Category Archives: Twitter

Blūze ar sasienamo apkakli (#knutblus) – kā protesta forma

Posted on by
Atbildēt

Tas, ka apģērbs var kļūt par protesta formu, nav nekas jauns. Padomju okupācijas laikā aizrāvāmies ar latviešu tautas tērpu. Nēsājām to kā protesta formu pret valsts okupāciju. Ne tikai Dziesmusvētku laikā, bet arī Jāņos un Vasarsvētkos. Savukārt Auseklīša piespraude pārmaiņu laikos kalpoja kā zīme, ka esam par brīvu un neatkarīgu Latviju. Kārām to pie jakas pogas, spraudām pie apkakles un izvietojām vitrāžas formā pie loga rūts. Sarkanbaltsarkanā emblēma, kas simbolizē neatkarīgās Latvijas karogu, bija viena no pašām ierastākajām protesta formām Padomju okupācijas laikā Latvijā. Vilkām sarkanu jaku uz baltas blūzes 18. novembrī un tēlojām, ka nesaprotam kritizējošus mājienus no skolotāju un priekšniecības puses. Par „provokatīvu” balvas demonstrēšanu kadrā Latvijas Televīzijas raidījumā, uzbruka toreizējais priekšnieks Jānis Leja, kurš bija saskatījis manu nekrietnību plastmasas maisiņa nepareizā demonstrējumā skatītājiem. Maisiņš kadrā esot izskatījies pēc Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga. Cenzori bija modri. Par nodarīto priekšnieks anulēja honorāru jeb samaksu par darbu. Kā redzat, protestēšana nav ērta padarīšana, ja protestētāju maz. Cita lieta – masu publiskie gājieni  jeb publiskās akcijas kā protesta forma.

Amerikānietes, 2017.gada demonstrācijā pret Donalda Trampa nokļūšanu ASV prezidenta krēslā, deklarēja savu vienotību un neapmierinātību par notiekošo ar īpašajās cepurītēm galvās. Tās bija rozā mices ar „austiņām” jeb pink pussy hats, kuras ikviena varēja uzadīt pati un nēsāt kā savu protesta karogu. Šīs adītās cepurītes un to nosaukums bija protesta reakcija pret Trampa runu par to, ka visas sievietes ir „nogribējušās” seksuālu uzmācību un to vien gaida, lai kāds “grab her by the pussy”. Nav noslēpums, ka viena veču daļa līdzīgi domā joprojām un ASV prezidents nav vienīgais, kas ir apmaldījies šajā virzienā. Taču šāds nejēdzīgs cinisms no valsts augstākās amatpersonas puses nav piedodama lieta. Tas ir smags apvainojums. Tāpēc toreiz rozā cepurīšu akcijai pievienojās arī protestētājas Women’s March ietvaros Austrālijā, Jaunzēlandē un Lielbritānijā.

Tagad kārta pienākusi blūzei ar sasienamu apkakli.

Kas tā tāda? Kāpēc tagad?

Šajā attēlā jūs redzat bijušo Zviedrijas Akadēmijas sekretāri (spīkeri) Sāru Daniusu. Viņa atstāj savu darba vietu, protestējot pret tur notikušajām intrigām. Attēlā redzams, ka viņa uzvilkusi blūzi „ar šleipi”, kas lielā mērā norāda uz viņa klasisko, konservatīvo amatu 200 gadus vecajā institūcijā, kurā līdz šim šo ietekmīgo posteni ieņēma tikai kungi. Nekavējoties reaģēja Zviedrijas kultūras ministre, kas, demonstrējot savu solidaritāti ar Sāru, arī ietērpās līdzīga piegriezuma blūzē. Viņai sekoja arī citas sabiedrībā atpazīstamas un publiskajā telpā ietekmīgas sievietes. Lielveikalos Zara vai HM šāds klasisks blūzes variants nebija atrodams, taču vecais Jacobssons uzreiz izlika skatlogā esošo dāmu apģērba sortimentu. Blūzes, kuras ikdienā reti kāds pērk, tagad tika notirgotas vienā rāvienā. Gandrīz katra zviedriete savos sociālajos medijos ziņoja (ar savas blūzes attēlu), ka piedalās kopējā pasākumā. Piektdien, 13. aprīlī arī Ziemeļu Muzejs lūdza visas “mezglublūzes” (zviedriski : knutblus) demonstrētājas dalīties pieredzē un atsūtīt fotogrāfijas kultūrvēstures fondam.

Ko nozīmēja šī akcija? Tā  nozīmēja cīņu pret veciem, iesīkstējušiem uzskatiem par to, ka sievietes nav līdzvērtīgas vīriešiem. Tās var un drīkst seksuāli izmantot, nav aizliegts neuzklausīt sieviešu sūdzības, jo viņas visu izdomā un pārspīlē. Par to pašu pārkāpumu, kas netiek piedots amatpersonai sievietei, vecis paliek amatā un vēl var atļauties smīkņāt.

Nezinu vai ir jēga skaidrot konkrētos apstākļus Zviedrijas Akadēmijā, kuru pamet liels skaits pastāvīgo locekļu un var gadīties, ka nākamgad nepietiks personu Nobela literārās prēmijas iebalošanai.

  • – Šī blūze izaicina večus – dinozaurus”, – raksta žurnālists Arne Rūts vakardienas Dagens Nyheter. Senā Zviedrijas Akadēmijā, kuru dibināja karalis pirms 200 gadiem, ir valsts valstī. Līdz šim tajā tika ievēlēti (ar retiem izņēmumiem) tikai un vienīgi kungi. Viņi arī piešķīra prēmijas un balvas. Pirms 20 gadiem kungu rindas tika paretinātas un Akadēmijā iekļuva vairāk sieviešu. Viena no viņām (dzejniece Katarina Frostenson) tika ievēlēta 90. gadu sākumā un iesaistīja akadēmijas aktivitātēs arī savu vīru Žanu Klodu (francūzi). Viņš dibināja kultūras klubu, izmantojot akadēmijas finansējumu, un nepalaida garām iespēju seksuāli izmantot jaunās mākslinieces. Tās pašas, kas pretendēja uz koncertiem un izstādēm šajā klubā. Tagad noskaidrojās, ka šādu – seksuāli izmantotu sieviešu dzejnieces vīra kolekcijā ir ap 20-30. Laikraksts Dagens Nyheter (kustības me-too ietvaros) atklāja šo faktu, kas kuluāros jau faktiski bija zināms. Sabiedrībā sākās viļņošanās, bet Akadēmijā nerīkojās. Akadēmijas patrons karalis arī klusēja un Žans Klods apvainojumus noliedza. Visbeidzot sākās šūpošanās un vairāki kungi izstājās no akadēmijas, pieprasot Katarīnas Frostensones izslēgšanu. Publiskajā telpā vīdēja viedoklis, ka sieva nav vainīga pie vīra izlaidības un Katarīnu izslēgt nevajadzētu. Finālā no Zviedrijas Akadēmijas tika izraidītas divas sievietes no kurām viena bija sekretāre Sāra. Tā pati, kas nēsā konservatīvi klasisko blūzi „ar šleipi”. Viņai tika pārmests rīcības nespēja un vairāki Akadēmijas locekļi neslēpa savu nepatiku pret sievieti šajā augstajā amatā.

Jāpiezīmē, ka Zviedrijas Akadēmiju arī agrāk atstājuši daži tajā ievēlētie locekļi. Līdz šim šie protesti bijuši politiska rakstura (Gilenstēns un Ekmane pieprasīja akadēmijas atbalstu Rušdī, kas netika nodrošināts).  Protams, ka Akadēmijas statūti saglabājušies negrozīti kopš feodālajiem laikiem, aizspriedumi joprojām dzīvi. Pret patriarhālo modeli šodien uzstājas ne tikai sievietes ar savām mezgla-blūzēm, bet arī 227 zviedru zinātnieki, kas nepiekrīt notikušajam. „Nav pieļaujams, ka Akadēmijas vadība jauc savas privātās intereses un pārliecību ar valsts vajadzībām. Nav pieļaujams, ka Akadēmijas vadība praktizē nepotismu, korumpētību un savu privāto draugu bīdīšanu amatos un stipendijās”, – rakstīts zinātnieku paziņojumā medijiem. Viņiem šķiet, ka Sarai ir jāatgriežas atbildīgajā amatā un jāturpina darbs.

Tikmēr blūze ar sasienamo apkakli ir modē joprojām.

Kas notiks tālāk, to rādīs laiks. Taču vecīgā, konservatīvā blūze (pateicoties Sārai) ir ieguvusi jaunu elpu. Pārvērtusies par karogu.

 

 

 

 

Žurnālisti vai troļļi. Kā viņus atšķirt?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVnet

trolli

Attēls TVnet

Publikācijas internetā jau sen pārņēmušas mediju telpu, izstumjot papīra avīzes un ētera medijus. Ērti lasītājam, skatītājam un klausītājam, jo patēriņu vairs nenosaka programmas ierobežotais laika piedāvājums (kā tas bija līdz šim), kad pirmais ziņu izlaidums «gāja gaisā», piemēram, plkst. 18.00. Tagad jaunumus izlasa paši internetā, uzreiz.

 

Cits jautājums – ko izlasa? Vai tas, kas tiek «uzknābāts», ir patiess un pārbaudīts informatīvais materiāls? Nē, nav patiess un pārbaudīts, jo internetā savus tekstus, attēlus un skaņu izliek arī cilvēki, kas apzināti pārliecina par nepatiesībām. Ja pret «grigules» reklāmas bukletiem mūs pasargā uzraksts uz pasta kastes «politiskās reklāmas nemest!», ētera reklāmas rullīšus televizorā izdzēš «reklāmas ēdājs» (PVR), tad internetā šādu filtru gandrīz nav (1) un mēs negribot novietojam sevi kā mērķi melu informācijas apšaudei.

Kas ir troļļi

Troļļi ir internetā sastopamie izdomātie personāži, kas sarunas/diskusijas vietā tiecas sabotēt viedokli vai kompromitēt kādu personu. Pārvēršot diskusiju par absurdu. Tā viņi panāk sev vēlamā viedokļa dominanci. Troļļu ir daudz, un katram stallim grūti uzreiz uztaustīt īpašniekus (neiespējams šis process, protams, nav). Viens «saimnieks» var saražot neskaitāmus «anonīmos kalpus», kas ar mākslīgi izveidotas identitātes palīdzību (veido brēcēju kori) noskaņo pārējos vajadzīgā viedokļa toņkārtā. Visbiežāk viņiem netrūkst līdzjutēju, un tā tiek radīts iespaids «ko sabiedrībā domā».

Protams, ir interesanti noskaidrot, kādiem «saimniekiem» (partijām, reklāmas/PR aģentūrām u.tml.) pieder troļļu staļļi Latvijā. To vēlāk arī izdarīsim. Taču pagaidām pievērsīsimies šīs modernās propagandas fenomena būtībai, lai parasts lasītājs iemācītos atšķirt pārbaudītus faktus no propagandas.

