Tag Archives: Angela Merkele

Teātris bez skatuves jeb politiskās izrādes no Rīgas līdz Londonai

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Politika padodas skatuves priekšnesumam. Brīnums, ka teātri tik maz pievēršas notikumu naratīviem, kurus ik nedēļu piedāvā politiķu batālijas. Piemēram, aizvadītās nedēļas laikā noskatījāmies vairākus uzticības balsojumus amatpersonām. Vispirms Londonā. Terēzas Mejas izpildījumā. Tur vēlā vakara stundā viņa izturēja opozīcijas izraisīto neuzticības pārbaudi un palika premjera amatā. Pēc tam analogs šovs sekoja Rīgā, kur Domes vadītājs Nils Ušakovs pats sev sarīkoja uzticības balsojumu. Viņš arī pierādīja, ka bez opozīcijas piedalīšanās balsojumā viss notiek daudz labāk, vajadzīgāk un patīkamāk pašam (un Vladimiram), jo šādā formātā visi ir 100% uzticīgi un luncīgi. Nav stresa un nepatīkamu pārsteigumu. Funkcionējošais domes vadītāja autoritārisms liek saprast, ka Saskaņas vadonim demokrātija joprojām ir neērta un neierasta lieta. 

Tikmēr Francijā Emanuels Makrons turpināja dzelteno demolētāju savaldīšanu savā stilā. Viņa reformu politika un komunikācija ar sabiedrību ir noderīga skola arī mums pārējiem.Turpat Vācijā Annegrēta Krampa-Karrenbauere ķērusies pie kristīgo demokrātu stūres, kas būs samērā smags brauciens, jo migrācijas politika ir un paliek jautājums bez konkrētas atbildes joprojām. Taču Rīgā KNAB veica apjomīgas apcietināšanas Rīgas Satiksmes uzņēmumā, biznesa darījumu zonā. Piecas personas tiek turētas aizdomās par apjomīgiem koruptīviem darījumiem, kurus Ušakovs līdz šim sekmīgi piesedzis politiski. Visbeidzot mūsu nedienas valdības veidošanas virzienā, kad premjerministra izraudzīšanas process norisinās tieši tāpat kā tautasdziesmas refrēnā: „Divi guļ, divi kuļ, divi tek pakaļ.“

Ušakovam jāatkāpjas pašam

Teatrālais uzvedums Rīgas Domē (piektdienas vakarā) tika veidots sapulces formā, bez publikas. Nils Ušakovs, iedalījis sev varoņa lomu, režisēja izrādi, vedot to uz iepriekš paredzamu finālu, t.i., uz uzvaru bez iebildumiem. Tā bija ārkārtas sēde, kuru sasauca viņa pats, lai pierādītu, ka Domē nav iespējams izteikt viņam neuzticību arī tad, ja notikusi ilgstoši, politiski piesegta koruptīva darbība viņa politiskajā atbildības sfērā esošos uzņēmumos. Viņa uzraudzības jomā. Visaugstākajā līmenī pašvaldības uzņēmumā Rīgas Satiksme. Tajā pašā, kuru pieķēra KNAB.

Tā kā opozīcija telpu atstāja, tad atlikušie balsotāji jeb Ušakova piekritēji droši izteica vadītājam padevīgu, bezierunu uzticību sovjetisma garā, nežēlojot izteiksmes līdzekļus: dārdēja suminājuma trompetes, šaustījās aizstāvju šautras, bira sajūsmas asaras un Daugava sāka uguņot pati. Nils Ušakovs ar šo salūtu šķitās uzvarējis visas aizdomas pret sevi (tā šķiet viņam pašam, vietējiem pielīdējiem viņu kopīgajā burbulī). Taču no malas šī politiskā teātra izrāde = masu pasākums atgādina satīrisku izrādi. Normāls un pieņemams šis process nekādi neizskatās. Attīstītas demokrātijas valstī nekas tamlīdzīgs nebūtu iespējams.

Tur Rīgas Domes priekšsēdētājam pārslavinošas performances vietā būtu nekavējoties jāatkāpjas no amata pašam, kamēr tiek izskatītas smagas apsūdzības pret viņa pakļautībā esošajām amatpersonām. KNAB ir sācis kriminālprocesu pret vairākiem Rīgas Satiksmes veiktajiem iepirkumiem. Šajā lietā tiesa drošības līdzekli apcietinājumu piemērojusi piecām amatpersonām. Piektdien KNAB aizturēja arī bijušo Rīgas Satiksmes valdes priekšsēdētāju Leonu Bemhenu. Nils Ušakovs par šo korupcijas aizdomu risku  ir politiski atbildīgs, taču nav atkāpies no amata. Tieši tāpat kā Aivars Lembergs nav atstājis Ventspils domes vadību uz laiku, kamēr notiek tiesvedība pret viņu pašu.

Tas nozīmē, ka Latvijā vēl nav attīstīta demokrātija, ja amatpersonas nevēlas redzēt savu atbildību sabiedrības priekšā un atzīt vainu valsts priekšā. Domāju, ka ir pēdējais laiks mainīt likumus, kas atļauj pašvaldību vadītājam atrasties amatā ilgāk par divām reizēm. Neaizstājamu vadītāju nav.

Breksita farss

Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības pārvērtusies traģiskā izrādē, kuras sižeta autori nebija paredzējuši fināla notikumus un tagad netiek galā ar lugas nobeiguma akordiem.  Liela karalistes parlamentāriešu daļa vēlas skarbāku attieksmi pret laulības šķiršanas noteikumiem ar ūniju. Tie ir tā saucamā skarbā breksita piekritēji. Nolaist priekškaru, aizslēgt durvis un viss. Pēc tam redzēs, kā būs. Turpretī citi vēlas Norvēģijas risinājumu vai pat palikšanu koptirgus sastāvā. Britu parlamenta iekšējās komunikācijas vide ar brēcieniem, saucieniem un kolektīvo gavilēšanu vienmēr bijusi interesanta forma teātra izrādei. Šoreiz draiskulīgs bija leiboristu deputāta mēģinājums iznest ārā no telpas „the mace“  jeb garu sudraba zizli, kas simbolizē karaļa varu.

Ja to iznes no telpas, tad apakšpalāta vairs nedrīkst pieņemt lēmumus. Ja leiboristu deputātam Raselam Moilam būtu izdevies iznest zizli ārā, tad spīkeram būtu jāpārtrauc sēde un jāsūta visi deputāti uz mājām. Diemžēl šo procesu izdevās apturēt apsargiem un tālāka notikumu gaita mums gāja secen. Taču šis teatrālais gājiens liecina par to, ka britu politikā visaugstākajā līmenī patiešām nav izpratnes par to, cik smagā situācijā Lielbritāniju ir nostādījis breksits. Kā uzsvēra kādā no savām publikācijām Eduards Lukass, ārzemnieku izpratne par šo problēmu nereti sakņojas dziļāk nekā pašiem britiem.

Kamēr Meja ceļo no Londonas uz Briseli un atpakaļ, Eiropas Savienības Tiesa ir likusi saprast, ka Lielbritānija var un drīkst vienpusēji apturēt breksita procesu, ja ir tāda vēlēšanās. Tagad izskatās, ka Lielbritānijas izstāšanās no ūnijas var radīt pārāk daudz neprognozētu problēmu, taču atkāpties neļauj lepnums un kārtīgas opozīcijas trūkums leiboristu partijas veidolā. Dīdīšanās uz priekšu un atpakaļ, ņemšanās ar sudraba zižļiem un uzmestā lūpa Briseles virzienā dod pamatu jaunām lugām un humoristiskiem sižetiem televīzijā.  Viens no labākajiem ir Golluma lomas atveidotāja „Gredzenu pavēlniekā“ Endī Serkisa (Andy Serkis) skečs (Precious Brexit).

Makrona Napoleons

Brīdī, kad Emanuels Makrons sāka savu politisko ceļojumu uz Francijas prezidenta posteni, bija skaidrs, ka mums ir darīšana ar jauna kaluma politiķi, kuram ir vēstures attīstības sajūta un no tās izrietošā politiskās vīzijas konstruēšanas spēja. Britu “The Times” tolaik atļāvās vīpsnāt par to, ka franči turpina ciest no sava monarha trūkuma sajūtas un tagad tiecas veidot monarhiju citā veidolā. Līdz šim ģenerālis Šarls de Golls (De Gaulle) un piektā republika bija uzkrītošākais mēģinājums šajā jomā. Taču līdz ar harismātiskā Makrona parādīšanos tēlu sistēma mainījās. Pēc ievēlēšanas augstajā amatā viņš strauji norobežojās no pārējiem un Jupitera stilā sāka nodarboties ar lielajiem, nozīmīgajiem jautājumiem ikdienas gaiteņa kašķu vietā. Mēģināja spēlēt zudušā monarha lomu, nevis Burboņu, bet Bonaparta stilā. Tas, ka Makrons savulaik tika līdz Elizejas pilij, bija pārsteigums daudziem. Iemesls šeit bija vecā režīma (L’ancién regime) ietekmes zudums. Les Républicains un Parti Socialiste tobrīd piedāvāja vēlēšanām kandidātus ar trūkumiem un bez harismas. Tāpēc Makronam izdevās izsprukt cauri politiskās revolūcijas lamatām un pārlēkt bezdibeņiem, piedāvājot jaunas vīzijas un politisko sistēmu valstij ar savu politisko aktīvismu centrā.

Viņš ir modernā laika franču Napoleons. Jauns, talantīgs un ambiciozs politiķis no perifērijas, kas, izejot cauri valsts pārvaldes sistēmai, pratis izmantot politisko vakuumu pēc Fransuā Olanda (François Hollande) jeb Luisa XVI (Louis XVI) nespējas reaģēt uz tautas neapmierinātību. Napoleons bija diktators, kuram piemita apbrīnojama intuīcija un harisma. Viņš prata konstruēt lieliskas politiskās alianses, pārzināja propagandas efektus un prata karot. Makrons spēj apvienot liberālo vīziju ar politiskās realizācijas prasmi, kas ir izšķiroši šajā pārrāvumu laikā. Diemžēl globālie jautājumi (tur augšā!) viņam traucējuši tupināt iesākto praksi, pārejot pie diktāta. Reizēm šis risinājums atvieglo dzīvi, taču nereti traucē arī tad, ja pieder vairākums parlamentā.

