Speciāli TVNET

Uzbrukums Izraēlai ar 300 droniem un raķetēm nebija nekas negaidīts. Šokējoši ir tas, ka Irāna pirmo reizi uzbruka solo variantā. Apstākļos, kas ir pagalam nelāgi. Vai šī iemesla dēļ varētu uzbangot reģionāls karš? 

Sliktāk vairs nevar

Gazā (kopš 7. oktobra) viss notiek tieši tik slikti, cik vien iespējams. Vietējo palestīniešu ciešanas uz vardarbības spirāles fona turpinās.  Ebreju kara operācijas  Gazā dzenā palestīniešus pa „pinģerota lielo“ teritoriju: turp, atpakaļ, uz augšu, uz leju utt. Cilvēki tiek trenkāti kā tarakāni: “pa labi“, „pa kreisi“, neuztraucoties vai viņiem ir ko ēst, dzert vai eksistē vieta, kur atrodams ārsts.  Konflikta situācija pašlaik ir asimetriska: Irānas galvenā priekšrocība ir teroristi, bet pasaules vienīgā lielvara sargā Izraēlu. Tieši tāpat kā „aukstā kara“ apstākļos (kad Rietumi un Austrumi savstarpēji draudēja ar kodolieročiem), arī tagad Krievija un Irāna dara to pašu. Ukrainas elle un Gazas elle ir saistītas lietas. Pirmajā gadījumā uzbrūk lielvalsts ar aptrakušu diktatoru Putinu priekšgalā, bet otrajā gadījumā Izraēla aizstāvas pret fanātiskiem ticības teroristiem (Hamas), kas līdzīgi mafijai akumulējuši sev visu palestīniešu kontingentu. Gandrīz katrā ģimenē tur „kāds“ ir saistīts ar Hamas kustību un tāpēc ebreju kauja ar palestīniešu paramilitārajām vienībām, pašlaik pārvērtusies par cīņu pret civiliedzīvotājiem.  Neglīti, bet „neko nevarot darīt“.  

Āfrikas kontinents ir pasaules daļa, kurā var notikt visbriesmīgākās lietas. Taču šī kontinenta nelaimes nespēj pārtraukt pasaules lielvalstu un organizāciju līderu miegu. Karš Sudānā, genocīds Ruandā, sekojošie bēgļu viļņi un simtiem noslīkušo bēdzēju mirstīgās atliekas Vidusjūras liedagos ir ainas, kas jau pieradinājušas televizorus.  Jā, šīs ainas ekrānos atkārtojas katru dienu. Turpina tur palot, taču nevienu notiekošais tur vairs neuztrauc. 

1973.gada naftas krīze

Septiņdesmitos gadus Eiropu saplosīja „benzīna krīze“. Degvielas tolaik nebija pat zviedru vai dāņu „benzīntankos“. Toreiz kaujās starp arābu valstīm un Izraēlu, „aizdambēja“ naftas vadus, jo bremzei bija politiski motīvi. Tagad Putins ar savu „krievu gāzes krīzi“ centās panākt to pašu. Terorizēt attīstītākās valstis, kuru naivie (krievu politikā nekompetentie) vadītāji bija atļāvuši krieviem pievienot Putina gāzes piegādēm visu savas valsts ekonomiku. Atkabināšanās bija sāpīga, lēna, bet palēnām turpinās. Kremlis bija paredzējis, ka Vācija nespēs atteikties no krievu gāzes piegādēm un finansēs viņa karu pret Ukrainu. Taču tā nenotika. Iecerētais „zibenskarš“ (pāris nedēļu garumā) ar Ukrainu jau velkas trešo gadu. Lietas nenotika tā kā Kremlim vajadzēja. Tāpēc Kremļa diktators ir ķēries pie rezerves svirām – paralēlo karu iekurināšanai, kas novērsīs pasaules uzmanību no Ukrainas ciešanām. Viņam Ukrainu vajag salauzt par katru cenu. Gribas un viss.  

