Mediju meli, psiholoģiskais karš un mēs

Sadama Huseīna gāšanaPaļāvība ir demokrātijas atslēga. Mums visiem gribas ticēt tam, ko raksta mediji, ziņo televīzija, radio vai interneta portāli. Brīdī kad televizora vai datora ekrāns sāk melot, publiskā domā sašķobās kā laiva, kurai nolauzts ķīlis.

Mediji nedrīkst melot, jo ar mediju meliem ir tāpat kā ar sirdsapziņu. Ja sākumā tā runā, tad pie nākamajiem un aiznākošajiem meliem jūsu sirdsapziņa apklust un beidz funkcionēt mūsos kā dabiskais morāles indikators. Uzminot kāju savai sirdsapziņai un apklusinot to cilvēks iekšēji sapūst.

Tāpat ir ar medijiem. Brīdī kad tie sāk melot vai nu pārpratuma, vai muļķības vai mārketinga aprēķina (klišķu) dēļ, mediji izirst no iekšpuses. Kādu laiku to audimats aug, jo publika tiek iemācīta gaidīt skandālus vai ”atmakskojumu maratonu”, taču gala galā sabiedriskā doma kļūst satramdīta, pesimistiska un apzināti pievēršas eiskepismam = bulvāru žurnāliem un romantiskajai literatūrai (aktuālo mediju vietā). Publika bēg. Tiešā un pārnestā nozīmē. Prom no ikdienas revolveržurnālistikas. Projām no Latvijas.

Tas nozīmē, ka paši mediji ir tie, kas ar savu rīcību panāk savas publikas faktu rezistenci un savas auditorijas bēgšanu projām no ikdienas sapņu un iedomu pasaulē. Tātad paši panākt auditorijas skaitļu kritumu kļūdainas stratēģijas dēļ. Šo, medijiem raksturīgo patiesības devalvēšanas procesu, var nosaukt arī par realitātes saindēšanu. Proti – lasītājiem, klausītājiem un skatītājiem pazeminās recepcijas spēja. Līdzīgi kā trokšņa apdullināts cilvēks arī mūsu mediju publika spēj uztvert vienīgi paceltu balsi, košu krāsu ilustrācijas, skaļus skandālus un nespēj/nejaudā iedziļināties problēmu būtībā.

Latvijas skandālmediju uzforsētais troksnis ap ”raudošajām meitenēm” ir viens no šādiem ”realitātes saindēšanas” piemēriem kad legālajā mediju vidē tika piedāvāti nepārbaudītas un melīgas insinuācijas kā ”pārbaudīti notikumi” un sabiedrība tos naski uzknābāja kā apriori patiesību. Parasti šajā dezinformācijas procesā tiek izmantots otrais dezinformācijas paņēmiens, kuru dēvē par apelāciju pie autoritātes (1) http://www.kasjauns.lv piemeklētie ”eksperti”, 2) TV3 raidījuma vadītāja, 3) LR Pēcpusdienas programmas vadītāji un citas medijos pazīstamas personības), kas deklarēja, ka ”tā tas ir” ”un viss”. Vēl vairāk – šis notikums liecina, ka mūsu Latvijas lasītājs/skatītājs/radioklausītājs ir viegli manipulējams, ja piedāvātās insinuācijas saskan ar publikas aizspriedumiem.

Salīdzinājumam piedāvāju līdzīgu gadījumu Skandināvijā

Skandāls sākās lokālā līmenī, tieši tāpat kā pie mums ”Budes trača” gadījumā – ar vienu dusmīga tēva ierakstu FB.

Šajā gadījumā tā bija publikācija kādā nenozīmīgā vācu lokālo ziņu portālā. Februārī tā informēja savu vācu lasītājus, ka Zviedrija  eksportēs 12 Archer tipa lielgabalus Ukrainas armijai. Šo artilēriju Ukrainas valdība izmantošot, lai cīnītos pret Austrumukrainas kaujiniekiem. Kā argumentu šim apgalvojumam vācu interneta medijs izmantoja zviedru aizsardzības ministra apsveikumu BAE System Bofors AB šefam par izdevīgu darījumu. Raksts beidzas ar secinājumu: ” tumši darījumi ir raksturīgs zviedru ieroču industrijas un aizsardzības ministru darba stils. Vai Pēters Hulkvists pēc šī darījuma paliks savā postenī, to rādīs laiks”. Kā savā grāmatā (Den dolda alliansen, Atlantis) norāda zviedru aizsardzības eksperts un žurnālists Mikaels Holmštroms (Mikael Holmström), vāciešu publicētā ziņa ir nepatiesa un ilustrācijā pievienotais ”apsveikums” samontēts, kurā ielīmēts ministra paraksts no pavisam cita dokumenta.

