Tahrīra laukuma jauniešu revolūciju problēmas ASV un Latvijas ārpolitikā

2011. gada 15. februārī

Vakar ”Sirsniņdienā” (persiešu valodā ”25 Bahman”) irāņi ar Facebook starpniecību tika aicināti uz plašiem protestiem Teherānā. Režīmu saļodzīšanās Kairā un Tunisā ir iedvesmojusi arī pārējos Tuvo Austrumu un Ziemeļeiropas zonā.

Diemžēl  ”Zaļajai opozīcijai” neizdevās realizēt iecerēto protesta demonstrāciju ”Ēģiptiešu un tunisiešu tautu atbalstam”. Drošībnieki uzreiz devās ofensīvā pret demonstrantiem Teherānas centrā un pie universitātes, tāpēc protesti izšķīda kā papīrs ūdenī.   ”Mēs esam daudz smagākā apspiestībā nekā ēģiptieši. Mūs vajā gan uz ielas, gan internetā. Irānas režīms prot labāk izmantot gan aģentus, gan traču taisītājus, gan arī medijus”, – komentē notiekošo irāņu pozīcijas blogeris Potkins Azarmehrs. Pēc viņā domām režīma krišana ir tikai laika jautājums. Viss vēl būs un notiks!

Laika šiem protestētājiem pietiks, jo visa dzīve viņiem vēl priekšā.

Uz starta līnijas atrodas septiņas valstis, kuru iedzīvotāju vidējais vecums ir apmēram līdzīgs un nabadzības slieksnis identisks.

Vidējais cilvēku vecums Alžīrijā ir 27, Tunisija – 30, Lībijā – 24, Ēģiptē – 24, Sīrijā – 21, Jordānijā – 22 un Jemenā 18 gadu! Grūti iedomāties, ka šie jaunie cilvēki būtu gatavi saglabāt esošo kārtību un klausīt vēl ilgi.

Septembrī gaidāmas jaunas vēlēšanas Palestīnā. To uzzinājām sestdien. Dominējošā vēlēto palestīniešu daļa nav demokrātiski leģitīma un pēc Kairas notikumiem šī situācija tikšot mainīta. Vakar drošībnieki plosījās arī Jemenas ielās, kaujoties ar studentiem Sanā un pat Barhānā, kurā karalis Isa AlKahalifa mēģināja vakar atpirkties no studentiem ar naudu, piedāvājot katrai ģimenei (kas stāvēs klusu ” pie ratiem”) – 2700 dolārus. Grimasē arī režīms Alžīrijā, kas sola atcelt 19 gadus ilgo ārkārtas stāvokli valstī un tajā pašā laikā mēģina izgudrot jaunus likumus, kas vēl vairāk paralizētu jauniešu nemieru iespējamību valstī. 1968. gada Eiropas ”džinsu revolūcija” ir ieradusies Ziemeļāfrikā pavisam citā veidolā. Hipiju vietā tagad saceļas interneta paaudze.

Ceļš līdz patiesai demokrātijai būs garš.

Varu nekad neviens negrib atdot brīvprātīgi. Piemēram Ķīnas mediji, kas ir 100%  komunistu varas kontrolē cenzē totāli (ieskaitot internetu) un liek lietā demagoģijas retoriku, bažījoties par ”stabilitāti” un draudot ar musulmaņu fanātiķu parādīšanos un politiskās skatuves. Ciniski smīkņā Krievijas mediji, Korejā, iespējams neviens nekad nav dzirdējis par Tahrīra laukumu. Bubulis ir un to liek lietā.

Lielais vairums joprojām tic spēcīgām prezidentam, vadonim ar moto – ” viens spēcīgs vīrs, viena balss, kas nosaka visu un viena banda, kas valda pār visiem”. Alleluja!

Vecā paaudze tic šim modelim. Latvijā notiek tas pats. Tur pašlaik tiek meklēts prezidenta kandidāts un ”vīri ar varu” jau sastājušies rindā uz šo posteni. Pagaidām nav skaidrs, vai labāk priekšplānā izbīdīt – to pašu vārgulīga prezidenta dekorāciju un regulēt varas sviras ar ”neredzamu roku” aiz muguras prezidentlellei, jeb tomēr nosēsties tronī pašiem. Sistēma arī Latvijas varas aparātā ir tāda pati – varas grupējumi, kam interesē tikai privāts labums un dūres ambīcijas.

Ādams Smits (Adam Smith) 1766. gadā deklarēja, ka ekonomiskā brīvība un brīva konkurence  sekmēs valsts pārticību. Šo grāmatu (kā tirgus ekonomikas bībeli) citē bieži. Taču viņam ir arī otra grāmata, kuru parasti aizmirst. ”The theory of moral sentiments” (1759), kurā viņš nopietni apspriež tēmu, kas galīgi neinteresē politiķus Ziemeļāfrikā un arī Latvijā – brīvais tirgus un kapitālisms automātiski neģenerē saprātīgu un morālu valdnieku atbildību sabiedrības un valsts priekšā. Vai morālei atradīsies vietā ekonomikas teorijā? Kārlis Markss pārliecinoši pierādīja, ka kapitālisms rok savu kapu, pateicoties maniakālai peļņas alkatībai. Taču, vai tāpēc mums būtu jākļūst par marksistiem? Adams Smits pieprasa, lai varas augstākajos līmeņos tiek izvirzīti vienīgi politiķi ar augstu morāli un humānisma ideāliem (nevis šķēlistu kritērijs – ” jo lielāks kretīns jo augstāks amats”).

Kapitālisms ar iemauktiem nebūs pa prātam tiem, kas pašlaik ir pie varas.

Ārpolitika nav izņēmums.

