Smaidošās zivis stila siltumā – 1

2013. gada 9. augustā.

Esmu nolēmusi publicēt vēlreiz savus sen uzrakstītos rakstus, kas nav pieejami internetā. Sākšu ar 1993. gada 5. martā laikrakstā Literatūra un Māksla publicēto rakstu, kuru internetā publicēšu vairākos turpinājumos. Domāju, ka tēma un problēmas ir aktuālas arī tagad – 20 gadus vēlāk.

vesture

Pēc aizvadītās humanitāro disciplīnu krīzes arī Zviedrijā iestājies patiesības noskaidrošanas laiks. Kreiso politika pieklususi un tabu mūri ir krituši. Cilvēki raugās pāri žogiem un cer noskaidrot sen skaidrus jautājumus.

Vēsture pieņemto tradicionālo literāro formu gūstā

Pirmais no tiem, protams, ir vēstures jautājums. Kādreiz Heidena Vaita (Hayden Whites) grāmata ”Metavēsture”  ”Metahistory” (līdz ar savu iznākšanu 1973. gadā) sacēla kājās etablēto amerikāņu vēsturnieku sabiedrību. Toreiz, aizkaitināto pētnieku dusmas nokaisa līdz baltkvēlei, un autors tika pasludināts par vēsturisko pētījumu kapraci. Jo viņš apgalvoja, ka vēsturnieki nestāstot saviem lasītājiem patiesību par vēsturi. Tie izmantojot pazīstamas literāras formas, šablonus un retoriskus štampus, lai jebkuru versiju ievīstītu pazīstamā un ierakstā ”iesaiņojumā” un pasniegtu kā patiesību.

White-MetahistoryLoģika un štampi ir veci un pārbaudīti. Vēstījums un argumentācijas principi arī. Vaita tēzes apdraudēja vēstures disciplīnas statusu. Tāpēc arī viņu izsvilpa. Eiropa ironiski klusēja, taču vēstures aprakstu atkarība no literārajām normām vairs nebija noslēpjama. Šo jautājumu Eiropā pirmais izvirzīja franču filozofs Pols Rikērs (Paul Ricoeur) savā trīssējumu darbā ”Temps et recit”, kas iznāca 1983.-85.gadā un piesprauda šo problēmu pie laikmeta aktualitāšu sludinājuma dēļa. Rikērs izsakās daudz piesardzīgāk, taču sludina to pašu, par ko desmit gadus agrāk tika izsvilpts Vaits, t.i., ka katrs, kurš vēsta par notikumiem laikā, nav brīvs no vēstījuma, t.i., interpretācijas, kas nepieciešama, lai paziņotu auditorijai saprotamā veidā notikumus to secībā un kopsakarībās. Nedz Vaits, nedz Rikērs nav postmoderni relatīvisti, taču viņi pirmie atzina, ka vēsture atrodas savu pieņemto tradicionālo literāro formu gūstā.

 

Harvardas profesors Saimons Šema (Simon Schama) nolēma sākt ar pretējo. Viņš vēsta aizraujošā formā, tālu atkāpjoties no pieņemtās vēsturisko aprakstu tehnikas un tradīcijām. Viņš raksta monologos un dialogos, stāsta par galveno vēsturisko varoņu piedzīvojumiem un vidi, izmantojot visplašāko literārās izteiksmes formu skalu (dzeju ieskaitot). Lasīt ir viegli un aizraujoši, taču šīs vēstures grāmatas būs grūti sagremojamas tradicionālistiem, kuri pieraduši lasīt vēstures grāmatas tajā bezpersoniskajā interpretācijā, kas ir objektivitātes mirāžas pamatā. Līdzīgs piemērs visai nesenā pagātnē atrodams zviedru rakstniecībā – tas ir Petera Englunda (Peter Englund) populārais vēsturiskais romāns Poltava, kas iznāca pirms pāris gadiem. Vēstures stāstnieks Englunds joprojām turas pie vēsturisko notikumu hronoloģijas, Pie laika kā pie nūjas, kas nodrošina stabilitāti. Šema, turpretī, nebalstās uz laiku un tradicionālo vēstījuma tehniku. Viņa teksti atgādina moderno romāna formu. Šodien mūsu tradicionālās vēstures grāmatas joprojām līdzinās 19. gadsimta romāniem. Tās ir reālistiskas, hronoloģiski saistītie vētījumi ir virknēti noteiktā secībā, autors paskaidro, argumentē un vēsta patiesību, t.i., tāpat kā savā laikā to darīja Dikenss un Balzaks. Mūsu vēstures grāmatas ir dzimušas 19. gadsimtā un tādā izskatā dzīvo vēl šodien. Iespējams, ka Dos Pasos, Džonsons, Fuentess, Folkners un citi modernisti ietekmēs 21. gadsimta vēstures grāmatu rakstītājus. Taču labāk vēlāk, nekā nekad.