Protesti, kas pašlaik turpina plosīt Franciju, ir pārbaude Makronam. Cerams, ka izdosies. Tas, lai viņa reformu politika īstenotos, ir arī mūsu interesēs. Francijas panākumi šajā jomā var kļūt arī par mūsu panākumiem. Neveiksmes gadījumā, pie durvīm klauvē Marina Lepēna un Žans Liks Melašons. Tad vairs nebūs labi. Ne mums, ne viņiem.

Merkeles mantiniece

Vācu fiziķes un mācītāja meitas Angelas Merkeles jeb „meitenītes“ (Das Mädchen, kā viņu dēvēja Helmuts Kols) politiskā karjera tuvojas noslēgumam. Vadījusi savu partiju gandrīz divdesmit gadus un Vācijas politiku kopš 2005.gada, kancleres statusā.  Viņas politiskās „mantinieces“ Annegrētas Krampas-Karrenbaueres  jeb AKK ievēlēšana kristīgo partijas vadītājas amatā esot Merkeles pēdējais politiskais panākums dzimtenē. Otrs amata pretendents Fridrihs Mercs (Friedrich Merz) līdz šim nesaudzīgi kritizēja kancleres politiku migrantu jautājumos, bet AKK atbalstīja Merkeli un viņas apņemšanos: „Mēs ar to tiksim galā.“

Skaidrs, ka Merkele nekur nepazudīs zibenīgi, bet saglabās savu kancleres posteni līdz 2021. gadam. Nav izslēgts, ka pēc tam viņas vietu ieņems AKK, kļūstot par Eiropas nākamo ietekmīgo vācu politiķi. Tas, ka pie varas nokļuvusi Merkeles sabiedrotā, nenozīmē, ka Vācija politika saglabās iepriekšējo līniju. Pēdējo gadu laikā kancleres politisko kursu (īpaši migrācijas jautājumā) skarbi kritizējuši CSU Bavārijā un kristīgo jauniešu organizācijas. Labējo nacionālistu panākumus arī daudzi izskaidro ar kļūdām kancleres politikā. Tāpēc Krampai-Karrenbauerei nāksies izvēlēties CDU pareizo kursu. Viņa esot pragmatiska un protot klausīties. Tad nu atliks klausīties savējos un vēlētājos, lai izvēlētos pareizo virzienu.

Arkls, zirgs un kas vēl?

„Man ir vajadzīgs arkls un kārtīgs zirgs“ –  tā sāka savu vajadzību uzskaitījumu kārtējais potenciālais Latvijas premjerministra amata kandidāts Krišjānis Kariņš no Jaunās Vienotības. Līdz valdības veidošanai esot vēl „divu soļu“ attālums, kas jāuzveic. Kā jau tas pieņemts Latvijas politika, augstā amata pretendents nevis veido savu komandu, bet pamet ministru amatus (kā ēsmu) nākamajiem koalīcijas partneriem, lai rosinātu viņos apetīti piebiedroties savam ministru kabinetam. Latvijas politikā ministrijas ar šo automātiski kļūst par konkrētās partijas rūpalu, jo: 1) opozīcijas balsi praktiski nedzird (visas ietekmes sfēras ir sadalītas un vārna vārnai acīs neknābj), 2) attiecīgā ministrija ar uzticēto jomu izdarās pēc saviem vajadzības principiem un politisku kritiku galvā neņem.

Tas nozīmē, ka Latvijā nefunkcionē pozīcijas un opozīcijas loģika, kuras uzdevums ir nodrošināt caurspīdību lēmumu pieņemšanā, un vienotas politiskās tālredzības princips, kas ir tipisks rietumu demokrātiju ministru kabineta veidošanas brīdī.

Sakarā ar to, ka Latvijā gandrīz visas ievēlētās partijas ir labējās, neeksistē arī kreiso un labējo vai leiboristu – konservatīvo pārvaldes principi. Tā vietā ir interešu grupējumi, kas izmanto politiķus un partijas savu konkrēto biznesa, politisko vai ideoloģisko mērķu lobēšanai. Tas nozīmē, ka konkrēto mērķu sasniegšanai ikvienam censonim nākas „bučot roku“ ietekmīgiem krusttēviem no Puzes, Lilastes, Ausekļa ielas vai Maskavas, lai panāktu savu ambīciju akceptu. Domāju, ka Krišjānim Kariņam, kas dzimis un audzis rietumu demokrātijas apstākļos (valstī ar divpartiju bloku modeli), nebūs viegli pieskaņoties Latvijā vadošajiem postsociālisma „rokas bučošanas“ protekcionisma principiem. Te joprojām valda padomijas komunistu un komjauniešu nomenklatūras vadībsviru loģika, kurā būtisko nosaka bandas vadonis un pāži organizē vajadzīgos viļņus. Kā mafijas boss lems, tā arī notiks. Vēlēšanu iznākumam te nav lielas nozīmes, jo stipendijas un varas protekcionisms dara savu – viss paliek pa vecam, lai gan partijām formāli mainās nosaukumi.

Tas nozīmē, ka „Makrona efektam“ pagaidām Latvijas politikā izredžu nav un ir maz cerību, ka Krišjānim Kariņam izdosies viegli pārvarēt „divu soļu“ attālumu līdz drūmajai Ministru kabineta ēkai Brīvības – Elizabetes ielas stūrī. Taču, ja viņam tas tomēr izdotos, tad vēlams palēnām atradināties no PSRS laika loģikas valsts pārvaldē, sākot ar 100% visu personāliju nomaiņu ministru posteņos. Ieskaitot arī tos, kas visiem „patīk” un „ ir neaizstājami“.

Pagaidām izredzes valdības veidošanā ir nepārprotamas – tiek gaidīts brīdis, kad mēs neizturēsim stresu. Brīdī, kad kārtējais ministru kabineta sastādītājs atkāpsies un attālināsies, „krusttēvi“ mums draudēs ar divām lietām: vai nu ārkārtas vēlēšanas, vai bezpartejiskais trusis no cilindra. Protams, ka mēs izvēlēsimies pēdējo un šinī brīdī izkūpēs visas nervozās vēlēšanu debates un derdzīgie politiskie principi. Precīzāk sakot – vēlēšanas (kā tādas) un to iznākums pašanulēsies. Biznesa vīri tad apņemsies sastādīt valdību, sadalīt naudu, ietekmes sfēras un iespējas tieši pēc izdevīguma principa. Tāpat, kā tas notika Šķēles vai Kalvīša laikā.

Uz to pusi velk. Vai jums tā nešķiet?

Labais un sliktais nacionālisms?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Šobrīd, svinot valsts simtgadi, nākas atgriezties pie patriotisma un nacionālisma. No vienas puses, ir taisnība Francijas prezidentam Emanuelam Makronam, kurš pirms nedēļas Parīzē pauda viedokli, ka patriotisms ir pretējs nacionālismam. Vēl vairāk – nacionālisms ir patriotisma nodevība. Taču, no otras puses, mēs velkam mastā karogu un vēlam augstu laimi savai Latvijai. Vai šo labvēlību pret savu valsti un tautu var uzskatīt par patriotisma nogalināšanu, vai jautājums ir daudz dziļāks, nekā no malas izskatās?

Robežu pārmaiņas

Šodienas politiskās pretrunas vairs nav konflikts starp kreisajiem un labējiem spēkiem un to piekritējiem. Tāpēc aizvadītā gadsimta politiskās mācības nepalīdz saprast ideoloģijas robežu pārmaiņas pasaules kartē un kauslīgo pārliecību „cepšanos“ šodienas Eiropā. Tas, ka briti un Eiropa pēc “breksita“ jūtas daudz vairāk apstulbuši nekā pirms tam un mēs (tāpat kā zviedri) nespējam sagaidīt beidzot valdību, nav nekas ārkārtējs. Būtībā šeit ir runa par mūsu attieksmi pret nacionālo valsti. Pret to pašu, pēc kuras tiecās mūsu senči un kuru mums nav vēlēšanās pazaudēt migrantu pārpildītajā šodienas Eiropā.

Nacionālisma kritiķi vēlas redzēt mūsu planētu kā dzīves vietu, kurā nav valstu robežu un nacionālo valstu valdību. Viņu sapnis ir miera ūnija, kurā visi var piedalīties, līdzdarboties un karu valstu starpā vairs nav.

Eiropas Savienības projekts arī daļēji atspoguļo šādu nostāju. Iespējams, tas sagādā sev pretiniekus tāpēc, ka neapdomīgi strauji pakļauj dalībvalstis vienotam lekālam un pārvaldes formai – nolīdzinot robežas un nojaucot aizsarggrāvjus.

Pretējā galējība ir tāda nacionāla valsts, kurā etniskais pārākums apspiež un vajā minoritātes. Visus tos, kas nepieslejas valdošajam vairākumam. Starp citu, par šo „grēku“ Rietumu mediji nepamatoti un ilgstoši vajāja Latviju pēc valsts neatkarības atgūšanas. Lai gan runa te faktiski bija par koloniālisma seku novēršanu, nevis par vajātas minoritātes ierobežošanu. Pie viena esam pārpratuši arī to, kā un kāpēc nacionālisms piedzima kā reakcija uz ķeizara hegemoniju.

Vai tas vispār ir svarīgi, kā viss sākās? Šķiet, ka nav svarīgi, jo šodien tas pats nacionālisms izskatās jau pavisam citādi. Tā domā arī šīs problēmas pētnieki un zinātnieki. To starpā arī Oksfordas universitātes profesors Pols Koliers (Paul Collier), kurš pēta nacionālismu jau ilgi un uzskata, ka šodien to nepieciešams definēt citādi, nekā tas ticis darīts agrāk. Viņam šķiet, ka pašlaik dominē pavisam jauns nacionālisma veids, kuru var nosaukt par iekļaujošo vai ietilpinošo nacionālismu (inclusive nationalism). Tātad tādu, kas akceptē arī citu tautību iekļaušanos pamatnācijā. Pretimnākoši un toleranti.