Kā ir ar ārpolitiku Latvijā? Tieši tāpat kā ASV. Neatkarības gados Latvija ir pilnībā deleģējusi savu ārpolitiku amerikāņiem un pat lepojas ar šo soli. ” Mēs esam mēness un reflektējam sauli”, – kādreiz lepni atzinās viens no bijušajiem Latvijas ārlietu ministriem, nesatraucoties par mūsu valsts pakārtoto statusu. Iebilst pret šo nostādni nedrīkst. Uzreiz var iedzīvoties ”Krievijas pakaļskrējēja” jeb nepatriota slavā, jo amerikāņi mūs atbalstīja okupācijas laikā un par to mēs solam verdzisku padevību visu savu atlikušo mūžu.

Es jau redzu kā jūs mājat ar galvu. Jā, jā.  Tabū aizbāž muti vispamatīgāk.

Ja mūsu ārpolitikā pie varas ir amerikāņi, tad acīm redzot jāmēģina saprast kā jeņķi jūtas šobrīd.

Jāatzīst, ka pēdējo desmit gadu laikā Tuvējos Austrumos neviens tā īsti neņem galvā ko runā ASV prezidents.  Režīmi, kurus amerikāņi stutē nav tie humānākie un progresīvākie. Piemēram Mubaraks faktiski var pateikties amerikāņiem par savas neierobežotās varas stabilitāti. Pēc Kairas streiku sākuma viceprezidents Joe Biden uzreiz publiski paziņoja, ka Mubaraks ”nav  diktators”  un Hilarija Klintone deklarēja, ka režīms Kairā ”ir stabils”.

Amerikāņi izvēlas labāk atbalstīt sev paklausīgu diktatūru nekā neprognozējamu demokrātiju. Mēs latvieši ejam pakaļ. Pragmātiski un paklausīgi. Reflektējot pat saules aptumsumus un ”melnos plankumus”.

Paklausība ir ASV trumpja kārts ārpolitikā šajā reģionā kopā 1953. gada, kad pateicoties Centrālās Izlūkošanas Pārvaldes apvērsumam tika gāzts demokrātiski ievēlētais Muhameds Mosadeks, kas nebija ar mieru nacionalizēt Irānas naftas iegulas pēc teksasiešu modeļa. 26 gadus vēlāk amerikāņiem par šo iniciatīvu nācās samaksāt pavisam citā veidā, jo pie varas Irānā nāca musulmaņu fundamentālisti. Pateicoties Irākas karam ir piedzimis politiskais nezvērs ar nosaukumu ”atbrīvotā Irāka” , kuru neviens nav spējis savaldīt joprojām. BinLadins klejo pa Pakistānas alām un neviens viņu nespēj notvert līdz pat šodienai.  Sāk izskatīties, ka atlantisti nespēj nopļaut to ko paši ir sasējuši.

Nē, es nedomāju, ka totalitārā Krievijā ir labāka kārts. Taču Krievija, atšķirība no ASV ir skaidri nostājusies destruktīvās pozīcijās. Baltais nams rīkojas līdzīgi, taču rada iespaidu, ka karalis tomēr nav kails.

Latvijai turpmāk būs aizvien grūtāk reflektēt šo sauli. Īpaši pēc Tahrīra laukuma notikumiem. Iespējams, ka arī Rīgas varai tas ir pat izdevīgi, nevis tikai ērti.

Ēģiptes trauslā laime: pārdomas dienu pēc Mubaraka atkāpšanās

2011.gada 12. februāris

Spītīgais, narcisists, brutālais, bezkaunīgais, vecais un slimais Mubaraks ir demisionējis. Pēdējais faraons ir kritis. Tagad atliek gaidīt domino efekta rezultātus reģionā, jo Tunisija un Ēģiptei varētu sekot pārējās kaimiņvalstis. Jauna vēstures lapa ir pāršķirta un visiem jāsāk rēķināties ar pārmaiņām modernā laika garā.

Trīsdesmit gadu ilgais terora laiks ir beidzies. Mubaraks aizbēdzis uz Šarmelšeihu un sola nomirt dzimtenē, taču diezin vai šis solījums izdosies, jo viņa vadībā valsts kase ir pamatīgi izzagta. Daudzi viņam to nepiedos. Šveice jau iesaldējusi Mubaraka kontus un rādās, ka pēdējam faraonam nāksies atkal paklausīt demonstrantu aicinājumam – ” Mubarak vācies projām! BenAlī jau gaida Tevi Saūda Arābijā!”.

Viens cēliens ir beidzies un tagad faktiski jāpriecājas! Nevajadzētu bažīties par to, kas notiks tālāk.

Cilvēku bailes no nezināmas nākotnes ir viņu galvenais ienaidnieks. Nākotne ir mūsu svarīgākā dzīves daļa, jo tieši tur mēs visi pavadīsim savu atlikušo mūžu.

Vakar sešos pēcpusdienā sākās jauna pasaules vēsture. Pirmais paragrāfs ar nosaukumu tautas revolūcija Ēģiptē. Iespējams, ka šodien nervoziem būtu jākļūst ne tikai Tuvējo Austrumu despotiem, bet arī Rietumeiropas politiskajām mafijām.

Ēģiptes militāristi, kas tautā un sabiedrībā ir cienīti un mīlēti, protams, nav Havela vai Mandelas stila piekritēji. Ir cerība, ka viņi izbeigs 30 gadus ilgstošo ārkārtas stāvokli valstī, pārtrauks apcietināt un spīdzināt cilvēkus viņu politisko uzskatu dēļ, likvidēs visaptverošo cenzūru, prātīgi sagatavos jaunas parlamenta vēlēšanas lai atbrīvotos no Mubaraka politiskā galma un dotu iespēju progresīvajai interneta paaudzei izveidot savu politisko asi.

