2011. gada 9. novembrī
Vakar jaunais Latvijas prezidents publiski paziņoja ko atkal nedarīs.
Neskandēs runas Ziemassvētku vakarā un Vecgada vakarā televīzijas ekrānā.
Viņa apņemšanās ”vairs neteikt runas” pierastajos televīzijas ētera laikos ir saprotama. Andris Bērziņš nespēj veikt šo Prezidenta pienākumu. To varēja konstatēt jau agrāk (noklausoties viņa iepriekšējās publiskās uzstāšanās).
Pārcelšanās uz janvāra sākumu ir veiksmīga izvairīšanās no lielas auditorijas.
PR manevrs, tātad.
Nepatīkamā nots šajā paziņojumā ir cita.
Fakts, ka mūsu prezidents cenšas izvairīties no kārtējā sava pienākuma.
Viņš ir savulaik atcēlis savu inagurācijas balli, mēģina atteikties no valsts Prezidenta Jūrmalas īpašuma – reprezentācijas nama Dubultos un tagad mēģina izsprukt no nākamā Prezidenta pienākuma – teikt tautai svarīgas runas.
Rodas iespaids, ka viņš ir ticis pie amata, bet pats netiek ar to galā.
Uz cilvēkiem, kas īsti nesaprot Valsts Prezidenta pienākumus, šis PR nostrādā. Radot pieticības efektu.
Taču būtībā tā ir slēpšanās no pienākumiem kas jāpadara.
Nogrūžot malā būtisko un pievēršoties sekundāriem darbiem.
Nomainot akcentus.
Diemžēl.
Kāpēc tā noticis?
Šķiet, ka tronis karalim ir par augstu.
Tas, ka viduvējas personības politiskajā hierarhijā tiek uz augšu visstraujāk nav noslēpums.
To zina visi arī Latvijā.
Pēc PSRS sabrukuma (kad visi skaitījās līdzvērtīgi, vismaz teorētiski!) ir radies priekšstats, ka ”visi var”! Tāpēc Prezidenta amats daudziem Latvijas cilvēkiem ”ar svaru” joprojām ir un paliek klusais sapnis.
Par to varējām pārliecināties visu pavasari.
Kuluāros pavīdēja neskaitāmas kandidatūras, kas uzstatīja sevi ”par labu esam” šim valsts augstākajām amatam.
Ja nauda ir iegūta, amati arī bijuši un sirds kāro ko seksīgāku, tad var mērķēt uz Prezidenta Pili Rīgā.
Izrādās, ka kuluāru manevri/nauda/sakari un manipulācija palīdz arī šajā gadījumā un košas zvaigznes vietā esam ieguvuši savā pilī pelēku radījumu ar kroni galvā.
…
Jā, prezidenta postenī ir vajadzīga harizmatiska zvaigzne.
Kas labi izskatās, ir koša, spoža, tautā iemīlēta.
Par daudz prasīts?
Nē, nav pieprasīts neiespējamais. Mums ir tādi cilvēki.
Prezidenta amats ir ļoti tuvu mācītāja, skolotāja darbam.
Viņam vai viņai jāprot runāt ar tautu un pārstāvēt tautu.
Politiku un ekonomiku vada valdība, parlaments un institūcijas.
Mūsu Andris Bērziņš, nosēžoties Rīgas Pils tronī, visu laiku cenšas nomainīt sava jaunā amata akcentus. Nostumjot malā būtisko un izgaismojot nebūtisko.
Piemērojot amatu sev.
Nevis pats piemērojoties amatam.
Jā, man ir bažas par to kas notiks tālāk.
Attiekšanās no balles Latviju nesagraus, bet viņa nespēja nodarboties ar valsts PR ir nopietns trieciens mūsu valsts prestižam.
Prezidentam ir jāreprezentē valsts un nevis jārisina ekonomiskas problēmas (to vajadzēja darīt savā komisijā parlamentā, kuras vadītājs viņš bija).
Šajā amatā jārēķinās ar citiem pienākumiem.
Tos Andrim Bērziņam būtu jāiemācās.
Pagaidām mani vairāk uztrauc viņa nespēja reprezentēt Latviju, par ko liecina mēģinājums attiekties no Prezidenta Rezidences Jūrmalā.
Naiviem cilvēkiem šis solis varbūt izskatās pēc pieticības vai Bērziņa privātās bagātības manifestācijas. Būtībā tā ir bēgšana no pienākuma, kas jāveic Valsts Prezidentam – Valsts interesēs.
Valsts Prezidenta Rezidence ir darba vieta.
Tieši tāda pati kā rakstāmgalds, virpa vai dators.
Patiešām nevēlos, lai Andris Bērziņš pieņem ASV prezidentu Obamu savās privātajās guļbaļķu izbās. Tas nav pieļaujams.
Viņam jāpārstāv mūsu valsts normāli iekārtotās, gaumīgās telpās, kas atbilst protokolam.
Starp citu – kurš uzrauga vai viņš ievēro sava amata noteikumus?
Laikam neviens.
Atliek appelēt pie viņa štāba cilvēkiem, cerot, ka viņi mācēs noregulēt šo problēmu.
Andris Bērziņš reprezentē Valsti un nevis sevi.
Lūdzu, pamēģiniet viņam to paskaidrot.
Atgriežoties pie svētvakara runām.
Jā, tās ir tagad ļoti vajadzīgas.
Parasti karalis vai Prezidents runā tad, kad valstij iet grūti vai ir iestājusies kritiska situācija.
Mums šis brīdis ir klāt.
Kādam citam būs jāpadara šis Prezidenta darbs.
Kurš to varētu paveikt?