Orienta līgavainis, kuram steidzīgi vajag laulību ar kādu no mums

Ekskursiju uz gleznaino Mostaru vietējās universitātes administratīvais personāls rīkoja pēc saviem ieskatiem. Vienā autobusā savietojāmies mēs – viesi, otrajā sarūmējās paši rīkotāji. Nedomāju, ka šāds risinājums bija gudrākais variants, lai cilvēki ekskursijas laikā varētu labāk iepazīties savā starpā. Taču mēs – atbraucēji tagad ceļojām visi kopā.

Sākumā bija lieliski. Problēmas sākās pēc brīža, kad priekšējais autobuss negaidīti apstājās un no tā izkāpa melnīgsnējs vīrietis. Viņš iekāpa mūsu autobusa salonā, jo esot ”jāzēž pie mums”. Kā jau viesim. Tajā brīdī kļuva skaidrs, ka tieši man šoreiz neveicas. Viņš uzreiz apsēdās līdzās man, kur līdz tam kā laisks kaķis bija izstiepusies mana mugursoma. Tagad soma aizceļoja uz grīdas un vīrietis ievietojās sēdeklī man blakus.

Jauns un sprauns, tāpēc nekavējoties ķērās pie lietas un paziņoja savus mērķus : ” Tātad tā , esmu nolēmis apprecēties, nekavejoties un tagad man ir skaids, ka precēšu tieši jūs!”- viņš teica un atlieca taisnāk muguru. Sākumā domāju, ka esmu pārklausījusies un neatbildēju neko. Gadās jau tāda spontāna un nelaimīga mīlestība, kad viena acumirklī cilvēks zaudē galvu. Taču nespēju iedomāties, ka tieši es pēkšņi (šajā brīdī) būtu kļuvusi par šo superliktenīgo sievieti pārdesmit minūšu laikā. Kaut kas ”šajā lietā” nebija kārtībā. –  – Vai es nepareizi izsakos angļu valodā?- viņš man jautāja ļoti sīrupainā balsī. Gandrīz čukstus.

  • Nē, nē, – viss kārtībā,- atbildēju. Mana balss laikam skanēja ļoti neieinteresēti un viņš pārjautāja vēlreiz : “Es gribu ar jums precēties! Jūs man ļoti patīkat! Jums ir tik skaistas acis! Vai jūs saprotat, ko es saku?”
  • Aha, skaidrs! – es atbildeju, rūpīgi apskatīju blakus braucošo automašīnu un paziņoju, ka man viņu nāksies apbēdināt, jo es jau esmu  precējusies.
  • Jau sen?
  • Jā sen.
  • Cik sen?
  • Ļoti sen?
  • Jā.
  • Tad jūsu vīrs jums ir apnicis! Skaidra bilde! – viņš neatlaidās, bet es neko neatbildēju. Turpināju vērot ceļu, kas slīdēja aiz loga.
  • Gadas, ka vīrieši savām sievām apnīk, tas nav retums. Tās notiek visur!
  • Jāāā, var jau tā gadīties, bet tas nav mans gadījums,- es nepiekāpos, nenolaižot skatienu no loga.
  • Padomājiet, varbūt ir, – viņš palika kašķīgs un uzreiz sāka stāstīt par sevi. Esot jauns, spēcīgs, gudrs un alpinists. Dzīvojot Irānā un strādājot tur augstskolā par pētnieku. Tautība – kurds. Jūs taču saprotat, ka normāls cilvēks Irānā dzīvot nevar. Tur ir cenzūra un es nevaru ciest musulmaņus.
  • Saprotu, bet jūs taču esat tur dzimis un audzis?
  • Jā, protams.
  • Vai jūsu vecāki arī ir musulmaņi?
  • Jā!
  • Esat taču tur visu mūžu pavadījis, līdz šim?
  • Jā, esmu.
  • Ārzemēs esat bijis?- es jautāju bažīgi, jo vīrietis izskatījās pēc personas, kas pārāk daudz saskatījies amerikāņu filmas.
  • Jā, esmu bijis daudz ārzemēs
  • Kur?
  • Irākā, Emirātos, Armēnijā un Uzbekijā.
  • Skaidrs, – novilku pie sevis. Viņš nekur nebija bijis.
  • Tā kā es neesmu nekāds muļķis, saprotiet! Un sekss ar mani būs labs, apsolu! – viņš gandrīz lūdzās. Piebilstot, ka rietumu sievietēm “tas esot svarīgi, vai ne”.
  • Jā, jā protams, – es atbildēju diezgan izvairīgi un sapratu, ka man visa diena būs jāpavada līdzās azartiskajam preciniekam no Irānas un nekur nav kur sprukt. Taču bezcerīgu situāciju jau nav. Jāmēģina pagriezt saruna man interesantākā virzienā un viss. Aiz loga slīdēja piesvīdušas Bosnijas ainas, jo universitātes autobusā bija sabojājusies kaut kāda ierīce, kas silda logus lietus laikā un rūpējas par ventilāciju salonā bija saplīsusi. Teicu, ka man ir karsti un mēģināju pārcelties uz autobusa salona viņu galu, taču “precinieks” visur vilkās man līdzi. Kā aste. Pirmā apstāšanās bija paredzēta pie ūdenskrituma, restorānā, kur jau cepa divus jērus mūsu pēcpusdienas maltītei. Aizmuku no pielūdzēja un nobaudīju malku tējas patīkamākā sabiedrībā. Kopā ar diviem profesoriem no Dienvidāfrikas universitātes. Mazliet parunājām par apmācību kursiem mūsu augstskolās, par etniskajām minoritātēm un nejēdzīgi daudzajām valodām, no kurām kolēģe Erna izvēlējusies četras. Taču šajā brīdī brauciens turpinājās un man nācās atgriezties salonā, lai turpinātu ceļu blakus enerģiskajam preciniekam. Nolēmu mesties uzbrukumā pirmā. Brīdī, kad viņš centās man noslaucīt logu un saglabāt sejā enerģiska kaujas zirga skatienu, es pateicu skaidri un gaiši, ka : “Lūdzu izbeigsim sarunas par precībām”, jo ” mani tas neinteresē”.
  • Esat gan jūs skarba un neiejūtīga! – pretinieks neatkāpās, – nu, kāpēc negribat ar mani precēties! Esat taču gudra un saprotiet, cik grūti Irāna dzīvot un vēl pie kam kurdam!
  • Jā, es saprotu, – piekritu.
  • Nu redziet! Palīdziet man izkļūt no elles!
  • Ir arī citas izejas, šī nav tā labākā!
  • Kādas?
  • Jūs esot pasniedzējs augtskolā?
  • Esmu pētnieks.
  • Kādā augstskolā?
  • Jums mana darba vieta neko neizteiks.
  • Kāpēc esat šajā konferencē?
  • Pieteicos.
  • Par ko bija jūsu referāts, kurā sekcijā?
  • Man nebija referāts, es tikai klausījos.
  • Ko jūs pētat?
  • Visu, – puisietis saskaitās un metās man virsū – un ko jūs pati pētat?
  • Mana pētniecibas joma ir komunikācijas zinātne: mediji un publiskās attiecības,- teicu un precinieks uzreiz mani pārtrauca – “Skatieties, arī šeit mēs esam tik līdzīgi – es arī pētu medijus, – viņš priecīgi vīteroja un paziņoja, ka turpmāk mēs veikšot pētījumus kopā. To viņš deklarēja samērā skaļi, lai pusautobuss to uzzinātu un saprastu, ka medības ir beigušās ar uzvaru.
  • Nedomāju gan, ka mēs strādāsim kopā, jo es nepētu totalitāru valstu medijus un Irāna pieder šai grupai.
  • Tagad es pētīšu to pašu ko jūs! – viņš neatkāpās un es novērsos no šīs bezcerīgās personas, kas sēdēja man līdzās. Visbriesmīgākais ir nejēdzīgas sarunas ar bezjēdzīgiem cilvēkiem, kuriem enerģijas ir vairāk nekā sunim blusu. Sāku atkal vērot ainavu aiz nosvīdušā loga. Lietus lija aumaļām un upe izskatījās pārplūdusi. Koki no slapjuma bija noliekušies gandrīz līdz zemei un gids ziņoja, ka tuvojamies pirmajai apskates vietai. Brīdī, kad izkāpām no autobusa ,saule ieradās pie mums kā nosebojusies primadonna un ainava vienā mirklī atdzīvojās kā uzvelkamā lelle. Koki izslējas taisni, cilvēki sāka smaidīt un lietussargi pazuda no mana horizonta kā krituši ienaidnieka armijas karavīri. Izlēcām no autobusa un devāmies iekarot vertikālo valsti ar nosaukumu Hercogovina. Taka veda augšup, pie pagriezieniem kā partizāni no krūmiem mums uzglūnēja nekam nevajadzīgu krāmu (suvenīru) pārdevēji, kas nepiemērotā brīdī iebrēcās, lai pievērstu sev mūsu uzmanību. Taču es tos neievēroju un rāpos augšup ar alpīnista cienīgu profesionālismu. Aiz 9×9 līkumiem mani sagaidīja virsotne un fantastisks skats, ar kuru dalīšos arī šajā blogā.
  • Dziļa ainava ar mošeju priekšplānā un līdz bezgalībai tekošu upi fonā. Mākoņi un meži šo ainavu ierāmē kā gleznas rāmis. Kā fons, kas saprot kustības bezgalību un daiļuma nezūdamību. Vienkarši skaisti. No arkas pēkšņi iznira lieliskā Jasmīna – studente, kas šeit ir mans labais gariņš, vienmēr rūpējas, lai “viss būtu štokos”. Tāpēc uzaicināja iemalkot bosniešu tēju. Runājām par komunikācijas teoriju, par manu jauno grāmatas manuskriptu un vēl par Bosijas islamizāciju, kuru Jasmina vairāk sauc par ”atgriešanos pie savām saknēm”, par bēgļiem, kas bēg no Sīrijas un tās kaimiņvalstīm cauri Bosnijai Fercogovinai ”uz augšu, uz ziemeļiem”, jo šeit viņiem nepatīkot.

