kalnrūpniecības rūdu transportēšanai. Sākumā ceļi bija slikti un riteņi tāpēc lieli un smagi. Tikai 19.gadsimts sāk piemērot transportu uz riteņiem lielākiem ātrumiem.
Skrejritenis pieaugušajiem esot radies pirms 200 gadiem, bez pedāļiem. Vilcieni sākuši kursēt nedaudz vēlāk. Pēc tam sākās problēmas – nebija iespējams radīt motorizētu velosipēdu, kas brauktu neierobežoti ātri un vilcienu bez sliedēm. Abu sapņu vietā nostājās automašīna ar iekšdedzes dzinēju.
Velosipēds esot automašīnas tēvs un māte. Tāpēc tikai 1880. gados esot parādījies četrriteņu automobilis. 19.gadsimta beigās pilsētas traki smirdējušas no zirgu mēsliem un jaunais braucamais neesot „tik briesmīgi“ piedrazojis ielas. Par godu automašīnai tika izdots arī pirmais žurnāls “Horseless Age”.
1880. gadā pirmo autobraucienu demonstrēja Berta Benca, braucot apciemot savu māti pārdesmit kilometru attālumā. Tieši viņa parādīja pārējiem, ka automašīna var būt ērts transporta līdzeklis visiem. Pamazām riteņi kļuva izturīgāki, ceļi labāki un automašīnas jau traucās ar ātrumu 15 km/h. 20.gadsimta mijā „spēka karietes“ sāka ražot masveidā, taču tās esot bijušas apbrīnojami neglītas. „The New York Times“ pat nosodījis pirmos automobiļus kā „neaprakstāmi neglītus”, „slinku cilvēku ārišķības simbolus“.1896. gadā automašīnu sāka uztvert kā bīstamu un postošu apkārtnei. Dažās valstīs automobiļu vadītājiem ieteica braukt bruņotiem, ņemot vērā, ka uz ceļiem var nākties sastapties ar dusmīgiem, zemniekiem, kas ienīst automašīnas. Visu izmanīja T-Ford jeb Ford Model T, kuru konstruktors Henrijs Fords ražoja no 1908. līdz 1927.gadam Detroītā. Latvijā 1937.gadā uzsāka Ford Vairogs ražošanu Rīgas Vagonbūves rūpnīcā. Tolaik šī bija lielākā autorūpnīca Baltijas valstīs. Pēc PSRS okupācijas tās darbs tika apturēts. Četras Latvijā ražotās automašīnas (no tiem laikiem) esot saglabājušās, divas redzamas Motormuzejā Rīgā.
T-Ford
Pirmie automobiļi bija nenormāli dārgi. Taču T-Ford mainīja situāciju, jo bija salīdzinoši lēts, uzticams un viegli vadāms. Tāpēc līdz 1920. gadu sākumam Henrija Forda ražojumi veidoja jau pusi no pasaules autoparka. Taču konkurentiem (General Motors) bija citas idejas ar kurām konkurēt auto tirgū. Fords koncentrējās tikai uz vienu veiksmīgu, lētu, ērtu modeli, taču konkurenti pievērsās inovācijām, dizainam, krāsai un statusam. Tas arī nostrādāja – cilvēki vēlējās katrs sev atšķirīgas automašīnas un pēc šiem kritērijiem mēs arī šodien izvēlamies sev braucamos. Ja Ford radīja koncepciju un veidu (konveijeru) kā ražot automobiļus, tad GM izstrādāja sistēmu kā tos vislabāk pārdot visiem.
Autotransports ātri ieguva popularitāti, taču tikpat ātri tika apzināta arī jaunā servisa cena – satiksmes negadījumi, kuros īpaši neaizsargāti bija bērni un gājēji. Ceļu satiksmes noteikumi, luksofori un ceļu policija bija mēģinājumi samazināt bojāgājušo skaitu, taču jau 20. gadsimtā sākumā uz ASV ceļiem ik gadu bojā gāja nepiedodami liels skaits satiksmes negadījumu upuru.
