Varas atkarīgie narcisi un mēs

Speciāli TVNET

Donalda Trampa nonākšana pie varas ASV izraisīja ne tikai pārsteigumu plašos sabiedrības slāņos, bet arī vēlmi izprast, kāpēc nesavaldīgi egocentriķi tomēr nonāk arī pie politiskās ietekmes svirām. Mēģinot prognozēt, kādas sekas šāds process nodrošina sabiedrībai kopumā. Neskaitāmi avīžraksti un filmas apgalvo, ka Tramps esot narciss. Citi atkal to noliedz. Vieniem šķiet, ka viņš cieš no traucējumiem, pārējiem liekas, ka tie ir tukši apvainojumi. Daži ārsti un terapeiti «pa gabalu» nosaka diagnozi, citi protestē un uzsver, ka šādi rīkoties nav pieļaujams. Taču mēs sabīstamies, jo, ja lielas un ietekmīgas valsts vadītājs nav piemērots savam amatam, tad viņa rīcības sekas var kļūt liktenīgas visai sabiedrībai kopumā. Lai startētu politikā, neviens veselības izziņu politiķim nepieprasa.

Viņš nav pirmais vai vienīgais

Tramps nav vienīgais politiķis, kurš savā ikdienas darbā cīnās ar mentālās veselības traucējumiem vai psihisku nestabilitāti. Psihiatrs Nasirs Gemi (Nassir Ghaemi) savā grāmatā «A first-rate Madness» apgalvo kā visiem līderiem esot nepieciešana neliela slimas fantāzijas deva. Karš, katastrofas un krīzes esot vide, kurā normālam cilvēkam neesot ko darīt. Gandijs, Linkolns un Čērčils (pēc viņa apgalvojumiem) esot slimojuši ar tiem pašiem traucējumiem un, pēc viņa domām, tas neesot nekas slikts, ja ASV prezidents piedzīvo depresijas un pacilātības nomaiņas periodus. Nereti pamanām, ka psihisko slimību diagnozes kritiķi izmanto kā devalvējošus lamuvārdus. Pielīmēt kādam «traka cilvēka» etiķeti ir tik ērti un viegli, lai sakompromitētu šo personu sabiedrības acīs neatgriezeniski. Taču New York Times slejās psihiatrijas profesors Alens Franss (Allen Frances) piedāvāja pretējus atzinumus. Viņš uzsvēra, ka šis cilvēks nav piemērots tik augstam amatam, kādu viņš patlaban ieņem. Pievienojās 20 000 psihologu un psihiatru, kas parakstīja kopīgu slēdzienu Donalda Trampa diagnozei: «Viņš nav psiholoģiski spējīgs (nobriedis), lai kompetenti realizētu pienākumus, kas jāuzņemas ASV prezidentam.» Tikmēr profesors Franss turpina uzsvērt, ka Donalds Tramps un viņa rīcība neatbilst klasiskajiem narcisma kritērijiem, jo nav pierādīts, ka viņš sistemātiski ciestu no izpausmēm, kas raksturo psihiskus traucējumus.

Slikta uzvedība visos gadījumos nav psihiskas slimības pazīme, jo slimi cilvēki nemēdz apzināti slikti uzvesties. Izmantot psihiatrijas terminoloģiju, lai kritizētu viņa rīcību, ir negodīgs veids, kā pretoties Trampa uzbrukumiem demokrātijai. Viņu var un vajag pienākošā veidā nosodīt par uzkrītošo nekompetenci, nemākulību, impulsivitāti un vēlmi demonstrēt diktatora varu. Viņa psiholoģiskie motīvi ir tik vienkārši nolasāmi, ka tāpēc nav pat interesanti. Tos analizējot, nevarēs apturēt viņa varas ambīcijas. Tumšajai nākotnei, kuru cenšas mums sagādāt Donalds Tramps, jābūt politiska rakstura pretreakcijai, nevis psiholoģiskas dabas akcijai.

