Do svidaņija, Putin!

2014.gada 2.jūnijā

Lietuvas Ārlietu ministrija iesniegusi Krievijas vēstniecībai Viļņā diplomātisko notu saistībā ar pēdējā laika incidentiem, kuros Krievijas militārie kuģi traucējuši civilo kuģu satiksmi. Piektdien Lietuvas īpašajā ekonomiskajā zonā Baltijas jūrā tika konstatēta trīs Krievijas militāro kuģu klātbūtne, kad tie lika civilajiem kuģiem mainīt maršrutu Krievijas militāro mācību dēļ. Šis ir jau otrais incidents šonedēļ un trešais šomēnes, kad Krievijas militāro mācību dēļ tiek traucēta civilo kuģu pārvietošanās Lietuvas zonā Baltijas jūrā.

Krievija spēlē mopsi ar kaimiņiem

Pirmdien Krievija grasās «aizgriezt krānu» gāzes piegādēm caur Ukrainu. 66% krievu gāzes eksporta tiek piegādāti Rietumeiropai šādi – caur Ukrainu. Pa šo ceļu 26% dabasgāzes saņem Vācija, 23% Francija, 27% Itālija un 58% paši ukraiņi. Kāpēc? Tāpēc, ka Krievija pēkšņi paaugstinājusi gāzes cenu ukraiņiem par 80% un viņi to nav gatavi maksāt un pieprasa strīda izskatīšanu Stokholmas šķīrējtiesā. Krievija savukārt uzskata, ka agrākās lētās gāzes piegādes Ukrainai esot iekļāvušas «īres maksu» par krievu flotes izvietošanu Krimā. Tagad, kad Krima ir okupēta jeb «kļuvusi par Krievijas sastāvdaļu», Kremlis paceļot cenu par 80%. Notikušais ir satraucis arī Slovākiju, Grieķiju, Čehiju, Poliju un Ungāriju, kas arī saņem dabasgāzi no Krievijas.

Pirms gada tas būtu bijis ārkārtēji neparasts notikums. Šodien – skarba ikdienas realitāte, jo Krievija pavisam atklāti cenšas «spēlēt mopsi» ar saviem kaimiņiem. Pēc tam pievācot noskatītās teritorijas vai piespiežot politiski piekāpties ekonomiska spiediena rezultātā.

Prokremliskais politiskais mazohisms

Anne Aplebauma1 savā publicistikā un grāmatās ir neskaitāmas reizes uzsvērusi, ka nav tāda jēdziena – «Austrumeiropa», kuru plaši izmantoja PSRS laikā, lai apzīmētu Padomju Savienības ietekmes zonu. Pretējā ideoloģiskā teritorija tolaik simboliski tika dēvēta par «Rietumeiopu» un atradās uz rietumiem no Berlīnes mūra.

«Polijai ir daudz vairāk kopīga ar Zviedriju, nevis Albāniju,» viņa uzsver, norādot, ka arī šodien postsociālisma valstis ir ļoti atšķirīgas un tāpēc nav pamata tās vienādot un summēt vienā jēdzienā. (DN, 2014.14.02.). Protams, boļševiku sociālisms iesakņoja bijušajās «Varšavas pakta» valstīs hronisku ierēdņu un amatpersonu korumpētību un tendenci aizstāt politiskās ietekmes vakuumu ar pārspīlētu nacionālismu (kā to šodien var uzkrītoši novērot, piemēram, Ungārijā). Taču tas nav pietiekošs iemesls, lai visas Eiropas sovjetizētās valstis iesaiņotu vienotā Austrumeiropas buķetē. Pēc Otrā pasaules kara tās bija ļoti atšķirīgas un sovjetizācijas zīmogs tās visas neapcirpa vienādi. Tieši tāpat kā šodienas Polijai ir vairāk kopīga ar Zviedriju, nevis postpadomju Albāniju vai krīzes plosīto Grieķiju (DN, 2014.15.02), arī Latvijai ir daudz vairāk mentālas kopības ar Ziemeļeiropu, nevis postpadomju Krieviju. Turklāt ANO klasifikācija nepārprotami Baltijas valstis ietver Ziemeļeiropas reģionā, nevis tā saucamajā Austrumeiropā.

Protams, PSRS laika politiskie stūrmaņi, kas pamanījušies palikt pie mūsu valsts stūres gan PSRS laikos, gan tagad (prezidents Andris Bērziņš, domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs u.c.), tāpat arī Krievijas virzienā orientētie Latvijas biznesa pārstāvji (Aigars Kalvītis) šo Latvijas garīgo kopību ar rietumiem nevēlas saskatīt ne tikai savu slikto svešvalodas zināšanu dēļ, bet arī «padomiskā ieraduma» dēļ. PSRS laikā iesāktais «Krievijas bizness» viņiem padodas ērtāk nekā jaunu tirgu iekarošana teritorijā ārpus Putina iedibinātās «Eiro-Āzijas savienības». Tieši tāpat kā mūsu prezidents Bērziņš braukā vairāk uz bijušajām PSRS republikām arī pārējie sovjetisma laika mūsu «nomenklaturščiki» jūtas labāk Putina Krievijas diktatoriskajā tuvumā un ir gatavi akceptēt savu politisko mazohismu Kremļa prasību priekšā. Īpaši tagad, kad agresīvais Vladimirs Putins ir paguvis no jauna uzbūvēt simbolisku dzelzs priekškaru starp rietumiem un austrumiem un cenšas no jauna atdzīvināt aukstā kara loģiku Eiropā. Mūsu PSRS laika mantinieki (Latvijas vadībā) paklausa un jau tagad lēni brien austrumu virzienā.

Ienaidnieka būvēšana

Putina ideoloģiskā taktika šodien ir atklāti divkosīga. Viņš pats agresīvi uzbrūk kaimiņvalstīm = rietumiem = ASV = NATO, sabāžot tos visus zem viena jēdziena «deģenerētie rietumi», un vienlaikus liekulīgi kūda krievus pret savu uzbrukumu upuriem kā agresoriem.