  • Ja es būtu bēglis, es priecātos par katru pajumti, kuru man dod!, – sprieda Lamija. Viņas galvu klāja krāsains galvas lakats, kā jau tas musulmāņu dāmām Bosnijā pieņemts. Viņa pret bēgļu plūsmu bija neslēpti aizdomīga.
  • Tagad bēgt uz bagātām valstīm ir modē! Turki laiž iekšā Eiropā, – konstatēja Azra un sakārtoja arī savu puķaino galvassegu.
  • Ko nu mēs, mums pašiem ar jezgu pilna māja un 2 miljoni bēgļu atrodas bēgļu nometnēs, – taisojās Ali un Katerīne no Turcijas, piebilstot, ka Eiropa pati esot vainīga pie savām problēmām. Fatinmai (no Turcijas) šķita, ka bēglim vienmēr un visur ir jāpalīdz.
  • Cilvēcībai vienmēr jābūt pirmajā vietā – viņa teica, taču taisojās, ka pašreizējā situācija uz Turcijas robežas esot gandrīz nekontrolējama.
  • Kur nu vēl krievi ar savām lidmašīnām”, – pukojās Ahmeds. Nopūtāmies visi. Iestājās klusums. Bija jāiet lejup. Pa vertikālām kāpnēm, kas stiepās uz leju kā serpentīna lente pa izplūkātu svētku egli. Iekāpu autobusā un tur mani… jau gaidīja precinieks. Atkal sākās ”vecā dziesma” ar refrēnu: ”es jūs mīlu”, ”jūs gan esat smuka”, ”es bez jums pilnīgi nevaru” utt. Jutu, ka manī palēnām pamostas tīģeris un tad – slikti būs. Pagriezos pret irāni un pavaicāju viņam par šīītiem un sunnītiem un par alavītiem un par koalīciju ar Putinu un visu pārējo, kas mani faktiski interesēja. Tagad saruna ievirzījās konstruktīvākā gultnē. Irānis vārdā Nasirs, patiešām labprāt runāja par savas valsts politiku ik pa brīdim apsaukājot savu valdību un gānot musulmaņus. Uzspīdēja saule un es uzliku uz deguna saules brilles.
  • Lūdzu ņemiet tās brilles not, gribu redzēt jūsu daiļo seju! – viņš teica tik cukurainā balsī, ka es neizturēju un pateicu, ka šo dziesmu tūliņ vajag pārtraukt, citādi es pārsēdīšos.
  • OK?
  • Labi, – sarunu biedrs negribīgi piekrita un uzreiz metās nākamajā uzbrukumā, – bet jums varbūt ir kāda smuka draudzene, kas nav precējusies un grib rītdien laulāties ar mani?
  • Nav!
  • Kā nav?
  • Nav un viss.
  • Visas jūsu draudzenes ir precējušās?
  • Visas.
  • Neviena pati nav brīva?
  • Neviena.
  • Nesmukās arī nav brīvas?
  • Nav.
  • Tiešām?
  • Jā, mums visas sievietes Latvijā ir uz izķeršanu. Irāņiem pāri nekas nepaliek.
  • Sandra, es jums samaksāšu, labi samaksāšu, ja atradīsiet man sievu! – irāņu kurds bija kļuvis pagalam nepiekāpīgs.
  • (turpinājums sekos)

2012. gada impresijas. Ko pateicu un nepateicu Latvijas Radio Krustpunktā.

