Krievija – cietuma loģikas bandītu zeme?

Speciāli TVNET

Pēc Padomju Savienības sabrukuma organizētās noziedzības aktivitātes kļuva par ikdienas notikumu sastāvdaļu krievu ikdienā. Tas, ka Ļeņins un Staļins boļševiku valsts veidošanā izmantoja noziedznieku mafijas kā valsts pārvaldes sviru, šodien vairs nav noslēpums. Tagad var ļoti skaidri pamanīt un redzēt, ka process „vara + bandīti = droša valsts“ nav apstājies, sabrūkot Berlīnes mūrim. Nē, tas turpinās arī tagad. Šobrīd „likumīgie zagļi“ atklāti un cieši sadarbojas ar varas, pārvaldes, partijas un drošībnieku partneriem, lai nodrošinātu sev un saviem atbalstītājiem naudu, varu un mūžīgu dzīvošanu. 

Bandītisma saknes

2016.gada  decembrī Buenosairesas policija ieguva savādu trofeju. Proti, 400 kg kokaīna, sadalītu nelielās paciņās. Gigantiskā krava bija noslēpta skolas ēkā, kas atradās Krievijas vēstniecības teritorijā. Vēlāk noskaidrojas, ka šo narkotiku bija paredzēts nogādāt Maskavā ar Krievijas valdības lidmašīnām. Šāds „narkotiku tilts“ Argentīna – Krievija darbojoties regulāri kopš 2012. gada, un to nodrošinot Krievijas drošības dienesta darbinieki. Kā uz šo apsūdzību atbildēja Kremlis? Kā parasti – visu noliedzot. Narkotiku darboņi esot bijušie vēstniecības darbinieki, kuriem ar Krievijas valsti neesot nekāda sakara. Arī lidmašīnas nepiederot Krievijas valdībai. Neraugoties uz to, ka ir argentīniešu policijas fotogrāfijas, kas pierāda pretējo.

Krievijas Ārlietu ministrijas darbinieki atklāja šo rūpalu. Tas, protams, apsveicami. Taču izmeklēšana  pierādīja veco, pārbaudīto shēmu – bandīti sadarbojas ar valsts varas aparātu. Rezultātā – nopelna abi.

Bandītu līdzdarbošanās postsovjetisko valstu varas struktūrās ir sena tēma Rietumu medijos. Aukstā kara apstākļos PSRS bija agresīva lielvalsts, kuru saturēja kopā ideoloģiskā sistēma un drošības dienesti. Tagad šo teritoriju kontrolē bandīti sadarbībā ar politiskās varas aparātu. Ar to, kā īsti tas tiek realizēts, varat iepazīties Marka Galeoti (Mark Galeotti) jaunajā grāmatā “The Vory: Russia’s super Mafia” (Yale University Press). Tās autors ir bijušais Ņujorkas universitātes profesors, viens no ietekmīgākajiem Krievijas ekspertiem ārzemēs. Viņš plaši apskata 1917.gada notikumus un PSRS sabrukumu 1991.gadā, secinot, ka industrializācija, urbanizācija un Gulaga sistēma boļševiku vadībā izveidoja specifisku politiskās varas sadarbības formu ar bandītiem un noziedzniekiem, kas nodrošināja varas stabilitāti un iedzīvotāju pazemību spēka un rupjības priekšā.

Pats galvenais priekšnosacījums šādas sistēmas izveidei bija Staļina terors. Cara laikā cietumos sēdēja apmēram 85 000 cilvēku (1901.g.), bet 1953. gadā ieslodzīto skaits sasniedza jau 5 miljonus. Tieši Gulagā, kur līdzās politieslodzītajiem toni un kārtību noteica kriminālnoziedznieki (zagļi un slepkavas), tika izveidota neformālā bandītu varas hierarhija ar „likumīgā zagļa“ statusu. Tieši šī – kriminālnoziedznieku radītā noteikumu un likumu sistēma – sāka regulēt iekšējās kārtības noteikumus ne tikai lēģeros, cietumos, bet vēlāk arī visā valstī. Noziedznieku izveidotajai noteikumu, likumu hierarhiskajai sistēmai nebija nekā kopīga ar oficiālajiem valsts likumiem. Tā tika balstīta uz sev saprotamu loģiku, kas reāli balstīja represīvas valsts struktūru un vajadzības.