Televīzijas šovs politikā

Pirms stāšanās augstajā politiskajā amatā Donalds Tramps ilgus gadus piedalījās savā privātā televīzijas šovā. Pēc tam arī uz politikas skatuves viņš turpināja izmantot tieši tās izklaidei raksturīgās saziņas metodes. Ekrānā Tramps bija pieradis uzvesties kā klasisks narciss: uzpūtīgi, izaicinoši un kaitinoši, un vēlāk politikā reaģēja tieši tāpat. Iespējams, ka profesoram Fransam ir taisnība un ASV jaunais prezidents ir garīgi vesels kā rutks. Taču šāds konstatējums nemaina lietas būtību. Viņa uzvedība starptautiskajā arēnā ir ļoti nepiemērota un reizēm pat draudīgi bīstama mums pārējiem (norautais līgums ar Irānu, sarunas ar Ziemeļkoreju, izaicinošie izteikumi NATO galotņu tikšanās laikā u.c.), paaugstinot bruņota konflikta risku pasaulē.

Pagaidām viņš bauda, uzbrūkot tiesām, žurnālistiem un demokrātu politiķiem ASV kongresā. Nešķirojot metodes. Iespējams, ka pavisam drīz viņš ķersies klāt arī republikāņiem, ja tie sāks ievērot un aizrādīt. Šāds laiks noteikti nav aiz kalniem. Tramps strauji pieņem amatos savus līdzstrādniekus un tikpat strauji tos atlaiž no darba. Tie, kas vienu brīdi skaitās viņa labākie draugi, jau pāris mēnešus vēlāk nikni raksta par valsts prezidentu atmaskojošas grāmatas. Par viņu ņirgājas, viņu izsmej, taču viņš turpina atbildēt ar to pašu un nenogurst pazemot cilvēkus savā apkārtnē.

Konflikta eskalācija ir interesanta lieta dramaturģijā, operu libretos un kinofilmu scenārijos, taču reālajā politikā tas nav rosinošs signāls. Uzvelkamā, daiļi tērptā slovēņu lelle viņam līdzās, tikai papildina šo sižetu kā smaržīgs interjera elements.

Kāds ir narciss?

Dažādi informācijas avoti piedāvā atšķirīgus skaitļus, taču vairums uzver, ka mūsu vidū esot ap 2% – 6% līdzcilvēku ar šādu noslieci. Noteikt diagnozi esot sarežģīti, indikācijas parādoties neskaidri un diagnosticēšanas problēmas paliekot spēkā joprojām. Narcisi nemēdz paši meklēt palīdzību, jo neuzskata sevi par slimiem. Taču līdzcilvēkiem viņi spēj radīt problēmas, jo nodarbojas ar ikdienas sadismu kā paškompensācijas veidu. Viņiem esot: a) pārliecība par savu nozīmību un prasība pēc apkārtējo padevības, b) iedomas, ka ir ļoti īpaši, unikāli, tāpēc nesaprasti un nenovērtēti; c) pārspīlēta vajadzība tikt apbrīnotiem; d) prasība saņemt īpašas priekšrocības/privilēģijas savas «izredzētības dēļ» un ambīcijas pieprasīt izņēmumu visās dzīves situācijās; e) nesaudzīgi izmantot savā labā visus, kurus iespējams izmantot (jo īpaši tuviniekus); f) empātijas trūkums (citu problēmas uzskatot par nesvarīgām); g) bieži greizsirdīgi; h) manierīgi, pozējoši, izaicinoši.

Dažādi pētnieki atšķirīgi traktē narcisu īpatnības. Piemēram, Izabella Nazāra-Aga (Izabelle Nazare-Aga) savā grāmatā «Les manipulateurs sont parmi nous» uzskaita ap 30 pazīmju, kas raksturīgas tipiskam narcisam, un piebilst, ka šiem ļaudīm svarīgi esot upuri (naivi, lētticīgi, emocionāli, jūtīgi cilvēki), kurus iespējams iztukšot, tā padarot tos bezpalīdzīgus. Brīdī, kad valdonīgs narciss sāk ieņemt augstu amatu, viņa īpatnības var būtiski ietekmēt apkārtējo līdzcilvēku emocionālo komfortu. Kur nu vēl politiku, kur vienas gražīgas personas kaprīzes un empātijas trūkums var iedzīt postā veselas valstis vai pat pazudināt nācijas.