Šajā acu mirklī 2011. gada 12. februārī pats svarīgākais ir tas, ka režīms Kairā ir kritis. Piektdienas varoņi ir ēģiptieši paši. Šis fakts ir noticis. Politiskais mironis vecais Mubaraka režīms ir pie mūsu kājām. Amerikas Savienotajām Valstī un Eiropas Savienība tagad sāksies grūti laiki, jo Mubaraks līdz šim bija drošākā garantija pret iespējama musulmaņu ekstrēmisma uzplaukumu Nīlas deltas zonā.

Pesimisti jau šodien vaimanā un mālē postu nākotnes virzienā.

Mēs pārējie varam izdarīt vairākus lieliskus secinājumus, jo kā jau gudri cilvēki :)! mācāmies no svešam kļūdām un veiksmēm!

Ēģiptiešiem izdevās tāpēc, ka trulais, politiskais Mubaraka terors bija ieildzis nenormāli ilgi (30 gadus) un valdītājiem vairs neizdevās apspiest tautu ar vecajām un pārbaudītajām notrulināšanas metodēm, iestāstot, ka ”pašlaik iespējams dzīvot tikai tā un nekā citādi” , jo ” nekas labāks nav iespējams!”. Vēl viena īpatnība ir tā, ka tautas apspiešanas stabilitāti izjauca jaunie, līdz šim nebijušie saziņas veidi ar interneta starpniecību. Vairs nebija vajadzīga partija vai arodbiedrība, kas saliedētu protesta kustību.

Komunikācijai  Ēģiptes revolūcijā bija noteicošā nozīme.

Franču filozofs Alexis de Tocqueville savā spīdošajā traktātā par vergu kontroli cietumā mēģināja noskaidrot, kāpēc apcietinātie nesaceļas, jo arestanti strādāja apbruņoti un viņiem faktiski bija visas iespējas bēgt no ieslodzījuma vietas. Izrādījās, ka paklausību nodrošināja viens vienīgs noteikums – aizliegums sarunāties. 100% komunikācijas anulēšana nodrošināja bezierunu paklausību.  Apiecitinātie klausīja dresūrai bez ierunām.

Tieši internets beidzot nodrošināja ēģiptiešiem gigantisku saziņas laukumu un Mubaraks to viņiem nekādi nespēja atņemt.

Otrs jautājums ir solidaritātes klātbūtne. Čikāgas ciniķi – ekonomisti uzskata, ka ikviens cilvēks ir egoists un pirmām kārtām domā tikai par sevi un savas ģimenes labumu un privātām interesēm. No šāda viedokļa ir stulbi doties uz Kairas centrālo laukumu un tur tupēt, riskējot ar varas sankcijām. Labāk nogaidīt kura puse uzvarēs un pēc tam steigšus pieslieties spēcīgākajam, pārspīlējot savu ieguldījumu uzvarā. Šādi ” bezbiļetnieki” revolūcijās nav mazums un bieži dominē lielos apvērsumu brīžos.

Ēģiptē šoreiz bija citādi. Stimulu un koordinācijas sakausējums izskaidro ēģiptiešu sacelšanās panākumus Tahrira laukumā.

Tie ēģiptieši, kuri kopš 25. janvāra līdz vakardienai turpināja demonstrācijas nebija egoisti. Noteiktās, izšķirošās situācijās cilvēki spēj pārvarēt savu egoismu. Kad tas notiek?

Ja apspiestās masas izjūt spiedienu kolektīvi un izejai no situācijas nav nekādu individuāli piemērojamu risinājumu, tad cilvēki var upurēt savu ego vienotas lietas labā. Piemēram, Latvijas ”kolektīvais parāds” attiecas uz mums visiem vienādi.

Otrs priekšnoteikums ir stabila apspiestība. Stabilas pakārtotības situācija valstī, kad lielākajai iedzīvotāju daļai nav cerību no varas spiediena tik drīz atbrīvoties un pacietīgi gaidīt labākus laikus var aizdegt dzirksteli apjomīgam protesta vilnim. Šāda situācija patlaban novērojama arī Latvijā, kur iedzīvotāji izmisumā un pesimismā par nākotnes iespējām Latvijā masveidā atstāj valsti. Protestē aizbraucot.

Visbeidzot šādā ārkārtas situācijā ”atrodas” pāris altruistiski un godprātīgi cilvēki, kas spontāni uzņemas pārmaiņu kursa līdera lomu. Ja šis modelis ”nostrādā”, tad mainās sociālekonomiskā paradigma.

Šis brīdis ir klāt. Trausls un bezgala svaigs pārmaiņu brīdis! Turienes revolūcija tagad iesoļo konstruktīvā fāzē un mums aiz saviļņojuma aizraujas elpa un atliek vienīgi cerēt uz to vislabāko! Turies Ēģipte!

Ārpolitikas divi ceļi. Ēģiptes krīze.

Ārpolitikas divi ceļi

2011.gada 6. februārī

 

Demokrātiskās valstīs ārpolitika bieži kļūst par lielu problēmu. Ārpolitiskos jautājumus var risināt gan no izdevīguma un stabilitātes viedokļa gan arī liekot lietā morāles ideoloģiskos principus.

Tātad ir divi iespējamie ceļi.

Reizēm abas šīs pieejas izdodas apvienot. Diemžēl visai bieži ir jāizvēlas – vai nu izrēķināt, kā būs stabilāk vai arī izšķirties par grūtāko un raudzīties uz ārlietām no ideālisma viedokļa.

Tātad – vai nu aprēķinot vai taisnīgi.

Diemžēl pārlieku bieži mēs paši dzīvojam un virzām valsts ārpolitiku pa aprēķina ceļu. Stabilitātes un drošības vārdā.

Tā nostājoties, mēs attālināmies no principiāliem demokrātijas uzstādījumiem.

