Trobelis ap ”raudošajām skolniecēm” jeb faktu rezistence

crowdInterneta viļņošanās ap modes dizaineru Gintu Budi (aizvadītās nedēļas laikā) lika aizdomāties par vairākiem mediju efektiem, kas maz izgaismoti mūsu ikdienā.

Pirmais no tiem – virtuālās sektas vēlme izvairīties no faktiem jeb modernās sabiedrības faktu rezistence. Lai gan sabiedrība it kā pieprasa: ”dodiet mums faktus un secinājumus izdarīsim mēs paši”, jau sen ir pierādījies, ka bez komentāra publika ”mesidžu” nesaprot. Tieši šo efektu varēja novērot aktuālajā gadījumā. Iniciatīvas autori – ”aizvainotie vecāki” nevarēja piedot modes dizainera stilu sarunās ar skolniecēm un visiem spēkiem centās atrast būtiskus pārkāpumus: 1) dizaineris esot runājis rupjības (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 2) saukājis meitenes par ”prostitūtām” un ”saspiestiem tomātiem” (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 3) nicīgi izteicies par trūcīgu meiteņu apģērbu (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 4) ņirgājies par bērniem (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem).

Viens ir skaidrs – ”kādam” ļoti nepatīk, ka attiecīgā persona mēģina palīdzēt ieviest skolēnu formas vairākās Latvijas skolās. Vēl citam vienkārši nepatīk šis cilvēks dažādu citu iemeslu un aizspriedumu dēļ. To var saprast. Ikviens no mums ir cilvēks un tas ir tik cilvēcīgi, ka ”mēs kādu nevaram ciest”. Taču nav piedodams, ka savas privātas nepatikas pēc mēģinām sev nesimpātisko cilvēku pienaglot pie publiskā kauna staba, lai ar pūļa palīdzību izrēķinātos ar viņu kā personu, profesionāli un publiskās domas ietekmētāju. Dažas no karotājām publiski neslēpa savus mērķus ”panākt, lai šis cilvēks nekad vairs netiek pieņemts Latvijas skolās”.

Tātad – runa nav par cita viedokļa paušanu, bet gan par nesaudzīgu linčošanu bez tiesas jeb apzinātas otra cilvēka- profesionāļa novešanas pie bankrota (bloķējot viņa iespēju strādāt). Šāda ”izsaldēšanas taktika” ir ļoti izplatīta tieši Latvijā. Kā jau tas provincē pieņemts: ”viena tante teica” un visas kolektīvi metas ”sesku sist”.

Normālā lielpilsētā vai civilizētā vidē šāds procesu nevarētu notikt, jo sabiedrība ir iemācīta nevajāt citādi domājošos un izvairīties no linča tiesām. Turpretī provincē viedokli parasti formē ”viedokļu grupējumi” = ”bandas” jeb ”mafijas”, kurām pieder patiesības monopols. Tiem, kas grupējumos (partijās, baznīcas draudzēs utt.) neiekļaujas, ir nolemti atriebības ceļa rullim. Tieši tāpat kā šajā gadījumā, kad portāls ”kasjauns.lv” pat pamanījās kā argumentu ”cīņā pret Budi” izmantot pat viņa bērnības fotogrāfijas. Tātad lietišķas diskusijas vietā notika konkrēta izrēķināšanās ar cilvēku, viņu uzšķēržot kā vardi un uzspraužot uz ”kauna staba”.

Kā šis efekts būtu vērtējams no mediju analītikas viedokļa?

”Tā es jūtu” un ”tā man liekas”, nevis ”notika sekojoši”

Interneta mediju vide ir uzjundījusi satura virskārtā fenomenu, kuru latviski var nosaukt par ”sajūtu argumentāciju”. Proti: pirmajā plānā tiek izvirzīti apgalvojumi par to, kā mēs jūtamies un kādas ir mūsu sajūtas kādā noteiktā kontekstā. Tas, kas ar šo argumentāciju tiek apgalvots, var arī neatbilst notikuma faktiskajai būtībai. Viedoklis un fakts nav viens un tas pats. Ja mēs neesam līdz galam noskaidrojuši, kas īsti skolā notika, tad mums faktiski nav pamata izmantot medijus un ar emocionālu argumentu palīdzību, nomainīt akcentus sev vēlamajā virzienā. Protams, ka katram no mums šķiet, ka mūsu universums un sajūtas ir noteicošās. Protams, ka tā notiek mūsu privātajā dzīvē un sarunās, taču situācija mainās, ja tiek pieslēgta publiskā skatuve jeb mediji. Tad atbildība ir cita un: 1) nepietiek ar emocionālo argumentāciju, lai kaut ko pierādītu, 2) nedrīkst kūdīt un rīdīt pret kādu konkrētu personu, kuras vainu mēģina leģitimēt spontāns pūlis.