Lai apskatītu troļļu armiju kara taktiku, izmantošu Zviedrijas aktuālos piemērus. Divu iemeslu dēļ: 1) tāpēc, ka Zviedrija pēc Putina propagandas buldozera uzbrukuma tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem krievu troļļu un propagandas aģentu apšaudes mērķiem un tās (ideju, dzīves veida, īstenības) kompromitēšanai tiek likti lietā diezgan lieli līdzekļi no putinistu puses; 2) zviedriem ir ilgāka pieredze troļļu un interneta apmelotāju (stalkeru) vajāšanā, atmaskošanā gan ar televīzijas raidījumu (TV3, Troļļu mednieki), gan ar anti-troļļu portālu, gan arī ar policijas palīdzību.

Zviedru interneta portāli, kas specializējas melīgu ziņu atmaskošanā, uzskata, ka «falšās ziņas» un «melīgā informācija» internetā parādās ļoti dažādās formās. To skaitā: 1) baumas, 2) sīkie meli, 3) lielie meli, 4) konspirācijas teorijas, 5) propagandas viļņi, 6) «pārpratumu» inscenēšana, 7) «pētnieciskā žurnālistika», kas tiek inscenēta uz neesošu domnīcu bāzes.

Pats galvenais ir panākt nokaitinātu lasītāju. Tādu, kas jūtas sašutis, jo «jūtas noskaidrojis» patiesību ar troļļu palīdzību. Naida reakcija ir pats svaigākais troļļu darba paņēmiens, jo sašutis cilvēks noteikti dalīsies ar savu atklājumu draugiem, radiem, darba kolēģiem. Tādējādi sašutušais palielinās melīgā ziņojuma tirāžu.

Tieši troļļu ziņas bija tās, kas radīja histērijas fonu aizvadītajās ASV prezidenta vēlēšanās. 2016. gadā ASV tika izveidoti simtiem portālu, kas apzināti ražoja melus un izplatīja tos vēlētājiem. To nosaukumi mēdz būt izaicinoši: «Amerikāņu ziņas» vai «Atmaskojiet demokrātus» u.tml. Virsraksti kliedzoši un avotu nav. Donalda Trampa atbalstam, piemēram, tika izveidoti neskaitāmi šādi «portāli» vai «mediji», kas bija reģistrēti ārzemēs, bet aktīvi iesaistījās ASV iekšpolitisko procesu ietekmēšanā. Vienā pašā Maķedonijas pilsētiņā Velesā (45 000 iedzīvotāju) bija reģistrētas 140 veblapas, kas aktīvi iesaistījās Trampa kampaņās (2), un tika izveidotas «avīzes», kas šķita reālas un drošas, taču izrādījās melīgi rēgi. Tā saucamā Denver Guardian, piemēram, izplatīja nepatiesas ziņas par it kā Hilarijas Klintones «iesaistīšanos» kāda federālā aģenta bojāejā un tml.(3)

Šādas troļļu avīzes internetā būtu jābloķē, taču kurš ar to nodarbosies?

Kas ir virālie aktīvisti jeb dusmīgie puikas?

Līdz šim uzskatījām, ka interneta melu kampaņas tiek rīkotas tikai organizēti. To spicē stāv kāds konkrēts «idejas tēvs», kas maksā par apmelošanas kampaņu. Taču «melu viļņus» var sarīkot arī atsevišķi aktīvisti, kas savu privāto ambīciju apmierināšanai (anarhisti, neonacisti u.c. – niknie puikas) pūš «pīlītes». Protams, šādas akcijas rīko arī «niknās meičas», tā sakot – uz savu roku gan tviterī, gan FB. Iemesls – iespēja justies svarīgām, ietekmīgām un sajust, ka publiskā doma izdomāto melu priekšā saļimst un rakstītajam notic. «Ir tik jautri noskatīties, kā visa valsts enerģiski uzknābā un uzlaiza melus, kurus es viņiem noberu priekšā pats. Visforšākais ir tas, ka manus izdomājumus ļoti daudzi uztver nopietni un tos apspriež pat politiķi,» smejas viens no «niknajiem čaļiem» jeb zviedru jaunietis Jēkabs (4). Viņš, piemēram, izdomāja «ziņu» par to, ka Zviedrijā plāno aizliegt vīriešus ar bārdām. Kādā parastas pirmdienas rītā šī safantazētā informācija Facebook izplatījās gaismas ātrumā. Autors apmeloja partijas «Feminisma iniciatīva» vadītāju Gudrunu Šīmani, ka viņa esot nākusi klajā ar oficiālu bārdas aizlieguma paziņojumu, jo bārda esot patriarhālisma simbols un tāpēc aizliedzama. Teksts tika ievietots satīriskajā «saitā» storkensnyheter (stārķa jaunumi). Ziņa bija melīga, taču izplatījās zibenīgi. Vairāki Twitter lietotāji nekavējās uzreiz nosaukt Gudrumu Šīmani par «idioti», un ap 400 Facebook klientu atbalstīja šo nostāju. Pati apmelotā persona īsti nesaprata, kas par lietu, un medijiem klusi taisnojās, ka nekad viņai neesot ienācis prātā «kādam aizliegt kopt savu bārdu»! Vairākums no retvītotājiem tā arī palika pie savas pārliecības, ka «Gudruna tomēr ir idiote», jo šai akcijai nebija pretreakcijas no apmelotās personas puses. Kā rīkoties šādos gadījumos, kad meli tiek uzcepti, izplatīti, «uzmaukti jums galvā» un publika smejas, rādot ar pirkstiem? Kliegt pretī? Nolīgt savu troļļu armiju?

  • Kāpēc tu tā dari? – tika jautāts Jēkabam.
  • Lai dzīve kļūtu jautrāka! – viņš moži atbildēja.

Protams, tīmekļa jokotāji zina, kuras tēmas aizies plašumā un tautu interesē. Feminisms un rasisms ir tikai dažas eksplozīvas sfēras, kas mēdz zibenīgi pārvērsties ugunsgrēkos. Piemēram, 2015. gadā Jakobs izdomāja «ziņu» par to, ka «23 gadus vecā feministe Klara Andersone uztver dzimumakta atteikumu kā izvarošanas mēģinājumu». Izlasīju šo (http://vindoga.wixsite.com/vindogat/single-post/2015/03/02/Klara-Andersson-Att-Neka-En-Kvinna-Sex-Är-Våldtäkt) sagudroto tekstu un brīnos, kā «kāds» varēja to uztvert kā patiesību un vēl tiražēt citiem. Kā to varēja «ņemt par pilnu» ārzemju mediji? Izrādās, ka labējie un konservatīvie esot visniknākie un tāpēc, «jokojot» internetā, visvairāk klikšķu varot iegūt, satracinot politiski labējos, galēji reliģiozos fundamentālistus. Pārējie pasauli uztverot rāmāk. Tā domā Jēkabs, tāpēc feminisms esot viņa jājamzirdziņš, «jokojot internetā». Nē, pašam viņam neesot nekas pret feministiem, tikai citus āzēt un provocēt gan patīkot.

Kā atšķirt melus no patiesības tīmeklī?

Interesanti, ka troļļiem patīk ne tikai apmelot, bet arī demonizēt. Viens no iecienītākajiem krievu Kremļa propagandas mašīnas jēdzieniem ir tas pats feminisms, precīzāk sakot, abstraktais jēdziens «zviedru feministes», ar ko jāsaprot «nejēdzīgas sievietes, kas nesaprotot, ko dara». Pat daži latviešu portāli ļoti enerģiski uzlaiza krievu propagandistu un zviedru troļļu pasviesto informāciju, lai to tālāk kā patiesību tiražētu Latvijā (5). Tādējādi tiek darīts viss, lai neitrālais vārds «feminisms» kļūtu par lamuvārdu, ar ko ķengāties. Propagandas tehnikā šādu paņēmienu sauc par «jēdziena kompromitēšanu».

Piemēram, latviešu portāls «Apriņķis» pirms gada (2016. gada 6. februārī) izplatīja satraucošu informāciju par procesiem kaimiņvalstī, uzsverot, ka «Zviedrija – Rietumu izvarošanas galvaspilsēta» esot fakts. Portāls atsaucās uz autoriem: Ingrīdu Kārlkvistu, Lāšu Hedegordu un gatestoneinstitute. Kā informācijas avotu autori un portāls izmantoja «interneta radiostaciju «Granskning Sverige»». Piedāvātais avots esot «zvanījis vadošajiem laikrakstiem «Aftonbladet», «Expressen», lai noskaidrotu, kāpēc viņi ir raksturojuši noziegumu pastrādātājus kā «zviedru vīriešus», lai gan tie ir bijuši somālieši bez Zviedrijas pilsonības»(6). Tā apgalvo http://www.aprinķis.lv un publicē šo informāciju. Tālāk tiek uzskaitīti nepārbaudīti fakti par it kā katastrofāli strauju noziedzības paliecināšanos Zviedrijā un politiķu nevarību, piesaukta statistika, un visbeidzot kļūst «skaidrs», cik Zviedrijā briesmīgi viss notiek. Tā tas izskatās, ja izlasām šo rakstu. Taču kas īsti ir «Granskning Sverige», kuru piesauc «Apriņķis» un autori? Vai mēs drīkstam uz šo avotu paļauties?

Izrādās, ka nevaram paļauties, jo avīzes «Eskilstuna Kuriren» un «Strengnäs Tidning» līdzstrādniekiem tikko izdevies noskaidrot, kas darbojas aiz ārēji efektīvās fasādes ar nosaukumu «Granskning Sverige» (Zviedrijas analīze). Izrādās, ka tas ir neonacistu troļļu stallis, kas specializējas ārzemnieku (imigrantu) apkarošanā (7) un tendenciozas informācijas izplatīšanā politiska grupējuma interesēs.

Zviedru avīžrakstā plaši aprakstīts, kā troļļu kavalērija uzbrūk zviedru redakcijām, masīvi uztiepjot savu patiesību, lai pēc tam klaigātu internetā, ka avīzēs netiekot rakstīta patiesība. Kā norāda «Eskilstuna Kuriren» galvenā redaktore Eva Burmane (Eva Burman), troļļu zvanītāji nav parastie lasītāji. Viņi zvana grupās, uzstāj, lamājas, ieraksta sarunas un pēc tam (samontējot skaņu celiņu pēc savas vajadzības) «izliek» samontētās telefonsarunas ar redakcijas darbiniekiem internetā kā «pierādījumu», ka žurnālisti melojot un neziņojot patiesību. Pēc zvanītāju domām, visi melojot, tikai troļļi un viņu portāli esot patiesības ministrijas. «Patiesība beidzot ir jāpasaka, skaidri un gaiši!» klaigā balss (Trampa stilā) klausulē. Uz jautājumu, kas tad ir patiesība, zvanītājs sāk uzskaitīt savus pieņēmumus kā absolūto patiesību: visi «melnie» tiek ielaisti, «visas sievietes izvaro iebraucēji» utt. Pierādījumus zvanītājam nevajag. Viņš pats visu zinot labāk. Troļļu uzbrukuma laikā šādu zvanu redakcijai ir ap 100 dienā. Turklāt šajā gadījumā runa ir tikai par nelielas pilsētas Eskilstūnas avīzi. Centrālajiem medijiem troļļu uzbrukuma laika slodze ir daudz lielāka.

