Mediju meli, psiholoģiskais karš un mēs

Sadama Huseīna gāšanaPaļāvība ir demokrātijas atslēga. Mums visiem gribas ticēt tam, ko raksta mediji, ziņo televīzija, radio vai interneta portāli. Brīdī kad televizora vai datora ekrāns sāk melot, publiskā domā sašķobās kā laiva, kurai nolauzts ķīlis.

Mediji nedrīkst melot, jo ar mediju meliem ir tāpat kā ar sirdsapziņu. Ja sākumā tā runā, tad pie nākamajiem un aiznākošajiem meliem jūsu sirdsapziņa apklust un beidz funkcionēt mūsos kā dabiskais morāles indikators. Uzminot kāju savai sirdsapziņai un apklusinot to cilvēks iekšēji sapūst.

Tāpat ir ar medijiem. Brīdī kad tie sāk melot vai nu pārpratuma, vai muļķības vai mārketinga aprēķina (klišķu) dēļ, mediji izirst no iekšpuses. Kādu laiku to audimats aug, jo publika tiek iemācīta gaidīt skandālus vai ”atmakskojumu maratonu”, taču gala galā sabiedriskā doma kļūst satramdīta, pesimistiska un apzināti pievēršas eiskepismam = bulvāru žurnāliem un romantiskajai literatūrai (aktuālo mediju vietā). Publika bēg. Tiešā un pārnestā nozīmē. Prom no ikdienas revolveržurnālistikas. Projām no Latvijas.

Tas nozīmē, ka paši mediji ir tie, kas ar savu rīcību panāk savas publikas faktu rezistenci un savas auditorijas bēgšanu projām no ikdienas sapņu un iedomu pasaulē. Tātad paši panākt auditorijas skaitļu kritumu kļūdainas stratēģijas dēļ. Šo, medijiem raksturīgo patiesības devalvēšanas procesu, var nosaukt arī par realitātes saindēšanu. Proti – lasītājiem, klausītājiem un skatītājiem pazeminās recepcijas spēja. Līdzīgi kā trokšņa apdullināts cilvēks arī mūsu mediju publika spēj uztvert vienīgi paceltu balsi, košu krāsu ilustrācijas, skaļus skandālus un nespēj/nejaudā iedziļināties problēmu būtībā.

Latvijas skandālmediju uzforsētais troksnis ap ”raudošajām meitenēm” ir viens no šādiem ”realitātes saindēšanas” piemēriem kad legālajā mediju vidē tika piedāvāti nepārbaudītas un melīgas insinuācijas kā ”pārbaudīti notikumi” un sabiedrība tos naski uzknābāja kā apriori patiesību. Parasti šajā dezinformācijas procesā tiek izmantots otrais dezinformācijas paņēmiens, kuru dēvē par apelāciju pie autoritātes (1) http://www.kasjauns.lv piemeklētie ”eksperti”, 2) TV3 raidījuma vadītāja, 3) LR Pēcpusdienas programmas vadītāji un citas medijos pazīstamas personības), kas deklarēja, ka ”tā tas ir” ”un viss”. Vēl vairāk – šis notikums liecina, ka mūsu Latvijas lasītājs/skatītājs/radioklausītājs ir viegli manipulējams, ja piedāvātās insinuācijas saskan ar publikas aizspriedumiem.

Salīdzinājumam piedāvāju līdzīgu gadījumu Skandināvijā

Skandāls sākās lokālā līmenī, tieši tāpat kā pie mums ”Budes trača” gadījumā – ar vienu dusmīga tēva ierakstu FB.

Šajā gadījumā tā bija publikācija kādā nenozīmīgā vācu lokālo ziņu portālā. Februārī tā informēja savu vācu lasītājus, ka Zviedrija  eksportēs 12 Archer tipa lielgabalus Ukrainas armijai. Šo artilēriju Ukrainas valdība izmantošot, lai cīnītos pret Austrumukrainas kaujiniekiem. Kā argumentu šim apgalvojumam vācu interneta medijs izmantoja zviedru aizsardzības ministra apsveikumu BAE System Bofors AB šefam par izdevīgu darījumu. Raksts beidzas ar secinājumu: ” tumši darījumi ir raksturīgs zviedru ieroču industrijas un aizsardzības ministru darba stils. Vai Pēters Hulkvists pēc šī darījuma paliks savā postenī, to rādīs laiks”. Kā savā grāmatā (Den dolda alliansen, Atlantis) norāda zviedru aizsardzības eksperts un žurnālists Mikaels Holmštroms (Mikael Holmström), vāciešu publicētā ziņa ir nepatiesa un ilustrācijā pievienotais ”apsveikums” samontēts, kurā ielīmēts ministra paraksts no pavisam cita dokumenta.

