Pelnrušķītes izredzes kļūt par Latvijas Prezidenti jeb ko mēs gribam?

2015.gada 19.aprīlis

Ričards IISkaistuma konkursa pirmā kārta ir iedarbināta. Partijas palēnām (bet apņēmīgi) piedāvā savus ”pušķus” valsts prezidenta amatam, izejot no izdevīguma un savas partijas interesēm. To skaitā neizteiksmīgais jurists Gunārs Kūtris (partija «No sirds Latvijai»,) padomjlaiku kolhoza priekšēdētāju atgādinošais Jānis Dūklavs, anti-harizmātiskais Uldis Augulis un vēl daži citi, kas nespīd un neaizrauj. Neviens no viņiem, protams, nav Pelnrušķīte un ballē princi=sabiedrību nesavaldzinās. Tas ir skaidrs jau tagad – 2015. gada aprīļa vidū.

Kas īsti notiek un ko gribam mēs? Kādas ir galvenās īpatnības, kas saskatāmas jau tagad šajā prezidenta izraudzīšanas riņķa dancī?

  • Sabiedrības salīdzinoši biezā slānī joprojām valda pietiekami liels pēckrīzes pesimisms un emigrēšanas tieksmes, kuru galvenais iemesls nav tikai merkantilas intereses, bet gan neticība valsts politiskās pārvaldes perspektīvai nākotnē. Nihilisms. Tā kā parlamenta vēlēšanās partijas nepiedāvā vēlētājiem pārliecinošus kandidātus un valsts administrācija vairumā gadījumu atgādina tos pašus Majakovska birokrātijas personāžus, kurus viņš (simts gadus atpakaļ) mēģināja patētiski aizslaucīt mēslainē, sabiedrības lielākajai daļai nav kam ticēt un nav personību, kuru idejām un aicinājumiem sekot. Tas nozīmē, ka Latvijas Saeima pašlaik atrodas ļoti nopietna pārbaudījuma priekšā – ir jāatrod Valsts prezidents, kas spēj veikt viņa amata pienākumus. Pēdējie divi – plaši pazīstamais ārsts Valdis Zatlers un anonīmais PSRS laika ”nomenklaturščiks” jeb TV remontētājs+ superpensionārs Andris Bērziņš bija 100% neatbilstoši šī amata apraksta pienākumu pildīšanai. Viņu iecelšana Latvijas prezidenta amatā ir nopietni kompromitējusi ”iecēlējus” – Latvijas parlamenta politiķus un liecina, ka šie ļaudis Jēkaba ielā nedomā valstiski pat šādā – mūsu sabiedrībai tik svarīgā brīdī.
  • Vairas Vīķes Freibergas iecelšana šajā amatā uzskatāma vairāk par esošās sistēmas pārpratumu, nevis likumsakarību, jo viņas kandidatūra tika izvirzīta brīdī, kad 50:50 mačā nespēja uzvarēt nedz Raimonds Pauls nedz Valdis Birkavs. Notes puļķis tika atvests pie rokas, (negaidīti) un vēlāk izrādījās trumpja dūzis valsts ārpolitiskajā arēnā.

  • Lielākais pēdējo divu Latvijas prezidentu izraudzīšanas un eksistēšanas klupšanas akmens ir bijusi nespēja saprast, kas īsti šajā amatā ir jādara. Zatlers un Bērziņš atgādināja bundziniekus simfoniskajā orķestrī, kas sit pionieru bungas pirmo vijoļu vietā. Protams, ka var uzsmaidīt un piebilst, ka ”laikam neeksistē šī amata pienākumu apraksts”. Taču normālam vērotājam uzreiz saskatāms PSRS laika efekts, kad ikviens mežsargs varēja brīvi ieņemt ”štata vietu uz kuģa” un strādāt, saņemot lielu algu par darbu, kas nevienam nav vajadzīgs, joprojām ir spēkā. Šī postsovjetiskā pieredze šodien traucē daudzās Latvijas jomās, kurās vadošos amatus turpina ieņemt ”uzticami savējie”, kuri vienkārši neprot paveikt darbu, kuru ir uzņēmušies. Latvijas prezidenta amats nav izņēmums. Tāpēc diskusijās medijos, manuprāt, būtu vairāk jārunā par to, kas īsti jādara Prezidentam un kurš no piedāvātajiem kandidātiem šos pienākumus spēj vai nespēj veikt. Pretējā gadījumā iznāk tā kā šodien, kad šim amatam tiek izraudzītas personas pēc ”pelnrušķes” principa – patīk vai nepatīk. Lai gan vajadzētu meklēt ”trešo tēva dēlu” (meitu), kas spēj uzvarēt trīs pūķus un atbrīvot zemi no posta.