Šajā konkrētajā gadījumā «Jāņa zvanus redakcijai» organizēja troļļu fabrika ar nosaukumu «Granskning Sverige» jeb tā pati, kuru «Apriņķis» lieto kā uzticamu avotu, lai informētu latviešus par procesiem Zviedrijā.

Taču «Granskning Sverige» uzbrūk arī tieši žurnālistiem, kas viņiem nepatīk. Aizpērn zviedru žurnālistiem Niklasam Oreniusam nācās bēgt no Zviedrijas uz anonīmu adresi Barselonā «Granskning Sverige» stalkeru vajāšanas dēļ. «Toreiz es jutos absurdi, kā mafijas filmā, kā Kafkas lugā,» atceras Niklass. Avīzes «Dagens Nyheter» drošības dienests ieteica viņam «pazust», kamēr vētra (kuru bija sacēlis viņa raksts, intervija ar «Jūliju Cēzaru») norimstas. Labējo ekstrēmistu portālā parādījās fotogrāfijas no redakcijas gaiteņiem, tika publicēti Niklasa bērnu mobiltelefona numuri un aicinājumi fiziski izrēķināties ar «slikto žurnālistu» un viņa bērniem. Naktī pa telefonu sagrozītās balsīs tika izteikti nāves draudi. «Jā, viņi vēlējās manas ciešanas,» konstatē tagad (pēc diviem gadiem) žurnālists. Tieši to pašu apstiprina vietējās avīzes žurnālisti, kurus ar saviem naida zvaniem bombardē «Granskning Sverige» troļļi vēl šogad, lai pēc tam «uzceptu savu» patiesību un angļu valodā izplatītu internetā ārzemniekiem uzknābāšanai.

Pieklauvēsim?

Godprātīga žurnālistika pieprasa, lai mēs celtos, ietu un klaudzinātu pie troļļu fabrikas «Granskning Sverige» durvīm. Šim nolūkam jāizveido avatari sociālajos tīklos un jāzvana pie digitālajiem vārtiem. Zviedru žurnālisti šim nolūkam bija rūpīgi izvēlējušies pareizo «vārdu», bildi un aprakstu (vārds Juhans, bilde – nikns suns, profesija self-employed, izglītība – dzīves skola). Viņiem atvēra durvis, jo šādi mēdz «izskatīties» viņu sekotāji un piekritēji. Ieejot fabrikā, Juhans uzvedās klusi. Nevienam neuzbāzās, neuzbruka, vēroja. Izlikās, ka apbrīno. Lai iegūtu vēl pārliecinošāku fasādi, viņš pievienojās FB grupai «Soldiers of Odin» «Mēs ienīstam imigrantus» u.c. Pie viena vajadzēja «laikot» visus tekstus, kuros tika slavēts Vladimirs Putins, Zviedrijas demokrāti (partija) un noziedzība imigrantu mikrorajonos. Pēc tam bija jāiedraudzējas caur FB ar vadošajiem viedokļa noteicējiem. Brīdi vēlāk tika saņemts pirmais darba piedāvājums: «kāds» maksās tev 100 eiro, ja izplatīsi un publicēsi mūsu informāciju. Kontakta persona saucās «Ēriks». Pirmais «pasūtījums» no «Granskning Sverige» puses bija zvanīt uz Zviedrijas baznīcu un indīgi apņirgt viņus par pozitīvismu pret gejiem un lesbietēm. Jautājums (apgalvojuma formā) tika formulēts no augšas. Juhanam atlika tikai to atkārtot. Nākamais darbs bija zvanīt un uzbrukt (ar iepriekš sagatavotām atbildēm) centrālo laikrakstu žurnālistiem. Piemēram, apgalvot, ka «viss ir saistīts ar Sorosu un Rotšildu», ka «Hilarija iesaistīta pedofilu akcijās» utt. Šādas nostājas Juhanam piegādāja tas pats Eriks. Pēc Trampa uzvaras vēlēšanās darba bija krietni vairāk, jo Ēriks pieprasīja uzbrukt visiem vadošajiem zviedru žurnālistiem, kas kritizēja Trampu. Pirmais rindā bija «Dagens Nyheter» ASV korespondents Martins Gelins. Viņam bija jāuzbrūk ar šādu jautājumu: «Kāpēc aizdomas par Trampa blēdīšanos vēlēšanu kampaņas laikā tev šķiet svarīgākas par bijušā Niksona līdzstrādnieka Klintona konspirācijas teorijām? Tikmēr Hilarija brīvi drīkst melot sabiedrībai, ka Trampam esot palīdzējuši krievu hakeri, kas nav pierādīts!» Juhans nezvanīja. Parādījās atkal Ēriks un pieprasīja, lai «izspiež atbildi» no «universitātes profesora», kura atbilde vēlāk būtu atbilstoši izmantojama. Taču Juhans neizdarīja arī nākamo darbu. Pēc tam kļuva aktuāla Gotlandes invalīde, kuru «kāds» ārzemnieks esot izvarojis. Neonacisti tur gatavojoties demonstrācijai, bet Gotlandes iedzīvotāji vēloties vispirms visu noskaidrot paši. Taču pasūtītājam vajadzēja ārzemnieku kā vainīgo. Juhans saņēmās un piezvanīja legāli uz Gotlandi (ar savu īsto vārdu). Pēc garas sarunas ar «Gotlands Folkblad» galveno redaktoru Eriku Fransonu noskaidrojās, ka «Granskning Sverige» troļļu stallis ar savu «buldozeru» jau pārbraukuši viņam pāri un atbildes tiek montētas internetā tieši tā, kā vajag viņu tīmekļa avīzei «Fria Tider». «Mēģināju neļaut sevi ietriekt stūrī, bet man tas laikam nav izdevies,» konstatē pēc intervijas redaktors.

Neturpināsim troļļu fabrikas apskati. Viņi raksta to, ko vēlas, nevis to, kas ir. Taču kam šīs troļļu fabrikas pieder?

Formāli «Granskning Sverige» un «Fria Tider» pieder igauņu akciju sabiedrībai FT News Group OÜ, kas reģistrēta Narvas ielā Tallinā. Dibinātājs ir Widar Nord, kas norādīts arī kā kontakta persona Zviedrijā. Abi izdevumi ir tendenciozi, un tos interesē naids pret imigrantiem, islamofobija un atbalsts Putina Krievijai (īpaši pēc Krimas un Austrumukrainas okupācijas). Vienlaikus abi atbalsta Donaldu Trampu un bija negatīvi pret Hilariju Klintoni. Sākumā bija vērojama piesliešanās Zviedrijas demokrātiem, bet šobrīd pat šī partija atsakās no šāda satelīta viņu uzkrītošās tendenciozitātes dēļ.

Brīdī, kad Ēriks uzzināja Juhana īsto vārdu un profesiju – žurnālists, saruna beidzās. Tālāk uz jautājumu tika atbildēts ar jautājumu, vai Juhans zina par Ginteru Valrafu (8) un valrafēšanu (9) kā metodi. Jā, zina. Taču publiska intervija ar «Granskning Sverige» veidotājiem par tēmu «kas jūs tādi un kā strādājat» tomēr netika akceptēta. Vēlāk noskaidrojās, ka «Ēriks» ir reāla persona, viens no četriem «Granskning Sverige» administratoriem, kas Twiter pauž simpātijas vecajiem nacistiem un jaunajiem Putina līdzgaitniekiem. Viņa sapnis ir reliģiozas diktatūras valsts un mērķis – atbalstīt šādus veidojumus Ziemeļeiropā.

Vai «Granskning Sverige» – tas ir avots? Noteikti nav. Tieši tāpat kā troļļu ņemšanās nav žurnālistika, jo nav nekā pretīgāka par centīgu muļķi, kas duļķo publisko telpu. Lai gan – tukšas mucas tālu skan.

Diemžēl.

(1) Ad Block Plus u.c.

(2) https://www.buzzfeed.com/craigsilverman/how-macedonia-became-a-global-hub-for-pro-trump-misinfo?utm_term=.mcngXQEeb#.knozPw1mk

(3) http://www.denverpost.com/2016/11/05/there-is-no-such-thing-as-the-denver-guardian/

(4) http://www.metro.se/artikel/här-är-storken-jakob-20-lurade-hela-sverige-xr

(5) Troļļu pasviesto informāciju Latvijā aktīvi izplata politiskā partija Nacionālā Savienība = avots http://mixednews.ru/archives/96132 ; e-baznīca, Apriņķis, Asociācija Ģimene (avots http://www.ug.ru/article/472 ) u.c.

(6) http://www.aprinkis.lv/component/k2/item/29321-zviedrija-–-rietumu-izvarosanu-galvaspilseta

(7) http://www.ekuriren.se/tjanster/granskning-sa-styrs-den-svenska-trollfabriken-som-sprider-hat-pa-natet/

(8) Ginters Valrafs jeb Günther Wallraff ir pagājušā gadsimta 60. gadu vācu žurnālistikas zvaigzne. Viņa metode bija pārģērbties atbilstoši videi, kuru paredzēts izpētīt un no iekšas atmaskot notiekošo.

(9) Jēdziens žurnālistikā, kas nozīmē infiltrēšanos kritikai pakļautā vidē arī ar neatļautām metodēm un paņēmieniem

Propaganda «salauztajā telefonā» jeb spilvena plivināšana uz jumta

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNet

kremlis

Kremlis. Foto no TVNet. 

Visi esam piedalījušies rotaļā ar nosaukumu «salauztais telefons». Annas septītā dzimšanas diena nebija izņēmums. Viesi sasēdās uz sola, un jubilāre uzreiz iečukstēja Jānim ausī kādu vārdu. Jānis to nodeva tālāk ausī sīkajai Ilzei. Knariņš, salikusi plaukstas tūtiņā, nedzirdami, bet akurāti deklamēja to tālāk Kārlim. Garais spurdzot turpināja komunikācijas ķēdi, čukstot uz priekšu Atim. Visbeidzot vārds atnāca līdz Mārai, kura sēdēja uz garā sola pēdējā. Pašā rindas galā. Viņa lēni piecēlās, saglauda svārciņus uz leju un skanīgā balsī paziņoja: «Kaste.» Galvas pagriezās pret Annu.

– Nē, nebija kaste! Bija sniegpārsliņa! – jubilāre noelsās. Sniegpārsliņa taču nevar tik strauji pārvērsties kastē. Kļūdu vajadzēja labot. Mačs tika atsākts. Anna atkal iečukstēja Jancim ausī garu vārdu, un komunikācijas process uzņēma gaitu. Visbeidzot lielā Māra atkal piecēlās, lēni un apzinīgi paziņoja saziņas rezultātu: «Miskaste.»