Tātad – Putins apmaina vietām faktus: sevi traktē par upuri (savējiem) brīdī, kad viņš faktiski uzbrūk (svešajiem). Tā sakot – lapsa uzbrūk vistu kūtij, bet gailis skaitās oficiāli vainīgais.

Ar šo savu ofensīvo politiku viņš ir panācis nekonkrēta jēdziena «rietumi» = «Eiropa» saturisku devalvāciju un sakūdījis krievus pret šo ārējo, mistisko ienaidnieku, kas pēc Putina ideoloģijas domām ir morāli zemākas kvalitātes pūlis «kā tāds» un tieši tāpēc apkarojams.

Ienaidnieku vienmēr vajag dēmonizēt (pataisīt briesmīgu), citādi parastais krievu cilvēks nesapratīs kāpēc šos «deģenerātus – eiropiešus» vajag apkarot. Šajā jomā Putinam tieši tāpat kā savulaik Staļinam un Brežņevam palīdz viņa atbalstītāji rietumos. Ja staļinistus atbalstīja rietumu salonu komunisti, ideologi un naivie kreisie intelektuāļi, tādi kā, piemēram, filosofs Žans Pols Sartrs, tad Putinu šodien stutē pavisam cits grupējums.
Viņa ideoloģisko atbalstītāju gvarde rietumos šodien ir labējie populisti un labējie ekstrēmisti, sākot ar flāmu «Vlams Belang», franču «Front National», Itālijas «Lega Nord», Austrijas FPÖ un mūsu pašu populistiem, kuriem Ukrainas Maidans skaitās «fašisti» un «neonacisti». Putina pielūdzēju pulkam Latvijā pieslejas arī virkne kristīgo, kuri Latvijā atbalsta Kremļa doktrīnu par homoseksuālisma nosodīšanu un Eiropas «dekadenci». Brīdī, kad Putina atbalstītāji sāk dziedāt unisonā, loks noslēdzas. Eiropa no jauna sadalās divos sektoros – «Austrumeiropā» un «Rietumeiropā» un skatuves vidū nolaižas dzelzs priekškars.

Back to USSR?

Prezidents Bērziņš un viņa ideoloģiskie sabiedrotie Latvijā un Kremlī, lēni stumj atpakaļ Latviju Maskavas virzienā. Par to liecina mūsu prezidenta vizīšu ģeogrāfija un publiskie izteikumi medijos. Šajā virzienā «ceļu atpakaļ uz Maskavu» gludina arī uzturēšanās atļauju stratēģija, kas formāli savienota ar nekustamā īpašuma iegādi Latvijā, taču faktiski šie «maksājumi» neveic izšķiroši svarīgu investīciju misiju mūsu valsts ekonomikā. «Atpakaļatgriešanas līnijai» pievienojama Ušakova un Ždanokas mērķtiecīgā ideoloģija par labu krievu kā otrās valodas ieviešanai Latvijā. Visbeidzot valsts nespēja pāriet uz mācībām valsts valodā Latvijas skolās. Pātagas lomu šajā procesā spēlē Kremļa mediji, kuri realizē pašlaik daudz skarbāku propagandu nekā PSRS laikā. Putinam uzticīgā Krievijas valsts televīzija izmanto visus – atļautos un neatļautos paņēmienus, lai uztieptu skatītāju auditorijai savu viedokli, arī tad, ja tas ir melīgs.» Pat laika prognozi Putina Kremļa televīzija izmanto kā ieroci karā pret Ukrainu. Ap Doņecku visu laiku savelkas melni mākoņi, bet Krimā nepārtraukti spīd saule» (DN, 2014.20.04).

Skatoties Kremļa televīziju šodien, ir jābrīnās par nejēdzīgo dezinformāciju un propagandu, kas apgalvo, ka «tie, kas nesajūsminās par Putina triumfu, ir tautas ienaidnieki, nodevēji un CIA līdzskrējēji. TV ēterā ir atgriezusies Staļina laika retorika: nodevējs, fašists, atkritējs, deģenerāts, plutokrāts un ienaidnieku roklaiža» (Svetlana Aleksējeviča, Göteborgs Posten, DN, 2014.20.04) un notikumi Latvijā tiek vērtēti kā nožēlojama latviešu rusofobija un pielīšana rietumu priekšā.

Stereotipu divkauja

Skatoties Krievijas kanālus savā televizorā Rīgā vai Liepājā, es pieķeru sevi pie domas, ka ekrānā notiek stereotipu kauja. Krievu autori piedāvā saviem skatītājiem vienkāršotus, emocionāli spilgtinātus aktuālo politisko notikumu modeļus, kuros Putins tēlots kā gaismas nesējs un «deģeneratīvie rietumi» kā «pūstošā civilizācija», kurai «jāpalīdz galīgi sapūt», tai uzbrūkot. Paradoksāli, ka šajā Putina ideoloģiskās ofensīvas laikā demokrātiskie rietumi atgaiņājās no Kremļa ideoloģiskajām zalvēm kā no odiem siltā maija pievakarē.

Tieši tāpat kā trīsdesmitajos gados rietumi nesaprata (nevēlējās saskatīt) bīstamību Hitlera un Staļina ambiciozajos žestos, arī tagad lētās krievu gāzes importētāji mēģina neredzēt reālo bīstamību Putina agresīvajos izsaucienos un deklarācijās. Krievija ir jau sākusi auksto = ideoloģisko karu, bet mēs tikmēr stāvam un brīnāmies (neticam savām acīm).