Kāpēc vācu lokālajam interneta portālam vajadzīgā šāda šķobīšanās? Tāpēc, ka kaut kur šie meliem jādod starta pozīcija. Ir vajadzīga neuzkrītošs tramplīns, lai tālāk to uzknābātu jau lielāki un ietekmīgāki mediji. Tieši tā arī notika. Pateicoties viltotajai ilustrācijai, šo materiālu sāka publicēt ietekmīgi rietumu mediji. Melīgā informācija sāka dzīvot internetā savu – autonomo dzīvi, kļūstot aizvien populārāka un aizlēkšojot pat līdz Wall Street Journal. Amerikāņi sāka interesēties kāpēc valsts, kas nav NATO dalībniece sūta savus ieročus pa taisno uz fronti?

Tikmēr Stokholmā sākās uztraukums. Tika mēģināts noskaidrot no kurienes šī nepatiesā ziņa ir izdīgusi un kurš ir šo nepatieso apgalvojumu autors, jo fakta noliegumam neviens neticēja. Pamazām noskaidrojās, ka ”pīlei kājas aug” Pēterburgā un tieši no Krievijas šī mediju pīle ir rūpīgi un padomāti palaista gaisā caur vācu pieticīgo interneta portālu.

Šis piemērs lieliski pierāda, ka ”raudošās meitenes” var sacerēt un interpretēt ar interneta palīdzību ikviens (ja labi grib!) un iesēt sabiedrībā nemieru, naidu nemaz nav tik grūti. Agrāk to sauca par panikas cēlājiem. Tagad to sauc par nedrošības uzrušinātājiem internetā. Tātad – šādos gadījumos vislielākā jauda tiek koncentrēta, lai apturētu baumu tālāku izplatīšanu. Vai atcerieties baumu šlūdoni pirms pāris gadiem, kad tieši internetā ”kāds” sāka izplatīt baumas par Swedbankas bankrotu un tauta svētdienā rāvā ārā no bankomātiem visus savus ietaupījumus. Atceros, ka tobrīd biju autobusā no Rīgas uz Liepāju. Man zvanīja vairāki vadošo mediju ziņu dienestu vadītāji un vēlējas uzzināt vai tā būs vai nebūs un atlika tikai pabrīnīties cik cieši ”tauta ticēja”, ka zviedru banka aizies pa to pašu ceļu kur Krājbanka. Brīdī, kad tiek nojaukta robeža starp patiesību un meliem un tieši mediji uzņemas šo procedūru veikt, sākas panika. Tas ir modernās psiholoģiskās kara stratēģijas veids. Tagad vairs nekaro ar kalašņikoviem, bet ar šāvieniem sabiedrības dvēselē. Tātad ”viņiem” ir svarīgi sagraut mūsu sabiedrības ticību demokrātiskas sabiedrības ideāliem, institūcijām. Lai to izdarītu ir jāpanāk, lai tauta vairs netic pat etablētiem medijiem. Lai tauta traktē visus faktus kā subjektīvus. Lai tauta netic, ka patiesība vispār pastāv.

Izskatās, ka ”raudošo meiteņu” gadījums lieliski pierāda šīs stratēģijas efektus Latvijā. Nedomāju, ka iniciatīvas autori (tiem, kam nepatīk skolēnu formas Rīgas lietuviešu skolā) ir gigantiski psiholoģiskā kara stratēģi, taču metodes, kuras viņi izmantoja, ir ļoti līdzīgas Krievijas ētera demagoģijai tieši pašlaik (melnais PR).