Narcisi pie varas

Profesora Fransa secinājumi par Trampa labo veselību un slikto raksturu diemžēl nevar pasargāt mūsu sabiedrību no citiem narcisiem, kas mēdz ierasties, lai spēlētu izšķirošās lomas politikā. Viņi tiecas pie varas un, pateicoties savām ambiciozajām īpašībām, «pie kloķiem» arī nokļūst: Jakobs Zuma, Rodrigo Duarte, Viktors Orbāns, Vladimirs Putins, Milošs Zēmans u.c. Vadot uzņēmumus, partijas, medijus un valstis, viņi bez empātijas pret mums pārējiem nogremdē laiku, kurā dzīvojam, un anulē iespējas, kuras mums varēja būt un piederēt.

Pagājušajā nedēļā aizvadītās Trampa tikšanās ar NATO vadītājiem un Lielbritānijas premjerministri no jauna lika skatīties uz viņa «grandiozitātes» izpausmēm, verbālajām un fiziskajām pseidointelektuāla pārākuma demonstrācijām pret eiropiešiem un visiem pārējiem, kurus var vienkārši pagrūstīt. Jā, viņš ir naudīgs populists un, tieši tāpat kā Berluskoni, pratis iedvest parastajam vēlētājam sajūtu, ka ir vienkāršais cilvēks no tautas un tāpēc būs atklāts, godīgas patiesības teicējs. Narcisi mēdz būt harismātiski, un daļa no mums jūtas sajūsmināti, noskatoties uz izaicinošo Putina, Trampa vai Šlesera uzvedību publiskajā telpā. Nosaukt citus par mēsliem, žurnālistus par meļiem, futbolistus par zaudētājiem, vāciešus par krievu pielīdējiem un pateikt, ka invalīds ir kroplis (jo klibo taču!) šajā līmenī skaitās godīgi, jo viss tiek konstatēts bez politkorektuma un pieklājības. Pa tiešo. Bezkaunība tiek noslēpta aiz jokiem, rupjība aiz ironijas, un šādā kārtā narcisi ir iemācījušies manipulēt ar publisko domu, iegūstot sev naivus sekotājus un lētticīgus apbrīnotājus. Viss notiek tieši tāpat kā kusla sižeta Holivudas filmas sižetā, kur vienmēr uzvar bezkaunīgākais egoists, un cauri.

Taču visi narcisi netiek pie valsts varas. Daļa no viņiem kļūst par teroristiem. Piemēram, anarhiste Sofija Perovska (nogalināja caru Aleksandru II 1881.g.), norvēģu ekstrēmists Lars Gule (atentāts pret ebrejiem Izraēlā 1977.g.), amerikāņu labējais ekstrēmists Timotijs Makveits (Oklahomasitija, 1995), islāmists Šezads Tanvers (atentāts Londonas metro 2002) vai neonacists Annešs Bērings Breivīks (veicot 2011. gada norvēģu bērnu masu slepkavību Utoijas salā un uzbrūkot Oslo).

