Mediju pratības problēmas Latvijā. 1. daļa

Mediju jomā šodien Latvijā pārpildīta ar cilvēkiem, kas šo nozari nav studējuši profesionāli. Ar šo, protams, nav jāsaprot, ka talantīgi cilvēki “ar ķērienu “ būtu padzenami vai aizmēžami no redakcijām, mediju valdēm vai ģenerāldirektoru krēsliem. Protams, ka tā nav. Taču varētu pieprasīt, lai redakcijas, kurās vairāk “ienācēju no malas” (nevis profesionāļu), tomēr investētu ne tikai pašā ražošanas procesā, bet arī savu darbinieku un līdzstrādnieku izglītošanā. Vienkārši tāpēc, ka šī joma ir valstij un tās iedzīvotājiem tik pat svarīga kā veselības aprūpe vai izglītība. Vajadzīga. Tā attīstās, nav viendabīga un pelnījusi daudz lielāku sabiedrības uzmanību nekā to saņēmusi līdz šim.

Pagaidām publiskā doma netiek provocēta šajā virzienā. Par to pie mums nerunā. Nav dziļu, populārzinātnisku rakstu, raidījumu vai filmu par šo tēmu. Nav mediju problēmām veltītu, specializētu izdevumu. Tāpēc mediju nozare turpina “sarūsēt” tālāk un publiskas diskusijas šajā virzienā izpaliek, jo “mediju pratība” Latvijā visplašākajos sabiedrības slāņos joprojām saglabājas nesaprotama svešvārda līmenī.

Par šo sfēru varētu runāt daudz un dikti, taču šoreiz pievērsīšos iepriekšējā blogā iesāktās tēmas turpinājumam.

Par to, vai redakcijas vadītājam ir jābūt profesionālam žurnālistam, jeb tomēr pietiek ar enerģisku menedžeri, labu vadītāju vai pieredzējušu mārketingistu.

Kā īsti ir? Vai ikviens un katrs var būt žurnālists, jeb šo nozari tomēr jāmācās un jāsaprot?

Atbilde būs stipri komplicēta, jo nav tik vienkārši, kā no malas izskatās.

Mediju lielākā problēma līdz šim bijusi tā, ka visi patērē ikdienā presi, radio, TV un interneta medijus. Tāpēc uzskata, ka katrs (ikviens) “var būt” un “ir” speciālists šajā nozarē. Ja lasu avīzes, tad varu tās kritizēt un tajās strādāt. Ja skatos TV, tad esmu speciālists arī šajā virzienā. Strādājot avīzē, radio un televīzijā, man pašai regulāri nācies saskārties ar ļaudīm, kas ir pārliecināti, ka mediju kompetence iegūstama tikai un vienīgi praktiskajā darbā. Skolā tāpēc nav jāiet. Valstij kritiskos brīžos mediju vadība pie mums strauji tika iekarota no enerģisko diletantu puses, kuriem “bija pārliecība” par idejām un mediju darba profesionālisms, noteikumi, ētikas kodekss viņus vispār neinteresēja. Toreiz tāda bija “Atmoda” un tai līdzīgie izdevumi, tagad šo pašu ceļu mēro neskaitāmie interneta rakstītāji, kas paši pūta un paši deg. Vai tas ir slikti? Nē, nav. Tā ir izņēmuma stāvokļa niša, kura kalpo savam laikam un īsam periodam. Taču ilglaicīgi šāda pieeja nevar nodrošināt kvalitatīvu mediju jomas funkcionēšanu cauri laikam.

Diemžēl, pie mums Latvijā gan okupācijas, gan  “dziesmotās revolūcijas” ir smagi traumējušas mediju attīstības procesu un žurnālistikas stāvoklis šodien nav stabils. Tas attīstās ar pārrāvumiem, dramatiskām plaisām un alkst stabilitātes. Pēc Emīlijas Benjaminas  nāca Čaka publicistika, Ķempes “klibošana” pa Indrānu ielu gar kapiem, Olgas Utkinas un Ērika Hānberga periods ar ļoti interesantiem sporta žurnālistikas “iespraudumiem” Daiņa Caunes interpretācijā. Kur nu vēl Škapara Literatūra un Māksla, kas joprojām guļ mirusi arhīvā. Nav tā, ka PSRS laikā Latvijā būtu bijusi tikai (un vienīgi) kompartijas aģitācija un propaganda. Tieši tāpat, Rīgas Kinostudijas produkcija nebija tikai Vosa vai Pelšes ideju apgavilētāja. Pēc manām domām jau sen ir pienācis laiks savilkt kopā gan literatūras, gan mākslas, gan publicistikas, gan žurnālistikas kopainu tā, lai izveidotos vienots stāsts par to, kā māksla un kultūra ir plūdusi cauri laikam latviešu valodā un kāda šī straume izskatījās. Ieskaitot Viļa un Jūlija Lāču simbolisko pienesumu. Žurnālistika arī iekļaujas šajā vienotajā straumē un tai ir ļoti specifiskas iezīmes, kas šodienas publicistiem būtu jāredz un jāapzinās.

Tas nozīmē, ka deviņdesmito gadu trimdas iedomas par to, ka visi žurnālisti, kas ir strādājuši medijos Latvijā padomju laikā ir padzenami un to vietā pieņemami “zaļi gurķi”, ir rīkojušies ļoti tuvredzīgi, bezatbildīgi un infantili. Sekas šai pieejai redzamas šodien. Mūsu Latvijas mediju produkcijai nav : 1) pēctecības, 2) klasiķu, 3) vēstures, 4) ekspertu, 5) kvalitātes standarta, 6) laikam atbilstošas žurnālistu izglītības, 7) specializētas periodikas, 8) profesionālas organizācijas/publicistu kluba.

Šo stāvokli nevar atrasināt ar lēmumiem ministrijā, ārzemju pabalstiem noteiktiem latviešu žurnālistu grupējumiem vai personām. Tas ir ļoti svarīgs un komplicēts mudžeklis, kas jāatšķetina vien pašiem.

Lai nodrošinātu kvalitatīvu mediju produkciju ir nepieciešama izpratne par to, kas ir laba žurnālistika. Latviešu valodā joprojām nav šī jēdziena formulējuma vai izpratnes par šo fenomenu. No ārzemju tekstiem aizgūtās frāzes par “sargsuni” vai “atmaskotāju”, neiztur kritiku. Sākt vajadzētu ar sabiedrības plaša mēroga izglītošanu par to, kāda tad ir mediju modernā, demokrātiskā sabiedrībā. Kas jādara žurnālistam un “kā” jāstrādā, lai attaisnotu publikas gaidas. Vai ir “labā” un “sliktā” žurnālistika? Labās un sliktās ziņas? Kā mediji tās izvēlas un selekcionē ēteram. Kāpēc reģionālo, pašvaldību avīžu ieviešana vietējās domes režijā ir noziegums? Kāpēc ir tik daudz “slikto ziņu” un kāpēc es vakar izslēdzu Latvijas sabiedriskās TV pirmā kanāla diskusiju, jo man bija garlaicīgi (šķita bezjēdzīgi) skatīties tālāk. Jautājumu ir daudz, jo mūsu sabiedrība kopumā nesaprot, kāpēc “tāda žurnālistika” ir vajadzīga un kas tai jādara.

Paskatījos pāris tulkotās brošūras, kas Latvijā sāk iedarbināt mediju pratības kompetenci un redzēju, ka atkal “garām”. Nevajag sākt analizēt “pareizās” un “nepareizās” ziņas, ja iedzīvotājiem nav skaidrības par to, kas ir mediju misija. Vēl sliktāk ir tas, ka šo misiju nesaprot arī mūsu valdības un parlamenta lēmēji.

Tātad.

Ar ko sākt?

Sāksim ar to pašu “mediju volejbolu”. Uzskatāms piemērs, kā paskaidrot mediju misiju demokrātiskā valstī. Šajā attēlā redzams, kā mediji darbojas brīvas valsts apstākļos. Vienā tīkla pusē vara un nauda. Otrā – mediji.

Taču sāksim ar atkāpi. Ar vecajiem laikiem.

Toreiz (Padomju Savienībā) mediji sastāvēja no preses, radio un televīzijas, kas kalpoja vienīgajai partijai (komunistiem). Kā rupors, aģitators un propagandētājs. Tātad mediji bija līdzeklis, lai partija un politiskā vadība (vara) izskatītos labāka, gudrāka, cilvēcīgāka un vajadzīgāka. Partijnieki tieši vadīja visas redakcijas un pieprasīja pozitīvu informāciju par sevi un negatīvu par saviem pretiniekiem. Katrā pilsētas, reģiona partijas vai komjaunatnes komitejā bija darbinieku nodaļa, kas sekoja noteiktas grupas avīžu, radio vai TV darbam. Noteica vadlīnijas, plānoja kampaņas un darīja visu, lai iedzīvotāji no medijiem saņemtu tikai filtrētas, pozitīvs ziņas par to cik labi dzīvot Ļeņina dibinātajā valstī Staļina vai Brežņeva vadībā. Slikto ziņu nebija. Laimes valstī visi bija laimīgi un smaidīja gan no avīžu lapām, gan no goda plāksnēm uz ielas. Slikti viss bija tikai ārzemēs, pie liberāļiem un kapitālistiem. Kaut ko līdzīgu šodien varam novērot Krievijas medijos, kurus vada Putina ideologi.

Kā tad paliek ar tiem žurnālistiem, kas tomēr varēja vai uzdrīkstējās nesekot partijas ideologu norādēm un radīt darbus, kurus mierīgi var publicēt arī šodien. Jā, šādi cilvēki toreiz bija. Vairāk to bija mākslas, sporta, sadzīves un kultūras žurnālistikas jomā. Nemaz to nebija politikas sfērā, jo šāda aktivitāte praktiski nebija iespējama cenzūras dēļ. Tas nozīmē, ka bija žurnālisti okupētās Latvijas apstākļos, kas (iespēju robežās) centās un mēģināja uzrunāt publiku godprātīgi. Taču šāda rīcība nebija viegls solis un daudzos gadījumos beidzās ar atlaišanu no darba. Man šķiet, ka šos cilvēkus vajadzētu apzināt šodien un pievienot kopējai mediju vēstures straumei. Lai nepazūd godprātīgums. Starp citu, šie cilvēki stāvēja pie neatkarīgās Latvijas šūpuļa un lielā mērā veicināja valsts neatkarības atgūšanu, kurai mēs visi tolaik ticējām.