  • Nevēlos tagad uzskaitīt visus Prezidenta pienākumus, taču viens ir pats galvenais – šim cilvēkam (+ viņa ģimenei) ir jābūt intelektuālim, kas spēj saprasties ar savu tautu (prot sabiedrību uzrunāt, nomierināt, iedrošināt) un spēj demonstrēt ārpasaulei Latvijas pozitīvo, spraigo, gaišo, radošo un enerģētisko auru (jābūt sociāli kompetentam, jāpārzina svešvalodas un jārealizē publisko attiecību darbs visu diennakti). Jā, šim cilvēkam ir no jauna ”jāievācas” atpakaļ Jūrmalas vasarnīcā, kur katru vakaru jāplāno sarunas ar vajadzīgajiem, ietekmīgajiem cilvēkiem Latvijas labā, nevis jāslaistās pa savām bezgaumīgajām ”Kājiņām”, tēlojot valsts naudas taupīšanu. Viņa sievai (vīram) ir jāatsakās no savas profesionālās karjeras un jākalpo valsts interesēm, tā kā to pieprasa protokols. Un tā tālāk. Vai turpināt pienākumu uzskaitīšanu? Domāju, ka nav vajadzības to darīt. Jūs saprotat ko es ar to domāju – Valsts prezidenta darbs ir ļoti smags, grūts un atbildīgs. Andris Bērziņš šo darbu nedarīja atbildīgi, jeb precīzāk sakot – piekārtoja amata pienākumus savam slinkumam = bezatbildībai, t.i., ”strādāja” tikai to ko gribēja un nevis ko ko vajadzēja darīt.

Būtu vajadzīgs gudrs cilvēks. 🙂 Diemžēl Latvijas mediji (pēc neatkarības atjaunošanas) ”gudro cilvēku” statusa intensīvi (jau 25 gadus) bīda tikai un vienīgi mācītājus. Izskatās, ka mūsu universitātēs un zinātniskajos centros nav intelektuāļu un verbāli apdāvinātu cilvēku, kas spētu un varētu dot garīgu pienesumu publiskajā telpā. Protams, ka viņi ir. Taču tā šoreiz ir mediju problēma, jo audimata vārdā viņiem ir vajadzīgi ”dežūrrunātāji” : politologi, sociologi, seksologi un dejotāji ar zvaigzni. Visu laiku vieni un tie paši. Latvijas intelektuālās kapacitātes demonstrēšanai presei, radio un TV neatliek laika. Iznāk, ka citām tautām ir viedi filozofi, gudri humanitāro zinātņu profesori, asprātīgi mākslinieki un paradoksu analītiķi, bet mums nav. ”Ja neesi TV, tad tu neesi vispār”, – saka profesora Pjērs Burdjē un, spriežot no Latvijas ekrāniem, tas ir tieši mūsu gadījums. Tā kā nevainosim Prezidenta kandidātu deficītā tikai saeimas partijas. Paraudzīsimies nosodoši un kritiski uz medijiem arī.

  • Skaidrs ir viens, ka atbildīgs un atbilstošs cilvēks uz šo ”skaistuma konkursu” nepieteiksies. Tikai avantūrists. Tieši tāpat kā uz citiem augstajiem valsts amatiem, kuriem izsludina konkursus. Man šķiet, ka šī amata pretendentam būtu jābūt ar pieredzi dzīvošanā (praksē) ārzemēs. Latvijas prezidents šodien nevar veikt savus pienākumus Rīgas pilī, ja viņam/viņai nav izpratnes par rietumu demokrātiju. Krievu valodu šāds cilvēks var arī nemācēt, jo tā nav starptautiskas saziņas valoda un tiek pieprasīta ārzemēs (ārpus Krievijas) tikai pie mums LV darba tirgū 🙂 Nekur citur. Vairas Vīķes Freibergas pieredze to pierāda – viņa pārzināja vairākas svešvalodas, izņemot krievu. A.Bērziņa ”ņemšanās” pa post-PSRS zonu vairāk atgādināja nostalģiskas atmiņas nevis pārdomātu valsts stratēģiju. Latvija nav un nekad nebūs ”Krievijas tilts uz Rietumiem”. Tāpēc nekādā ziņā nevajadzētu turpināt iesākto ”kolhozu priekšsēdētāju” izraudzīšanas praksi, kuru piekopj ”superventspilnieks” ar savu ”zemnieksvītu”. Diemžēl, vēl kādu laiciņu viņi terorizēs mūs ar savām mehāniskajām vārnām un piepūšamajiem politiskajiem drakoniem, kas stiprā vējā klaigā megafonos.

Ko tad mēs paši īsti gribam?

Mēs vēlamies prezidentu ”kuru ieraugot TV ekrānos aiz kauna nav jālien zem gultas” (studente, Ilva).

”Tādu, kas prot runāt ar tautu” (studente Zane)

”Tādu, kas nav muļķis un blēdis” (students Aivars)

Tik vien mums vajag. Vai tas ir daudz?

Grūstīšanās ap Latvijas troni. Latvijas prezidenta manipulētāji 2011.