Tā tas notika Berlīnes mūra krišanas brīdī. Toreiz Margarete Tečere un Fransuā Miterāns visvairāk bija nobažījušies par nākamās apvienotās Vācijas iespējamo ietekmi  un pa to kā šī lielā Vācija izjauks spēku līdzsvaru Rietumeiropā. Daudz mazāk viņus interesēja Austrumeiropas tautu liktenis. Pati svarīgākā Lielbritānijas un Francijas vadītājiem šķita esošās sistēmas stabilitāte.

Tas pats bija novērojams brīdī, kad Baltijas valstis centās izkļūt no PSRS okupācijas režīma važām. Toreiz ”ietekmīgas balsis” no Vašingtonas un Rietumeiropas brīdināja, ka ”šāda soļa atbalstīšana var sabojāt rietumu attiecības ar Kremli”. Status quo šķita svarīgāks par elementāru taisnīgumu.  Wikileaks dokumenti mums šodien atmasko tos, kas toreiz vēlējas labāk redzēt Baltijas valstis PSRS sastāvā arī turpmāk ” stabilitātes vārdā” paturēt latviešus, igauņus un lietuviešus PSRS tautu cietumā. Paradoksāli kā cilvēki prot sajaut stabilitāti ar stagnāciju un paši to nepamana.

Ēģiptes krīze mums piedāvā šo pašu izvēli. Bailes no nezināmā liek virknei demokrātisko valstu vadītāju ieņemt nogaidošu nostāju ēģiptiešu brīvības alku virzienā un slepus atbalstīt to pašu neganto, taču ”tik pazīstamo Mubaraku”. Labāk zīle rokā nekā mednis kokā.

2009.gadā Baraks Obama Kairā sludināja par jaunām attiecībām Ēģiptes un ASV starpā. Toreiz ēģiptieši bija sajūsmā. Tagad demonstrācijās tie paši ēģiptieši 2011. gada pavasarī Kairā nēsā plakātus ar uzrakstu ”Amerikāņi nejaucieties mūsu valsts lietās!”. Taču Obamas administrācijas pārstāvji atkal vēlas saglabāt ”zīli rokās” un tālu neatpaliek arī neizteiksmīgais Eiropas prezidents, kurš petīcijā Ēģiptei  pauž vienīgi daiļliterāras ”bažas par varmācības spirāli”.

Rumpejam būtu it kā jāsaprot ar ko atšķiras varmācības spirāle no bruņotu slepkavu bandām, kas uzbrūk miermīlīgiem demonstrantiem un ārzemju žurnālistiem. Iespējams, ka viņš arī saprot, ka tieši Mubaraka režīms ir novedis pie haosa un nevis pie stabilitātes valstī. Taču diezin vai.

Ar šiem izteikumiem Hermans van Rumpejs sarūgtina ne tikai visus tos ēģiptiešus, kas pašlaik gaida ārpasaules atbalstu, bet arī mūs – ūnijas dalībvalstu pilsoņus. Rodas bažas, ka Eiropas Savienība atkal rīkojas pragmātiski nevis morāli un diezin vai tad man un Jums ir vēlēšanās maksāt nodokļu naudu, kas finansē Briseles birokrātu iztiku.

Nespējot atšķirt Mubaraka režīma slepkavas no disidentiem Rumpejs pierāda, ka ūnijas vadītāji vai nu neorientējas Ēģiptes notikumos vai vienkārši nedara savu darbu godprātīgi.

Protams, ka tieši humānisma neizdarības dēļ pie varas svirām vēlāk Ēģiptē var nokļūt ekstrēmisti. Tautas brīvības centienus var okupēt musulmaņu teroristi

Tāpēc, ka Eiropa un ASV labāk izvēlējās ”zīli rokā”.

New York Times komentētājs Nicholas Kristof precīzi raksturoja šo procesu uzsverot, ka Ēģiptes demokrātijas aktīvistus iedvesmoja Tunisija,  bet nobremzēja ASV.

Kas notiks tālāk?      

Autortiesības: Sandra Veinberga

Piektdienas optimisms Kairā

2011.   gada 4. februārī

Šodien visu pēcpusdienu Zviedrijas radio pirmais kanāls translē tiešraidi no Kairas. Sabiedriskā televīzija turas līdzi. Privātās radio un TV stacijas mēģina neatpalikt.

Protesti Kairā ir redzami visur.  Ekrānos, avīzēs, radio ēterā. 

Darba vietās vismaz viens dators atstāts ar CNN tiešraides translāciju no Kairas, pat sporta zālēs uz lieliem ekrāniem (mūzikas video vietā) redzami protestētāji Tahrīra laukumā un avīzēs dominē virsraksti ”Kaut viņi izturētu!”.

Kaira pieslīdējusi neparasti tuvu šodienas (sniegos ieputinātajai) Stokholmai. Tā kā nekad agrāk.

Es lepojos ar to, ka zviedru ”reņgēdājam” un medijiem nav vienalga ar ko beigsies protesti Nīlas deltā. Interneta teksti no Latvijas līdzīgu angažētību nedemonstrē. 

Žēl.

Šodienas medialie izpaudumi savā būtībā ir identiski zviedru mediju un sabiedrības deviņdesmito gadu sākuma aizrautībai atbalstot Baltijas valstu dziesmoto revolūciju.  Toreiz juta līdzi baltiešiem, tagad – ēģiptiešiem.

Ēģiptiešu tautas brīvības alkas tik ļoti atgādina Latvijas barikāžu laiku, ka gribas iet palīgā. Sajūtama tā pati gaisotne. Tas pats spīts, solidaritāte, savstarpējā izpalīdzība un fonā bailes no represijām un iespējamības zaudēt saujā ar varas aparātu.