Pēc tam notika lūzums. Latvija kļuva neatkarīga un avīzē, televīzijai vai radio vairs nebija jākalpo komunistu partijas instrukcijām, jābaidās no “Glavļita” cenzoriem. Tagad bija ļoti svarīgi, lai pie mediju stūres nostātos atbildīgi un profesionāli cilvēki, kas prastu un spētu vadīt mediju jaunajos apstākļos. Diemžēl Latvijā tā nenotika. Ja slimnīcas netika “iztīrītas” no ārstiem, kas bija studējuši ideoloģiski nepareizajos Padomju Savienības laikos, tad mediju vidē tas nežēlīgi tika realizēts. Jaunais, ideoloģiskais buldozers tika iedarbināts un mediju haoss varēja sākties. Par šiem procesiem esmu aprakstījusi savās grāmatās, tāpēc 90. gadu mediju menedžmenta kļūdām plašāk nepievērsīšos šajā tekstā. Taču pats galvenais paliek – mediji deviņdesmitajos gados nebija pienākumu augstumos. Tie neveica iedzīvotāju (ieskaitot politiķu) sekundāro socializāciju un neiemācīja postsovjetiskajam cilvēkam dzīvot jaunajos laikos. Jaunā mediju vide un apstākļi bija viens no aspektiem, kurus postsovjetisti nesaprata un neizprot joprojām. Ko viņi nesaprot pat šodien? Gandrīz 30 gadus pēc PSRS sabrukuma?

Viņi nesaprot, ka mediji (avīzes, radio, TV, interneta mediji) šodien vairs nav un nedrīkst būt ierocis politiskās vai ekonomiskās varas rokās. Tās ir neatkarīgas institūcijas. Tieši tāpat kā, piemēram, slimnīcas.

Politiķis, vietējās varas pārstāvis nedrīkst piezvanīt uz slimnīcu un pieprasīt savam kolēģim noteiktu labu diagnozi, piemēram, angīnu vēža vietā. Nav svarīgi kādu politisku partiju pārstāv slimnīcas galvenais ārsts, direktors vai ārstējošais mediķis. Nedrīkst pieprasīt vai pasūtīt sev vajadzīgo diagnozi. Tas ir saprotams pat piedzērušam ezītim. Tieši tāpat nedrīkst veikt politisku diagnozes pasūtījumu medijam. Ja kāds no Ventspils vai Jelgavas pašvaldības to tomēr dara un tur sev kabatas avīzi, radio staciju vai interneta portālu, tad šis cilvēks rīkojas tik pat amorāli kā Staļins vai slimības diagnozes pasūtītājs rajona slimnīcā.

Kāpēc nav pieļaujams, ka politiķis pasūta sev vajadzīgo diagnozi? Tāpēc, ka slimība nemainās un sirgstošais tomēr nomirs ar vēzi, kaut arī viņam tiks deklarēta “laba ziņa” –angīna. Tieši tāpat ir ar medijiem – ja pašvaldība ir atvērusi jaunu bibliotēku un vēlas izspēlēt šo notikumu kā ļoti nozīmīgu ieguldījumu vietējo iedzīvotāju labā, tad tas nenozīmē, ka iedzīvotājiem patiešām neiztikt bez šīs bibliotēkas. Mana ciemā, piemēram, naktīs ir tumši, bet laternas ir ievilktas tikai centrā. Tāpēc klūpam un krītam bez gaismas ejot uz mājām. Man un kaimiņiem gaismas ievilkšana ir daudz svarīgāks jautājums nekā jaunas bibliotēkas iekārtošana vecās vietā. Pašvaldībai jauna bibliotēka “izskatās labi” no PR viedokļa, to var fotografēt, daiļi rādīt kā PSRS laika sasniegumu. Visa Ventspils šodien pilna ar šādām “bibliotēkām” un “konservatorijām” kā savulaik “Palmu kūts” Ādažu kolhozā. Taču Inesei dzīvojot uz Pils ielas Ventspilī joprojām nav siltā ūdens īres mājā, piektajā stāvā, par dušu nemaz nerunājot. Kā redzat – katram svarīgs kaut kas cits. Parastam iedzīvotājam ir vienas vajadzības un tās ir jāaizstāv medijiem. Priekšniekiem un politiskajai vadībai ir pavisam citas vajadzības. Viņiem svarīgi, lai no malas viss izskatītos skaisti. Lai “ar bibliotēkas palīdzību” būtu iespējams uzvarēt nākamajās vēlēšanās un palikt pie varas. Ievilkt spuldzes ar ielas apgaismojumu manā ielā nav interesanti. No PR viedokļa ieguvēji būs tikai 5 nami. To var atlikt. Labāk uzbūvēt jaunu stadionu kā Aizputē par kuru neviens neskrien un nelec. Taču tas labi izskatās fotogrāfijas, dabā un atskaitēs.

Ja atdosim medijus pašvaldību politiķiem, tad pilsēta attīstīsies tā kā politiķiem labāk izskatās – ar uzskatāmiem un nevajadzīgi dārgiem būvobjektiem, kas labi izskatās priekšvēlēšanu reklāmās. Bez tam no šiem būvobjektiem var “labi uzvārīties” pats pasūtītājs – domes vadītājs un viņa sabiedrotie. Šo procesu lieliski var novērot, piemēram, šodien Rīgā. Mums ir vajadzīgs tramvajs uz Brīvdabas muzeju, bet Ušakovam vajag uzrakt Senču ielu un publiskā doma netiek ņemta vērā tieši tāpat kā Krievijā. Taču mēs zinām, ka šis domes lēmums ir kļūdains, jo mums ir vēl neatkarīgie mediji. 

Tāpēc demokrātiskā valstī (nevis Krievijā, vai PSRS) medijus vada neatkarīgi profesionāļi, kas saskata esošās problēmas un pievērš tām sabiedrības uzmanību.  Medijiem (visos līmeņos) nedrīkst būt sasaiste ar politisko, ekonomisko vai reliģisko varu. Pretējā gadījumā tie nespēj novērtēt esošo stāvokli bezkaislīgi/lietišķi un palīdzēt attīstīties sabiedrībai tālāk. Protams, ka arī demokrātiskās valstīs eksistē tendenciozie mediji, kas plaši afišē savu saistību ar kādu partiju, reliģisko grupējumu vai interešu grupu. Tie apkalpo noteiktas nišas publiku un tur arī paliek. Taču valsts vai pašvaldību medijiem ir jāapkalpo visa sabiedrība, ne tikai adventisti vai makšķernieki. Tāpēc mediju misija uzliek pienākumu būt neatkarīgiem.

Vai šo mediju vadību var veikt cilvēks, kas nav profesionāls žurnālists?

Par to uzrakstīšu rīt.

 

 

(turpinājums sekos)

 

Tiesa noraida Ušakova prasību pret mani un TvNet. Vai Saskaņa darbojas kā Kremļa ”zaļie cilvēciņi” Latvijā?

tiesas sēde partija Saskaņa pret TVNet un Sandru Veinbergu Talsi 015

Attēlā: Talsu rajona tiesas priekšsēdētājs Alviss Jēkabsons (otrais no kreisās puses), kurš pieņēma spriedumu lietā par Saskaņas prasību pret TV Net un Sandru Veinbergu par goda un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu. Foto: Baltic Communication

Speciāli TVNet.

Šodien Talsu rajona tiesa pasludināja spriedumu, kas nostiprināja vārda brīvību mūsu valstī. Talsu rajona tiesas priekšsēdētājs Alviss Jēkabsons neapmierināja Ušakova partijas Saskaņa prasību pret SIA TV Net un mani – Sandru Veinbergu par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu, atvainošanos un mantiskās kompensācijas piedziņu.

Kremļa satelīts Saskaņa pret vārda brīvību

Neļaujot prokremliskajai partijai Saskaņa aizbāzt kritiķu muti, Talsu rajona  tiesa ir devusi iespēju Latvijai svinēt mazu, bet nozīmīgu uzvaru, kas nostiprinās vārda un preses brīvību valstī  un palīdzēs Latvijai ierindoties augstāk pasaules preses brīvības indeksos.

Tas ir īpaši svarīgi pašlaik, Krievijas iniciētā hibrīdkara spatākļos, kad Eiropas iekarošanai Kremlis izmanto visus līdzekļus, to skaitā politiķus un partijas. Baltija ir šo Kremļa mērķu priekšplānā.

Tiesas spriedums ir TV Net un manā pusē. Publikācijās un tiesā uzsvēru, ka mans apgalvojums, ka partijai Saskaņa ir centieni iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā, nepārprotami ir viedoklis, kas publicēts viedokļu rubrikā Spogulis un, ka man ir tiesības uz šādu viedokli, ja Latvija ir demokrātiska valsts.

Par ko tad partija Saskaņa bija sacēlusi  traci?

Ar argumentāciju, kuru iesniedzu tiesai, var iepazīties agrāk publicētajos rakstos.

 Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs

Jautājums tiesā: kāpēc Ušakova partiju Saskaņa pasaulē dēvē par prokremlisku un prokrievisku partiju?

 Šodienas tiesas spriedums demonstrē eiropeisku izpratni par publicista tiesībām un kritikas misiju. Tas nav ierobežojis TV Net un manas tiesības paust viedokli par to, ka partija Saskaņa ir prokremliska partija. Viens no tās mērķiem, manuprāt,  ir iegūt varu ne tikai Rīgā, bet arī Latvijā un izveidot Latvijā Kremlim labvēlīgu satelītvaldību. Rezultātā Latvija atkal nokļūtu Eirāzijas/Krievijas impērijas sastāvā. Šis mans apgalvojums nebija publicēts kā ziņa, bet gan kā viedoklis. Tā ir man izpratne par lietu kārtību un likumsakarībām, kādas tās redzu es.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiek vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Protams, viedoklis var aizskart kādas personas godu un cieņu, taču partijai Saskaņa ir jārēķinās ar to, ka viņu (kā politiskas partijas) rīcība un stratēģija, kas izmanto demokrātiskās Latvijas iespējas, var tikt vērtēta arī kā krimināla darbība, kas apdraud mūsu brīvību un valsts demokrātisko iekārtu, pat ja krimināllieta vēl par to nav ierosināta.