Eiropas spoguļattēls Atlantijas okeāna otrajā pusē

ColumbusAmerikas atklāšanas gadadiena saviļņoja arī skandināvus. Kaut arī vikingu sirojumi esot apsteiguši Kolumbu, tas netraucēja zviedrus vērienīgi atzīmēt jaunās pasaules atklāšanu pēc Dienvideiropas piedāvātā modeļa. Svinības rādīja, ka ar šo notikumu saistītu neskaidrību vēl ir daudz. Jau 1990. gada oktobrī amerikāņu avīzes US News & Worls Report redakcija tika pārpludināta ar dažādu vēsturnieku minējumiem par Kolumba īsteno izcelšanos un dzimšanas vietu. Viena no versijām (Fredriks Farrans) apgalvo, ka Kolumbs esot dzimis Culom Katalonijā (culom kataloniešu valodā nozīmē ”cūka”). Šis ebreju izcelsmes nākamais jūras ceļotājs esot pieņēmis kristīgo ticību, mainījis vārdu, jo citādi viņa grandiozie jūras braucienu plāni nebūtu varējuši realizēties. Henrijs Ristorčelli (Henry Ristorcelli) turpretī apgalvo, ka viņam pieejamie dokumenti rādot, ka Cristofero Colombo esot dzimis 1446. gadā Calavi miestiņā Korsikā. Dzimšanas dokumenti joprojām atrodoties Itālijā. Esot pierādījumi arī viņa uzņēmīgajai darbībai Itālijā. Manuels Lučiano da Silva ir pārliecināts, ka slavenais jūras braucējs noteikti ir portugālis, kurš dzimis pilsētiņā Kubā, kas atrodas Portugāles dienvidos. Tāpēc arī savu pirmo atklāto salu Kolumbs nosaucis dzimtā mietiņa vārdā, t.i., par Kubu. Kā papildu argumentu savai teorijai Da Silva izmanto arī faktu, ka visos savos četros jūras ceļojumos Kolumbs ir izmantojis tikai portugāļu vārdus, lai apzīmētu atklātos kalnus, salas vai pilsētiņas (aptuveni 40 nosaukumu). ”Ja Kolumbs bija itālis, tad kāpēc viņš neizmantoja itāliskus vietvārdus”, – jautā Da Silva. Līdzās šim amatieriskajiem minējumiem Kolumba sakarā iznākušas vairākas, visai tradicionālas pētnieciskas monogrāfijas, kas veltītas 1492. gada 12. oktobra atklājumam un vispasaules eiropeizācijas procesam, kura pirmais cēliens noslēdzies jau 16. gadsimta vidū ar visai asiņainām un necilvēcīgām sekām (skat. Carmen Bernand, Serge Gruzinski, Histoire du nouveau monde/ De la decouverte a la conquete. Fayard, Paris, 1992. un norvēģa Kāres Pritca, Vestover for Columbus, Oslo, 1991).

Īsā laikā eiropiešiem izdevās iznīcināt Dienvidu un Centrālās Amerikas civilizācijas. Eiropa bija izveidojusi savu spoguļattēlu Atlantijas okeāna otrajā pusē. Šis spoguļattēls joprojām nav pievilcīgs…

Mākslas ekspertīze kā ienesīga biznesa nozare

rembrandt

…tāpat kā mākslas priekšmetu ekspertīze, kas kļuvusi par ienesīgu biznesa nozari. Pēdējā laikā ekspertīzes cirvis ir atvēzēts pret Rembranta galvu, kura darbu visai plaša ekspozīcija bija atvērta Stokholmā. Tas notiek tieši 300 gadus pēc mākslinieka nāves. Zinātnes un tehnikas palielināmais stikls uzmanīgi vērtē Rembranta gleznas no sava viedokļa, ignorējot tādus niekus kā māksliniecisko kvalitāti, kuras nav, ja to nevar izmērīt vai nosvērt. Atkāpei mazliet no antīkās pasaules. Tiek vēstīts, kas divi gleznotāji Zeukss un Parrasijs reiz Atēnās (400 gadus pirms Kr.dz.) bija nolēmuši sacensties. Abi sākuši gleznot vienlaicīgi. Zeukss pabeidzis darbu pirmais. Novietojis to pie savas mājas un pasaucis sāncensi, lai novērtē. Gleznā bija redzams zēns ar vīnogu ķekaru rokās. Vīnogas esot bijušas tik lieliski gleznotas, ka putni no visām debesu pusēm steigušies klāt tās nogaršot. Taču glezna nav bijusi pietiekami laba, jo putni nav baidījušies no zēna! Parrasijs apņēmības pilns devies mājās un ātri pabeidzis savu darbu. Tad aicinājis savu sāncensi darba novērtēšanai. Glezna atradusies pie molberta, kas bijis pavirši pārklāts ar audumu. Zeukss, aizvainots par sāncenša nevērību, kategoriski pieprasījis noņemt pārklāju no gleznas, lai to varētu apskatīt un novērtēt. Parrasijs bija uzvarējis, jo audums, kurš bija it kā pārmests pāri gleznai, faktiski izrādījās pats gleznojums.

Mazs, bezkaunīgs stāstiņš , kas vēsta par mākslinieka misiju, kurai neticēja Gēte, bet kuru pielūdz 16. gadsimts, kurš akceptēja ilūziju mākslā un grieķus kā visu laiku lielākos iluzionistus.