Rīgas un Viļņas melno berešu vietā Ēģiptē ārdās diktatora drošībnieki, kas auļo uz kamieļiem un kavalērijas zirgiem, dur, sit un šauj.

Mubaraka kliķe brīvprātīgajiem kangariem maksā piecus latus par katru plosīšanās dienu. Bērniem ēģiptiešu drošībnieki vakar piedāvāja līdzīgas summas, lai tie izsekotu un uzrādītu bruņotiem drošībniekiem ārzemju žurnālistus un to lokalizācijas vietas Kairā.

Revolūcija sākumā varas aparāts izdzēsa internetu un bloķēja mobilos telefonus. Vakar sākās nākamais cenzūras uzbrukums, kura laikā tika aicināts uz atklātiem uzbrukumiem ārzemju žurnālistiem. AlJaziras reportierus režīma kalpi vajāja kā ievainotus dzīvniekus, bet satelītkanāla signālu režīms nobloķēja ar konkurējošā  Nilesat palīdzību.

Mubaraka čekisti vakar aizturēja, pazemoja un spīdzināja veselu rindu vadošo mediju darbinieku: CNN, BBC,AP, Le Soirs, AlArabia, TF1, France 24, Washington Post, ABCNews līdzstrādniekus, zviedru Expressen, zviedru TT, Aftonbladet korespondentus.

Mubaraka drošībnieki vakar pat demolēja Hiltona Hoteli, pieprasot, lai reģistratūrā viņiem norāda visus viesnīcas numurus, kuros apmetušies žurnālisti. 

Vistraģiskāk vakardiena izvērtās zviedru sabiedriskās televīzijas reportierim Bertam Sundrstromam. Vakar pusdienlaikā zviedru televīzijas ziņu producentam pēkšņi pārtrūka sakari ar korespondentu Kairā. Zvanot no TV ēkas Stokholmā uz Sundstroma mobilo telefonu Kairā pēkšņi nācās noklausīties kādu svešu vīrieša balsi, kas arābu valodā informēja, ka zviedru reportieris atrodas ”pie Ēģiptes valdības pārstāvjiem un, ja kāds vēlas šo puisi izglābt, tad, lai slienas kājās un rikšo šurpu! Joki mazi!”.Pēc tam saruna tika pārtraukta un dažas stundas vēlāk Zviedrijas vēstniecība pārstāvis Bertu Sundstromu atrada ievainotu uz operāciju galda kādā Kairas slimnīcā. Pagaidām nav skaidrs kurš ar vairākiem dunča dūrieniem mugurā ir smagi savainojis pieredzējušo žurnālistu, bijušo ilggadējo Zviedrijas televīzijas korespondentu Vašingtonā. Viens ir skaidrs, ka viņa situācija ir nopietna un, ka Mubaraka varas aparāts patiešām cerēja nogriezt informācijas plūsmu ārpasaulei arī šādā ceļa – fiziski izrēķinoties ar visiem ārzemju žurnālistiem.

Šodien visu dienu Zviedrijas Televīzijā notiek apspriedes mēģinot vienoties vai turpināt ziņošanu vai atsaukt atpakaļ korespondentus no Kairas.

Uzbrukumi medijiem Kairā ir kārtējais diktatora kliķes mēģinājums apklusināt patiesību.

Kas ir patiesība? Vai visiem tā ir vienāda?

Protams, ka nē. Visi ēģiptieši nav 100% vienoti savos uzskatos un patiesība dažādiem sabiedrības grupējumiem izskatās dažādi.

Gados jauni cilvēki vakar un šodien Kairas centrā brīdina ārzemniekus netuvoties Tahrira laukumam,brīdinot no Mubaraka gvardes atriebības (valsts televīzija vakar un šodien deklarē, ka ārzemju žurnālisti ir ļauni un vēl Ēģiptei sliktu!). Turpretī ”biezajos mikrorajonos” tādos kā Mohadensīnā (Kairas klusais centrs) Nīlas kreisajā krastā demonstrācijas rīko solīda vecuma režīma piekritēji. Viņi dala garāmgājējiem valsts karodziņus un līdzīgi Latvijas oligarhu apvienībai ” Par labu Latviju” pieprasa domāt tikai labas domas par dzimteni Ēģipti un aizstāvēt labo un stipro Mubaraku, kas visu prot, var un spēj.  Šajā pilsētas daļā uz pakārtas lelles novietots teksts ”ElBaradejs”, kas simbolizē centra protestētāju un rietumu demokrātiju elku – Nobela miera prēmijas laureātu Muhamedu ElBaradeju.

Pilsētas centrā aina ir apgriezta, tur dedzina lelles ar citiem uzvārdiem un vēl mazliet citāda aina vērojama geto rajonos, kur visiem viss vienalga.

Ēģiptes varas kontrolētie mediji intensīvi pumpē savu ideoloģiju. Pēc viņu versijām protestētāji ir vai nu ārzemju spiegi, vai nu valsts nelabvēļi vai vienkārši Hisbolā vai Hamaza aģenti. Liela daļa iedzīvotāju tic šīm avīzēm, jo nezina, ka ticība un pārliecība ir daudz bīstamāki patiesības ienaidnieki nekā meli.

”Mediji ir tautas acis un ausis. Nav pieļaujams, ka Ēģiptē žurnālistiem neļauj strādāt. Tas nav pieļaujams!”, – šodien notiekošo Kairā komentēja Zviedrija premjers Frederiks Reinfelds pa ceļam uz apspriedi Briselē. Viņa viedoklis pievienojās pārējie ūnijas valstu vadītāji, taču pret Mubaraku nostāja šodien bija stipri piesardzīgāka.