Kāpēc vācu lokālajam interneta portālam vajadzīgā šāda šķobīšanās? Tāpēc, ka kaut kur šie meliem jādod starta pozīcija. Ir vajadzīga neuzkrītošs tramplīns, lai tālāk to uzknābātu jau lielāki un ietekmīgāki mediji. Tieši tā arī notika. Pateicoties viltotajai ilustrācijai, šo materiālu sāka publicēt ietekmīgi rietumu mediji. Melīgā informācija sāka dzīvot internetā savu – autonomo dzīvi, kļūstot aizvien populārāka un aizlēkšojot pat līdz Wall Street Journal. Amerikāņi sāka interesēties kāpēc valsts, kas nav NATO dalībniece sūta savus ieročus pa taisno uz fronti?

Tikmēr Stokholmā sākās uztraukums. Tika mēģināts noskaidrot no kurienes šī nepatiesā ziņa ir izdīgusi un kurš ir šo nepatieso apgalvojumu autors, jo fakta noliegumam neviens neticēja. Pamazām noskaidrojās, ka ”pīlei kājas aug” Pēterburgā un tieši no Krievijas šī mediju pīle ir rūpīgi un padomāti palaista gaisā caur vācu pieticīgo interneta portālu.

Šis piemērs lieliski pierāda, ka ”raudošās meitenes” var sacerēt un interpretēt ar interneta palīdzību ikviens (ja labi grib!) un iesēt sabiedrībā nemieru, naidu nemaz nav tik grūti. Agrāk to sauca par panikas cēlājiem. Tagad to sauc par nedrošības uzrušinātājiem internetā. Tātad – šādos gadījumos vislielākā jauda tiek koncentrēta, lai apturētu baumu tālāku izplatīšanu. Vai atcerieties baumu šlūdoni pirms pāris gadiem, kad tieši internetā ”kāds” sāka izplatīt baumas par Swedbankas bankrotu un tauta svētdienā rāvā ārā no bankomātiem visus savus ietaupījumus. Atceros, ka tobrīd biju autobusā no Rīgas uz Liepāju. Man zvanīja vairāki vadošo mediju ziņu dienestu vadītāji un vēlējas uzzināt vai tā būs vai nebūs un atlika tikai pabrīnīties cik cieši ”tauta ticēja”, ka zviedru banka aizies pa to pašu ceļu kur Krājbanka. Brīdī, kad tiek nojaukta robeža starp patiesību un meliem un tieši mediji uzņemas šo procedūru veikt, sākas panika. Tas ir modernās psiholoģiskās kara stratēģijas veids. Tagad vairs nekaro ar kalašņikoviem, bet ar šāvieniem sabiedrības dvēselē. Tātad ”viņiem” ir svarīgi sagraut mūsu sabiedrības ticību demokrātiskas sabiedrības ideāliem, institūcijām. Lai to izdarītu ir jāpanāk, lai tauta vairs netic pat etablētiem medijiem. Lai tauta traktē visus faktus kā subjektīvus. Lai tauta netic, ka patiesība vispār pastāv.

Izskatās, ka ”raudošo meiteņu” gadījums lieliski pierāda šīs stratēģijas efektus Latvijā. Nedomāju, ka iniciatīvas autori (tiem, kam nepatīk skolēnu formas Rīgas lietuviešu skolā) ir gigantiski psiholoģiskā kara stratēģi, taču metodes, kuras viņi izmantoja, ir ļoti līdzīgas Krievijas ētera demagoģijai tieši pašlaik (melnais PR).

