Tahrīra laukuma jauniešu revolūciju problēmas ASV un Latvijas ārpolitikā

2011. gada 15. februārī

Vakar ”Sirsniņdienā” (persiešu valodā ”25 Bahman”) irāņi ar Facebook starpniecību tika aicināti uz plašiem protestiem Teherānā. Režīmu saļodzīšanās Kairā un Tunisā ir iedvesmojusi arī pārējos Tuvo Austrumu un Ziemeļeiropas zonā.

Diemžēl  ”Zaļajai opozīcijai” neizdevās realizēt iecerēto protesta demonstrāciju ”Ēģiptiešu un tunisiešu tautu atbalstam”. Drošībnieki uzreiz devās ofensīvā pret demonstrantiem Teherānas centrā un pie universitātes, tāpēc protesti izšķīda kā papīrs ūdenī.   ”Mēs esam daudz smagākā apspiestībā nekā ēģiptieši. Mūs vajā gan uz ielas, gan internetā. Irānas režīms prot labāk izmantot gan aģentus, gan traču taisītājus, gan arī medijus”, – komentē notiekošo irāņu pozīcijas blogeris Potkins Azarmehrs. Pēc viņā domām režīma krišana ir tikai laika jautājums. Viss vēl būs un notiks!

Laika šiem protestētājiem pietiks, jo visa dzīve viņiem vēl priekšā.

Uz starta līnijas atrodas septiņas valstis, kuru iedzīvotāju vidējais vecums ir apmēram līdzīgs un nabadzības slieksnis identisks.

Vidējais cilvēku vecums Alžīrijā ir 27, Tunisija – 30, Lībijā – 24, Ēģiptē – 24, Sīrijā – 21, Jordānijā – 22 un Jemenā 18 gadu! Grūti iedomāties, ka šie jaunie cilvēki būtu gatavi saglabāt esošo kārtību un klausīt vēl ilgi.

Septembrī gaidāmas jaunas vēlēšanas Palestīnā. To uzzinājām sestdien. Dominējošā vēlēto palestīniešu daļa nav demokrātiski leģitīma un pēc Kairas notikumiem šī situācija tikšot mainīta. Vakar drošībnieki plosījās arī Jemenas ielās, kaujoties ar studentiem Sanā un pat Barhānā, kurā karalis Isa AlKahalifa mēģināja vakar atpirkties no studentiem ar naudu, piedāvājot katrai ģimenei (kas stāvēs klusu ” pie ratiem”) – 2700 dolārus. Grimasē arī režīms Alžīrijā, kas sola atcelt 19 gadus ilgo ārkārtas stāvokli valstī un tajā pašā laikā mēģina izgudrot jaunus likumus, kas vēl vairāk paralizētu jauniešu nemieru iespējamību valstī. 1968. gada Eiropas ”džinsu revolūcija” ir ieradusies Ziemeļāfrikā pavisam citā veidolā. Hipiju vietā tagad saceļas interneta paaudze.

Ceļš līdz patiesai demokrātijai būs garš.

Varu nekad neviens negrib atdot brīvprātīgi. Piemēram Ķīnas mediji, kas ir 100%  komunistu varas kontrolē cenzē totāli (ieskaitot internetu) un liek lietā demagoģijas retoriku, bažījoties par ”stabilitāti” un draudot ar musulmaņu fanātiķu parādīšanos un politiskās skatuves. Ciniski smīkņā Krievijas mediji, Korejā, iespējams neviens nekad nav dzirdējis par Tahrīra laukumu. Bubulis ir un to liek lietā.

Lielais vairums joprojām tic spēcīgām prezidentam, vadonim ar moto – ” viens spēcīgs vīrs, viena balss, kas nosaka visu un viena banda, kas valda pār visiem”. Alleluja!

Vecā paaudze tic šim modelim. Latvijā notiek tas pats. Tur pašlaik tiek meklēts prezidenta kandidāts un ”vīri ar varu” jau sastājušies rindā uz šo posteni. Pagaidām nav skaidrs, vai labāk priekšplānā izbīdīt – to pašu vārgulīga prezidenta dekorāciju un regulēt varas sviras ar ”neredzamu roku” aiz muguras prezidentlellei, jeb tomēr nosēsties tronī pašiem. Sistēma arī Latvijas varas aparātā ir tāda pati – varas grupējumi, kam interesē tikai privāts labums un dūres ambīcijas.

