«Velna Ziga» un trobelētājs Tramps jeb kā publiska melošana un insinuācijas palīdz tikt Baltajā namā

Speciāli TVNet.

velna-ziga tv net spogulis

Amerikas Savienoto Valstu vēlēšanas tikko pierādīja, ka manipulācija ar publisko domu pašlaik sit ļoti augstu vilni. Pēc otrā pasaules kara Rietumos šis process esot ticis apzināti ierobežots gāzto diktatūru atbaidošās pieredzes dēļ. Taču pašlaik publiska melošana, insinuācijas un visu pārējo necivilizēto komunikācijas paņēmienu izmantojums atkal kļuvis par legālu ikdienas saziņas instrumentu un politiķiem vairs nav sirdsapziņas pārmetumu par to, KĀ viņi uzvar vēlēšanās. Tiesnešu šajā – politiskā boksa mačā joprojām nav, un tāpēc populistiem pavērtas visas iespējas iekarot arī Eiropu.

Skumjā situācija pēc rasista, sieviešu pazemotāja un populista Donalda Trampa nonākšanas Baltajā namā prasa izskaidrojumu, jo šāds cilvēks nebija pelnījis ieņemt augstāko politisko amatu ietekmīgajā un lieliskajā ASV. Taču tas ir noticis, un rezultāta izskaidrojums nav sabiedrības nogurums no liberālisma, politkorektuma vai amerikāņu publikas vēlme pēc attīstības atpakaļgaitā. Notikušais ir daudz komplicētāka norise. Viens no pašiem būtiskākajiem šodienas rezultāta priekšnoteikumiem ir Trampa priekšvēlēšanu komunikatīvās stratēģijas līdzība ar Putina un citu diktatoru māņu manipulācijas loģiku. Par šo tēmu var uzrakstīt grāmatu, taču īsi iespējams ieskatīties dažos būtisko jautājumos arī šā raksta ietvaros.

Vispirms par «Velna Zigu»

Mana pirmā iepazīšanās ar dēmonisko personu notika sen – bērnībā, radu lauku mājās, pie karsti sakurtas plīts, klona virtuvē. Radu tantes klačojās pie virtuves galda, bet es biju spiesta klausīties, jo nekā cita Rīgas bērnam šajā piesnigušajā pasaules malā nebija ko darīt. Tantes apsprieda stulbo Zigu, kas visām bija uzkritusi uz nerviem. Bez pieredzes aprunāšanas taktikā uztvēru visus pieaugušo tekstus kā 100% patiesību. Laikam tāpēc mans pārsteigums bija tik liels brīdī, kad ieraudzīju «Velna Zigu» uz virtuves sliekšņa. Manā iztēlē viņa bija melna, netīra būtne, apveltīta ar ragiem un asti, slotu un kvēlojošām dakšām padusē. Taču šī Ziga nepavisam neizskatījās pēc raganas. Viņu pat aicināja pie galda, un sarunas tagad turpinājās par kādu citu «velna izdzimumu», par kuru katrai bija ko teikt.

Toreiz es vēl nezināju, ka aprunāšana ir ļoti izplatīta lieta visplašākajos sabiedrības slāņos. Pie kam – apzināta ienaidnieka dēmonizēšana vieno un solidarizē sabiedrības locekļus. Ja ienaidnieka nav – tas jāizdomā kaut vai tāpēc, lai visiem būtu par ko runāt un pret ko kopīgi cīnīties. Kas notika tālāk? Vēlāk tante Zigrīda kļuva par manu draugu, apspriedām grāmatas (viņa bija diplomēta filoloģe) un runājāmies par filozofiju. Taču pārējās viņu mūža beigās izmeta no mājas (kurā Zigrīda bija pavadījusi sava mūža lielāko daļu), un tā «Velna Ziga» pazuda. Madonas virzienā. Nekad vairs uz turieni nebraucu.