 2012. gada 29. decembrī.

player-banner

LR1 raidījums Krustpunkti 2012. g. 28. decembris.

 

2012. gada 28. decembrī piedalījos Latvijas Radio diskusijā raidījumā Krustpunkti, taču ne visu iecerēto spēju pateikt, tāpēc te plašāks aizejošā gada impresiju izklāsts.

latvija 2012

Aizvadītais gads bija smags. Neatrisināti konflikti Sīrijā, Kongo, Ēģiptē, Irānā un Ziemeļkorejā ir tikai daži no pērnā gada problēmu piemēriem.

Eiro krīze ir ietekmējusi veco kontinentu arī politiski un tā nav laba zīme demokrātijas tālākai attīstībai uz mūsu planētas. Par šo nelāgo fenomenu liecina notikumu attīstība Baltkrievijā, Krievijā, Ukrainā un Ungārijā.

Nav noslēpums, ka daudzviet šobrīd tiek diskutēts par ērto ”ķīniešu modeli” sabiedrības pārvaldīšanai, kas nozīmē ekonomisku brīvību, bet ierobežotas demokrātijas iespējas.

 

Kad ”visas cūkas nav vienlīdzīgas”

Šo ideju pamatā ir 2012. gadā dzimusī ”pārliecība”, ka demokrātija neesot pietiekami efektīva sabiedrības iekšējās organizācijas forma, jo nepalīdz pārvarēt finanšu un ekonomiskās problēmas. Vēl jo vairāk to pierādot pašreizējā eiro sadarbības krīze.

Tātad – no jauna ir iestājies brīdis, kad ”visas cūkas nav vienlīdzīgas” un šī konstatējuma rezultātā vēršas plašumā īgnums, neapmierinātība un naids pret tiem, kam klājas labāk. Pastāv risks, ka ekstrēmās politiskās kustības (pateicoties jauniešu hroniskajam bezdarbam) var vērsties plašumā un intensīvāk postīt valstu iekšējo stabilitāti (kā to varējām novērot pēc pēdējām Grieķijas vēlēšanām).

Pasaules globālās problēmas sasaucās ar sabiedrības noskaņojumu arī Latvijā   

 Darba tirgus ministrs?

 ”DnB Latvijas barometra” dati liecina, kašogad mūsu Latvijas iedzīvotāju kopējais noskaņojums ir pesimistiskāks nekā laika posmā no 2008. -2011.

Viskritiskāk iedzīvotāji šobrīd vērtē:

1)    iespēju atrast dzimtenē labu darbu,

2)  vērtējot pašreizējo valsts ekonomisko stāvokli.

Runājot par pirmo – labi apmaksāta darba trūkumu. Te vainojamas visas iepriekšējās valdības, kas šo jautājumu nekad nav prioritējušas. Neatceros, ka kādā no Latvijas valdībām būtu bijis Darba tirgus ministrs. Lai gan par to vajadzēja domāt jau pirms 15 gadiem.

Nav šāds postenis arī pašreizējā Latvijas valdībā un tas liecina, ka šis jautājums mūsu valstī joprojām ir atstāts pašplūsmā.

Par otro – par to, ka tauta skumji vērtē mūsu valsts pašreizējo ekonomisko situāciju, arī nav ko brīnīties. Pērnā gada ”nevārds” – ” konsolidēt” saglabāsies arī turpmāk kā pārticības un stabilitātes lamatas. Tas nozīmē, ka, mazgājot bērnu no vannas kopā ar ūdeni ir izliets arī mazulis. Labi domājot var nobruģēt ceļu uz elli.

Neraugoties uz to, ka Borozo izpratnē mūsu piedzīvotais ir ”Latvija veiksmes stāsts”,  mums pašiem tas ir tikai  brīvā kritiena paātrinājums. Kāpēc?

Latvijas makroekonomisko rādītāju svārstības pēdējos gados ir bijušas dramatiskas.

Gandrīz katrā ģimenē kāds ir ”frontē”, t.i.,  darbos ārzemēs

Iekšzemes efekti – darba vietu zudums, uzņēmējdarbības ”piežmiegšana”, darbaspēka izbraukšana no valsts sāk pamazām iznīcināt to kam mēs tik ļoti ticējām dziesmotās revolūcijas laikā – brīvu, neatkarīgu Latvijas valsti.  

Valsts finanšu sistēma pamazām tiek salabota, turpretī publiskā un sociālā telpa ir saplosīta driskās. Kā kara apstākļos. Gandrīz katrā ģimenē kāds ir ”frontē”, t., i.  darbos ārzemēs. Ģimenes saraustītas gabalos, iedzīvotāji sadalījušies divās grupās – aizbraucējos un palicējos.

Valsts parāds tiks atdots, bet par valsts cenu, jo drīz vairs nebūs pašas Latvijas valsts. Nebūs iedzīvotāju, kas te dzīvos.

Pavisam drīz lidostā Rīga tomēr būs jāuzliek uzraksts, lai pēdējais aizlidojot izslēdz gaismu, aizbraucot.

Tā nav anekdote, bet īstenība. Es nesabiezinu krāsas. 

Psiholoģiski Latvija patlaban ir arhipelāgs.

Nav neviena politiķa/partijas/personības/idejas, kas ”salas” sastumtu kopā. Krīzes iespaidā pie varas nākuši tehnokrāti. Viņi prot skaitīt, bet neprot uzrunāt un nomierināt. Iedvesmot, spārnot un motivēt.

Valdim Dombrovskim un Prezidentam Bērziņam nav harizmas. Viņi nespēj uzrunāt mūsu sabiedrību un dot tai nākotnes stabilitātes vīziju. Skaitļi te neder. Atskaites arī ne. Rosīšanās Briseles koridoros šajā virzienā neko nedod. Nav vecie PSRS laiki, kad ”ģelu kārtošana Maskavā” bija sinonīms politiķa aktivitātei.

Tagad ”sagādnieki’ vairs nav cenā.

Te vajag harizmu un oratora spējas.

Vajadzīgas spoža zvaigznes, jeb precīzāk sakot – zvaigžņu lietus pie mūsu valsts vadības debesīm. Pagaidām to neredz.

Tehnokrāti politiķu krēslos spēj savest kārtībā finanses un ar to arī viņu iespējas ir izsmeltas. 