Koliera versija

Profesoram šķiet, ka nacionālā ideja apvieno iedzīvotājus. Bez kopības idejas ļaudis šodien nevar iegūt vienojošu identitāti un modernā sabiedrība nevar attīstīties. Demokrātijas apstākļos nacionālo identitāti nevar veidot uz politisko uzskatu vai ideoloģisku vērtējumu bāzes, jo arī vienas un tās pašas nacionālas grupas iedzīvotājiem var būt ļoti atšķirīgi uzskati, viedokļi un vērtējumi.

Nacionālo identitāti nevar veidot arī uz ticības (reliģijas) bāzes, jo modernā sabiedrība nesastāv tikai un vienīgi no ticīgiem vai vienas pārliecības cilvēkiem. Tas nozīmē, ka nacionālā identitāte šodien pieprasa savstarpēju iecietību un cieņu pret atšķirīgo un citādi domājošo. Tā pieprasa, lai nacionālas valsts sabiedrība uzteic un mudina būt empātiskiem, akceptēt līdzcilvēku citādību un uzmundrināt sadarbības virzienā orientētus cilvēkus.

Šādu nacionālismu profesors sauc par ietverošo jeb iekļaujošo nacionālismu. Kā lielisku piemēru viņš min šīs pieejas praktizētājus – skotu nacionālistus. Pēc viņa domām, šis ir vienīgais reālais ceļš, kā modernā valstī iespējams izveidot kopīgu nacionālo identitāti. Tas nozīmē, ka mūsu vidū ir cilvēki, kas vēlas un ir gatavi pieslieties pamatnācijai un vienlaikus tikt respektēti un cienīti. Tātad – noliegt nacionālu valsti šodien nozīmē domāt netālredzīgi, jo, to noliedzot, tiek atņemta kopības sajūta un solidaritāte. Taču neviens nevar pagriezt pulksteni atpakaļ un pieprasīt šodien 1918. gada nacionālismu. Toreiz Latvija izskatījās tā, kā izskatījās toreiz. Šodien mūsu valsts ir citāda. Tāpēc iespējams, ka skotu ietilpinošais jeb iekļaujošais nacionālisms ir šodienas vispiemērotākā atbilde pārprastam kosmopolītismam un globālismam.

Bez iekļaujoša nacionālisma apgūšanas mūs sadragās vecās nacionālisma ideoloģijas, kas jau pagātnē ir sastrādājušas daudz posta un turpina kropļot šodienas Poliju un Ungāriju.

Iecietība ir Eiropas dvēsele

Šodien vairākās postkomunisma valstīs vadības grožus pārņem etnocentriskais nacionālisms. Citur indivīda virzienā centrētā valsts sadragās cilvēku kā kolektīva locekli, jo kaimiņam un draugiem vairs nebūs nekādu kopības veidu un aiz muguras paliks sabrukusi sabiedrība. Taču ir trešais ceļš. Iespējams, ka politiķiem šo iespēju nevajadzētu ignorēt. Arī Vācijas kanclere Angela Merkele (pirms nedēļas uzrunājot Eiropas Parlamenta deputātus Strasbūrā) pauda pārliecību, ka iecietība ir Eiropas dvēsele un viena no tās pamatvērtībām. Viņa ir pārliecināta, ka eiropiešu solidaritātei ir spēks un pleca sajūta var palīdzēt mums pārvarēt nacionālo egoismu. Protams, ka mums visiem ir nepieciešama ekonomiska izaugsme un labklājības kāpums, kas ir pārticības priekšnoteikums. Darot to kopā, varam izdarīt vairāk, nekā cīnoties pa vienam.

„Nacionālisms un egoisms nedrīkst vēlreiz gūt virsroku,“ – uzsvēra Vācijas kanclere, un saprotams, ka pie šiem secinājumiem viņu novedušas Vācijas vēstures mācības. Tas nozīmē, ka mums ir vajadzīgs labais nacionālisms. Bijušā sliktā nacionālisma vietā. Līdz šim nacionālisms skaitījās politiska robežideoloģija. Savā sākotnējā formā tas ir bijis tieši šāds – iekļaujošais, liberāls, un tā idejas pamatā bija ideja par pilsonību, kas balstās uz vienotas teritorijas pamata. Šis nacionālisma variants ir cieši sajūgts ar demokrātiju un tautas gribu. Kā pretstats šai pieejai attīstījās romantizētais etniskais nacionālisms, kura centrā ir ideja par nacionālo raksturu jeb dzīvesziņu, kas piemīt tikai un vienīgi noteiktas etniskās grupas pārstāvjiem.

Citiem jeb svešajiem šīs nacionālās dvēseles nav, un tieši tāpēc tie nav piederīgi. Tas nozīmē, ka nacionālisms piedāvā divas izvēles: vai nu homogenizēt visus, kas dzīvo attiecīgajā teritorijā (Benedict Anderson, 1991) vai arī sadalīt esošos savējos un svešajos. Pirmajā variantā tiek piedāvāta kopīgas vērtību sistēmas, kultūridentitātes simbolu, vērtību un tradīciju izstrādāšana, kā arī vienošanās par kolektīvo pagātni un nākotni. Līdz šim nacionālisms ir nesis sabiedrībai vairāk ļauna nekā laba. Divi pasaules kari to ir pierādījuši. Šodien, mūsu valsts simtgades brīdī, mums pašiem ir jāizvēlas, kādu nacionālismu mēs pieņemsim par savējo: labo vai ļauno. Ja reiz pārprasts globālisms un nemākulīga Eiropas Savienība vadība ir vecā kontinenta iedzīvotājus novedusi pie nacionālisma renesanses, meklējot drošu un stabilu identitāti savās saknēs, tad jāuzmanās, izvēloties pareizo ceļu šajās krustcelēs. Vai nu veco, postošo etnocentrisko nacionālismu ar ksenofobisko naidu un reliģiozo fundamentālismu, kas jau izraisījis divus karus, vai arī jauno skotu variantu, kas piedāvā iecietību un cieņu pret citādajiem mūsu valsts robežās.

Labo patriotisko vai ļauno egoistisko?

Kuru mēs izvēlēsimies?

32 Latvijas, kas staigā pa pasauli un meklē sev mājas. Bankas, Eiropa un bēgļu krīze

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNet

kale-francija-begli

Kalē, Francija. 22.oktobris, 2016, Foto: EPA/ScanPix/LETA , TVnet

2015.gada laikā 70 000 ārzemnieku bērnu ieradās un pieprasīja politisko patvērumu Zviedrijā. Puse no viņiem atbrauca vieni, bez vecākiem. Nepilngadīgajiem nemēdz atteikt patvērumu. Arī tad, ja nav skaidrs vai šie cilvēki ir vai nav pilngadīgi un vai visas migrantu daudzbērnu ģimeņu atvases patiešām ieradušās savu vecāku pavadībā. Šie pusaudži un bērni ir tikai viena no dramatiskās aizvadīto divu gadu migrantu plūsmas izpausmēm, kas paguvusi nopietni sašūpot attīstītāko rietumvalstu publisko diskusiju telpu.

Visi, ieskaitot zviedrus, steigšus pieņēma jaunus likumus, kas būtiski ierobežo ieceļotāju iespējas apmesties uz pastāvīgu dzīvi izredzētajās valstīs. Arī Brexit balsojums lielā mērā sakņojās tajā pašā vēlmē – aizcirst deguna priekšā durvis «Eiropas Savienības valstu migrantiem» un visiem pārējiem, kas joprojām cer uz savas labklājības standarta uzlabošanu, iekārtojoties bagātajās rietumvalstīs uz dzīvi.

Veidojas absurda situācija: bēgļi no Sīrijas mēģina izdzīvot bēgļu nometnēs kaimiņvalstīs, bet ekonomiskie migranti tikmēr veikli forsē un ieņem bēgļiem paredzētās miera zonas labklājības valstīs. Pa vidu šim haosam islāmistu fundamentālisti producē grautiņus un pašnāvnieku spridzināšanas abās pusēs frontes līnijai. Neraugoties uz šo notikumu dinamiku, ap 65 miljoniem cilvēku visā pasaulē pašlaik pamet savas mājas un dodas bēgļu gaitās (SvD, 22.12.2016.). Tas nav maz. Tās ir «32 Latvijas», kas staigā pa pasauli (ar visu savu mantību ceļa somā), meklē sev mājas un naudu.

«Kloķu» piegriešana neko nedos

Atvērtās Eiropas robežas atļauj meklēt laimi citās zemēs, kur maksā labāk, vairāk un dzīvot ir ērtāk. Tas ir normāli, saprotami, jo valstis ir «priekš cilvēkiem» (demokrātijās), nevis «cilvēki priekš valstīm» (diktatūrās). Naivi iedomāties, ka iespējams nokaunināt ekonomiskos emigrantus par to, ka viņi vēlas būt pārtikuši svešumā. Bērnišķīgi cerēt, ka dzimtenes ilgas sauks viņus atpakaļ uz Cēsīm, Rūjienu vai Liepāju deklaratīvu aicinājumu veidā. Viņi tur paliks tikmēr, kamēr dzimtenē būs labāk. Tieši šis pēdējais apstāklis ir ļoti būtisks – panākt, lai valstīs, kas «ražo ekonomiskos migrantus», celtos algas un dzīves līmenis, kas reducētu cilvēku vēlēšanos meklēt laimi un pārticību citur. Šim mērķim veltīti vairāki ANO projekti, taču pagaidām tie nefunkcionē. Tāpēc cilvēki turpina bēgt no trūcīgajām valstīm uz pārtikušajām.