Vēl viens būtisks aspekts ir prognozes par Donalda Trampa nākšanu pie varas Baltajā namā šogad. Šis apstāklis var novest pasauli pie vēl liela kara, jo gan Putinam, gan Trampam gribas karot. Galu galā – karš ir spiega (Putina) un privātās militārās akadēmijas absolventa (Trampa) specialitāte, dzīves telpa, sapnis, aizraušanās un stihija. Visi karavadoņi ieiet vēsturē un viņi abi arī vēlas iegravēt savus vārdus pasaules kartēs.  Par karavadoņiem raksta grāmatas, uzvarētājiem būvē pieminekļus un triumfa arkas. Tas tagad  nepieciešams arī garlaicības nomāktajām Vladimiram Putinam, kura dzīvē Kremlī viss jau sen ir sasniegts. Naudu viņš tur var smelt spaiņiem, iegādāt sev spēj ko vien vēlas. Visi mērķi jau sen sasniegti – tukšas stāv viņa pilis pie visiem labākajiem ezeriem un jūrām. Viļņos šūpojas tukšas jahtas un privātajos peldbaseinos arī ūdens kustības vairs nav, jo Kremļa diktatoram apnikušas esošās aizraušanās. Vara un padevība no krieviem viņam jau sen nodrošinātas. Konkurentu arī nav, jo visi noindēti ar Novičoku, uzspridzināti lidmašīnās vai nošauti cietumos. Kas atliek šādam dzīves un apstākļu izlaistam varmākam? Protams, ka tikai karš.  Gigantisks, bezjēdzīgs un asiņains. Jā, domāju, ka viņš uzsāka  šo karu vienkārši aiz garlaicības un tagad piemet kara ugunskuram jaunas pagales, kas liesmo kā sarkanās nāves lāpas. Pašlaik tās liesmo īpaši spoži pie Bahmutas, Avdijivkas un Časivjaras. Tur (frontē) sadeg simtiem un tūkstošiem nepazīstamu cilvēku. Par to Putinam nav daļas. Viņš tikai noskatās un regulē liesmas lielumu. Tieši tāpēc viņš nepārtrauks šo karu ar motīviem: „mērķis sasniegts“, „naciķi nobeigti“ un „esam savu panākuši“. Nē, viņam nav nekāda mērķa šajā karā, jo būtība un jēga ir  pašā procesā. Jo ilgāk notiek karš un smagāk pasaule noasiņo, jo dziļāka veidojas ekonomiskā krīze un cilvēku labklājības standarts devalvējas, jo labāk Putinam un hroniski izlaupītajai, postā iestigušajai Krievijai. Tāpēc nav nejauši, ka Hamas uzbrukums Izraēlai sākās tieši Vladimira Putina dzimšanas dienā 7. oktobrī. Irānas „uguņošana“ Izraēlas virzienā tika uzsākta situācijā, kad Kremlis gatavo savu lielo pavasara uzbrukumu Časivjarai un Harkivai. Tātad Kremļa fīrera scenārijā Ukrainas elle ir cieši saāķēta var palestīniešu elli. Publikai notiekošo var izskaidrot arī citādi, cerot, ka saindēta barība izsalkušajiem garšos labāk. Proti, „ja kāds grib sist suni, kad koks vienmēr atradīsies“.

Vai konflikts samilzīs?

No Irānas perspektīvas raugoties, uzbrukums Izraēlai ir dabiska atbilde uz konsulāta bombardēšanu Sīrijas galvaspilsētā Damaskā 1. aprīlī. Tur Izraēlas uzbrukuma rezultātā tika nogalināti vairāki Islāma revolucionāro gvardu korpusa (IRGC) virsnieki, tostarp trīs augsta ranga ģenerāļi. Teherāna pēc tam izvirzīja starptautisko tiesību argumentus: uzbrukums diplomātiskajai pārstāvniecībai ir ne tikai Vīnes konvencijas pārkāpums, bet šī ēka faktiski ir arī Irānas teritorija un pēc šādas loģikas atriebe bija nepieciešama. 