Latvija nav vienīgā šajā ziņā. Arī Itālijā tikko atkāpās no amata līdzīgs tehnokrāts – Monti, kas nomainīja Berluskoni, lai veiktu taupības pasākumus un realizētu reformu programmu valstī.

montiJā, taupības pasākumus Monti veica un finanšu tirgus ir nomierināts. Itālija tagad turas ”šokos”, taču skaidrs, ka politiķis Monti nav un tāpēc viņš atkāpās no amata. Jaunās vēlēšanas pierādīs, vai Itālija spēs atrast sev piemērotu ”pēckrīzes” vadību. Taču paradokss ir sekojošs – Itāliju izglāba apolitisks premjerministrs, kuram visus šo laiku bija ļoti pozitīva aura un tas var nozīmēt, ka sabiedrība vairs netic esošajai partiju lomai parlamentārās demokrātijas sistēmā. No tā izriet, ka esošā valsts pārvaldes sistēma ir zaudējusi savu nozīmi.

Mums ir tāpat.

Mūsu fiziķi un pārējie tehnokrāti ir ”nomenedžējuši” krīzes izeju, bet tālāka kursa viņiem nav. No vienas puses – nepolitiskie līderi labāk tiek galā ar praktiskām valsts problēmām,  bet nevar stratēģiski vadīt valsti tālāk. No otras puses esošie politiskie spēki vairs nespēj nedz vienu, nedz otru.

Pievienošanās eirozonai

euroPašvaldību vēlēšanās un pievienošanās eirozonai būšot nākamā 2012. gada lielākie notikumi.

Politiķi un viedokļu noteicēji Latvijā var brīvi vicināties ar sabiedriskās domas ”pētījumu” grafikiem, ja viņiem šķiet, ka ar to pietiek, lai zinātu ko tauta domā par eiro.

Diemžēl statistika var būt arī kļūdaina, neprecīza un Bernharda Šova vārdiem runājot ’‘totāli meli’ un tieši tāpēc – neuzticama.

Sabiedrība Latvijā ir aizdomīga pret valsts iekļaušanos eirozonā.

Sabiedrības negatīvo noskaņojumu pret eiro ietekmē mediju informācija par šo tēmu. Te dominē ziņas par nenoteiktību un ekonomiskajām problēmām Eirozonā. Grieķijas, Spānijas un Portugāles krīzi ieskaitot.

Jā, eiro zonai ir problēmas, kas mūs visus satrauc.  Bargie Vācijas krīzes sanēšanas noteikumi nežēlīgi satricina bankrotējošās valstis un to iedzīvotājus. Tāpēc secinājums ir vienkāršs – mūs (Latviju) vēlas integrēt zonā, kurā valda nekārtība un stress, nestabilitāte un nervozitāte.

Pie kam, mēs zinām, ka Latvija nekā nevarēs ietekmēt būtiskus procesus šajā eirozonā.

Tāpēc tautai pievienošanās eirozonai izskatās pēc aneksijas, anšlusa.

Skarbi?

Šķiet, ka mūsu valsts vadītāji nesaprot, cik nopietna tēma ir eiro jautājums.

Pārliecināt tautu par eiro ieviešanu Latvijā ir nopietna lieta. Izskatās, ka politiskā elite gatavoja pārbraukt mums pāri ar savu tanku, kuram ir nosaukums – ”mēs te augšā labāk zinām kā vajag”. Rezultātā sabiedrība visplašākos slāņus pārņems vēl lielāks bezpalīdzības pesimisms.

Tautu vajag motivēt.

Pietrūkst kompetentu, neatkarīgu finanšu analītiķu

Ir vēl viens būtisks šķērslis- žurnālistu nekompetence, informējot par finanšu problēmām.

Mums Latvijā (tāpat kā citur Eiropa) pietrūkst kompetentu, neatkarīgu finanšu analītiķu, žurnālistu. Mums nav žurnālistu, kas spēj paskaidrot tautai finanšu politikas iekšējās norises. Intervēt daudzi prot, bet paskaidrot neprot nemaz. Mums būtu nopietni jādomā par finanšu komentētāju gatavošanu jau augstskolā, lai žurnālisti iemācītos finanšu tirgu un spētu to uzskatāmi paskaidrot saviem lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem.

Tieši šī žurnālistu nespēja pārskatīt finanšu tirgu profesionāli, dziļi un pamatīgi, noved pie mediju fiksēšanās vai nu pie apzināti ”pozitīvizētas informācijas”  (banku vai Eiropas Savienības finansētie raidījumi, kuru saturam klausītājs ”redz cauri” un tāpēc netic, jo redz , ka apgalvojumi ir ”baltiem diegiem šūti”), jeb pie pārspīlēti kritiskiem materiāliem, kuros negācijas un negatīva informācija nomāc racionālu pieeju eiro problemātikai.

Tieši finanšu un ekonomikas jautājumos mūsu mediju areālā ir pārāk daudz ”uzpirktu” jeb ”klientu apmaksātu raidījumi”, kas neko nedod publikai. Kompromitējot žurnālistikas jēdzienu. Ierēdņi, bankas un politiķi ”pērk žurnālistiku” un mēs viņiem to atļaujam darīt.

Nepiedodami.

Naudas trūkums?

Nedomāju.

tucijas armija uz Sīrijas robežasMūsu ārzemju  TV korespondents brauc uz Somāliju un inscenē piedzīvojumus trīsdesmit bruņotu miesassargu ielenkumā, varonīgi intervējot turienes korumpētus priekšniekus, nevis dodas uz Grieķiju, lai nopietni pētītu kā jūtas grieķi un vai viņi izkulsies no parādu jūga.

Kas skatītājam ir svarīgāk?

Uzzināt, ka mūsu korespondentu ”tomēr nenošāva bandīti’, jeb tomēr uzzināt, kas ārvalstīs īsti notiek?

Bravūra nomāc analītiku. Infoizklaide ņem virsroku. Mēs izklaidējamies līdz nāvei (kā amerikāņi) nevis cenšamies izskaidrot publikai pasauli, kas virpuļo ap mums.  

Eiroskeptiķus sildīs arī Krievijas mediju masīvā klātbūtne. ”Nē – eiro” ir Putina nostāja. Krievu kontrolēto mediju nostādni šobrīd kāri uztver un kopē arī daudzi mūsu vietējie Latvijas vietējie mediji.  Gan krievu, gan latviešu valodā.

Piemēram, ažiotāžā ap it kā gaidāmo  pasaules galu 21.12. 2012. ārzemēs bija vienīgi joku ziņa, taču krievu mediju ietekmē, Latvijā to mala medijos katru dienu kā apspriežamu, nopietnu tēmu. Absurds.

Krievu mediju spiediens LV ir spēcīgāks nekā parastam novērotājam šķiet.

To vajadzēs plašāk pētīt un nopietni rīkoties, lai novērstu šī presinga padziļināšanos mūsu medialajā vidē.

Ušakovs sev būvē Ziemassvētku rūķīša auru

Ušakovs mazais PutinsNils Ušakovs ir daudzu Latvijas iedzīvotāju mīlulis.Viņam nav bezkaislīgu atbalstītāju. Vai nu pielūdzēji vai ienaidnieki. Kā jau tas pieklājas kārtīgam populistam.