Nedz Krievija nedz Eiropas Savienība vai NATO nav ieguvēji aukstā kara apstākļos. Tagad, kad sarkanā līnija starp rietumiem un austrumiem ir novilkta no jauna, Maskavas agresīvajai lecībai nāksies rēķināties ar pretreakciju. Pēc Irākas kara eiropieši neslēpa savas domstarpības ar amerikāņiem. 2003. gadā pat sākās runas par NATO alianses izjukšanu. Pēckara paaudze neredzēja vairs jēgu militārām aliansēm, aizsardzības budžetiem un uzskatīja, ka «karu periods» Eiropā ir sen beidzies.

Amerikāņi domāja vienu, eiropieši to pašu vērtēja pavisam citādi. Tagad pāris mēnešu laikā Vladimiram Putinam ir izdevies izlīdzināt nesaskaņas starp eiropiešiem un amerikāņiem un mobilizēt rietumus solidaritātes akcijām. Iespēju robežās. Sapņotāji ir pamodušies no iedomu transa. «Šodien Putins ir nolaupījis Krimu, bet rīt viņš var pamēģināt to pašu ar Baltijas valstīm,» raksta Peters Volodarskis (DN, 2014. 20.04) un konstatē, ka tieši Vladimirs Putins ir atjaunojis jēdzienu «Rietumeiropa», kuras vēl pērn faktiski vairs nebija. Bija vajadzīgs tikai viens agresīvs, ekspansīvs krievu līderis, lai Rietumeiropa un ASV no jauna noskaņotos uz viena viļņa.

Lācis, sanitāri un «Do svidaņija, Putin»!

Šķiet, ka Kremļa televīzijai tomēr vajadzētu samierināties ar miegaino eiropiešu pamošanos no simpātiju miega pret Krieviju. Ostankinas komentētājiem nevajadzētu sašust par to, ka Krieviju šeit redz nedaudz komiskās krāsās. Tādās kā SVT Eirovīzijas 2009. fināls Stokholmā, kad Krievijas tēlu popmūzikā simbolizēja «armijas koris», «krievu dīdžejs» ar PSRS himnas vārdiem, kuros varenā Krievija uz mūžiem saliedēja brīvo padomju republiku savienību, skaistas meitenes ar zvaigznēm uz biksītēm, Georga lentītes pār balalaiku spēlētāju krūtīm un bīstams krievu lācis pavadā ar psihiatriskās slimnīcas kopējām miesassargu vietā. 2009. gadā vārdi «Do svidaņija, Putin» tagad ir vēl aktuālāki nekā toreiz.

Ideoloģiska apsēstība padara cilvēkus smieklīgus. Putins šo interpretāciju ir pelnījis arī šodien.

Opinion: political zombies and Lembergs’ rematch

BNN, January 14, 2014

BNN‘2014 is the year of elections for Latvia and European Parliament. Latvia’s pre-election scene often offers a wide variety of absurd and populist political groups. Oligarchs also often come to visit,’ – writes journalist and media researcher Sandra Veinberga on TVNET portal.

She believes the age of ‘political living dead’ continues in Latvia, because money is often a more effective persuasion tool than actual innovative ideas.

‘With the motto “money instead of ideas” Latvian oligarchs continue to ram Latvia’s political Olympus using all kinds of different methods.’

Veinberga notes that the pressure of oligarchs on political processes in Latvia was ended by the now ex-president of Latvia Valdis Zatlers in 2011. He was the one who proposed the dissolution of the ‘oligarch parliament’ and restored society’s hope for there to be positive changes.

‘The people supported Zatlers’ initiative. This forced the “oligarch parliament” to step down. However, as the oligarchs left, they played their final card: they elected a publicly unknown Latvian oligarch, former banker and wealthy pensioner Andris Bērziņš as the next President of Latvia. This final act of revenge lit the fuse,’ – she writes.

She believes when rescuers carried the bodies of the people who died under the debris of Maxima supermarket in Zolitude, Latvia’s largest metallurgical company Liepājas metalurg went bankrupt and most of Latvia’s residents started to question the safety of newly built buildings, stadiums and other public buildings in Latvia, oligarchs’ ace in the hole – President Andris Bērziņš – theatrically announced a request for Lembergs’ party to return to the government.

‘In order to distract everyone from the actual situation, he chose someone from the side – Laimdota Straujuma – to take charge in the government formation process. She had only just joined Unity, and it is to secret to anyone that Aivars Lembergs himself was also openly involved in the government formation talks. Therefore, the person who is charged with serious crimes (a kind of person who would never be allowed to take even the lowest of posts in a normal country) is back in the game,’ – writes Veinberga.

‘He believes himself above the law. His extreme image forging methods (court marathon, using media channels, making Ventspils City Council his personal PR office, etc) show the skills he learned during the Soviet era and his current views on things – 20 years after the restoration of independence,’ – she adds.

The journalist emphasizes that one of the main skills Lembergs learned during the Soviet times was the skill to manipulate and the skill to cultivate his own image of a leader (not empathy for his fellow man – a trait that is a requirement for politicians in a democracy). Ventspils is the source of the funding that is provided to Lembergs’ ‘pocket party’ in Riga.

‘Similar to a sports car that speeds through populated areas, swiping everything in its way, Lembergs continues his tidal run across Latvia’s politics and countless courts. He does this with no respect to anything or anyone. Money is the source of his “power”. It fuels his anarchic activities. A lot of this money was sucked from oil shipment opportunities stolen from Ventspils sea port, as well as his direct and indirect misappropriations of funds from the state and municipality. Money allows Lembergs to bribe and claim anything and anyone he wants. Starting with Ventpils residents and their votes and ending with judges. Thanks to his manipulative machinations and bribes, Aivars Lembergs has managed to compromise and undermine our trust in the kind of Latvia that is governed by laws,’ – says Veinberga.

She is certain that Lembergs ‘pocket’ party Union of Greens and Farmers is far from being a party of farmers and even further away from being all that green.