Nevienam nav noslēpums, ka Putina propagandisti ļoti efektīvi manipulē ar medijiem un vērīgam sekotājam viņa paņēmieni nav nekas pārāk sarežģīts. Spektrs šai mašinērijai ir plašs – sākot no ”interneta troļļu fabrikām” (kurās strādā apmaksāti cilvēki, kuru darba pienākumos ietilpst rakstīt sociālajos medijos apmaksātu propagandu, ieskaitot melus par cilvēkiem, kas nav vēlami Putina režīmam) un beidzot ar frontālu faktu un komentāru sakropļošanu pēc ideoloģijas šablona valsts televīzijā Maskavā. Tas, ko Krievija šodien piedāvā presē, radio un TV no malas patiešām izskatās pēc žurnālistikas, taču tās saturs ir melīgs un izkropļots. Ja sabiedrība ir izglītota propagandas jautājumos, tad šāda ”kalašņikova ideoloģijas kārta” to ievainot nevar. Taču, ja mediju kompetence sabiedrībā ir zema (tā kā tas ir Latvijā, ASV vai Baltkrievijā u.c.), tad vēlamo efektu var panākt samērā ātri. Piemēram, Sputnik news  tagad sākuši pat raidīt zviedriski, kā vecajos PSRS laikos! Nemaz nerunājot par Russia Today.

Propaganda nemēdz kliegt. Tā runā klusi un kā burvju mākslinieks ražo baložus cepurē. Tas pats zviedru lielgabalu melu skandāls krievu medijos tika ”noformēts” kā zviedru atriebība par zaudēto kauju pie Poltavas 1709. gadā. Tik pat žigli ar humoru tiek īsi paziņots, ka krievu zemūdene (kas nesen tika dzenāta pie Stokholmas) faktiski esot izrādījusies pašu zviedru plastmasas laiva! (nepatiess fakts). Var iet savās fantāzijās vēl tālāk un ironiski paziņot, ka Malaizijas pasažieru lidmašīnu faktiski notrieca amerikāņi (nepatiess fakts) un, ka miljoniem ukraiņu bēg no savas valsts uz Austrumu zonu, jo mīl Putinu un Krieviju (nepatiess fakts)!

Kas mums par to, ka krievu mediji melo kā seski? Mums jāapzinās, ka melu aprīšana var izdarīt lielu ļaunumu sabiedrībai. Apmelojumi paliek internetā, tur tie klejo kā indīgas medūzas un pievelk trokšņa apstulbotās publikas skatienus. Tas nozīmē, ka: 1) ikvienu no mums var apmelot (ja kāds to vēlas) internetā un nav instrumentu, lai šīs ”baumu medūzas” novāktu, 2) šādi iespējams kompromitēt arī valstiski svarīgas personas, autoritātes, kurām mūsu sabiedrība uzticas un caur to sagraut mūsu stabilitāti, 3) iedragāt demokrātiskas Latvijas pamatus. Tāpēc ir tik svarīgi attīstīt alerģiju pret mediju meliem visos sabiedrības līmeņos.  Vajag attīstīt skepsi pret mediju medūzām. Tas ir ļoti svarīgi.

Trobelis ap ”raudošajām skolniecēm” jeb faktu rezistence

crowdInterneta viļņošanās ap modes dizaineru Gintu Budi (aizvadītās nedēļas laikā) lika aizdomāties par vairākiem mediju efektiem, kas maz izgaismoti mūsu ikdienā.

Pirmais no tiem – virtuālās sektas vēlme izvairīties no faktiem jeb modernās sabiedrības faktu rezistence. Lai gan sabiedrība it kā pieprasa: ”dodiet mums faktus un secinājumus izdarīsim mēs paši”, jau sen ir pierādījies, ka bez komentāra publika ”mesidžu” nesaprot. Tieši šo efektu varēja novērot aktuālajā gadījumā. Iniciatīvas autori – ”aizvainotie vecāki” nevarēja piedot modes dizainera stilu sarunās ar skolniecēm un visiem spēkiem centās atrast būtiskus pārkāpumus: 1) dizaineris esot runājis rupjības (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 2) saukājis meitenes par ”prostitūtām” un ”saspiestiem tomātiem” (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 3) nicīgi izteicies par trūcīgu meiteņu apģērbu (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 4) ņirgājies par bērniem (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem).

