Mediju meli, psiholoģiskais karš un mēs

Sadama Huseīna gāšanaPaļāvība ir demokrātijas atslēga. Mums visiem gribas ticēt tam, ko raksta mediji, ziņo televīzija, radio vai interneta portāli. Brīdī kad televizora vai datora ekrāns sāk melot, publiskā domā sašķobās kā laiva, kurai nolauzts ķīlis.

Mediji nedrīkst melot, jo ar mediju meliem ir tāpat kā ar sirdsapziņu. Ja sākumā tā runā, tad pie nākamajiem un aiznākošajiem meliem jūsu sirdsapziņa apklust un beidz funkcionēt mūsos kā dabiskais morāles indikators. Uzminot kāju savai sirdsapziņai un apklusinot to cilvēks iekšēji sapūst.

Tāpat ir ar medijiem. Brīdī kad tie sāk melot vai nu pārpratuma, vai muļķības vai mārketinga aprēķina (klišķu) dēļ, mediji izirst no iekšpuses. Kādu laiku to audimats aug, jo publika tiek iemācīta gaidīt skandālus vai ”atmakskojumu maratonu”, taču gala galā sabiedriskā doma kļūst satramdīta, pesimistiska un apzināti pievēršas eiskepismam = bulvāru žurnāliem un romantiskajai literatūrai (aktuālo mediju vietā). Publika bēg. Tiešā un pārnestā nozīmē. Prom no ikdienas revolveržurnālistikas. Projām no Latvijas.

Tas nozīmē, ka paši mediji ir tie, kas ar savu rīcību panāk savas publikas faktu rezistenci un savas auditorijas bēgšanu projām no ikdienas sapņu un iedomu pasaulē. Tātad paši panākt auditorijas skaitļu kritumu kļūdainas stratēģijas dēļ. Šo, medijiem raksturīgo patiesības devalvēšanas procesu, var nosaukt arī par realitātes saindēšanu. Proti – lasītājiem, klausītājiem un skatītājiem pazeminās recepcijas spēja. Līdzīgi kā trokšņa apdullināts cilvēks arī mūsu mediju publika spēj uztvert vienīgi paceltu balsi, košu krāsu ilustrācijas, skaļus skandālus un nespēj/nejaudā iedziļināties problēmu būtībā.

Latvijas skandālmediju uzforsētais troksnis ap ”raudošajām meitenēm” ir viens no šādiem ”realitātes saindēšanas” piemēriem kad legālajā mediju vidē tika piedāvāti nepārbaudītas un melīgas insinuācijas kā ”pārbaudīti notikumi” un sabiedrība tos naski uzknābāja kā apriori patiesību. Parasti šajā dezinformācijas procesā tiek izmantots otrais dezinformācijas paņēmiens, kuru dēvē par apelāciju pie autoritātes (1) http://www.kasjauns.lv piemeklētie ”eksperti”, 2) TV3 raidījuma vadītāja, 3) LR Pēcpusdienas programmas vadītāji un citas medijos pazīstamas personības), kas deklarēja, ka ”tā tas ir” ”un viss”. Vēl vairāk – šis notikums liecina, ka mūsu Latvijas lasītājs/skatītājs/radioklausītājs ir viegli manipulējams, ja piedāvātās insinuācijas saskan ar publikas aizspriedumiem.

Salīdzinājumam piedāvāju līdzīgu gadījumu Skandināvijā

Skandāls sākās lokālā līmenī, tieši tāpat kā pie mums ”Budes trača” gadījumā – ar vienu dusmīga tēva ierakstu FB.