– Nē, nē, nē! Nebija miskaste! Bija debespuse! – Anna gandrīz raudāja. Visi skatījās uz satraukto jubilāri, kurai nebija laika saprast, ka kāds no viesiem apzināti nomainījis viņas vārdu pret savējo.

– Spēle neiznāks, ja kāds nav godīgs! – purpināja Ilžuks. Taisnība. Vienmēr un visur atrodas cilvēki, kas apzināti iedēsta mūsu saziņā traucēkļus vai melus un panāk, ka publika nosauc sniegpārsliņas par kastēm un iztulko «debespuses» kā «miskastes».

Kremļa propagandistu «salauztā telefona» loģika

Šī bērnu spēle lieliski atspoguļo dezinformācijas procesa loģiku – apzināti sagrozīt faktus, panākot publikas apjukumu, nedrošību un pārprastu parādību, problēmu un procesu izpratni. Nav dažādu patiesību vai dažādu patiesības interpretāciju. Ir tikai meli un patiesība. Tik vienkārši. Tāpēc Eiropas Padomes nesenajā balsojumā par rezolūciju, kura aicina aktīvāk cīnīties pret Krievijas un teroristu propagandu publiskajā telpā, ir tieši šī «salauztā telefona» loģikas apsūdzība. Pats sliktākais ir nevis lētticīgu iedzīvotāju muļķošana ar melīgiem faktiem un būtisku izpausmju nomaiņa ar nebūtiskiem efektiem, bet gan nervozitātes un neskaidrības «aizkara nolaišana», saduļķojot publisko telpu.

Cilvēkiem tiek pūsta migla tieši acīs, iegalvojot, ka «patiesības vispār nav» un tas, kas notiek acu priekšā, nav uzmanības vērts.

Valstis un sabiedrībās vienmēr, visos laikos ir izmantojušas dezinformāciju kā pretinieka dezorientācijas paņēmienu. Krievijas šodienas propagandas buldozers atšķiras no visiem iepriekšējiem ar tā gigantisko apjomu, jo dezinformācija ir šodienas Krievijas militārās stratēģijas ass. Tieši šim kaujas veidam Putins investē milzīgus resursus. Tā kā NATO militārais standarts Krievijai šodien ir neaizsniedzams mērķis, tad Putins izvēlas šajā 3. pasaules karā kā savu trumpja dūzi propagandas artilēriju. Sagraujot ienaidnieku garīgi. Tieši šā iemesla dēļ jāsaprot, ka karš jau sen ir sācies un Putins to agresīvi vada mediālajā arēnā, kur pagaidām viņš ir uzvarējis visās kaujās. Mūsu radio un televīzijas padomes un valdības naivie šļupsti par «jauna krievu kanāla» atklāšanu Latvijā no malas atgādina Annas un Ilžuka apvainošanos par jaukās rotaļas izgāšanu. Šādi šajā karā nav iespējams uzvarēt. Ja «viens» saziņas ķēdē apzināti nomaina «sniegpārsliņu» pret «kasti», tad nepalīdzēs spēles dalībnieku skaita palielināšana. Pie uzvaras mūs var aizvest komunikācijas procesu loģikas izpratne un konkrētu korekciju ieviešana tajos. Pagaidām ES un Latvijas pretreakcijas putinistu propagandas buldozeram ir vairāk politiska klaigāšana un sašutums, nevis konstruktīva, komunikatīva rīcība pretreakcijas izskatā. Mēs turpinām neaizstāvēties un turpinām zaudēt.

Nav viegli saprast šodienas kara izskatu

ASV prezidentu Baraku Obamu jau ilgstoši cenšas pierunāt reaģēt pret vienu no Krievijas uzbrucēju frontēm – putinistu datorhakeru ielaušanos amerikāņu interneta publiskajā telpā un sakarā ar «salauztā telefona» sarīkošanu aizvadīto prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā. Pirmā un redzamākā ielaušanās notika Demokrātu partijas iekšienē un noslēdzās ar Wikileaks publikācijām, kas publiskoja Hilarijas Klintones e-saraksti ar kampaņas vadītāju John Podesta. Uzbrucēji no Krievijas formāli pārstāv divus grupējumus, kas intensīvi strādā Putina militārās pretizlūkošanas GRU sistēmā. Pirmais grupējums ir «Fancy Bear» vai «APT 28», otrais – «Cozy Bear» vai «APT 29». Viņu mērķtiecīgais dezinformācijas darbs interneta «aizkulisēs» noveda Trampu pie varas. «Esam pārliecināti, ka viņi uzlauza ne tikai Demokrātu, bet arī Republikāņu komunikāciju, taču pagaidām tiek izmantota tikai pirmā,» konstatē anonīms avots laikrakstam «New York Times»(1). Pagaidām nav skaidri krievu hakeru uzbrukuma mērķi. Līdz šim skaļāk noskanējuši apgalvojumi, ka putinistiem šī ielaušanās palīdz iedragāt publikās domas ticību amerikāņu demokrātijas standartam, neatkarīgi no tā, kurš uzvarēs vēlēšanās. Tagad slepens CIP pētījums savos secinājumos tomēr sliecas apgalvot, ka krievu hakeru uzbrukums bija saistīts ar ļoti konkrētu plānu – kompromitēt Klintoni un panākt Trampa nonākšanu ASV prezidenta krēslā. (2)

Naivi iedomāties, ka Putins saskatītu Trampā Krievijas draugu un šāda krievu hakeru palīdzīgā roka varētu palīdzēt starptautiskās politiskās spriedzes atslābumam. Mūsu interesēs ir sagaidīt, lai Obamas valdība līdz savu pilnvaru beigām 20. janvārī tomēr pagūst noskaidrot patiesības kopainu un «kas lācītim vēderā».

Līdz šim amerikāņu izlūkošanas centrs jeb Federālā izlūkošanas pārvalde jau 7.oktobrī publiski informēja sabiedrību par konkrētām Krievijas izlūkošanas aktivitātēm ASV ar hakeru palīdzību. Kremlis, protams, to noliedz. Taču process ir iesācies. Džulians Asanžs taisnojas, ka viņš un Wikileaks būtu sadarbojies ar krievu hakeriem Klintones kā ASV prezidenta kandidātes «norakšanā», lai gan viņam ir privāti motīvi šādai rīcībai pret Hilariju Klintoni.

Kiberuzbrukumi ir prioritāte ne tikai ASV nacionālās aizsardzības un drošības sistēmā, bet cerams, ka arī Latvijā. Taču šo karu parastam vērotājam ir grūti saprast un iztēloties kā nopietnu konfliktu, jo nedzird šāvienus un neredz ievainotos, kas noasiņo.

Okupēšanas shēma

Krievija vienmēr ir aktīvi centusies ietekmēt notikumus citās valstīs savā labā. Līdz šim uzskatījām, ka šis darbs norisinās spiegu un diplomātu līmenī, taču šodien ir skaidri redzams, ka Kremlis realizē savu uzbrukumu divos virzienos: 1) destabilizējot publisko domu un tieši ietekmējot politiskos un vēlēšanu procesus valstīs, kas pakļautas uzbrukumam, 2) sagraujot žurnālistikas sistēmu teritorijās, kas ieskaitītas frontes zonā. Šodien šo uzbrukumu ir viegli realizēt, jo tradicionālo mediju vietā ir nostājušies sociālie mediji, kurus nekontrolē uzraudzības institūcijas un ētikas kodeksi. Demokrātisko valstu publikas nepatika pret savu «eliti» palīdz uzbrucējiem «ietīties drauga tērpā» un uzspridzināt tur esošo politisko sakārtotību zem populisma zīmes. Noder arī «labi izmantojamie idioti», kas labprātīgi atdod «atslēgas» uzbrucējam, noturot ienaidniekus par labvēļiem. Vilka ieģērbšana «aitas kleitā» ir populāra manipulācijas metode ne tikai pasakās, bet arī propagandas karā. Piemēram, jaunākais Democracy Corps pētījums pierāda, ka puse no amerikāņu republikāņu vēlētājiem ir patiešām pārliecināti, ka Kremļa hakeru manipulācijas vēlēšanu procesā ASV ir tikai Klintones administrācijas izdomāta «teorija», lai attaisnotu savu zaudējumu vēlēšanās. Kā redzat, dūmi var kūpēt bez uguns un tauta notic meliem.

Saprotams, ka nopietna šā jautājuma izmeklēšana tā, kā to pieprasa konservatīvie senatori (John McCain, Lindsey Graham), var sagraut ASV stabilitāti, ja velēšanu iznākums pēkšņi nebūs leģitīms un vainīgie izrādīsies Kremlim uzticīgie hakeri. Tāpēc galīgais iznākums šim uzbrukumam, šķiet, paliks miglā tīts.

Saprotams, ka Hilarija Klintone Krievijai nepatika, jo būtu turpinājusi iesākto līniju. Trampa administrācijas ārpolitiskais kurss pagaidām ir neskaidrs. Taču viena lieta šajā partitūrā ir saskatāma – nav nevienas kritiskas nots Krievijas virzienā. Bez tam nevajadzētu aizmirst, ka Tramps joprojām domā politikā ar biznesa loģikas kategorijām, kas parasti izraisa ļoti traģiskas sekas valsts ikdienā. Nav izslēgts, ka Putinam vajag šo Trampa domāšanu, cerot uz Ukrainas sankciju likvidēšanu. Jaunais ASV prezidents ir neskaidra kārts ārpolitiskajā kontekstā, jo viņa tuvumā pašlaik ir Krievijai labvēlīgie: 1) nacionālās drošības padomnieks Michael Flynn un 2) ārlietu ministra posteņa kandidāts Rex Tillerson. Bez tam nav publiski pieejama informācija par Trampa privātiem investīciju apjomiem Krievijā, kas arī var ietekmēt ASV ārpolitiskos akcentus.

Grūti iedomāties, ka jaunais ASV prezidents nesaprastu stāvokļa nopietnību. Pagaidām ieskatās, ka viņš ignorē to, kas ir acīmredzams. Bravūra un vasaras aicinājumi Krievijai palīdzēt viņam atmaskot Hilarijas Klintones e-pastu šodien neizskatās nedz asprātīgi nedz jautri. Cerams, ka viņam izdosies mērķis «Make America Great Again», taču sabiedrotie Kremlī turpina rīkoties pēc sava plāna, kas nav sinhronizēts ar ASV varenības atjaunošanas projektu.