Visiem kopīga ir iedomu aina par savu izredzētību un vēlme ieiet vēsturē kā dižgaram, varonim. Nogalināt nevainīgus cilvēkus tiem nešķiet noziegums, jo slepkavības tiek pastrādātas augstas idejas vārdā. Boļševiki slepkavoja miljonus tieši šādi, Pola Pota piekritēji – arī. Ja apkārtējie ir parasti cilvēki, tad tāpēc viņi arī ir nevērtīgi un var tikt upurēti. Uzbeks Rahmads Akilovs ir viens no viņiem. Savā pelēkajā, neizteiksmīgajā ekonomiskā bēgļa ikdienā viņš esot vēlējies kļūt nozīmīgs un palikt ievērojams. Lai to panāktu, nācies kontaktēties ar Islāma valsts vadītājiem (lai oficiāli iegūtu misiju), un pēc tam varēja rīkoties ļoti racionāli: nolaupīt smago automašīnu un sabraukt līdz nāvei iespējami daudz personu gājēju ielā Stokholmā. Slava, lauri, ilgi tiesas procesi un publicitāte visos pasaules medijos bija viņa mērķis. To viņš arī panāca. Šodien visi zina un pazīst nežēlīgo samarkandieti, kurš sabrauca pāris ārzemnieku, sakropļoja ukraiņu viesstrādnieci un nogalināja mazu meitenīti Karalienes ielā, iegūstot terorista slavu un dzīves nogali komfortablā mūža ieslodzījumā zviedru cietumā. Turpretī sabrauktie no kapiem vairs neatgriezīsies. Narcisa varoņslimība pieprasa upurus, un tas nav akceptējami.

Tikmēr Donalds Tramps turpina pamācīt eiropiešus. Piedraudot izstāties no NATO un mācot dzīvot Londonas vadītāju Sadiku Hanu, kurš neprotot cīnīties ar teroristiem un ieceļotāju noziegumiem. Vai ASV prezidentam rūp londoniešu drošība? Šķiet, ka ne. Viņu vairāk satrauc tas, ka Lielbritānijas galvaspilsētas vadītājs ir atļāvis vizītes laikā notikt pretTrampa demonstrācijām, no kurām vienā tiek izmantots balons, kurš demonstrē Donaldu Trampu kā gigantisku mazuli. «Kā tev nav kauna pazemot mūsu valsti! Brīdī, kad esi ieradies šeit kā viesis. Vai tava mamma tevi mācīja šādi uzvesties viesos?» – radio (BBC 5) intervijā reaģēja leiboriste Emīlija Tornberija. Kā mežā sauc, tā atsaucas. Narcisu masveida ienākšana politikā var novest mūs pie jauniem konfliktiem. No tiem būtu iespējams izvairīties ar gudras diplomātijas palīdzību, taču egocentriķi visaugstākajos amatos reizēm zaudē dzirdi, un tieši analfabētiem piemīt spēja vislabāk izlasīt zemtekstus.

Dažādi līderi – narcisi var atvērt mums durvis, taču mēs paši izlemsim, pa kurām ieiesim un kuras ignorēsim aizverot. Diemžēl cilvēces muļķība laikam ejot, nav mazinājusies. Tieši pretēji – tā gūst aizvien plašākas izteiksmes formas, un tāpēc uzmanīsimies nepamanīt tos kamieļus, kas paši neredz savu kupri.

«Neviens nekad nevar būt pārspīlēti piesardzīgs savu ienaidnieku izvēlē» (Oskars Vailds).

«Velna Ziga» un trobelētājs Tramps jeb kā publiska melošana un insinuācijas palīdz tikt Baltajā namā

Speciāli TVNet.

velna-ziga tv net spogulis

Amerikas Savienoto Valstu vēlēšanas tikko pierādīja, ka manipulācija ar publisko domu pašlaik sit ļoti augstu vilni. Pēc otrā pasaules kara Rietumos šis process esot ticis apzināti ierobežots gāzto diktatūru atbaidošās pieredzes dēļ. Taču pašlaik publiska melošana, insinuācijas un visu pārējo necivilizēto komunikācijas paņēmienu izmantojums atkal kļuvis par legālu ikdienas saziņas instrumentu un politiķiem vairs nav sirdsapziņas pārmetumu par to, KĀ viņi uzvar vēlēšanās. Tiesnešu šajā – politiskā boksa mačā joprojām nav, un tāpēc populistiem pavērtas visas iespējas iekarot arī Eiropu.