Šajā gadījumā tā bija publikācija kādā nenozīmīgā vācu lokālo ziņu portālā. Februārī tā informēja savu vācu lasītājus, ka Zviedrija  eksportēs 12 Archer tipa lielgabalus Ukrainas armijai. Šo artilēriju Ukrainas valdība izmantošot, lai cīnītos pret Austrumukrainas kaujiniekiem. Kā argumentu šim apgalvojumam vācu interneta medijs izmantoja zviedru aizsardzības ministra apsveikumu BAE System Bofors AB šefam par izdevīgu darījumu. Raksts beidzas ar secinājumu: ” tumši darījumi ir raksturīgs zviedru ieroču industrijas un aizsardzības ministru darba stils. Vai Pēters Hulkvists pēc šī darījuma paliks savā postenī, to rādīs laiks”. Kā savā grāmatā (Den dolda alliansen, Atlantis) norāda zviedru aizsardzības eksperts un žurnālists Mikaels Holmštroms (Mikael Holmström), vāciešu publicētā ziņa ir nepatiesa un ilustrācijā pievienotais ”apsveikums” samontēts, kurā ielīmēts ministra paraksts no pavisam cita dokumenta.

Kāpēc vācu lokālajam interneta portālam vajadzīgā šāda šķobīšanās? Tāpēc, ka kaut kur šie meliem jādod starta pozīcija. Ir vajadzīga neuzkrītošs tramplīns, lai tālāk to uzknābātu jau lielāki un ietekmīgāki mediji. Tieši tā arī notika. Pateicoties viltotajai ilustrācijai, šo materiālu sāka publicēt ietekmīgi rietumu mediji. Melīgā informācija sāka dzīvot internetā savu – autonomo dzīvi, kļūstot aizvien populārāka un aizlēkšojot pat līdz Wall Street Journal. Amerikāņi sāka interesēties kāpēc valsts, kas nav NATO dalībniece sūta savus ieročus pa taisno uz fronti?

Tikmēr Stokholmā sākās uztraukums. Tika mēģināts noskaidrot no kurienes šī nepatiesā ziņa ir izdīgusi un kurš ir šo nepatieso apgalvojumu autors, jo fakta noliegumam neviens neticēja. Pamazām noskaidrojās, ka ”pīlei kājas aug” Pēterburgā un tieši no Krievijas šī mediju pīle ir rūpīgi un padomāti palaista gaisā caur vācu pieticīgo interneta portālu.

Šis piemērs lieliski pierāda, ka ”raudošās meitenes” var sacerēt un interpretēt ar interneta palīdzību ikviens (ja labi grib!) un iesēt sabiedrībā nemieru, naidu nemaz nav tik grūti. Agrāk to sauca par panikas cēlājiem. Tagad to sauc par nedrošības uzrušinātājiem internetā. Tātad – šādos gadījumos vislielākā jauda tiek koncentrēta, lai apturētu baumu tālāku izplatīšanu. Vai atcerieties baumu šlūdoni pirms pāris gadiem, kad tieši internetā ”kāds” sāka izplatīt baumas par Swedbankas bankrotu un tauta svētdienā rāvā ārā no bankomātiem visus savus ietaupījumus. Atceros, ka tobrīd biju autobusā no Rīgas uz Liepāju. Man zvanīja vairāki vadošo mediju ziņu dienestu vadītāji un vēlējas uzzināt vai tā būs vai nebūs un atlika tikai pabrīnīties cik cieši ”tauta ticēja”, ka zviedru banka aizies pa to pašu ceļu kur Krājbanka. Brīdī, kad tiek nojaukta robeža starp patiesību un meliem un tieši mediji uzņemas šo procedūru veikt, sākas panika. Tas ir modernās psiholoģiskās kara stratēģijas veids. Tagad vairs nekaro ar kalašņikoviem, bet ar šāvieniem sabiedrības dvēselē. Tātad ”viņiem” ir svarīgi sagraut mūsu sabiedrības ticību demokrātiskas sabiedrības ideāliem, institūcijām. Lai to izdarītu ir jāpanāk, lai tauta vairs netic pat etablētiem medijiem. Lai tauta traktē visus faktus kā subjektīvus. Lai tauta netic, ka patiesība vispār pastāv.