Faktu rezistence jeb konspirācijas teorijas

”Emocionalizēšana” šobrīd ir ļoti izplatīta parādība mediju vidē. To vislabāk var pamanīt Krievijas TV sižetos, kad notikumus Ukrainā vai Sīrijā krievu žurnālisti traktē tikai un vienīgi no ”savām Kremļa emocionālajām” pozīcijām. To paši apzināti vai neapzināti adoptē Latvijas TV un Delfu ārzemju ziņu veidotāji, jo arī viņiem, acīm redzot, ir tuvāka tieši šī pieeja. Kāpēc tā? Tāpēc, ka sabiedrībā ir izveidojies uzskats, ka vara (ASV, FBI, BBC utt) stūrē legālo faktu plūsmu un visa pasaules notikumu plūsma ir iekšējas konspirācijas rezultāts. Tāpēc visi fakti, kas runā pretī personīgajam viedoklim, tiek kategoriski noraidīti. Vislabāk šo fenomenu pierāda ilustrāciju vai videomateriālu komentāri. Tie var būt diametrāli pretēji vienai un tai pašai ilustrācijai. Piemēram – sociālie mediji izplata fotoattēlus ar bēgļiem, kas esot agresīvi Islāma Valsts piekritēji un tāpēc uzbrūkot vācu policistiem. Taču faktiski šie attēli ir no 2012. gada notikumiem Vācijā, pavisam citā kontekstā. Šādu piemēru šodien ir ļoti daudz, jo žurnālista vietā jau sen nosēdies aktīvais pilsonis, kas nevēlas pārbaudīt publiskai izplatīšanai paredzētās ziņas. Tāpēc nepārbaudītas ziņas izplatās un tiek uztvertas kā patiesība.

Patiesības kanonizēšana un ietekmes grupējumu specifika

Šajā virzienā ”strādā” arī nākamais faktu emocionalizācijas efekts – kanonizēšana. Ņemam vienu notikumu. Patiesu notikumu. Paceļam to vispārinājuma līmenī. Piemēram, ja viens no kādas minoritātes izdara noziegumu, tad mēs uzreiz sakām: ”viņi visi tādi ir”. Šo paņēmienu plaši izmanto nacionālisti jau kopš 1920. gada, iedalot sabiedrību savējos = labajos un svešajos = ļaunajos. To lieliski varam novērot arī šodien, skatoties, piemēram Krievijas putinistu TV.

Taču atgriezīsimies pie sektām un mafijām provincē. Colin Campbell jau 70. gados (The Cult, the Cultic Milieu and Secularization) attīstīja teoriju par šiem ietekmes grupējumiem un to ”funkcionēšanas stilu”. Ietekmes grupējumi mēdz vienmēr būt opozicionāri, tie pauž viedokli, kas lielākajā sabiedrības daļā it kā tiek noklusēts. Tas nozīmē, ka saglabājas līderis un centrālie viedokļa nesēji, bet pārējie piekritēji var arī mainīties. Taču kodols jeb superpārliecinātie saglabājas kā centrs ap kuru cirkulē pārējie līdzskrējēji. Digitālajā vidē šādu grupējumu ir salīdzinoši daudz un tos var novērot arī Twitter batālijās. Te tie uzvedas daudz krāšņāk nekā tradicionālajos laikrakstos, žurnālos vai TV. Zīmīgi, ka šie grupējumi, kas (patiecoties sociālajiem medijiem) izvēršas diezgan apjomīgi un spēj reaģēt spontāni, var panākt spēcīgu spiedienu ne tikai uz medijiem, bet arī uz sabiedrību kopumā, kļūstot par būtisku publiskā viedokļa sviru. Taču tiem visiem ir viena kopīga pazīmē – 100% faktu rezistence. Tieši šajās vidēs rodas konspirācijas teorijas un personības, kas sevi uztver kā ” nevēlamas patiesības nesējas”.