Skumjā situācija pēc rasista, sieviešu pazemotāja un populista Donalda Trampa nonākšanas Baltajā namā prasa izskaidrojumu, jo šāds cilvēks nebija pelnījis ieņemt augstāko politisko amatu ietekmīgajā un lieliskajā ASV. Taču tas ir noticis, un rezultāta izskaidrojums nav sabiedrības nogurums no liberālisma, politkorektuma vai amerikāņu publikas vēlme pēc attīstības atpakaļgaitā. Notikušais ir daudz komplicētāka norise. Viens no pašiem būtiskākajiem šodienas rezultāta priekšnoteikumiem ir Trampa priekšvēlēšanu komunikatīvās stratēģijas līdzība ar Putina un citu diktatoru māņu manipulācijas loģiku. Par šo tēmu var uzrakstīt grāmatu, taču īsi iespējams ieskatīties dažos būtisko jautājumos arī šā raksta ietvaros.

Vispirms par «Velna Zigu»

Mana pirmā iepazīšanās ar dēmonisko personu notika sen – bērnībā, radu lauku mājās, pie karsti sakurtas plīts, klona virtuvē. Radu tantes klačojās pie virtuves galda, bet es biju spiesta klausīties, jo nekā cita Rīgas bērnam šajā piesnigušajā pasaules malā nebija ko darīt. Tantes apsprieda stulbo Zigu, kas visām bija uzkritusi uz nerviem. Bez pieredzes aprunāšanas taktikā uztvēru visus pieaugušo tekstus kā 100% patiesību. Laikam tāpēc mans pārsteigums bija tik liels brīdī, kad ieraudzīju «Velna Zigu» uz virtuves sliekšņa. Manā iztēlē viņa bija melna, netīra būtne, apveltīta ar ragiem un asti, slotu un kvēlojošām dakšām padusē. Taču šī Ziga nepavisam neizskatījās pēc raganas. Viņu pat aicināja pie galda, un sarunas tagad turpinājās par kādu citu «velna izdzimumu», par kuru katrai bija ko teikt.

Toreiz es vēl nezināju, ka aprunāšana ir ļoti izplatīta lieta visplašākajos sabiedrības slāņos. Pie kam – apzināta ienaidnieka dēmonizēšana vieno un solidarizē sabiedrības locekļus. Ja ienaidnieka nav – tas jāizdomā kaut vai tāpēc, lai visiem būtu par ko runāt un pret ko kopīgi cīnīties. Kas notika tālāk? Vēlāk tante Zigrīda kļuva par manu draugu, apspriedām grāmatas (viņa bija diplomēta filoloģe) un runājāmies par filozofiju. Taču pārējās viņu mūža beigās izmeta no mājas (kurā Zigrīda bija pavadījusi sava mūža lielāko daļu), un tā «Velna Ziga» pazuda. Madonas virzienā. Nekad vairs uz turieni nebraucu.

Domāju, ka jūs, cienījamo lasītāj, labi pazīstat šādas situācijas. Zināt, ka sabiedrība sastāv no mafiozām grupām, kas cīnās savā starpā un jo nežēlīgāk izrēķinās ar tiem, kas atrodas ārpus partijām, baznīcas draudzēm, sporta komandām, klubiem vai citām grupu spiediena kopības formām. Sabiedrība vienmēr meklē kādu pretoties nespējīgu upuri, uz kuru iespējams novelt vainu, lai atrisinātu savus iekšējos konfliktus. Mimētiskā iekāre ir kaislības forma, kas neizbēgami valda pār cilvēkiem. Te «aizstāvas» un izrēķinās ar mēli, nevis ieročiem. Viens no pirmajiem taktikas baušļiem šajā karā ir – «birku pielīmēšana». Velna Ziga tika nepelnīti aplīmēta ar birkām – «nepiemērota sieviete lauku apstākļiem», «lasa grāmatas, kad jāiet vagā», «neglīta, jo izkāmējusi», «neveiksminiece un muļķe», «tāda, kuru vajag piekaut», «prasās pēc pēriena» utt. Skaudība kā astoņkājis trāpīja visur, kur iespējams iesist. Birkas pielīp un nost nekrīt.