Izskatās, ka ”raudošo meiteņu” gadījums lieliski pierāda šīs stratēģijas efektus Latvijā. Nedomāju, ka iniciatīvas autori (tiem, kam nepatīk skolēnu formas Rīgas lietuviešu skolā) ir gigantiski psiholoģiskā kara stratēģi, taču metodes, kuras viņi izmantoja, ir ļoti līdzīgas Krievijas ētera demagoģijai tieši pašlaik (melnais PR).

Nevienam nav noslēpums, ka Putina propagandisti ļoti efektīvi manipulē ar medijiem un vērīgam sekotājam viņa paņēmieni nav nekas pārāk sarežģīts. Spektrs šai mašinērijai ir plašs – sākot no ”interneta troļļu fabrikām” (kurās strādā apmaksāti cilvēki, kuru darba pienākumos ietilpst rakstīt sociālajos medijos apmaksātu propagandu, ieskaitot melus par cilvēkiem, kas nav vēlami Putina režīmam) un beidzot ar frontālu faktu un komentāru sakropļošanu pēc ideoloģijas šablona valsts televīzijā Maskavā. Tas, ko Krievija šodien piedāvā presē, radio un TV no malas patiešām izskatās pēc žurnālistikas, taču tās saturs ir melīgs un izkropļots. Ja sabiedrība ir izglītota propagandas jautājumos, tad šāda ”kalašņikova ideoloģijas kārta” to ievainot nevar. Taču, ja mediju kompetence sabiedrībā ir zema (tā kā tas ir Latvijā, ASV vai Baltkrievijā u.c.), tad vēlamo efektu var panākt samērā ātri. Piemēram, Sputnik news  tagad sākuši pat raidīt zviedriski, kā vecajos PSRS laikos! Nemaz nerunājot par Russia Today.

Propaganda nemēdz kliegt. Tā runā klusi un kā burvju mākslinieks ražo baložus cepurē. Tas pats zviedru lielgabalu melu skandāls krievu medijos tika ”noformēts” kā zviedru atriebība par zaudēto kauju pie Poltavas 1709. gadā. Tik pat žigli ar humoru tiek īsi paziņots, ka krievu zemūdene (kas nesen tika dzenāta pie Stokholmas) faktiski esot izrādījusies pašu zviedru plastmasas laiva! (nepatiess fakts). Var iet savās fantāzijās vēl tālāk un ironiski paziņot, ka Malaizijas pasažieru lidmašīnu faktiski notrieca amerikāņi (nepatiess fakts) un, ka miljoniem ukraiņu bēg no savas valsts uz Austrumu zonu, jo mīl Putinu un Krieviju (nepatiess fakts)!

Kas mums par to, ka krievu mediji melo kā seski? Mums jāapzinās, ka melu aprīšana var izdarīt lielu ļaunumu sabiedrībai. Apmelojumi paliek internetā, tur tie klejo kā indīgas medūzas un pievelk trokšņa apstulbotās publikas skatienus. Tas nozīmē, ka: 1) ikvienu no mums var apmelot (ja kāds to vēlas) internetā un nav instrumentu, lai šīs ”baumu medūzas” novāktu, 2) šādi iespējams kompromitēt arī valstiski svarīgas personas, autoritātes, kurām mūsu sabiedrība uzticas un caur to sagraut mūsu stabilitāti, 3) iedragāt demokrātiskas Latvijas pamatus. Tāpēc ir tik svarīgi attīstīt alerģiju pret mediju meliem visos sabiedrības līmeņos.  Vajag attīstīt skepsi pret mediju medūzām. Tas ir ļoti svarīgi.

22 thoughts on “Mediju meli, psiholoģiskais karš un mēs

  1. Jāatzīst, ka “šausmu stāsts” par Budi sākumā maldināja arī mani. Te droši vien ir jāpiemin arī mūsu, lasītāju, individuālā atbildība – neuztvert informāciju virspusēji, kritiski to izvērtēt un vienmēr pārbaudīt sākotnējo avotu.

