Latvijā par kultūras kanona izveidošanu diskusiju sabiedrībā nebija. Izcilākie, ievērojamākie mākslas darbi esot „visiem zināmi“ un tāpēc ierēdņu, ekspertu iniciatīvas saraksta veidošanā iebildumus nav izraisījušas. Visi piekrīt. Deleģē „uz augšu“ un ir pārliecināti, ka tā būs labi. Pašlaik kanonā iekļauti 99 darbi un tas tikšot papildināts. Cilvēki, kas to veido, zinot ko dara. Taču es pievienošos skeptiķu pulciņam, kas uzskata, ka šāda kultūras vērtību saraksta izveidošana ir nedemokrātiska, jo: a) nav metodoloģijas, kas ļautu taisnīgi izvēlēties labāko no vislabākā un b) šāda izvēlē ir sava laika ideoloģisks un politisks balsojums.  Tas, kurš ir pie teikšanas arī nosaka „kas ir labs“ un „kas ir slikts.“ Piemēram, Ungārijas kultūras kanonā nav iekļauts ebreju izcelsmes rakstnieks un Nobela prēmijas laureāts Imre Kertēss, taču viņa vietā ir sarindoti vairāki 40.gadi literāti – patrioti, kas pašreizējiem birokrātiem un politiķiem Orbana Ungārijā patīk labāk. Tas nozīmē, ka politiķi un administratīvais aparāts vēlas izveidot „kanona sarakstu“, kura saturu noteiks tie, kuri  konkrētajā brīdī ir pie varas un teikšanas.  Tie, kas patīk būs kanonā, bet tie, kas nav patīkami – paliks ārpus tā. 

Tas pats attiecas arī uz slaveno, leģendāro zviedru popmūzikas grupu ABBA, kura šogad atzīmē 50 gadus kopš uzvaras Eirovīzijas festivālā ar dziesmu – ikonu “Waterloo”. Šos māksliniekus toreiz – pirms 50 gadiem, mākslas elites un birokrātijas aprindas nebija gatavas pat akceptēt kā vērtību. Kur nu vēl iekļaut kultūras kanonā.  

Kāpēc pašiem zviedriem ļoti nepatika ABBA

Par šīs popgrupas kritiku pagājušā gadsimta septiņdesmitos gados šodien vairs neviens Zviedrijā negrib runāt. Taču zināmu ieskatu par norisēm mākslas un kultūras vērtēšanās sistēmā šis konflikts tomēr piedāvā. Par ko ir runa? Par to, ka grupas ABBA dibināšanās un panākumu laikā pašā Zviedrijā dominēja kreisas politiskās mūzikas noskaņas, kas pieprasīja kritiskas balādes, nevis izklaidējošu “buržuāzisku diskomūziku”. ABBA dziesmu stils un izpildījums bija krasā pretrunā pieņemtajiem populārās mūzikas standartiem Zviedrijā. Šī iemesla dēļ ansambli kritizēja, izsmēja, nepieņēma un pat netieši panāca populārās grupas izjukšanu. Piemēram, pēc ABBA uzvaras Braitonā 1974. gadā, sākās plaša sabiedrības kustība pret Eirovīzijas festivālu „kā tādu“, pieprasot Zviedrijas izstāšanos no šī EBU pasākuma. Sabiedrības un „tautas“ sašutums par saldo mūziku un ABBA uzvaru bija tik intensīvs, ka nākamajā 1975. gadā Zviedrijā vairs nepiedalījās šajā konkursā un ABBA nebija iespējas piedalīties kā iepriekšējā gada uzvarētājiem maija festivāla sākumā un finālā. Sabiedrības niknums uz ABBA dalībniekiem un vadītājiem bija tik liels, ka viņus varēja pat „nolinčot“ vai iedunkāt ejot pa ielu, Toni noteica eksperti, mākslas elite. Nicinājums pret ABBA, protams, dominēja gan buduāru, gan plašu mediju apskatu ziņojumos. ABBA nebija nekas. Par „viņiem“ nebija pat vērts runāt. Pēc sām sākās konkrēti mērķēti uzbrukumi gan ABBA dziesmu autoriem, gan izpildītājiem. Ar mērķi – viņus iznīcināt. Nodzīt no skatuves. Uzbruka ne tikai žurnālisti, mākslas un kultūras viedokļa noteicēji, bet arī mūziķi. Iecienītais izpildītājs Ulfs Dagebijs pat uzrakstīja speciālu dziesmu regeja stilā “Doin’ the immoral schlager festival”, kurā teksts bija veltīts ABBA izmiešanai. Proti, ABBA ir „plastmasas mēslos tērpta, mirusi, konservēta siļķe“, kuras mērķis ir nopelnīt pēc iespējams vairāk naudas.  Nākamajā dziesmas pantā ABBA producents Stikans Andersons, tiek  aprakstīts kā „ciniska, pretīga cūka“.  Jā, šo dziesmu plaši atskaņoja un visi smējās. Gan par ABBA, gan par viņu „muļķīgajām dziesmām“. Pat profesionālo zviedru mūzikas apskatnieku un kritiķu aprindās Benija Andersona dziesmas tika vērtētas ka izcili vājas un viduvējas. Tik sliktas, ka no tādām „pat jāsargā bērni“. Citi mūzikas speciālisti spīdēja ar atziņām, ka ABBA melodijas esot „dažādu starptautisko hitu mudžeklis“ un tajās „nav nekā orģināla“. Netika žēloti arī dziedātāji, kas „nemāk dziedāt angļu valodā“, „ ir nejūtīgi pret dzīvo un enerģētisko angļu valodu“ un ar savu izpildījumu panāk ­– „galīgu izgāšanos“.  