Ja durvis būs vaļā, tad izsalkušie nāks. Ja durvis aizvērsim, viņi turpinās klaudzināt, jo «bads» (viņu pusē) turpināsies. Nacionālistu partiju idejas par jauna Eiropas mūra būvēšanu, lai paglābtos no migrantiem un spridzinātājiem, nav produktīvs priekšlikums. Pēdējo gadu agresīvās retorikas pieaugums debatēs par bēgļiem un migrantiem rada bažas par mūsu sabiedrības cinisma kāpinājumu. Cilvēki, kas bēg no mājām kara vai trūkuma dēļ, tiek traktēti kā ekonomisks apgrūtinājums un posts, lai gan šīs debates vairāk atspoguļo mūsu publiskās domas humānisma eroziju un empātijas trūkumu. Bēgļu un migrantu problēma nav atrisināma ar durvju aizslēgšanu vai aicinājumu fiziski izrēķināties ar tiem, kas ierodas pie mums bez ielūguma. Vēl nožēlojamāka ir vadošu Latvijas politiķu sajūsma par to, ka Latvijas iedzīvotāju bēgļu pabalsti (lasi – labklājības standarts) ir tik zemi, ka pie mums neviens bēglis nepaliks. Paši aizbēgs. Aizmirstot, ka mūsu pašu iedzīvotāji arī bēg projām no Latvijas tieši to pašu iemeslu dēļ.

Nākotnes izredzes un banku lāsts

Šķiet, ka pats svarīgākais ir mūsu iedzīvotāju nākotnes izredžu apzināšanās. Pagaidām tādu nav. Lai cilvēki justos līdzsvarā, viņiem ir jāredz un konkrēti jāsaprot, kā dzīve Latvijā izskatīsies pēc 5, 10 vai 20 gadiem. Kamēr šāda pamatota projekta nav, iedzīvotāji ir stresā un neuzticas valstij, kurā ir piedzimuši. Pēc ekonomiskās krīzes sabiedrības stress turpina eksistēt. Islandiešu pētniece Arna Vardardotira ir pierādījusi, ka pēc valsts banku bankrota stresā Islandē bija ne tikai noguldītāji un valdība, bet pat bērni dzemdību namos dzima ar mazāku svaru nekā parasti. Avantūrisms politikā un finanšu krīze var novest pat pie jaundzimušo stresa, kas ir traģisks un simbolisks depresijas rādītājs visās nozīmēs. Tas liek saprast, ka pēc Parex bankas «izglābšanas» (ar valsts bankrota līdzekļiem) Latvija nekad vairs nebūs tā pati vecā dziesmotās revolūcijas zeme, kuru mums piešķīra pārmaiņu laiks. Mēs vairs nevaram rēķināties ar caurmēra nacionālo pieaugumu, pat Lielbritānijā un ASV kopprodukta pieaugums pašlaik ir daudz zemāks nekā pirmskrīzes līknēs.

Ja Zviedrijā nebūtu bijušas divas finanšu krīzes (90. gadi un 2008. gads), tad katrs zviedrs šodien gadā pelnītu par 10 000 eiro vairāk. Lai iedarbinātu ekonomikas motorus, centrālās bankas turpina nodarboties ar monetāriem eksperimentiem un manipulācijām, kas nereti atgādina cirka trikus. Ja pirms 10 gadiem kāds būtu mēģinājis šodienas finanšu procesus iesniegt kā projektu Nobela prēmijai ekonomikā, tad būtu saņēmis norīkojumu pie psihiatra. Tieši tāpēc ir muļķīgi paļauties uz tirgus ekonomiku autopilotā un cerēt, ka ekonomika iedarbosies pati arī Latvijā. Pat naivam vērotājam jau 2008. gadā bija skaidrs, ka problēmas saknē bija banku sektora kļūdas. Jā, bankas ir svarīgas un politiskā vara tās metās glābt, nepadomājot ko tas mums visiem kopā maksās. Latvijas un arī Eiropas vadītāji izrakstīja čeku, un centrālās bankas samaksāja jebkādas summas, kas tika pieprasītas. Ko šīs bankas «tādu» mums ir palīdzējušas, ka politiskā vadība ir gatava tās glābt jebkurā brīdī par jebkādu summu? Nevienam privātam, peļņas uzņēmumam valsts šādi nepalīdz. Nevienam nav šādu privilēģiju. Kāpēc bankām šādas privilēģijas piešķir? Tāpēc, ka tām pieder vissvarīgākā ekonomikas izejviela – nauda. Sākumā politiskā «naudas lutināšana» deva labus rezultātus, bet pēdējos gados sistēma vairs nedarbojas. Vissliktākais, ka mūsu politiskā sistēma ir kļuvusi tik ļoti atkarīga no finanšu pasaules, ka vairs to nespēj kontrolēt. Tas nozīmē, ka mūsu nākotne ir bez stabiliem pieturas punktiem un tiek pieņemts, ka bankas būs godīgas un rīkosies atbildīgi, lai gan līdzšinējā pieredze šo pieņēmumu neapstiprina.

Tāpēc Latvijā, tāpat kā Islandē (un pārējās krīzes traumētajās valstīs) dominē politiskā nedrošība, polarizācija, minoritāšu konflikti un labējo populistu uznākšana uz politiskās skatuves. Tieši viņi ir tie, kas izmanto situāciju un sludina naidu pret ārzemniekiem un minoritātēm kā «vainīgajiem» visās problēmās (ar šo riebīgi atgādinot pagājušā gadsimta 30.gadu noskaņojumu). Demokrātija, atklātība un savstarpējā pieklājība vairs nav modē. Humānisms, ko civilizētā sabiedrība ar pūlēm tika uzbūvējusi, tiek nojaukts vienā rāvienā un izkaisīts kā konfeti vējā. Barbarisms tagad nostājas normālo normu vietā, un labējie populisti gavilē, lai gan vainīgs nav viss liberālisms, bet gan bankas.

Mūri un mēs

Uz dienvidiem no Aleksandra laukuma Berlīnē var redzēt vecā mūra paliekas. Tas nav bēdīgi slavenais «komunistu mūris», bet viduslaiku atmiņas. Toreiz mūris viņus pasargāja no haosa ārpusē. Berlīne izturēja 30 gadu karu un atgaiņājas no uzbrucējiem, zviedrus ieskaitot. Arī toreiz cilvēki karoja cits pret citu ticības dēļ (tāpat kā tagad), un arī toreiz bija svarīgi noskaidrot, kura ticība ir pareizāka un kura kultūra vērtīgāka (tāpat kā tagad). Kara rezultātā Berlīnes iedzīvotāju skaits saruka līdz 800 (ja neskaita kazas, kas ganījās uz ēku jumtiem). Mūris bija palīdzējis pēdējo reizi. Norobežoties tālāk nebija gudri. Atvēra vārtus un panāca, ka pilsētu atjaunoja imigranti. Berlīne atvēra savas durvis tiem, kas citur tika vajāti. Tā kļuva pievilcīga Vīnes un Antverpenes ebreju kopienas locekļiem, franču hugenotiem, protestantiem no Silēzijas un visu veidu politiskajiem bēgļiem, brāļus Grimmus ieskaitot. Viņi visi apmetās ārpus pilsētas mūriem. Visi bija imigranti un tāpēc nešķiroja kaimiņus «vietējos» un «ienācējos». Jūdu kapi bija blakus protestantu baznīcai, un tai pretī uzcēla pat katoļu slimnīcu. Tautas valodā šo kvartālu nosauca par «Tolerances šķērsielu», un tāpēc nav nejauši, ka nacisma laikā tieši šajā reģionā kaimiņi glāba vajātos, nevis nodeva cits citu varai. Jo «mēs» esam visi tie, kas esam gājuši kopā skolā, spēlējuši kopīgas spēles pagalmos un izdzīvojuši laiku, kas mums piederēja kopīgi. «Viņi» ir demagogi uniformās un partijās, kas cits citu apbalvo ar ordeņiem, paceļ sev algas un alkatības vārdā sarūpē savai tautai neciešamu likteni, kas «mums» ir jāiztur.

Šī tradīcija ir dzīva joprojām vecajās Berlīnes šķērsielās, neraugoties uz režīmiem, kurus šai pilsētai ir nācies pārciest. Tāpēc labējiem populistiem tur izredžu maz. Cilvēcība tur vēl ir spēkā.

Insekti gatavojas revanšam

Brīdī, kad medijus pārlidoja ziņa par katastrofu Ziemassvētku tirdziņā pie Kurfürstendamm (Šarlotenburgā), gribējās ticēt, ka noticis negadījums. Ka braucējs iemalkojis daudz karstvīna ar piparkūkām, ka upuru nebūs un ka viss beigsies labi. Taču patiesība izrādījās skarbāka. No apstākļu smoga (ciešanu šoka) kā Kafkas laikā uzreiz izlien insekti jeb tie, kuriem atvērtā pasaule nešķiet pieņemama, izdevīgais brīdis spokoties ir klāt un visam ir savs risinājums. Sākot ar islāmistu fundamentālistiem un beidzot ar mūspašu konservatīvo, «ģimenisko tikumu» sludinātājiem. Viņi tagad berzē rokas, jo revanšs esot tuvu. Turpmāk notikšot tā: logi, durvis ciet, rokas gar sāniem, pie sienas rāmī īstenais tautas vadonis, bet aiz muguras drošībnieki. Mums visiem skarbiem ģīmjiem unisonā būšot jādzied viena un tā pati dziesma ar cenzētiem vārdiem. Tā esot drošāk.

Populistu partija Alternatīva Vācijai (Alternative für Deutschland) traģiskajā naktī reaģēja tieši tā un pirmā. Izmantojot sociālos medijus. Policija un glābšanas dienests vēl nebija atgriezušies no nozieguma vietas, kad viens no šīs partijas pārstāvjiem mikroblogā Twitter jau piedāvāja upurus saukt par «Merkeles nogalinātajiem». Gaisā cirkulēja tēze: «Vai mēs «to» jau neteicām?!» Beidzot bija noticis tas, ko viena sabiedrības daļa ļoti gaidīja. Bēgļi «sāka atriebties» pamatnācijai. Politiskie insekti pacēlās uz pakaļkājām un zibenīgi aicināja uz referendumu pret kancleri Merkeli viņas «bēgļu simpātiju» dēļ. Būtiski akcenti tika nomainīti ar mazāk būtiskiem. No vienas puses jātēlo, ka «mīlam Berlīni», bet no otras jāforsē cinisms pret atvērto demokrātijas standartu, jo, aizverot durvis, problēmu vairs nebūšot. Populistu lielākā krītambedre ir tā, ka viņi dod priekšroku tai pašai izejai, kuru prioritē musulmaņu fundamentālisti vai putinisti. Teroru, naidu un varmācību. Lai demonstrētu savu spēku skatītājiem un iebiedētu pretinieku.