Gan Eiropa gan ASV šodien izteica vēlmi ”paātrināt Mubaraka atkāpšanos”, tāpēc intrigas Kairas varas koridoros pašlaik sit augstu vilni. Iet vaļa cīņa par varu Tuvējo Austrumu lielākajā impērijā. Kurš kuru uzvarēs, to pagaidām grūti prognozēt. Pagaidām izskatās, ka pēc Mubaraka Ēģiptē pie varas varētu nākt armijas vadītāji. Ģenerāļi.

Pirmkārt tāpēc, ka viņu rokās ir tautā tik populārā armija (pretēji nīstajiem Mubaraka drošībniekiem un policijai). Otrkārt tāpēc, ka šodien armijnieki Kairā pēkšņi bija kļuvuši ļoti palīdzīgi žurnālistiem. (pretēji vakardienas un aizvakardiena patvaļai).

Jāpiezīmē, ka armija visas 11 protestu dienas izturas nogaidoši, stīvi un nekustīgi.

Karavīri ļauj protestētājiem rāpties uz tankiem un skandēt runas, palīdz civilajiem ievainotajiem.

Kairas varas komandtiltiņā nav vienotības.  

Mubaraka režīms trako un ārdās sējot nervozitāti arī kaimiņvalstīs. Ģenerāļi nogaida un iespējams gatavojas izšķirošajam gājienam.

Izskatās, ka Mubaraka dienas ir skaitītas.

Tikmēr iespējams, ka jau rīt sāksies protesti Sīrijā. 12.februārī Facebook sola demonstrācijas Alžīrijā, 14. februārī Bahreinā, 17. februārī Lībijā un 20. februārī Marokā.

Interneta revolūcija turpinās.

Ēģiptes barikādes zem zābaku zalvēm

2011. gada 2. februārī

Vakar vakarā 23.00  Ēģiptes televīzija un CNN kā arī citi TV kanāli raidīja starptautiskās sabiedrības pieprasīto prezidenta Mubaraka atkāpšanās no amata runu. Mubaraks vēlas ”palikt savā vietā” un mēs lai darot to pašu. Depeša atgādina slaveno Kārļa Ulmaņa frāzi.

Es palieku te un jūs tur. To izlemju tieši es un neviens cits.

Diktatori ir neparasti līdzīgi raksturā un rīcībā visos laikos.

Paziņojums atgādina publisku pliķi tiem 2 miljoniem demonstrantu, kas  vakar publiski pieprasīja 82 gadus vecā prezidenta nekavējošu demisiju.

Bijušais lidotājs, Anvara Sadata labā rokā un tagad ar vēzi slimais diktators Mubaraks ir piekritis nepretendēt no jauna uz prezidenta amatu gaidāmajās rudens vēlēšanās, taču viņa reakcija tautu neapmierina. Ja Mubaraks neatkāpjas tūliņ, ja netiek mainīta konstitūcija, tad valsts vadītāja amatā iesēdīsies diktatora dēls, kas šim postenim jau sen tiek gatavots.

” Lai viņš vācas projām nekavējoties!” – skandē pūlis Tahrīra laukumā Kairā un met gaisā apavus, protestējot pret politiskas elites reakciju. ” Lai viņš vācas pie velna!” – klaigā demonstranti, kas jau gandrīz nedēļu notur presingu un uzskata, ka līdz rudenim diktators un viņa svīta pagūs nogriezt skābekli demokrātijas eskalācijai Ēģiptē.

”Protesti Kairā turpināsies kamēr Mubaraks nozudīs un aizbrauks!”, – uzskata Giri Ibrahms, viens no vadošajiem ēģiptiešu aktīvistiem.

Šodien situācija Kairā saspringusi līdz galējībai. Tauta nepiekāpjas un prezidents neatkāpjas, lai gan visiem ir skaidrs, ka valstij nav izejas vecajā virzienā.

Šodien ap pusdienlaiku Kairas centrālajā laukumā ieauļoja kavalērijas pulks, kas jājot uz zirgiem un kamieļiem uzsāka mīdīt demonstrantus un dauzīt uz bruģa sēdošos ar pletnēm. Protams, ka varas šovs noslēdzās ar pretreakciju. Demonstranti pamanījās vairākus jātniekus noraut no segliem un apstrādāt ar dūrēm.

Ar šo miermīlīgā un ”maigā revolūcija” Kairā pamazām pārvēršas asiņainā slaktiņā.  Britu BBC apstiprina, ka  ”pretējās nometnes demonstranti” Kairā faktiski ir drošības policijas pārstāvji civilās drēbēs, kuriem diktators maksā par trača taisīšanu un gaisa jaukšanu. AlJazira ziņo par šaudīšanos pilsēta centrā un cietušajiem. Diktatora apolitiskais kartelis rīkojās bez šaubīšanās.

Mubaraka ”mīļotā Ēģipte” (skat. viņa runas tekstu vakardienas valsts TV) nav tas pats kas ”caurmēra ēģiptieša” dzimtene. Mubarakam ir vara un viņš to lieto kā saprot un prot.

Negaidīti? Nē, šī reakcija bija prognozējama.

Tātad?

Ēģipte barikāžu laiks ir nozīmīgs ar vairākām unikālām īpatnībām, kas  līdz šim nav reģistrētas modernā laikā apvērsumos.

Protestus Ēģiptē uzsāka parasti cilvēki. No brīvas gribas. Tos neorganizēja kāda noteikta aktīvistu grupa vai arodbiedrība. Šie protesti sākās spontāni. Rīcības centrā ir jauni cilvēki, kas nav apmierināti ar savu laiku un vēlas dzīvot citādi.

Ēģiptiešu vidējais vecums pašlaik ir 23 gadi un neskaitāmi jauni cilvēki visu savu mūžu savā dzimtenē ir dzīvojuši viena un tā paša diktatora Mubaraka ēnā. Patiecoties Facebook un Twitter viņiem izdevās noorganizēt protesta akcijas un var gadīties, ka izdosies pārņemt kontroli pār savas dzimtenes nākotni. Šāda cerība pastāv.

