Ekskursiju uz gleznaino Mostaru vietējās universitātes administratīvais personāls rīkoja pēc saviem ieskatiem. Vienā autobusā savietojāmies mēs – viesi, otrajā sarūmējās paši rīkotāji. Nedomāju, ka šāds risinājums bija gudrākais variants, lai cilvēki ekskursijas laikā varētu labāk iepazīties savā starpā. Taču mēs – atbraucēji tagad ceļojām visi kopā.
Sākumā bija lieliski. Problēmas sākās pēc brīža, kad priekšējais autobuss negaidīti apstājās un no tā izkāpa melnīgsnējs vīrietis. Viņš iekāpa mūsu autobusa salonā, jo esot ”jāzēž pie mums”. Kā jau viesim. Tajā brīdī kļuva skaidrs, ka tieši man šoreiz neveicas. Viņš uzreiz apsēdās līdzās man, kur līdz tam kā laisks kaķis bija izstiepusies mana mugursoma. Tagad soma aizceļoja uz grīdas un vīrietis ievietojās sēdeklī man blakus.
Jauns un sprauns, tāpēc nekavējoties ķērās pie lietas un paziņoja savus mērķus : ” Tātad tā , esmu nolēmis apprecēties, nekavejoties un tagad man ir skaids, ka precēšu tieši jūs!”- viņš teica un atlieca taisnāk muguru. Sākumā domāju, ka esmu pārklausījusies un neatbildēju neko. Gadās jau tāda spontāna un nelaimīga mīlestība, kad viena acumirklī cilvēks zaudē galvu. Taču nespēju iedomāties, ka tieši es pēkšņi (šajā brīdī) būtu kļuvusi par šo superliktenīgo sievieti pārdesmit minūšu laikā. Kaut kas ”šajā lietā” nebija kārtībā. – – Vai es nepareizi izsakos angļu valodā?- viņš man jautāja ļoti sīrupainā balsī. Gandrīz čukstus.
- Nē, nē, – viss kārtībā,- atbildēju. Mana balss laikam skanēja ļoti neieinteresēti un viņš pārjautāja vēlreiz : “Es gribu ar jums precēties! Jūs man ļoti patīkat! Jums ir tik skaistas acis! Vai jūs saprotat, ko es saku?”
- Aha, skaidrs! – es atbildeju, rūpīgi apskatīju blakus braucošo automašīnu un paziņoju, ka man viņu nāksies apbēdināt, jo es jau esmu precējusies.
- Jau sen?
- Jā sen.
- Cik sen?
- Ļoti sen?
- Jā.
- Tad jūsu vīrs jums ir apnicis! Skaidra bilde! – viņš neatlaidās, bet es neko neatbildēju. Turpināju vērot ceļu, kas slīdēja aiz loga.
- Gadas, ka vīrieši savām sievām apnīk, tas nav retums. Tās notiek visur!
- Jāāā, var jau tā gadīties, bet tas nav mans gadījums,- es nepiekāpos, nenolaižot skatienu no loga.
- Padomājiet, varbūt ir, – viņš palika kašķīgs un uzreiz sāka stāstīt par sevi. Esot jauns, spēcīgs, gudrs un alpinists. Dzīvojot Irānā un strādājot tur augstskolā par pētnieku. Tautība – kurds. Jūs taču saprotat, ka normāls cilvēks Irānā dzīvot nevar. Tur ir cenzūra un es nevaru ciest musulmaņus.
- Saprotu, bet jūs taču esat tur dzimis un audzis?
- Jā, protams.
- Vai jūsu vecāki arī ir musulmaņi?
- Jā!
- Esat taču tur visu mūžu pavadījis, līdz šim?
- Jā, esmu.
- Ārzemēs esat bijis?- es jautāju bažīgi, jo vīrietis izskatījās pēc personas, kas pārāk daudz saskatījies amerikāņu filmas.
- Jā, esmu bijis daudz ārzemēs
- Kur?
- Irākā, Emirātos, Armēnijā un Uzbekijā.
- Skaidrs, – novilku pie sevis. Viņš nekur nebija bijis.
- Tā kā es neesmu nekāds muļķis, saprotiet! Un sekss ar mani būs labs, apsolu! – viņš gandrīz lūdzās. Piebilstot, ka rietumu sievietēm “tas esot svarīgi, vai ne”.