Šis nav pirmais islāmistu terorisma akts Vācijā. 2016.gadā fiksēti seksuāli uzbrukumi jaungada sagaidītājiem Ķelnē, traģiski notikumi Minhenē un Freiburgā. Līdz šim uzbrukumi vērsti galvenokārt pret sievietēm. Vācietes šogad vakaros izvēloties braukt uz mājām ar taksometru, nevis šķērsot pilsētas ielas pa tumsu (tāpat kā agrāk). Pagaidām tas arī viss. Kādu izeju piedāvājat jūs? Masveidā izkauties? Zobs pret zobu? Ķersim ieročus un sāksim izrēķināties ar visiem, kas atgādina migrantus? Vācu partija Alternatīva Vācijai piedāvā līdzīgu reakciju, fantazējot par nostalģijas un fantastisko romānu hibrīdu, kas uzbur etniski tīru valsti (Reigana 80. gadu stilā) un kaut ko tādu, kas atgādina Putina sapņu valsts karikatūru: vācu kalifātu, kurā it kā nav valsts, taču tās kontrolē tomēr ir visa publiskā informācija, masu medijus ieskaitot. Kā rāmis šo gleznu grezno miljoniem smagi apbruņotu žandarmu. Nav nejauši, ka vācu populisti, tāpat kā latviešu un krievu populisti, ir smagi slimi ar antifeminisma infekciju. Viena no tendencēm ir mēģinājums atņemt sievietēm balsošanas tiesības vēlēšanās. Par to pavisam nesen bazūnēja kāds AfD (Alternative für Deutschland) politiķis Facebook. Nedomāju, ka publika šo priekšlikumu uztvēra kā joku. Vācija vairs nav 50.gadu sabiedrība, kurā uzticama sieva katru dienu gaida savu kungu un pavēlnieku ar trauklupatu rokā pie plīts. Tāpēc nepārsteidz, ka brīdī, kad vācu sievietei jāizvēlas starp islāmistu sieviešu pazemotājiem un vācu sieviešu nīdējiem, viņa atbild īsi abiem: «nein»!

Ceru, ka insektu uzbrukums neizdosies un Vācija nākamajās vēlēšanās nelaidīs viņus pie varas. Turklāt terorismu Vācija pazīst arī modernajā laikā, kopš RAF* (nejaukt ar Rīgas Autobusu fabriku!) un Bādera – Meinhofas bandas asiņainajiem 70. gadiem. Toreiz viena daļa sabiedrības pieprasījusi atjaunot nāves sodu. Spriedzes stīga bija uzvilkta līdz galam, un valsts varēja sākt pūt no iekšpuses. Taču noturējās un tika melnajai svītrai garām. Brīvība un demokrātija ir gaumes jautājums, un par to nestrīdas. To vai nu akceptē, vai izlaiž no rokām.

Tāpēc labāk domāsim par Latvijas nākotnes konstrukciju, banku labāku uzraudzību un cilvēcisku attieksmi pret tiem 65 miljoniem, kas pašlaik meklē sev mājas. Varbūt daži no viņiem ir mūsējie un var palīdzēt uzbūvēt Rīgu tieši tāpat, kā savulaik imigranti palīdzēja uzcelt Berlīni, Stokholmu un Ņujorku. Sagatavosimies uzņemt no viņiem tos, kas ir mūsējie (kamēr mūsu pašu ekonomiskie migranti jūtas labāk citur un atgriezties negrasās). Visi ienācēji (tāpat kā visi aizbraucēji) nav nelieši. Mūsu valsts laiks vēl ir priekšā.

Ekonomikas izejviela ar nosaukumu «nauda» ir savārījusi pārāk daudz problēmu. Mācīsimies to pieradināt.

  • Rote Armee Fraktion

«Velna Ziga» un trobelētājs Tramps jeb kā publiska melošana un insinuācijas palīdz tikt Baltajā namā

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNet.

velna-ziga tv net spogulis

Amerikas Savienoto Valstu vēlēšanas tikko pierādīja, ka manipulācija ar publisko domu pašlaik sit ļoti augstu vilni. Pēc otrā pasaules kara Rietumos šis process esot ticis apzināti ierobežots gāzto diktatūru atbaidošās pieredzes dēļ. Taču pašlaik publiska melošana, insinuācijas un visu pārējo necivilizēto komunikācijas paņēmienu izmantojums atkal kļuvis par legālu ikdienas saziņas instrumentu un politiķiem vairs nav sirdsapziņas pārmetumu par to, KĀ viņi uzvar vēlēšanās. Tiesnešu šajā – politiskā boksa mačā joprojām nav, un tāpēc populistiem pavērtas visas iespējas iekarot arī Eiropu.

Skumjā situācija pēc rasista, sieviešu pazemotāja un populista Donalda Trampa nonākšanas Baltajā namā prasa izskaidrojumu, jo šāds cilvēks nebija pelnījis ieņemt augstāko politisko amatu ietekmīgajā un lieliskajā ASV. Taču tas ir noticis, un rezultāta izskaidrojums nav sabiedrības nogurums no liberālisma, politkorektuma vai amerikāņu publikas vēlme pēc attīstības atpakaļgaitā. Notikušais ir daudz komplicētāka norise. Viens no pašiem būtiskākajiem šodienas rezultāta priekšnoteikumiem ir Trampa priekšvēlēšanu komunikatīvās stratēģijas līdzība ar Putina un citu diktatoru māņu manipulācijas loģiku. Par šo tēmu var uzrakstīt grāmatu, taču īsi iespējams ieskatīties dažos būtisko jautājumos arī šā raksta ietvaros.

Vispirms par «Velna Zigu»

Mana pirmā iepazīšanās ar dēmonisko personu notika sen – bērnībā, radu lauku mājās, pie karsti sakurtas plīts, klona virtuvē. Radu tantes klačojās pie virtuves galda, bet es biju spiesta klausīties, jo nekā cita Rīgas bērnam šajā piesnigušajā pasaules malā nebija ko darīt. Tantes apsprieda stulbo Zigu, kas visām bija uzkritusi uz nerviem. Bez pieredzes aprunāšanas taktikā uztvēru visus pieaugušo tekstus kā 100% patiesību. Laikam tāpēc mans pārsteigums bija tik liels brīdī, kad ieraudzīju «Velna Zigu» uz virtuves sliekšņa. Manā iztēlē viņa bija melna, netīra būtne, apveltīta ar ragiem un asti, slotu un kvēlojošām dakšām padusē. Taču šī Ziga nepavisam neizskatījās pēc raganas. Viņu pat aicināja pie galda, un sarunas tagad turpinājās par kādu citu «velna izdzimumu», par kuru katrai bija ko teikt.

Toreiz es vēl nezināju, ka aprunāšana ir ļoti izplatīta lieta visplašākajos sabiedrības slāņos. Pie kam – apzināta ienaidnieka dēmonizēšana vieno un solidarizē sabiedrības locekļus. Ja ienaidnieka nav – tas jāizdomā kaut vai tāpēc, lai visiem būtu par ko runāt un pret ko kopīgi cīnīties. Kas notika tālāk? Vēlāk tante Zigrīda kļuva par manu draugu, apspriedām grāmatas (viņa bija diplomēta filoloģe) un runājāmies par filozofiju. Taču pārējās viņu mūža beigās izmeta no mājas (kurā Zigrīda bija pavadījusi sava mūža lielāko daļu), un tā «Velna Ziga» pazuda. Madonas virzienā. Nekad vairs uz turieni nebraucu.

Domāju, ka jūs, cienījamo lasītāj, labi pazīstat šādas situācijas. Zināt, ka sabiedrība sastāv no mafiozām grupām, kas cīnās savā starpā un jo nežēlīgāk izrēķinās ar tiem, kas atrodas ārpus partijām, baznīcas draudzēm, sporta komandām, klubiem vai citām grupu spiediena kopības formām. Sabiedrība vienmēr meklē kādu pretoties nespējīgu upuri, uz kuru iespējams novelt vainu, lai atrisinātu savus iekšējos konfliktus. Mimētiskā iekāre ir kaislības forma, kas neizbēgami valda pār cilvēkiem. Te «aizstāvas» un izrēķinās ar mēli, nevis ieročiem. Viens no pirmajiem taktikas baušļiem šajā karā ir – «birku pielīmēšana». Velna Ziga tika nepelnīti aplīmēta ar birkām – «nepiemērota sieviete lauku apstākļiem», «lasa grāmatas, kad jāiet vagā», «neglīta, jo izkāmējusi», «neveiksminiece un muļķe», «tāda, kuru vajag piekaut», «prasās pēc pēriena» utt. Skaudība kā astoņkājis trāpīja visur, kur iespējams iesist. Birkas pielīp un nost nekrīt.

Politiskajās cīņās notiek tieši tas pats. Politiķi nāk no mūsu vidus. Mēs, protams, zinām, ka šādi uzvesties nav ētiski pareizi, politiskajās diskusijās pieprasām atteikties no zemiskiem paņēmieniem, taču prasti ļaudis to «galvā neņem». Viņi bliež pa brillēm pretiniekam vai klupina sievieti ar zīdaini rokās, ja pašiem tas ir izdevīgi. Tā ir nemorāle, nepieklājība. Jā, tā tas ir. Taču, pirms ķeramies klāt trobelētājam Donaldam, vēlējos norādīt, ka ikviens no mums ir redzējis manipulāciju ar publisko domu savā ģimenē, skolā, darbā un uz ielas. Zinām, ka tas ir slikti, taču turpinām skauģiem un manipulatoriem nepretoties. Vēl vairāk – amerikāņi tādu ievēlēja Baltajā namā un mēs tūliņ tādus pašus «trobelētājus» grasāmies ievēlēt, piemēram, Rīgas, Jelgavas un Ventspils domē.