Nevienam nav noslēpums, ka Putina propagandisti ļoti efektīvi manipulē ar medijiem un vērīgam sekotājam viņa paņēmieni nav nekas pārāk sarežģīts. Spektrs šai mašinērijai ir plašs – sākot no ”interneta troļļu fabrikām” (kurās strādā apmaksāti cilvēki, kuru darba pienākumos ietilpst rakstīt sociālajos medijos apmaksātu propagandu, ieskaitot melus par cilvēkiem, kas nav vēlami Putina režīmam) un beidzot ar frontālu faktu un komentāru sakropļošanu pēc ideoloģijas šablona valsts televīzijā Maskavā. Tas, ko Krievija šodien piedāvā presē, radio un TV no malas patiešām izskatās pēc žurnālistikas, taču tās saturs ir melīgs un izkropļots. Ja sabiedrība ir izglītota propagandas jautājumos, tad šāda ”kalašņikova ideoloģijas kārta” to ievainot nevar. Taču, ja mediju kompetence sabiedrībā ir zema (tā kā tas ir Latvijā, ASV vai Baltkrievijā u.c.), tad vēlamo efektu var panākt samērā ātri. Piemēram, Sputnik news  tagad sākuši pat raidīt zviedriski, kā vecajos PSRS laikos! Nemaz nerunājot par Russia Today.

Propaganda nemēdz kliegt. Tā runā klusi un kā burvju mākslinieks ražo baložus cepurē. Tas pats zviedru lielgabalu melu skandāls krievu medijos tika ”noformēts” kā zviedru atriebība par zaudēto kauju pie Poltavas 1709. gadā. Tik pat žigli ar humoru tiek īsi paziņots, ka krievu zemūdene (kas nesen tika dzenāta pie Stokholmas) faktiski esot izrādījusies pašu zviedru plastmasas laiva! (nepatiess fakts). Var iet savās fantāzijās vēl tālāk un ironiski paziņot, ka Malaizijas pasažieru lidmašīnu faktiski notrieca amerikāņi (nepatiess fakts) un, ka miljoniem ukraiņu bēg no savas valsts uz Austrumu zonu, jo mīl Putinu un Krieviju (nepatiess fakts)!

Kas mums par to, ka krievu mediji melo kā seski? Mums jāapzinās, ka melu aprīšana var izdarīt lielu ļaunumu sabiedrībai. Apmelojumi paliek internetā, tur tie klejo kā indīgas medūzas un pievelk trokšņa apstulbotās publikas skatienus. Tas nozīmē, ka: 1) ikvienu no mums var apmelot (ja kāds to vēlas) internetā un nav instrumentu, lai šīs ”baumu medūzas” novāktu, 2) šādi iespējams kompromitēt arī valstiski svarīgas personas, autoritātes, kurām mūsu sabiedrība uzticas un caur to sagraut mūsu stabilitāti, 3) iedragāt demokrātiskas Latvijas pamatus. Tāpēc ir tik svarīgi attīstīt alerģiju pret mediju meliem visos sabiedrības līmeņos.  Vajag attīstīt skepsi pret mediju medūzām. Tas ir ļoti svarīgi.

Putina buča vai krokodils bērnu dārzā. Kas ir briesmīgāk?

2013. gada 29. janvārī. Speciāli TVNet.

Brežņevs skūpstas ar Honekeru Putins skūpsta patriarhu Kirilu

Pirms nedēļas kādā dāņu bērnu dārzā atrada dzīvu krokodilu. Tas bija tikai pusmetru garš rāpulis. Krokodilbērns nevienam neuzbruka un palēnām nosala. Brīdī, kad ieradās glābēji, reptilis jau bija pagalam, taču satraukums nerimās. Kā šis dzīvībai tik bīstamais rāpulis varēja iekortelēties dārziņa velosipēdu telpā? Kā viņš tu tika iekšā? To pagaidām nav atminējis neviens.

Varbūt caur kanalizācijas caurulēm? – minēja kāds dzīvnieku kopējs no tuvējā zvēru dārza.

Pārējie joprojām rausta plecus un šausminās kas būtu noticis, ja šis dzīvnieks būtu bijis 4m garš un svēris ap 100 kg , kā tas raksturīgs šiem krokodiliem, kas dzīvo Āfrikas vai Dienvidamerikas upēs?

Ja, kas būtu noticis? Vai viņš visus būtu apēdis, nolaizījis lūpas un devies tālāk medībās?

Vai homoseksuāli cilvēki ir bērniem tikpat bīstami kā krokodili?

Varam piedalīties šajā «minēšanas maratonā», taču mani šajā notikumā saista pavisam cits aspekts. Proti – negaidīto briesmu stress.

Par šādām briesmām, kopš PSRS sabrukuma, daudzām postsovjetiskajām valstīm ir kļuvusi homoseksuālo cilvēku esamība.