    Raksta kontekstā man liekas interesants vēl viens aspekts. Proti, vai sabiedrība ir / būtu gatava maksāt par kvalitatīvu informāciju? Reiz lasīju šādu “informācijas par velti” raksturojumu – arī ēdiens miskastēs ir par brīvu, taču vai mēs to gribētu ēst?

    Es pašlaik maksāju diviem interneta portāliem (runa ir par to pašu 1.formulu). Viens ir augsta līmeņa ziņu portāls ar pieredzējušu žurnālistu komandu, kas par fiksētu gada maksu piedāvā neierobežotu ziņu skaitu, statistiku un, pats galvenais, analītiskus rakstus. Otrs ir kāda britu fana uzturēts portāls, kas ievēro augstus kvalitātes, informācijas atlases un analīzes kritērijus. Tas nepieprasa fiksētu maksu, taču pieņem ziedojumus, tādējādi es šo lapu atbalstu brīvprātīgi.

    Jautājums – cik daudzi no mums ir gatavi finansiāli atbalstīt kvalitatīvu un bezkaislīgu žurnālistiku, kas apzinās mediju misiju? Un vai brīvprātības principam vispār ir nākotne? Domāju, ka nekritiska mediju “miskastes” satura patērēšana novedīs tikai pie “saindēšanās”.

  2. Ne par tēmu, bet noformējumu.
    Manā datorā (Ubuntu Linux, Firefox pārlūkprogramma) garie un mīkstie burti rādās ar citu stilu nekā latīņu burti. Iesaku nomainīt Jūsu vietnes fontus no “lemonde-sans” uz klasiskākiem un plašāk pielietotiem (Arial, Tahoma, Sans serfi, DejaVu Sans).

  3. Kā vienmēr pie visa ir vainīga Krievija ar Putinu priekšgalā un Putinisti (izklausās pēc jaunas putnu sugas) . Kā vienmēr BBC un rietumu mediju telpā viss ir kārtībā – kamēr TVNET un citi LV vortāli izklāsta nTajos rakstos kapēc Putins ir Sīrijā, tikmēr neviens neanalizē kapēc ASV nobumboja slimnīcu un neviens viņu nevaino terrorā pret civil. iedzīvotājiem, jo tas nav būtiski – kamēr pasaulē ir Putins, kurš ir vienīgais velns uz kā dzīt melnu. Mums ļoti smagi gan Latvijā , gan pasaulē trūkst žurnālistu, kuri spēj to visu analizēt no malas, nevis nostāties kāda pusē.

    Es lasu gan BBC, gan RT , jo tikai tā – mēs spējām izvilkt kādu kopsaucēju par patiesību, jo ļoti skaidri ir redzams,kad gan BBC, gan RT nepiemin sev nevēlamos faktus, kā arī izceļ faktus , lai norādītu uz otra kļūdām. Tādā pasaulē mēs dzīvojam – neredzam baļķi savā aci, bet meklējam skabargu cita acī.

    • Un pēdējais teātris pie MK ir vispār farss – labi inscinēts PR triks + ļoti interesanti, kad 4 kolāžas ar divām statnēm maksā 25k-30k EUR ? Kā arī ļoti interesanti būtu noskaidrot faktu par “labā sektora” karogu , vai tas karogs tiešām ir bijis klāt ekspozīcijai vai arī viņu tur novietojuši paši demolētaji, lai izskatās vēl labāk….

      • Jā , vajag vairāk skatīties BBC🙂 Kā jau minēju skatos/lasu/pētu abas frontes puses un meklēju avotus(source) un redzu melus melu galā plūstam ārā pa TV kasti un citiem multimediju kanāliem.

        Man ir televizors un es viņā neskatos TV kanālus, bet gan saturiskas filmas. Kamēr jūs uzjautrina seriāli kā Little Britain…..

        Jā, man ir internets un es viņu māku lietot atkarībā no daža laba (ieskaitot žurnālistus).