Politiskajās cīņās notiek tieši tas pats. Politiķi nāk no mūsu vidus. Mēs, protams, zinām, ka šādi uzvesties nav ētiski pareizi, politiskajās diskusijās pieprasām atteikties no zemiskiem paņēmieniem, taču prasti ļaudis to «galvā neņem». Viņi bliež pa brillēm pretiniekam vai klupina sievieti ar zīdaini rokās, ja pašiem tas ir izdevīgi. Tā ir nemorāle, nepieklājība. Jā, tā tas ir. Taču, pirms ķeramies klāt trobelētājam Donaldam, vēlējos norādīt, ka ikviens no mums ir redzējis manipulāciju ar publisko domu savā ģimenē, skolā, darbā un uz ielas. Zinām, ka tas ir slikti, taču turpinām skauģiem un manipulatoriem nepretoties. Vēl vairāk – amerikāņi tādu ievēlēja Baltajā namā un mēs tūliņ tādus pašus «trobelētājus» grasāmies ievēlēt, piemēram, Rīgas, Jelgavas un Ventspils domē.

Trobelētājs un viņa ieroči

Tātad aizvadītās amerikāņu priekšvēlēšanu kampaņas galvenā iezīme bija uzbrukumu melīgums. Hilariju apsprauda ar birkām kā afišu stabu. Viena no pašām muļķīgākajām birkām bija frāze, ka «viņa ir krimināla», kas bija absolūti melīgs apvainojums, taču tika ļoti plaši izmantots. Gandrīz visu Trampa piekritēju atbildēs (dažādu ārzemju TV staciju žurnālistiem) skanēja gandrīz vai tikai šī atbilde, jo «visiem viss tāpat skaidrs». Lai gan būtībā šis apgalvojums ir emocionāli piesātināts, taču faktiski nepamatots. Tas pielipa. Trampa komanda turpināja aplipināt savu politisko pretinieci ar izgudrotiem apgalvojumiem, kas iecementējās tieši nevis tāpēc, ka birku teksts būtu patiess, bet gan tāpēc, ka saturs bija emocionāli satraucošs. Lauku veceņu apmelošanas metode, kā redzat, funkcionē arī politikā.

Šajā kampaņā Tramps izmantoja to pašu metodi, kuru pašmājās lieto, piemēram, Aivars Lembergs, Einars Repše un Arturs Kaimiņš. Tā ir pašfokusēšanās stratēģija, kurā «es» tiek nostādīts pret «pārējiem». Visi pārējie politiķi ir sliktie, bet «es» esmu izlēcējs, citādais, varonis un Robins Huds vienā personā. Šī stratēģija pieprasa atšķirties no «pārējiem» ar skaļu pašslavināšanas taktiku, kas visbiežāk izpaužas trobelēšanā jeb traču taisīšanā, kurā politiķis kā dokumentālo šovu varonis veic «varoņdarbus» (nostājoties pret pārējiem), ņirdz un rupji izrunājas publiski, nav prognozējams, jo vienmēr «izspļauj» medijiem ko negaidītu un lētas uzmanības vērtu. Šādi politiķi ātri kļūst par mediju ēsmu. Tieši mediji ir tie, kas kāri uzknābā šāda rakstura politiķu izteikumus un izdarības, tā nodrošinot trobelētājiem salīdzinoši lielu popularitāti sabiedrībā.

Brutālie narcisi

Bravūra un «sliktā puikas» tēlošana ari piederas šai lomai. Komunikācijas stratēģijās šādu pieeju raksturo kā «brutālo narcisismu», kad politiķis pieskaņojas izklaides industrijas vajadzībām, kurās vispieprasītākie ir «sliktie puikas», kas «domā tikai par sevi» un piedāvā pikantas scēnas publiskai apspriešanai. Kā neatņemama sastāvdaļa šajā lomā ir arī jaunas sievas apņemšana (kas ir vismaz meitas vecumā) un mazuļa sagaidīšana (kas ir mazbērna vecumā). Šie trumpja dūži liecina, ka trobelētājs ir virils un var «mērīties ar krāniņiem» joprojām.

