Demokrātija sarūk kā vilnas zeķe pēc izmazgāšanas. Kādreiz “bija laikā”, bet tagad – krietni par mazu. Tieši tāpat sarūk demokrātijas pasaule uz planētas zemes. Šodien demokrātisko valstu ir par 28%  mazāk nekā bija pirms 20 gadiem.  Kāpēc? Tāpēc, ka vēlēšanu rezultātā pasaule virzās autokrātisko diktatūru virzienā. Nevis ar ieročiem, bet ar vēlēšanām var pagriezt laiku uz atpakaļ. Demokrātijas apstākļos. Protams, ka pēc tam (kad diktators jau ievēlēts un ticis pie varas) tad vairs nekādas vēlēšanas nenotiek un neko “pārvēlēt” vairs nevar.  Tātad šāds process notiek tikai vienā virzienā. Bez atpakaļceļa. Atgriezties atpakaļ pie tā, kas bija, vairs nav iespējams. Ievēlot diktatoru par valsts vadītāju, esam nopirkuši biļeti tikai vienā virzienā. Viss. 

Taču daudzviet šis vienvirziena process izdodas. Pie varas nāk Putins, Orbans, Maduro un tamlīdzīgie “lembergi”. Ko viņi “tādu” izdara, ka vēlētājs pēkšņi sāk balsot pretēji saprātam? Zinātne saka, ka pastāvot cieša saikne starp ekonomisko nevienlīdzību un demokrātiskās valsts iznīcināšanu. Ja lielāka valsts bagātības daļa nonāk “1% rokās”, jo  lielāka ir varbūtība, ka valstī notiks demokrātijas erozija.

Atbalsts diktatūrām bija zems pēc Otrā pasaules kara. Taču tendence pārtrūka ap 1980.gadu. Mēģinājumi izprast autoritāro psiholoģiju sākās filozofa Teodora Adorno  laikā. Viņš mēģināja saprast kāpēc nacisti Vācijā  ieguva tik lielas Vācijas iedzīvotāju daļas atbalstu demokrātiskās vēlēšanās. Kā tas bija iespējams? Kā tas varēja notikt? Par to pašu mēs domājam tagad, raugoties Putina Krievijas virzienā?

Adorno noskaidroja, ka pastāv cilvēku tipi, kas var tikt apzīmēti kā “autoritārās personības” Tie ir cilvēki, kuri audzināti skarbi, kazarmu režīmā,  bez mīlestības un maiguma. Šādas kazarmu pedagoģijas vadlīnijas mēdz būt : pakļaušanās un paklausība. Lielais piespiež mazos klausīt un viņi padodas. Savas apspiestās agresijas šāds “mazais cilvēks” mēdz izgāzt uz gadījuma garāmgājējiem, svešiniekiem, nepazīstamiem cilvēkiem internetā vai politiķiem. Tieši šie “bargi audzinātie” veidoja bāzi Ādolfa Hitlera vēlētāju masai. Divi virzieni dominēja: 1) autoritārisms (pētījumos saukts par labējo autoritārismu, RWA) un 2) sociālās dominances orientācija jeb grupu hierarhijas deklarēšana (SDO). Abi strāvojumi radīja priekšnosacījumus  demokrātijas erozijai. 

Autoritārā loģika sastāv no trim posmiem: 1)vēlmes paklausīt un pakļauties spēcīgiem līderiem, 2) vajadzība saglabāt esošās tradīcijas arī tad, ja tās nav taisnīgas, 3) agresija, kas vērsta pret tiem kam šīs “tradīcijas” un “normas” nepatīk. Gan savas grupas ietvaros, gan pret citām grupām. Cilvēki ar šādam autoritārām (konservatīvām) vērtībām uztver pārējo pasauli kā ļoti bīstamu un draudošu. Lai justos drošāk, šie cilvēki vēlas ieviest dzelžainu kārtību un atzīst cīņu, kurā uzvar stiprie un zaudē vājie. No šāda viedokļa ukraiņu opozīcijai pret Putina karu nav nekādas jēgas jo krievu taču ir vairāk un viņi kopā “ir spēcīgāki”. 

Interesanti, ka autokrāti (diktatūras aizstāvētāji) sistemātiski uzkurina un uzbudina līdzcilvēku uztveri. Stāsta, ka pašreizējā pasaule ir bīstama un draudoša. Viņu neapmierinātība un dusmas nekad nav vērstas pret kaut ko konkrētu sabiedrībā (pret ekonomisko sistēmu, sociālekonomiskajiem apstākļiem), bet gan pret kādu konkrētu personu, kas dzīvo līdzās vai “naidīgo personu” grupu. Viņi vienmēr ir sašutuši un šādi rosina trauksmi sabiedrībā. Rezultātā valsts un institūcijas zaudē leģitimitāti. Polarizācija “mēs un viņi” kļūst aizvien intensīvāka. Finālā var sākties jaunas “Kristāla naktis” un “mešana ar mēsliem” pa tiem, kas nepatīk.  

1928. gadā Vācijā nacistu partija ieguva 2,6% balsu. Četrus gadus vēlāk, (pēc 1929. gada akciju tirgus kraha un tā izraisītā masveida bezdarba) jau 37,3% nobalsoja par Hitleru. Līdzīgu procesu piedzīvoja Krievija un krievi pēc Jeļcina neveiksmīgās ekonomiskās politikas izgāšanās, kas sekoja PSRS sabrukumam.  

Iespējams, ka daudzi krievi tagad (tieši tāpat kā vācieši 1933. gadā) nožēlo Putina atbalstīšanu. Arī mums grūti saprast, vai līdzcilvēku “noslīcināšana mēslos” un negodīgās Ukrainas kara beigas bija Trampa un Putina mērķis, jeb “tā vienkārši iznāca”.  Nevarētu būt, ka viņi nesaprot ko dara? Jeb ievēlot diktatoru mums jārēķinās ar pasaules galu? 

Ja ievēlēsim diktatoru, tad atpakaļceļa vairs nebūs. Ar to jārēķinās.

+

Krievi tikmēr turpina bombardēt Ukrainu. Uzbrukumā slimnīcai Zaporižjā nogalināti četri cilvēki. (The Kyiv Independent.) Divi nogalināti Dņipro. (SvD) Sarunas par miera procesu Abu Dabi atliktas uz trešdienu. (DN)

Ilustrācija: Tims Enthovens, Politiken