Ajatola Ali Hamenei pirms četrām dienām paziņoja, ka „cionistu režīms ir jāsoda par uzbrukumu konsulātam Damaskā“.  Visi zināja, ka irāņi kaut ko darīs. Tā arī notika. Tagad „operācija ir pabeigta” un Irānai neesot nodoma turpināt bruņotu operāciju. Visi ir apmierināti, jo ir „izdarījuši visu iespējamo“. Daži eksperti pat nosaukuši šo Irānas uzbrukumu par „horeogrāfijas akciju”. Esot bijis vajadzīgs izskatīties spēcīgai un iegūt kaimiņvalstu cieņu. Tas nu esot paveikts. Tomēr dažas Irānas amatpersonas brīdina, ka Izraēlas iespējamais pretuzbrukums esot prognozējams. Ajatolām esot jāparedz arī šāda iespēja. Jo īpaši tāpēc, ka Benjamin Netanjahu ir jau deklarējis, ka Izraēla veikšot pretpasākumus, ja Irāna uzbrukšot atkal. Taču Baltais nams jau akcentējis, ka šādu notikumu attīstības scenāriju neatbalstot.

Sešu gadu laikā, kopš Donalds Tramps lauza vienošanos, kas ierobežoja Irānas urāna bagātināšanu, Irāna ir varējusi netraucēti attīstīt savu kodolprogrammu. Pašlaik neviens nezina vai irāņiem ir savi atomieroči, jeb to vēl nav. Draudzība ar Putinu liecina, ka Irānai varētu būt „daudz kas vairāk“, nekā amerikāņiem liekas. No otras puses, Irāna ir nostādīta bīstamā situācijā pret Izraēlu, kuras rīcībā pašlaik ir no 80 līdz 400 kodolgalviņu.

Uzbrukums Izraēlai rādīja, ka Irāna ir aizņēmusies gaisa uzbrukumu taktiku no savas tuvās sabiedrotās Krievijas, kas katru dienu praktizē tieši šādu karu pret Ukrainu: pa priekšu droni (pretgaisa aizsardzības sistēmas samulsināšanai), pēc tam – raķetes. Iespējams, ka Teherāna ar Maskavu koordinē arī citus plānus un projektus. Ne tikai ieroču piegādi Ukrainas frontei.

Netanjahu spēj pieļaut smagas kļūdas kara apstākļos. Viņa administrācija pilnībā palaida garām Hamas uzbrukumu 7. oktobrī un pēc tam uzsāka postošu, asiņainu un bezjēdzīgu karu Gazā, kas nav noslēdzies un bezjēdzīgi turpinās joprojām. Taču Irānas uzbrukums tagad ir pārvērtis Izraēlu upurī. Loģiski, ka šādā kontekstā miljoniem palestīniešu ciešanas tiks aizmirstas. ASV prezidents Džo Baidens jau ir uzsvēris, ka vēlas tikai un vienīgi diplomātisku reakciju Irānas uzbrukumam. Vairums ekspertu iesaka neturpināt kara eskalāciju. Bijušais Mossad izlūkošanas dienesta vadītājs Josi Koens, kurš tiek ieteikts kā premjerministra Benjamina Netanjahu pēctecis partijā Likud, uzskata, ka Izraēlai tagad būtu jāapstājas: „Viss notika saskaņā ar plānu. Mūsu pretgaisa aizsardzības sistēma darbojās perfekti. Bojājumi ir minimāli, un Irāna ir pārtraukusi apšaudi. Mūsu interesēs ir nepalielināt konfliktu. Mums ir pilnas rokas darba, tiekot galā ar Gazu un Hamas. Ja Irānu nepieciešams atturēt, ir pietiekami daudz laika, lai to izdarītu vēlāk.“

Tas, kas notika svētdienas vakarā, ieies pasaules kara vēsturē kā ļoti savāds „pāris stundu karš“. Izšauts tik daudz raķešu, taču rezultātā gandrīz nav seku, jo  98,9 %  uzbrūkošo dronu un raķešu tika notriekti. Nekad agrāk uzbrucējs nav iepriekš brīdinājis ienaidnieku un tiešraidē televīzijā paziņojis, ka uzbrukums ir sācies, un pēc tam atkal paziņojis, ka viss ir beidzies. Irāna šādi rīkojās, rūpējoties par savu godu, nevis lai kaitētu Izraēlai. Tāpēc teātris Tuvējos austrumos turpināsies. Nāves deja vēl nav beigusies.