Grupējumi, kas funkcionē ar loģiku – ja neesi kopā ar mums, tad esi mūsu ienaidnieks jeb naivs, neizglītots muļķis. Zīmīgi, ka šajās viedokļu grupās jeb impulsīvajās mafijās attīstās ļoti agresīva debašu tehnika, kuras būtība nav apspriešana, bet gan jebkuras lietišķas debatēšanas anulēšana. Pretējais viedoklis netiek uzklausīts. Tas tiek samalts. Tādā laikā mēs dzīvojam. Arī dizainera Ginta lieta ir no šīs operas: ”ietekmes grupējums” (ar faktu rezistenci) in action pret autsaideru, kurš tiek publiski samalts.

Vai jūs to neredzat?

38 thoughts on “Trobelis ap ”raudošajām skolniecēm” jeb faktu rezistence

  1. Jā, pasniegts būtībā tika vērtējums par modelētāju, bet, tā kā es nezinu kas īsti notika, nezinu, vai to zina raksta autors, kuru es nepazīstu, tāpēc nezinu, vai vispār var varu viņam uzticēties ….
    Pieņemsim, ka modelētājs ir rupeklis, kuram nav priekšstata par to, cik maz daudziem vecākiem ir naudas, bet, pat ja tā, viņš tāds nav vienīgais, un ko, mums, lasītājiem, iet lielu onkuli audzināt?
    Jo runa it kā ir par formām, kas ir ļoti neērtas, jo ir gan salīgāki cilvēki, gan tādi, kas svīst. Turklāt meitenes, ja vien tās nav pievērsušās anoreksijai, sasniedzot pubertātes vecumu mainās diezgan strauji, un, kad ir vairāk vai mazāk sasniegušas savus galīgos apveidus, izrādās, ka kostīma iegāde, bet forma parasti ir kostīms, kļūst par lielu problēmu. Bieži ne tikai kostīma, bet pat vienkārši svārku, kas ir jāpāršuj vai nu kādam ģimenes loceklim vai, ja nav tādu, kas to prot, šuvējai, kam, protams, ir jāmaksā, jo, atšķirībā no džinsiem un t-krekla (īpaši lietoto apģērbu veikalā), formai it kā vajadzētu piegulēt, vai ne? Turklāt tas neko nemaina, jo vēl ir vēla, kurpes, soma, rakstāmpiederumi, frizūra…. un ikdienā taču nepiespiedīsi formā staigāt, turklāt, pat ja piespiedīsi, tad aizliegt vieniem stāstīt par brīvlaiku tālās zemēs, kamēr otrie to pavadīja vienkārši neejot uz skolu…. Sabāzt visus biezos atsevišķās skolās? Bet tas taču taps zināms, turklāt jebkurā gadījumā veikali, pretimnācēji, viss kliedz un bļauj, ka Latvijā vieni ir stipri bagātāki par otriem, turklāt to pirmo ir stipri mazāk, nekā to orto. Tā kā forma būs tikai lieks izdevums tiem otrajiem. Var jau, protams, valsts sponsorēt vai nu organizējot milzīgu papīru plūsmu un daudzas ierēdņu darba vietas vai arī sponsorēt visiem, ieskaitot biezos, kā tas notiek brīvpusdienu gadījumā, bet formu lietderību tas neuzlabos, un, ja tiešām ir radusies lieka nauda, to vajadzētu zinātniekiem atdot vai arī apdāvinātajiem/uzcītīgajiem vidusskolniekiem domātām īpašām klasēm ar pastiprinātu izglītību dabaszinātnēs un matemāTĪKĀ….

        • Tās nav muļķības bet gan skarba dzīves realitāte. Skola ir vieta, kur bērni strādā. Nevis modes skate. Diemžēl ir diezgan daudz vecāku, kas visiem spēkiem cenšas savu bērnu apģērbā skolā parādīt sava naudas maciņa biezumu. Nevis gaumi, bet gan savu bezgaumību. Vispār jau no tā cieš paši šie bērni. Tāpēc uniformas skolā ir laba ideja. Skandināvijā, piemēram, skolā nav uniformu, bet vecāki paši ir pietiekami saprātigi un redz kā bērni jāģērbj, lai viņiem būtu ērti kāpt kokos starpbrīdī vai spēlēt futeni pārtraukumā. Pietiecība un vienkāršība tiek pieprasītas kā norma. Arī tur ir idiotiski izņēmumi (kur to nav!), taču kopējo tendenci tauta saprot.

          • Attīstītā sabiedrībā cilvēki velk mugurā vienkārši drēbes. Jo provinciālāka sabiedrība, jo vairāk cepas par to kas pašam un citiem mugurā.