Interesanti, ka pēdējos gados politikā aizvien vairāk ienāk «paštaisītie miljonāri», kuriem naudas pietiek, bet slavu ļoti gribas. Tieši mediji ir tie, kas no politiķiem izveidojuši pārcilvēku un slavenu cilvēku tēlu galeriju. Lai ārsts vai mākslinieks savā darbā kļūtu par plaši pazīstamu personu, ir nepieciešama gan izglītība, gan laiks, gan darbs. Taču, kļūstot par politiķi, cilvēks zibenīgi iegūst kāroto popularitāti. Tāpēc naudīgi cilvēki lido uz politiku un amatiem kā tauriņi uz spuldzi naktī. Viņiem, tāpat kā Trampam, liekas, ka politikā valda tie paši likumi, kas biznesā, lai gan atšķirība faktiski (starp šīm jomām) ir ļoti liela un ar uzņēmējdarbības pieeju politisku procesu regulācijā var panākt lielu ļaunumu sabiedrības labklājībā.

Sarunā ar sabiedrību trobelētāji izsakās vienkāršoti un cenšas iedvest vēlētājiem, ka viss ir ļoti viegli un vienkārši. Laidiet tikai trobelētāju pie «kloķiem», un viņš vienā rāvienā visu nokārtos, jo zina, kā to darīt. Smagas un sarežģītas tēmas tiek primitivizētas, un «virtuves politikas» līmenis pēkšņi nostājas uz pasaules sarežģītās politiskās skatuves. Ar savu «buldozera loģiku» trobelētājs saplacina visu, kas viņam pašam šķiet pārāk sarežģīts un nepatīkams, jo šie ļaudis parasti nav intelektuāļi un nespēj spriest dziļi. Nianšu viņiem nav. Viss ir melnbalts, un mūsu varonis parasti nostājas pret tiem, kas «šo visu ir ievārījuši». Tātad vainīgie ir tie, kas bijuši politikā pirms viņa. Tie jāmet pār bortu, un situācija būs atrisināta. Jo vairāk demonizēsim pretinieku, jo labāka izdosies kampaņa un vēlētāji noticēs, ka līdzšinējās problēmas ir kādu konkrētu ļaužu neizdarības rezultāts. Lai gan nekad reāla dzīve, ekonomika vai politika nav tik vienkārša aina. Tā ir daudz komplicētāka norise, kurā nav piedalījušies tikai kaitnieki vai nemākuļi. Taču iestāstīt šādu primitīvu pasaciņu cilvēkiem ir vieglāk, nekā izskaidrot reālo procesu komplicētības būtību.

Kas ir šie cilvēki, kuri izmanto politiskajās kaujās līdzīgu stratēģiju? Tie ir ļaudis ar empātijas trūkumu un izteikti narcisi. Craig Malken savā grāmatā «Rethinking Narcissism» apspriež šo tēmu un konstatē, ka ekstravertie narcisi piesaista cilvēkus ar savu imperatīvo stilu. Viņi šķiet izlēmīgi, prasmīgi, enerģiski, stipri un varoši. Lai gan faktiski tie ir vienīgi pašapmierināti ļaudis, kas pārmēru tic savai ģenialitātei, kuras būtība ir tikai šķietama. Vairums vēlētāju apmulst no intensīvās enerģijas un solījumu plūsmas un notic narcisu vārdiem. Viņus ievēl parlamentos un šoreiz arī Baltajā namā. Pēc ievēlēšanas Tramps jau pirmajā dienā dodas uz Balto namu un nosēžas blakus priekšgājējam Obamam, kurš līdzšinējā viņa retorikā netika saudzēts. Viņš sēž mierīgi, izsaka komplimentus. Tieši tāpat kā lauku vecenes turpina sēdēt līdzās «Velna Zigai», kura jau sen aplīmēta ar apmelojošām birkām kā koks ar bleķa lapām.

Ko tas nozīmē?