Iluzionista zvaigzne mirdzēja arī virs Rembranta galvas. Kāda franču diplomāta un mākslas pētnieka Rožē de Pila (Roger de Piles grāmatā vēstīts, ka viņš, neskatoties uz savu labo gaumi, tomēr cienot arī Rembrantu, kuram neesot bijis laimes piedzimt Francijā.  Diplomāts uzsver, ka kādu dienu Rembrants esot sācis gleznot savas kalpones portretu ar nolūku apmānīt savu līdzcilvēkus. Ievietojis meitenes portretu sava nama logā, viņš no cita loga vērojis, vai garāmgājēji pamanīs, ka nolūkojās uz gleznojumu nevis uz dzīvu kalponi logā. Vairākas dienas gleznotājam esot izdevies apmānīt garāmgājējus, kuriem licies, ka loga redzama dzīva meitene. Vēlāk mākslinieks esot bijis spiests gleznu no loga izņemt, jo tas nevienu vairs neesot interesējis. Tieši tad de Pils šo gleznojumu esot no Rembranta nopircis, aizvedis uz Franciju un piekāris savā kabineta pie sienas. Mākslas nevis ilūzijas dēļ.

Notikums ar kalponi logā ir visai pamācošs un rāda, ka franču snobs atrada Rembranta gleznā to, ko holandiešiem pašiem tobrīd nepavisam nevajadzēja, t.i., ģeniālu gleznojumu un vāju ilūziju.

Daudzas zviedru mākslas grāmatas apgalvo, ka gleznojums, kas atrodas Nacionālajā muzejā Stokholmā saucas ”Rembranta virtuvene” un karalis Gustavs III 18. gs. septiņdesmitajos gados to esot iegādājies Parīzē. Tā esot tā pati glezna, kuru savulaik bija iegādājies diplomāts Rožē de Pils.

Tieši tāpat domā vēl divi muzeji: Vašingtonas Nacionālā galerija un Dalvičkolēdžas galerija Londonā. Abām arī pieder Rembranta gleznojumi ar kalponi jeb virtuveni logā.

Amerikāņi pašlaik jau atteikušies no apgalvojuma, jo ekspertīze pierādījusi, ka viņiem piederošā glezna faktiski ir nevis Rembranta, bet gan viņa talantīgā skolnieka Karela Fabriciusa darbs (par šo secinājumu atliek paraustīt plecus, jo šis darbs patiešām ir neizteiksmīgs).

Rudenī, Stokholmā visi trīs gleznojumi bija novietoti blakus.

Tomēr diskusijas par Rembranta gleznu autentiskumu turpinās.

1913.gadā tika uzskaitīti pavisam 1000 Rembranta darbi, pēc divdesmit gadiem to skaits jau saruka līdz 630  un 1969.g. H. Gersons (De Schilderijen van Rembrandt) apgalvo, ka tikai 130 darbu autors patiešām esot pats Rembrants. Interesanti kas notiks ar atlikušajiem   500 ”daļēji īstiem” Rembranta darbiem, kas apmierina dažādas publikas dažādajās publiskajās un privātajās izstāžu zālēs?

Diskusijas par šo tēmu sit joprojām augstu vilni. Te ož pēc naudas. Nav noslēpums, ka turīgi cilvēki jau sen sāk ieguldīt savu ”netīro” naudu mākslas priekšmetu iepirkumos. Viens īsts Rembranta darbs ir faktiski ienesīgāks investējums nekā konts Šveices bankā vai GM akciju pakete. Tāpēc Rembrants kļuvis par investīciju superkārti un uzbrukums viņa darbiem patreiz piedzīvo vēl nebijušu intensitāti. Lai pretotos investoriem, tika izveidota RRP (Rembrandt Research Project). Ekspertu organizācija, kurai izdevās izveidot ”tā saucamās” Rembranta gleznas sekojošās grupās: 1) Rembrants, 2) otrā grupa, 3) Rembranta skola, 4) Rembranta laiks.

Lai sistematizētu, tika izmantoti tehnikas lekāli, tika izveidots šablons, kas nostūma malā mākslas neformulējamo burvību. Daudziem joprojām šķiet, ka mākslinieka darbu var standartizēt, ka to var pakļaut datora analīzei.

Ar šo brīdi cenzūrai tika pakļauti visi Rembranta darbi, visos muzejos. Arī Stokholmā. To skaitā arī Vecā vīra portrets (1655), kurš tomēr… neesot īsts. Tāpēc izstādes veidotāji bija novietojuši šo portretu kā ”uzkrītošu kļūdu” līdzās atzītiem oriģināliem. Taču laboratorijas konstatētā kļūda nepārliecina manas acis.

Tas ir Rembrants!

Pavisam īsts Rembrants, ārpus datora izstrādātā standarta.

Tādos brīžos kļūst neizsakāmi viegli dzīvot, jo var sākt skatīties uz ekspertīzi no augšas.

Mašīnas tomēr ir un paliek tikai mašīnas, kuras izgudrojis cilvēks!

Mēs zinām un redzam labāk!

Balagānu loģika Rīgā, Jūrmalas ”Jaunajā vilnī”. Latvija – vāveres ritenī.