          • Attīstītā sabiedrībā cilvēki zina ko kurā situācijā vilkt mugurā. Ar naktskreklu neiet uz operu un ar pekdokstīmu uz skolu. Pie mums diemżēl visi to nezina un uzskata, ka slēpju zābaki uz skatuves ir ok un svārki ar šķēlumu līdz padusēm uz skolu arī noder.

          • Hā, bet vai par šo nav vainojami (arī – ne kā vienīgais cēlonis protams, cēloņu kombinācijas vienmēr) tie paši “apģērba dizaineri”, kuri arī pie visa savas idejas (lai labāk tā pirktu) pasniedz kā savdabīgu veiksmes formulu? Un kā “objektīvu patiesību”? Vai šādi “budes” neveicina cilvēku vēlmi izrādīties? Un principā ir pilnīgi neatkarīgi, vai izrādītais “Laba Gaume”, vai “Mietpilsonis Vulgaris Manifestācija”. Starp citu, viens otru neizslēdz (smaidiņš)
            Ne par Budi, bet manuprāt arī no līdzīgas sērijas – kā cienījamā (piemirsu viņas vārdu) “etiķetes speciāliste” sūkstījās ka Vējonis nedzīvojot tur, kur pēc “smalkā stila”… labi, labi, protokola pienākas. Bet tad nesapratu, cilvēks kalpo “etiķetei”, vai “etiķete” cilvēkam?
            Un par “naktskreku uz operu” – ja nakstkrekls piegriezts kā vakarkleita, no tā kvalitatīva auduma, tad kur problēma? Parasti vispār neredzu kas cilvēkam mugurā (ja sieviete sāk stāstīt man toreiz tas un tas bija uzvilkts, tad savelku gudru ģīmi un dziļdomīgi māju ar galvu), bet dažas labas “dizaineru izstrādātas” vakarkleitas vispār atgādina maisus, nemaz nerunājot par naktskrekliem.

          • Protokols un etiķete pastāv cilvēku sabiedrībā tāpat kā uz ielas satiksmes noteikumi. Tumsonīgās un neattīstītās sabiedrībās visi ir egoisti un tam kam lielāks auto …t as nosaka visu.T ā pagaidām notiek Latvijā. Šis gadījums ir tas pats – PSRS laika sabiedrība neko nesaprot no protokola un uztver sevi kā elegances kroni virtuvē, uz ielas, pie karaļa uz pusdienām. Vējonis tiešām ir pāķisks, kā lielākā daļa no mūsu “krējuma”. šie cilvēki ir izglītojušies skolās, augstskolās un varas gaiteņos, bet komunikācijas kultūra viņiem ir 100% = 0. Labi, turpiniet uzskatīt, ka “visi bērni labi” un, ka ar apakšveļu var iet uz operu (tāpat kā to darīja PSRS okupantu sievas 40-gados) un, ka nekādas cilvēku savstarpēju attieību kultūras vispār nav. Es atturēšos.🙂

  2. Paldies par rakstu, reta objektīvisma balss uz kolektīvās mediju “suņu būdas” saceltās kakofonijas fona. Domāju, ka mediji te ir sajaukuši un “uzvārījuši” vienā katlā vairākas lietas, vienlaikus pilnībā ignorējot atsevišķus notikušā aspektus.

    Pirmkārt, vai ir pareizi mācīt skolēnam būt “stilīgam”? Manuprāt, te vajadzētu būt daudz plašākai diskusijai un es piekrītu, ka skolēniem noteikti jāmācās par modi, stilu u.tml. lietām, jo tās pasaulē vienkārši ir un nepazudīs tāpēc, ka bērni par to neuzzinās. Vienlaikus skolai būtu jāveicina arī iecietība pret atšķirīgo, t.i. skolēniem / cilvēkiem, kas ģērbjas “nestilīgi”. Šo aspektu mediji pilnībā ignorē.

    Otrkārt, vai Gints Bude ir foršs cilvēks? Tam vispār nav sakara ar apspriežamo tēmu. Man arī viņa reakcija uz sacelto ažiotāžu ne vienmēr likās adekvāta, taču tas nav iemesls, lai Budi “pienaglotu pie publiskā kauna staba”, kā rakstāt.