Spalvu sēšana no jumta

Par Latvijas izredzēm putinistu ideoloģiskā kara scenārijā šaubu nav. Kremlis pret Latviju izturas kā pret izbēgušu cietumnieku un centīsies mūs atgriezt atpakaļ postsovjetiskajā impērijā kā sūknējamu provinci. Lai šis projekts izdotos, ir jāsagatavo izšķirošajiem politiskajiem un militārajiem lēmumiem publiskā doma. Jau tagad lielākā Krievijas iedzīvotāju daļa skumst pēc vecajiem laikiem, un nebūs ilgi jāgaida, kad arī pie mums Latvijā sāks runāt par ļeņinekļa atgriešanu atpakaļ krustojumā pie Esplanādes. Mentālā smadzeņu skalošana norisinās netraucēti, un «kāds» visu laiku nomaina «vārdus» masu komunikācijas procesā.

Kādā senā anekdote rabīns gudri sodīja tenkotāju un apmelotāju. Viņš lūdza meli uzkāpt uz jumta un izkaisīt vējā spalvas no spilvena. Kad tas bija izdarīts, pavēlēja savākt atpakaļ vējā izsētās dūnas un spalvas sagrieztajā spilvendrānā.

  • Tas nav iespējams! – kliedza tenkotājs un melis, stāvot jumta korē un noskatoties, kā spalvas lido vēja spārniem.

Ar apmelojumiem un Kremļa propagandas sārņiem ir tieši tāpat kā ar šīm spalvām, kas jau sen piesārņojušas mūsu publisko vidi. Inficēti ir arī Latvijas mediji un publiskā doma. Izlietu ūdeni nesasmelsim, taču piegānītu publisko telpu ir iespējams attīrīt.

Vai turpināsim sašust un brīnīties, vai tomēr sāksim rīkoties?

1 – Russian Hackers Acted to Aid Trump in Election, U.S. Says

2 –  Secret CIA assessment says Russia was trying to help Trump win White House

Ušakova «olugalvas» jeb kā notiek manipulācija ar tautu sociālajos tīklos

Posted on by
1

Speciāli TVNet 

olugalvas

Tas, ka «radio ir avīze bez teksta un robežām», bija skaidrs jau Ļeņinam. Kur nu vēl kino un televīzija, kas emocionālāk par tekstu vai skaņas failu spēja ievilkt vadoņu propagandu pa taisno no ekrāna tieši skatītāju galvās. Pateicoties internetam, propagandas cunami pastiprinās. Tagad ideju un pārliecības, aprēķina un alkatības propagandisti var un prot nepamanīti piezagties klāt, izmantojot upura mājas datoru un telefona ekrānu.

Tur pseidozinātniski viedokļi, faktu sagrozījumi, meli un puspatiesības tiek piedāvātas līdzās pārbaudītiem faktiem, un tikai retais atšķir graudus no pelavām. Bez tam sociālie mediji piedāvā lasītājiem pašiem tiražēt ikvienu vēstījumu, sūtot to tālāk saviem draugiem, sekotājiem un visiem, kas ir pieejami Facebook vai Twitter virtuālajā realitātē. Tādējādi lasītāji, kas «šēro» piedāvāto informāciju, automātiski paši kļūst par noteiktu ideju propagandistiem.

Šī tiražēšanas iespēja ir unikāla. Līdz šim masu komunikācijas praksē «katrs sētas miets» nevarēja tehniski pastiprināt sev tīkamās informācijas izplatīšanas apjomu. Tagad šādu iespēju piedāvā sociālie mediji, un ikviens to lietotājs cenšas panākt sev iespējami lielāku sekotāju jeb iespējamo ideju «tālāktiražētāju» skaitu. Lielajās valstīs un valodās šie sekotāju cipari ir gigantiski: @justinbieber 90 M, @katyperry 93,8 M vai @ladygaga 64,3 M. No komerciālās mākslas neatpaliek arī politiķi, kuriem sekotāju skaits demonstrē ne tikai prestiža rangu, bet arī iespēju cementēt tālāk sevi kā redzamāko politiskās idejas nesēju sabiedrības apziņā. Piemēram, @realDonaldTrump ar saviem 12,9 M mazliet apsteidz @HillaryClinton (10,1 M). Kā redzat, skaitļi ir iespaidīgi. Ja reiz vērtējam mikrobloga Twitter lietotājus pēc to sekotāju skaita, tad izveidojas masu medijiem raksturīgā ietekmes skala. Tie cilvēki, uzņēmumi, kuriem sekotāju ir visvairāk, skaitās visietekmīgākie un iecienītākie. Tie, kuriem sekotāju maz, – neeksistē vispār. Pirmajā mirklī šāds atzinums šķiet loģisks. No šāda viedokļa viens no vispopulārākajiem politiķiem Latvijā ir un paliek Saskaņas šefs Nils Ušakovs.

Ne viss ir zelts, kas spīd

Politiķis Ušakovs, tas pats, kurš vada Kremlim draudzīgu partiju Saskaņa un vienlaikus vada arī Rīgas pašvaldību, lepojas ar to, ka viņš ir populārs Latvijā. Jo Twitter konta sekotāju latviešu valodā viņam ir 97,9 tūkstoši, bet krievu valodā tikai 921 fans. Rodas iespaids, ka Ušakovs ir ļoooti populārs latviešu vidū, taču vēlēšanās viņu taču iebalso pamatā krievvalodīgie vēlētāji. Tie paši, kuru pielūgsme sociālajos portālos Latvijā Ušakovam ir vairāk nekā trūcīga. Veidojas paradokss – vai nu tviterim nav nekādas ietekmes vēlēšanās, vai tieši pretēji – sociālie mediji izvēlēti, lai magnetizētu latviešu vēlētāju Ušakova virzienā.

Salīdzinājumā ar, piemēram, @maestroPauls (3252), Nils Ušakovs ir Latvijas popularitātes gigants. Pat ZZS Aivaram Lembergam sekotāju ir tikai 28,5 tūkstoši, bet Artusam Kaimiņam – 13,9 tūkstoši. Kaut kas šajā rangu tabulā nav pareizi. Vai jums tā nešķiet? Lai noskaidrotu patiesību par šo «sekotāju» skaita «rangu tabulu», paraudzīsimies tēmā plašāk. Sāksim ar formu. Ar skaitļiem.

Sociālie tīkli, sevišķi mikroblogu tīkls Twitter, Latvijas sabiedrībā izveidojies par savdabīgu «krāniņu mērinstrumentu». Gandrīz katrs pazīstamāks mūziķis, producents, solists, basketbolists, TV diktors, žurnālists, polittehnologs, «reklāmas guru», pārtikusi sieviete ar žurnālistikas pagātni, deputāts vai politiķis lielās ar desmitiem tūkstošu sekotāju savam Twitter kontam. Vai šie konti piedāvā interesantu lasāmvielu? Šķiet, ka ne, jo visai maz tajos jēdzīgas lasāmvielas. Šķiet, ka viņiem nav ko teikt. Kāpēc tad tirāžas mērāmas tūkstošos?

Ja vērīgāk papētām mūsu Twitter «VIP personāžus», tad jāsecina, ka šie konti ar desmitiem tūkstošu sekotāju ir radušies pēkšņā uzrāvienā. Nevis loģiskā, bet gan mākslīgā ceļā, jo fanu kontingentā ir nepieklājīgi daudz olugalvu.

Tātad pašam ir iespējams «uzpūst» savu sekotāju skaitu, apzināti piesaistot mēstules vai surogātsekotājus, t.i., personāžus, kuri reālajā dzīvē neeksistē. Tos (ar vai bez vārdiem) var nopirkt par nieka naudu vai izdomāt un saražot pie sava datora ikviens no mums pats un mehāniski pievienot savam sekotāju pulkam. Internetā šodien ir pieejams visai apjomīgs pakalpojumu piedāvājums, kas par pieticīgu summu izveidos jūsu pielūdzēju, sekotāju grupu, kas tiks attiecīgi pievienota tviterkontam. Tā zibenīgi var iegūt sev 1000 vai pat 10 x 10 000 sekotāju, kas būs vārdi ar vai bez fotogrāfijām. No Latvijas personībām šķiet, ka visvairāk sekotāju savam Twitter kontam ir savācis jaunais censonis basketbolists Porziņģis (ap 177 000 cilvēku), bet no politiķiem līderis tomēr ir Ušakovs. Diemžēl abos šajos kontos pat ar neapbruņotu aci pamanāms, ka liela (ja ne lielākā!) daļa sekotāju nav reāli ļaudis, bet gan surogātkonti, kurus var nopirkt vai uzmeistarot.

Pārdodam fanus, pielūdzējus un sekotājus

Piemēram, uzņēmums Kopattwitterfoljare pārdod sekotājus ar atlaidēm: 100 fanus par pieciem eiro, 500 par 7 eiro, 10 000 par 27 eiro. Uzņēmuma klienti ir uzņēmumi, mūziķi, fotogrāfi, politiķi un blogeri. «Mūsu klientu skaitā ir daudz mūziķu, kas ikdienā izmanto sociālos medijus, lai iegūtu sev iespējami lielāku publiku,» rakstīts šā uzņēmuma mājas lapā. «Ja jums kā mūziķim būs daudz sekotāju, tad radīsies iespaids, ka esat ļoti populārs mūzikas autors, un šāds solis var nodrošināt strauju karjeras un popularitātes kāpumu nākotnē. Jūs aicinās piedalīties dzīvās mūzikas koncertos, dažādos pasākumos tikai tāpēc, ka jums ir tik daudz Twitter sekotāju. Pēkšņi atradīsies salīdzinoši daudz cilvēku, kas sekos jūsu muzikālajai karjerai tikai tāpēc, ka lielie sekotāju skaitļi liecinās par to, ka jūsu popularitāte aug!» Klientiem tiek paskaidrots, ka dārgo mārketinga kampaņu laiks ir garām. «Tu pasūti sev noteiktu skaitu sekotāju, mēs tos zibenīgi atrodam, pievienojam tavam kontam, un efekts ir iespaidīgs – tu uzreiz vari izbaudīt (popularitātes) efektus,» konstatē uzņēmuma «Pirkt Twitter sekotājus» pārdevēji. Mājas lapa piedāvā arī skaidrojumu: lūk – divas populāras vācu personības. Pirmajai slavenībai A ir tikai 100 sekotāju, bet otrajai B to ir 100 000. Kuram no abiem jūs dotu priekšroku? Lielākā daļa cilvēku vienmēr izvēlēsies to, kas ir populārāks un pieprasītāks. Liels pielūdzēju, fanu un sekotāju skaits ir magnēts pārējiem.

Šis piemērs iederas ne tikai mākslinieku un populāru personu pasaulē, bet arī uzņēmumu jomā. Ja uzņēmumam A ir vairāk sekotāju nekā firmai B, tad pircējs izvēlēsies to ražotni, kurai lielāks klientu skaits. Neatspēkojama loģika. Kur nu vēl atsauksmes uz SEO (Search Engine Optimization) un sociālo mediju ietekmi uz mājas lapu saitēm un Google meklētājiem. Šāda servisa pārdevēju internetā ir daudz. Atliek tikai izvēlēties, samaksāt un vienā rāviena kļūt par skaudri populāru interneta personību.