Domāju, ka jūs, cienījamo lasītāj, labi pazīstat šādas situācijas. Zināt, ka sabiedrība sastāv no mafiozām grupām, kas cīnās savā starpā un jo nežēlīgāk izrēķinās ar tiem, kas atrodas ārpus partijām, baznīcas draudzēm, sporta komandām, klubiem vai citām grupu spiediena kopības formām. Sabiedrība vienmēr meklē kādu pretoties nespējīgu upuri, uz kuru iespējams novelt vainu, lai atrisinātu savus iekšējos konfliktus. Mimētiskā iekāre ir kaislības forma, kas neizbēgami valda pār cilvēkiem. Te «aizstāvas» un izrēķinās ar mēli, nevis ieročiem. Viens no pirmajiem taktikas baušļiem šajā karā ir – «birku pielīmēšana». Velna Ziga tika nepelnīti aplīmēta ar birkām – «nepiemērota sieviete lauku apstākļiem», «lasa grāmatas, kad jāiet vagā», «neglīta, jo izkāmējusi», «neveiksminiece un muļķe», «tāda, kuru vajag piekaut», «prasās pēc pēriena» utt. Skaudība kā astoņkājis trāpīja visur, kur iespējams iesist. Birkas pielīp un nost nekrīt.

Politiskajās cīņās notiek tieši tas pats. Politiķi nāk no mūsu vidus. Mēs, protams, zinām, ka šādi uzvesties nav ētiski pareizi, politiskajās diskusijās pieprasām atteikties no zemiskiem paņēmieniem, taču prasti ļaudis to «galvā neņem». Viņi bliež pa brillēm pretiniekam vai klupina sievieti ar zīdaini rokās, ja pašiem tas ir izdevīgi. Tā ir nemorāle, nepieklājība. Jā, tā tas ir. Taču, pirms ķeramies klāt trobelētājam Donaldam, vēlējos norādīt, ka ikviens no mums ir redzējis manipulāciju ar publisko domu savā ģimenē, skolā, darbā un uz ielas. Zinām, ka tas ir slikti, taču turpinām skauģiem un manipulatoriem nepretoties. Vēl vairāk – amerikāņi tādu ievēlēja Baltajā namā un mēs tūliņ tādus pašus «trobelētājus» grasāmies ievēlēt, piemēram, Rīgas, Jelgavas un Ventspils domē.

Trobelētājs un viņa ieroči

Tātad aizvadītās amerikāņu priekšvēlēšanu kampaņas galvenā iezīme bija uzbrukumu melīgums. Hilariju apsprauda ar birkām kā afišu stabu. Viena no pašām muļķīgākajām birkām bija frāze, ka «viņa ir krimināla», kas bija absolūti melīgs apvainojums, taču tika ļoti plaši izmantots. Gandrīz visu Trampa piekritēju atbildēs (dažādu ārzemju TV staciju žurnālistiem) skanēja gandrīz vai tikai šī atbilde, jo «visiem viss tāpat skaidrs». Lai gan būtībā šis apgalvojums ir emocionāli piesātināts, taču faktiski nepamatots. Tas pielipa. Trampa komanda turpināja aplipināt savu politisko pretinieci ar izgudrotiem apgalvojumiem, kas iecementējās tieši nevis tāpēc, ka birku teksts būtu patiess, bet gan tāpēc, ka saturs bija emocionāli satraucošs. Lauku veceņu apmelošanas metode, kā redzat, funkcionē arī politikā.

Šajā kampaņā Tramps izmantoja to pašu metodi, kuru pašmājās lieto, piemēram, Aivars Lembergs, Einars Repše un Arturs Kaimiņš. Tā ir pašfokusēšanās stratēģija, kurā «es» tiek nostādīts pret «pārējiem». Visi pārējie politiķi ir sliktie, bet «es» esmu izlēcējs, citādais, varonis un Robins Huds vienā personā. Šī stratēģija pieprasa atšķirties no «pārējiem» ar skaļu pašslavināšanas taktiku, kas visbiežāk izpaužas trobelēšanā jeb traču taisīšanā, kurā politiķis kā dokumentālo šovu varonis veic «varoņdarbus» (nostājoties pret pārējiem), ņirdz un rupji izrunājas publiski, nav prognozējams, jo vienmēr «izspļauj» medijiem ko negaidītu un lētas uzmanības vērtu. Šādi politiķi ātri kļūst par mediju ēsmu. Tieši mediji ir tie, kas kāri uzknābā šāda rakstura politiķu izteikumus un izdarības, tā nodrošinot trobelētājiem salīdzinoši lielu popularitāti sabiedrībā.

