Pelnrušķītes izredzes kļūt par Latvijas Prezidenti jeb ko mēs gribam?

2015.gada 19.aprīlis

Ričards IISkaistuma konkursa pirmā kārta ir iedarbināta. Partijas palēnām (bet apņēmīgi) piedāvā savus ”pušķus” valsts prezidenta amatam, izejot no izdevīguma un savas partijas interesēm. To skaitā neizteiksmīgais jurists Gunārs Kūtris (partija «No sirds Latvijai»,) padomjlaiku kolhoza priekšēdētāju atgādinošais Jānis Dūklavs, anti-harizmātiskais Uldis Augulis un vēl daži citi, kas nespīd un neaizrauj. Neviens no viņiem, protams, nav Pelnrušķīte un ballē princi=sabiedrību nesavaldzinās. Tas ir skaidrs jau tagad – 2015. gada aprīļa vidū.

Kas īsti notiek un ko gribam mēs? Kādas ir galvenās īpatnības, kas saskatāmas jau tagad šajā prezidenta izraudzīšanas riņķa dancī?

  • Sabiedrības salīdzinoši biezā slānī joprojām valda pietiekami liels pēckrīzes pesimisms un emigrēšanas tieksmes, kuru galvenais iemesls nav tikai merkantilas intereses, bet gan neticība valsts politiskās pārvaldes perspektīvai nākotnē. Nihilisms. Tā kā parlamenta vēlēšanās partijas nepiedāvā vēlētājiem pārliecinošus kandidātus un valsts administrācija vairumā gadījumu atgādina tos pašus Majakovska birokrātijas personāžus, kurus viņš (simts gadus atpakaļ) mēģināja patētiski aizslaucīt mēslainē, sabiedrības lielākajai daļai nav kam ticēt un nav personību, kuru idejām un aicinājumiem sekot. Tas nozīmē, ka Latvijas Saeima pašlaik atrodas ļoti nopietna pārbaudījuma priekšā – ir jāatrod Valsts prezidents, kas spēj veikt viņa amata pienākumus. Pēdējie divi – plaši pazīstamais ārsts Valdis Zatlers un anonīmais PSRS laika ”nomenklaturščiks” jeb TV remontētājs+ superpensionārs Andris Bērziņš bija 100% neatbilstoši šī amata apraksta pienākumu pildīšanai. Viņu iecelšana Latvijas prezidenta amatā ir nopietni kompromitējusi ”iecēlējus” – Latvijas parlamenta politiķus un liecina, ka šie ļaudis Jēkaba ielā nedomā valstiski pat šādā – mūsu sabiedrībai tik svarīgā brīdī.
  • Vairas Vīķes Freibergas iecelšana šajā amatā uzskatāma vairāk par esošās sistēmas pārpratumu, nevis likumsakarību, jo viņas kandidatūra tika izvirzīta brīdī, kad 50:50 mačā nespēja uzvarēt nedz Raimonds Pauls nedz Valdis Birkavs. Notes puļķis tika atvests pie rokas, (negaidīti) un vēlāk izrādījās trumpja dūzis valsts ārpolitiskajā arēnā.

  • Lielākais pēdējo divu Latvijas prezidentu izraudzīšanas un eksistēšanas klupšanas akmens ir bijusi nespēja saprast, kas īsti šajā amatā ir jādara. Zatlers un Bērziņš atgādināja bundziniekus simfoniskajā orķestrī, kas sit pionieru bungas pirmo vijoļu vietā. Protams, ka var uzsmaidīt un piebilst, ka ”laikam neeksistē šī amata pienākumu apraksts”. Taču normālam vērotājam uzreiz saskatāms PSRS laika efekts, kad ikviens mežsargs varēja brīvi ieņemt ”štata vietu uz kuģa” un strādāt, saņemot lielu algu par darbu, kas nevienam nav vajadzīgs, joprojām ir spēkā. Šī postsovjetiskā pieredze šodien traucē daudzās Latvijas jomās, kurās vadošos amatus turpina ieņemt ”uzticami savējie”, kuri vienkārši neprot paveikt darbu, kuru ir uzņēmušies. Latvijas prezidenta amats nav izņēmums. Tāpēc diskusijās medijos, manuprāt, būtu vairāk jārunā par to, kas īsti jādara Prezidentam un kurš no piedāvātajiem kandidātiem šos pienākumus spēj vai nespēj veikt. Pretējā gadījumā iznāk tā kā šodien, kad šim amatam tiek izraudzītas personas pēc ”pelnrušķes” principa – patīk vai nepatīk. Lai gan vajadzētu meklēt ”trešo tēva dēlu” (meitu), kas spēj uzvarēt trīs pūķus un atbrīvot zemi no posta.