- Jā, jā protams, – es atbildēju diezgan izvairīgi un sapratu, ka man visa diena būs jāpavada līdzās azartiskajam preciniekam no Irānas un nekur nav kur sprukt. Taču bezcerīgu situāciju jau nav. Jāmēģina pagriezt saruna man interesantākā virzienā un viss. Aiz loga slīdēja piesvīdušas Bosnijas ainas, jo universitātes autobusā bija sabojājusies kaut kāda ierīce, kas silda logus lietus laikā un rūpējas par ventilāciju salonā bija saplīsusi. Teicu, ka man ir karsti un mēģināju pārcelties uz autobusa salona viņu galu, taču “precinieks” visur vilkās man līdzi. Kā aste. Pirmā apstāšanās bija paredzēta pie ūdenskrituma, restorānā, kur jau cepa divus jērus mūsu pēcpusdienas maltītei. Aizmuku no pielūdzēja un nobaudīju malku tējas patīkamākā sabiedrībā. Kopā ar diviem profesoriem no Dienvidāfrikas universitātes. Mazliet parunājām par apmācību kursiem mūsu augstskolās, par etniskajām minoritātēm un nejēdzīgi daudzajām valodām, no kurām kolēģe Erna izvēlējusies četras. Taču šajā brīdī brauciens turpinājās un man nācās atgriezties salonā, lai turpinātu ceļu blakus enerģiskajam preciniekam. Nolēmu mesties uzbrukumā pirmā. Brīdī, kad viņš centās man noslaucīt logu un saglabāt sejā enerģiska kaujas zirga skatienu, es pateicu skaidri un gaiši, ka : “Lūdzu izbeigsim sarunas par precībām”, jo ” mani tas neinteresē”.
- Esat gan jūs skarba un neiejūtīga! – pretinieks neatkāpās, – nu, kāpēc negribat ar mani precēties! Esat taču gudra un saprotiet, cik grūti Irāna dzīvot un vēl pie kam kurdam!
- Jā, es saprotu, – piekritu.
- Nu redziet! Palīdziet man izkļūt no elles!
- Ir arī citas izejas, šī nav tā labākā!
- Kādas?
- Jūs esot pasniedzējs augtskolā?
- Esmu pētnieks.
- Kādā augstskolā?
- Jums mana darba vieta neko neizteiks.
- Kāpēc esat šajā konferencē?
- Pieteicos.
- Par ko bija jūsu referāts, kurā sekcijā?
- Man nebija referāts, es tikai klausījos.
- Ko jūs pētat?
- Visu, – puisietis saskaitās un metās man virsū – un ko jūs pati pētat?
- Mana pētniecibas joma ir komunikācijas zinātne: mediji un publiskās attiecības,- teicu un precinieks uzreiz mani pārtrauca – “Skatieties, arī šeit mēs esam tik līdzīgi – es arī pētu medijus, – viņš priecīgi vīteroja un paziņoja, ka turpmāk mēs veikšot pētījumus kopā. To viņš deklarēja samērā skaļi, lai pusautobuss to uzzinātu un saprastu, ka medības ir beigušās ar uzvaru.
- Nedomāju gan, ka mēs strādāsim kopā, jo es nepētu totalitāru valstu medijus un Irāna pieder šai grupai.
- Tagad es pētīšu to pašu ko jūs! – viņš neatkāpās un es novērsos no šīs bezcerīgās personas, kas sēdēja man līdzās. Visbriesmīgākais ir nejēdzīgas sarunas ar bezjēdzīgiem cilvēkiem, kuriem enerģijas ir vairāk nekā sunim blusu. Sāku atkal vērot ainavu aiz nosvīdušā loga. Lietus lija aumaļām un upe izskatījās pārplūdusi. Koki no slapjuma bija noliekušies gandrīz līdz zemei un gids ziņoja, ka tuvojamies pirmajai apskates vietai. Brīdī, kad izkāpām no autobusa ,saule ieradās pie mums kā nosebojusies primadonna un ainava vienā mirklī atdzīvojās kā uzvelkamā lelle. Koki izslējas taisni, cilvēki sāka smaidīt un lietussargi pazuda no mana horizonta kā krituši ienaidnieka armijas karavīri. Izlēcām no autobusa un devāmies iekarot vertikālo valsti ar nosaukumu Hercogovina. Taka veda augšup, pie pagriezieniem kā partizāni no krūmiem mums uzglūnēja nekam nevajadzīgu krāmu (suvenīru) pārdevēji, kas nepiemērotā brīdī iebrēcās, lai pievērstu sev mūsu uzmanību. Taču es tos neievēroju un rāpos augšup ar alpīnista cienīgu profesionālismu. Aiz 9×9 līkumiem mani sagaidīja virsotne un fantastisks skats, ar kuru dalīšos arī šajā blogā.
