2011.  gada 8. novembrī.

Šodien Vācijas Lubminā notiek oficiālā, diskutablā krievu gāzes vada atklāšanas ceremonija. Svinībās piedalās visi iesaistīto valstu vadītāji sākot ar Vācijas Kancleri, Krievijas Prezidentu un beidzot ar Francijas un Nīderlandes pārstāvjiem.

Gāzes krāna atgriešanu cauri Baltijas jūrai asistēs arī ES energokomisārs un vēl 420 ielūgtu viesu.

Šodien tiks atklāts pirmais no diviem gāzes vadiem, kas ar varu tika izbūvēts cauri Baltijas jūrai. Nerēķinoties ar sekām, kuras šāda būvniecība atstās uz apkārtējo vidi un mūsu kopīgo jūru.

Neredzu iemeslu svinēt šo notikumu.

Atliek konstatēt, ka nauda pārvar visus šķēršļus: morāli, ētiku un veselo saprātu ieskaitot.

Šis projekts tika sasteigts un būvēts spiediena politikas iespaidā.

Nerēķinoties ne ar ko. Masīvi, ar buldozera loģiku.

”Jo vairāk ekspertu līmenī mēs apspriedām šo projektu, jo racionālāk tikām uzklausīti un dialogs veidojās aizvien konstruktīvāks”  – medijiem šodien deklarē Jens Müllers, Nordstream projekta preses sekretārs.

Nauda (izrādās!) arī šodien ir laba smērviela starptautiskajā politikā un politiskā šantāža – joprojām legāls ”pierunāšanās” mehānisms.

Diemžēl.

Mums – tiem kas dzīvo pie Baltijas jūras, ar laiku nāksies rēķināties ar daudzām nepatīkamām sekām, kuras izraisīs šis krievu-vācu biznesa projekts. Viņi paši, protams, dzīvos un pelnīs ārpus riskantās piekrastes.

Nav pirmā reize, kad šo valstu sadarbības rezultāts nodrošina postu kaimiņvalstīm.

No vēstures viņi nemācās.

Gāzes vada sakarībā atkal aizdomājos līdz Krievija kompleksiem atvainoties Latvijai par okupāciju.

Kāds īsti ir iemesls šai kaimiņvalsts politiskajai spītībai un mūsu kaķu kopēja Ušakova niķiem joprojām neatzīt Latvijas okupācijas faktu?

Loģikas šajā procesā nav.

Acīm redzot kompleksi un politiskā iecirtība?

Par minēto tēmu iedomājos, lasot par faktiem, kad lielās valstis ir atvainojušās ”mazajām” par vēsturiskiem pāri nodarījumiem.

2008.  gadā Austrālija (Kevin Rudd) atvainojās aborigēniem. Pirms laiciņa Elizabete veica ko līdzīgu Īrijas virzienā. Francijas Sarkozī tikko Kaukāzā pamācīja turkus, iesakot viņiem atvainoties par armēņu genocīdu 1915. gadā. Savādi, ka viņš pats neatceras, ka sen pienācis laiks arī pašai Francijai atvainoties alžīriešiem par okupācijas faktu.

Daudziem analītiķiem (joprojām) šķiet, ka publiska atvainošanās starptautiskajā politikā ir pārspīlēta pieklājības forma.

Vēsture esot barga un nežēlīga. Ar to jārēķinās.

Vai Ludviķim XIV būtu jāatvainojas vāciešiem par kariem un postu 17.gs.?

Napoleonam arī būtu jāatvainojas?

Šodien – caurspīdīgajā globalizācijas laikā tas būtu jādara.

Reveranss ar atvainošanos, kā civilizētas valsts elegances izpausme.

Piemēram, Japāna nav atvainojusies saviem kaimiņiem tā kā to prata Vācija.

Vācija ir atvadījusies no savas Otrā pasaules kara pagātnes. Krievija – nē.

Tāpēc visa patiesība (dokumentus, liecības ieskaitot) Krievijā jorpojām neparādās gaismā un konspiratīvās mahinācijas turpinās, slēpjoties aiz naudas un vāja, agresīva PR.

OK, nelolosim ilūzijas.

Gaidīsim kad pie politiskās stūres Krievijā nostāsies civilizēts cilvēks ar atbildību pagātnes un nākotnes priekšā.

Atvainošanās uz nožēlas par izdarīto… nav vājuma izpausme. Tieši pretēji – tā ir spēju, brieduma un atbildības demonstrācija.

Gaidīsim kad Krievijā šādi cilvēki nonāks pie politiskās varas.

Atbildīgi un moderni.

Cerams, ka mēs to piedzīvosim.

Neraugoties uz bažām par to, kas ar mums pie Baltijas jūras vēl var notikt krievu- vācu gāzes trubu sakarībā.

🙂