Ādams Smits (Adam Smith) 1766. gadā deklarēja, ka ekonomiskā brīvība un brīva konkurence  sekmēs valsts pārticību. Šo grāmatu (kā tirgus ekonomikas bībeli) citē bieži. Taču viņam ir arī otra grāmata, kuru parasti aizmirst. ”The theory of moral sentiments” (1759), kurā viņš nopietni apspriež tēmu, kas galīgi neinteresē politiķus Ziemeļāfrikā un arī Latvijā – brīvais tirgus un kapitālisms automātiski neģenerē saprātīgu un morālu valdnieku atbildību sabiedrības un valsts priekšā. Vai morālei atradīsies vietā ekonomikas teorijā? Kārlis Markss pārliecinoši pierādīja, ka kapitālisms rok savu kapu, pateicoties maniakālai peļņas alkatībai. Taču, vai tāpēc mums būtu jākļūst par marksistiem? Adams Smits pieprasa, lai varas augstākajos līmeņos tiek izvirzīti vienīgi politiķi ar augstu morāli un humānisma ideāliem (nevis šķēlistu kritērijs – ” jo lielāks kretīns jo augstāks amats”).

Kapitālisms ar iemauktiem nebūs pa prātam tiem, kas pašlaik ir pie varas.

Ārpolitika nav izņēmums.

Kā ir ar ārpolitiku Latvijā? Tieši tāpat kā ASV. Neatkarības gados Latvija ir pilnībā deleģējusi savu ārpolitiku amerikāņiem un pat lepojas ar šo soli. ” Mēs esam mēness un reflektējam sauli”, – kādreiz lepni atzinās viens no bijušajiem Latvijas ārlietu ministriem, nesatraucoties par mūsu valsts pakārtoto statusu. Iebilst pret šo nostādni nedrīkst. Uzreiz var iedzīvoties ”Krievijas pakaļskrējēja” jeb nepatriota slavā, jo amerikāņi mūs atbalstīja okupācijas laikā un par to mēs solam verdzisku padevību visu savu atlikušo mūžu.

Es jau redzu kā jūs mājat ar galvu. Jā, jā.  Tabū aizbāž muti vispamatīgāk.

Ja mūsu ārpolitikā pie varas ir amerikāņi, tad acīm redzot jāmēģina saprast kā jeņķi jūtas šobrīd.

Jāatzīst, ka pēdējo desmit gadu laikā Tuvējos Austrumos neviens tā īsti neņem galvā ko runā ASV prezidents.  Režīmi, kurus amerikāņi stutē nav tie humānākie un progresīvākie. Piemēram Mubaraks faktiski var pateikties amerikāņiem par savas neierobežotās varas stabilitāti. Pēc Kairas streiku sākuma viceprezidents Joe Biden uzreiz publiski paziņoja, ka Mubaraks ”nav  diktators”  un Hilarija Klintone deklarēja, ka režīms Kairā ”ir stabils”.

Amerikāņi izvēlas labāk atbalstīt sev paklausīgu diktatūru nekā neprognozējamu demokrātiju. Mēs latvieši ejam pakaļ. Pragmātiski un paklausīgi. Reflektējot pat saules aptumsumus un ”melnos plankumus”.

Paklausība ir ASV trumpja kārts ārpolitikā šajā reģionā kopā 1953. gada, kad pateicoties Centrālās Izlūkošanas Pārvaldes apvērsumam tika gāzts demokrātiski ievēlētais Muhameds Mosadeks, kas nebija ar mieru nacionalizēt Irānas naftas iegulas pēc teksasiešu modeļa. 26 gadus vēlāk amerikāņiem par šo iniciatīvu nācās samaksāt pavisam citā veidā, jo pie varas Irānā nāca musulmaņu fundamentālisti. Pateicoties Irākas karam ir piedzimis politiskais nezvērs ar nosaukumu ”atbrīvotā Irāka” , kuru neviens nav spējis savaldīt joprojām. BinLadins klejo pa Pakistānas alām un neviens viņu nespēj notvert līdz pat šodienai.  Sāk izskatīties, ka atlantisti nespēj nopļaut to ko paši ir sasējuši.

Nē, es nedomāju, ka totalitārā Krievijā ir labāka kārts. Taču Krievija, atšķirība no ASV ir skaidri nostājusies destruktīvās pozīcijās. Baltais nams rīkojas līdzīgi, taču rada iespaidu, ka karalis tomēr nav kails.

Latvijai turpmāk būs aizvien grūtāk reflektēt šo sauli. Īpaši pēc Tahrīra laukuma notikumiem. Iespējams, ka arī Rīgas varai tas ir pat izdevīgi, nevis tikai ērti.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s