Aizvadītā ASV prezidenta vēlēšanu kampaņa kā process ir interesantāks fenomens nekā tās gaidāmais iznākums. Ambiciozais miljonārs ir ieguvis sev visaugstāko ASV amatu. Kā kārtējo bonusu savā kolekcijā (mūsu pašu bijušie prezidenti Andris Bērziņš un Valdis Zatlers arī ar valsts prezidenta amatu papildināja savas privātās karjeras trofeju kolekciju). Viņš ir nokļuvis tur, kur vēlējās, un tālāk valsti vadīs tie paši nīstie ierēdņi. Kampaņa bija viņa privāto ambīciju tramplīns. Medības ir beigušās, un nekādi dramatiski pagriezieni vairs nesekos. Aizkars aizvēries, izrāde galā. Viss būs tāpat kā līdz šim. Pat Kremļa vērpējiem drīz nāksies atrast jaunu ienaidnieku Baltajā namā, lai to turpinātu apmētāt ar mēsliem. Jo runa nav par politiku, bet par ienaidnieku, kas nepieciešams, lai sakļautu savējo rindas.

Mums no tā jāmācās populistu atpazīšana un sapratne par to, ka trobelētāji nemainīs mūsu dzīvi uz labo pusi. Viņiem process ir rezultāta vietā.

Vai Brexit Lielbritānijā un Donalda Trampa uzvara ASV iepūtīs pārējo Eiropas populistu burās? To mēs varēsim novērot jau 4. decembrī, kad austrieši dosies ievēlēt savu prezidentu. Maija vēlēšanas konstitucionālā tiesa Vīnē noraidīja, un tagad atkal uz skatuves nostāsies labējais populists, austriešu Donalds Tramps, kuru sauc Norberts Hofers (pērn 49,7%) pret vides aktīvistu Aleksandru van der Bellenu (50,3%). Ja austriešu Tramps uzvarēs, tad pirmo reizi pēc kara pie varas Eiropā atkal nonāks labējais populists. Hofers ir trobelētājs ar ieročiem. Pat sapulcēs viņš ierodas ar pistoli kabatā, un viņa saukļi «Austrija vispirms» un «Islāmam te nav ko darīt» ir precīzi trāpījumi sabaidīto Alpu iedzīvotāju domāšanā.

4.decembrī itālieši balsos par vai pret premjerministra Mateo Rensī priekšlikumu reformēt parlamentu. Viņš pats deklarē, ka tas atvieglošot politikas veidošanu, taču var gadīties, ka šīs reformas ir vajadzīgas viņam pašam. Nav izslēgts, ka kulisēs ir populista un komiķa Bepes Grilo ambīcijas un viņa partija var kļūt par lielāko Itālijā.

Holandietis Gerts Vilders, tāpat kā Putins un virkne labējo Eiropas populistu, apsveica Donaldu Trampu ar viņa uzvaru ASV vēlēšanās. «Tauta ir atguvusi savu valsti!» – komentēja Vilders. Loģiski domājot, viņam nekādi nevar piekrist. Taču holandieši var domāt citādi un ticēt narcisam. To rādīs 15. marta vēlēšanas Nīderlandē. Nav izslēgts, ka Vildera vadībā valsts var sekot britu piemēram un sākt savu «Nexit».

«No vienas puses Trampa uzvara ir padarījusi populistus populārus un tos sabiedrība sāk akceptēt vairāk nekā agrāk. Taču no otras puses ir cerība, ka šā procesa rezultātā pārējie politiķi aktivizēsies un nopietnāk iesaistīsies procesos» – skaidro Groningenas politisko zinātņu profesors Kīss Artss (Kees Aarts).7.maijs parādīs, vai Putina un Trampa draudzene labējā populiste Mariana Lepēna uzvarēs Francijas vēlēšanās.

Taču pats interesantākais ir nākamais Vācijas vēlēšanu iznākums. Viņu likumi pēc Otrā pasaules kara nepieļauj jauna Hitlera nonākšanu pie varas. Taču Frauke Petrī ar savu Alternatīvu jau suminājusi Donalda Trampa uzvaru ASV un prognozē sev lielas izredzes, jo Trampa producētajās birkās Vācijas kanclere Angela Merkele tika raksturota kā «traka».

Trobelētāji ir arī pie mums. Vai mēs viņus ievēlēsim?