Protams, ka es varētu iesniegt prokuratūrā vai Drošības policijā prasību par krimināllietas ierosināšanu par Saskaņa darbību, taču TV Net slejās darbojos kā komentētāja un izmantoju publicistikas līdzekļus, lai pievērstu Latvijas sabiedrības uzmanību Saskaņas problēmai. Žurnālistu uzdevums – pievērst uzmanību problēmai. Saskaņas prasībā piesaukto krimināllietu jau ierosinās tie, kam tas ir jādara saskaņā ar amata pienākumiem. Es „tiesāju” savu rakstu varoņus ar publicistikas līdzekļiem. Tieši tos Saskaņa man tagad grib aizliegt lietot, izmantojot šim mērķim Latvijas tiesu varu.

Nav svarīgi, vai kāds dēļ manis atklātajiem secinājumiem rosinās vai nerosinās krimināllietu pret partiju Saskaņa. Svarīgi ir tas, ja Latvijas tiesa mani sodītu par ”partijai neglaimojošo viedokli” brīvās Latvijas medijos, tiesa ar tādu spriedumu atgādinātu Krievijas tiesu sistēmu, kurā tiesas atklāti kalpo kā giljotīna Kremļa oponentiem un kritiķiem.

Kremļa metodes partijas Saskaņa izpildījumā

Talsu rajona tiesas sēdē 9. jūnijā Saskaņas advokāts Mareks Šīrants konstatēja, ka man neesot juridisku faktu, kas pierādot manu ”viedokļa pareizumu”. Viņam likās, ka Saskaņas centra (Saskaņa) līgumā ar Kremļa varas partiju Vienotā Krievija neesot minēts, ka abu partiju sadarbība paredzot Latvijas iekļaušanu Putina impērijā. Turklāt Saskaņai esot līgums arī ar vadošo Ķīnas komunistiskā režīma partiju. Piekrītot, ka savā analizē par Saeimas vēlēšanu rezultātiem es lielāko kritiku esmu veltījusi nevis Saskaņai, bet gan Vienotībai, tomēr nepietiekot argumentu, uz kuru pamata secinu, ka Saskaņa ir prokremliska partija, kas Latviju ved Krievijas impērijas virzienā.

Atbildot uz šiem pārmetumiem, tiesā norādīju, ka abi Šīranta pieminētie Saskaņas sadarbības līgumi ir ar autoritārām diktatūrām, kas negreznotu nevienu partiju, kas sevi grib dēvēt par demokrātisku vai vismaz sociāldemokrātisku. Taču tie uzskatāmi apliecina:1) kādā virzienā partija tiecas sevi apliecināt, 2) kas ir Ušakova un Co draugi ārzemēs (gan Krievija, gan Ķīna pasaulē netiek uzskatītas par demokrātiskām valstīm), jo demokrātisku valstu partijas izvairās slēgt jebkādus līgumus ar totalitāro valstu varas partijām.

Starp citu, Ušakova partijas draugi no Vienotās Krievijas deputātiem Krievijas parlamentā tikko pieprasīja atzīt par nelikumīgu Baltijas valstu neatkarības atzīšanu 1991. gadā. Tātad – no partijas ”Vienotā Krievija” (Saskaņas sabiedrotā) puses patiešām tiek meklēts juridisks pamats kā Krievijai ”legāli” nostiprināt „īpašuma tiesības” ne tikai uz Krimu, bet arī uz Latviju. Pagaidām nejūtu, ka partija Saskaņa nosodītu šo savu Vienotās Krievijas deputātu iesniegumu Krievijas ģenerālprokuroram. Tāpat kā Ušakova partija nav nekad nosodījusi Krievijas iejaukšanos Ukrainas iekšējās lietās.

Lasi TV Net: Vienotā Krievija lūdz izvērtēt Baltijas valstu neatkarību atzinušās PSRS Valsts padomes likumību

Žurnālista misijas virzieni

Mans uzdevums šajā gadījumā nav meklēt juridiskus pierādījumus līgumu slepenajiem, rakstītiem vai nerakstītiem Ušakova partijas un Kremļa Vienotā Krievija līguma protokoliem. Jā, ir ”rokošie reportieri”, kas kādreiz atraks vai viņiem kāds piespēlēs arī šī līguma slepenās sadaļas. Šodien mans komentētājas darbs neparedz šādu faktu vākšanas metodi, jo savus secinājumus es veidoju izmantojot analoģiju salīdzinājumu, kas plaši tiek izmantots arī sabiedriskajās zinātnēs. Tātad man ir citi –  secinošie jeb izrietoši publicista argumenti par to, ka partija Saskaņa ir Kremļa projekts.

Publicisti lieto nevis juridisku, bet gan publicistiku valodu un publicistikas žanrus, kuru atšķirību no juridiskās valodas būtu jāsaprot pat minimāli izglītotiem cilvēkiem. Lai nāktu klajā ar savu publicista viedokli, man nav katrā rakstā, kurā es saku, ka ”Saskaņa ved Latviju Krievijas apskāvienos”, jānosauc vismaz 17 argumenti, kurus es uzskaitīju savā atbildes rakstā Saskaņa prasībai Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā? kas ir publicēts 19. janvārīt TVnet slejā Viedoklis/Spogulis. Nē, es varu atsperties uz analoģiju pamata un publiskās domas kompetences fona, kas šajā gadījumā ir pietiekami piesātināts.

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs un kur tagad plūst Kremļa nauda

Ušakovs un RU vēstniecība TVNet foto

TVNet kolāža

Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir uzsvērusi, ka jebkurš viedoklis ir jāvērtē kopējās sabiedrības diskusijas kontekstā, nevis izraujot kādu frāzi no raksta, kā tas noticis šajā gadījumā.

Diskusija par Saskaņu kā Kremļa projektu Latvijā rit jau kopš Saskaņas centra parādīšanās uz Latvijas politikās skatuves. Pavisam nesen manus argumentus papildināja bijušā Krievijas vēstnieka Latvijā Kalužnija izteikumi Krievijas raidstacijai Eho Moskvi, kuri liecināja, ka partiju Saskaņas centrs vadītājus konsultē PR stratēģijas un taktikas jomā no Antonijas ielas, kur atrodas Krievijas vēstniecība Rīgā.

Pēc Kalužnija teiktā var saprast, ka Krievijas vēstniecība: 1) parūpējās, lai partija nomaina  līderi. Nomainot neizteiksmīgo Urbanoviču ar efektīgāko Ušakovu kā jaunāku un uzticamāku Kremļa pārstāvi. 2) Ušakovs bija uzkrājis labu Kremļa uzticamības kapitālu, par ko liecina viņa sakari ar Krievijas izlūkdienestu FSB (vairāk par to Leonīda Jākabosona grāmatā Īstais Nils Ušakovs) un 3) viņa darbība Kremļa propagandu izplatošajā televīzijā Pirmais Baltijas Kanā

Grāmata: Leonīds Jākobsons: Īstais Nils Ušakovs

Protams, ka var saprast Ušakova gadiem gruzdošo nepatiku pret mani, jo sniedzu profesionālu un morālu atbalstu drosmīgajam žurnālistam Leonīdam Jākobsonam, kas atmaskoja Ušakova Kremļa sakarus un tika arī fiziski par to vajāts. Taču mums ir daudz domubiedru un mēs Latvijā neesam vienīgie, kas saskata Kremļa satelītpartiju patiesos motīvus savās mītnes zemēs.

Raksta ierobežotā apjoma dēļ, nevaru uzskaitīt visus faktus, kas liecina par Kremļa metodēm, kuru mērķis ir šķelt un vājināt Eiropas Savienību, atbalstot gan galēji kreisās un labējās partijas (Ungārija, Francija, Grieķija u.c.), gan prokrieviskās un prokremliskās partijas Baltijā. Taču viens ir skaidrs – ir pietiekoši daudz sekundāro faktu, kas ļauj man veikt deduktīvus slēdzienus, jo:

1) Kremļa stratēģijas un taktikas maiņu attiecībā uz Maskavai lojālu partiju stiprināšanu Baltijā analizē arī Krievijas politologi. Viens no tiem vēsturnieks un politikas pētnieks Boriss Sokolovs rakstā par Krievijas politiku Baltijā* uzsver, ka Kremlis ir nomainījis finanšu plūsmas, kas bija paredzētas etniski noslēgtām tīrām krievu partijām, kurām nav izredžu tikt pie varas, uz tādām, kam ir iespējas tikt pie varas, kā Ušakova Saskaņas centrs Latvijā un Savisāra Centra partija Igaunijā. Tāpēc neesot nejauši, ka gan Rīgā, gan Tallinā pie varas tikuši šie prokrieviskie politiķi.

2) Krievijas politologa atklāsmes nemaz neslēpj, ka Kremlis finansē gan Ušakova, gan Savisāra partiju. Protams, Saskaņa un Vienotā Krievija tagad šo krievu vēsturnieku varētu sūdzēt tiesā, jo viņš noteikti nevarēs tiesā uzrādīt maksājuma dokumenta kopiju par naudas pārskaitījumu no Kremļa konta uz Ušakova kontu Rīgā. Taču, vai šo juridisko pierādījumu trūkums mums liedz secināt, ka Kremlis finansiāli atbalsta savus sabiedrotos Latvijā, vēl jo vairāk, ja starp krievu oligarhu partiju Vienotā Krievija un Saskaņa ir sadarbības līgums?