2011. gada 3. aprīlī

Satraukums Rīgā ap piepūšamajiem, gumijas slidkalniņiem, batutiem un citām bērnu ”izklaides vietām” šķiet novēlots un mazliet populistisks. Jā, tas nav normāli, ka šādas (būtībā mazapmeklētas) atrakcijas noenkurojušās galvaspilsētas centrā (gumijas batuti pie Raiņa un panorāmas riteņi Vecrīgā).

Šīs ”pariktes” ir zemas kvalitātes, vulgāra paskata un tieši tāpēc nepiemērotas savai dislokācijas vieta pilsētas vēsturiskajā centrā. Taču…interesanti – kur visi ministri un Rīgas domes eksperti bija līdz šim? Piepūšamais balagāns ”Pie Raiņa”  eksistē jau daudzus gadus un sen aizņem vietu, kur kādreiz pulcējās cilvēki dzejas dienu lasījumiem.

Dzejas nišu ir ieņēmusi  gumijas klaunāde. Tas notiek jau ilgi.

Gadiem.

Būtībā šī izpausme nav unikāla. Rīgu – tās īpašnieki (Dome) atļauj mocīt un pazemot jau vismaz 20 gadus. Pilsētas centra nekontrolēta apbūve liecina par dziļu un pamatīgu korumpētību Rīgas Domes varas ložās.

Daži piemēri: strēlnieku piemineklis šobrīd atrodas laukumā, kas nejēdzīgi apbūvēts ar neglītām ēkām, piparkūku namu un Rīgas domes sēdekli ieskaitot.

Otrajā pasaules karā sabombardētais Rīgas centrs tagad (neatkarības gados) reāli piegružots ar nejēdzīgām arhitektūras karikatūrām. ”Kamarina nams” vien ir ko vērts kā absurdās korumpantu arhitektūras šedevrs un to var droši ”kā tādu” iekļaut Ginesa rekordu grāmatā!

Daugavmalā, vēderu izgāzis apaļš gastronoms ar uzrakstu ”Maksima”, kas publiski tiek dēvēts par ”bastionu”. Vecrīgas bēniņu nekontrolēta izbūvēšana un plosīšanās ”pirts” zonā liecina, ka Rīga ir sagandēta. Tā vairs nav pērle, bet pārmocīta ”vecenīte” uz kuras rēķina daudzi ”uzvārās”.

Rīgas sagandēšanas jautājums ir nopietna lieta, jo skar mūs visus. Līdz šim daudz runāts par Vecrīgu kā prostitūcijas un uzdzīves citadeli un šī biznesa naudas kāsējus (kas attiecīgi uzpērk politiķus un domes amatpersonas sava biznesa piesegšanai) vēl neviens nav publiskai apskatei izkāris. Diemžēl nav.

Mēs paši nezinām, kurš nodarbojas ar Baltkrievijas prostitūtu importu, tālāk sūtīšanu uz Eiropu un Turciju un kam pieder izklaides nami un masāžas kabineti mūsu galvaspilsētas centrā, kas Rīgai ir piešķīruši tik jēlu slavu Eiropā kāda tai novērojama patlaban.

Jā, man ir kauns, ka ar Rīgu tā ir noticis.

Šis process ir norisinājies ar Rīgas domnieku ziņu.

Labi, ka ir domes priekšsēdētāju gleznu galerija. 🙂  Nākamajām paaudzēm vajag atstāt vizuālu priekšstatu par cilvēkiem, kas pieļāva Rīgas ”novešanu līdz kliņķim”.

Būtībā alkatīgi cilvēki, ar ietekmi politiskajās aprindās, nodarbojas ar izklaides un kultūras sistemātisku banalizāciju. Zem izkārtnes ”mums vajag ārzemju tūristus”  tiek veiktas histēriskas, triviālas akcijas, kas saucas ”kultūras pasākumi” un skaļi deklarēts medijos, ka ” to ārzemnieki no mums gaida” un ”un visi ir sajūsmā”!

Karaoke dziedāšanas pie Brīvība pieminekļa, skrējieni augstpapēžu kurpēs, blondīņu parādes, koncerti krastmalā, uguņošanas simfoniju pavadījumā utm. būtībā ir sēnalu kultūra jeb tas pats balagāns, kas šodien visus tā satrauc Rainim kaimiņos, Rīgas centrā.

Jā, man par to nācies pārliecināties pašai, gan arī noklausīties ironiskas skandināvu piezīmes Rīgas ”masu kultūras pasākumu” kontekstā.

Vasarā mūs atkal gaida Jūrmalas balagāns ar nosaukumu ”Jaunais vilnis”, kurā popmūzikas konkursu tēlos cilvēki, kuriem pieejama izeja uz Krievijas televīziju.  Izmantojot nostalģiskās PSRS laika padomju cilvēku atmiņas par Jūrmalu kā kultūras pilsētu un Dzintaru koncertzāli kā mākslas paradīzi, viņi (kārtējo reizi) liks lietā balagānu kā popmūzikas festivāla parodiju. Ar ”žūriju” galvenajā lomā mūsu ekrānos tiks spēlēts ”vokālās mākslas” konkurss, kas savā būtībā ir žūrijas šovs uz dziedāt gribošu jauniešu ”nevainības fona”. Žūrijas jaunības laiku popzvaigžņu piedalīšanās finālkoncertā vēl vairāk paspilgtina organizētāju narcisismu un smīdina ikvienu, kas faktiski seko populārās mūzikas attīstībai pasaulē un zina, kā reāli norisinās šādi konkursi. Jā, ”Jaunais vilnis” ir balagāns. Tieši tāds pats kā piepūšamie slidkalniņi pie Raiņa, Rīgas centrā.