Latvijā (mēs – mediji) mēģinām satrauktajai sabiedrībai paskaidrot, ka «krokodils nekož», turpretī diženajā Putina Krievijā no bailēm sāk pieņemt likumus, kas savā būtībā ir gan absurdi, gan arī amizanti un smieklīgi.

Tikko Krievijas Valsts dome, pirmajā lasījumā, ar gandrīz 100% balsu atbalstu (388 no 390), sankcionēja tā saucamo «homopropagandas likumu», kas paredz administratīvus sodus līdz 500 tūkstošiem rubļu par «homoseksuālisma propagandu» bērnu vidū. Kā to uzzināju, tā uzreiz iedomājos krokodilu bērnu dārzā.

Skrūvju piegriešana Krievijā

Balsošana par šo jautājumu Maskavā notika tikpat vienprātīgi kā par tā saucamo «antimagņitska likumu», kas aizliedza bērnu adopciju uz ASV, nodarot vairāk ļauna pašiem Krievijas bērniem, nevis sodot ASV, kas uzdrošinās iebelzt ar likuma lineālu par krievu oligarhu un korumpantu pirkstiem.

Ar neapbruņotu aci var redzēt, ka Krievijas režīms ir ķēries pie skrūvju piegriešanas taktikas. Skaidrs, ka stingrās rokas demonstrēšana ar populisma palīdzību liecina, ka Kremļa režīmam ir bailes. Bailes no ASV, no citādi domājošiem, bailes no saviem pilsoņiem. Panikas stress no jaunā laika, kuru nevar apstādināt ar likumiem un cietumiem.

TVNet

Magņitskis. Foto: TVNet

Šie pilsoņu tiesības ierobežojošie likumi un citas Kremļa darbības sākās līdz ar Putina pārvēlēšanu prezidenta amatā. Pagājušā gada pavasarī. Trieciens tiek vērsts pret visa veida minoritātēm: politiskām, reliģiozām, seksuālām un pat pret tik neaizsargātu grupu kā bāreņi. Cietumā tiek iespundētas arī izaicinošās Pussy Riot, kas negrib prezidentam bučot roku un lūgties piedošanu. Skaidrs, ka Medvedeva laika iesāktais «atkušņa periods» Krievijā ir garām un tagad PP (prezidents Putins) rībina bungas. Neskatoties uz to, ka premjerministrs Medvedevs, kam ir jurista izglītība, kādā intervijā atzinis, ka «šāds likums ir nevajadzīgs, jo mēs nevaram ar likumu regulēt visus jautājumus, kas skar cilvēciskas attiecības», tas tiek no jauna vilkts ārā no miskastes un celts galdā. Tagad Krievijā pūš citi vēji un Medvedevam vairs nav arī nekāda lielā teikšana.

Pat konservatīvais politiķis Žirinovskis debatēs par homopropagandas likumu atzinis, ka tas ir nevis likums, bet provokācija: «Ja mēs to pieņemsim, žurnālisti visu laiku runās par homoseksuālisma propagandu un iznāks vēl sliktāk. Visur tiks atkārtots: Magnitskis, Pussy Riot un homoseksuālisms. Jau vakar te vienu piekāva, nav svarīgi, kurš kuram uzbruka. Lūk, tā tiek propagandēts homoseksuālisms».

Krievijas Valsts domes komisija norādīja, ka pirms izskatīšanas otrajā lasījumā tajā ir jāveic labojumi, minot, ka homoseksuālisma propagandēšana nepilngadīgo vidū nozīmē, piemēram, pasākumu ar homoseksuālu cilvēku līdzdalību rīkošanu bērniem pieejamās vietās, kā arī aicinājumu uz homoseksuālismu vai pozitīva vērtējuma par tādām attiecībām sniegšanu televīzijā un radio bērniem pieejamā raidlaikā.

Tad nu iznāk, ka arī daudzām krievu un pasaules radošajām personībām, kas neslēpj savu seksuālo orientāciju, ekrāns turpmāk būs ierobežots. Vai bērni vairs nevarēs skatīties koncertus, piemēram, ar Bilana, Kirkorova, Ļeontjeva vai Galkina piedalīšanos, jautā krievu komentētāji internetā? Acīmredzot Krievijā drīz tiek ieviestas lupatiņas bērnu acu aizsiešanai īpaši «bīstamos» brīžos. No kājautiem krievu armija atsakās tikai tagad. Tā kā nav izslēgts, ka birokrātu jaunrade piedāvās krievu bērniem arī «acu autus», kā ideoloģiski pareizu un daudz modernāku aksesuāru cīņā pret homoseksuālisma propagandu valstī.