Trobelētājs un viņa ieroči

Tātad aizvadītās amerikāņu priekšvēlēšanu kampaņas galvenā iezīme bija uzbrukumu melīgums. Hilariju apsprauda ar birkām kā afišu stabu. Viena no pašām muļķīgākajām birkām bija frāze, ka «viņa ir krimināla», kas bija absolūti melīgs apvainojums, taču tika ļoti plaši izmantots. Gandrīz visu Trampa piekritēju atbildēs (dažādu ārzemju TV staciju žurnālistiem) skanēja gandrīz vai tikai šī atbilde, jo «visiem viss tāpat skaidrs». Lai gan būtībā šis apgalvojums ir emocionāli piesātināts, taču faktiski nepamatots. Tas pielipa. Trampa komanda turpināja aplipināt savu politisko pretinieci ar izgudrotiem apgalvojumiem, kas iecementējās tieši nevis tāpēc, ka birku teksts būtu patiess, bet gan tāpēc, ka saturs bija emocionāli satraucošs. Lauku veceņu apmelošanas metode, kā redzat, funkcionē arī politikā.

Šajā kampaņā Tramps izmantoja to pašu metodi, kuru pašmājās lieto, piemēram, Aivars Lembergs, Einars Repše un Arturs Kaimiņš. Tā ir pašfokusēšanās stratēģija, kurā «es» tiek nostādīts pret «pārējiem». Visi pārējie politiķi ir sliktie, bet «es» esmu izlēcējs, citādais, varonis un Robins Huds vienā personā. Šī stratēģija pieprasa atšķirties no «pārējiem» ar skaļu pašslavināšanas taktiku, kas visbiežāk izpaužas trobelēšanā jeb traču taisīšanā, kurā politiķis kā dokumentālo šovu varonis veic «varoņdarbus» (nostājoties pret pārējiem), ņirdz un rupji izrunājas publiski, nav prognozējams, jo vienmēr «izspļauj» medijiem ko negaidītu un lētas uzmanības vērtu. Šādi politiķi ātri kļūst par mediju ēsmu. Tieši mediji ir tie, kas kāri uzknābā šāda rakstura politiķu izteikumus un izdarības, tā nodrošinot trobelētājiem salīdzinoši lielu popularitāti sabiedrībā.

Brutālie narcisi

Bravūra un «sliktā puikas» tēlošana ari piederas šai lomai. Komunikācijas stratēģijās šādu pieeju raksturo kā «brutālo narcisismu», kad politiķis pieskaņojas izklaides industrijas vajadzībām, kurās vispieprasītākie ir «sliktie puikas», kas «domā tikai par sevi» un piedāvā pikantas scēnas publiskai apspriešanai. Kā neatņemama sastāvdaļa šajā lomā ir arī jaunas sievas apņemšana (kas ir vismaz meitas vecumā) un mazuļa sagaidīšana (kas ir mazbērna vecumā). Šie trumpja dūži liecina, ka trobelētājs ir virils un var «mērīties ar krāniņiem» joprojām.

Interesanti, ka pēdējos gados politikā aizvien vairāk ienāk «paštaisītie miljonāri», kuriem naudas pietiek, bet slavu ļoti gribas. Tieši mediji ir tie, kas no politiķiem izveidojuši pārcilvēku un slavenu cilvēku tēlu galeriju. Lai ārsts vai mākslinieks savā darbā kļūtu par plaši pazīstamu personu, ir nepieciešama gan izglītība, gan laiks, gan darbs. Taču, kļūstot par politiķi, cilvēks zibenīgi iegūst kāroto popularitāti. Tāpēc naudīgi cilvēki lido uz politiku un amatiem kā tauriņi uz spuldzi naktī. Viņiem, tāpat kā Trampam, liekas, ka politikā valda tie paši likumi, kas biznesā, lai gan atšķirība faktiski (starp šīm jomām) ir ļoti liela un ar uzņēmējdarbības pieeju politisku procesu regulācijā var panākt lielu ļaunumu sabiedrības labklājībā.

Sarunā ar sabiedrību trobelētāji izsakās vienkāršoti un cenšas iedvest vēlētājiem, ka viss ir ļoti viegli un vienkārši. Laidiet tikai trobelētāju pie «kloķiem», un viņš vienā rāvienā visu nokārtos, jo zina, kā to darīt. Smagas un sarežģītas tēmas tiek primitivizētas, un «virtuves politikas» līmenis pēkšņi nostājas uz pasaules sarežģītās politiskās skatuves. Ar savu «buldozera loģiku» trobelētājs saplacina visu, kas viņam pašam šķiet pārāk sarežģīts un nepatīkams, jo šie ļaudis parasti nav intelektuāļi un nespēj spriest dziļi. Nianšu viņiem nav. Viss ir melnbalts, un mūsu varonis parasti nostājas pret tiem, kas «šo visu ir ievārījuši». Tātad vainīgie ir tie, kas bijuši politikā pirms viņa. Tie jāmet pār bortu, un situācija būs atrisināta. Jo vairāk demonizēsim pretinieku, jo labāka izdosies kampaņa un vēlētāji noticēs, ka līdzšinējās problēmas ir kādu konkrētu ļaužu neizdarības rezultāts. Lai gan nekad reāla dzīve, ekonomika vai politika nav tik vienkārša aina. Tā ir daudz komplicētāka norise, kurā nav piedalījušies tikai kaitnieki vai nemākuļi. Taču iestāstīt šādu primitīvu pasaciņu cilvēkiem ir vieglāk, nekā izskaidrot reālo procesu komplicētības būtību.

Kas ir šie cilvēki, kuri izmanto politiskajās kaujās līdzīgu stratēģiju? Tie ir ļaudis ar empātijas trūkumu un izteikti narcisi. Craig Malken savā grāmatā «Rethinking Narcissism» apspriež šo tēmu un konstatē, ka ekstravertie narcisi piesaista cilvēkus ar savu imperatīvo stilu. Viņi šķiet izlēmīgi, prasmīgi, enerģiski, stipri un varoši. Lai gan faktiski tie ir vienīgi pašapmierināti ļaudis, kas pārmēru tic savai ģenialitātei, kuras būtība ir tikai šķietama. Vairums vēlētāju apmulst no intensīvās enerģijas un solījumu plūsmas un notic narcisu vārdiem. Viņus ievēl parlamentos un šoreiz arī Baltajā namā. Pēc ievēlēšanas Tramps jau pirmajā dienā dodas uz Balto namu un nosēžas blakus priekšgājējam Obamam, kurš līdzšinējā viņa retorikā netika saudzēts. Viņš sēž mierīgi, izsaka komplimentus. Tieši tāpat kā lauku vecenes turpina sēdēt līdzās «Velna Zigai», kura jau sen aplīmēta ar apmelojošām birkām kā koks ar bleķa lapām.

Ko tas nozīmē?

Aizvadītā ASV prezidenta vēlēšanu kampaņa kā process ir interesantāks fenomens nekā tās gaidāmais iznākums. Ambiciozais miljonārs ir ieguvis sev visaugstāko ASV amatu. Kā kārtējo bonusu savā kolekcijā (mūsu pašu bijušie prezidenti Andris Bērziņš un Valdis Zatlers arī ar valsts prezidenta amatu papildināja savas privātās karjeras trofeju kolekciju). Viņš ir nokļuvis tur, kur vēlējās, un tālāk valsti vadīs tie paši nīstie ierēdņi. Kampaņa bija viņa privāto ambīciju tramplīns. Medības ir beigušās, un nekādi dramatiski pagriezieni vairs nesekos. Aizkars aizvēries, izrāde galā. Viss būs tāpat kā līdz šim. Pat Kremļa vērpējiem drīz nāksies atrast jaunu ienaidnieku Baltajā namā, lai to turpinātu apmētāt ar mēsliem. Jo runa nav par politiku, bet par ienaidnieku, kas nepieciešams, lai sakļautu savējo rindas.

Mums no tā jāmācās populistu atpazīšana un sapratne par to, ka trobelētāji nemainīs mūsu dzīvi uz labo pusi. Viņiem process ir rezultāta vietā.

Vai Brexit Lielbritānijā un Donalda Trampa uzvara ASV iepūtīs pārējo Eiropas populistu burās? To mēs varēsim novērot jau 4. decembrī, kad austrieši dosies ievēlēt savu prezidentu. Maija vēlēšanas konstitucionālā tiesa Vīnē noraidīja, un tagad atkal uz skatuves nostāsies labējais populists, austriešu Donalds Tramps, kuru sauc Norberts Hofers (pērn 49,7%) pret vides aktīvistu Aleksandru van der Bellenu (50,3%). Ja austriešu Tramps uzvarēs, tad pirmo reizi pēc kara pie varas Eiropā atkal nonāks labējais populists. Hofers ir trobelētājs ar ieročiem. Pat sapulcēs viņš ierodas ar pistoli kabatā, un viņa saukļi «Austrija vispirms» un «Islāmam te nav ko darīt» ir precīzi trāpījumi sabaidīto Alpu iedzīvotāju domāšanā.

4.decembrī itālieši balsos par vai pret premjerministra Mateo Rensī priekšlikumu reformēt parlamentu. Viņš pats deklarē, ka tas atvieglošot politikas veidošanu, taču var gadīties, ka šīs reformas ir vajadzīgas viņam pašam. Nav izslēgts, ka kulisēs ir populista un komiķa Bepes Grilo ambīcijas un viņa partija var kļūt par lielāko Itālijā.

Holandietis Gerts Vilders, tāpat kā Putins un virkne labējo Eiropas populistu, apsveica Donaldu Trampu ar viņa uzvaru ASV vēlēšanās. «Tauta ir atguvusi savu valsti!» – komentēja Vilders. Loģiski domājot, viņam nekādi nevar piekrist. Taču holandieši var domāt citādi un ticēt narcisam. To rādīs 15. marta vēlēšanas Nīderlandē. Nav izslēgts, ka Vildera vadībā valsts var sekot britu piemēram un sākt savu «Nexit».

«No vienas puses Trampa uzvara ir padarījusi populistus populārus un tos sabiedrība sāk akceptēt vairāk nekā agrāk. Taču no otras puses ir cerība, ka šā procesa rezultātā pārējie politiķi aktivizēsies un nopietnāk iesaistīsies procesos» – skaidro Groningenas politisko zinātņu profesors Kīss Artss (Kees Aarts).7.maijs parādīs, vai Putina un Trampa draudzene labējā populiste Mariana Lepēna uzvarēs Francijas vēlēšanās.