Visskarbāko kritiku ABBA virzienā vērsa muzikologs Rodžers Voliss (Roger Wallis), kurš sistemātiski un cītīgi „zāģēja nost“ visu, ko ABBA dziedāja vai darīja un viņu papildināja britu – zviedru muzikologs Filips Tags, kurš dziesmas „Fernando“ iznicināšanai uzrakstīja veselu grāmatu (Fernando the flute, 1981). Analīze bija dziļa, īpaši no mūzikas semiotikas un ideoloģijas viedokļa. Tags uzskatīja, ka „tonis ir nepamatots“, „intonācija atbaidoša“ un nebaidījās deklarēt, ka visi ABBA fani ir idioti. Viņš piemaisīja klāt savam vērtējumam arī  politiku (militāro apvērsumu Čīlē) un sportu (Zviedrijai nevajadzējis spēlēt pret Čīli Deivisa kausa tenisa turnīrā, 1974. gadā Bostādā).  Lai gan dziesma nebija nedz par diktoru Pinočetu, nedz arī par CIP, Tags tomēr atzīmēja, ka ABBA mūzika „nespēj atspoguļot skumju, solidaritātes un sašutuma noskaņu, kas tolaik dominēja Zviedrijā”.

No šodienas viedokļa raugoties, šie iebildumi šķiet tendenciozi, neprasmīgi un ļaunprātīgi.  Ieskaitot tā laika zviedru kreiso mūzikas  kritiku, kas šodien izskatās „tā laika politiskā pasūtījuma“ produkts un pieprasa no mākslinieku mūzikas to, ko viņi pat nebija domājuši kādam piedāvāt. Tātad, nav iespējams konstruēt kāda mākslas darba estētisko vērtību, izmantojot tikai mūzikas teoriju un savu ticību, pārliecību. Tāpat nav iespējams noliegt kāda mākslas darba estētisko vērtību, izmantojot  tikai un vienīgi savus personīgos aizspriedumus: „patīk“ vai „nepatīk“.  Nav pieļaujams, ka ABBA tiek novērtēta kā mākslinieciski zemāks pienesums zviedru kultūrai tikai tāpēc, ka tā sasniedza gigantiskus komerciālus panākumus ārzemēs un turpina pelnīt joprojām. Ja viņi pelna naudu ar savām dziesmām un izpildījumu, tad tas nenozīmē, ka tāpēc „tā vairs nav māksla“. 

Kā šo konfliktu var izskaidrot?

Protams, ka izsmiešana un indīgās recenzijas traumēja ABBA dalībniekus. Tagad par to viņi cenšas nerunāt. Formāli neesot bijis laika lasīt indīgās recenzijas un naida ziņojumus, jo karjera ārzemēs attīstījās bez traucējumiem un darba dunā slikto neviens neredzot.  Tā kā grupā bija četri dalībnieki, viņi jutās mazāk pakļauti individuālai kritikai. Bjorns Ulveuss un Benijs Andersons koncentrējās uz mūzikas un teksta rakstīšanu, bet meičas uz dziedāšanu. Centrālo koncerta slodzi iznesa Agneta ar savu augsto soprāna balsi. Skaņai un izpildījumam bija jābūt profesionālam, kas arī tika panākts. Kāpēc ABBA nepieslēdzās zviedriem tik tīkamajai politiskajai protesta dziesmai?  Tāpēc viņi bija kritiski noskaņoti pret lielāko daļu no tā, ko radīja mūzikas kustība un izvirzīja paši savu projektu. Tātad, šeit ir runa par dominējošo kultūru un pretkultūru. Kreisās orientācijas partijas, kas bija pie varas Zviedrijas pēckara periodā ilgstoši, bija izveidojušas ideoloģisko bāzi savai (sev labvēlīgai) kultūrai un mākslai. Tātad, dominējošā kultūra (noteiktā laika sprīdī valstī) balstās uz noteicošo politisko un ideoloģisko fundamentu. ABBA piedzima, parādījās uzplauka un uzvarēja pasauli laikā, kad dominējošā kultūra dzimtenē viņus nepieņēma. Viņi bija “nepareizie” un par to tika sodīti. Grupas producents Stikans Andersons, kurš sekoja repertuāram, tērpiem, koncertiem un viesizrādēm, uzvedās tieši tā kā sociāldemokrātiskajā valstī darīt nedrīkstēja: brauca ar dārgu auto, viņam sētā bija peldbaseins un kā kārtīgs kapitālists viņš atbalstīja labējo politiku. Viņš uztvēra populāro mūziku kā industrijas sastāvdaļu un tieši tā arī vadīja ABBA darbu, iegūstot Billboard apzīmējumu: “Mr Trendsetter” (tendenču noteicējs).