Tiem, kas ir pārliecināti, ka šīs dažas nedēļas vasara vidū atrisina Jūrmalas finansiālās problēmas, atvedot uz Majoriem ”naudas maisus” no RU, var atslābināties. Jūrmalai joprojām nav izdevies pozicionēt sevi Eiropas kontekstā kā to ir spējusi, piemēram, postsovjetiskā Pērnava.

Jūrmala sastāv no suņu būdām, no vietējo bagātnieku guļamrajona.

Skarbi. Diemžēl, tā ir.

Jūrmalas korumpētajai Domei vairāk rūp zemes un kukuļos saņemtās naudas pārdalīšana savā starpā, nevis ilglaicīga senās un skaistās jūrmalas koka vasarnīcu apbūves atjaunošana un Dzintaru koncertzāles kvalitātes brenda reanimācija.

Jā, mani vecvecāki savulaik dzīvoja Bulduros 30 gados un es zinu (no viņu stāstiem) kas un kā notika ”zemeņu galvaspilsētā” Majoros un kādu lomu Latvijas kultūrā tolaik spēlēja mākslas norises Jūrmalā. Tagad to vairs nav. Ir suņu būdas rindā ar nosaukumiem ”villa”.

Dzintaru koncertzāle nav vainīga procesos, kas ar viņu notiek.

”Jaunā viļņa” balagāns nav burvju nūjiņa, kas spēj atrisināt Jūrmalas deģenerācijas problēmas. Tām jāpievēršas pamatīgāk, dziļāk un nopietnāk.

Jā, es domāju, ka Jūrmala var atgūt savu agrāko gadu kvalitātes patinu, taču pie šī procesa ir jāstrādā Jūrmalas vadītājiem pašiem. To neatrisinās ”no Maskavas” (tā kā tas notika agrāk) un vismazāk balagāns no Krievijas ar nosaukumu ”Jaunais vilnis”.

Cerams, ka balagānu laiks vienreiz beigsies.

Izbeigsim akceptēt lētuma zīmogu, kuru ārzemnieki cenšas uzspiest mums un mūsu kultūrai. Vēl par Jaunais Vilnis: http://sandraveinberga.lv/2011/07/24/krievu-popkulturas-tingeling-goes-russia-ieradies-latvija-videosveiciens-jaunajam-vilnim/

Viļņa ir jau piecēlusies. Užupes rajons ir simpātiskas skaudības vērts! Malači lietuvieši!  Vai Rīgai arī nav pēdējais laiks nokratīt no devis balagānus un nopietni pievērsties esošo vēsturisko celtņu kapitālam remontam. Mūris Daugavmalā pie anglikāņu baznīcas draud uzgāzties virsū garāmgājējiem.  Doma mūri arī izskatās nedroši.

Beigsim streipuļot un izvairīties no Vecpilsētas apmeklējuma.

Zinu, ka daudzi Izvairās iet uz Rīgas sirdi, jo kļūst skumji par tur notiekošajām norisēm.

Sapītām kājām šodien streipuļo ne tikai Latvija politiķi, kas nespēj saskatīt darbspējīgus Latvijas prezidenta amata kandidātus. Eiropas stūrētāji arī nodarbojas ar ”muddling through” vai ”durchwursteln”.

Vācu sociologs Hartmut Rosa progresu šodien raksturojis kā ”braucienu ar motociklu”, kas raksturo modernā laika brīvību, ātruma palielinājumu, individuālismu. Riteņi griežas, bet …kustības uz priekšu nav!

Vāveres ritenis, tātad. Skrienam uz vietas.

No krīzes esam izkļuvuši, bet tālākas kustība savirs nav.

Vāvere ir nogurusi?

Vafeļu dienas vētras, modernā vīrieša ideāls un savādais ”ceļš atpakaļ”

2011.gada 25. martā

Zviedri šodien svin Vafeļu dienu. Jāēd vafeles visu dienu, īpaši vakarā! Vēl var pagūt! 🙂

Tradīcijas sākumi datējami ar 17.gadsimta sākumu, kad 100% noskaidrojās diena, kurā jaunava Marija uzzinājusi no erceņģeļa Gabriela par gaidāmo Jēzus dzimšanu. Kopš tā laika tieši šodien ir jāēd vafeles ar visiem iespējamiem pildījumiem. Aiz priekiem! 🙂 Receptes ir dažādas, sākot ar miltiem un ūdeni un beidzot ar pienu, cukuru un saldo krējumu ar olām. Kopā ar mazajiem zaļajiem citroniem, lasi, mārrutku krēmu, spinātiem, šķiņķi vai avokado. Uz priekšu!