        Un jūsu viedoklis par Ukrainu ir neprecīzs , jo jūs balstāties uz pieņēmumiem, kuri nav apstiprināti un izplatat šo informāciju masām. Kamēr jūs daudzus saucat par Putinistiem un putina propogandas aģentiem – es teiktu, ka jūs esat arī aģente, kura neapzināti izplata sava veida propogandu saviem klausītājiem/lasītājiem.

        Un par minēto gadījumu pie MK, kur nopostīja Ukraines izstāde – ir ļoti būtiski noskaidrot vai “Labā sektora karogs” bija daļa no izstādes vai to tur piekarināja paši demolētāji pirms demolācijas.

        Kā arī gribētos redzēt to cilvēku, kurš pāris kolāžas ar statnēm novērtē 25k-30K EUR apmērā.

  4. Principā jā, tikai pieļauju ka cienījamā autore varbūt arī nedaudz pārspīlē par mēdiju nozīmi… hm, kā lai pasaka, ātrumā neko labāku nevaru izdomāt kā “masu psiholoģijas” ietekmēšanā. Nē, protams, tai iz milzīga loma, taču ir arī tāds fenomens kā “dzīves pieredze”. Protams, dzīves pieredzi nosaka masu mediji, neapšaubāmi, bet arī žurnālisti taču ir cilvēki ar savu dzīves pieredzi, no tās atkarīgi. Abi šie fenomeni papildina viens otru (gan jau ir vēl aspekti).
    Tātad, par Hansa bankas skandālu (eh, nu man kā vēstures autodidaktam labāk patīk vecais nosaukums, manuprāt Baltijas jūras reģiona pārnacionālai iestādei atbilstošāks… nu jā, jā, jauniešiem kaut kāda tur viduslaiku savienība neizsaka neko), tas nebūtu bijis iespējams saulainajos deviņdesmitajos, kad vēl nebija bēdīgā pieredze ar banku bankrotiem. Baltijas bankas laikā, tolaik tīmekļa nebija, bet vairs neatceros kur, kurā avīzē, bet figurēja brīdinājumi pārāk nepaļauties uz šādām “uzticības bankām”, vai kā bija tas formulējums. Protams, protams, televīzija translēja arī Repšes melīgo apgalvojumu “ja mums ir kaut kas labs, tad tās ir mūsu bankas” (starp citu, līdz ar to nekādi neizpratu viņa vēlāko elektorātu) – jā, tad ir akmens mediju dārziņā. Bet lai kā, “tauta” toreiz bija tā sašūmējusies “vieglas naudas” ieguvē, ka nebūtu uzklausījuši nekādus mēdiju brīdinājumus. Tagad pieredze radikāli mainījusies (piedevām, ņemot vērā psiholoģisko tieksmi negāciju gadījumos pieņemt radikālu pretēju viedokli, ne “vidusceļu”), un panika momentāni – bet tā nebūtu iespējama bez iepriekšējās pieredzes. Bez tās melīgās ziņas būtu bezspēcīgas.