Otrs konflikta iemesls varēja būt polarizācija starp rokmūziku un popmūziku. Ja pirmā simbolizē pašizpausmes un protestu, tad otrā nekautrējas no izklaides un populāru produktu pārdošanas. Tobrīd pasaulē dominēja kreiso spēku cīņa ar labējas orientācijas diktatoriem un mākslai bija šie procesi it kā jāatbalsta. Politiskās dziesmas festivāli dominēja šajā laikā un guva atbalstu jauniešu modē un aktivitātēs. Pat Latvijā tolaik notika šādi festivāli, taču nevienam neienāca prātā, ka tāpēc tiek „sodīta“ ABBA.     

ABBA uz šī fona spēlēja pilnīgi citu mūziku: pozitīvi uzmundrinošu. Tā piepildīja koncertzāles ar visu vecuma grupu klausītājiem. Austrālijā, Japānā vecāki veda uz koncertiem savus bērnus. Acīmredzot, ārzemēs zviedru aicinājums „pasargāt bērnus no ABBA!“ nebija sadzirdēts. Skatītāji koncertu laikā nebija iereibuši vai vardarbīgi. Dziesmu teksti vēstīja par cilvēku ikdienas problēmām, ieskaitot mīlas ciešanas, sāpēs un šķiršanos. Publika to pieņēma un tieši to arī vēlējās klausīties. Dejojot līdzi.  

Vēlāk ABBA kļuva par ļoti populāru faktoru geju kultūrā, kas piešķīra jaunu konotāciju grupas populārākajām dziesmām. ABBA dziesmas mīl bērni un pusaudži, kas paaudzi pēc paaudzes grozās mammas spoguļa priekšā dziedot: „Dejojošo karalieni“. Izskatās, ka Andersons bija tālredzīgi pamanījis mūzikas industrijas attīstības tendences un spēja prasmīgi tās izmantot ABBA darbībā. Iepatīkoties visiem. Arī tiem, kas dzīvos 50 gadus vēlāk. 

Andersona prognozi šodien turpina EBU Eirovīzijas dziesmu konkurss, kas daudzviet tiek neprasmīgi saprasts kā dziesmu, nevis „TV šova“ sacensība.  ABBA arī šajā jomā ir izrāvusies, jo visi viņu tērpi, skatuves kustība, horeogrāfija vai scenogrāfijas efekti tika veidoti, pateicoties profesionālas radošās grupas darbam. Izpildītājs uz skatuves darīja to, ko tērpu, kustību mākslinieks, scenogrāfs un režisors vienojās kā ideālo izpildījuma manieri noteikta muzikālā satura vizualizācijai.  Agneta un Anifrīda pārģērbās bez kurnēšanas uz katru nākamo dziesmu. Neērtos tērpos. Darīja to ko šovs no viņām pieprasīja: tērpu maiņa, parūku maiņa, koncepcijas maiņa. Tas esot bijis ļoti grūti, apgrūtinoši, smagi. Pati dziedāšana it kā esot palikusi otrajā plāksnē, taču „ko vajag – tas jādara“.  Apbrīnojami, ka šī popgrupa spēja izraisīt reakciju un atstāt nospiedumus tik daudzos kontekstos un mākslas formās, kas šodien veido vizuālo ekrāna mākslu.

Vai tas ir pozitīvi?

Jā, ir.  Katrs nākamais celmlauzis dominējošajai kultūrvidei nepatīk. Neraugoties uz to, ka komerciālā popmūzika 70.gados tika skarbi  kritizēta, ABBA turpināja strādāt tālāk. Radot hitu pēc hita. Vai viņus iekļautu kultūras kanonā? Nē, noteikti neiekļautu. Tieši šī iemesla dēļ es atsakos atbalstīt ideju par kultūras kanonu. Pati ideja ir laba, taču apstāv risks, ka tie, kas izvēlēsies saraksta dalībniekus, var vērtēt sava laika mākslas izpausmes tieši tāpat kā Rodžers Volis vai Filips Tags. Kamēr politikai un ideoloģijai ir iespējams ietekmēt kultūras un mākslas olimpu arī mūsu valstī (izvēloties vērtētājus), pastāv risks, ka mēs neiekļausim šajā kanonā pretkultūru pārstāvjus. To var redzēt pat ikdienā, kad noteiktu personu viedokļi nepamatoti dominē, bet citi tiek nepamatoti noslīcināti klusumā. Kamēr “kancelkultūra“ eksistē, nekādam kanonam nav jēgas, jo tas saglabās pārbaudītās nevis patiesās vērtības. 

Diemžēl tā tas ir.