Staļina nāve un cietumu atvēršanās

Līdz ar Staļina nāvi Gulaga arhipelāgs tika palēnām likvidēts. Šo cietumu likvidācijas līniju turpināja atbalstīt gan Hruščovs, gan arī Brežņevs, taču valsts ekonomika turpināja slīdēt lejup. Paralēli oficiālajai haosa ekonomikai, kuras rezultātā veikalos plaukti bija tukši, attīstījās neformālā pieprasītāko preču piegādes sistēma „zem letes“. Kad mantas un pakalpojumus saņēma tikai pazīstamie un vajadzīgie cilvēki, nevis visi. Plāna ekonomikas sabrukuma apstākļos izveidojās bandām vai gangsteru karteļiem līdzīgi formējumi, kas pelnīja ar deficītpreču tirdzniecību. Iesaistot savā sistēmā komunistiskās partijas augšas, korumpētas amatpersonas un pat ietekmīgas personas no ārvalstīm, kas bija gatavs investēt lielas summas gigantiskais peļņai. Šo „paralēlo ekonomiku“ kontrolēja noziedznieku un sodītu bandītu mafijas, kas funkcionēja pēc Gulaga nometnēs izstrādātās hierarhiskās shēmas. Taču tagad tas vairs nenotika cietuma vai darba nometnes ietvaros, bet gan parastajā sabiedrībā ārpus ieslodzījuma vietām.

Tas nozīmēja, ka ikdienas sadzīvē tika ieviesta cietuma loģika kā norma. Tieši šis apstāklis bija noteicošais, kāpēc neizdevās Mihaila Gorbačova „perestroika“ un Borisa Jeļcina 90. gadu ekonomiskās reformas. Organizētā noziedzība ar saviem „likumīgajiem zagļiem“ (kā neredzama, labi organizēta armija) pretojās visiem pārkārtojumiem, kas mēģināja nostādīt Krieviju uz civilizētas valsts sliedēm. Gorbija pretalkohola kampaņas nevis panāca dzeršanas samazināšanos, bet gan radīja telpu melnajam alkohola tirgum, kuru bandīti nekavējoties ieņēma un lieliski nopelnīja. Mēģinājumus atļaut privāto uzņēmējdarbību  sagrāva bandītu mafija, radot „jumta“ jeb aizstāvju brigādes, kurām katram uzņēmējam bija jāmaksā nodeva, lai turpinātu savu eksistenci. Krievijas haosā (pēc PSRS sabrukuma) šī bandītu mafija bija vienīgā stabilā, ritmiski funkcionējošā sistēma, kas nekavējoties pārņēma varu valstī netieši. Kļūstot par ekonomisku un politisku faktoru.

Postsovjetiskais bandītisms

Pēc Galeoti domām, postsovjetiskā noziedznieku struktūra šodien ir mazāk hierarhiska. Vairāk sazarota, tīklveida organizācija. Nodarbojas gan ar atļautu, gan aizliegtu biznesu. Tā vairs nesastāv tikai no krieviem un maz ievēro kādreiz lēģeros izveidoto „zagļu tikumības kodeksu“. Pēc PSRS sabrukuma turpināja eksistēt arī Ukrainas, Gruzijas un Moldāvijas bandītu mafijas, kas darbojas paralēli starptautiskajā plāksnē, plaši izmantojot Rietumu bankas savas netīrās un asiņainās naudas „mazgāšanai“ un investē peļņu galvenokārt nekustamajos īpašumos ārzemēs.

Vislabāk veicas tiem, kas jau pašā sākumā saprata organizētas noziedzības stiprās puses. Tie, kuri uzvarēja 90. gadu gangsteru bandu kaujās, šobrīd ir izveidojuši stabilus organizētās noziedzības sindikātus. Viņi zina un ievēro „pagrīdes kodeksu”: lojalitāte tikai savējiem, uzticība vadītājiem, gatavība vienmēr iet karā; tie, kas nav ar mums, – ir pret mums. Zināmā mērā var šodien runāt par bandītu profesionalizāciju. Viņi izskatās tieši tāpat kā pārējie un uzvedas gandrīz tāpat kā uzņēmēji jebkurā citā jomā. Tos vada nevis virsaitis vai krusttēvs, bet šefs biznesmenis.  Respektīvi – šodien viņi darbojas tieši tāpat kā līdzstrādnieki uzņēmumā. Viņi maksā rēķinus, pieņem darbā advokātus un darbojas kā jebkurš legāls uzņēmējs.