  • Nevēlos tagad uzskaitīt visus Prezidenta pienākumus, taču viens ir pats galvenais – šim cilvēkam (+ viņa ģimenei) ir jābūt intelektuālim, kas spēj saprasties ar savu tautu (prot sabiedrību uzrunāt, nomierināt, iedrošināt) un spēj demonstrēt ārpasaulei Latvijas pozitīvo, spraigo, gaišo, radošo un enerģētisko auru (jābūt sociāli kompetentam, jāpārzina svešvalodas un jārealizē publisko attiecību darbs visu diennakti). Jā, šim cilvēkam ir no jauna ”jāievācas” atpakaļ Jūrmalas vasarnīcā, kur katru vakaru jāplāno sarunas ar vajadzīgajiem, ietekmīgajiem cilvēkiem Latvijas labā, nevis jāslaistās pa savām bezgaumīgajām ”Kājiņām”, tēlojot valsts naudas taupīšanu. Viņa sievai (vīram) ir jāatsakās no savas profesionālās karjeras un jākalpo valsts interesēm, tā kā to pieprasa protokols. Un tā tālāk. Vai turpināt pienākumu uzskaitīšanu? Domāju, ka nav vajadzības to darīt. Jūs saprotat ko es ar to domāju – Valsts prezidenta darbs ir ļoti smags, grūts un atbildīgs. Andris Bērziņš šo darbu nedarīja atbildīgi, jeb precīzāk sakot – piekārtoja amata pienākumus savam slinkumam = bezatbildībai, t.i., ”strādāja” tikai to ko gribēja un nevis ko ko vajadzēja darīt.

Būtu vajadzīgs gudrs cilvēks. 🙂 Diemžēl Latvijas mediji (pēc neatkarības atjaunošanas) ”gudro cilvēku” statusa intensīvi (jau 25 gadus) bīda tikai un vienīgi mācītājus. Izskatās, ka mūsu universitātēs un zinātniskajos centros nav intelektuāļu un verbāli apdāvinātu cilvēku, kas spētu un varētu dot garīgu pienesumu publiskajā telpā. Protams, ka viņi ir. Taču tā šoreiz ir mediju problēma, jo audimata vārdā viņiem ir vajadzīgi ”dežūrrunātāji” : politologi, sociologi, seksologi un dejotāji ar zvaigzni. Visu laiku vieni un tie paši. Latvijas intelektuālās kapacitātes demonstrēšanai presei, radio un TV neatliek laika. Iznāk, ka citām tautām ir viedi filozofi, gudri humanitāro zinātņu profesori, asprātīgi mākslinieki un paradoksu analītiķi, bet mums nav. ”Ja neesi TV, tad tu neesi vispār”, – saka profesora Pjērs Burdjē un, spriežot no Latvijas ekrāniem, tas ir tieši mūsu gadījums. Tā kā nevainosim Prezidenta kandidātu deficītā tikai saeimas partijas. Paraudzīsimies nosodoši un kritiski uz medijiem arī.

  • Skaidrs ir viens, ka atbildīgs un atbilstošs cilvēks uz šo ”skaistuma konkursu” nepieteiksies. Tikai avantūrists. Tieši tāpat kā uz citiem augstajiem valsts amatiem, kuriem izsludina konkursus. Man šķiet, ka šī amata pretendentam būtu jābūt ar pieredzi dzīvošanā (praksē) ārzemēs. Latvijas prezidents šodien nevar veikt savus pienākumus Rīgas pilī, ja viņam/viņai nav izpratnes par rietumu demokrātiju. Krievu valodu šāds cilvēks var arī nemācēt, jo tā nav starptautiskas saziņas valoda un tiek pieprasīta ārzemēs (ārpus Krievijas) tikai pie mums LV darba tirgū 🙂 Nekur citur. Vairas Vīķes Freibergas pieredze to pierāda – viņa pārzināja vairākas svešvalodas, izņemot krievu. A.Bērziņa ”ņemšanās” pa post-PSRS zonu vairāk atgādināja nostalģiskas atmiņas nevis pārdomātu valsts stratēģiju. Latvija nav un nekad nebūs ”Krievijas tilts uz Rietumiem”. Tāpēc nekādā ziņā nevajadzētu turpināt iesākto ”kolhozu priekšsēdētāju” izraudzīšanas praksi, kuru piekopj ”superventspilnieks” ar savu ”zemnieksvītu”. Diemžēl, vēl kādu laiciņu viņi terorizēs mūs ar savām mehāniskajām vārnām un piepūšamajiem politiskajiem drakoniem, kas stiprā vējā klaigā megafonos.

Ko tad mēs paši īsti gribam?

Mēs vēlamies prezidentu ”kuru ieraugot TV ekrānos aiz kauna nav jālien zem gultas” (studente, Ilva).

”Tādu, kas prot runāt ar tautu” (studente Zane)

”Tādu, kas nav muļķis un blēdis” (students Aivars)

Tik vien mums vajag. Vai tas ir daudz?

Varas runas televīzijā. Pienākums vai izvairīšanās.

2011.  gada 9. novembrī

Vakar jaunais Latvijas prezidents publiski paziņoja ko atkal nedarīs.

Neskandēs runas Ziemassvētku vakarā un Vecgada vakarā televīzijas ekrānā.

Viņa apņemšanās ”vairs neteikt runas” pierastajos televīzijas ētera laikos ir saprotama. Andris Bērziņš nespēj veikt šo Prezidenta pienākumu. To varēja konstatēt jau agrāk (noklausoties viņa iepriekšējās publiskās uzstāšanās).