Brutālie narcisi

Bravūra un «sliktā puikas» tēlošana ari piederas šai lomai. Komunikācijas stratēģijās šādu pieeju raksturo kā «brutālo narcisismu», kad politiķis pieskaņojas izklaides industrijas vajadzībām, kurās vispieprasītākie ir «sliktie puikas», kas «domā tikai par sevi» un piedāvā pikantas scēnas publiskai apspriešanai. Kā neatņemama sastāvdaļa šajā lomā ir arī jaunas sievas apņemšana (kas ir vismaz meitas vecumā) un mazuļa sagaidīšana (kas ir mazbērna vecumā). Šie trumpja dūži liecina, ka trobelētājs ir virils un var «mērīties ar krāniņiem» joprojām.

Interesanti, ka pēdējos gados politikā aizvien vairāk ienāk «paštaisītie miljonāri», kuriem naudas pietiek, bet slavu ļoti gribas. Tieši mediji ir tie, kas no politiķiem izveidojuši pārcilvēku un slavenu cilvēku tēlu galeriju. Lai ārsts vai mākslinieks savā darbā kļūtu par plaši pazīstamu personu, ir nepieciešama gan izglītība, gan laiks, gan darbs. Taču, kļūstot par politiķi, cilvēks zibenīgi iegūst kāroto popularitāti. Tāpēc naudīgi cilvēki lido uz politiku un amatiem kā tauriņi uz spuldzi naktī. Viņiem, tāpat kā Trampam, liekas, ka politikā valda tie paši likumi, kas biznesā, lai gan atšķirība faktiski (starp šīm jomām) ir ļoti liela un ar uzņēmējdarbības pieeju politisku procesu regulācijā var panākt lielu ļaunumu sabiedrības labklājībā.

Sarunā ar sabiedrību trobelētāji izsakās vienkāršoti un cenšas iedvest vēlētājiem, ka viss ir ļoti viegli un vienkārši. Laidiet tikai trobelētāju pie «kloķiem», un viņš vienā rāvienā visu nokārtos, jo zina, kā to darīt. Smagas un sarežģītas tēmas tiek primitivizētas, un «virtuves politikas» līmenis pēkšņi nostājas uz pasaules sarežģītās politiskās skatuves. Ar savu «buldozera loģiku» trobelētājs saplacina visu, kas viņam pašam šķiet pārāk sarežģīts un nepatīkams, jo šie ļaudis parasti nav intelektuāļi un nespēj spriest dziļi. Nianšu viņiem nav. Viss ir melnbalts, un mūsu varonis parasti nostājas pret tiem, kas «šo visu ir ievārījuši». Tātad vainīgie ir tie, kas bijuši politikā pirms viņa. Tie jāmet pār bortu, un situācija būs atrisināta. Jo vairāk demonizēsim pretinieku, jo labāka izdosies kampaņa un vēlētāji noticēs, ka līdzšinējās problēmas ir kādu konkrētu ļaužu neizdarības rezultāts. Lai gan nekad reāla dzīve, ekonomika vai politika nav tik vienkārša aina. Tā ir daudz komplicētāka norise, kurā nav piedalījušies tikai kaitnieki vai nemākuļi. Taču iestāstīt šādu primitīvu pasaciņu cilvēkiem ir vieglāk, nekā izskaidrot reālo procesu komplicētības būtību.

Kas ir šie cilvēki, kuri izmanto politiskajās kaujās līdzīgu stratēģiju? Tie ir ļaudis ar empātijas trūkumu un izteikti narcisi. Craig Malken savā grāmatā «Rethinking Narcissism» apspriež šo tēmu un konstatē, ka ekstravertie narcisi piesaista cilvēkus ar savu imperatīvo stilu. Viņi šķiet izlēmīgi, prasmīgi, enerģiski, stipri un varoši. Lai gan faktiski tie ir vienīgi pašapmierināti ļaudis, kas pārmēru tic savai ģenialitātei, kuras būtība ir tikai šķietama. Vairums vēlētāju apmulst no intensīvās enerģijas un solījumu plūsmas un notic narcisu vārdiem. Viņus ievēl parlamentos un šoreiz arī Baltajā namā. Pēc ievēlēšanas Tramps jau pirmajā dienā dodas uz Balto namu un nosēžas blakus priekšgājējam Obamam, kurš līdzšinējā viņa retorikā netika saudzēts. Viņš sēž mierīgi, izsaka komplimentus. Tieši tāpat kā lauku vecenes turpina sēdēt līdzās «Velna Zigai», kura jau sen aplīmēta ar apmelojošām birkām kā koks ar bleķa lapām.