Viens ir skaidrs – ”kādam” ļoti nepatīk, ka attiecīgā persona mēģina palīdzēt ieviest skolēnu formas vairākās Latvijas skolās. Vēl citam vienkārši nepatīk šis cilvēks dažādu citu iemeslu un aizspriedumu dēļ. To var saprast. Ikviens no mums ir cilvēks un tas ir tik cilvēcīgi, ka ”mēs kādu nevaram ciest”. Taču nav piedodams, ka savas privātas nepatikas pēc mēģinām sev nesimpātisko cilvēku pienaglot pie publiskā kauna staba, lai ar pūļa palīdzību izrēķinātos ar viņu kā personu, profesionāli un publiskās domas ietekmētāju. Dažas no karotājām publiski neslēpa savus mērķus ”panākt, lai šis cilvēks nekad vairs netiek pieņemts Latvijas skolās”.

Tātad – runa nav par cita viedokļa paušanu, bet gan par nesaudzīgu linčošanu bez tiesas jeb apzinātas otra cilvēka- profesionāļa novešanas pie bankrota (bloķējot viņa iespēju strādāt). Šāda ”izsaldēšanas taktika” ir ļoti izplatīta tieši Latvijā. Kā jau tas provincē pieņemts: ”viena tante teica” un visas kolektīvi metas ”sesku sist”.

Normālā lielpilsētā vai civilizētā vidē šāds procesu nevarētu notikt, jo sabiedrība ir iemācīta nevajāt citādi domājošos un izvairīties no linča tiesām. Turpretī provincē viedokli parasti formē ”viedokļu grupējumi” = ”bandas” jeb ”mafijas”, kurām pieder patiesības monopols. Tiem, kas grupējumos (partijās, baznīcas draudzēs utt.) neiekļaujas, ir nolemti atriebības ceļa rullim. Tieši tāpat kā šajā gadījumā, kad portāls ”kasjauns.lv” pat pamanījās kā argumentu ”cīņā pret Budi” izmantot pat viņa bērnības fotogrāfijas. Tātad lietišķas diskusijas vietā notika konkrēta izrēķināšanās ar cilvēku, viņu uzšķēržot kā vardi un uzspraužot uz ”kauna staba”.

Kā šis efekts būtu vērtējams no mediju analītikas viedokļa?

”Tā es jūtu” un ”tā man liekas”, nevis ”notika sekojoši”

Interneta mediju vide ir uzjundījusi satura virskārtā fenomenu, kuru latviski var nosaukt par ”sajūtu argumentāciju”. Proti: pirmajā plānā tiek izvirzīti apgalvojumi par to, kā mēs jūtamies un kādas ir mūsu sajūtas kādā noteiktā kontekstā. Tas, kas ar šo argumentāciju tiek apgalvots, var arī neatbilst notikuma faktiskajai būtībai. Viedoklis un fakts nav viens un tas pats. Ja mēs neesam līdz galam noskaidrojuši, kas īsti skolā notika, tad mums faktiski nav pamata izmantot medijus un ar emocionālu argumentu palīdzību, nomainīt akcentus sev vēlamajā virzienā. Protams, ka katram no mums šķiet, ka mūsu universums un sajūtas ir noteicošās. Protams, ka tā notiek mūsu privātajā dzīvē un sarunās, taču situācija mainās, ja tiek pieslēgta publiskā skatuve jeb mediji. Tad atbildība ir cita un: 1) nepietiek ar emocionālo argumentāciju, lai kaut ko pierādītu, 2) nedrīkst kūdīt un rīdīt pret kādu konkrētu personu, kuras vainu mēģina leģitimēt spontāns pūlis.