Putina ēras laikā esot mēģināts viņus savaldīt. Sistemātiskās agrākās kaušanās un saķeršanās (razborkas) bandu starpā esot samazinājušās. Tas nozīmē, ka bandas turpina strādāt neuzkrītošāk. Ienaidnieki pazūd bez ziņas un miņas, un turpinās bizness ar pieprasītām jomām: cigaretēm, narkotiku, cilvēktirdzniecību, izejvielām. Pēdējos gados bandīti plaši pieslēgušies netīrās naudas „atmazgāšanas“ akcijām caur tradicionālo banku sistēmu. Proti, izdomājot shēmas, ar kuru palīdzību iespējams netīru naudu padarīt legālu. Šo shēmu mēs pēdējo nedēļu laikā redzam skandalozo ziemeļvalstu banku skandālos Tallinā un Rīgā. Daudzos gadījumos „vārtsargu“ ķēdēs pavīd arī ietekmīgas krievu personības. Piemēram, 2016.gada krievu policijas akcijā pret korumpētiem ierēdņiem pierādījumu ķēde noveda pie pretkorupcijas vienības šefa Dmitrija Zaharčenko. Viņa dzīvoklī tika atrasta skaidra nauda 120 miljonu dolāru vērtībā.

Putins un bandīti

Putina valdīšanas laikā Krievijā valsts varas saites ar bandītiem ir ieguvušas jaunas formas. Brīdī, kad tika okupēta Krima (2014.gadā) un tika veidota Maskavas vadītā Doņeckas republika, okupācija tika realizēta, ne tikai izmantojot armiju, bet arī tur esošos kriminālos grupējumus. Tie eksistē Austrumukrainā jau sen. To skaitā ieroču tirgonis Viktors Buts jeb bijušais Krievijas militārās izlūkošanas darbinieks, kas tika aizturēts Taizemē 2008.gadā. Viņu ievilināja lamatās amerikāņi, izliekoties, ka pārstāv kolumbiešu FARC kaujiniekus, kas vēlas pirkt  krievu pretraķešu aizsardzības sistēmu.

Plaši Putina štābs izmanto bandītu saites ar starptautiski atzītiem hakeru grupējumiem. Rietumvalstu izmeklētāji viņus atrod, taču netiek klāt pašam pakalpojuma pasūtītājam. Nereti pēdas tomēr aizved caur bandītu grupējumiem uz Krievijas valsts varas gaiteņiem. Internets un tīmekļa komunikācija ir bizness, kuru saprot arī krievu bandītu mafijas. Krievijai šodien pieder 1% no pasaules tirgus IT- pakalpojumiem, taču tā sev sarūpējusi 35% no globālās kibernoziegumu nodrošinātās peļņas.

Tas, ka noziedznieku sindikātu tīklveida sistēmas ietilpina valsts pārvaldes personas un organizētās noziedzības šūniņas, sarežģī šo struktūru izvilkšanu dienas gaismā. Būtisks priekšnoteikums viņu drošībai ir tas, ka šādi darboties nekad nebūtu iespējams bez institūciju atbalsta.

Protams, ka Krievija rietumvalstu mediju priekšstatos joprojām ir mafijas valsts. Pagaidām nekas neliecina, ka situācija būtu mainījusies un „legālais zaglis“, tērpts biznesmeņa kostīmā, būtu atteicies no savas dzimtenes paverdzināšanas cietuma režīmā.

Šodien atgriež Nordstream gāzes vadu Baltijas jūrā. Krievijas atvainošanās atkal izpaliek.

2011.  gada 8. novembrī.

Šodien Vācijas Lubminā notiek oficiālā, diskutablā krievu gāzes vada atklāšanas ceremonija. Svinībās piedalās visi iesaistīto valstu vadītāji sākot ar Vācijas Kancleri, Krievijas Prezidentu un beidzot ar Francijas un Nīderlandes pārstāvjiem.

Gāzes krāna atgriešanu cauri Baltijas jūrai asistēs arī ES energokomisārs un vēl 420 ielūgtu viesu.