    Treškārt, vai Gints Bude tiešām saraudināja un izlamāja skolēnus? Kā rakstā minēts, tam tiešām nav pierādījumu. Esmu redzējis reālu psiholoģisko teroru no skolotājiem un pasniedzējiem un šis noteikti tas nav. Budes stils var nepatikt, varbūt skolēniem piemērotāks ir cits stāstīšanas veids, taču atkal – tā jau ir cita tēma, par ko mediji nerunā.

    • Vispār jau runa skolā esot bijusi par to, ka skolas forma ir laba lieta, taču “bagāto” bērnu vecāki to demonstratīvi ignorējuši. Tāpēc arī Bude tur uzstājies un mēģinājis pateikt, ka katrs jaunietis pats reizēm nesaprot kas ir lietišķs ģērbšanās stils darba vietā = skolā. No šāda viedokļa skolēna forma ir laba izeja.🙂 Kāpēc bija jāsāk par to mediju trobelis – nesaprotu. Jūs to saprotat?

      • Jā, skolas formas, šķiet, ir iemesls, kāpēc lekcija vispār tika organizēta, un to mediji arī ir ignorējuši. Man pret skolas formām ir divējādas jūtas – no vienas puses, tās padara visus vienādus, apspiež individualitāti un atgādina padomju laikus. No otras puses, skolēnu formas pastāv daudz kur Rietumu pasaulē (pat “Harija Potera” burvju skolā visi tādas valkā!) un tas patiešām ir līdzeklis, kā novērst neadekvātu apģērbu skolās. Es domāju, ka labāks ir Jūsu minētais Skandināvijas variants (t.i., kad vecāki / bērni paši apzinās, kas ir un nav piemērots), bet, ja tas nedarbojas, tad jādomā, kā problēmu risināt.

        Kā ažiotāža radās? Acīmredzot cēlonis bija dizainerim izteiktie draudi FB, ko izplatīja sociālo tīklu lietotāji, mediji to pamanīja un saoda sensāciju, daži Budes nelabvēļi apmaisīja katlu un trobelis bija gatavs🙂

        Vispār nedaudz baisi uz to visu skatīties. Viena no retajām tēmām, kurai diendienā sekoju līdz, ir Pirmā formula, un es nepārtraukti redzu, ka LR sabiedriskie kaut ko sajauc, neuzticamu avotu radītas baumas pasniedz kā faktus vai stāsta “vakardienas ziņas”, kas jau zaudējušas aktualitāti. Kur man pamats ir uzticēties mediju informācijai par citām lietām, kuras nepārzinu?

        • Latvijā strauji norisinās mediju satura erozija – dramatisks satura kvalitātes kritums. Darbā nepieņem profesionāļus, bet gan studentus un iesācējus, kuriem var par darbu maksāt mazāk. Orģinālu rakstu vieta liek tulkojumus vai caurmēra murgus. Kāpēc tā? Tāpēc, ka par sab mediju vadītājiem Dimants iecēla nepiemerotus ļaudis, kam nav jēga par mediju misiju un vińi cītigi kopē privāto mediju struktūru, kas nav OK. Savukārt privāto mediju vadītāji ir norūpējušies par klikšķiem un uzskata, ka mūsu tauta ir muļķe un “krīt” tikai uz skandāliem, plikiem dibeniem, seksu un trobeļiem. Tā no apgaismotāja un audzinātāja mediji ir pārvērtušies par tukšām mucām, kas tālu skan. Arī automaču virzienā notiek tas pats. Ļoti zēl, ka tas tā notiek Latvijā.

  3. Bija taču audioieraksti no sanāksmes, vai tad ar to viss netika atrisināts ? Par mediju kāri uz sensācijām pilnīgi piekrītu. Ja delfi vēl ir puslīdz zolīdi, tad tvnets ir palicis pavisam dzeltens.

  4. Lekcijas audioieraksta esamība liecina, ka “ierakstītāji” jau laikus bija sagatavojušies galma apvērsumam. Parasti lekcijās skaņu ierakstīt nedrīkst. Par to ir jāinformē lektors jau iepriekš. Tāpat kā jāinformē ja tiek filmēts. Skaidrs, ka “trobelētājas” jau pirms lekcijas zināja ko darīs tālāk (neatkarīgi no tā ko Bude lekcijā pateiks). Jā, es neesmu bijusi šajā skolā, bet šo publiski izvietoto audioierakstu noklausījos. Neko satraucoša tur nepamanīju. Savādi, kāpēc tas vispār tiek “vicināts”? Par mediju satura kvalitātes krišanos ir tā, ka visiem krītas kvalitāte. Strauji. Kasjauns gadījumā varētu sūdzēties mediju tiesībsargam, taču mums tāda nav. Izdevējiem un politiķiem tas ir izdevīgi, ka mediju patvaļa Latvijā sit augstu vilni. TVNET, manuprāt, par šo lēto trobeli nerakstīja un tik zemu nenolaidās…. Delfi gan šo nepārbaudīto materiālu laida portāla slejā kā faktu. Diemžēl.

