2011.gada 12. februāris

Spītīgais, narcisists, brutālais, bezkaunīgais, vecais un slimais Mubaraks ir demisionējis. Pēdējais faraons ir kritis. Tagad atliek gaidīt domino efekta rezultātus reģionā, jo Tunisija un Ēģiptei varētu sekot pārējās kaimiņvalstis. Jauna vēstures lapa ir pāršķirta un visiem jāsāk rēķināties ar pārmaiņām modernā laika garā.

Trīsdesmit gadu ilgais terora laiks ir beidzies. Mubaraks aizbēdzis uz Šarmelšeihu un sola nomirt dzimtenē, taču diezin vai šis solījums izdosies, jo viņa vadībā valsts kase ir pamatīgi izzagta. Daudzi viņam to nepiedos. Šveice jau iesaldējusi Mubaraka kontus un rādās, ka pēdējam faraonam nāksies atkal paklausīt demonstrantu aicinājumam – ” Mubarak vācies projām! BenAlī jau gaida Tevi Saūda Arābijā!”.

Viens cēliens ir beidzies un tagad faktiski jāpriecājas! Nevajadzētu bažīties par to, kas notiks tālāk.

Cilvēku bailes no nezināmas nākotnes ir viņu galvenais ienaidnieks. Nākotne ir mūsu svarīgākā dzīves daļa, jo tieši tur mēs visi pavadīsim savu atlikušo mūžu.

Vakar sešos pēcpusdienā sākās jauna pasaules vēsture. Pirmais paragrāfs ar nosaukumu tautas revolūcija Ēģiptē. Iespējams, ka šodien nervoziem būtu jākļūst ne tikai Tuvējo Austrumu despotiem, bet arī Rietumeiropas politiskajām mafijām.

Ēģiptes militāristi, kas tautā un sabiedrībā ir cienīti un mīlēti, protams, nav Havela vai Mandelas stila piekritēji. Ir cerība, ka viņi izbeigs 30 gadus ilgstošo ārkārtas stāvokli valstī, pārtrauks apcietināt un spīdzināt cilvēkus viņu politisko uzskatu dēļ, likvidēs visaptverošo cenzūru, prātīgi sagatavos jaunas parlamenta vēlēšanas lai atbrīvotos no Mubaraka politiskā galma un dotu iespēju progresīvajai interneta paaudzei izveidot savu politisko asi.

Šajā acu mirklī 2011. gada 12. februārī pats svarīgākais ir tas, ka režīms Kairā ir kritis. Piektdienas varoņi ir ēģiptieši paši. Šis fakts ir noticis. Politiskais mironis vecais Mubaraka režīms ir pie mūsu kājām. Amerikas Savienotajām Valstī un Eiropas Savienība tagad sāksies grūti laiki, jo Mubaraks līdz šim bija drošākā garantija pret iespējama musulmaņu ekstrēmisma uzplaukumu Nīlas deltas zonā.

Pesimisti jau šodien vaimanā un mālē postu nākotnes virzienā.

Mēs pārējie varam izdarīt vairākus lieliskus secinājumus, jo kā jau gudri cilvēki :)! mācāmies no svešam kļūdām un veiksmēm!

Ēģiptiešiem izdevās tāpēc, ka trulais, politiskais Mubaraka terors bija ieildzis nenormāli ilgi (30 gadus) un valdītājiem vairs neizdevās apspiest tautu ar vecajām un pārbaudītajām notrulināšanas metodēm, iestāstot, ka ”pašlaik iespējams dzīvot tikai tā un nekā citādi” , jo ” nekas labāks nav iespējams!”. Vēl viena īpatnība ir tā, ka tautas apspiešanas stabilitāti izjauca jaunie, līdz šim nebijušie saziņas veidi ar interneta starpniecību. Vairs nebija vajadzīga partija vai arodbiedrība, kas saliedētu protesta kustību.

Komunikācijai  Ēģiptes revolūcijā bija noteicošā nozīme.

Franču filozofs Alexis de Tocqueville savā spīdošajā traktātā par vergu kontroli cietumā mēģināja noskaidrot, kāpēc apcietinātie nesaceļas, jo arestanti strādāja apbruņoti un viņiem faktiski bija visas iespējas bēgt no ieslodzījuma vietas. Izrādījās, ka paklausību nodrošināja viens vienīgs noteikums – aizliegums sarunāties. 100% komunikācijas anulēšana nodrošināja bezierunu paklausību.  Apiecitinātie klausīja dresūrai bez ierunām.

Tieši internets beidzot nodrošināja ēģiptiešiem gigantisku saziņas laukumu un Mubaraks to viņiem nekādi nespēja atņemt.

Otrs jautājums ir solidaritātes klātbūtne. Čikāgas ciniķi – ekonomisti uzskata, ka ikviens cilvēks ir egoists un pirmām kārtām domā tikai par sevi un savas ģimenes labumu un privātām interesēm. No šāda viedokļa ir stulbi doties uz Kairas centrālo laukumu un tur tupēt, riskējot ar varas sankcijām. Labāk nogaidīt kura puse uzvarēs un pēc tam steigšus pieslieties spēcīgākajam, pārspīlējot savu ieguldījumu uzvarā. Šādi ” bezbiļetnieki” revolūcijās nav mazums un bieži dominē lielos apvērsumu brīžos.

Ēģiptē šoreiz bija citādi. Stimulu un koordinācijas sakausējums izskaidro ēģiptiešu sacelšanās panākumus Tahrira laukumā.

Tie ēģiptieši, kuri kopš 25. janvāra līdz vakardienai turpināja demonstrācijas nebija egoisti. Noteiktās, izšķirošās situācijās cilvēki spēj pārvarēt savu egoismu. Kad tas notiek?

Ja apspiestās masas izjūt spiedienu kolektīvi un izejai no situācijas nav nekādu individuāli piemērojamu risinājumu, tad cilvēki var upurēt savu ego vienotas lietas labā. Piemēram, Latvijas ”kolektīvais parāds” attiecas uz mums visiem vienādi.

Otrs priekšnoteikums ir stabila apspiestība. Stabilas pakārtotības situācija valstī, kad lielākajai iedzīvotāju daļai nav cerību no varas spiediena tik drīz atbrīvoties un pacietīgi gaidīt labākus laikus var aizdegt dzirksteli apjomīgam protesta vilnim. Šāda situācija patlaban novērojama arī Latvijā, kur iedzīvotāji izmisumā un pesimismā par nākotnes iespējām Latvijā masveidā atstāj valsti. Protestē aizbraucot.

Visbeidzot šādā ārkārtas situācijā ”atrodas” pāris altruistiski un godprātīgi cilvēki, kas spontāni uzņemas pārmaiņu kursa līdera lomu. Ja šis modelis ”nostrādā”, tad mainās sociālekonomiskā paradigma.

Šis brīdis ir klāt. Trausls un bezgala svaigs pārmaiņu brīdis! Turienes revolūcija tagad iesoļo konstruktīvā fāzē un mums aiz saviļņojuma aizraujas elpa un atliek vienīgi cerēt uz to vislabāko! Turies Ēģipte!