‘These people hate Zatlers’ Order #2 with a passion. Therefore, their first step at revenge was to make sure Reform Party is kicked out of the government (the first attempt at this had failed, because Straujuma had suddenly changed her opinion regarding the removal of RP’s Foreign Minister). Nevertheless, it still seems that the 2014 political crisis in Latvia was planned to allow Lembergs’ followers to take their revenge on Zatlers and his followers. It also seems that the oligarch has managed to intervene with Economy Minister’s amendments to the law to limit the fast loan sector. It is easy enough to achieve if you have parties you sponsor,’ – says the journalist.

‘It is rather clear that the President does not care about Latvia. He cares about parties settling their scores. Oligarchs are merciless and vengeful – nothing will remain of his enemies. The needs of the people are secondary to him,’ – Veinberga concludes.

Ref: 103.109.109.5775

Kremļaloģija Latvijas politikā

2013. gada 22. decembrī speciāli TVNET

491006_506x285

«Kremļa-loģiju»* enciklopēdisti skaidro kā mākslu, kas pieprasa uzminēt un nojaust, kāda politika tiek veidota hermētiski izolētos varas gaiteņos. Tas nozīmē, ka secinājumi par varas «kustībām» jāizdara uz sekla un niecīga faktu izejmateriālu pamata, uzminot, kas notiek aiz informatīvi bloķētām durvīm Kremlī, Maskavā (Padomju Savienībā), PSRS politiskās elites spicē.

Kas ir kremļaloģija

PSRS totalitārās valsts laikā normālas politiskās analīzes vietā izveidojās «vesela zinātne»= kremļaloģija jeb skarbi nopietna «versiju minēšana», kuru lika lietā politiskie analītiķi un parastie pilsoņi, lai saprastu, kas īsti notiek Kremļa iekšienē.

Tagad, pēc PSRS sabrukuma, kremļaloģiju turpina izmantot, lai saprastu Krievijas politisko vadītāju politiskās akcijas, lēmumus un pārgrupēšanos pie varas stūres. Tāpēc, ka arī Krievijas Kremlī pie varas joprojām ir PSRS laika politiķi, kas turpina «kārtot lietas» pēc vecās, pārbaudītās PSRS shēmas – aiz slēgtām durvīm, bez publiskas apspriešanās vai lēmumu sinhronizācijas ar sabiedrību. Suns spalvu met, bet netikumu – saglabā.

Kremļaloģiju mēs šodien varam novērot arī citās informatīvi slēgtajās, diktatūras valstīs, kur ir pieņemts «visas politiskās rebes kārtot» aiz slēgtām durvīm zem publiskas izkārtnes – «bez komentāriem».

Kremļaloģijas kārts

Šobrīd ir iestājies kremļaloģijas laiks arī pie mums Latvijā. Pēc Valda Dombrovska atkāpšanās mūsu prezidents Andris Bērziņš no jauna ir aktīvi pievērsies kremļaloģijas praksei, novedot politiskā diskursa atklātības līmeni līdz nullei. Durvis aizcirtušās un aiz tām notiek politiska vaikstīšanās.

Tas notiek pēc samērā konsekventiem, 20 gadus ilgiem mūsu varas elites centieniem atbrīvoties no postsovjetisma pagātnes politiskajā komunikācijā ar sabiedrību. Demokrātiskā valstī premjera izvēles process mēdz norisināties pārsvarā caurspīdīgi un prognozējami. Turpretī valstīs ar zemu demokratizācijas līmeni varam novērot pretēju tendenci. Proti – varas norobežošanos no sabiedrības.

Tad publikai nekas cits neatliek kā uzminēt kas notiek varas gaiteņos. Tieši tāpat kā to savulaik varēja novērot PSRS brīdī kad pēkšņa viena KP politbiroja locekļa portretu parādīšanās PSRS veikalos liecināja par jaunu līderu izvirzīšanos Kremļa «olimpā». To pašu varēja «noprast», ja pirmā maija parādes laikā Ļeņina mauzoleja tribīnē Sarkanajā laukumā politbiroja večuki bija sakārtojušies jaunā secībā. Tas nozīmēja, ka PSRS politiskajā «krējumā» notikušas neatgriezeniskas mutācijas.

Piemēram, Ķīnā kremļaloģija ir izplatīta joprojām. Tā kļuva par noteicošo ideoloģiju Mao «kultūras revolūcijas» laikā. Brīdī, kad no visiem grāmatu veikaliem Ķīnā pēkšņi tika izņemts «Mazās Sarkanās» grāmatiņas izdevums bija skaidrs, ka nežēlastībā nokļuvis kāds no izdevuma līdzstrādniekiem. Tas bija Mao «labā roka» Liņs Bjao, kurš bija uzrakstījis vadoņa «viedajai» filozofijai priekšvārdu. Drīz pēc tam Liņs Bjao bija spiests pārtraukt savu dzīvi šai saulē. Tā teikt, pazuda pēc Mao pavēles. Medijiem ar to bija skaidrs, ka notiek pārkārtošanās visaugstākajos varas ešelonos un pēc tam veikalos parādījās «Mazā Sarkanā» grāmatiņa jau ar cita politiskā favorīta priekšvārdu.

Loģiskā politika

Politikā tieši tāpat kā dzīvē eksistē loģiska un neloģiska domāšana un rīcība. Viena no šādiem loģiskiem politikas stūrakmeņiem ir etablēto, varas partiju gatavība uzticēt premjerministra pienākumu veikšanu attiecīgās partijas vadītājam. Tas liek partijām atbildīgi izvirzīt savus līderus un nepieļauj savtīgas un merkantilas manipulācijas politiskajā karjerā ar amatu katapultu. Tātad šajā – Latvijai tik kritiskajā situācijā, premjerministra pretendenti drīkstētu būt tikai un vienīgi esošo partiju vadītāji.

Šī loģika regulē un kontrolē politiķus un partijas.

