2011.gada 17. februārī

Šodien priekšpusdienā Zviedrijas ārlietu ministrija beidzot publicēja solītos dokumentus. Latvijas medijos par šo gaidāmo notikumu ziņoja jau dažas dienas iepriekš. Šeit, Zviedrijā pirmie informatīvie asni parādījās tikai vakar vakarā, kad Ārlietu ministrijas interneta mājas lapā uzdīga solījums publicēt līdz šim slepenu zviedru diplomātu saraksti ar Stokholmu 1990. un 1991. gadā.  

Kā šodien norādīts Regerinsgskansliet  mājas lapā – ” publiskošanas jēga ir uzsvērt, cik šis laiks ir bijis nozīmīgs arī zviedriem. Diplomātu ziņojumi palīdz saskatīt kopainu, izveidojot priekšstatu par to kā Zviedrija tolaik novērtēja situāciju un, kā tā reaģēja uz notikumu attīstību Baltijā līdz PSRS sabrukuma brīdim. Kā dažādas situācijas tika uztvertas, kā novērtētas un kā uz šīm situācijām toreiz reaģēja Zviedrija”.   

Ap 11.00 beidzot dokumenti tika ievietoti tīmeklī un man par lielu pārsteigumu tie izrādījās jaunas grāmatas manuskripts ar Zviedrijas ārlietu ministra Karla Bilta ievadvārdiem.

Skaidrs, ka visi dokumenti šajā krājumā nav ietverti, to apstiprina arī sastādītāji, taču 400 lappušu apkopojums ir interesanta lasāmviela tiem, kas joprojām ir nodarbināti ar problēmu – kā īsti Baltijas valstīm toreiz izdevās atbrīvoties no PSRS okupācijas žņaugiem.

Wikileaks ir ietekmējis šo Karla Bilta iniciatīvu. Diemžēl šoreiz atmaskotāji ir ārlietu stūrētāji paši un tas mazliet mulsina, jo būtu naivi sagaidīt, ka šie dokumenti mums paziņos ko iepriekš nezināmu vai zviedru/baltiešu varas elitei nepatīkamu. Protams, ka šie teksti ir patīkama lasāmviela un liecina par dažu zviedru diplomātu lielu ieinteresētību Baltijas atbrīvošanās procesā. Piemēram, Hansa Olsona komentārs – ” Zviedrijas slava Baltijas valstīs nebūt nav tik laba, kā mēs to varētu vēlēties. Par zviedriem te nebūt nedomā tik pozitīvi, kā mums pašiem liekas. Iemesli ir 1940. gada PSRS okupācijas atzīšana, Baltijas zelta rezervju atdošana Maskavai un visbeidzot baltiešu izdošana 1946. gadā”. Diplomātu sarakstē uzsvērts, ka ”baltiešu izdošana” būtībā ir tikai un vienīgi Zviedrijas – Latvijas problēma, jo zviedri izdeva 146 leģionārus un no tiem 140 bija tieši latvieši.

Diplomātu sarakstē paustas bažas pa iespēju šo konfliktu noregulēt un aprakstīta bijušās ministres Lailas Freivalds tikšanas ar dažiem leģionāriem Rīgā (18 no viņiem tobrīd vēl bija dzīvi). Man simpātisks šķita Larša Fredēna komentārs ” Svarīgi atzīt, ka Baltija mums- zviedriem izvirza augstākas prasības nekā citas valstis. Vispirms tāpēc, ka mums ir slikta sirdsapziņa.”   Tiek runāts par iespējām palīdzēt latviešiem, lietuviešiem un igauņiem integrēties Eiropā, taču visu laiku jūtamas bažas, vai baltieši nepārpludinās Zviedriju brīdī, kad izceļot no PSRS varēs brīvi. Jau toreiz zviedriem bija bail no tām pašām bēgļu laivām, kas tagad no Tunisijas kursē Lampedūzas salas virzienā. Toreiz zviedru diplomāti cerēja, ka baltiešu pašlepnums neļaus viņiem doties meklēt ”siltākas vietiņas” Zviedrijā”.

Secinājumi. Pirmais – Latvijā PR funkcionē ziņu dienestu vietā, jo šī informācija medijos tika pasniegta kā ziņa, notikums, lai gan faktiski ir ministrijas rakstu klājuma prezentācija.

Zviedru tā laika diplomātu pozitīvā attieksme pret Baltijas brīvības centieniem ir lieliska lieta, taču nav jaunums, jo latviešu valodā jau sen iztulkota arī viena no šīs grāmatas līdzautora grāmatām (Larss Fredens, Baltijas brīvības ceļš un Zviedrijas diplomātija 1989.-1991., Atēna, Rīga, 2007), kuru es janvārī Elkor veikalā Rīgā nopirku par diviem latiem. Tātad – nocenotu.

Tāpēc nekā jauna es šajos šodienas zviedru atslepenotajos dokuments neatradu.