Rīgas mērs pozicionē sevi kā mītiska persona. Betmens, Zorro vai Ruslans:  bārsta naudu trūcīgiem pensionāriem un bērniem, skrien maratonu, gandrīz nomirst, nepazīstams burvis finansē viņa dārgās operācijas ārzemēs un varonis atkal kā Fēnikss no pelniem atdzimst jaunā krāsās un uzlido līdz debesīm. 

Kā kārtīgam populistam Ušakovam piemīt viss, kas ticīgos padara par viņa pielūdzējiem un analītiķus par ienaidniekiem.

Pretēji Dombrovskim, viņš droši šķiežas ar naudu – iegrūžot gigantiskas summas uguņošanā, masu svētkos, bezmaksas biļetēs un daudzos citos ārējos efektos.

Ušakovs sev būvē Ziemassvētku rūķīša auru – es jums došu tieši tagad, kad citi pievelk jostas.

Simboliski –  viņš baro tautu ar konfektēm kā bērnu : masu pasākumi, koncerti, nenormāli dārgas raķešu šaušanas gaisā – uguņošanas, bezmaksas sabiedriskais transports pensionāriem = leiputrija (zviedru trūcīgie pensionāri arī iebalsotu Ušakovu par Stokholmas mēru, viņiem šāda luksusa nav).

Šāds ”brutālais piegājiens” PR ir Ušakova stils sava publiskā tēla veidošanā un tas aizņemts no diktatūrām un, protams, no Krievijas. Arī tur vadonis lido ar dzērvēm un tēlo supermačo varoni.

Šaut uz pilnu klapi, pēc tam kaut vai ūdens plūdi.

Krieviski runājošā minoritāte ir Ušakova kaujas zirgs. Arī tai viņš sola kā bērnam to, ko panākt nav iespējams. Pūļa ticība un pārliecība arī šeit kāpj pāri loģikai, kuru uzceļ prāts.

42% krievvalodīgo mīlot Ušakovu un tikai 5% latviešu. Tas nozīmē, ka jau tuvākajā laikā Rīgas -Zorro metīsies virsū arī latviešu velētājiem.

 Tikmēr Eiropa stāv lielu izaicinājumu priekšā. Viegli nebūs.

Taču celsimies un iesim.

Viss būs labi.

Links uz raidījumu Krustpunkti.

 

Interneta terorisms. Vai mums no tā ir bail?

2012. gada 12. februārī

Lielākie interneta teroristi joprojām ir Ķīna un Krievija.

No turienes tiek koordinētas apjomīgākās kiberakcijas.

Pirmā no pazīstamākajām bija 2007. gadā bija Krievijas politiskā ofensīva pret Igauniju, sakarā ar Otrā pasaules kara monumenta pārcelšanu no pilsētas centra uz Tallinas kapiem. Maskavai tas nepatika un tāpēc igauņu bankas, mediji, institūcijas un valdības iestādes tika pakļautas IT uzbrukumu sērijai (panākot interneta lapu un datorsistēmu sabrukumu).  

http://www.wired.com/politics/security/magazine/15-09/ff_estonia?currentPage=all

2008.gadā tika piedzīvoti līdzīgi Krievijas uzbrukumi Gruzijas institūciju un valdības mājas lapām.

2009.- 2010.gadā Irānas kodolreaktoru datorus sagrauj nepazīstams datoru vīruss (Stuxnet). Uzbrukums bija tik specifisks, ka varat viegli uzminēt, kura no valstīm bija šīs idejas autore. Protams, ka tik augstā līmenī to spēj tikai viena valsts. Oficiāli joprojām vainu neviens nav uzņēmies.  🙂

2009. gadā aktivizējas Ghostnet, sagraujot 1295 datorus 103 valstīs, to skaitā arī vēstniecībās un Ārlietu ministrijās. Starp upuriem ir arī Tibetas emigrācijas valdība Indijā.

Wikileaks 2010. Par to mēs visu zinām tāpat.

Pagaidām cilvēki no IT terorisma fiziski nav cietuši. Dzīvību kiberkaujās vēl neviens nav zaudējis. Pēc ekspertu domām, ”reāla nāve” esot tikai ”laika jautājums”, kad ar IT uzbrukumu palīdzību varēs atslēgt elektrību, dzelzceļa satiksmi, tiltus, atomelektrostacijas un gaisa satiksmes uzraudzības kontroli.

Būs grupējumi, kas to izprovocēs.

Pagaidām teroristu rīcība nav tik apdāvinātu programmētāju, lai realizētu nopietnus kiberdraudus civilizācijai. Taču Aizsardzības ministrijas jau ieņem posteņus nocietinājumus un aizbarikādējas pret iespējamajiem draudiem no datora.

ASV Wiliam Lynn zviedru medijiem apgalvo, ka apmēram 30 valstis pasaulē jau šodien esot sagatavojušās pret ”šāda veida draudiem un uzbrukumiem”.

Kurš uzbruks?

Pagaidām tikai Irāna vai Ziemeļkoreja esot spējīgas likt lietā datorus pret saviem nedraugiem.

Tāpēc mūsu valsts aizsardzības sistēma esot jāizveido īpašas IT aizsardzības vienības, kas sargās mūsu drošību.

Ieroči un tanki, granātas, mīnas un bruņutransportieri varot droši doties uz muzejiem.

Karalauks tagad pamēģina iespraukties datorpasaulē.

Pagaidām šīs IT speciālistu aizsardzības vienības cīnās ar teroristu mākslīgi radītu serveru bloķēšanu (pārslodzes rezultātā), ielaušanos datorsistēmās un sistemātisku tehnikas sabotāžu.

Nepārprotami, ka šo centienu rezultātā internets pamazām militarizēsies.

Nav izslēgts, ka cēlu mērķu vārdā tiks ierobežota arī mūsu privātā brīvība internetā.

Pirms nedēļas Džordža Buša bijušais Nacionālās izlūkošanas šefs Mike McConnel  informēja, ka tiek sagatavoti jauni likumi, kas ”aizsargās nacionālās industrijas intereses no pirātu IT uzbrukumiem”.

2010.gada tika likti pamati ASV kiberstratēģijai, jo divus gadus iepriekš kāds inficēts disks tika ievietots portatīvajā militāristu datorā Tuvējo austrumu kara bāzē un pamazām (pavisam nemanot) paralizēja ASV aizsardzības ministrijas datoru sistēmu. Gan publiskās, gan slēgtās (slepenās) zonas.

Protams, ka naidīgais spiegs bija paredzējis ar šīs programmas palīdzību panākt vērtīgas informācijas nozagšanu, kas līdz galam tomēr neesot izdevusies.