    • Kāda lekcija skolā ? Tā ir mācību stunda pirmkārt un otrkārt nav vajadzīgas formas. Mācījos skolā 90to gadu vidū un šādas problēmas mums nebija – šīs problēmas mūsdienās rada tieši ievazātie rietumu seriāli kā “Gossip Girl” un visi citi Holivudas miskastes atražojumi. Šīs formas tieši uzspiež ikdienā redzamo koorperatīvo vidi , kurā ir jāvelk uzvalks vīriešiem ,piemēram.

      Audio ieraksts ir ierakstīts un pēc ierakstā dzirdētā es tiešām neizprotu ko Gints Bude stāsta skolā ? Pilnīga beztēma un nesaistoša informācija bērniem.

      • Palasiet kādreiz par tēmu “apģērba protokols” un Jūs sapratīsiet, ka PSRS skolās to nemācīja un augstskolās ari ne, bet tagad dzīves realitāte to no mums pieprasa. Redz kādas kaislības šīs nekompetences dēļ! Kas to butu domājis, ka purvs tik dziļš un “malkas tik daudz”!

      • Audioieraksts ir mazs fragments no lekcijas, izrauts no konteksta, jo tā izplatītājiem bija ļoti neizdevīgi atskaņot to pilnībā! Tēma, terminoloģija un viss pārējais ir ārpus kadra. Jo, ja tas nebūtu norauts – nebūtu vairs par ko šūmēties. Bet lekciju klausījās daudzi desmiti bērnu’un pedagogi, tā kā liecinieki tam tomēr ir!

  5. Demokrātiskā valstī katram cilvēkam ir tiesības rakstīt sūdzību, ja viņš uzskata, ka ir pārkāptas viņa tiesības. Bet kopš kura laika demokrātiskā valstī sūdzības teksts kļūst par neapgāžamu ” dzeltenās preses” apgalvojumu, pierādījumu izdarītajam?

    • Medijos regulāri un daudz saņemam sūdzības, bet tās ir jāpārbauda. 100% bezkaislīgi jāpārbauda. “Viena tante teica” vai “piecas tantes teica” ir par maz, lai materiālu publicētu. Starp citu – visiem revolveržurnālistikas faniem var pavēstīt, ka normāla pētnieciskā vai rokošā žurnālistika nevar tikt veidota uz kompromata pamata. Diemžēl TV3 un LTV gandrīz tikai tā vien strādā.

  6. Bude sevi noraka, rakstot sūdzību vēstuli Obamam. Tieši tas radīja vislielāko rezonansi un izsmieklu (un pamatoti – ko tad, Obama Facebooku rediģēs?). Nebūtu bijis šīs epizodes, skāde būtu daudzkārt mazāka.

    • Jā, ja jau cilvēkam ir tāds Ego, tāda iedomība… ups, atvainojos, gribēju teikt – Veselīga Pašapziņa, tad pieļauju ka lekcijā viņš arī varēja – audioieraksts par to neliecina, protams – ar visu savu neverbālo ķermeņa valodu likt skolniecēm noprast ka viņa uzskata par viņu zemākām muļķītēm. Neapgalvoju – jo nezinu – bet pieļauju, mana iepriekšējā pieredze pieļauj, ka kas tāds pilnīgi iespējams. Personīgi man būtu pie vienas vietas, vai viņš smīn par mani, vai ne, bet visi taču zinām cik pusaudzēm “āda plāna”. Nu ir tā.
      Un cik profesionāli viņš šo šurumburumu izmanto savas popularitātes celšanai!

      • Pārsteidz nevis dizaineris, bet viņa kaprači. Cik nadzīgi, enerģiski: falsificē faktus, melo, intervē bērnu psihologu par varmācību pret bērniem teorētiski bet pieraksta šos citātus GB (iespējams, ka profesore pati atsauks to kā vinu citēja “kasjauns”), audioieraksts ir montēts un ievietots internetā. Lūk kas par centību! Par katru cenu uztiept savu! Maniakāli apgalvo to kas nav reāli noticis, bet sabiedrība šūmējas. Tas ir nožēlojami.