Uzpumpētā, mākslīgā reputācija

Kāpēc ietekmīgai personai vajadzīgi spoku fani un viltus sekotāji? Mērķis ir 1) mākslīgi uzpumpēt kādas personas reputāciju, 2) maksimāli plaši tiražēt tās vēstījumu gan reāliem cilvēkiem gan surogātkontiem. Spamošanu te veic arī ar tā saucamo robotu surogātkontu palīdzību, kas reaģē uz noteiktiem vēstījumu vārdiem un kontiem, automātiski tos retvītojot vai citādi uz tiem reaģējot.

«Falšo» kontu vizuālā īpatnība ir personas portreta vietā ievietotie olai līdzīgie galvu attēli. Tāpēc es šos mēstuļu kontus turpmāk saukšu par olugalvām. Vientiesīgam lasītājam šķitīs, ka mūsu pašu U, S, L, G vai Z ir ļoti lielas autoritātes = populāri ļaudis, ja tik daudz ir viņu domugraudu knābātāju mikroblogā Twitter. Tikai retais mēģina ieskatīties šo personu sekotāju sarakstā, lai secinātu, ka vairums viņu fanu, sekotāju ir tās pašas bēdīgi slavenās olugalvas.

Kas ir šīs olugalvas? Zinātnē par sociālo tīklu surogātkontiem uzskata tādus profilus, kam ir viens vai daži sekotāji vai to nav vispār. Tiem ir maza aktivitāte, taču tie seko gan lielam skaitam reālu personu, gan mākslīgi radītiem surogātkontiem – t.i., mēstuļu feikiem. Mēstule ir trāpīgs angļu termina «spam» latviskojums, kurš 2004. gadā ieguva gada vārda titulu Latvijā.

Protams, olugalvas var uzrasties arī pavisam nepretenciozu kontu īpašnieku sekotāju sarakstā, kas īpaši nepiestrādā, lai audzētu šos surogātkontus, taču no tiem var tikt vaļā, ja ir vēlēšanās, lai tie nebojā nopietnas personas reputāciju, kurai svarīgi ir reāli sekotāji – cilvēki. Protams, internetā var nopirkt pakalpojumu, kas nodrošinās, ka tavam tvitera kontam sekos reāli cilvēki ar kopīgām interesēm, tēmām, bet tad sekotāju un sekojamo skaits būs aptuveni vienāds. Daudz ātrāk un lētāk ir muļķot auditoriju ar olugalvām.

Ja reiz Latvijas VIP personības ir tik naskas neeksistējošu fanu pirkšanā, vai ir pietiekami daudz pielūdzēju, kas šo manipulāciju nepamana un redzētajam notic?

Ušakova olugalvas nav parastas galvas

Ja reiz olugalvas var iegādāties par 10 dolāriem globālajā tirgū, jeb par lielāku naudu lokalizētas konkrētas valsts auditorijai (kā tas ir Ušakova gadījumā), tad jāpieļauj, ka pastāv zināma nekritiskās LV publikas daļa, kas rij nost visu, ko internets piedāvā. Basketbolista Kristapa Porziņģa gadījumā šis «slavas inkubators» nav kritiskas analīzes vērts, jo viņa karjera vairāk atkarīga no reāla snieguma laukumā, nevis nodrošināma interneta tekstu džungļos. Turpretī politiķu virzienā aina veidojas pavisam cita. Te «slaucamās govis» ir potenciālie balsotāji, jo politiķa spēku, meistarību un profesionālismu nevar novērtēt tikpat vienkārši kā sportista formu laukumā vai stadionā. Politiķa (tāpat kā mācītāja) meistarību vērtē pēc vārdiem, nevis darbiem. Tieši tāpēc internets ir katra politiķa tēla atpazīstamības vitrīna. Daļa no viņiem kontrolē savus Twitter kontus pašrocīgi, ierakstot tur tekstus, kas sarūpēti pašu privātajās galvās. Tādi, šķiet, ir @carlbildt (529K), @IlvesToomas (79,6K), taču vairumam sociālo mediju aprūpi veic algoti darbinieki. Viņi raksta tekstus politiķa vārdā, pērk olugalvas kā priekšnieka sekotājus un aizstāj angļu «palamas» ar personu vārdiem latviešu vai krievu valodā, kas izskatās labāk, bet maksā dārgāk.

Ušakovs savus surogātsekotājus producē, rēķinoties ar politisko uzdevumu. Ja reiz viņam ir tik daudz sekotāju ar latviskiem personvārdiem, tad vairumam varētu būt taisnība par Saskaņas līdera «politisko pievilcību». Piemēram, «kapu tramvaja» idejas bīdīšanas sakarā 26. oktobrī viņa sociālo mediju servisa grupa, šķiet, ir radījusi dekoratīvu kontu, kas saucas @SkansteRīga. Ar mērķi pārliecināt 5 sekotājus, ka Skanste ir Rīgas kultūras centrs un ka «nacionāļi» un Vienotība par šo tēmu melo. Pats Ušakovs šim alter ego neseko, bet par to fano svaigi ceptas mankurtu olugalvas.

Var ievērot likumsakarību, ka vieni un tie paši surogātkonti seko ne tikai Ušakovam, bet arī dažām citām «ievērību» alkstošām Latvijas publiskās telpas reālām personām, kuru olugalvu kolekcija ir mērāma pat vairākos desmitos tūkstošu. Šo personu skaitā ir gan Ušakova padomdevēji, gan partijai Saskaņa politiski simpatizējošas reālas personas. Ir arī pa dažam politiskam pretiniekam un kritiķim, kuriem vēl nav olugalvu sekotāju tūkstošu.

Par ko liecina Ušakova olugalvu armija?

Tā liecina, ka sociālie mediji var ietekmēt publisko domu un Rīgas mēram ir vajadzīgas latviešu balsis.

Par sociālo mediju efektiem politikā jau uzrakstīti neskaitāmi akadēmiski pētījumi, taču pārliecinošākie laikam ir priekšvēlēšanu fakti. Piemēram, 2014. gada Eiroparlamenta vēlēšanās Zviedrijā negaidīti izvirzījās necilā Pirātu partija, kura visaktīvāk darbojās sociālajos medijos, rezultātā iegūstot divas vietas Eiroparlamentā. Tviplomācija (www.twiplomacy.com) jeb gadskārtējais globālais pētījums (Burson-Marsteller) par to, kā politikas personības izmanto Twitter, iedvesmojušas arī ziemeļvalstu sociālo zinātņu pētniekus. Noskaidrojies, ka partijas ar visvairāk sekotājiem atrodas vadošajās pozīcijās politiskās varas hierarhijā un ka partiju vadītājiem ar kuplāko sekotāju skaitu ir krietni lielāka ietekmē saitēs ar sabiedrību nekā viņu sociāli neaktīvajiem konkurentiem. Lasītāji ieklausās vārdos un aizmirst paskatīties uz darbiem. Tāpēc daudz mazāka nozīme ir partiju vai politiķu sociālajai aktivitātei reālajā dzīvē. «Mūsu pētījums pierāda, ka pastāv ļoti liela atšķirība starp partijām, politiskajiem grupējumiem un partiju vadītājiem Twitter izmantojumā. Tikai daži patiešām nopietni iedziļinās, saprot un izmanto šo instrumentu tiešai un publiskai sarunai un dialogam ar vēlētājiem. Turpretī citi to formāli izmanto tikai kā megafonu. Tas nozīmē, ka šajā jomā visu nosaka stratēģija un mērķa nospraušana» (Gustav Dalgren, Sjöstedt och Schyman dominerar på Twitter, Sverigedemokraterna får minst genomslag, 2014).

Saskaņas un tās līdera psiholoģiskā situācija Latvijā nav ērta un viegla, jo ir ko slēpt no vēlētājiem: 1) nepadarīto darbu un 2) Kremļa mazohisma dēļ. Rīgas vadītāja pienesums pilsētai pagaidām ir vairāk nekā pieticīgs, jo pilsētas sabiedriskā transporta vagonu sēdekļi joprojām ir piečurāti (politisku motīvu vārdā) un kopsaucējs Nila Ušakova ieguldījuma Rīgas labā saucas «Krišjāņa Barona iela», kas kā celtniecības un remontu izgāšanās simbols jau izsmiekla formā folklorizējusies sabiedriskajā domā.

Pašvaldību vēlēšanās tuvojas, un Ušakovam vajadzīgs propagandas buldozers, kas ar savu troksni nomāc nevēlamus un kutelīgus jautājumus arī par to, cik lielā mērā šī partija ir Putina ideju spogulis. Kā arī jautājumu par to, «cik liels krievu spiegs viņš ir» – kā to nekautrīgi viņam pajautāja kāda vācu televīzijas kanāla reportieris*. Protams, uz šiem Rietumu žurnālistu jautājumiem Rīgas politiskais vadītājs atbildēt nevar. Tāpēc dialoga vietā tiek iedarbinātas tukšvārdības dzirnavas un diskursa vietā nostājas gan bezsejainā olugalvu fanu armija, gan arī surogātkonti virtuālajā vidē. 97 000 latviešu sekotāju it kā runā pretī loģiskajai šā politiķa popularitātei pamatnācijas vidē. Tik liels skaitlis kliedz skarbi – viņš ir populārs. Viņu mīl! Taču pagājušajā nedēļā kopā ar studentiem augstskolā pētījām Latvijas «zvaigžņu» Twiter kontus, mēģinot atšķirt reālus sekotājus no olugalvām. Lūdzu studentus novērtēt, cik no Ušakova 97 000 sekotājiem varētu būt olugalvas un cik no šiem sekotājiem patiešām ir reāli cilvēki. Nonācām pie secinājuma, ka spoku varētu būt ap divām trešdaļām no 97 tūkstošiem. Protams, šāda analīze nav zinātniska, taču sava daļa patiesības šajā analīzē un secinājumā tomēr ir. Dekorāciju būvniecība būtībā nav nekas negaidīts teātrī, kuru sauc arī par politiku. Cilvēka vērtības mērs ir tas, kas paliek no viņa pāri brīdī, kad viņam vairs nav naudas. Politiķa – kas paliek pāri no viņa, kad vairs nav dekorāciju un spoku armijas internetā.

*LASI CITUR: Weltspiegel-Interview mit dem russischen Bürgermeister von Riga, Nils Usakovs

Avoti:

https://twitter.com/nilsusakovs/followers Ušakova olu galvu konts ar 97 800 sekotājiem

https://twitter.com/nilushakov/followers Ušakova krievu konts ar 900 sekotajiem

Daži tipiski Ušakova sekotāju – «olu galvu» profili:

https://twitter.com/anete_estere

https://twitter.com/SkansteRiga

https://twitter.com/mazarepublika

https://twitter.com/Elllinite

https://twitter.com/nikitaturovoyu

Trobelis ap ”raudošajām skolniecēm” jeb faktu rezistence

Posted on by
38

crowdInterneta viļņošanās ap modes dizaineru Gintu Budi (aizvadītās nedēļas laikā) lika aizdomāties par vairākiem mediju efektiem, kas maz izgaismoti mūsu ikdienā.