Tāpēc spriedze pieaug.

Pagaidām Zviedrijai, Izraēlai un Somijai esot vislabākā IT aizsardzības sistēma pasaulē.

Labāka nekā ASV, Austrālijai, Lielbritānijai vai Ķīnai.

Kā ir ar Latvijas IT drošības vienību.

Vai mums tāda ir?

Vai esam kiberkaram gatavi?

Demonstrācijas pie Krievijas vēstniecības Stokholmā. Irāna var padziļināt krīzi.

2012. gada 30. janvārī

 

Sīrija, foto no autores arhīva

Sīrija, foto no autores arhīva

Krievijas vēstniecības Stokholmā apmēram 100 demonstrantu pauda protestu pret Krievijas nostāju Sīrijas rezolūcijas pieņemšanai ANO. 

Kā zināms, Krievija un Ķīna bloķē šīs rezolūcijas pieņemšanu ANO drošības padomē. Demonstrācijas par šo pašu jautājumu vakar norisinājās arī vairākās citās Eiropas galvaspilsētās.

  • Mēs turpināsim protestēt pret Krievijas nostāju, kamēr viņi būs spiesti mainīt savu attieksmi pret sīriešu tautu, – skaidro medijiem Stokholmā Azaids Heiders – Sīrijas revolūcijas atbalsta grupas vadītājs.

Pašlaik sīriešu armija uzsāk savu bruņoto ofensīvu Damaskas priekšpilsētās.

Kaujas ir bargākās nekā līdz šim un asiņainie konflikti saasinās.

Svētdien Krievijas Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs neskopojās ar indīgām piezīmēm (Itar Tass) Arābu līgas vadītāju virzienā. Pēdējie gatavojas atstāt Sīriju.

ANO projekti šī konflikta noregulēšanai ir vairāki, bet aptuveni.

Viens no tiem paredz pieprasīt Bašara Al Asada atkāpšanos.

Kopējais upuru skaits Sīrijas ”pilsoņu karā” pašlaik ir apmēram 5 500 cilvēku.

Pēdējā nedēļa ir bijusi visasiņainākā – 200 upuru.

Tikmēr Irānas virzienā Eirpa sagatavojusies sankcijām, kas var trāpīt iniciatoriem atpakaļ un atgādina uzkāpšanu uz grābekļa. 

Irāna gatavojas (sankciju dēļ) slēgt stratēģisko Hormuza šaurumu. Tas nozīmē, ka naftas cenas (pie mums) jau vasarā strauji pieaugs.

Briselē izdomātais Irānas naftas importa boikota likums stāsies spējā 1. jūlijā.

Tas izraisīs nopietnas ekonomiskas un politiskas sekas mūsu pašu majās.

Gribēts bija labi – neatļaut Irānai bagātināt urānu, kas varētu tikt izmantots kodolieročos.

Taču neaizmirsīsim, ka Irāna ir trešā lielākā naftas eksportētāja valsts.

Tikko, vakar Irānas parlaments sprieda par eksperimentālu naftas piegāžu pārtraukšanu Eiropai. Pagaidām vienošanās šajā jautājumā Teherānā neesot panākta( ziņu aģentūra Metr).

Pagaidām nav.

Neaizmirsīsim, ka 40% naftas šodien ceļo caur Hormuza šaurumu.

Ja irāņi kārtīgi sadusmosies un slēgs tranzīta ūdeņus, tad naftas cena pieaugs par 200 dolāriem (par barelu) un sasniegs atkal kritisko 2008. gada līmeni (Nordea, naftas cenu analītiķe Tīna Sāltveda).

ES paredz ieviest arī visu Irānas Centrālās bankas kapitāldaļu iesaldēšanu ūnijas valstīs un apturēt jebkādu cēlmetālu tirdzniecību ar Irānu.

Mums un mūsu automašīnām tagad var palīdzēt Sauda Arābija, ja tā piekritīs kompensēt  gaidāmo degvielas iztrūkumu un palielināt naftas eksporta apjomus. Taču saudiešu nafta nav tik tīra kā irāņu un tehnoloģiskais process palieinās ražošanas izmaksas.

Mēs atkal būsim turpat.

Vissmagāk Irānas naftas embargo trāpīs pa pašlaik vājajiem ES ķēdes posmiem – Itāliju, Spāniju un Grieķiju, kas pašlaik pārtiek gandrīz tikai no Irānas naftas importa.

Kāds būs embargo politiskais efekts?

Japāna un Dienvidkoreja pievienosies Eiropai, bet Ķīna un Indija iešot pretēju ceļu.

Tas nozīmē, ka mūsu embargo Irānas naftas eksporta iespējas neapturēs.

Viņi nopelnīs līdzšinējā līmenī, eksportējot uz visstraujāk augošajām ekonomikām Āzijā.

Turpretī mēs jutīsimies solidāri pret Izraēlu un maksāsim par dīzeļdegvielu un benzīnu dārgāk.

Irāna var padziļināt Eiropas ekonomisko krīzi.

Slepenā armija JSOC. Karš un pasaule.

2011. gada 3. decembris.
Attēlā tiekas Jemenas prezidents ar JSOC ģenerāli Bilu Makreivenu.

Kamēr mēs gatavojamies just līdzi krieviem viņu vēlēšanās, redzot kā pie varas Maskavā atkal nonāk kārtējais diktators, tuvējos austrumos turpinās slepenais karš.

To realizē elites karavīri (speciālās vienības) un bezpilota lidmašīnas.

Šis karš pašlaik turpinās Jemenā, Filipīnās un Kenijā.

Reāli, nevis datora ekrānā.

Politiķiem un militāristiem tā ir realitātes spēlē ar nosaukumu -”kurš kuru!”, bet kara zonas cilvēkiem tas nozīmē reālas posta šausmas.

Šis karš notiek tālu no kameru objektīviem un telestudiju prožektoriem, par to etablētie mediji nerunā.

Runa ir par amerikāņu slepeno, militāro organizāciju, kas līdz šim darbojusies ne tikai Irāka un Afganistānā, bet arī Somālijā, Kenijā, Nigērijā un Filipīnās. Pat Irānā!

Šie ” Džeimsi Bondi” – ” ar tiesībām nogalināt” likvidēja Usamu Bin Ladinu Pakistānā un kopā ar CIA novāca Anvaru Al Avlaki Jemenā.

Kas ir šis JSOC?

Joint Special Operations Command (JSOC) ir privāta armija, kas pēc pasūtījuma nogalina ASV ienaidniekus(pēc ASV Prezidenta pavēles). Viņu bāze Fort Bragg atrodas Ziemeļkarolīnā  (North Carolina) un tieši tur tiekot koordinēta jeņķu pretterorisma darbība ( ziņo Dana Priest, Washington Post, grāmatas ”Top Secret America” autore.)