Vai Putina skūpsts vīrietim nebūs homopropaganda?

Homopropaganda Kremlī Putins skūpsta KrililuPadomāsim tālāk, kamēr «krokodils» ir mūsu acu priekšā. Ja jau «homoseksuālisma propaganda» ir aizliegta, tad kā būs ar kungu savstarpējām oficiālajām bučām? Par skūpstīšanos publiskā vietā pie Krievijas Domes ēkas tikko aizturēja vairākus geju un lesbiešu aktīvistes, kas protestēja pret šo homopropagandas likumu. Taču Krievijas policija neaizturēja Putinu un Krievijas patriarhu Kirilu, kad viens skūpstīja otru prezidenta iesvētīšanas ceremonijā. Viendzimuma personu publiska skūpstīšanās pieder pie Krievijas tradīcijas, kas bija izplatīta jau padomju laikā. Dūšīgas un dziļas bučas uz lūpām saviem sabiedrotajiem dalīja Ņikita Hruščovs un Leonīds Brežņevs, kas savulaik skaudri skūpstījās ar Varšavas pakta valstu līderiem un politiskajiem bosiem. Viens no brīnišķīgiem kungu bučošanās paraugiem ir klasiskais Brežņeva skūpsts uz lūpām ar DDR līderi Ēriku Honekeru. Kāds klasisks, dziļš un kaislīgs skūpsts! Lūpas satiekas kā draudzīgas valstis.

Vai Putins, bučojoties ar patriarhu, nevilina jaunos un ambiciozos krievus uz līdzīgām bučām ar ietekmīgiem čomiem ģērbtuvēs, dušās, diskotēkās un ielas vidū? Galu galā pats Putins šajā virzienā nav labāks par abiem «perversajiem» futbola komandas Zenit spēlētājiem (pret kuriem protestēja līdzjutēji) vai popdīva Madonna, kurai par «izrunāšanos» koncertu laikā Pēterburgā draudēja naudas sods 10,7 miljonu dolāru apmērā par to, ka viņas uzvedība esot radījusi morālas ciešanas vairākiem viņas koncerta apmeklētājiem.

Pirmā uz kaujas takas ar cirvi rokā bija Pēterburga. Tur 2012. gada martā tika pieņemts tā saucamais «antigeju» likums, kas «aizliedz homoseksuālisma propagandu» Krievijas logā uz Eiropu. Visdīvainākais ir pats «propagandas formulējums» šajā likumā. Propaganda esot «vilināšana, pozitīvi izteikumi un komentāri, kas adresēti jauniem cilvēkiem un atbalstot netradicionālas seksuālās attiecības».

Komunistu un nacistu aizspriedumi pret dabas likumiem

Statistika rāda, ka 64% (2007.g.) krievu uzskata homoseksualitāti par nosodāmu. Krievijai šāds fenomens nav nekas jauns. Jau 1933. gadā Josifs Staļins padarīja vīriešu homoseksualitāti par kriminālu noziegumu, par ko draudēja 5 gadi spaidu darbos. Gorbačova laikā sākās publiskas diskusijas par šiem neatbildētajiem, «zem paklāja pabāztajiem jautājumiem», taču tikai 1993. gadā pēc PSRS sabrukuma šāda orientācija tika dekriminalizēta. Taču ne likvidēta. Cilvēki, kas iemīlas savā dzimumā tāpēc nepārstāja dzimt.

Taču, ja jau tērauda Josifam neizdevās likvidēt homoseksualitāti, kāpēc Kremļa pātagotājiem šķiet, ka viņi būs veiksmīgāki? Jeb neveiksmīgā Krievijas stūrēšana liek Putinam motoriski meklēt un atrast ienaidniekus, kurus apkarojot, viņš «caurmēra tantiņai Tambovā» izskatās kā varonis un nācijas glābējs? Vai kauja pret seksuālām minoritātēm nav Krievijas kārtējā Afganistāna? Ar viegli prognozējamu kara iznākumu?

Rodas iespaids, ka Putins un Krievijas dome, kas atbalstīja jaunā likuma pirmo lasījumu, neseko zinātnes attīstībai pasaulē.