3) 2007.gadā Putina partija līdzīgu līgumu noslēdza ar Ukrainas Reģionu partiju, kuras līderis Viktors Janukovičs tolaik vēl bija opozīcijā. Vienošanās paredzēja stiprināt Ukrainas un Krievijas saites, pretdarbību NATO un ”sadarbību” tai pašā valodas politikā. Trīs gadus pēc šīs vienošanās Kremļa partneris Janukovičs jau bija kļuvis par Ukrainas prezidentu, atteicies no Ukrainas kursa uz Eiropu un faktiski pakļāvis Ukrainas teritoriju Krievijas stratēģiskajām interesēm. Maidana revolūcija un ukraiņu tauta  šo procesu pārtrauca, Janukovičs aizbēga uz Krieviju un Ukrainā plosās Krievijas izraisīta kara darbība. Uzskatu, ka līdzīgu scenāriju Vienotā Krievija var būt paredzējusi arī Latvijā. Nav izslēgts, ka nomainot Straujumu ar ”Urbanoviča vai Ušakova republiku” var realizēties bijušā politiķa Šlesera aicinājums par to, ka arī ”Latvijai jāmaina virziens”. Ja reiz Putina Ukrainas sadarbības partneri tā rīkojās, kāpēc gan Latvijas partneri nevarētu darīt to pašu? Arī starptautiskie eksperti norāda uz Latviju kā vājāko ķēdes posmu NATO valstu blokā, jo šeit dzīvo procentuāli vislielākā krievu minoritāte ES un NATO valstīs un latviešu publika atrodas masīvas Kremļa propagandas ietekmē. Ukrainas sliktā pieredze liek man bažīties par to, ka tieši Saskaņa (tieši tāpat kā Ukrainā Janukoviča Reģionu partija) var pagriezt Latvijas kursu Krievijas virzienā.

4)  Viens no spēcīgākajām Kremļa propagandas stereotipu ”etiķetēm”*** pašlaik ir  arī ”tradicionālo vērtību”  klišeja, kas ārēji it kā nav saistīta ar politiska kursa uzspiešanu, taču savā būtībā ir īpaši agresīva Latvijas iedzīvotāju smadzeņu skalošanas substance putinisma garā. Tās nosaukums ir homofobisms. Iestājoties kritiskais situācijai, par labu Kremlim  nobalsos tā saucamo „tradicionālo vērtību” sludinātāju elektorāts, kas parasti atbalsta Nacionālo Apvienību un Sudrabas vai  Kaimiņa partiju. Daudzi latvieši pēc manas pieredzes ir gatavi atkal atrasties Krievijas impērijā kaut vai tikai tāpēc, ka viņiem simpatizē Krievijas homofobiskā valsts politika. Homofobiju Kremlis pašlaik ļoti veiksmīgi izmanto savā propagandā, lai palīdzētu Saskaņai uzdāvināt Putinam Latviju. Par to nesen ļoti trāpīgi atgādināja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs savā mikroblogā, kurā viņš partijai Saskaņa un Nacionālajai Apvienībai pārmeta “kopošanos” ar mērķi padarīt Latviju par totalitāru valsti, kuru pēc tam var ērti nodot Kremlim.

Saskaņas stratēģija, lai pārņemtu Saeimu

 Latvijas konservatīvajiem krievvalodīgajiem, kas ir nemainīgais Saskaņa elektorāts, vieniem neizdosies to paveikt. Ir vajadzīgi arī Rīgas bezmaksas transporta pasažieri un agresīvajā homofobismā iesprūdušie latvieši. To jau tagad netrūkst Saskaņa rindās.  Par to TV Net jau rakstīja pagājušā gada augusta beigās.

 Lasi TV Net: Kā Kremla projekts Saskaņa piesmej Raini

Lai Saskaņa izveidotos arī par latviešu partiju, Kremļa stratēģija Saskaņas režijā paredz agresīvi apkarot visus, kas pauž kritiskus vai politiski nelabvēlīgus viedokļus par šo partiju. Latvijas krievu medijos tas jau ir panākts. Tajos neatradīsiet  neko kritiska ne par Saskaņu, ne par tās atkarību no Kremļa. Latviešu medijos Saskaņu un tās rūpīgi slēpto saistību ar Kremli nopietnos analītiskos rakstos vai komentāros kritizē tikai TV Net, Ir, Latvijas avīze un TV3. Visi pārējo klusēšana izskatās vai nu kā uzpirkta ar Saskaņas kontrolētās Rīgas Domes un tās uzņēmumu mediju līgumiem vai arī iebaidīta. Kā tiek uzpirkti mediji, sīkāk un plašāk apskatīju savā iepriekšminētajā 19. janvāra rakstā.

Kremlis un tā atbalstītāji ir iemācījušies izmantot Eiropas demokrātijas un vārda brīvības priekšrocības, lai šajās valstīs brīvi un nesodīti manipulētu ar sabiedrisko domu, izmantojot arī mutes aizbāšanas tehnoloģiju savās interesēs. Rezultāti ir sekojoši:

1)  Partija Saskaņa ļoti aktīvi un stratēģiski tālredzīgi izmanto Latvijas tiesas, lai tās palīdzētu partijas cīņā pret kritiskiem publicistu un politisko oponentu viedokļiem.  Savā zemē Kremlis oponentus nesaudzē un ar tiem izrēķinās ar visām metodēm, sākot ar vārda brīvības ierobežošanu, tiesu izmantošanu līdz oponentu un kritiķu nogalināšanai uz ielas vai ar poloniju tējā. Visi līdzekļi labi. Pie mums Latvijā Saskaņa pagaidām visaktīvāk izmanto tieši tiesu sistēmu, rosinot procesus gandrīz pret visiem vadošajiem komentētājiem medijos.

2) To ko nevar izdarīt ar tankiem kā 1940. gadā (Baltija), 1956. gadā  (Budapešta), 1968. gadā  (Prāga), 1979. gadā (Afganistāna), 2014. gadā ( Krima), to var izdarīt ar saviem tā saucamajiem zaļajiem cilvēciņiem citās valstīs, kuru uzdevums ir izveidot stiprus politiskus spēkus, kas iekaros vēlētāju uzticību un ievedīs  Eirāzijas/Krievijas impērijas orbītā. Kremlis tam naudu nežēlo, par ko liecina Putina mediju ārpolitiskās propagandas un krievu pasaules atbalsta budžeti, kuru nozīme Eiropas Savienības sašķelšanas un Eirāzijas impērijas izveidē varētu, manuprāt, būt pat lielāka nekā Krievijas militārajam budžetam.

3) ”Putins uztur sev noderīgos Eiropas politiķus”-  uzsver Krievijas pētniece, Brukingas zinātniskā institūta līdzstrādniece L. Ševcova, secinot, ka mēs dzīvojam laikā, kad notiek krievu civilizācijas izdzišana, degradācija, demoralizācija un pakāpeniska krievu valsts noiešana no pasaules politikās skatuves. Putins mēģina paildzināt šīs dziestošās sistēmas mūžu. Taču sistēma vairs nespēj radīt to, ko tā spēja pagājuša gadsimta  sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Tā vairs nespēj darīt to, ko darīja Afganistānā. Vēl jo vairāk krīzes apstākļos (http://linkis.com/nTlrc). Tāpēc tā izmanto citas metodes, kuru vidū ir Eiropas politiķu un tautiešu uzpirkšana, lai tie palīdz nostiprināt Krievijas ietekmi un varu teritorijā no Vladivostokas līdz Lisabonai.

Vai arodbiedrības palīdzēs Saskaņai nākt pie varas Latvijā?

Lai iegūtu lielāku atbalstu latviešu vidū, partija Saskaņa pašlaik mērķtiecīgi sāk izmantot arodbiedrības. Nav izslēgts, ka tieši tās līdz nākamajām vēlēšanām veiks tā saucamo Ušakovam/Putinam „noderīgo idiotu”*** misiju, lai pasaules sabiedrībā radītu tēlu, ka Saskaņa patiesi ir sociāldemokrātiska partija, kas aizstāv darba ņēmēju intereses. Taču kā gan izskaidrot to, ka tā netiek  uzņemta Sociālistu internacionālē, kas ir pasaules sociāldemokrātu kustības noteicošā organizācija. Ironiski, ka Latvijas partija Saskaņa sociālistu Internacionālē netiek uzņemta tieši dēļ līguma ar Vienoto Krieviju****. Izrādās, ka šis līgums ušakovistus tomēr kompromitē politiski ne tikai Latvijā.

Neesmu vienīgā, kas nebaidās pateikt, ka Saskaņas ilgtermiņa mērķis ir tuvināt Latviju Krievijai līdz tās iekļaušanai Eirāzijas impērijā. To pagājušā gada rudenī lika noprast arī Saeimas spīkere Āboltiņa, kuras izteikumi lika man secināt, ka Saskaņa ir Kremļa projekts. Līdzīgi  Saskaņu kritizēja arī ministru prezidente Laimdota Straujuma, sakot, ka Saskaņas uzvaras gadījumā var tikt apdraudēta Latvijas neatkarība.

Lai gan valsts amatpersonām ir pieejami izlūkdienestu un citu slepenu avotu informācija, uz kuru pamata viņas izdarīja savus secinājumus par Saskaņa sakariem ar Kremli, es izdaru secinājumus uz savu rakstu varoņu uzvedības, to motīvu, novērojumu, pieredzes, kompetences, savas izglītības pamata. Mani raksti nav tiesas spriedumi, bet aicinājums lasītājiem kustināt savas pelēkās šūniņas.

Maskavas propaganda uzskata, ka Kremlī nav atrasts Molotova un Ribentropa slepenā protokola oriģināls, kas liedz runāt par Baltijas okupāciju un tāpēc tāda okupācija nav notikusi. Kremlis apgalvo, ka neesot nekādu pierādījumu tam, ka Ukrainā karo Krievijas regulārā armija. Nav dokumentu, kas pierādītu, ka par Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanu atbildība būtu jāuzņemas Kremlim. Neskatoties uz to, man un civilizētai, informētajai  pasaulei nav šaubu, ka Baltijas valstis tika okupētaS, ka Krievijas invāziju Ukrainā stūrē no Kremļa, ka par Malaizijas lidmašīnas notriekšanu  jāatbild Krievijai. Jā,  Kremlis stūrgalvīgi apgalvo, ka visi šie nosauktie fakti ir meli, jo tiem neesot nekādu juridisku pierādījumu. Tieši tādu pašu loģiku lietoja Ušakova apmaksātais advokāts Šīrants Talsos par manu konstatāciju Saskaņas un Krievijas sakarā.

Slepeniem mērķiem un slepeniem darbiem juridisku pierādījumu nebūs. Bet, vai tāpēc mēs baidīsimies teikt sabiedrībai savu patiesību?