Trešajai ielākajai Latvijas partijai (18,8%) Saeimā prezidents jau piedāvāja valdības veidošanu un tās vadītāja Solvita Āboltiņa no šī pienākuma atteicās. Tas nozīmē, ka Vienotībai vairs nav iespēju pretendēt uz šo amatu. Pašas Āboltiņas atrunas, ka viņai neesot pietiekoša kompetence «ekonomikas jautājumos» un ģimenes problēmas «ar bērniem» šo amatu uzņemoties, neiztur kritiku. Tas nozīmē, ka Vienotība ir izvēlējusies nepareizu, nepiemērotu cilvēku savas partijas vadīšanai, kas nespēj uzņemties elementārus politiskos pienākumus un ar «privāto egoismu» tagad aizšķērso vadošai partijai ceļu pie valdības veidošanas Latvijā. Skumji un tuvredzīgi, bet fakts.

Vienotība, pateicoties savai partijas vadītājai ir ārā no spēles.

Loģiski, ka rindā uz valdības veidotāja krēslu pašlaik stāv Nils Ušakovs – lielākās parlamenta etablētās partijas (28,3%) vadītājs. Nav svarīgi cik «siltā vietā» Nils Ušakovs Rīgā pašlaik ir iekārtojies. Politikas veselīgā loģika tagad pieprasa, lai prezidents šo amatu piedāvā tieši viņam kā Saskaņas Centra vadītājām. Solvita Āboltiņa ar savu klīrēšanos šo iespēju Ušakovam tagad ir nodrošinājusi. Paredzot, ka Ušakovs arī mēģinās klīrēties un piedāvāt savā vietā dublieri, bumba ceļo tālāk pie nākamās – otras lielākās Latvijas politiskās partijas, kas saucas «Zatlera reformu partija» (20,8%) un pēc tam pie Nacionālās apvienības, pateicoties pērno vēlēšanu rādītājiem – 13,8%. Tikai pašā saraksta apakšā ir hiperkatīvā Zaļo Zemnieku Savienība (12,1%), kuru faktiski pārvalda Ventspils ieliktenis Augusts Brigmanis. Nav grūti paredzēt, ka arī šai partijai formālais vadītājs turpinās klīrēšanās tradīciju un līdz ar to izslēgs savu partiju no valdības veidotāju štata un vienīgi šāda situācijā prezidents var sākt meklēt valdības veidotāju no ārpuspartiju zonas.

Tikai tad.

Tāpēc, ka mūsu politiskajā elitē neievēro šo ļoti vienkāršo loģiku – ja reiz uzņemies būt par partijas vadītāju, tad nāksies uzņemties arī valdības vadītāja funkcijas.

Loģiski vienkārši un nežēlīgi praktiski.

Taču var, protams, dzīt ar datoru naglu sienā vai censties iekurt ugunskuru ar centrālapkures radiatoru. Atsakoties no loģiskās loģikas visur (arī politikā) iestājas neloģisma purvs, kas paver ceļu manipulācijai, melīgiem politiskās akrobātikas trikiem un kremļaloģijai kā visideālākajai komunikācijā ar sabiedrību.

Tagad, kad Latvijas politiskajā ikdienā ir iestājies kremļoloģijas periods, pastāv bažas, ka krīze padziļināsies.

Prezidents mētājas ar dažādiem premjera amata kandidātiem, kas stāv tik pat tālu no politiskajām atbildības zonām kā cūka no astronomijas.

Lēmumu pieņēmēji tikmēr ir noslēpušies Latvijas «kremlī» un prese katru otro dienu parādās «minējumi» par nākamā premjera amata kandidāta aprisēm.

PSRS laikos rūdītais Andris Bērziņš ar lielu entuziasmu uzsācis savas «lapsu spēles», deklarējot, ka viņam vismīļākais ir bijis iepriekšējais Latvijas parlaments (tas pats, kuru tauta referenduma rezultātā nolēma novākt no politiskās skatuves). Ar šo mūsu valsts prezidents skaidri un gaiši pasaka, ka viņš nevadīs šo valsti izejot no tautas ievēlētajiem politiķiem, bet aizstās tos ar personām no malas, kas viņam pašam patīk vislabāk.

Ir izveidojusies paradoksāla situācija – mūsu prezidents nav tautas vēlēts, bet viņš anulē tautas ievēlētos politiķus. Nesekojot normālas politiskās loģikas principiem.

Kādi būs Andra Bērziņa kremļaloģijas rezultāti?

Tie būs tradicionālie – vēlētāji nākamajās vēlēšanās dos priekšroku atkal jaunām partijām. Vienkārši tāpēc, ka pašreizējās varas partijas neuzņemas savus pienākumus un neattaisno vēlētāju cerības.

Vainīgie ir arī esošo lielo varas partiju vadītāji, kas ar savu bezatbildīgo rīcību (Āboltiņai ir ērtāk vadīt partiju un cerēt uz amatiem Briselē, Ušakovam ir silti un jauki Rīgas Domē, Zatlers vairs nevēlas savu partiju vadīt un dublieris nav pārliecinošs) bruģē ceļu jauniem spēlētājiem uz Latvijas politiskās skatuves.

Uz sliekšņa jau kārpās trīs balti zirgi ar «buldozeru», «helikoptera pilotu» un «ģībēju» seglos.

Cerams, ka parādīsies arī citi politiskie grupējumi, kas būs cienīgāki un cerīgāki ar esošajām vecajām politiskajām dekorācijām, kas katru reizi parādās pārkrāsotas jaunā noformējumā. Citādi atkal nebūs par ko vēlēt!

Kā parasti.

Tāda šobrīd izskatās Latvijas politiskā ikdienā A.Bērziņa kremļaloģijas gaismā.

Patumšā gaismā.

1 – Saliktenis, sastāv no divām daļām: celma «Kremlis» un izskaņas «loģija» . To izmanto daudzās valodās: Kreml-Astrologie (vācu), Kremloloogia (igauņu), Kremlinology (angļu), Kremlinologia (spāņu).