  5. Tāpat arī par to Budi – nepazīstu viņu personīgi, neesmu ar viņu kontaktējies – taču mana iepriekšējā pieredze atgādina savulaik pazīšanos ar dažiem labiem citiem… ē… apģērbu dizaineriem. Precīzāk, dizainerēm. Nu tad lūk, viņas savu apriori subjektīvo disciplīnu (domāju, nevienam, kurš kaut nedaudz palasījis ko no vēstures, nebūtu jāskaidro uz ķermeņa uzkrāmētu dažādu lupatu kombinācijas subjektīvisms) centās pasniegt kā – visobjektīvāko visaugstāko vispatiesību. Attiecīgi, arī no turienes arī neiecietība pret slikti ģērbtajiem nevīžām. Pamatojoties uz šo iepriekšējo pieredzi – pieļauju, pieļauju ka kāds “svētās modes visaugstākais, attiecīgi diplomētais sensejs, vai guru” arī varēja aizvainot kādu skolnieci. Atkārtoju, nebiju klāt, nevaru apgalvot, bet iepriekšējā pieredze ko tādu pilnīgi pieļauj. Un ja vēl pieaicinātais eksperts pats sev uz pieres uzlīmējis uzrakstu: “Es esmu baigi krutais veiksminieks”, tad šāds iznākums vienkārši loģisks. Pieļauju.
    Par ideju, ka skolas formas disciplinē skolniekus… varbūt arī pieredze – skolas laikā ienīdu, man bija pretīga tā trulā žakete – bet tomēr uzskatu ka cilvēki ir dažādi. Līdz ar to apgalvojums, ka šodien dizaineri protot izstrādāt apģērbu modeļus, kuri lūk esot skolēniem atbilstoši – neticu. Jo – mēs visi esam pārāk dažādi, lai visiem piemeklētu ko vienu.
    Bez tam – kad skatījos raidījumu par Somijas skolām, kuras vienas no ;labākajām pasaulē,
    tad bērni, gan lieli, gan mazi, bija tais pašos džinsos, kādā tur kurā svīterī, kurš kreklā. Nu ne vienmēr forma nosaka saturu!

    • Jā, zinu par skandināvu skolām. Tur vecākiem nāk uz mājām diezgan bargas vēstules, ja kāds sāk vilkt savam bērnam mugurā dārgas drēbes. Visi klausa skolotājus. Pie mums neviens neklausa nevienu. Autoritāšu nav. Peles turpina lēkt pa galdu un siera vairs nav.

      • Piekrītu! Bet skolas formas neatrisinās neko. Vien, attīstīs “radošo garu”, kā priekšrakstu pārkāpt – kā ikviens apnicīgs priekšraksts. Taču atceramies, kā mēs paši, vidusskolā zem bezjēdzīgās žaketes tomēr pamanījos pavilkt melno džinsus! A ko, vai tad melnas bikses nedrīkstēs vilkt, vai?! Audums? Bet kur rakstīts ka džinsu audums aizliegts? Re, komjaunieša nozīmīte pie atloka ir – tātad, forma ievērota. Viss, eju klasē – un skolotājai aptrūkās argumenti. Protams, muļķīgi, saprotu – bet kāpēc mēs vēlamies atkal to atgriezt?

          • Hā, bet jau rakstīju – esmu pilnīgi pārliecināts ka arī pateicoties visdažādākajiem stila konsultantiem (kuri katrs skalo smadzenes atbilstoši firmas priekšstatiem, kuru pārstāv – lai arī pats personīgi ir firma, ne obligāti jāpārstāv liels konglomerāts), arī joprojām spokojas mūsu cilvēku apziņā priekšstat ka apģērbs pasvītro turību. To veicina “lupatu cunfte”. Neatkarīgi, labas vai sliktas gaumes – kas arī nosacīti… Attiecīgi, pie tā vainojams arī tas Bude. Kā viens no redzamākajiem nozares pārstāvjiem. Un, ja kāds cenšas viņu norakt – tad tikai tāpēc, lai ieņemtu viņa vietu. Tāds pats “Bude nr. 2.”

    • Manuprāt Somijā ir daudz labu piemēru “Vienotā lietišķā apģērba stilam” – (policija, armija, utt.) Finnair! Spēja iekļauties vienotā kolektīvā, nošķirot kolektīvās un personīgās intereses! Kolektīvā, ar koorporatīvo ģērbšanās kultūru, kāda “personīgās vaļības” uzskata par necieņas izrādīšanu gan vietai un lietai, gan visiem apkārtējiem. Rīgas Lietuviešu vidusskolā ir formas, un 80% vecāku to respektē. Tiem, kas nevēlas to respektēt ir daudz vairāk iespēju – Rīgā pamatā ir skolas, kurās “nāc, kā gribi”!
      Ne ar Gintu Budi ir sākusies “Apģērba etiķete” (tāpat, kā “Galda kultūra”) un ne ar mani arī beigsies! Par to gan esmu ļoti pārliecināts!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s