Vafeļu dienai ir arī barbariski izskaidrojami, kas saistās ar gada apriti un to, ka šajā laikā govs sāk no jauna dot pienu un vistas dēt olas. Cepot vafeles, šovakar izvēlieties labu vafeļu cepamo pannu un ēdiet lūdzu vafeles ar saldējumu.

Nenožēlosiet!

13.00

Šeit – Skavstas lidostā, kurā nākas pavadīt Vafeļu priekšpusdienu, lidojumi uz Rīgu atkal kavējas, neviens vafeles te necep. Te nesmaržo un nekā laba nav. Kā parasti. 😦

Ja ir spiesta lieta izmanot lidojošo autobusu Ryanair un izturēt ”pūļa spiedienu”, tad jāapbruņojas ar zvērīgu izturību, pacietību un labu mūziku. Lidkompānijas serviss drūms un izturams tikai ārkārtas situācijās. Bieži esmu domājusi, kāpēc tas tā ir iznācis, ka ar šīm lidmašīnām ir tik neērti. Tāpat kā  vieglo automašīnu konstruktori arī lidkompāniju kārtības organizētāji domā maskulīni.  Dāmu somiņai Ryanaira pasaulē nav  vietas. Attieksme -100.

Gaidot uz Ryanairu, iedomājos par džentlmeņiem. Sugu, kuras, vairs nav.

Vecais pārbaudītais paņēmiens, kā atšķirt džentlmeni no parasta vīrieša, esot iekāpšana lidmašīnā. Vecie testi liecina, ka džentlmenis nekad nenostājas gaiteņa vidū un neaizkavē pārējo pasažieru iekāpšanu, krāmējot savas somas plauktā. Virs sēdekļa. Džentlmeņi mēdz ieiet savā ejā un atļaut pārējiem iekāpt. Tik vienkārši, cēli un empātiski.

Maz gan šodien palicis šo džentlmeņu. Praktiski gandrīz vairs nav.

Par to pārliecinājos autobusā uz Skavstu. Tajā kāds nemazgājies tips, ar melnu mici galvā  aizkavēja kolektīvo izkāpšanu, jo nespēja izņemt savu somu no plaukta un izķeksēt notraipīto jaku. Pēc tam izrādījās, ka viņš ir  latviešu celtnieks, kas atgriežas no darbiem ārzemēs.

Vēlāk turpat līdzās drūzmējās sievietes, kas parasti spraucas  garām bez rindas. Aizsprukšana ir austrumeiropas sieviešu sporta veids un stihija. Ja šādi mači būtu olimpiskajās spēlēs, tad sievietes no Krievijas un, iespējams, arī no Baltijas noteikti uzvarētu, jo viņas ir šajā mačā vismeistarīgākās. Jau Stokholmas centrā, kur zviedru pasažieri stāv rindā pie pieturas uz lidostas autobusu, ”bezrindas trieciennieces” izmanto meistarīgus paņēmienus, lai aizbīdītos garām rindā stāvētājiem. Klātneesošā  sejas izteiksme, uzmesta lūpa un skatīšanās sāņus ir signāls, ka ”lietas notiek”.

Teātris tiem, kam pietiek pacietības gaidīt nākamo autobusu.

”Ko satraucies! Sāc pierast pie Latvijas realitātes!” – telefoniski mierina no Latvijas.

Es spītējos un negribu pierast pie atpalicības demonstrējumiem. Boikotēju.

Vakar skrienot krosu cauri mežam, pie pārejas man ceļu grieza liela  kravas automašīna. Šoferis gaidīja kamēr paskriešu garām. Pēc tam pamāja ar roku un novēlēja ”foršu rītu”! Skrēju tālāk un domāju kāpēc šādu kungu vairs nav AirBaltic un Ryanair lidmašīnās.

Kur viņi palikuši.

Savādi, ka to, kas griež ceļu citiem ir tik maz.

Sirms kungs ar ketoveju, kas sasveicinoties paceļ platmali, šoferis pie lielās automašīnas stūres, kas novēl laburītu un džentlmeņi, kas nebloķē ceļu mums pārējiem.

Kur viņi ir?

Foto: http:// marcusschenkenberg. org/

Adoniss ir pasaules daiļākais vīrietis. Tā vēsta antīkās teikas.

Viņš savaldzināja visus visur ar savu parādīšanos tik lielā mērā, ka pat puķes viņa ceļā aiz sajūsmas esot sākušas ziedēt un smaržot. Skaistums pakļauj pasauli. Nenoliedzami.

Kas īsti šodien ir vīrišķīgs. Muskuļots ķermenis? Izskatās, ka tagad, lai sasniegtu šo mērķi vīrieši ir gatavi ne tikai atdot savu laiku, dvēseli un naudu sporta zālei, bet arī ķerties pie narkotikām, steroīdiem un hormonu preparātiem ”būdas dēļ”.