Šajā jautājumā visu valstu homofobiem labi sabiedrotie ir komunisti un nacisti, kas ir līdzīgās pozīcijās un ar stingru roku grib ieviest savu kārtību. Jau 1933. gadā nacionālsociālistu studenti sarīkoja vēsturiskos, «nepareizo grāmatu» dedzināšanas ugunskurus un viņu aktivitātes toreiz sākās pie Pētniecības institūta Berlīnē, kurā zinātnieki nodarbojās ar seksuālo noslieču zinātnisku analīzi. Pirmās tika aizdedzinātas Magnusa Hiršfelda grāmatas un viss viņa arhīvs. Turpat dega arī zviedru ārsta un zinātnieka Torštena Amundsona darbi. Iemesls? Abiem autoriem (Hirschfeldt, Amundson) bija izdevies izvirzīt tēzi, ka homoseksualitāte ir iedzimta un tāpēc dabiska. Tolaik Vācijā par to sodīja, tāpēc nav neparasti, ka hitleriešu grāmatu ugunskuri sākās tieši ar šīm grāmatām.

Zinātne pieļauj, ka meitas manto seksuālo orientāciju no tēviem, dēli no mātēm

Laikā, kad Krievija pieņem homopropagandas likumu, zinātniskais žurnāls The Quarterly Review of Biology, izvirza tēzi par to, ka homoseksualitātes pārmantošana saistīta ar tā saucamajām epiģenētisko marķieru (epigenetic marks) pārmaiņām. Cilvēka genoms sastāv no trīs miljardiem bāzu pāru, apmēram 23 tūkstošiem gēnu un veselu lērumu sekvenču, kuras tagad mēģina pētīt zinātne, lai saprastu, kā «šī nosliece» var tik pārmantota no paaudzes uz paaudzi. Upsalas biologa Urbana Frīberga vadītās pētnieku grupas atklājums liecina, ka jārunā par epiģenētisku informāciju, kas veidojas mazulim jau mātes organismā. Reizēm tā tiek pārmantota un reizēm nē. Tas nozīmē, ka meitas var mantot seksuālo orientāciju no saviem tēviem un dēli no mātēm. Tiem, kas vēlas dziļāk iedziļināties jaunajā atklājumā, iesaku izstudēt norādītā žurnāla rakstu . Pārējiem varu pačukstēt priekšā, ka daudzi zinātnieki, dažādās pasaules valstīs aktīvi (pēdējos 20 gadus) pēta šo problēmu. Pagaidām nav pierādījumu, ka homoseksualitāti cilvēks pārmantotu ar gēniem. Taču pati pārmantojamība ir zinātniski noskaidrota un tagad atliek tikai precizēt, kā īsti tas notiek. Šobrīd uzmanības centrā nonācis cilvēka epiģenētisko marķieru kopums, kas regulē un nosaka gēnu sakārtojumu un nosaka izmaiņas DNS spirālē, kas tiek vai netiek pārmantotas nākamajās paaudzēs.

Vai Maskavā un Pēterburgā drīz sāks kurt ugunskurus un pirmie tur sadegs šie pētījumi? Tāpat kā nacistiskajā Vācijā pirms gandrīz 100 gadiem?

Kamēr jūs domājat, kur kurināt ugunskurus Rīgā vai Vaiņodē, es atgriezīšos pie Putina bučošanos ar vīriešiem. Vai ir briesmīgi, ja pats «tā dara», bet citiem «to» darīt neļauj un pat draud «par to» sodīt? Vai krievu parlamenta «pretgeju propagandas» aktivitātes nav būtībā kaušanās ar krokodilu bērnudārzā? Atgādināšu, ka katrā valstī ir apmēram 5-10% cilvēku ar homoseksuālu orientāciju, vai viņus var izdzēst no šīs pasaules ar likuma dzēšamgumiju?

Esam nonākuši pie soda bataljoniem, masu iznīcināšanas līdzekļiem un zobena vicināšanas?

Vai atkal būs asinspirts, jeb tomēr liekulības meistarklase?

Kā būtu labāk?

Vairāk par tēmu:

http://sandraveinberga.lv/2013/01/21/putins-nostiprina-savu-ietekmi-latvija-izskatas-ka-vins-uzvares-ari-rigas-domes-velesanas/

http://sandraveinberga.lv/2012/10/02/putina-purvs-nabaga-krievija/

http://sandraveinberga.lv/2012/08/22/smagais-krievijas-laiks-un-tolstojs-politkovska-pussy-riot/