Pirmais no tiem – virtuālās sektas vēlme izvairīties no faktiem jeb modernās sabiedrības faktu rezistence. Lai gan sabiedrība it kā pieprasa: ”dodiet mums faktus un secinājumus izdarīsim mēs paši”, jau sen ir pierādījies, ka bez komentāra publika ”mesidžu” nesaprot. Tieši šo efektu varēja novērot aktuālajā gadījumā. Iniciatīvas autori – ”aizvainotie vecāki” nevarēja piedot modes dizainera stilu sarunās ar skolniecēm un visiem spēkiem centās atrast būtiskus pārkāpumus: 1) dizaineris esot runājis rupjības (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 2) saukājis meitenes par ”prostitūtām” un ”saspiestiem tomātiem” (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 3) nicīgi izteicies par trūcīgu meiteņu apģērbu (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 4) ņirgājies par bērniem (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem).

Viens ir skaidrs – ”kādam” ļoti nepatīk, ka attiecīgā persona mēģina palīdzēt ieviest skolēnu formas vairākās Latvijas skolās. Vēl citam vienkārši nepatīk šis cilvēks dažādu citu iemeslu un aizspriedumu dēļ. To var saprast. Ikviens no mums ir cilvēks un tas ir tik cilvēcīgi, ka ”mēs kādu nevaram ciest”. Taču nav piedodams, ka savas privātas nepatikas pēc mēģinām sev nesimpātisko cilvēku pienaglot pie publiskā kauna staba, lai ar pūļa palīdzību izrēķinātos ar viņu kā personu, profesionāli un publiskās domas ietekmētāju. Dažas no karotājām publiski neslēpa savus mērķus ”panākt, lai šis cilvēks nekad vairs netiek pieņemts Latvijas skolās”.

Tātad – runa nav par cita viedokļa paušanu, bet gan par nesaudzīgu linčošanu bez tiesas jeb apzinātas otra cilvēka- profesionāļa novešanas pie bankrota (bloķējot viņa iespēju strādāt). Šāda ”izsaldēšanas taktika” ir ļoti izplatīta tieši Latvijā. Kā jau tas provincē pieņemts: ”viena tante teica” un visas kolektīvi metas ”sesku sist”.

Normālā lielpilsētā vai civilizētā vidē šāds procesu nevarētu notikt, jo sabiedrība ir iemācīta nevajāt citādi domājošos un izvairīties no linča tiesām. Turpretī provincē viedokli parasti formē ”viedokļu grupējumi” = ”bandas” jeb ”mafijas”, kurām pieder patiesības monopols. Tiem, kas grupējumos (partijās, baznīcas draudzēs utt.) neiekļaujas, ir nolemti atriebības ceļa rullim. Tieši tāpat kā šajā gadījumā, kad portāls ”kasjauns.lv” pat pamanījās kā argumentu ”cīņā pret Budi” izmantot pat viņa bērnības fotogrāfijas. Tātad lietišķas diskusijas vietā notika konkrēta izrēķināšanās ar cilvēku, viņu uzšķēržot kā vardi un uzspraužot uz ”kauna staba”.

Kā šis efekts būtu vērtējams no mediju analītikas viedokļa?

”Tā es jūtu” un ”tā man liekas”, nevis ”notika sekojoši”

Interneta mediju vide ir uzjundījusi satura virskārtā fenomenu, kuru latviski var nosaukt par ”sajūtu argumentāciju”. Proti: pirmajā plānā tiek izvirzīti apgalvojumi par to, kā mēs jūtamies un kādas ir mūsu sajūtas kādā noteiktā kontekstā. Tas, kas ar šo argumentāciju tiek apgalvots, var arī neatbilst notikuma faktiskajai būtībai. Viedoklis un fakts nav viens un tas pats. Ja mēs neesam līdz galam noskaidrojuši, kas īsti skolā notika, tad mums faktiski nav pamata izmantot medijus un ar emocionālu argumentu palīdzību, nomainīt akcentus sev vēlamajā virzienā. Protams, ka katram no mums šķiet, ka mūsu universums un sajūtas ir noteicošās. Protams, ka tā notiek mūsu privātajā dzīvē un sarunās, taču situācija mainās, ja tiek pieslēgta publiskā skatuve jeb mediji. Tad atbildība ir cita un: 1) nepietiek ar emocionālo argumentāciju, lai kaut ko pierādītu, 2) nedrīkst kūdīt un rīdīt pret kādu konkrētu personu, kuras vainu mēģina leģitimēt spontāns pūlis.

Faktu rezistence jeb konspirācijas teorijas

”Emocionalizēšana” šobrīd ir ļoti izplatīta parādība mediju vidē. To vislabāk var pamanīt Krievijas TV sižetos, kad notikumus Ukrainā vai Sīrijā krievu žurnālisti traktē tikai un vienīgi no ”savām Kremļa emocionālajām” pozīcijām. To paši apzināti vai neapzināti adoptē Latvijas TV un Delfu ārzemju ziņu veidotāji, jo arī viņiem, acīm redzot, ir tuvāka tieši šī pieeja. Kāpēc tā? Tāpēc, ka sabiedrībā ir izveidojies uzskats, ka vara (ASV, FBI, BBC utt) stūrē legālo faktu plūsmu un visa pasaules notikumu plūsma ir iekšējas konspirācijas rezultāts. Tāpēc visi fakti, kas runā pretī personīgajam viedoklim, tiek kategoriski noraidīti. Vislabāk šo fenomenu pierāda ilustrāciju vai videomateriālu komentāri. Tie var būt diametrāli pretēji vienai un tai pašai ilustrācijai. Piemēram – sociālie mediji izplata fotoattēlus ar bēgļiem, kas esot agresīvi Islāma Valsts piekritēji un tāpēc uzbrūkot vācu policistiem. Taču faktiski šie attēli ir no 2012. gada notikumiem Vācijā, pavisam citā kontekstā. Šādu piemēru šodien ir ļoti daudz, jo žurnālista vietā jau sen nosēdies aktīvais pilsonis, kas nevēlas pārbaudīt publiskai izplatīšanai paredzētās ziņas. Tāpēc nepārbaudītas ziņas izplatās un tiek uztvertas kā patiesība.

Patiesības kanonizēšana un ietekmes grupējumu specifika

Šajā virzienā ”strādā” arī nākamais faktu emocionalizācijas efekts – kanonizēšana. Ņemam vienu notikumu. Patiesu notikumu. Paceļam to vispārinājuma līmenī. Piemēram, ja viens no kādas minoritātes izdara noziegumu, tad mēs uzreiz sakām: ”viņi visi tādi ir”. Šo paņēmienu plaši izmanto nacionālisti jau kopš 1920. gada, iedalot sabiedrību savējos = labajos un svešajos = ļaunajos. To lieliski varam novērot arī šodien, skatoties, piemēram Krievijas putinistu TV.

Taču atgriezīsimies pie sektām un mafijām provincē. Colin Campbell jau 70. gados (The Cult, the Cultic Milieu and Secularization) attīstīja teoriju par šiem ietekmes grupējumiem un to ”funkcionēšanas stilu”. Ietekmes grupējumi mēdz vienmēr būt opozicionāri, tie pauž viedokli, kas lielākajā sabiedrības daļā it kā tiek noklusēts. Tas nozīmē, ka saglabājas līderis un centrālie viedokļa nesēji, bet pārējie piekritēji var arī mainīties. Taču kodols jeb superpārliecinātie saglabājas kā centrs ap kuru cirkulē pārējie līdzskrējēji. Digitālajā vidē šādu grupējumu ir salīdzinoši daudz un tos var novērot arī Twitter batālijās. Te tie uzvedas daudz krāšņāk nekā tradicionālajos laikrakstos, žurnālos vai TV. Zīmīgi, ka šie grupējumi, kas (patiecoties sociālajiem medijiem) izvēršas diezgan apjomīgi un spēj reaģēt spontāni, var panākt spēcīgu spiedienu ne tikai uz medijiem, bet arī uz sabiedrību kopumā, kļūstot par būtisku publiskā viedokļa sviru. Taču tiem visiem ir viena kopīga pazīmē – 100% faktu rezistence. Tieši šajās vidēs rodas konspirācijas teorijas un personības, kas sevi uztver kā ” nevēlamas patiesības nesējas”.

Grupējumi, kas funkcionē ar loģiku – ja neesi kopā ar mums, tad esi mūsu ienaidnieks jeb naivs, neizglītots muļķis. Zīmīgi, ka šajās viedokļu grupās jeb impulsīvajās mafijās attīstās ļoti agresīva debašu tehnika, kuras būtība nav apspriešana, bet gan jebkuras lietišķas debatēšanas anulēšana. Pretējais viedoklis netiek uzklausīts. Tas tiek samalts. Tādā laikā mēs dzīvojam. Arī dizainera Ginta lieta ir no šīs operas: ”ietekmes grupējums” (ar faktu rezistenci) in action pret autsaideru, kurš tiek publiski samalts.

Vai jūs to neredzat?

Sirdspukstu melodija kā personu apliecinošs dokuments. Vai tās nav kibervažas?

Posted on by
10

2014. gada 17. februāris

Valsts cenšas mūs apgredzenot visādi. Kā vien spēj.

Piešķirot ikvienam no mums personas kodu, kas pamazām nostājas vārda un uzvārda vietā (nebrīnīšos, ja drīz šo personas kodu nāksies mums visiem ietetovēt uz pieres).

Tā varai būs ērtāk mūs uzreiz atpazīt.

Izgudrojot metāliskus marķējumus, kurus varētu ieoperēt mūs ķermeņos.

Izmantojot acs varavīksneni, kā caurlaidi.

Tagad pienākusi kārta sirdij. 

Beidzot ir izgudrota rokassprādze, kas ”noklausās” mūsu sirds ritmu un savieno to ar mobila telefona aplikāciju, kas ”nostrādā” kā slēdzene un personas identifikācijas kods. Ar to var var atslēgt dzīvokli, automašīnu vai bankas seifu. 

Izrādās, ka mūsu sirds ritmi atšķiras un ir tik pat unikāli kā pirkstu nospiedums.

Nav nozīmes vai esat mierīgs vai nikns. Identifikāciju garantē nevis ritma ātrums, bet gan unikālais melodiskums ar kādu pulsē ikviena mūsu sirds.

Uzņēmums, kas tikko sācis ražot šīs ”sirds – melodijas rokassprādzes” uzskata, ka viņiem piederot nākotne. Ar rokassprādzi būšot ērti un vienkārši atslēgt automašīnas vai dzīvokļa durvis, ieslēgt datoru vai mobilo telefonu. 

Ķermeņa unikālo signālu sistēmu sākuši izmantot daudzi. Vairāki mobilo telefonu ražotāji jau tagad cenšas ieviest acs varavīksnenes nolasīšanu tieši telefonā. Tas esot vienkārši – telefona kamera nolasa mūsu acis un ļauj lietot telefonu.