        • Nu, par “kapračiem” gan viņus nenosauktu, bet drīzāk par “reitingu palielinātājiem” (lai arī viņi varbūt to nevēlētos). Bet protams, protams, “sašutušo vecāku” reakcija nav adekvāta. Ja skolniecēm lekcijas nepatīk – kāda problēma, sapulcē pieprasa lai direktore tās pārtrauc, un miers mājās. Protams, “liela brēka ne par ko”. Bet pieļauju – jā, jā, atkal personīgā pieredze, ka tāpat kā vecāki vēlas uzspiest savu, tā arī dizaineris vēlējies uzspiest savu. Tādi esam (protams, mans nosacītais “es” tāds pats, arī nav arī man par sevi nekādu ilūziju). Un, arī Budes tik pat eksaltētā reakcija kā vecākiem (Obamam sūdzējies, tur zirgam jāņirdz) pierādi ka viņš ir tieši tāds pats kā viņa centīgie nomelnotāji. Kautiņā vajag divus.

          • Tā patiešām nav. Šī lieta ir apbrīnojama tieši ar to, ka melo viena puse un skatītāji tam notic. Jūsu noticēšana, ka bija tā kā “kasjauns” ziņo ir pats briesmīgākais šajā procedūrā. Ir vajadzīgs mediju tiesībsargs, lai izkratītu no izdevējiem par šo melu akciju pāris tūkstošus valsts labā. Bet šāda institūcija nav izdevēju interesēs. Tāpēc mjums mediji var darīt ko grib – apmelot un iznīcināt cilvēkus, bet viņiem par to – nekas. Jā man arī liekas nenopietna sūdzēšanas Obamam un skaļa šīs procedūras afišēšana, bet sociālie mediji ir nežēlīgi tieši izplatot melus. Cik saprotu, tad kaprači nopietni cenšas iznīcināt GB biznesu ar tukšiem apmelojumiem, kuriem pieaug saknes. Nu ko – bēgsim prom uz ārzemēm?

          • Hm, tiešām domājiet ka kāds tik nopietni uztvēris “modes mākslinieku”? Nu jā, personīgi tā ņemšanās ap lupatām liekas vairāk kā smieklīga, bet jā, zinu ka absolūti neizprotam iemesla pēc tur arī apgrozās samērā lielas summas. Tas nu man ir “;lielais pasaules noslēpums”! Bet labi, pasaule ir tāda, kāda tā ir.
            Neesmu lasījis “kas jauns” (hm, varbūt skanēs pseidointelektuāli augstprātīgi, īpaši ņemot vērā ka neesmu inteliģences pārstāvis, taču tiešām nelasu dzelteno presi), un jau teicu ka neesmu iedziļinājies konkrētajā notikumā. Bet, pamatojoties iepriekšējā dzīves pieredzē – zinot cik ļoti subjektīvu nozaru pārstāvji (un modes normu pasaule ir subjektīva caur un caur) ļoti cenšas savu “redzējumu” pasniegt kā objektīvu patiesību, man vispār diezgan neizprotami, kāda velna pēc ar tamlīdzīgām blēņām jāpiesārņo skolnieku galvas. Jo nu nav, nav “pareizs” un “nepareizs” ģērbšanās stils. Nav. Tikai vispārpieņemtā sabiedrības vairākuma apziņas akceptēts vai neakceptēts.
            Un manuprāt – pārāk daudz vērības tam piegriežam. Bet pietiek, arī esmu aizrakstījies jau pa daudz, jāiet kas derīgs jādara. Vien tik uzskatu ka šādas pareiza stila… smieklīgi, lekcijas ir tukša laika pavadīšana principā.
            Bet labi, labi, ja cilvēkiem patīk, lai klausās saviem priekšstatiem atbilstošus “stila konsultantus”, lai seko viņu padomiem, labi jau labi.