Dziļa ainava ar mošeju priekšplānā un līdz bezgalībai tekošu upi fonā. Mākoņi un meži šo ainavu ierāmē kā gleznas rāmis. Kā fons, kas saprot kustības bezgalību un daiļuma nezūdamību. Vienkarši skaisti. No arkas pēkšņi iznira lieliskā Jasmīna – studente, kas šeit ir mans labais gariņš, vienmēr rūpējas, lai “viss būtu štokos”. Tāpēc uzaicināja iemalkot bosniešu tēju. Runājām par komunikācijas teoriju, par manu jauno grāmatas manuskriptu un vēl par Bosijas islamizāciju, kuru Jasmina vairāk sauc par ”atgriešanos pie savām saknēm”, par bēgļiem, kas bēg no Sīrijas un tās kaimiņvalstīm cauri Bosnijai Fercogovinai ”uz augšu, uz ziemeļiem”, jo šeit viņiem nepatīkot.
- Ja es būtu bēglis, es priecātos par katru pajumti, kuru man dod!, – sprieda Lamija. Viņas galvu klāja krāsains galvas lakats, kā jau tas musulmāņu dāmām Bosnijā pieņemts. Viņa pret bēgļu plūsmu bija neslēpti aizdomīga.
- Tagad bēgt uz bagātām valstīm ir modē! Turki laiž iekšā Eiropā, – konstatēja Azra un sakārtoja arī savu puķaino galvassegu.
- Ko nu mēs, mums pašiem ar jezgu pilna māja un 2 miljoni bēgļu atrodas bēgļu nometnēs, – taisojās Ali un Katerīne no Turcijas, piebilstot, ka Eiropa pati esot vainīga pie savām problēmām. Fatinmai (no Turcijas) šķita, ka bēglim vienmēr un visur ir jāpalīdz.
- Cilvēcībai vienmēr jābūt pirmajā vietā – viņa teica, taču taisojās, ka pašreizējā situācija uz Turcijas robežas esot gandrīz nekontrolējama.
- Kur nu vēl krievi ar savām lidmašīnām”, – pukojās Ahmeds. Nopūtāmies visi. Iestājās klusums. Bija jāiet lejup. Pa vertikālām kāpnēm, kas stiepās uz leju kā serpentīna lente pa izplūkātu svētku egli. Iekāpu autobusā un tur mani… jau gaidīja precinieks. Atkal sākās ”vecā dziesma” ar refrēnu: ”es jūs mīlu”, ”jūs gan esat smuka”, ”es bez jums pilnīgi nevaru” utt. Jutu, ka manī palēnām pamostas tīģeris un tad – slikti būs. Pagriezos pret irāni un pavaicāju viņam par šīītiem un sunnītiem un par alavītiem un par koalīciju ar Putinu un visu pārējo, kas mani faktiski interesēja. Tagad saruna ievirzījās konstruktīvākā gultnē. Irānis vārdā Nasirs, patiešām labprāt runāja par savas valsts politiku ik pa brīdim apsaukājot savu valdību un gānot musulmaņus. Uzspīdēja saule un es uzliku uz deguna saules brilles.
- Lūdzu ņemiet tās brilles not, gribu redzēt jūsu daiļo seju! – viņš teica tik cukurainā balsī, ka es neizturēju un pateicu, ka šo dziesmu tūliņ vajag pārtraukt, citādi es pārsēdīšos.
- OK?
- Labi, – sarunu biedrs negribīgi piekrita un uzreiz metās nākamajā uzbrukumā, – bet jums varbūt ir kāda smuka draudzene, kas nav precējusies un grib rītdien laulāties ar mani?
- Nav!
- Kā nav?
- Nav un viss.
- Visas jūsu draudzenes ir precējušās?
- Visas.
- Neviena pati nav brīva?
- Neviena.
- Nesmukās arī nav brīvas?
- Nav.
- Tiešām?
- Jā, mums visas sievietes Latvijā ir uz izķeršanu. Irāņiem pāri nekas nepaliek.
- Sandra, es jums samaksāšu, labi samaksāšu, ja atradīsiet man sievu! – irāņu kurds bija kļuvis pagalam nepiekāpīgs.
(turpinājums sekos)