– Visa šī darbība ir tik slepena, ka neviens par to skaļi nerunā, taču ir zināms, ka šis ”karš reāli notiek” – uzsver žurnāliste.

JSOC rašanās datējama 80. gadu sākumā – pēc 1980. gada neveiksmīgās ķīlnieku izglābšanas procedūras Teherānā. Tolaik ASV valdībai ”radās vajadzība” pēc speciālās vienībās jeb Prezidenta privātās armijas. Tā bija nepieciešama, lai medītu konkrētus cilvēkus ārzemēs – jeņķu ienaidniekus. Privātarmijas kaujinieki tolaik monotoni trenējās fiziski savās bāzēs, taču nekādu lielu kaujas panākumu viņiem tobrīd nebija. Monotoni un pieticīgi viņi uzvedās līdz 2001. gadam.

Lūzuma brīdis iestājās mirklī, kad ASV deklarēja sava kara uzsākšanu pret ”Pasaules Terorismu”.

Tieši šis brīdis piešķīra jaunus spēkus slepenajai armijai, kuras kaujinieku skaits šajā brīdī no 150 uzblīda līdz 15000.

Protams, ka ”vidējam amerikānim” nav nekāda priekšstata kas šī armija ir un ko tā reāli dara.

Kā jau visas armijas, arī šī kaujas mašīna skaitās aizstāvoša.

Taču JSOC ir savs ”nāves saraksts” ar personām, kas jānogalina (tieši tāpat kā CIA ir šāds saraksts).

Neoficiāla informācija liecina, ka ”Džeisoks” tagad ASV valdībai esot svarīgāks pat par CIA.

”Mēs esam melnā matērija” – konstatē viens no vadošajiem šīs slepenās armijas virsniekiem medijiem, konfidenciālu sarunu laikā.

Problēma?

Kā tad paliek ar demokrātiju?

Demokrātijas apstākļos valdībai vienmēr jāinformē savi pilsoņi arī par armijas darbību. Pat, ja notiek karš. Slepenas armijas eksistence nav savienojama ar patiesu, caurskatāmu demokrātiju.

Tieši tāpēc nav pieņemami nekādi „izņēmuma likumi” informācijas cenzēšanai, kurus, starp citu, bez publiskām diskusijām pieņem arī Latvijā.

Nākamais iebildumu punkts ir ” jaunā attieksme pret nogalināšanu”, kas slepenas armijas apstākļos ir krietni vienkāršota.

Līdz šim karavīri aizturēja noziedzniekus un nogādāja tos tiesā. Tagad var iztikt bez aizturēšanas un nogalināt upuri uz vietas (medijos piemērojot un vēlāk izplatot melīgu – ticamu informāciju).

Tieši šīs ārkārtējās tiesībās rīkoties uzreiz (uz vietas), ir jauna veida ”operatīvais tribunāls” kuru Vašingtonas politiķu uzdevumā reāli veic ”melnā matērija”.

Tas, ka superarmija reizēm kļūdas un ”pie viena” nogalina arī cilvēkus, kas ”gadās līdzās objektam” (piemēram, 16. gadus vecais Abdulrahmans, ASV pilsonis, kas aiz pārpratuma tika nogalināts Jemenā) ir fakts. Šādu misēkļu ar nepareiziem upuriem Jemenā ir salīdzinoši daudz.

Par dažiem JSOC atvainojas, taču Jemenas iedzīvotāji par ”melnās matērijas”  ikdienas klātbūtni (protams) nav sajūsmā.

Jahija Salehs (Jemenas Antiterorisma brigādes vadītājs) ir sašutis par amerikāņu slepenās armijas kļūdām Jemenā. Paši (amerikāņu vadība) uzskata, ka karš ”prasa upurus un tas ir neizbēgami”. Piemēram, Garry Reid (ASV aizsardzības ministra vietnieks) neredz nekādu problēmu slepenās armijas eksistencē un uzskata, ka nav pieļaujams nekāds publiskojums par slepenās armijas darbību.

Slepenās kara spēles turpinās.

Pats galvenais negadīties šīm spēlēm ”pa kājām”.

Pieauguši puikas turpina spēlēt kariņus, taču es nevēlos piedalīties un šīs akcijas atbalstīt.

Kā paglābt Latviju no līdzdalības šajās „pokera pārtijās”?

Vai ”karš” un ”pasaule” ir nedalāmi jēdzieni?

Tahrīra laukuma jauniešu revolūciju problēmas ASV un Latvijas ārpolitikā

2011. gada 15. februārī

Vakar ”Sirsniņdienā” (persiešu valodā ”25 Bahman”) irāņi ar Facebook starpniecību tika aicināti uz plašiem protestiem Teherānā. Režīmu saļodzīšanās Kairā un Tunisā ir iedvesmojusi arī pārējos Tuvo Austrumu un Ziemeļeiropas zonā.

Diemžēl  ”Zaļajai opozīcijai” neizdevās realizēt iecerēto protesta demonstrāciju ”Ēģiptiešu un tunisiešu tautu atbalstam”. Drošībnieki uzreiz devās ofensīvā pret demonstrantiem Teherānas centrā un pie universitātes, tāpēc protesti izšķīda kā papīrs ūdenī.   ”Mēs esam daudz smagākā apspiestībā nekā ēģiptieši. Mūs vajā gan uz ielas, gan internetā. Irānas režīms prot labāk izmantot gan aģentus, gan traču taisītājus, gan arī medijus”, – komentē notiekošo irāņu pozīcijas blogeris Potkins Azarmehrs. Pēc viņā domām režīma krišana ir tikai laika jautājums. Viss vēl būs un notiks!

Laika šiem protestētājiem pietiks, jo visa dzīve viņiem vēl priekšā.

Uz starta līnijas atrodas septiņas valstis, kuru iedzīvotāju vidējais vecums ir apmēram līdzīgs un nabadzības slieksnis identisks.

Vidējais cilvēku vecums Alžīrijā ir 27, Tunisija – 30, Lībijā – 24, Ēģiptē – 24, Sīrijā – 21, Jordānijā – 22 un Jemenā 18 gadu! Grūti iedomāties, ka šie jaunie cilvēki būtu gatavi saglabāt esošo kārtību un klausīt vēl ilgi.