2011. gada 25. maijs

Vakar, runājot par politiķu ēnu spēlēm ap Latvijas prezidenta krēslu, nonācām pie secinājuma, ka vislabākais būtu nosēdināt atpakaļ tronī ”mammu” – VVF.

”Tā būtu vislabāk”, – secināja frizieris Gunārs pusdienlaikā.

”Tas būtu vispareizāk”, – atzina arī Maija.

” Patiešām – justos visforšāk, ja viņa ierastos”, – pašā vakara secināja students Toms. Pārējie piebalsoja. Bija jau vēls, studenti noguruši, taču tēma arī pēc 21.00 bija aktuāla visiem.

Paralēli internets piegādā ziņas par notikumu attīstību Latvijas politiskajos gaiteņos, kas sāk atgādināts Kafkas dramaturģiju.

Pats fenomenālākais, ka ”tautas kalpi” Latvijā dzīvo atrauti no tautas un sabiedrības.

100% ignorējot maģisko publiskās domas noskaņojumu.

Zviedri teiktu, ka latviešu politiķi dzīvo burbulī.

Balonā, kas izolēts no ārpasaules.

Tajā galīgi nav dzirdams un redzams nekas, kas notiek uz zemes.

Latvijas politiķi un deputāti pašlaik uzturas paštaisītā, hermētiskā kapsulā, kosmiskā raķetē, kas kustās izplatījumā neprogozējamā virzienā.

Shēmotājiem var arī neizdoties dubultās rokādes un solītā ”trusīšu” izcelšana no cilindriem vēlēšanu otrajā vai trešajā kārtā.

Baumo, ka politiskajiem stūrmaņiem esot pilnas piedurknes ar rezerves prezidenta amata kandidatiem.

Tā runā. Runāt jau var, taču var neiznākt kā cerēts.

Tauta (sabiedrība Latvijā) vairs nav tik pasīva kā agrāk.

Tas nozīmē, ka demokratizācija ir nesusi rezultātus.

Mēs vairs nevēlamies Zvērudārzā piedzimušu ”kaķi maisā” ar himnu fonā.

Ārzemju publiskā doma pašlaik ironiski seko notiekošajam Rīgā.

Netrūkst norišu, kas uzjautrina vairāk nekā anekdotes.

Piemēram –  kādas Latvijas pilsētas mēram liekas, ka ”Zatlers ir stiprāks ārpolitikā un Bērziņš tautsaimniecībā”, taču reālie fakti liecina, ka nedz pirmais nedz otrais apgalvojums neatbilst patiesībai.

Sērkociņš guļot kārbiņa nav ugunskura autors.

Tik vienkārši tas ir.

🙂

Vaira Vīķe Freiberga ir sniegusi interviju Playboy. Tūlīt mēs lasīsim viņas intervijas Princesē un Žirafē?

Foto: ww.robert-schuman.org

2011.g. 8. aprīlis.

Sākusies izšķirošā cīņa par Latvijas prezidenta krēslu. Rindā pie Rīgas pils drūzmējas  vesela plejāde pazīstamu un nepazīstamu cilvēku, kas visi vārdos liedzas, ka stāvētu rindā uz prezidenta amatu, taču izturēšanās liecina par ko citu. Viņu skaitā izrādās arī eksprezidente Vaira Vīķe Freiberga.  

Freibergas kundze bija spilgta, intelektuāla un harizmātiska prezidente, kuru respektē pasaulē un Latvijai viņa kaunu nedarītu.

 Taču man kā mediju pētniecei jautrību izraisīja fakts, ka eksprezidente tikko ir sniegusi interviju nekam citam kā  „gaumīgas erotikas žurnālam Playboy”(kā savu izdevumu sauc tā dibinātājs Hjū Hefners).   

 Kā liecina lasītāju komentāri Latvijas interneta portālos, kur apspriež šo faktu, lasītāji arī nespēj novaldīt smieklus, jautājot, vai žurnālā ir arī eksprezidentes erotiski fotoattēli:)

Vai varat iedomāties, kā uz šī vāka izskatītos eksprezidente? Foto: http://www.princese.lv

Tagad noteikti nebrīnīsimies, ja Vaira Vīķe Freiberga un varbūt arī citi prezidenta kandidāti sniegs intervijas arī žurnālos Princese un Žirafe*.

 Izrādās, ka cīņā par prezidenta krēslu visi mediji ir labi.

 * žurnāli, kas tāpat kā Playboy arī sevi dēvē par erotiskiem izdevumiem. Taču pasaulē visus šos žurnālus klasificē kā pornogrāfiskus. Vairāk lasīt kaut vai te: http://en.wikipedia.org/wiki/Pornographic_magazine

Papildu saite par šo pašu tēmu: http://www.diena.lv/lat/politics/hot/vike-freiberga-butu-gribejusi-abreni-paturet-tacu-tas-nebija-iespejams?=&comments=1#comments