Otrais – ir lieliski, ka Zviedrijas Ārlietu ministrs tik prasmīgi izmanto Wikileaks diplomātu sarakstes publiskojumu un uz šī viļņa sērfo ar saviem dokumentiem, kuros atmaskojumu praktiski nav.  Skumji, ka Latvijas mediji joprojām jauc ziņas ar PR akcijām.

Lasīju šos dokumentus grāmatas manuskripta formā, priecājos par pārsvītroto grifu ” slepeni”  un konstatēju sekojošo. Šo grāmatu noteikti kāda latviešu grāmatu izdevniecība par zviedru naudu atkal iztulkos Latvijā un ikviens no Jums to varēs iegādāties par dažiem latiem. Zviedri māk savu kultūru un mākslu ”mārketingēt” Latvijā. Ar politiku Latvijas virzienā viņiem veicas sliktāk un laikam tāpēc šī grāmatā tiek prezentēta tieši tagad, dienu pirms Zviedrijas premjerministra un ārlietu ministra vizītes Rīgā.

No tā mēs, protams, varam mācīties.

Ko es uzzināju jaunu? To, ka zviedru diplomātiskajā korpusā ir godprātīgi un asprātīgi cilvēki, kas precīzi informējuši par notikumiem Rīgā, Viļņa un Tallinā un, kuru ziņojumos toreiz maz ieklausījušies politiķi, kas tobrīd bija pie varas Zviedrijā. Dokumenti apstiprināja manus priekšstatus par galvenajām atmodas personībām (mani uzskati šajā jomā atšķiras no Latvijas gaišo spēku deklarācijām). Bezgala simpātiskais un principiālais Vitautas Landsberģis arī šajā slepenajā sarakstē izrādās galvenais baltiešu līderis. Par to, prieks, jo atceros, kā zviedru žurnālisti viņu toreiz saukāja par ” pustrako mūzikas profesoru no Kauņas” un tagad 20 gadus veci dokumenti varoņiem piešķir viņu laurus.

Latvijas virzienā varoņu nav. Ir mazdūšīgi un piesardzīgi līderi (Gorbunovs un Godmanis), kas ”izvairās”, ” nevar pateikt”, ”vēlas saglabāt atvērtas durvis uz visām pusēm” un Īvāns, kurš tiek īsi citēts tikai vienu reizi, jo ir bijis spiests emigrēt uz Zviedriju. Spēcīgākais materiāls šajos dokumentos ir par Lietuvu, tad par Igauniju un visbeidzot vismazāk par Latviju.

Tieši tādā secībā Baltijas valstis arī deklarēja savu neatkarību. Lietuva 1990. gada 11. martā, Igaunija – 1991. gada 20. augustā un Latvija 1991. gada 21. augustā. 

”Latvija ir vājākais posms Baltijā. To nosaka lielā krievu minoritāte un vecie komunisti ar Rubriku priekšgala”, – secina viens no diplomātiem.

Savādi, ka nekas nav mainījies arī šodien.

Problēmas Latvijā joprojām – tās pašas.

Materiāli, protams, ir cenzēti, jo kā norāda Bezrobežu reportieru jaunākie pētījumi – visas pasaules valstis var iedalīt trijās grupās – ”nav cenzūras”, ” daļēja cenzūra” un ”pamatīga cenzūra”.

Līdz šim tik brīvās (!) Ziemeļamerikas un Ziemeļeiropas valstis ir iekļautas grupā ” daļēja cenzūra”. Virkne Āfrikas, Dienvidamerikas valstu un pat Mongolija ir ievietotas grupā ” nav cenzūras”.

Visvairāk tiek cenzēti blogeri un vissmagākā ir tieši interneta cenzūra.

Var gadīties, ka te spokojas bērnu pornogrāfijas cenzūra vai failu lejuplādēšanas ierobežojumi. Taču šis Open Net Initiative pētījums, ka sveikts Otavā un Toronto ir lielisks iemesls padomāt par to vai mēs Rietumeiropas kontekstā esam tik brīvi kā mums pašiem liekas.

Tieši tāpat kā Latvijas medijiem likās, ka zviedru ārlietu ministrs publicēs slepenus dokumentus, kas parasti ir slepeni tieši tāpēc, lai mēs neuzzinātu patiesību. Latvijā šāds solis uzreiz ”ož pēc kompromata”, šeit tā ir atsevišķa PR žanru formā.

Par salu valsti- Bahreinas karalisti runāsim rīt. Šodien tur vajā demonstrētājus, šauj uz mierīgiem iedzīvotājiem un mēģina apspiest Ēģiptes domino efektu.

Interesanti kā domā Latvijā – vai vajadzētu atbalstīt studentu brīvības alkas, jeb tomēr baidīt ar ”šiītu” ekstrēmismu un investēt stagnācijā? Bahreinā atrodas lielas ASV kara flotes bāzes, kas nodrošina naftas piegādes no Persijas līča.

Kāpēc brīvību mīlošie amerikāņi no flotes kuģiem neiet palīgā studentiem Pērļu krustojumā?