Pārcelšanās uz janvāra sākumu ir veiksmīga izvairīšanās no lielas auditorijas.

PR manevrs, tātad.

Nepatīkamā nots šajā paziņojumā ir cita.

Fakts, ka mūsu prezidents cenšas izvairīties no kārtējā sava pienākuma.

Viņš ir savulaik atcēlis savu inagurācijas balli, mēģina atteikties no valsts Prezidenta Jūrmalas īpašuma – reprezentācijas nama Dubultos un tagad mēģina izsprukt no nākamā Prezidenta pienākuma – teikt tautai svarīgas runas.

Rodas iespaids, ka viņš ir ticis pie amata, bet pats netiek ar to galā.

Uz cilvēkiem, kas īsti nesaprot Valsts Prezidenta pienākumus,  šis PR nostrādā. Radot pieticības efektu.

Taču būtībā tā ir slēpšanās no pienākumiem kas jāpadara.

Nogrūžot malā būtisko un pievēršoties sekundāriem darbiem.

Nomainot akcentus.

Diemžēl.

Kāpēc tā noticis?

Šķiet, ka tronis karalim ir par augstu.

Tas, ka viduvējas personības politiskajā hierarhijā tiek uz augšu visstraujāk nav noslēpums.

To zina visi arī Latvijā.

Pēc PSRS sabrukuma (kad visi skaitījās līdzvērtīgi, vismaz teorētiski!) ir radies priekšstats, ka ”visi var”! Tāpēc Prezidenta amats daudziem Latvijas cilvēkiem ”ar svaru” joprojām ir un paliek klusais sapnis.

Par to varējām pārliecināties visu pavasari.

Kuluāros pavīdēja neskaitāmas kandidatūras, kas uzstatīja sevi ”par labu esam” šim valsts augstākajām amatam.

Ja nauda ir iegūta, amati arī bijuši un sirds kāro ko seksīgāku, tad var mērķēt uz Prezidenta Pili Rīgā.

Izrādās, ka kuluāru manevri/nauda/sakari un manipulācija palīdz arī šajā gadījumā un košas zvaigznes vietā esam ieguvuši savā pilī pelēku radījumu ar kroni galvā.

Jā, prezidenta postenī ir vajadzīga harizmatiska zvaigzne.

Kas labi izskatās, ir koša, spoža, tautā iemīlēta.

Par daudz prasīts?

Nē, nav pieprasīts neiespējamais. Mums ir tādi cilvēki.

Prezidenta amats ir ļoti tuvu mācītāja, skolotāja darbam.

Viņam vai viņai jāprot runāt ar tautu un pārstāvēt tautu.

Politiku un ekonomiku vada valdība, parlaments un institūcijas.

Mūsu Andris Bērziņš, nosēžoties Rīgas Pils tronī, visu laiku cenšas nomainīt sava jaunā amata akcentus. Nostumjot malā būtisko un izgaismojot nebūtisko.

Piemērojot amatu sev.

Nevis pats piemērojoties amatam.

Jā, man ir bažas par to kas notiks tālāk.

Attiekšanās no balles Latviju nesagraus, bet viņa nespēja nodarboties ar valsts PR ir nopietns trieciens mūsu valsts prestižam.

Prezidentam ir jāreprezentē valsts un nevis jārisina ekonomiskas problēmas (to vajadzēja darīt savā komisijā parlamentā, kuras vadītājs viņš bija).

Šajā  amatā jārēķinās ar citiem pienākumiem.

Tos Andrim Bērziņam būtu jāiemācās.

Pagaidām mani vairāk uztrauc viņa nespēja reprezentēt Latviju, par ko liecina mēģinājums attiekties no Prezidenta Rezidences Jūrmalā.

Naiviem cilvēkiem šis solis varbūt izskatās pēc pieticības vai Bērziņa privātās bagātības manifestācijas. Būtībā tā ir bēgšana no pienākuma, kas jāveic Valsts Prezidentam – Valsts interesēs.

Valsts Prezidenta Rezidence ir darba vieta.

Tieši tāda pati kā rakstāmgalds, virpa vai dators.

Patiešām nevēlos, lai Andris Bērziņš pieņem ASV prezidentu Obamu savās privātajās guļbaļķu izbās. Tas nav pieļaujams.

Viņam jāpārstāv mūsu valsts normāli iekārtotās, gaumīgās telpās, kas atbilst protokolam.

Starp citu – kurš uzrauga vai viņš ievēro sava amata noteikumus?

Laikam neviens.

Atliek appelēt pie viņa štāba cilvēkiem, cerot, ka viņi mācēs noregulēt šo problēmu.

Andris Bērziņš reprezentē Valsti un nevis sevi.

Lūdzu, pamēģiniet viņam to paskaidrot.

Atgriežoties pie svētvakara runām.

Jā, tās ir tagad ļoti vajadzīgas.

Parasti karalis vai Prezidents runā tad, kad valstij iet grūti vai ir iestājusies kritiska situācija.

Mums šis brīdis ir klāt.

Kādam citam būs jāpadara šis Prezidenta darbs.

Kurš to varētu paveikt?