Septembrī gaidāmas jaunas vēlēšanas Palestīnā. To uzzinājām sestdien. Dominējošā vēlēto palestīniešu daļa nav demokrātiski leģitīma un pēc Kairas notikumiem šī situācija tikšot mainīta. Vakar drošībnieki plosījās arī Jemenas ielās, kaujoties ar studentiem Sanā un pat Barhānā, kurā karalis Isa AlKahalifa mēģināja vakar atpirkties no studentiem ar naudu, piedāvājot katrai ģimenei (kas stāvēs klusu ” pie ratiem”) – 2700 dolārus. Grimasē arī režīms Alžīrijā, kas sola atcelt 19 gadus ilgo ārkārtas stāvokli valstī un tajā pašā laikā mēģina izgudrot jaunus likumus, kas vēl vairāk paralizētu jauniešu nemieru iespējamību valstī. 1968. gada Eiropas ”džinsu revolūcija” ir ieradusies Ziemeļāfrikā pavisam citā veidolā. Hipiju vietā tagad saceļas interneta paaudze.

Ceļš līdz patiesai demokrātijai būs garš.

Varu nekad neviens negrib atdot brīvprātīgi. Piemēram Ķīnas mediji, kas ir 100%  komunistu varas kontrolē cenzē totāli (ieskaitot internetu) un liek lietā demagoģijas retoriku, bažījoties par ”stabilitāti” un draudot ar musulmaņu fanātiķu parādīšanos un politiskās skatuves. Ciniski smīkņā Krievijas mediji, Korejā, iespējams neviens nekad nav dzirdējis par Tahrīra laukumu. Bubulis ir un to liek lietā.

Lielais vairums joprojām tic spēcīgām prezidentam, vadonim ar moto – ” viens spēcīgs vīrs, viena balss, kas nosaka visu un viena banda, kas valda pār visiem”. Alleluja!

Vecā paaudze tic šim modelim. Latvijā notiek tas pats. Tur pašlaik tiek meklēts prezidenta kandidāts un ”vīri ar varu” jau sastājušies rindā uz šo posteni. Pagaidām nav skaidrs, vai labāk priekšplānā izbīdīt – to pašu vārgulīga prezidenta dekorāciju un regulēt varas sviras ar ”neredzamu roku” aiz muguras prezidentlellei, jeb tomēr nosēsties tronī pašiem. Sistēma arī Latvijas varas aparātā ir tāda pati – varas grupējumi, kam interesē tikai privāts labums un dūres ambīcijas.

Ādams Smits (Adam Smith) 1766. gadā deklarēja, ka ekonomiskā brīvība un brīva konkurence  sekmēs valsts pārticību. Šo grāmatu (kā tirgus ekonomikas bībeli) citē bieži. Taču viņam ir arī otra grāmata, kuru parasti aizmirst. ”The theory of moral sentiments” (1759), kurā viņš nopietni apspriež tēmu, kas galīgi neinteresē politiķus Ziemeļāfrikā un arī Latvijā – brīvais tirgus un kapitālisms automātiski neģenerē saprātīgu un morālu valdnieku atbildību sabiedrības un valsts priekšā. Vai morālei atradīsies vietā ekonomikas teorijā? Kārlis Markss pārliecinoši pierādīja, ka kapitālisms rok savu kapu, pateicoties maniakālai peļņas alkatībai. Taču, vai tāpēc mums būtu jākļūst par marksistiem? Adams Smits pieprasa, lai varas augstākajos līmeņos tiek izvirzīti vienīgi politiķi ar augstu morāli un humānisma ideāliem (nevis šķēlistu kritērijs – ” jo lielāks kretīns jo augstāks amats”).

Kapitālisms ar iemauktiem nebūs pa prātam tiem, kas pašlaik ir pie varas.

Ārpolitika nav izņēmums.

Kā ir ar ārpolitiku Latvijā? Tieši tāpat kā ASV. Neatkarības gados Latvija ir pilnībā deleģējusi savu ārpolitiku amerikāņiem un pat lepojas ar šo soli. ” Mēs esam mēness un reflektējam sauli”, – kādreiz lepni atzinās viens no bijušajiem Latvijas ārlietu ministriem, nesatraucoties par mūsu valsts pakārtoto statusu. Iebilst pret šo nostādni nedrīkst. Uzreiz var iedzīvoties ”Krievijas pakaļskrējēja” jeb nepatriota slavā, jo amerikāņi mūs atbalstīja okupācijas laikā un par to mēs solam verdzisku padevību visu savu atlikušo mūžu.

Es jau redzu kā jūs mājat ar galvu. Jā, jā.  Tabū aizbāž muti vispamatīgāk.

Ja mūsu ārpolitikā pie varas ir amerikāņi, tad acīm redzot jāmēģina saprast kā jeņķi jūtas šobrīd.

Jāatzīst, ka pēdējo desmit gadu laikā Tuvējos Austrumos neviens tā īsti neņem galvā ko runā ASV prezidents.  Režīmi, kurus amerikāņi stutē nav tie humānākie un progresīvākie. Piemēram Mubaraks faktiski var pateikties amerikāņiem par savas neierobežotās varas stabilitāti. Pēc Kairas streiku sākuma viceprezidents Joe Biden uzreiz publiski paziņoja, ka Mubaraks ”nav  diktators”  un Hilarija Klintone deklarēja, ka režīms Kairā ”ir stabils”.

Amerikāņi izvēlas labāk atbalstīt sev paklausīgu diktatūru nekā neprognozējamu demokrātiju. Mēs latvieši ejam pakaļ. Pragmātiski un paklausīgi. Reflektējot pat saules aptumsumus un ”melnos plankumus”.

Paklausība ir ASV trumpja kārts ārpolitikā šajā reģionā kopā 1953. gada, kad pateicoties Centrālās Izlūkošanas Pārvaldes apvērsumam tika gāzts demokrātiski ievēlētais Muhameds Mosadeks, kas nebija ar mieru nacionalizēt Irānas naftas iegulas pēc teksasiešu modeļa. 26 gadus vēlāk amerikāņiem par šo iniciatīvu nācās samaksāt pavisam citā veidā, jo pie varas Irānā nāca musulmaņu fundamentālisti. Pateicoties Irākas karam ir piedzimis politiskais nezvērs ar nosaukumu ”atbrīvotā Irāka” , kuru neviens nav spējis savaldīt joprojām. BinLadins klejo pa Pakistānas alām un neviens viņu nespēj notvert līdz pat šodienai.  Sāk izskatīties, ka atlantisti nespēj nopļaut to ko paši ir sasējuši.

Nē, es nedomāju, ka totalitārā Krievijā ir labāka kārts. Taču Krievija, atšķirība no ASV ir skaidri nostājusies destruktīvās pozīcijās. Baltais nams rīkojas līdzīgi, taču rada iespaidu, ka karalis tomēr nav kails.

Latvijai turpmāk būs aizvien grūtāk reflektēt šo sauli. Īpaši pēc Tahrīra laukuma notikumiem. Iespējams, ka arī Rīgas varai tas ir pat izdevīgi, nevis tikai ērti.