Ko tas nozīmē?

Aizvadītā ASV prezidenta vēlēšanu kampaņa kā process ir interesantāks fenomens nekā tās gaidāmais iznākums. Ambiciozais miljonārs ir ieguvis sev visaugstāko ASV amatu. Kā kārtējo bonusu savā kolekcijā (mūsu pašu bijušie prezidenti Andris Bērziņš un Valdis Zatlers arī ar valsts prezidenta amatu papildināja savas privātās karjeras trofeju kolekciju). Viņš ir nokļuvis tur, kur vēlējās, un tālāk valsti vadīs tie paši nīstie ierēdņi. Kampaņa bija viņa privāto ambīciju tramplīns. Medības ir beigušās, un nekādi dramatiski pagriezieni vairs nesekos. Aizkars aizvēries, izrāde galā. Viss būs tāpat kā līdz šim. Pat Kremļa vērpējiem drīz nāksies atrast jaunu ienaidnieku Baltajā namā, lai to turpinātu apmētāt ar mēsliem. Jo runa nav par politiku, bet par ienaidnieku, kas nepieciešams, lai sakļautu savējo rindas.

Mums no tā jāmācās populistu atpazīšana un sapratne par to, ka trobelētāji nemainīs mūsu dzīvi uz labo pusi. Viņiem process ir rezultāta vietā.

Vai Brexit Lielbritānijā un Donalda Trampa uzvara ASV iepūtīs pārējo Eiropas populistu burās? To mēs varēsim novērot jau 4. decembrī, kad austrieši dosies ievēlēt savu prezidentu. Maija vēlēšanas konstitucionālā tiesa Vīnē noraidīja, un tagad atkal uz skatuves nostāsies labējais populists, austriešu Donalds Tramps, kuru sauc Norberts Hofers (pērn 49,7%) pret vides aktīvistu Aleksandru van der Bellenu (50,3%). Ja austriešu Tramps uzvarēs, tad pirmo reizi pēc kara pie varas Eiropā atkal nonāks labējais populists. Hofers ir trobelētājs ar ieročiem. Pat sapulcēs viņš ierodas ar pistoli kabatā, un viņa saukļi «Austrija vispirms» un «Islāmam te nav ko darīt» ir precīzi trāpījumi sabaidīto Alpu iedzīvotāju domāšanā.

4.decembrī itālieši balsos par vai pret premjerministra Mateo Rensī priekšlikumu reformēt parlamentu. Viņš pats deklarē, ka tas atvieglošot politikas veidošanu, taču var gadīties, ka šīs reformas ir vajadzīgas viņam pašam. Nav izslēgts, ka kulisēs ir populista un komiķa Bepes Grilo ambīcijas un viņa partija var kļūt par lielāko Itālijā.

Holandietis Gerts Vilders, tāpat kā Putins un virkne labējo Eiropas populistu, apsveica Donaldu Trampu ar viņa uzvaru ASV vēlēšanās. «Tauta ir atguvusi savu valsti!» – komentēja Vilders. Loģiski domājot, viņam nekādi nevar piekrist. Taču holandieši var domāt citādi un ticēt narcisam. To rādīs 15. marta vēlēšanas Nīderlandē. Nav izslēgts, ka Vildera vadībā valsts var sekot britu piemēram un sākt savu «Nexit».

«No vienas puses Trampa uzvara ir padarījusi populistus populārus un tos sabiedrība sāk akceptēt vairāk nekā agrāk. Taču no otras puses ir cerība, ka šā procesa rezultātā pārējie politiķi aktivizēsies un nopietnāk iesaistīsies procesos» – skaidro Groningenas politisko zinātņu profesors Kīss Artss (Kees Aarts).7.maijs parādīs, vai Putina un Trampa draudzene labējā populiste Mariana Lepēna uzvarēs Francijas vēlēšanās.

Taču pats interesantākais ir nākamais Vācijas vēlēšanu iznākums. Viņu likumi pēc Otrā pasaules kara nepieļauj jauna Hitlera nonākšanu pie varas. Taču Frauke Petrī ar savu Alternatīvu jau suminājusi Donalda Trampa uzvaru ASV un prognozē sev lielas izredzes, jo Trampa producētajās birkās Vācijas kanclere Angela Merkele tika raksturota kā «traka».

Trobelētāji ir arī pie mums. Vai mēs viņus ievēlēsim?

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s