Šodien tiks atklāts pirmais no diviem gāzes vadiem, kas ar varu tika izbūvēts cauri Baltijas jūrai. Nerēķinoties ar sekām, kuras šāda būvniecība atstās uz apkārtējo vidi un mūsu kopīgo jūru.

Neredzu iemeslu svinēt šo notikumu.

Atliek konstatēt, ka nauda pārvar visus šķēršļus: morāli, ētiku un veselo saprātu ieskaitot.

Šis projekts tika sasteigts un būvēts spiediena politikas iespaidā.

Nerēķinoties ne ar ko. Masīvi, ar buldozera loģiku.

”Jo vairāk ekspertu līmenī mēs apspriedām šo projektu, jo racionālāk tikām uzklausīti un dialogs veidojās aizvien konstruktīvāks”  – medijiem šodien deklarē Jens Müllers, Nordstream projekta preses sekretārs.

Nauda (izrādās!) arī šodien ir laba smērviela starptautiskajā politikā un politiskā šantāža – joprojām legāls ”pierunāšanās” mehānisms.

Diemžēl.

Mums – tiem kas dzīvo pie Baltijas jūras, ar laiku nāksies rēķināties ar daudzām nepatīkamām sekām, kuras izraisīs šis krievu-vācu biznesa projekts. Viņi paši, protams, dzīvos un pelnīs ārpus riskantās piekrastes.

Nav pirmā reize, kad šo valstu sadarbības rezultāts nodrošina postu kaimiņvalstīm.

No vēstures viņi nemācās.

Gāzes vada sakarībā atkal aizdomājos līdz Krievija kompleksiem atvainoties Latvijai par okupāciju.

Kāds īsti ir iemesls šai kaimiņvalsts politiskajai spītībai un mūsu kaķu kopēja Ušakova niķiem joprojām neatzīt Latvijas okupācijas faktu?

Loģikas šajā procesā nav.

Acīm redzot kompleksi un politiskā iecirtība?

Par minēto tēmu iedomājos, lasot par faktiem, kad lielās valstis ir atvainojušās ”mazajām” par vēsturiskiem pāri nodarījumiem.

2008.  gadā Austrālija (Kevin Rudd) atvainojās aborigēniem. Pirms laiciņa Elizabete veica ko līdzīgu Īrijas virzienā. Francijas Sarkozī tikko Kaukāzā pamācīja turkus, iesakot viņiem atvainoties par armēņu genocīdu 1915. gadā. Savādi, ka viņš pats neatceras, ka sen pienācis laiks arī pašai Francijai atvainoties alžīriešiem par okupācijas faktu.

Daudziem analītiķiem (joprojām) šķiet, ka publiska atvainošanās starptautiskajā politikā ir pārspīlēta pieklājības forma.

Vēsture esot barga un nežēlīga. Ar to jārēķinās.

Vai Ludviķim XIV būtu jāatvainojas vāciešiem par kariem un postu 17.gs.?

Napoleonam arī būtu jāatvainojas?

Šodien – caurspīdīgajā globalizācijas laikā tas būtu jādara.

Reveranss ar atvainošanos, kā civilizētas valsts elegances izpausme.

Piemēram, Japāna nav atvainojusies saviem kaimiņiem tā kā to prata Vācija.

Vācija ir atvadījusies no savas Otrā pasaules kara pagātnes. Krievija – nē.

Tāpēc visa patiesība (dokumentus, liecības ieskaitot) Krievijā jorpojām neparādās gaismā un konspiratīvās mahinācijas turpinās, slēpjoties aiz naudas un vāja, agresīva PR.

OK, nelolosim ilūzijas.

Gaidīsim kad pie politiskās stūres Krievijā nostāsies civilizēts cilvēks ar atbildību pagātnes un nākotnes priekšā.

Atvainošanās uz nožēlas par izdarīto… nav vājuma izpausme. Tieši pretēji – tā ir spēju, brieduma un atbildības demonstrācija.

Gaidīsim kad Krievijā šādi cilvēki nonāks pie politiskās varas.

Atbildīgi un moderni.

Cerams, ka mēs to piedzīvosim.

Neraugoties uz bažām par to, kas ar mums pie Baltijas jūras vēl var notikt krievu- vācu gāzes trubu sakarībā.

🙂