 

Vēlreiz par prezidenta Bērziņa pirmo runu pirms diviem gadiem.

2013. gada 21. maijā

TVNET Berzins Ostrovskis

Prezidents Bērziņš atkal sakompromitējis Latviju.

Šodien karstākais Latvijas mediju raksts Prezidents Bērziņš: Turkmenistānā cilvēki ir brīvi, jo brīvi pārvietojas starp kalniem un jūru, kura autors ir TVNet komentētajs Toms Ostrovskis, mums parādīja, ka karalis ( Latvijas prezidents Bērziņš) ir kails un, ka pirms diviem gadiem Lembergs ar savām kabatas partijām un ar Saskaņas Centru mums iesmērēja lielāko no visiem  šim postenim pieejamajiem idiotiem (kā analoģiskas izvēles mēdza dēvēt ekspolitiķis Šķēle).

Prezidenta pirmo runu 2011. gada vasarā man lūdza komentēt LTV. Toreiz jau bija redzams, ko mēs varam sagaidīt no “prezidenta Bērziņa”.

Papildinformācija: Pārdomas par mūsu brīvību pirms 4. maija: Prezidenta Bērziņa ārpolitika ir paraugs, kā kaviāra dēļ tiek upurētas Eiropas vērtības

Kamielis savu kupri neredz

Varas runas televīzijā. Pienākums vai izvairīšanās.

2011.  gada 9. novembrī

Vakar jaunais Latvijas prezidents publiski paziņoja ko atkal nedarīs.

Neskandēs runas Ziemassvētku vakarā un Vecgada vakarā televīzijas ekrānā.

Viņa apņemšanās ”vairs neteikt runas” pierastajos televīzijas ētera laikos ir saprotama. Andris Bērziņš nespēj veikt šo Prezidenta pienākumu. To varēja konstatēt jau agrāk (noklausoties viņa iepriekšējās publiskās uzstāšanās).

Pārcelšanās uz janvāra sākumu ir veiksmīga izvairīšanās no lielas auditorijas.

PR manevrs, tātad.

Nepatīkamā nots šajā paziņojumā ir cita.

Fakts, ka mūsu prezidents cenšas izvairīties no kārtējā sava pienākuma.

Viņš ir savulaik atcēlis savu inagurācijas balli, mēģina atteikties no valsts Prezidenta Jūrmalas īpašuma – reprezentācijas nama Dubultos un tagad mēģina izsprukt no nākamā Prezidenta pienākuma – teikt tautai svarīgas runas.

Rodas iespaids, ka viņš ir ticis pie amata, bet pats netiek ar to galā.

Uz cilvēkiem, kas īsti nesaprot Valsts Prezidenta pienākumus,  šis PR nostrādā. Radot pieticības efektu.

Taču būtībā tā ir slēpšanās no pienākumiem kas jāpadara.

Nogrūžot malā būtisko un pievēršoties sekundāriem darbiem.

Nomainot akcentus.

Diemžēl.

Kāpēc tā noticis?

Šķiet, ka tronis karalim ir par augstu.

Tas, ka viduvējas personības politiskajā hierarhijā tiek uz augšu visstraujāk nav noslēpums.

To zina visi arī Latvijā.

Pēc PSRS sabrukuma (kad visi skaitījās līdzvērtīgi, vismaz teorētiski!) ir radies priekšstats, ka ”visi var”! Tāpēc Prezidenta amats daudziem Latvijas cilvēkiem ”ar svaru” joprojām ir un paliek klusais sapnis.

Par to varējām pārliecināties visu pavasari.

Kuluāros pavīdēja neskaitāmas kandidatūras, kas uzstatīja sevi ”par labu esam” šim valsts augstākajām amatam.

Ja nauda ir iegūta, amati arī bijuši un sirds kāro ko seksīgāku, tad var mērķēt uz Prezidenta Pili Rīgā.

Izrādās, ka kuluāru manevri/nauda/sakari un manipulācija palīdz arī šajā gadījumā un košas zvaigznes vietā esam ieguvuši savā pilī pelēku radījumu ar kroni galvā.

Jā, prezidenta postenī ir vajadzīga harizmatiska zvaigzne.

Kas labi izskatās, ir koša, spoža, tautā iemīlēta.

Par daudz prasīts?

Nē, nav pieprasīts neiespējamais. Mums ir tādi cilvēki.

Prezidenta amats ir ļoti tuvu mācītāja, skolotāja darbam.

Viņam vai viņai jāprot runāt ar tautu un pārstāvēt tautu.

Politiku un ekonomiku vada valdība, parlaments un institūcijas.

Mūsu Andris Bērziņš, nosēžoties Rīgas Pils tronī, visu laiku cenšas nomainīt sava jaunā amata akcentus. Nostumjot malā būtisko un izgaismojot nebūtisko.

Piemērojot amatu sev.

Nevis pats piemērojoties amatam.

Jā, man ir bažas par to kas notiks tālāk.

Attiekšanās no balles Latviju nesagraus, bet viņa nespēja nodarboties ar valsts PR ir nopietns trieciens mūsu valsts prestižam.

Prezidentam ir jāreprezentē valsts un nevis jārisina ekonomiskas problēmas (to vajadzēja darīt savā komisijā parlamentā, kuras vadītājs viņš bija).

Šajā  amatā jārēķinās ar citiem pienākumiem.

Tos Andrim Bērziņam būtu jāiemācās.

Pagaidām mani vairāk uztrauc viņa nespēja reprezentēt Latviju, par ko liecina mēģinājums attiekties no Prezidenta Rezidences Jūrmalā.

Naiviem cilvēkiem šis solis varbūt izskatās pēc pieticības vai Bērziņa privātās bagātības manifestācijas. Būtībā tā ir bēgšana no pienākuma, kas jāveic Valsts Prezidentam – Valsts interesēs.

Valsts Prezidenta Rezidence ir darba vieta.