Paradoksāli, ka demonstrantu vidū ir dažāda vecuma un pārliecību cilvēki. Jauni, veci, vīrieši un sievietes no visiem sabiedrība slāņiem ar vienotu aicinājumu ’” pazūdi Mubarak no mūsu acīm!”.

Taču diktators vai nu nesaprot aicinājumus, vai arī nesaprot savu laiku.

Latvijā bieži nākas novērot līdzīgu situāciju, kad politiskā vara līdzīgi līmei neatļauj atstāt amatu neveiksmīgiem ministriem, politiķiem un visa cita ranga augstiem priekšniekiem. Tie turas pie varas, amatiem un krēsla kā pie vienīgā iespējamā glābjošā plosta naidīgajā politikas okeānā.

Mubaraks šobrīd atgādina slīkstošo, kas gatavs noraut zem ūdens miljonus kopā ar sevi un savu krēslu, kuru nevēlas atstāt pats.

Mums atliek vienīgi minēt kāpēc, piemēram, Zviedrijā ministrs pats protas atstāt amatu izgāšanās rezultātā, bet Latvijā uz Ēģiptē to nespēj un neprot. Iespējams, ka vainīgs ir kultūras un paškritikas trūkums. Var gadīties, ka pie vainas ir egoisms un alkatība.

Mubaraka vietā jau tagad gatavi nostāties viņa sabiedrotie Ahmeds Šafiks (pašreizējais premjers), Omārs Suleimans (74. gades vecais Mubaraka draugs, drošības policijas šefs, pārdzīvojis jau četrus infarktus).

Protestētājus neapmierina neviens no šiem kandidātiem.

ES „ārlietu ministres” Katrinas Aštonas šodienas aicinājums reaģēt maksimāli strauji, protams, vēlētos redzēt Kairas ”pārejas valdības” spicē bijušo diplomātu, Nobela prēmija laureātu, ēģiptieti Muhamedu ElBaradeju. Taču viņa kandidatūra dzimtenē ir maz pazīstama, jo bijušais diplomāts un atomenerģijas uzraudzības institūcijas IAEA vadītājs lielāko sava mūža daļu ir pavadījis ārzemēs nevis dzimtenē. Viņš ir gatavs rīkoties, bet tautieši viņu nepazīst.

Nākamie rindā uz varas posteņiem Kairā ir musulmaņu fundamentālisti, no kuriem redzamākā ir opozīcijas grupa Musulmaņu brālība, dibināta 1928. gadā, taču līdz šim darbojusies pagrīdē ar līderi Muhamedu Badī spicē. Pagaidām nav iemesla prognozēt Irānas revolūcijai līdzīgu reliģiskā apvērsuma procesu, kuru pašlaik sludina Teherānas ajatolas.

Musulmaņu brālība līdz šim nav uzņēmusies protestu vadīšanas iniciatīvu, tā sastāv no vairākām apakšstruktūrām no kurām vairākas ir gatavas jau tagad sadarboties ar citām opozīcijas partijām valstī un atrodoties valdībā mēdz noenkuroties politiskā spektra centrā.

” Kāpēc mēs tā neprotestējam kā ēģiptieši?”, – vakar metro, lasot avīzi mani uzrunāja kāds zviedru kungs, kurš pats arī atbildēja uz savu jautājumu – ” tāpēc, ka vara mums visiem te rietumos ir iestāstījusi, ka dzīvojam vislabāk, esam vislaimīgākie. Tieši kā tā mēs dzīvojam ir vispareizāk!  Basta! Punkts! Mēs neprotestējam. Mēs padevīgi paklausām…”, – viņš neiecietīgi secināja un nobeidza domu – ” man par to ir kauns. Jums arī?”

Es pamāju.

Jums arī par to ir kauns?

PS. Degvielas cenas Zviedrijā Ēģipte nemieru dēļ vakar pieauga par 20 ērām par katru benzīna un dīzeļdegvielas litru.

Tukšais miers Kairā un analoģijas Latvijā

2011. gada 31. janvāris

 

Situācija Ēģiptē turpina attīstīties kā aizraujošas filmas sižets.

Komentētāji un politiķi apstulbuši noraugās Kairas notikumos. Aculiecinieku reportāžās dominē vārds ”neprognozējamas beigas”.

Politiskā viļņošanās Nīlas ielejā lielā mērā sasaucās arī ar Latvijas notikumiem. Tur tāpat kā šeit tauta vēlas tikt vaļā no nespējīgiem, egocentriskiem politiķiem – narcisistiem, kas visiem spēkiem turas pie varas un nelaižas vaļā no vadības grožiem.

”Nost ar stulbām sfinksām, kas sēž pie varas!” – rakstīts uz viena no Kairas demonstrantu plakātiem, kuru tur rokās jauna meitene, no galvas līdz papēžiem tērpta dārgā, pavasara modes  apģērbā. Jā, viņa nevēlas, ka pie varas paliek ” vecie alkatīgie veči” , kas ” neko nejēdz no valsts vadīšanas, bet domā tikai kā saraust vairāk savā kabatā” – demonstrante atzīstas ārzemju žurnālistiem uz pēc tam iejūk pūlī kopā ar savu plakātu.

Latvijā situācija ir līdzīga. Valsts politiskā elite ir lielā mērā pašprivatizējusi un notirgojusi lielu daļu no tā ko no valsts mantas var pievākt, turpinot manipulēt ar likumiem, lai papildinātu savu uzblīdušo privāto kontu un īpašumu krājkasītes. Taču Rīgā tauta ielās neiet. Demonstrācijas te notiek lidostā Rīga ” modernā formā” –  kā masīva izceļošana prom no valsts uz ārzemēm.