** Техника дезинформации и обмана. С. 41

*** starptautiski pazīstama politiska metafora

**** https://sv.wikipedia.org/wiki/Harmoni_(Lettland)

Latvijas PR nemākulība, atdzesēts entuziasms Japānā, ārzemju ”palīgi” Bahreinā un Krievijas karogu vicināšana Ziemeļpolā

2011. gada 16. martā

Japāņu sabiedriskās  TV NHK ziņas un live pārraidi angļu valodā skatīt te: http://www3.nhk.or.jp/nhkworld/

Šorīt Bahreinas galvaspilsētā armijā sāka uzbrukumu mierīgajiem demonstrantiem, kas pieprasa reformas valstī un cilvēktiesību ievērošanu. Ar ieročiem un asaru gāzi armija centās iztriekt demonstrantus no pilsētas centra. Virs Pērļu laukuma šodien patrulē helikopteri un ielās maršē kaimiņvalstu karavīri, kas ieradušies sakarā ar vietēja karaļa lūgumu – palīdzēt. Karalis cīnās pret savu tautu ar ārzemju armijas palīdzību.

Saūda Arābijas un Apvievoto Emirātu kaujinieki kopā ar vietējiem pakistāniešu policistiem cenšas nodrošināt vietēja monarha varas saglabāšanu.

Irānas ”pirksts” šajā lietā ir nepārprotams, taču veids kā pret to cīnīties – nemākulīgs un amorāls.

Līdzīgi šodien rīkojas Kadafi Lībijā. ANO bēdīgi slavenā Drošības padome tomēr nevarēja vakar vienoties par Lībijas gaisa telpas slēgšanu. ”Pret” balsoja Ķīna, Krievija un ASV.

Eiropa ir nodevusi Lībijas opozīciju.

Pasaule ir sašūpojusies jo arī jeņķi vairs netiek līdzi notikumu attīstībai. ASV aizsardzības ministra viesošanās Bahreinā izskatījās sasteigta, jo kaimiņvalstu armiju ”anšluss”, šķiet, arī Robertam Gaitam (Robert Gates) bija ”par daudz”. Piektās flotes pozīcijas šajā valstī ir jāsaglabā, upurējot lielās politikas vārdā parastu cilvēku tiesības.

Kā parasti. 😦

Kāds karaļnama opozīcijas pārstāvis vakar mēģināja lūgt patvērumu vispirms slēgtajā ASV vēstniecībā un pēc tam amerikāņu kara bāzē. Tur viņam vispirms telefoniski pajautāja kādai ticībai viņš pieder un pēc tam parādīja durvis.

Līdzīgi trauksmaini notikumi šodien notiek Rīgā pie Brīvība pieminekļa. Svešu valstu lobijisti maršē pie pieminekļa Rīgas centrā un pašmāju ideologi plāta rokas un gatavi iebāzt galvu smiltīs, lai neko neredzētu.

Savādi, ka Latvijas vadītāji joprojām nav tikuši galā ar ”leģionāru problēmu‘” un savas nevarības dēļ joprojām atļauj demagogiem šūpoties Latvijas Otrā pasaules kara skumjās pieredzes priekšplānā ar savām PR akcijām.

Paradoksāli, ka šis ”trādirīdi” turpinās un atkārtojas gadu no gada un Latvijas valsts vadītāji, prezidentus ieskaitot, nav spējuši tikt ar šo pasākumu galā, pārvēršot to par Latvijas PR aktivitāti.

Pagaidām mēs baidāmies no vēstures un pieņemam visus sitienus, kurus agresīvā kaimiņvalsts un aprobežotie skandālu mediji adresē Latvijas virzienā 16. martā. Uzjautrinoši, ka Ārlietu ministrija pat attīsta iekšējas instrukcijas ar šo jautājumu skaidrojumu amatpersonu vidū kas norāda, ka Latvijas varas elitei nav skaidrs iekšējais PR. Apjukums varas gaiteņos ir nožēlojams.

Varas tumsonības kalngals ir aicinājums vispār aizmirst šo dienu un latviešu leģionu.

Tumsonība ir varens spēks.

Tā ir.

Savādi, ka mums pārējiem ir kauns par to kas šodien Rīgā notiek un, ka visi iepriekšējie valsts prezidenti šo problēmu nav nokārtojuši. Tas ir bija viņu uzdevums un tas nav izdarīts.

Tikmēr sviedrus slauka arī ietekmīgie pasaules atomelektrostaciju karteļi, kas līdz šim skaļi bazūnēja par labu atomstaciju renesansei. Jā, situācija ir kritiska arī citur, ne tikai Japānā. Atomelektrostacijai ir nepieciešams liels ūdens daudzums dzesēšanas sistēmām un tāpēc lielākā daļa no tām atrodas ūdenstilpņu malā. 2004. gada cunami rezultātā ”rāmjos” knapi noturējās Madrasas AES Indijā (medijos par to gandrīz nerakstīja), 1992. gadā pēc orkāna ”Endrjū” uz kritiskās robežas balansēja Floridas AES.

Mēs reizēm nemaz nerunājam par to, kas notiek ar ūdeni, kas ir izmantots atomelektrostaciju dzesēšana vajadzībām. Jā, to iepludina atpakaļ ūdenstilpnēs. Bez attīrīšanas. Īpaši kritiski šis process analizējams vietā, kur AES dzesēšanai izmanto saldūdeni kā tas piemēram ir Ignalinas vajadzībām.

Interesanti kādā kvalitātes stāvoklī ir Latgales pierobežas ūdenstilpnes.

Cerams, ka normas robežās?

Francija lepojas ar savām atomstacijām (nodrošina 78% no valsts elektroenerģijas patēriņa), taču izmanto dzesēšanai 19 miljardus kubikmetru ūdens no valsts upēm un ezeriem, ka faktiski veido ½ no valsts kopējā ūdens patēriņa. Protams, ka šis pats ūdens tālāk nonāk dzeramā ūdens rezervuāros.

Atomelektrostaciju entuziasma dzesēšanai šonedēļ ir pārāk daudz iemeslu.

Izrādās, ka arī Baltijas jūru mēdz ietekmēt cunami.

Pirms 8000 gadiem esot bijis gigantisks cunami Ziemeļjūrā, līdz 11 m augsts vilnis sadragājis norvēģu piekrasti, sekas esot vēl šodien jūtamas arī zviedru Skonē un Blekingē. Tātad – Baltijas jūras pusē.

Sāksim baidīties. 🙂

Tikmēr Krievija turpina uzjautrināt ziemeļvalstis ar savu karogu. Tikko Krievijā esot nodibināta ”arktiskā brigāde” Ziemeļpola ”atgūšanai”, – ziņo šodienas Svenska Dagbladet. Kolas pussalā ģenerālis Aleksandrs Postņikovs ir uzlocījis piedurknes un  gatavojas ar tankiem aizstāvēt Krievijas ” tiesības uz arktisko gāzi un naftu”.  Norvēģi un zviedri tagad gaida jaunas karnevāliskas akcijas ar Krievijas karoga iespraušanu sniegā vai zem ūdens pie polārā loka. Taču ir problēma, ģenerālis nav apmierināts ar saviem ”Vitjaz” tankiem, viņam vajagot vācu ”Leopardus” tie esot lētāki un labāki. Cerams, ka baltos lāčus ģenerālis atstās mierā.

Kā suns viņš marķēs gāzes un naftas iegulas.

Karogs šim nolūkam noderēšot.

Zviedrijas atslepenotie diplomātiskie dokumenti par Baltiju, cenzūra un nemieri Bahreinā.

2011.gada 17. februārī

Šodien priekšpusdienā Zviedrijas ārlietu ministrija beidzot publicēja solītos dokumentus. Latvijas medijos par šo gaidāmo notikumu ziņoja jau dažas dienas iepriekš. Šeit, Zviedrijā pirmie informatīvie asni parādījās tikai vakar vakarā, kad Ārlietu ministrijas interneta mājas lapā uzdīga solījums publicēt līdz šim slepenu zviedru diplomātu saraksti ar Stokholmu 1990. un 1991. gadā.  

Kā šodien norādīts Regerinsgskansliet  mājas lapā – ” publiskošanas jēga ir uzsvērt, cik šis laiks ir bijis nozīmīgs arī zviedriem. Diplomātu ziņojumi palīdz saskatīt kopainu, izveidojot priekšstatu par to kā Zviedrija tolaik novērtēja situāciju un, kā tā reaģēja uz notikumu attīstību Baltijā līdz PSRS sabrukuma brīdim. Kā dažādas situācijas tika uztvertas, kā novērtētas un kā uz šīm situācijām toreiz reaģēja Zviedrija”.   

Ap 11.00 beidzot dokumenti tika ievietoti tīmeklī un man par lielu pārsteigumu tie izrādījās jaunas grāmatas manuskripts ar Zviedrijas ārlietu ministra Karla Bilta ievadvārdiem.

Skaidrs, ka visi dokumenti šajā krājumā nav ietverti, to apstiprina arī sastādītāji, taču 400 lappušu apkopojums ir interesanta lasāmviela tiem, kas joprojām ir nodarbināti ar problēmu – kā īsti Baltijas valstīm toreiz izdevās atbrīvoties no PSRS okupācijas žņaugiem.

Wikileaks ir ietekmējis šo Karla Bilta iniciatīvu. Diemžēl šoreiz atmaskotāji ir ārlietu stūrētāji paši un tas mazliet mulsina, jo būtu naivi sagaidīt, ka šie dokumenti mums paziņos ko iepriekš nezināmu vai zviedru/baltiešu varas elitei nepatīkamu. Protams, ka šie teksti ir patīkama lasāmviela un liecina par dažu zviedru diplomātu lielu ieinteresētību Baltijas atbrīvošanās procesā. Piemēram, Hansa Olsona komentārs – ” Zviedrijas slava Baltijas valstīs nebūt nav tik laba, kā mēs to varētu vēlēties. Par zviedriem te nebūt nedomā tik pozitīvi, kā mums pašiem liekas. Iemesli ir 1940. gada PSRS okupācijas atzīšana, Baltijas zelta rezervju atdošana Maskavai un visbeidzot baltiešu izdošana 1946. gadā”. Diplomātu sarakstē uzsvērts, ka ”baltiešu izdošana” būtībā ir tikai un vienīgi Zviedrijas – Latvijas problēma, jo zviedri izdeva 146 leģionārus un no tiem 140 bija tieši latvieši.

