2011. gada 25. maijs

Vakar, runājot par politiķu ēnu spēlēm ap Latvijas prezidenta krēslu, nonācām pie secinājuma, ka vislabākais būtu nosēdināt atpakaļ tronī ”mammu” – VVF.

”Tā būtu vislabāk”, – secināja frizieris Gunārs pusdienlaikā.

”Tas būtu vispareizāk”, – atzina arī Maija.

” Patiešām – justos visforšāk, ja viņa ierastos”, – pašā vakara secināja students Toms. Pārējie piebalsoja. Bija jau vēls, studenti noguruši, taču tēma arī pēc 21.00 bija aktuāla visiem.

Paralēli internets piegādā ziņas par notikumu attīstību Latvijas politiskajos gaiteņos, kas sāk atgādināts Kafkas dramaturģiju.

Pats fenomenālākais, ka ”tautas kalpi” Latvijā dzīvo atrauti no tautas un sabiedrības.

100% ignorējot maģisko publiskās domas noskaņojumu.

Zviedri teiktu, ka latviešu politiķi dzīvo burbulī.

Balonā, kas izolēts no ārpasaules.

Tajā galīgi nav dzirdams un redzams nekas, kas notiek uz zemes.

Latvijas politiķi un deputāti pašlaik uzturas paštaisītā, hermētiskā kapsulā, kosmiskā raķetē, kas kustās izplatījumā neprogozējamā virzienā.

Shēmotājiem var arī neizdoties dubultās rokādes un solītā ”trusīšu” izcelšana no cilindriem vēlēšanu otrajā vai trešajā kārtā.

Baumo, ka politiskajiem stūrmaņiem esot pilnas piedurknes ar rezerves prezidenta amata kandidatiem.

Tā runā. Runāt jau var, taču var neiznākt kā cerēts.

Tauta (sabiedrība Latvijā) vairs nav tik pasīva kā agrāk.

Tas nozīmē, ka demokratizācija ir nesusi rezultātus.

Mēs vairs nevēlamies Zvērudārzā piedzimušu ”kaķi maisā” ar himnu fonā.

Ārzemju publiskā doma pašlaik ironiski seko notiekošajam Rīgā.

Netrūkst norišu, kas uzjautrina vairāk nekā anekdotes.

Piemēram –  kādas Latvijas pilsētas mēram liekas, ka ”Zatlers ir stiprāks ārpolitikā un Bērziņš tautsaimniecībā”, taču reālie fakti liecina, ka nedz pirmais nedz otrais apgalvojums neatbilst patiesībai.

Sērkociņš guļot kārbiņa nav ugunskura autors.

Tik vienkārši tas ir.

🙂