Ēģiptieši karo ar dakšām uz vietas.

Pēc diktatūru krišanas pa valsti nekavējoties uzsāk sirot marodieru bandas. Parasti tās sastāv no bijušajiem armijniekiem vai drošības spēku bruņotajiem vīriem. Ēģiptē vakar un aizvakar sāka realizēt šo scenāriju. Mubaraks zibenīgi aizvāca no ielas policiju, atstājot tautu bandu ziņā, ar mērķi iegrūst pilsoņus zagļu un slepkavu sirojumu karnevālā, lai viņi vēlāk paši prasītos atpakaļ pie kārtības caur diktatoru stingro roku (kaut kas līdzīgs pašreizējiem Latvijas ietekmīgu personu saucieniem pēc Kārļa Ulmaņa klonēšanas).

”Mubaraks un kompānija”  Ēģiptē turas pie varas grožiem kā pielīmēti. Tieši tāpat kā Latvijas oligarhi jūtas piemetināti pie stratēģiskajiem ministru portfeļiem valdībā un neatsakās no savu cilvēku ”iestādīšanas” visās nozīmīgākajās valsts uzņēmumu valdēs.

Kāpēc nevar dabūt projām neprasmīgus un alkatīgus cilvēkus no valsts varas stūres?

PSRS laikā iemācītā savas vainas neatzīšana piemīt gan Padomju Krievijā savulaik apmācītajam Ēģiptes prezidentam Hosni Mubarakam un viņa izvirzītajam premjerministram Omāram Suleimanam, gan arī Latvijas oligarhiem un viņu politiskajiem karteļiem (partijām).

Morāles jautājums turpina eksistēt arī pie mums Latvijā, ja ministre Linda Mūrniece turpina   sēdēt Iekšlietu ministres krēslā pēc Aizkraukles notikumiem un  varas elitē Rīgā cirkulē pieņēmums, ka ”mums jau citu nav ko likt amatos”, tad ētikas diagnoze nav tālu jāmeklē. Varas namos Rīgā purpina, ka ” visur ir tāpat”, tiek vainots laiks, pagātne un pat genofonds. Lai gan īstais iemesls ir alkatība un kauna pazaudēšana.

Vakar un šodien ēģiptieši  ir izgājusi ielās un spēj pašorganizēties, izveidojot pilsoņu gvardi, kas aizsargā pilsētas pret marodieriem, laupītājiem un postītājiem. Šie ēģiptiešu patrioti ir bruņojušies ar beisbola nūjām, lāpstām un dakšām un izveidojuši ķēdes ap dzīvojamajiem kvartāliem, īpaši nakts stundās. Sistēma darbojās. Laupīšana ir apturēta, lai gan uz ielas Kairā šonakt un vakarnakt nav neviena policista.

Vakar šāda aizstāvības ķēde tika izveidota ap Ēģiptes nacionālo muzeju. Tur laupītāji bija pamanījušies vandalizēt mūmiju zāli un saplosīt divus eksponātus. Irākā savulaik (pēc revolūcijas) tika izlaupīti muzeji un vērtīgi eksponāti nonāca Soteby`s izsolēs.

Šorīt no rīta Kairā esot kapa klusums (ziņo pieci zviedru mediju korespondenti). Neviens nesauc uz lūgšanām, ielās nav gājēju, tilti tukši, nekauc bremzes.

Tukšais miers Kairā ir pārsteigums visiem – gan tiem, kas netic revolūcijas laimīgam iznākumam, gan tiem, kas vēlas status quo saglabāšanu.

Ēģiptiešu tautai vajag palīdzību no ārpasaules.

Ielas demonstrācijām nav tā pati loģika kas pasaules politikas šaha gājieniem (pārmaiņas Ēģiptē var izraisīt domino reakciju un spēku līdzsvara maiņu reģionā).

Ir svarīgi, lai revolūcijai palīdz un lai pūļa pozitīvie centieni kristalizējas saprātīgās demokrātiskā valsts pārmaiņās.

Mubarakam ir jāsavāc mantas un jāaiziet no pils. Pašam. Jāizsludina vēlēšanas un pārējām pasaules demokrātijām jāpalīdz uzstutēt Ēģipte uz kājām.

Šodienas notikumi liecina, ka armija var pieslieties ”niknās revolūcijas” sargiem un asinsizliešana var izpalikt.

Jācer, ka ASV un Eiropas Savienības vadītāju oficiāli kautrīgā nostāja pamazām mainīsies uz konstruktīvo pusi un ” Obamas doktrīna” būs mums visiem saprotamāka un skaidrāk izlasāma, apzinoties, ka ēģiptiešu dzīves vērtība ir svarīgāka par ”reģiona stabilitāti” un, ka saprātīgi palīdzot Kairai, var izvairīties no Irānas revolūcijas notikumu atkārtojuma.

Ēģiptiešu tautai ir vajadzīgs atbalsts. Cerams, ka Latvijas vadītāji lasa avīzes un seko notikumiem piramīdu valstī un reaģēs pienācīgi un solidāri. Citādi var atkārtoties Latvijas 70. un 80. gadu vēsture, kad politiskos protestus PSRS ārpasaule uztvēra kā ”nevēlamus un reģiona stabilitāti graujošus” .

Ja pasaules demokrātijas būtu toreiz protestējušas un krasāk atbalstījušas disidentiskās aktivitātes PSRS okupētajās teritorijās, tad mēs paši un mūsu vecāki no okupācijas būtu atbrīvojušies vismaz 20 gadus agrāk. Tas ir milzīgs laiks cilvēka mūžam un valstij.

Tagad šīs brīdis ir iestājies faraonu zemē. Laiks vibrē, jasmīnu ziedēšanas laiks ir klāt, pavasaris ir tuvu.

Kauliņi ir mesti!