Suzana Faludi jau krietni sen izvirzīja tēzi par maskulinitātes krīzi modernajā laikā.   Trenēts ķermenis tagad vajadzīgs kā varas atribūts. Līdz šim pietika ar varu, naudu un stāvokli sabiedrībā. Tagad ar to ir par maz. Vai uzpumpēti muskuļi atgriezīs vīriešiem tās ietekmes zonas, kas zaudētas pēdējo 20-30 gadu laikā sakarā ar feminisma ienākšanu varas arēnā? Vai hipermaskulīns ķermenis ir jaunā stratēģija, kas ļaus atgūt ”zaudētās teritorijas”?

Salīdzināju ”Playgirl” 1970. un 2000. gadā. Vājš, pat izģindis, spalvains tipāžs pēc 30 gadiem nomainīts ar milzi, kuru grezno gigantiski muskuļi un noskūtas body aprises. Vīrieša ķermenis beidzot kļuvis par tirgus vērtību. Sākot ar dresmanbikšu manekeniem un viegli tetovētajiem ”pulveru atlētiem” un beidzot ar androgēnajiem puisīšiem smaržu mākonī, kas tagad palīdz pārdot ne tikai apģērbu, bet arī vīnus, mikroviļņu krāsnis, atvaļinājumu paradīzes, smaržas, laivas, pulverus, degvīnus un visu pārējo. Kungu torss ir nostabilizējies kā preču reaktīvais dzinējs tirgū. Salīdzinājumā ar 80. gadiem, vīrišķīgais ķermenis tiek daudz plašāk eksponēts daudz plašāk. Sieviešu pusplikuči paliek savās konstantajās robežās.

Tagad izskats, nevis nauda un statuss nosaka seksuālo magnētismu. Tuklais direktors, tirgotājs, prezidents un ”omulīgais kungs” var droši atkāpties otrajā plāna.  Kritiku neiztur par Vinstons Čērčils.

Savādi, ka Latvijas politiķi to nav pamanījuši. Te, tāpat kā Krievijā un citur Austrumeiropā, pa priekšu kūņojas 70. gadu labi nobarotie ”direktortipi”.

14.15 ieradās lidmašīna. 75% pasažieru vīrieši. Neskaitot zviedru pusaudžu futbolkomandu, kas grūstīdamies un angliski šķoboties mēģina atkārtot  ”bezrindas trieciennieču” paņēmienus. ”Mieru!” – klaigā treneri, bet vējš viņu tekstu aiznes uz tuvējo mežu. Beidzot nokļūstu līdz lidmašīnas ieejai. Stjuarte ilgi lasa manu biļeti un visbeidzot latviski iesaka nosēsties lidmašīnas vidū. Viņas teksts ir šablonisks, bet intonācija – laipna. Patīkami.

Lidojuma laikā zviedru sekstūristi, sadzērušies rumu, skaļi apspriež ”sieviešu gaļas piedāvājumu Rīgas viesnīcās”. Viņi mierina viens otru pāri salonam, ka ” tas nekas” un ’”te tā pieņemts – bradāt savējās uz nebēdu”. Šķiet, ka ir mazliet kauns un jāsteidz sevi mierināt, ka ”nevienam netiek darīts pāri” .

”Tu saproti, te veči piekrīt pārdot savējās sievietes. Viņiem tas OK” – viens mierina otru.

”Ir OK?”

”Ir, ir. Viņi pat lepojas ar to”.

”Stulbi viņi ir”.

”Cita biznesa jau Latvijā nav!” – smejas ceturtais un pēc tam visi sāk dziedāt vienotā korī. Prieka dziesmu.

Skatos kā lidmašīna, cauri mākoņu pienam, peld uz Rīgu.

Kā džentlmenis palaidu pa priekšu seksa tūristus, rupuci ar melno cepuri, futbolistus un savādnieku varzu, kas sadzērušies lidmašīnas viskiju runāja nedabiski skaļi un skandēja ” Viva Espana! Viva Espana! Viva Espana!”

17.00

Jaunā Marka Romaņeka filma – Never let me go, runā par to pašu. Par pirmās un otrās šķiras cilvēkiem. Kad mēs beidzot nomainīsim dislokāciju?  Cepam vafeles un sākam no gala?

Vēlreiz?

Kaut kas karaļvalstī Latvijā joprojām nav kārtībā.

Deju popmūzikas cukura šoks – Eirovīzijas dziesmu konkurss Zviedrijā

Deju popmūzikas cukura šoks

2011.gada 6. februārī

Foto: SVT

Zviedru Eirovīzijas dziesmu konkursa 2011.gada maratona pirmais atlases mačs Luleo[1] beidzās ar deju popmūzikas un repa uzvaru. Par līderi izvirzījās Danny, kurš startēja pēdējais intensīvi deklarējot savu deju vokālā ar precīzu, modernu horeogrāfiju fonā. ” In the club” līdz ar to jau izcīnījis vietu finālam Stokholmas lielajā arēnā.

Otrais palika melnādainais reperis Swingfly. Līdz šim urbānai mūzikai un repam grūti klājies šāda rakstura festivālos un taču šoreiz notika negaidītais. Softreps magnetizēja ar gigantisku pozitīvisma lādiņu, spēku sadalījumu uz skatuves un enerģētismu, kas nekad nepaliek nepamanīts šāda mēroga pasākumos.