Tieši tāda pati kā rakstāmgalds, virpa vai dators.

Patiešām nevēlos, lai Andris Bērziņš pieņem ASV prezidentu Obamu savās privātajās guļbaļķu izbās. Tas nav pieļaujams.

Viņam jāpārstāv mūsu valsts normāli iekārtotās, gaumīgās telpās, kas atbilst protokolam.

Starp citu – kurš uzrauga vai viņš ievēro sava amata noteikumus?

Laikam neviens.

Atliek appelēt pie viņa štāba cilvēkiem, cerot, ka viņi mācēs noregulēt šo problēmu.

Andris Bērziņš reprezentē Valsti un nevis sevi.

Lūdzu, pamēģiniet viņam to paskaidrot.

Atgriežoties pie svētvakara runām.

Jā, tās ir tagad ļoti vajadzīgas.

Parasti karalis vai Prezidents runā tad, kad valstij iet grūti vai ir iestājusies kritiska situācija.

Mums šis brīdis ir klāt.

Kādam citam būs jāpadara šis Prezidenta darbs.

Kurš to varētu paveikt?

Ko īsti nofilmēja TV3? Oligarhu partija jau draud medijiem.

2011. gada 3. jūnijā

Telekompānijas TV3 nofilmētā saruna starp vienas oligarhu partijas – Zemnieku partijas deputātu Aivaru Dronku un jaunievēlēto Latvijas prezidentu Andri Bērziņu ir viela nopietnām pārdomām.

Tajā ir runa par iespējamo balsu pirkšanu. Ja šis materiāls izrādīsies tieši ”par to pašu” un noskaidrosies, ka runa ir bijusi par balsu pirkšanu, tad ir pamats prezidenta vēlēšanu rezultātu anulēšanai. Links uz video: http://www.tv3play.lv/play/248371  un http://www.failiem.lv/down.php?i=jctifc&n=tv3z.avi

Tas ir ļoti nopietni.

Diemžēl.

Demokrātiskā valstī šāds nofilmēts dokuments satrauktu sabiedrību un, protams, arī valsts drošības sargus. Šajā gadījumā arī SAB.

Taču tas notiktu pretējā virzienā, nekā šodien medijos uzsver viena no iesaistītajām personām – Aivars Dronka. Viņam liekas, ka televīzijas operators filmējot kuluāru sarunas ir veicis ko ”pretlikumīgu” un ar ”šo ir apdraudēts viņa un prezidenta gods ”. Viņš apsverot ” iespēju vērsties Satversmes aizsardzības birojā (SAB), jo tā ir vēršanās pret valsts prezidentu un apdraudējums valsts drošībai,” atklāj medijiem ZZS deputāts. “Esmu 7 mēnešus nostrādājis Saeimā un ar Rasnaču neesmu ne ticies, ne runājis, mēs pat vienās komisijās nestrādājam,” pauž A. Dronka.

No malas raugoties izskatās pavisam citādi. Sižeta dialoga lingvistiska analīze* varētu liecināt, ka runa atgādina tieši par to, par ko abas iesaistītās personas tiek turētas aizdomās – par vēlēšanu iznākuma apzinātu manipulēšanu.

Tā izskatās no malas.

Kā ir patiesībā?

Mūsu aizdomas varētu izkliedēt paša Andra Bērziņa atklāta izskaidrošanās ar medijiem un sabiedrību par šo jautājumu.

Taču to viņš, šķiet, neprot vai nevēlas izdarīt.

Tāpēc aizdomas par deputātu korumpētību un nepieciešamo balsu menedžēšanu prezidenta vēlēšanu laikā -paliek.

Pēc zemnieku deputāta domām ar šo TV3 sižetu ”ir apdraudēts viņa un prezidenta gods”, ir ” apdraudēta valsts drošība”  un kā izrādās tiek aicināts SAB aiztāvēt mūsu varas amatpersonu godu.

Tā ir?

Vai SAB iesaistīsies arī Lemberga aizstāvēšanā pret britu tiesām?

Vai SAB – balstīs poliskās un ekonomiskās valsts varas spiedienu pret tautu?

Ir jau bijušas izgāšanās pa šo līniju, īpaši ” lata devalvācijas” absurdās vajāšanas sakarībā.

Ceru, ka šoreiz SAB reaģēs tautas nevis varas interesēs.

Paradoksāls ir deputāta domu gājiens. Viņam liekas, ka valsts drošību aizskar godīgs mediju darbs. Deputātu luncināšanās atmaskojumi.

Oligarhu mahinācijas mūsu valstij un tautai iznaksā dārgi. Morāli un ekonomiski.

Tāpēc gaidīsim mūsu tiesībsargu aktivitātes šī ieraksta analīzē un patiesības noskaidrošanā.

Ja nofilmētais izrādīsies ”balsu pirkšana” , tad mums būs jāgaida uz jauna prezidenta vēlēšanām un arī šie – ”balsu menedžētāji”  būs spiesti stāties tiesas priekšā un atbildēt par varas korupciju.

Tas ir ļoti nopietni, jo iedragā sabiedrības ticību saviem augstākajām reprezentantiem.

Cieņa nenāk kopā ar amata krēslu.

Prezidenta tronis pats par sevi nepiešķir sēdētājam cieņas gloriju.

Manā attieksmē pret Andri Bērziņu nekas nav mainījis kopš brīža, kad 53 deputāti nobalsoja par viņu kā prezdentu.

Cieņa pieder cilvēkam nevis tronim.

Tāpēc neklanīsimies amatiem, augstiem krēsliem, troņiem un nesauksim amatu ieņēmējus par ”ekselencēm”.

Feodālisma laiki ir garām.

Cerēsim, ka šī patiesība tiks noskaidrota.

Nopietni un pamatīgi.

Pagaidām jaunais prezidents neprot sarunāties ar medijiem. Neprot paskaidrot un argumentēt.