          • “Šī lieta ir apbrīnojama tieši ar to, ka melo viena puse”, Sandra, patiešām? Mēdiji un Budes pretinieki melo, bet šamais godīguma kalnagals?
            Viņā rīcība pēc “draudu” saņemšanas jau vien liecina par viņa nespēju adekvāti rīkoties, kur nu vēl audioierakst, kas apliecina, ka viņš pat izteikties kā pieaudzis cilvēks nespēj, kur nu vēl vadīt lekciju un kaut ko mācīt bērniem. Palasot viņa izteikumus par sievietēm un stilu, paliek nelabi ap dūšu. No vienas puses var mēģināt saprast, neko jau vairāk kā savu iedomāto stilu viņš nezin un tāpēc arī vārās tajā. Bet varbūt tomēr pieaugušam cilvēkam vajadzētu apzināties, ka sievietes vērtību nosaka kaut kas vairāk par spēju apģērbties atbilstoši “jaunākajām modes tendencēm”.
            Jā, Latvijas sabiedrībā ir daudz problēmu, gan izglītības sistēmā, gan vecāku spējā audzināt atvases, gan mēdiju lauciņā, tās ir jārisina. GB to risināšanā nu nekādi nevar līdzēt.

          • Neviens no Jūsu piesauktajiem “argumentiem” neiztur kritiku un nav patiess (ieskaitot pārmontēto = falsificēto, publicēto audioierakstu). Jūtu Jums līdzi, bet diemžēl – kļūdāties. Tā gadās.

  7. Cienītā autore, pierādījumi ir – audioieraksts pusstundas garumā, ko ziņu portālos nemaz nav tik grūti atrast. Otrkārt, Gints Bude šādi uzvedas jau sen, tieši tas pats notiek viņa modeļu skolā. Drīzāk ir jābrīnās, ka šāda meiteņu pazemošana varēja notikt ilgus gadus, un ir nākusi gaismā tikai tagad.

    • Ja kādam vecākam, šķiet, ka ir noticis pārkāpums, tad viņa pienākums ir vērsties ar iesniegumu Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centrā! Likums to pat paredz! Bet, ja tas nav izdarīts, tad teiktais ir kvalificējams kā apmelojums! Viss ir ļoti vienkārši!

  8. Kāds te sakars visam šitam ar bēgliem un globālām tēmām? Cilveks ar degunu pieradis mākonus bīdīt aizmirsis kas ir dzīves realitāte nu pāršāva pa strīpu! Sasmelt vairs īsti nav iespejams un tagad megina izmantot visus iespejamos lidzeklus lai attiritu savu paša vainas del nomelnoto imidžu.

    • Ar mākoņiem, to bakstīšanu un dzīves realitāti notiek savādas lietas. Mums katram ir dažāds horizonts. Precīzāk – horizonta augstums. Mani netraucē, ja kads no latviešiem baksta ar degunu mākoņus. Piemēram, zviedri vai norvēģi to dara jau sen, pie kam – kolektīvi.

  9. Mazliet kā bija patiesībā – skandāls jau neradās tāpēc, ka kāds gribēja sariebt Budem, bet tāpēc, ka Bude personīgi vērsās pie viņa izvēlētām meitenēm un izteicās par viņu personību, izskatu un apģērbu, ko iegādājušies viņu vecāki. Tas nebija nekas glaimojošs bet pazemoja 10 līdz 12 gadus vecas meitenes. Jāpiebilst, ka visi mazie bērni pēc skolas prasības jau atradās skolas formās. Liecinieku šiem apvainojumiem ir daudz, bet žurnālistiem nav iespējas lieciniekus nopratināt. Tad nu ir sanācis tā kā ir sanācis. Mazās meitenes brīdināja lielākos, ka būs skarbi, tāpēc lielie bija jau sagatavojušies un šo to ierakstīja. Ja, pirms diviem gadiem Franču liceja vecāki nebūtu klusējuši, tad šajā skolā jau neviens vairs neiedomātos aicināt lektoru.

    • Jā, es zinu, šo “dziesmu” dzied raudošo meiteņu vecāki. Ta bija, tā bija, tā bija…. Man no skaņu ieraksta tā neizklausās. Tur to faktu nav. Var jau but, ka dizainers ir parāk skarbi runājis, to nevar izslēgt, bet tas, ka protokols daudziem vecākiem un viņu bērniem ir svešvārds, šķiet, nenoliegsiet arī jūs.

      • Tur jau tā žurnālistu problēma, ja raksta par kaut ko vispārēju, tad protams, var apspriest ģērbšanās protokolus un visus pārējo. Ja raksta par konkrētu notikumu, tad izpēti patiešām, kas tur notika. Bet no Jūsu viedokļa saprotu, ka konkrētais notikums nav svarīgs, svarīgi ir vispār kas notiek skolās. Tad nu Bude analoģiski dabūja arī dzirdēt pārējo, kas uz šo lietu konkrēti neattiecās.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s