Diplomātu sarakstē paustas bažas pa iespēju šo konfliktu noregulēt un aprakstīta bijušās ministres Lailas Freivalds tikšanas ar dažiem leģionāriem Rīgā (18 no viņiem tobrīd vēl bija dzīvi). Man simpātisks šķita Larša Fredēna komentārs ” Svarīgi atzīt, ka Baltija mums- zviedriem izvirza augstākas prasības nekā citas valstis. Vispirms tāpēc, ka mums ir slikta sirdsapziņa.”   Tiek runāts par iespējām palīdzēt latviešiem, lietuviešiem un igauņiem integrēties Eiropā, taču visu laiku jūtamas bažas, vai baltieši nepārpludinās Zviedriju brīdī, kad izceļot no PSRS varēs brīvi. Jau toreiz zviedriem bija bail no tām pašām bēgļu laivām, kas tagad no Tunisijas kursē Lampedūzas salas virzienā. Toreiz zviedru diplomāti cerēja, ka baltiešu pašlepnums neļaus viņiem doties meklēt ”siltākas vietiņas” Zviedrijā”.

Secinājumi. Pirmais – Latvijā PR funkcionē ziņu dienestu vietā, jo šī informācija medijos tika pasniegta kā ziņa, notikums, lai gan faktiski ir ministrijas rakstu klājuma prezentācija.

Zviedru tā laika diplomātu pozitīvā attieksme pret Baltijas brīvības centieniem ir lieliska lieta, taču nav jaunums, jo latviešu valodā jau sen iztulkota arī viena no šīs grāmatas līdzautora grāmatām (Larss Fredens, Baltijas brīvības ceļš un Zviedrijas diplomātija 1989.-1991., Atēna, Rīga, 2007), kuru es janvārī Elkor veikalā Rīgā nopirku par diviem latiem. Tātad – nocenotu.

Tāpēc nekā jauna es šajos šodienas zviedru atslepenotajos dokuments neatradu.

Otrais – ir lieliski, ka Zviedrijas Ārlietu ministrs tik prasmīgi izmanto Wikileaks diplomātu sarakstes publiskojumu un uz šī viļņa sērfo ar saviem dokumentiem, kuros atmaskojumu praktiski nav.  Skumji, ka Latvijas mediji joprojām jauc ziņas ar PR akcijām.

Lasīju šos dokumentus grāmatas manuskripta formā, priecājos par pārsvītroto grifu ” slepeni”  un konstatēju sekojošo. Šo grāmatu noteikti kāda latviešu grāmatu izdevniecība par zviedru naudu atkal iztulkos Latvijā un ikviens no Jums to varēs iegādāties par dažiem latiem. Zviedri māk savu kultūru un mākslu ”mārketingēt” Latvijā. Ar politiku Latvijas virzienā viņiem veicas sliktāk un laikam tāpēc šī grāmatā tiek prezentēta tieši tagad, dienu pirms Zviedrijas premjerministra un ārlietu ministra vizītes Rīgā.

No tā mēs, protams, varam mācīties.

Ko es uzzināju jaunu? To, ka zviedru diplomātiskajā korpusā ir godprātīgi un asprātīgi cilvēki, kas precīzi informējuši par notikumiem Rīgā, Viļņa un Tallinā un, kuru ziņojumos toreiz maz ieklausījušies politiķi, kas tobrīd bija pie varas Zviedrijā. Dokumenti apstiprināja manus priekšstatus par galvenajām atmodas personībām (mani uzskati šajā jomā atšķiras no Latvijas gaišo spēku deklarācijām). Bezgala simpātiskais un principiālais Vitautas Landsberģis arī šajā slepenajā sarakstē izrādās galvenais baltiešu līderis. Par to, prieks, jo atceros, kā zviedru žurnālisti viņu toreiz saukāja par ” pustrako mūzikas profesoru no Kauņas” un tagad 20 gadus veci dokumenti varoņiem piešķir viņu laurus.

Latvijas virzienā varoņu nav. Ir mazdūšīgi un piesardzīgi līderi (Gorbunovs un Godmanis), kas ”izvairās”, ” nevar pateikt”, ”vēlas saglabāt atvērtas durvis uz visām pusēm” un Īvāns, kurš tiek īsi citēts tikai vienu reizi, jo ir bijis spiests emigrēt uz Zviedriju. Spēcīgākais materiāls šajos dokumentos ir par Lietuvu, tad par Igauniju un visbeidzot vismazāk par Latviju.

Tieši tādā secībā Baltijas valstis arī deklarēja savu neatkarību. Lietuva 1990. gada 11. martā, Igaunija – 1991. gada 20. augustā un Latvija 1991. gada 21. augustā. 

”Latvija ir vājākais posms Baltijā. To nosaka lielā krievu minoritāte un vecie komunisti ar Rubriku priekšgala”, – secina viens no diplomātiem.

Savādi, ka nekas nav mainījies arī šodien.

Problēmas Latvijā joprojām – tās pašas.

Materiāli, protams, ir cenzēti, jo kā norāda Bezrobežu reportieru jaunākie pētījumi – visas pasaules valstis var iedalīt trijās grupās – ”nav cenzūras”, ” daļēja cenzūra” un ”pamatīga cenzūra”.

Līdz šim tik brīvās (!) Ziemeļamerikas un Ziemeļeiropas valstis ir iekļautas grupā ” daļēja cenzūra”. Virkne Āfrikas, Dienvidamerikas valstu un pat Mongolija ir ievietotas grupā ” nav cenzūras”.

Visvairāk tiek cenzēti blogeri un vissmagākā ir tieši interneta cenzūra.

Var gadīties, ka te spokojas bērnu pornogrāfijas cenzūra vai failu lejuplādēšanas ierobežojumi. Taču šis Open Net Initiative pētījums, ka sveikts Otavā un Toronto ir lielisks iemesls padomāt par to vai mēs Rietumeiropas kontekstā esam tik brīvi kā mums pašiem liekas.

Tieši tāpat kā Latvijas medijiem likās, ka zviedru ārlietu ministrs publicēs slepenus dokumentus, kas parasti ir slepeni tieši tāpēc, lai mēs neuzzinātu patiesību. Latvijā šāds solis uzreiz ”ož pēc kompromata”, šeit tā ir atsevišķa PR žanru formā.

Par salu valsti- Bahreinas karalisti runāsim rīt. Šodien tur vajā demonstrētājus, šauj uz mierīgiem iedzīvotājiem un mēģina apspiest Ēģiptes domino efektu.

Interesanti kā domā Latvijā – vai vajadzētu atbalstīt studentu brīvības alkas, jeb tomēr baidīt ar ”šiītu” ekstrēmismu un investēt stagnācijā? Bahreinā atrodas lielas ASV kara flotes bāzes, kas nodrošina naftas piegādes no Persijas līča.

Kāpēc brīvību mīlošie amerikāņi no flotes kuģiem neiet palīgā studentiem Pērļu krustojumā?

Tahrīra laukuma jauniešu revolūciju problēmas ASV un Latvijas ārpolitikā

2011. gada 15. februārī

Vakar ”Sirsniņdienā” (persiešu valodā ”25 Bahman”) irāņi ar Facebook starpniecību tika aicināti uz plašiem protestiem Teherānā. Režīmu saļodzīšanās Kairā un Tunisā ir iedvesmojusi arī pārējos Tuvo Austrumu un Ziemeļeiropas zonā.

Diemžēl  ”Zaļajai opozīcijai” neizdevās realizēt iecerēto protesta demonstrāciju ”Ēģiptiešu un tunisiešu tautu atbalstam”. Drošībnieki uzreiz devās ofensīvā pret demonstrantiem Teherānas centrā un pie universitātes, tāpēc protesti izšķīda kā papīrs ūdenī.   ”Mēs esam daudz smagākā apspiestībā nekā ēģiptieši. Mūs vajā gan uz ielas, gan internetā. Irānas režīms prot labāk izmantot gan aģentus, gan traču taisītājus, gan arī medijus”, – komentē notiekošo irāņu pozīcijas blogeris Potkins Azarmehrs. Pēc viņā domām režīma krišana ir tikai laika jautājums. Viss vēl būs un notiks!

Laika šiem protestētājiem pietiks, jo visa dzīve viņiem vēl priekšā.

Uz starta līnijas atrodas septiņas valstis, kuru iedzīvotāju vidējais vecums ir apmēram līdzīgs un nabadzības slieksnis identisks.

Vidējais cilvēku vecums Alžīrijā ir 27, Tunisija – 30, Lībijā – 24, Ēģiptē – 24, Sīrijā – 21, Jordānijā – 22 un Jemenā 18 gadu! Grūti iedomāties, ka šie jaunie cilvēki būtu gatavi saglabāt esošo kārtību un klausīt vēl ilgi.

Septembrī gaidāmas jaunas vēlēšanas Palestīnā. To uzzinājām sestdien. Dominējošā vēlēto palestīniešu daļa nav demokrātiski leģitīma un pēc Kairas notikumiem šī situācija tikšot mainīta. Vakar drošībnieki plosījās arī Jemenas ielās, kaujoties ar studentiem Sanā un pat Barhānā, kurā karalis Isa AlKahalifa mēģināja vakar atpirkties no studentiem ar naudu, piedāvājot katrai ģimenei (kas stāvēs klusu ” pie ratiem”) – 2700 dolārus. Grimasē arī režīms Alžīrijā, kas sola atcelt 19 gadus ilgo ārkārtas stāvokli valstī un tajā pašā laikā mēģina izgudrot jaunus likumus, kas vēl vairāk paralizētu jauniešu nemieru iespējamību valstī. 1968. gada Eiropas ”džinsu revolūcija” ir ieradusies Ziemeļāfrikā pavisam citā veidolā. Hipiju vietā tagad saceļas interneta paaudze.

Ceļš līdz patiesai demokrātijai būs garš.

Varu nekad neviens negrib atdot brīvprātīgi. Piemēram Ķīnas mediji, kas ir 100%  komunistu varas kontrolē cenzē totāli (ieskaitot internetu) un liek lietā demagoģijas retoriku, bažījoties par ”stabilitāti” un draudot ar musulmaņu fanātiķu parādīšanos un politiskās skatuves. Ciniski smīkņā Krievijas mediji, Korejā, iespējams neviens nekad nav dzirdējis par Tahrīra laukumu. Bubulis ir un to liek lietā.