Aiz sevis līderi atstāja virkni interesantu izpildītāju, kas faktiski būtu cienīgi cīnīties arī finālā. Tauta nobalsoja par līriskām jaunkundzēm, pieklājīgā apģērbā. Deju orķestru karaliene Jeeny Silver ar ABBAs stila vecišķu šlāgeri  ”Something in your eyes” centās iešūpot publiku stāvot aiz apgaismota retro statīva un peldoties konfeti mākonī.  Daļēji tas arī izdevās. Zviedriem patīk deju mūzika un Jenija ieguva iespēju startēt vēlreiz, lai cīnītos tālāk par finālu. Līdzīga veiksme izdevās otram liriskam soprānam – Pernillai Andersonei, kas dziedāja savu dziesmu ar savu tekstu (Desperados), pavadot uz savas sarkanās ģitāras.

Aiz kadra palika palestīniešu izcelsmes vokāliste Dilba, kura mēģināja kopēt Kylle Minougue, bez redzamiem panākumiem. Skumja, nedaudz izmisusi deju mūzika piecdesmito gadu stila tērpos neaizkustināja un faktiski bija maksimāli intraverta. Vokālais priekšnesums bija nevainojams, taču uz iekšu vērsts un neuzrunāja nedz balsotājus nedz arī žūriju.

Jonas Matsons ar savu ”On my own” pārāk daudz gribēja mums izstāstīt un nogurdināja ar vāju scenogrāfiju un forsētu monotonprieku. Daudz interesantāks šķita muzikālais cukura šoks, kuru piedāvāja Le Kid ar ”Oh my god”. Tik sirreālistisku priekšnesumu uz zviedru popmūzikas skatuvēs līdz šim nebija gadījies piedzīvot. Imperatīvais kičs, spožās krāsās un žestu pārspīlējumos piesaistīja uzmanību tik lielā mērā, ka pamazām sākām ieklausīties arī mūzikā un teksta apgalvojumos. Žēl, ka šis numurs nenonāca līdz finālam Globben koncertzālē 12. martā.

Kritiķu uzmanību un publikas simpātijas neizpelnījās arī Rasmusa Vīberga ”Social butterfly”, kas manuprāt bija ļoti interesants šlāgeris (Amir Aly, Henrik Wikström), jo būtiski atšķīrās no līdzšinējā zviedru stila. Skatuve piedāvāja Balkānpopu ar franču popmūzikas elementiem, fokusējoties uz akordeonu, tamburīniem un vientuļu, priecīgu puisi skatuve vidū, kas dauza ritmu uz sava ģitāras futrāļa. Diemžēl pats Rasmus nebija pietiekami harismatisks, lai nospēlētu tautas parka vai festivāla lauvu. Tāpēc arī palika aiz fināla kadriem.

Kas īsti uzvarēja? Atšķirīgi harismātiski vokālisti, nevis labākās dziesmas. Danny dejotāji bija tik profesionāli, kas visi pārējie sāka atgādināt pamatskolas iesācējus. Viņa aizrautība bija nemākslota un kontakts ar televīzijas kameru profesionāls. Dziesma pati par sevi nav nekāds meistarības kalngals, diezgan monotona un kantaina kā bērnu spēļu formītis smilšu kastē. Taču refrēns paliek atmiņā un maļot to neskaitāmas reizes pēc kārtas perfektas horeogrāfijas ierāmējumā, tas ielīp smadzenēs un tur paliek uz pāris minūtēm.

Reperis, kas nemāk zviedriski un kādreiz sapņojis kļūt par Ņujorkas policistu uz Luleo skatuves ir pagaidām visveiksmīgākais reperis uz šlāgera skatuves. Swingfly ņēmas, bakstījās, lēkāja kā apsēsts pie viena iebarojot mums savu refrēnu ” bum-čiki, bum-čiki, bum-bum-bum”! Absurdi līdz nejēdzībai, bet …pielipa.  Maigā vilinājuma neizturamais magnētisms darbojas arī spēļu lācīša šovā. Tādas lietas notiek arī uz skatuves.

Man negribas šovakar sākt no jauna spriedelēt, kas ir šlāgeris un kas nav.

Protams, ka Eirovīzijas festivāli pašlaik tālu aizvirzījušies no jēdziena šlāgeris (Zilais lakatiņš, Mežrozīte, Vecpiebalgas ūdensrozes utt.).

Šis jēdziens dominēja konkursa dzimšanas brīdī, jo tobrīd popmūzikā valdīja tieši šis žanrs. Pamazām popmūzika apauga ar citiem izpaudumiem un brīdī, kad EBU organizētāji atteicās no simfoniskā orķestra un diriģentu klātbūtnes, pasākums pārvērtās par nenosakāma rakstura eklektisku monstru.

Ir vai nav šlāgeris, būtība vienalga.

Eirodziesmas maratons jeb Super bovl ir klāt.

Būtībā nav runa par mūzikas konkursu, bet gan par gigantisku, izklaides industrijas fenomenu, kas ir jauna un interesanta kultūras sastāvdaļa.

Agrākās Sandra Veinberga publikācijas par Eurovison Song Contest sākot ar 2002. gadu.

2003. gads, kad Eirovīzijas konkurss notika Rīgā.

© Sandra Veinberga