1897. gadā elektromobilis
Pirmajiem automobiļiem bijušas trīs dažādas degvielas. Tvaiks, elektrība vai iekšdedzes dzinējs. Tolaik neesot bijis skaidrs, kura sistēma uzvarēs un ņems virsroku. Tvaika dzinējs no sacensībām izstājies pirmais. Palika elektrība un iekšdedzes dzinējs. Elektrību tolaik esot uzskatījuši par piemērotu sievietēm autovadītājām. Tīra, vienkārša, viegli iedarbināma „degviela“. Līdz 1897. gadam elektriskais automobilis bijis vispārdotākais braucamais ASV. Taču pirmie elektromobiļi jau tolaik cietuši no tām pašām šodienas likstām: tie bija dārgi, uzlādei nepieciešams pārāk ilgs laiks, nav zināms kur to varēs uzlādēt, tāpēc darbības rādiuss braukšanai – diezgan ierobežots.
Par diktatoriem. Viņiem visiem patīk automašīnas. Pat Ādolfs Hitlers esot bijis sajūsmā par tām, lai gan pats tomēr neesot pratis automašīnu vadīt. Taču aizrāvies ar ātrumiem un paātrinājumiem. Tieši viņš esot attīstījis gigantiskos vācu autoceļus pa kuriem ar velosipēdu neesot bijis atļauts braukt. Tā radies augstas klases autoceļš, maģistrāle – Autobahn jeb „autobānis“. Rezultātā nacistiskajā Vācijā strauji pieauga bojāgājušo skaits uz ceļiem.
Pašlaik piedzīvojam nākamo attīstības lēcienu automašīnu biogrāfijā. Tā ir automašīna bez vadītāja. Tiek prognozēts, ka masveidā šos braucamos sāksim izmantot laikā no 2025. – 2030. gadam. Šoferis vai auto vadītājs vairs nebūs nepieciešams.
Nākamais solis būtu drošu un ērtu ceļu sistēmas izveidošana un robotautomašīnu palaišana masveida ražošanā. Tas atļautu izvairīties no satiksmes negadījumiem, vides piesārņojumiem un citām problēmām. Savā grāmatā Toms Stendžs uzsver, ka pēc pāris gadiem veco laiku automašīnas aizies vēstures mēslainē un nekad vairs neatgriezīsies. Augstākais pārdošanas punkts esot bijis 2017.gada un tagad privāto automašīnu pārdošana jau samazinās un tupinās kristies. Jauniešiem nepatīk sēdēt pie stūres un baudīt braukšanu. Viņi daudz labprātāk lieto sabiedrisko transportu vai izmantos automašīnas ar robotu šofera vietā.
Vidējais braukšanas ātrums Londonas centrā pašlaik esot 12 km/h, jo braucamo un gājēju ir pārāk daudz. Tāpēc mēs esam atkal atgriezušies pie tiem pašiem maksimālā ātruma griestiem, kas bija raksturīgi 1890.gadā. Nākotne mums piedāvāšot vairāk dažādu automašīnu, kas vairs nepiederēs privātpersonām, bet visiem kopā: Ubertakši, īres automašīnas, elektriskie velosipēdi, sabiedriskais transports labākā formātā un labas interneta lietotnes, kas palīdzēs orientēties plašajā piedāvājumu klāstā.
Steindžs domā, ka automašīnas vietā aktīvajai paaudzei šodien ir mobilais tālrunis. Agrāk automašīnas un transporta līdzekļus (lidmašīnas, vilcienus) darījumu cilvēki izmantoja, lai sazinātos, apspriestos, iepirktos un socializētos. Tagad e-komercija, studijas tālmācībā un darbs pa distanci šo braukāšanu ar savu privāto automašīnu anulē. Autiņš vairs nav tik ļoti vajadzīgs. Bez tā var iztikt.
Riteni mums vairs nevajag, lai pārvietotos.
Vai šīs būtu riteņa norieta ēras sākums?
Sandra Veinberga | Blogs 