Lielais vairums joprojām tic spēcīgām prezidentam, vadonim ar moto – ” viens spēcīgs vīrs, viena balss, kas nosaka visu un viena banda, kas valda pār visiem”. Alleluja!

Vecā paaudze tic šim modelim. Latvijā notiek tas pats. Tur pašlaik tiek meklēts prezidenta kandidāts un ”vīri ar varu” jau sastājušies rindā uz šo posteni. Pagaidām nav skaidrs, vai labāk priekšplānā izbīdīt – to pašu vārgulīga prezidenta dekorāciju un regulēt varas sviras ar ”neredzamu roku” aiz muguras prezidentlellei, jeb tomēr nosēsties tronī pašiem. Sistēma arī Latvijas varas aparātā ir tāda pati – varas grupējumi, kam interesē tikai privāts labums un dūres ambīcijas.

Ādams Smits (Adam Smith) 1766. gadā deklarēja, ka ekonomiskā brīvība un brīva konkurence  sekmēs valsts pārticību. Šo grāmatu (kā tirgus ekonomikas bībeli) citē bieži. Taču viņam ir arī otra grāmata, kuru parasti aizmirst. ”The theory of moral sentiments” (1759), kurā viņš nopietni apspriež tēmu, kas galīgi neinteresē politiķus Ziemeļāfrikā un arī Latvijā – brīvais tirgus un kapitālisms automātiski neģenerē saprātīgu un morālu valdnieku atbildību sabiedrības un valsts priekšā. Vai morālei atradīsies vietā ekonomikas teorijā? Kārlis Markss pārliecinoši pierādīja, ka kapitālisms rok savu kapu, pateicoties maniakālai peļņas alkatībai. Taču, vai tāpēc mums būtu jākļūst par marksistiem? Adams Smits pieprasa, lai varas augstākajos līmeņos tiek izvirzīti vienīgi politiķi ar augstu morāli un humānisma ideāliem (nevis šķēlistu kritērijs – ” jo lielāks kretīns jo augstāks amats”).

Kapitālisms ar iemauktiem nebūs pa prātam tiem, kas pašlaik ir pie varas.

Ārpolitika nav izņēmums.

Kā ir ar ārpolitiku Latvijā? Tieši tāpat kā ASV. Neatkarības gados Latvija ir pilnībā deleģējusi savu ārpolitiku amerikāņiem un pat lepojas ar šo soli. ” Mēs esam mēness un reflektējam sauli”, – kādreiz lepni atzinās viens no bijušajiem Latvijas ārlietu ministriem, nesatraucoties par mūsu valsts pakārtoto statusu. Iebilst pret šo nostādni nedrīkst. Uzreiz var iedzīvoties ”Krievijas pakaļskrējēja” jeb nepatriota slavā, jo amerikāņi mūs atbalstīja okupācijas laikā un par to mēs solam verdzisku padevību visu savu atlikušo mūžu.

Es jau redzu kā jūs mājat ar galvu. Jā, jā.  Tabū aizbāž muti vispamatīgāk.

Ja mūsu ārpolitikā pie varas ir amerikāņi, tad acīm redzot jāmēģina saprast kā jeņķi jūtas šobrīd.

Jāatzīst, ka pēdējo desmit gadu laikā Tuvējos Austrumos neviens tā īsti neņem galvā ko runā ASV prezidents.  Režīmi, kurus amerikāņi stutē nav tie humānākie un progresīvākie. Piemēram Mubaraks faktiski var pateikties amerikāņiem par savas neierobežotās varas stabilitāti. Pēc Kairas streiku sākuma viceprezidents Joe Biden uzreiz publiski paziņoja, ka Mubaraks ”nav  diktators”  un Hilarija Klintone deklarēja, ka režīms Kairā ”ir stabils”.

Amerikāņi izvēlas labāk atbalstīt sev paklausīgu diktatūru nekā neprognozējamu demokrātiju. Mēs latvieši ejam pakaļ. Pragmātiski un paklausīgi. Reflektējot pat saules aptumsumus un ”melnos plankumus”.

Paklausība ir ASV trumpja kārts ārpolitikā šajā reģionā kopā 1953. gada, kad pateicoties Centrālās Izlūkošanas Pārvaldes apvērsumam tika gāzts demokrātiski ievēlētais Muhameds Mosadeks, kas nebija ar mieru nacionalizēt Irānas naftas iegulas pēc teksasiešu modeļa. 26 gadus vēlāk amerikāņiem par šo iniciatīvu nācās samaksāt pavisam citā veidā, jo pie varas Irānā nāca musulmaņu fundamentālisti. Pateicoties Irākas karam ir piedzimis politiskais nezvērs ar nosaukumu ”atbrīvotā Irāka” , kuru neviens nav spējis savaldīt joprojām. BinLadins klejo pa Pakistānas alām un neviens viņu nespēj notvert līdz pat šodienai.  Sāk izskatīties, ka atlantisti nespēj nopļaut to ko paši ir sasējuši.

Nē, es nedomāju, ka totalitārā Krievijā ir labāka kārts. Taču Krievija, atšķirība no ASV ir skaidri nostājusies destruktīvās pozīcijās. Baltais nams rīkojas līdzīgi, taču rada iespaidu, ka karalis tomēr nav kails.

Latvijai turpmāk būs aizvien grūtāk reflektēt šo sauli. Īpaši pēc Tahrīra laukuma notikumiem. Iespējams, ka arī Rīgas varai tas ir pat izdevīgi, nevis tikai ērti.

Ēģiptes interneta foruma revolūcijas sekas televīzijā un dzīvē: vai jauna masu komunikācijas revolūcija?

2011. gada 13. februārī

Īsi pirms Mubaraka demisijas, kāds demonstrants Kairā informēja BBC televīzijas kameru, ka ”tur augšā – nedz prezidents, nedz viceprezidents nezina, kas ir internets un nemāk pat sūtīt sms. Viņiem nav e – pasta adreses un tāpēc viņi runā pavisam citā valodā nekā mēs!”.

Plaisa starp laikā sastingušo varu valdības rezidencē un foruma tautu Kairas laukumā līdzinājās bezdibenim. To pierādīja ne tikai Mubaraka gausā un arhaiskā publiskā reakcija, bet arī viņa komunikācijas veids ar protestētājiem, ko varēja redzēt televīzijā.

Valsts televīzijas kadrs, kas trīsdesmit gadus atradies Mubaraka un Suleimana kontrolē, atgādināja vecu, bezkrāsainu fotogrāfiju, kas dvašo pēc pelējuma.

Abi kungi runāja pikti, oficiāli un draudoši. Mums vajadzēja nobīties.

18 demonstrāciju dienu laikā Mubaraks paguva trīs reizes uzstāties televīzijā. Viņa runas veids, uzsvari, attēlā stils un tehniskā kvalitāte atgādināja 80. gadus.

Stīvais un didaktiskais piegājiens televīzijas uzrunā joprojām raksturīgs daudziem prezidentiem un diktatoriem, Putinu, Medvedevu un arī publiski neizteiksmīgo Zatleru ieskaitot. Starp citu šī iemesla dēļ mani netraucēja Latvijas himnas neatskaņošana pēc Zatlera un Dombrovska saturā bālajiem ētera pātariem televīzijā Jaungada naktī, Rīgā. Valsts himna ir pārāk svarīga, lai to eksponētu tikai tāpēc, ka runā administratīvi augsta amatpersona, kas būtībā nepasaka neko.

Šajā gadījumā es vēlētos pievērsties diviem aspektiem.

Pirmais – konstatējumam, ka pašlaik notiek jauns masu komunikācijas revolūcijas lūzuma punkts un par šo tēmu nāksies daudz un plaši runāt ar studentiem Rīgā. Komunikatīvais lūzuma punkts iezīmējas tieši Ēģiptes masu streiku sakarībā, kad tīkla un mobiltelefonu komunikācija paveica to pašu ko savulaik Gutenbergs ar savu iespiedtehnikas atklāšanu. Tiražētie, iespiestie teksti sagrāva varas patiesības monopolu un radīja priekšnosacījumus pārmaiņām sabiedrībā. Ar šo brīdi bija iespējams sabiedrību informēt par visu, apejot varas diktāta mediju cenzūru. Tagad notiek apmēram tas pats. Tīkla forums izsit pamatu etablētajiem masu medijiem. Interneta pilsoniskā žurnālistika strādā ātrāk, lakoniskāk un būtiskāk. Lielie kāpurķēžu mediji vairs foruma izlēcējiem netiek līdzi. Velkas nopakaļ.

Paradoksāli, ka vadošajās pozīcijās mediju areālā tagad izvirzās mazie mediji, kas ir mobilāki un reaģē straujāk nekā stīvais veco mediju menedžments.

AlJazira, piemēram, izgrieza pogas visiem lielajiem CNN Arabic, AlArabia, France 24, BBC un pārējiem gigantiem, ziņojot par būtiskām lietām un nevis šausminoties par ”tūristu stāvokli Ēģiptē”. Ēģiptes notikumu laikā AlJazira veica to pašu lomu, ko CNN realizēja 90. gadu Persijas līča kara apstākļos.

Kataras emīra privātās TV stacijas konta ir ļoti spējīgi žurnālisti un saprātīga ziņu atlases sistēma, kuru publiski apskauž daudzi. Protams, ka šo staciju necieš valdnieki Tunisijā, Alžīrā, Marokā, Jemenā, Kuveitā un Sauda Arābijā. Ēterā te šad tad mēdz rēgoties BinLadins un 2004. gadā ASV prezidents Džordžs Bušs pat izteica vēlmi sabombardēt visas AlJaziras redakcijas, lai šo satelītkanālu noslaucītu no zemes virsas.  Tai pat laikā tieši šī privātā televīzijas stacija liek lietā milzīgu izturību, piegādājot skatītājiem būtiskas ziņas un sadarbojoties ar krīzes reģionu blogeriem un interneta pilsoniskās informācijas gvardiem. Tunisijas pazīstamākā interneta personība Houned Anouar avīzei Le Mond atzīst, ka ” būtībā mani kaitina AlJaziras reliģiskās tendences, taču viņi ir vienīgie, kas saprot būtisko mūsu reģiona procesos, tagad es skatos Kataras kanālu regulāri”.

Kas atliek lielajiem un atzītajiem Rietumu masu medijiem?