Taču pats interesantākais ir nākamais Vācijas vēlēšanu iznākums. Viņu likumi pēc Otrā pasaules kara nepieļauj jauna Hitlera nonākšanu pie varas. Taču Frauke Petrī ar savu Alternatīvu jau suminājusi Donalda Trampa uzvaru ASV un prognozē sev lielas izredzes, jo Trampa producētajās birkās Vācijas kanclere Angela Merkele tika raksturota kā «traka».

Trobelētāji ir arī pie mums. Vai mēs viņus ievēlēsim?

 

Ap 40% vāciešu šobrīd vēlas kancleres Angelas Merkeles atkāpšanos no amata

Posted on by
6
Angela Merkele, TT

Angela Merkele, TT

Vējš no Anglijas šovakar brāžas ne tikai pāri Eiropas centram, bet arī svilpo cauri politikai. Sašūpojot pat visstabilākos politiskās varas krēslus. Jaunākie sabiedriskās domas mērījumi Vācijā pierāda, ka teju katrs otrais vācietis nevar piedot Merkelei viņas realizēto bēgļu politiku.

Viss sākās vasarā. Kā pasakā.

Kanclere Merkele spontāni un strauji paziņoja pasaulei, ka Ungārijā ”iesprūdušie” bēgļi ir laipni gaidīti Vācijā. Viņiem negaidīti tika piemērota izņēmuma situācija un cieši noslēgtā, pārtikusī Rietumpasaule pēkšņi atvēra durvis ikvienam, kas vēlējās tajā ienākt un palikt. Bagātā Vācija pēkšņi bija vaļā! Skaists žests, taču savā striktajā būtībā tas bija pretrunā ES faktiskajiem noteikumiem.

Toreiz Vācijas kanclere aizstāvēja savu rīcību ļoti privāti: ”Ja man tagad kādam jāatvainojas par savu laipnību, tad šī vairs nav mana zeme un valsts” – viņa teica, nodūra acis un daļa pasaules uzreiz kaislīgi aplaudēja.

Taču kaimiņi un partijas biedri par šo žestu nebija sajūsmā. CSU Bavārijā (kristīgo partijas labējais flangs), īpaši Horsts Sēhofers uzreiz neskopojās ar kritiku un nav kanclerei piedevis ”atvērto durvju politiku” līdz šodienai, nenogurstot pieprasīt viņas demisiju. Pat vēl vairāk – draudot iesūdzēt Merkeli tiesā par to, ka viņa nav nosargājusi Vācijas valsts robežas.

Taču smagākais trieciens, šķiet, ir Focus piektdienas aptaujas rezultāti: 39,9% no 2.047 aptaujātajiem vāciešiem uzskata, ka kanclerei ir jāatkāpjas savas bēgļu politikas dēļ. Pēc viņu domām ”vācu laipnība” ārzemēs tika uztverta nevis kā humāns žests, bet gan kā zīmē, ka Vācija ir gatava uzņemt lielu migrantu skaitu, piedāvājot visiem labāku dzīvi nekā viņu mītnes zemēs. Rezultātā 2015. gadā Vācijā ieceļoja viens miljons bēgļu. Sākumā bija dziesmas un ziedojumi, bet pēc tam – nesapratne un nevēlēšanās absorbēt pārāk lielo kumosu, kas bija iesprūdis vācu labklājības rīklē. Izskatās, ka tik lielam ciemiņu vilnim Merkeles valsts nebija sagatavojusies. Automātiski sacēlās vāciešu neiecietība pret ieceļotājiem un kāpa labēji populistisko partiju (AFD) reitingi.

Pagaidām Angela Merkele paliek amatā, jo no viņas partijas tikai 1/4 izturas pret pērnā gada bēgļu politiku skeptiski un apmēram 52% vāciešu saglabā iecietību savai līderei. Taču kanclere ir sākusi dzīvot politiskajā caurvējā. Tas ir fakts. Patiešām žēl, ka tā notiek, jo sievietēm politikā nekad neklājas viegli. Merkeles karjera ir apbrīnas vērta tiešā un pārnestā nozīmē. Taču tagad austrumvācu mācītāja meitai, mērķtiecīgajai zinātniecei un apbrīnojami talantīgajai politiķei ir pienācis krīzes brīdis. Viņai pārmet bēgļu politikas kļūdas, centienus pārvērst CDU par sociāldemokrātiem (reakcija pēc Fukušimas avārijas, ideja slēgt visas vācu AES).

Nav zināms, vai viņa noturēsies savā krēslā. Pietiekami ilgi un droši – tā kā tas bija līdz šim. Martā vācieši dosies pie vēlēšanu urnām Štutgartes un Maincas reģionos. Cerams, ka vēlētāji viņai piedos un CDU savu ietekmi saglabās. Taču zvaigznēs rakstīts tas nav un AFD prognozētie 13% var pārrvērsties par pirmo sniega piku, kas ripojot uz leju spēj izraisīt lavīnu.

Cerams, ka tā nebūs.

Cerams.

Bēgļu problēmas greizais spogulis rietumu medijos

Posted on by
6
Dagens Nyheter 2015.10.10

Dagens Nyheter 2015.10.10

Pēdējo nedēļu laikā zviedru medijus sašūpojušas ziņas par to, ka Baltijas valstis nevēlas uzņemt bēgļus. Žurnālistus pārsteidz apstāklis, ka latvieši, igauņi, lietuvieši un ungāri ir mazāk laipni pret bēgošajiem sīriešiem un somāliešiem nekā vācieši vai zviedri. ”Vai Igaunija ir patiešām toleranta valsts”, – savā reportāža jautā Niklas Orrenius. Viņš stāsta par vienīgo bēgļu nometni estiņos, ”kas atrodas padomju laika sešdesmitajos gados celtā ēkā, ” un tika aizdedzināta, uzlejot degvielu, piemetot sērkociņu un finālā ”pataurējot” ar automašīnas signālu. Pašlaik šajā nometnē izvietoti bēgļi no Ukrainas, Pakistānas, Kongo, Afganistānas, Sudānas, Irākas, Irānas un Dagestānas. Ēka nenodega. Liesmas izdevās apdzēst, taču pelni palika.

”Bēgļus nemīl neviens” – reportāžā žurnālistam atzīstas 27 gadus vecais Sators Abdulvalohs no Pakistānas, – ” Tos nemīl arī pie mums Pakistānā. Nekur nemīl. Visā pasaulē. Kāpēc gan igauņiem šie būtu jāmīl?”. Tāpēc viņš neesot bijis pārsteigts, ka ”kāds” mēģina aizdedzināt bēgļu patversmi Igaunijā Vao, kurā mitinās arī viņš pats. Reizēm pie ēkas stūra sapulcējoties veči un metot pudeles pa patversmes logu rūtīm. Izdauzīt izdodas. Dažreiz tie paši vai citi veči aicina vientuļus bēgļus, kas smēķē : ”panāc šurp!”. Aicinātais, protams, uzreiz aizbēg un pēc tam atkal plīst stikli.

Bēgļu vajāšanā Vao piedalījušies arī 400 melni motocikli, kas svinīgi ripinoties gar bēgļu nometni demonstrējuši ”vēja brāļu” solidaritāti ar protestējošajiem vietējā ciemata iedzīvotājiem. Uz dažu protestētāju krekliņiem bijis uzdrukāts norvēģu slepkavas Anderša Breivika portrets.

Pēc tam žurnālists stāsta par rasismu Igaunijas politiskajās aprindās un nonāk pie secinājuma, ka Igaunija nav toleranta valsts un uztver bēgļus kā savus jaunos ienaidniekus. Viņš atgādina laikus pēc otrā pasaules kara, kad zviedri uzņēma bēgļus no Baltijas. Taču aizmirst latviešu leģionāru izdošanu.

Lasot šo rakstu pārņem dīvaina sajūta. Es tam visam noticētu, ja pati nebūtu pavadījusi pusmūžu Zviedrijā un nebūtu ar savām acīm novērojusi zviedru neiecietību pret imigrantiem. Viņu tendenci sistemātiski norobežot iebraucēju no pamatiedzīvotājiem gan ar likumiem, gan nosaukumiem – ”invandrare” (ieceļotājs) gan ar praktisku izsaldēšanas taktiku sadzīvē. Šī neiecietība ik uz soļa eksistē tajā pašā Zviedrijā, kuras sociāldemokrātiskā vadība tagad ar putām uz lūpām tēlo visas pasaules bēgļu draudzeni. Esmu piedzīvojusi, redzējusi un sapratusi, ka Zviedrijā eksistē dubultā morāle oficiālā līmenī: sākumā skaļi tiek pausts atbalsts bēgļiem, bet brīdī, kad viņi iedzīvosies un nopirks no zviedra pirmo lietoto automašīnu, ieslēgsies atpakaļgaita publiskajā labvēlībā pret to pašu agrāk cildināto imigrantu. Šī plakātiskā ”labvēlība” ir atbaidoša. Tā izskan daiļi, bet slēpj sevi to pašu atbaidošo rasismu, kuru demonstrē Vao bēgļu nometnes dedzinātājs. Jā, Niklasa Orreniusa un Anderša Hansona reportāža no Igaunijas piedāvāja zviedru lasītājām patiešām šokējošus rasisma piemērus no Igaunijas, taču es varu aizbraukt uz Zviedriju un sagādāt laikrakstam Dagens Nyheter tādus pašus piemērus arī no Zviedrijas skarbās bēgļu ikdienas. Jo rasisms eksistē arī tur. Jau sen. Tāpēc mana atbilde uz jautājumu – kāpēc baltieši, ungāri un čehi nav tik ”laipni” pret Vidusjūras bēgļu paisumu kā vācieši vai zviedri ir sekojoša – centrāleiropieši atklātāk pasaka to pašu, ko rietumeiropieši domā aizklāti.