Faktu rezistence jeb konspirācijas teorijas

”Emocionalizēšana” šobrīd ir ļoti izplatīta parādība mediju vidē. To vislabāk var pamanīt Krievijas TV sižetos, kad notikumus Ukrainā vai Sīrijā krievu žurnālisti traktē tikai un vienīgi no ”savām Kremļa emocionālajām” pozīcijām. To paši apzināti vai neapzināti adoptē Latvijas TV un Delfu ārzemju ziņu veidotāji, jo arī viņiem, acīm redzot, ir tuvāka tieši šī pieeja. Kāpēc tā? Tāpēc, ka sabiedrībā ir izveidojies uzskats, ka vara (ASV, FBI, BBC utt) stūrē legālo faktu plūsmu un visa pasaules notikumu plūsma ir iekšējas konspirācijas rezultāts. Tāpēc visi fakti, kas runā pretī personīgajam viedoklim, tiek kategoriski noraidīti. Vislabāk šo fenomenu pierāda ilustrāciju vai videomateriālu komentāri. Tie var būt diametrāli pretēji vienai un tai pašai ilustrācijai. Piemēram – sociālie mediji izplata fotoattēlus ar bēgļiem, kas esot agresīvi Islāma Valsts piekritēji un tāpēc uzbrūkot vācu policistiem. Taču faktiski šie attēli ir no 2012. gada notikumiem Vācijā, pavisam citā kontekstā. Šādu piemēru šodien ir ļoti daudz, jo žurnālista vietā jau sen nosēdies aktīvais pilsonis, kas nevēlas pārbaudīt publiskai izplatīšanai paredzētās ziņas. Tāpēc nepārbaudītas ziņas izplatās un tiek uztvertas kā patiesība.

Patiesības kanonizēšana un ietekmes grupējumu specifika

Šajā virzienā ”strādā” arī nākamais faktu emocionalizācijas efekts – kanonizēšana. Ņemam vienu notikumu. Patiesu notikumu. Paceļam to vispārinājuma līmenī. Piemēram, ja viens no kādas minoritātes izdara noziegumu, tad mēs uzreiz sakām: ”viņi visi tādi ir”. Šo paņēmienu plaši izmanto nacionālisti jau kopš 1920. gada, iedalot sabiedrību savējos = labajos un svešajos = ļaunajos. To lieliski varam novērot arī šodien, skatoties, piemēram Krievijas putinistu TV.

Taču atgriezīsimies pie sektām un mafijām provincē. Colin Campbell jau 70. gados (The Cult, the Cultic Milieu and Secularization) attīstīja teoriju par šiem ietekmes grupējumiem un to ”funkcionēšanas stilu”. Ietekmes grupējumi mēdz vienmēr būt opozicionāri, tie pauž viedokli, kas lielākajā sabiedrības daļā it kā tiek noklusēts. Tas nozīmē, ka saglabājas līderis un centrālie viedokļa nesēji, bet pārējie piekritēji var arī mainīties. Taču kodols jeb superpārliecinātie saglabājas kā centrs ap kuru cirkulē pārējie līdzskrējēji. Digitālajā vidē šādu grupējumu ir salīdzinoši daudz un tos var novērot arī Twitter batālijās. Te tie uzvedas daudz krāšņāk nekā tradicionālajos laikrakstos, žurnālos vai TV. Zīmīgi, ka šie grupējumi, kas (patiecoties sociālajiem medijiem) izvēršas diezgan apjomīgi un spēj reaģēt spontāni, var panākt spēcīgu spiedienu ne tikai uz medijiem, bet arī uz sabiedrību kopumā, kļūstot par būtisku publiskā viedokļa sviru. Taču tiem visiem ir viena kopīga pazīmē – 100% faktu rezistence. Tieši šajās vidēs rodas konspirācijas teorijas un personības, kas sevi uztver kā ” nevēlamas patiesības nesējas”.

Grupējumi, kas funkcionē ar loģiku – ja neesi kopā ar mums, tad esi mūsu ienaidnieks jeb naivs, neizglītots muļķis. Zīmīgi, ka šajās viedokļu grupās jeb impulsīvajās mafijās attīstās ļoti agresīva debašu tehnika, kuras būtība nav apspriešana, bet gan jebkuras lietišķas debatēšanas anulēšana. Pretējais viedoklis netiek uzklausīts. Tas tiek samalts. Tādā laikā mēs dzīvojam. Arī dizainera Ginta lieta ir no šīs operas: ”ietekmes grupējums” (ar faktu rezistenci) in action pret autsaideru, kurš tiek publiski samalts.

Vai jūs to neredzat?