Izklaide. Jā, diemžēl, izklaide līdz nāvei.

Ražot ziņas pa vecam šajā modernajā laikā vairs nav iespējams. Neviens tās neskatās televizorā, vismaz interneta forumu paaudze ne.

Zviedru televīzijas akumulē aizvien lielākas reklāmas investīcijas aizvien jaunām izklaides programmām. Reklāmas investīciju apjomi televīzijās ir sekojoši –  2008. – 5 miljardi SEK, 2009. – 4,4, 2010 – 5,3, 2011. – 5,7. Šie ieņēmumi pamatā finansē izklaides programmas – ”Saulgozī” (TV4, 2,6 miljoni skatītāju), ”Pa sliedēm”(SVT1, 2,2 ), britu seriāls (SVT1, 1,9), Let´s Dance (TV4, 1,9), Zvaigznes pilī (SVT1, 1,8) utt.

Skatītākā televīzija Zviedrijā pērn joprojām bija sabiedriskā SVT. Procentuāli  aina pērn bija sekojoša – SVT1 pieder 23,2% visu zviedru televīzijas skatītāju, privātais TV4 ir otrajā vietā ar 19,2%, tam seko TV3 – 8,1%, SVT2 6,9%, Kanal 5 –  6,8%.

Pasaule mainās. Televīzijas ziņu izlaidumiem nopietni jāpārdomā modernais laiks un šķiet, ka jāreformē savas eksistences aina. Citādi arī ziņu izlaidumiem radio un televīzijā draud ”Mubaraka kadra kultūras” novecošanās liktenis.

Otrais mans konstatējums ir demokrātijas priekšstatu revīzija Ēģiptes notikumu sakarībā. Līdz šim pastāv pieņēmums, ka valstij ir jāsasniedz zināms ekonomiskais standarts, lai to būtu iespējams demokratizēt. Ekonomiskā pilngadība vispirms un tikai pēc tam esot iespējama demokrātija.

Kā politiska sistēma demokrātija, protams, nav perfekta. Taču nekā labāka mums pagaidām nav, lai nodrošinātos pret narcisistiem pie varas, ierobežotu karu izraisīšanos, vandālismu, badu un postu.

Ēģiptes notikumi, iespējams, pierādīs, ka ekonomiskie priekšnosacījumi nav arguments cilvēku brīvības ierobežošanai. Ķīnas vadītājiem šāda pieeja nepatīk, iespējams, ka Latvijas ekonomistiem arī stabilitāte šķiet svarīgāka par alternatīva ceļa meklējumiem valsts attīstībai.

Pilsoņi Kairā ir atvēruši logu uz jaunu valsts attīstības iespēju ceļu. Miermīlīgā revolūcija aiztrieca diktatoru, neraugoties uz to, ka lielākā daļa ietekmīgu pasaules valstu vadītāju labāk vēlējās redzēt Mubaraku paliekam tronī, stabilitātes vārdā.

Stabilitāte tika nostādīta augstāk par visnozīmīgāko vērtību – brīvību.

Bailes no pārmaiņām piemīt mums visiem.

Paldies, ka ēģiptieši mazdūšību uzvarēja un parādīja, ka vara un stagnācija nav obligāts spāņu zābaks visiem.

Ēģiptes trauslā laime: pārdomas dienu pēc Mubaraka atkāpšanās

2011.gada 12. februāris

Spītīgais, narcisists, brutālais, bezkaunīgais, vecais un slimais Mubaraks ir demisionējis. Pēdējais faraons ir kritis. Tagad atliek gaidīt domino efekta rezultātus reģionā, jo Tunisija un Ēģiptei varētu sekot pārējās kaimiņvalstis. Jauna vēstures lapa ir pāršķirta un visiem jāsāk rēķināties ar pārmaiņām modernā laika garā.

Trīsdesmit gadu ilgais terora laiks ir beidzies. Mubaraks aizbēdzis uz Šarmelšeihu un sola nomirt dzimtenē, taču diezin vai šis solījums izdosies, jo viņa vadībā valsts kase ir pamatīgi izzagta. Daudzi viņam to nepiedos. Šveice jau iesaldējusi Mubaraka kontus un rādās, ka pēdējam faraonam nāksies atkal paklausīt demonstrantu aicinājumam – ” Mubarak vācies projām! BenAlī jau gaida Tevi Saūda Arābijā!”.

Viens cēliens ir beidzies un tagad faktiski jāpriecājas! Nevajadzētu bažīties par to, kas notiks tālāk.

Cilvēku bailes no nezināmas nākotnes ir viņu galvenais ienaidnieks. Nākotne ir mūsu svarīgākā dzīves daļa, jo tieši tur mēs visi pavadīsim savu atlikušo mūžu.

Vakar sešos pēcpusdienā sākās jauna pasaules vēsture. Pirmais paragrāfs ar nosaukumu tautas revolūcija Ēģiptē. Iespējams, ka šodien nervoziem būtu jākļūst ne tikai Tuvējo Austrumu despotiem, bet arī Rietumeiropas politiskajām mafijām.

Ēģiptes militāristi, kas tautā un sabiedrībā ir cienīti un mīlēti, protams, nav Havela vai Mandelas stila piekritēji. Ir cerība, ka viņi izbeigs 30 gadus ilgstošo ārkārtas stāvokli valstī, pārtrauks apcietināt un spīdzināt cilvēkus viņu politisko uzskatu dēļ, likvidēs visaptverošo cenzūru, prātīgi sagatavos jaunas parlamenta vēlēšanas lai atbrīvotos no Mubaraka politiskā galma un dotu iespēju progresīvajai interneta paaudzei izveidot savu politisko asi.

Šajā acu mirklī 2011. gada 12. februārī pats svarīgākais ir tas, ka režīms Kairā ir kritis. Piektdienas varoņi ir ēģiptieši paši. Šis fakts ir noticis. Politiskais mironis vecais Mubaraka režīms ir pie mūsu kājām. Amerikas Savienotajām Valstī un Eiropas Savienība tagad sāksies grūti laiki, jo Mubaraks līdz šim bija drošākā garantija pret iespējama musulmaņu ekstrēmisma uzplaukumu Nīlas deltas zonā.

Pesimisti jau šodien vaimanā un mālē postu nākotnes virzienā.

Mēs pārējie varam izdarīt vairākus lieliskus secinājumus, jo kā jau gudri cilvēki :)! mācāmies no svešam kļūdām un veiksmēm!

Ēģiptiešiem izdevās tāpēc, ka trulais, politiskais Mubaraka terors bija ieildzis nenormāli ilgi (30 gadus) un valdītājiem vairs neizdevās apspiest tautu ar vecajām un pārbaudītajām notrulināšanas metodēm, iestāstot, ka ”pašlaik iespējams dzīvot tikai tā un nekā citādi” , jo ” nekas labāks nav iespējams!”. Vēl viena īpatnība ir tā, ka tautas apspiešanas stabilitāti izjauca jaunie, līdz šim nebijušie saziņas veidi ar interneta starpniecību. Vairs nebija vajadzīga partija vai arodbiedrība, kas saliedētu protesta kustību.

Komunikācijai  Ēģiptes revolūcijā bija noteicošā nozīme.

Franču filozofs Alexis de Tocqueville savā spīdošajā traktātā par vergu kontroli cietumā mēģināja noskaidrot, kāpēc apcietinātie nesaceļas, jo arestanti strādāja apbruņoti un viņiem faktiski bija visas iespējas bēgt no ieslodzījuma vietas. Izrādījās, ka paklausību nodrošināja viens vienīgs noteikums – aizliegums sarunāties. 100% komunikācijas anulēšana nodrošināja bezierunu paklausību.  Apiecitinātie klausīja dresūrai bez ierunām.

Tieši internets beidzot nodrošināja ēģiptiešiem gigantisku saziņas laukumu un Mubaraks to viņiem nekādi nespēja atņemt.

Otrs jautājums ir solidaritātes klātbūtne. Čikāgas ciniķi – ekonomisti uzskata, ka ikviens cilvēks ir egoists un pirmām kārtām domā tikai par sevi un savas ģimenes labumu un privātām interesēm. No šāda viedokļa ir stulbi doties uz Kairas centrālo laukumu un tur tupēt, riskējot ar varas sankcijām. Labāk nogaidīt kura puse uzvarēs un pēc tam steigšus pieslieties spēcīgākajam, pārspīlējot savu ieguldījumu uzvarā. Šādi ” bezbiļetnieki” revolūcijās nav mazums un bieži dominē lielos apvērsumu brīžos.

Ēģiptē šoreiz bija citādi. Stimulu un koordinācijas sakausējums izskaidro ēģiptiešu sacelšanās panākumus Tahrira laukumā.

Tie ēģiptieši, kuri kopš 25. janvāra līdz vakardienai turpināja demonstrācijas nebija egoisti. Noteiktās, izšķirošās situācijās cilvēki spēj pārvarēt savu egoismu. Kad tas notiek?

Ja apspiestās masas izjūt spiedienu kolektīvi un izejai no situācijas nav nekādu individuāli piemērojamu risinājumu, tad cilvēki var upurēt savu ego vienotas lietas labā. Piemēram, Latvijas ”kolektīvais parāds” attiecas uz mums visiem vienādi.

Otrs priekšnoteikums ir stabila apspiestība. Stabilas pakārtotības situācija valstī, kad lielākajai iedzīvotāju daļai nav cerību no varas spiediena tik drīz atbrīvoties un pacietīgi gaidīt labākus laikus var aizdegt dzirksteli apjomīgam protesta vilnim. Šāda situācija patlaban novērojama arī Latvijā, kur iedzīvotāji izmisumā un pesimismā par nākotnes iespējām Latvijā masveidā atstāj valsti. Protestē aizbraucot.

Visbeidzot šādā ārkārtas situācijā ”atrodas” pāris altruistiski un godprātīgi cilvēki, kas spontāni uzņemas pārmaiņu kursa līdera lomu. Ja šis modelis ”nostrādā”, tad mainās sociālekonomiskā paradigma.

Šis brīdis ir klāt. Trausls un bezgala svaigs pārmaiņu brīdis! Turienes revolūcija tagad iesoļo konstruktīvā fāzē un mums aiz saviļņojuma aizraujas elpa un atliek vienīgi cerēt uz to vislabāko! Turies Ēģipte!