Kāpēc valsts līmenī mēs esam sabijušies? Tāpēc, ka:

1) vecajai Francijai un Lielbritānijai, Vācijai un Zviedrijai (kā jau koloniālajām valstīm pagātnē) ir dekolonizācijas pieredze un viņi jau sen ir iemācījušies absorbēt miljoniem ieceļotāju, kas pakāpeniski pierod pie jaunās mītnes zemes dzīves noteikumiem. Viņi prot integrēt. Protams, ne visus, bet vairumu. No šejienes bravūra.

2) Dzelzs priekškara laikā migrācija no ārpasaules Latvijā vai Igaunijā nebija iespējama, jo neviens no ārzemēm nevēlējās apmesties ”komunistiskajā paradīzē” (izņemot Dinu Rīdu un pāris ”čegevaras” ) un viss, kas saistās ar migrāciju, bija faktiskā rusifikācija zem komunisma ideoloģijas karoga. Nav nejauši, ka ”vietējie iedzīvotājiem”  radās milzīga nepatika pret visa veida ieceļotājiem, prognozējot iespējamo ieceļotāju uzkundzēšanos pēc PSRS praktizētās shēmas.

3) Sakarā ar to, ka Padomju Savienībai izdevās etniski iztīrīt Baltiju, Poliju u.t.t., nevar sagaidīt, lai ar migrācijas palīdzību varmācīgi izretinātās valstis pēkšņi liekulīgi mainītu toņkārtu un sāktu dziedāt unisonā ar Lofvēnu vai Merkeli. Visdīvainākais, ka pati Vācijas kanclere Angela Merkele, kas dzimusi un augusi PSRS okupētajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, tagad publiski uzbrūk saviem partijas biedriem Austrumeiropā un pārmet: ” jūs paši esat dzīvojuši aiz dzeloņstieplēm un tieši jums būtu vislabāk jāsaprot šie bēgošie cilvēki” (Politico).

4) Jā, es uzskatu, ka šī ”Austrumeiropas antipātija pret bēgļiem” ir tikai laika jautājums. Rēta sadzīs. Ar laiku. Taču pagaidām PSRS varmācīgās migrācijas politikas izraisītā trauma vēl nav sadzijusi. Putinistu ālēšanās Kremļa televīzijā, kas iesniedzas katra latvieša, lietuvieša vai igauņa mājas televizorā, atveseļoties no boļševiku rusifikācijas stresa nepalīdz. Tieši pretēji – uzskrūvē spriedzi vēl augstākā līmenī. Pagaidām Merkeles aicinājums nav ietekmējis Ungāriju, Čehiju un Slovākiju. Poļi mēģina samierināt dominanti – Vāciju ar saviem skeptiskajiem kaimiņiem.

Varbūt vajadzētu parādīt medijos vāciešu un zviedru patieso seju bēgļu jautājumā? Nav normāli, ka miljoniem cilvēku jāpamet savas mājas un tūkstošiem diplomātu neko nedara lai situāciju normalizētu.

Neesmu pret bēgļiem. Pati esmu bijusi bēglis un zinu (tieši tāpat kā Sators no Pakistānas), ka bēgļus nekur nemīl. Arī Zviedrijā un Vācijā nē.

Esmu par to, ka bēgošajiem cilvēkiem ir jādod pajumte, jāpalīdz. Taču uzņemt Eiropā visu Āzijas, Āfrikas vai Dienvidamerikas kontinentu bēgošos iedzīvotājus nav iespējams un nedrīkst kaut vai tāpēc, ka ”tur ” paliks sirotāji ar vienu likumu rokās, kura nosaukumus ir ”kalašņikovs”.

Pagaidām izskatās tā  – pieņemsim visus un atbrīvosim trīs kontinentus militarizētām bandām un marodieriem. Visi sarūmēsimies Eiropā un nobarikadēsimies pret islamistiem un pārējiem marodieriem.

Vai tā ir izeja?

Kafijas trūkums Eiropas politiskajā organismā pēc Minskas nakts maratona

Posted on by
1

Realitāte2015.gada 12.februārī

Vakar vakarā, pirms gulētiešanas, pamāju ar roku savam televizoram un novēlēju labu izdošanos Angelai Merkelei MInskas nakts sarunu laikā. Šorīt no rīta radio ziņoja, ka plkst. 12.00 mēs uzzināšot vēsturisko iznākumu. Nenoticēju. Neraugoties uz nakts maratona uzkrītošo dramatismu ar moto ”vadošo Eiropas lielvalstu līderi strādā pat naktīs, lai atrisinātu smagas starptautiskas problēmas”, spiedzes intensitāte pasaules politiskajā nervā samanīt nebija iespējams. Nevienā vīlē.

Notiekošais Minskā turpināja izskatīties pēc zivs piedzīvojumiem dušā. Remdeni, liekulīgi un teatrāli. Vienošanās ar okupantu vienmēr būs negodīga un netaisna arī tad, ja visi sarunu dalībnieki būs kārtīgi nomazgājuši rokas.

Taču šodien pusdienlaikā mēs tomēr uzzinājām ka ”kaut kas ir sarunāts”, ka ”visi ir piesardzīgi optimisti” un, ka nekas nav tik slikts, lai nevarētu kļūt vēl sliktāks. Atskaitīšanās ”pa tukšo” parasti izraisa tikai un vienīgi nervozitāti. Tāpēc šoreiz sāksim ar pozitīvo – pats galvenais, ka ”ja uguns pārtraukšana tiešām notiks tā kā šonakt vienojās”, tad būs izbeigsies cilvēku nogalināšana Austrumukrainā. Cerams, ka vismaz tas patiešām notiks. Tas būtu ļoti svarīgi.

Kāpēc mēs turpinām minēt šīsnakts Minskas tikšanās iznākumu? Tāpēc, ka pēc pasākumam (pēc noslēguma) nebija preses konferences, kas normāli notiek šādos pasākumus un ļauj žurnālistiem uzdot jautājumus un noskaidrot neskaidrības. Kāpēc šīs preses konference nenotika? Atbilde nav tālu jāmeklē – politiķiem nav īsti ko mums atbildēt. Tāpēc medijiem un sabiedrībai tagad atliek minēt un nojaust (kā jau kremļaloģijā ir pieņemts), kas notiks tālāk.

Kas notiks?

1) Ir maz cerību, ka ar šo nakts diplomātisko maratonu būtu izdevies pielikt punktu krievu karam Ukrainā. Putina atbalstītie separātisti septembrī nekādas vienošanās neņēma galvā. Tāpēc nav pamata ticēt, ka šoreiz viņi daudz nopietnāk izturēsies pret šodienas vienošanās punktiem un tos izpildīs.

2) 50 kilometru garā ”bufera zona”, no kuras tikšot aizvākti ieroči, izskatās labi, taču velns parasti slēpjas detaļās un šajā gadījumā tas iekārtojies aplenktajā Debaļtceves dzelzceļa mezglā, kas pašlaik ir kauju epicentrs. Par to nakts maratona nekās nav tiekts vai atrisināts.

3) Nav skaidrs, kā īsti ukraiņi nosargās Ukrainas robežu separātistu kontrolētajās zonās.

4) Donbasam tikšot piešķirts īpašs statuss. Taču nevar izslēgt, ka tur ”parīt” nenotiks vēlēšanas pēc Krimas scenārija, jo šo reģionu šodien praktiski kontrolē Krievija.

5) Minskas sarunu rezultātā ekonomiskais nodrošinājums un sagrautās infrastruktūras atjaunošana jāveic Kijevai. Iznāk tā, ka ukraiņiem jāmaksā separātistu domubiedriem pensijas, pabalsti un jāgarantē novecojušo industrijas gigantu reanimācija.

6) Starptautiskais valūtas fonds pašlaik ir gatavs dot naudu, lai nostādītu Ukrainas ekonomiku uz pekām. Lieliski. Taču, kurš ir drošs un pārliecināts, ka Putins šoreiz atkal nespēlēs ”aklās vistiņas”, nerunās vienu un nedarīs citu (kā to pieredzējām Krimas invāzijas laikā).

7) Putins ir apsēsts realizēt Krievijas robežu paplašināšanu un viņam tas pagaidām ir lieliski izdevies. Atriebjoties rietumiem par PSRS sabrukumu, viņš apņēmīgi turpina pievienot Krievijai jaunas un jaunas Eiropas teritorijas, nošķaudoties uz lieto normālu kārtību, toleranci un cieņas pilnu līdzāspastāvēšanu. Jā, viņam vajag dižkrieviju un viņš to arī panāks ar ieročiem, ja vajadzēs. Šis nepatīkamais konstatējums pārvelk svītru pāri visam, ko Vācijas un Francijas vadītāji šonakt mēģināja panākt MInskā.

8) Putinam esot draudēts ar ASV ieroču piegādēm ukraiņiem. Maz ticams, ka bijušo čekistu, kas saprot manipulāciju, bet nospļaujas uz ekonomiku, iespējams nobaidīt ar kara eskalāciju. Izskatās, ka viņš šai notikumu attīstībai jau sen ir gatavs un bauda ārpasaules apjukumu reālās kara situācijās priekšā.

9) Eiropas ūnija turpinās sankcijas pret Krieviju. Rezultātu mēs šonedēļ redzam Maskavā ļoti simboliskā veidā – Krievijā atdzimst valūtas veikali. Atkal veras vaļā ”Berjozkas” un mūsu Latvijas putinisti drīz sāks sūtīt uz Krieviju eirozīmes ar Mildas portretu, lai turienes iedzimtie var nopirkt valūtas veikalā dienišķo desu, platformenes un džinsu bikses. Nožēlojami, bet atgriežas pagājuša gadsimta trīsdesmitie gadi, jo Putinam ekonomikas kolapss ir svešvārds joprojām.

Tas nozīmē, ka nakts maratons neko nav devis. Tas nozīmē, ka krievi turpinās šausmināties par rubļa lejupslīdi, tukšajiem veikaliem un Putina TV nenogurs viņiem skaidrot, ka pie labklājības kraha ir vainīgi ”rietumi” un ”ukraiņi”.

Ukraiņi turpinās bruņoties un mēs izliksimies, ka uz mums tas neattiecas. Neko konstruktīvu Minska nav devusi. Tikai nogurumu un kafijas trūkumu Eiropas politiskajā organismā.

Tikai to.