Pagaidām mums ir jau bijuši daudzi ”balsu pirkšanas gadījumi” Latvijas politiskās ikdienas praksē un nav iemesla ”ticēt” Rasnačam vai Droikam, ka šoreiz ir bijis ”pavisam citādi”,  lai gan oligarhi joprojām valda saeimā.

Bumbiņa tagad ir tiesībsargu pusē.

Gaidīsim rezultātus un cerēsim, ka jaunais prezidents neizrādīsies ”balsu pircēju”  savtīgs menedžētājs.

Galvenais, lai bezkaislīga patiesība nāk gaismā.

*Ir tāds jēdziens kā lingvistikā analīze ko plaši izmanto tiesās, karadarbības un citos gadījumos un ir daudz valodu pakalpojumu ekspertu un firmu, kas ar to nodarbojas. Piemēram, viena no  pasaulē lielākajām  tulkošanas un valodu pakalpojumu firmām ASV savu miljardu apgrozījumu uztaisa uz lingvistikās analīzes  pakalpojumu pamata, ko tā sniedz  militārajam un tieslietu resoriem. Valodu var analizēt no fonētiskā, sintaktiskā, semantiskā, pragmatiskā un citiem aspektiem.

Labs lingvists no  TV3 fiksētās abu kungu sarunas un citiem viņu skaņu ierakstiem var pietiekoši labi noteikt, no kurienes viņi Latvijā nāk, kāds ir izglītības un intelekta utt. līmenis, kādā sociālā, kriminālā utml. vidē apgrozās, ko viņu lietotie vārdi šajā konkrētajā situācijā un kontekstā varētu nozīmēt utt.  

Saeimai izdevās mums iesmērēt prezidentu. Cepuri nost oligarhu priekšā! 1: 0 viņu labā.

2011.gada 2. jūnijā

”Sašķeltā Latvija izvēlas sev prezidentu”, – šodien notikumus Rīgā komentē zviedru TT.

Neprecīzi, bet fakts. Ārzemnieki neiedziļinās niansē, ka mums nav tautas vēlēta prezidenta. Viņi neko nezina par tautas konfliktu ar Saeimu.

Prezidentu vēl tauta.

Latvieši (tātad) dod priekšroku savam luksusa pensionāram prezidenta krēslā.

”Veco komunistu ievēlējat gan!” – ar ironiju balsī tikko telefoniski man pārjautāja zviedru žurnālisti, kas pasteidzās uzzināt ko vairāk par ” veco laiku cilvēku” Latvijas prezidenta krēslā.

Nav grūti prognozēt kā komentāru plūsma ārzemēs attīstīsies tālāk. ” Latvija pagriežas atpakaļ”, ” nostaļģija pēc PSRS” utt.

Andris Bērziņš ir liecība šim procesam.

Latvija pagriežas atpakaļ.

Jā, tā laikam ir, ka padomju laika rūdījums ņem virsroku.

Bērziņa ekonomista un tautsaimnieka kompetence var sajūsmināt tikai cilvēkus, kas īsti nesaprot, ar ko nodarbojas valsts prezidents. Demokrātiskajās valstīs prezidents un ministrs ar savām zināšanām faktiski pat nedrīkst jaukties nozares darbā.

Piemēram, zviedriem, ir formulējums, kas saucas ”ministra stūrēšana”, kas nozīmē nepieļaujamu augstākās amatpersonas iejaukšanos nozares darbā.

Diktatūru, tātad.

Bērziņš nedrīkst jaukties Latvijas ekonomikas un tautsamniecības stūrēšanā. Prezidents šādi rīkoties nedrīkst. Šim nolūkam ir ministrijas un Saeimas atbildīgās komisijas.

Prezidenta dimensija ir humanitārā.

Tieši šajā virzienā jaunais prezidents izskatās ļoti nepārliecinošs.

Pēc viņa pirmās preses konferences un kašķīgajām atbildēm žurnālistiem rodas iespaids, ka Latvijas jaunais prezidents īsti nesaprot, ko ir uzņēmies.

Nolūkojoties televīzijas ekrānā viņa niknajās replikas radās iespaids, ka mūsu jaunais vadonis vairāk atgādina Putinu, nevis normālas demokrātijas līderi.

Latvijas prezidenta nosodītā saeima ir iesmērējusi mums intelektuālu nulli prezidenta krēslā.

Aiz muguras nepārprotami rosās oligarhi.

Serve ir izdevusies.

Oligarhi ir uzvarējuši.

Nākamos 4 gadus mūs gaida daudz nepatīkamu pārsteigumu.

Andra Bērziņa stāšanās Latvijas visaugstākajā amatā ir ūdens ledus vezums, kas uzgāzies virsū mūsu Ceriņu revolūcijai.

”Viņam’ un ”viņiem”  tādu revolūciju nevajag.

Tāpēc ziedoša ceriņkrūma vietā tagad rēgojas slapja kaudze.

Cerams, ka mēs to atcerēsimies nākamā referenduma laikā un izvēloties nākamos Latvijas parlamenta deputātus.

Cerams, ka tauta nevēlēs tos, kas šodien izvēlējās Bērziņu un ledus vezumu ceriņkrūma vietā.

Gan jau mēs savus varoņus uzzināsim.

🙂

PS. Jauno prezidentu es kritizēju pirms nedēļas par intektuālā kapitāla trūkumu. Savā runā saeimā pēc ievēlēšanas Berziņa kungs centās šo vārdu  in-te-lek-tu-āls izrunāt, taču tas viņam  neizdevās.  Ar šo jomu viņam tiešām ies grūti 🙂

Un vēl: tagad mums kļuva skaidrs, ka saeimā, bez Zaļiem zemniekiem un PLL ir vēl viena oligarhu kontrolēta partija. Un tā ir Saskaņas centrs. Ceru, ka vēlētāji to ņems vērā rudenī, kad gribēs izmēzt parlamentu no oligarhu partijām!