Baumas ziņo, ka dienvidkorejiešu Samsung esot nedaudz atlicis šo procedūru, taču nākamajā Galaxy S5 šī ”acu atslēga” jau būšot jālieto.

Arī Apple publisko patentu, kas liecina, ka šajos telefonos pavisam drīz parādīsies acs ”skannēšana”, dažos Apple telefonos šo lomu jau tagad veic veic pirkstu nospiedumi.

Ja mobilo telefonu ražotāji ieviesīs sirdspukstu sensoru, tad telefonus būs grūtāk nozagt un zaglim lietot tos tālāk. Zagļa sirdspuksti vairs nederēs kā atslēga. Telefonu nevarēs atslēgt arī visgudrākais seifu atslēdzējs.

Šo virzienu veicina arī jaunākā likumdošana šajā jomā, kas pieprasa ražotājiem panākt drošāku mobiltehnikas lietošanu. Piemēram, Kalifornijas likumdošana izvirza jaunas prasības mobilo telefonu ražotājiem tieši aizsardzībā  pret zagļiem.

Daudz no šīs sensoru sistēmas šodien izmanto veselības aprūpē. Samsung jau tagad ražo īpašo rokas pulksteni, kas pagaidām gan vēl nav kļuvis par pieprasītu preci. Arī Apple pavisam drīz laidīs klajā ”iWatch”. Tas piedāvās šos sensorus, kurus viegli nolasīs gan slimnīcas aparatūra gan mobiltelefona aplikācijas. Rokas pulkstenis pats paziņos slimnīcai, ja pacienta veselības stāvoklī būs novērojamas novirzes.

Piemēram, sirds infarkta gadījumā, šāds pulkstenis pats sazināsies ar tuvējo medicīniskās palīdzības centru un ziņos skaņas un video informāciju tieši uz ātrās palīdzības personāla datoru.

Šāds pulkstenis var arī neatļaut pārlieku uztrauktām personām publicēt Twiterā vai interneta čatos lamas, kuras pašam vēlāk nākas nožēlot. 🙂

Nav izslēgts, ka nākotnē šāda vieda aplikācijas tiks iebūvētas jau mūsu datoros. Viss ir skaisti līdz brīdim, kamēr šī tehnika sāk strādāt pret mums. Jo ar to palīdzību varēs mūs izsekot vēl labāk nekā Čeka vai Stasi kopā.

Var gadīties, ka sirds melodijas legāla noklausīšanās nemaz nav praktiska un vajadzīga lieta.

Kā jums šķiet?

 

Vai Latvijā tiešām iestāsies holokausts?

Posted on by
Atbildēt

2013. g. 19. oktobris. Speciāli TVNet.

Munks Kliedziens TVNetSatversmes preambula, kuras mērķis būtu nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu, ir laba un vajadzīga lieta, ja vien tas nenotiek uz mazākumtautību rēķina. Tie, kas šo preambulu sacerēja un to virza diskusijām, ir atbildīgi politiķi.

Analoģiski teksti ir daudzu citu nacionālo valstu konstitūciju preambulās. Šāda preambula, kuras mērķis ir formulēt, kāpēc ir izveidota konkrētā valsts, varbūt nav tik svarīga Zviedrijai vai Francijai, kur zviedri vai francūži joprojām ir absolūtā majoritāte un neviena cita liela nācija vai valoda neapdraud to izdzīvošanu. Taču šāda preambula ir ļoti svarīga mazajām valstīm, kā Latvija un Igaunija, kas izveidojušās impēriju sabrukuma rezultātā. Vēl jo vairāk, ja blakus ir impērijas mantiniece, kas skumst pēc zaudētām teritorijām, kuras politiķi alkst revanša un kura mazajā valstī ir pametusi tūkstošiem savu tautiešu, kas nevēlas integrēties šajā mazajā valstī uz mazās un unikālās valodas bāzes un nav kļuvuši par tās patriotiem.

Igauņiem šī preambula ir un tā uzsver, ka Igaunijas konstitūcija ir radīta, lai cauri gadsimtiem saglabātu igauņu nāciju, valodu un kultūru.

Tāpēc ļoti svarīgi arī Latvijas topošās preambulas jēgu kompetenti un atbildīgi izskaidrot ne tikai Latvijas iedzīvotājiem, bet arī ārzemēs. Lai nebūtu pārpratumu, ka it kā latviešu nācija sevi, savu kultūru, valodu gribētu saglabāt uz citu tautu rēķina.

Biju ļoti pārsteigta, kad svētdien Zviedrijas radio dzirdēju šokējošu apgalvojumu, ko par Latvijas politiķu labajiem nodomiem pauda kāda Latvijas topošā sociālo zinātņu doktorante, kas preambulas sakarā velk paralēles ar nacistisko Vāciju un piemin pirmsholokausta ēru. Padalījos ar šo ziņu tviterī un pēc TVnet lūguma sniedzu interviju ar savu viedokli šā medija reportierim.

Dažiem lasītājiem joprojām nav skaidrs, kādu vēstījumu kopumā un detaļās sniedza šis Zviedrijas radio sižets. Arī LU doktora grāda pretendente O. Procevska lūdza TVnet redakcijai pat atsaukt dažus TVnet intervijas teikumus. Tāpēc pakavēšos pie raidījuma vēlreiz.

Kādu viedokli es paudu TVnet korespondentam?

Raidījumā Zviedrijas Radio korespondente nepārprotami paziņoja, ka Olga Procevska velk paralēles ar nacistisko Vāciju. Es, kā jebkurš klausītājs, kas zina, kāda bija nacistiskās Vācijas attieksme pret mazākumtautībām, no šī korespondentes apgalvojuma secināju (un tas ir mans viedoklis), ka pētniece saprot, ko teikusi korespondentei, jo paralēles ar nacistisko Vāciju, manuprāt, nozīmē arī to, ka Latvijā draud izrēķināšanās ar mazākumtautībām un valstī ir nobriedusi fašistiskās Vācijas situācija. Un piebildu, ka nav pamata apšaubīt, ka zviedru korespondente būtu nepareizi sapratusi LU pētnieci, jo tālāk raidījumā sekoja O. Procevskas audio citāts: This sounds like the ideas of pre-Holocaust era. It really sounds as if the person who has written it doesn’t know where do ideas like this lead to. I mean, the ideas of the state belonging to a particular ethnic group, of ideas of a state nation. («Tās izklausās kā pirmsholokausta ēras idejas. Izklausās, ka persona, kura to sarakstījusi, nezina, pie kā šāda veida idejas noved. Idejas, kurās valsts pieder noteiktai etniskai grupai….»)

O. Procevska TVnet redakcijai vakar atsūtījusi prasību atsaukt šādas frāzes no TVnet raksta – intervijas:

«Latvijas Universitātes (LU) pētniece Olga Procevska intervijā Zviedrijas sabiedriskajam radio Satversmes preambulā paustās idejas salīdzinājusi ar Hitlera nacistiskās Vācijas situāciju.»

Vai šajā TVnet reportiera ievadā ir kaut kas melīgs, kā apgalvo O. Procevska? TVnet reportieris, kas mani intervēja, arī iepazinās ar Zviedrijas radio ziņu sižeta tulkojumu, kurā Zviedrijas radio korespondente saka, ka preambulas sakarā Olga Procevska velk paralēles ar nacistisko Vāciju. TVnet reportieris to pasaka tikai citiem vārdiem. Viņš ne citē, ne pārstāsta – ne mani, ne O. Procevsku.

Otrs TVnet reportiera teikums, kuru O. Procevska prasa atsaukt: «No viņas izskanēja Procevskas viedoklis, ka līdz ar preambulas pieņemšanu Latvijā draud izrēķināšanās ar mazākumtautībām un valstī ir nobriedusi fašistiskās Vācijas situācija.»

Paralēles ar nacistisko Vāciju ir Olgas Procevskas viedoklis, ja ticam Zviedrijas radio korespondentei. Taču mans viedoklis, kas balstās uz šo korespondentes apgalvojumu, ir, ka O. Procevska acīmredzot pieļauj, ka paralēles ar nacistisko Vāciju nozīmē, ka līdz ar preambulas pieņemšanu Latvijā draud izrēķināšanās ar mazākumtautībām un valstī ir nobriedusi fašistiskās Vācijas situācija.

Ja O. Procevska Zviedrijas medijos nāk klajā ar tik nopietniem apvainojumiem kā «nacistiskā Vācija» un «holokausts», tad jebkura zviedra galvā uzreiz rodas kristāla nakts un Hitlera koncentrācijas nometņu tēli, viss, kas saistās ar mazākumtautību un citu minoritāšu vajāšanu. Tas ir mans viedoklis, ko es secināju no šīs intervijas un paudu reportierim, kas mani intervēja. Šo manu, nevis Procevskas viedokli, arī citēja TVnet reportieris, kas intervēja mani. Iespējams, ka reportierim vajadzēja uzkrītošāk nodalīt manu viedokli un secinājumus par doktorantes viedokli no pašas O. Procevskas vārdiem. Ceru, ka ar šo manu izskaidrojumu tagad tas ir izdarīts.

Trešā lieta, ko O. Procevska vēlas atsaukt: «…nav pamata apšaubīt zviedru kolēģu sarunas interpretāciju. Arī savā tvitera kontā Procevska paudusi šādu viedokli:»

Pirmā frāze ir mans viedoklis, ko paudu TVnet reportierim, un to jau paskaidroju iepriekš, taču kāpēc TVnet būtu jāatsauc O. Procevskas tvitera viedoklis, man nav skaidrs.

Politiķe Sarmīte Ēlerte nupat TVnet rakstā par preambulas nepieciešamību secina, ka varētu pavīpsnāt par LU pētnieces Olgas Procevskas dīvaino komentāru intervijā Zviedrijas sabiedriskajam radio un ka varētu pabrīnīties, ka topoša zinātniece var mētāties ar bezatbildīgiem salīdzinājumiem, jo demokrātiskās valsts virsprincips, kas uzsvērts preambulas projektā, taču ietverot sevī vārda brīvību, tātad arī tiesības uz brīvību runāt muļķības.

Taču, runājot šādas muļķības Zviedrijā, kur bērniem jau skolās māca par holokaustu, būtu jāņem vērā skaidri prognozējamas konsekvences. Varam iedomāties, ko par Latviju tagad secina Baltijas vēsturē ne pārāk kompetentais svensons. Ka Latvija ir fašistiska valsts, kur pa ielām maršē SS vienības un viņu bērni Saeimā gatavo nacistisku konstitūcijas preambulu. Tāds ir vēstījums, ko parastais svensons uztvēra no svētdienas ziņas Zviedrijas radio, saliekot šo ziņu kopā ar ik gadus pa TV rādītām reportāžām 16. martā pie Brīvības pieminekļa.

Man tas liekas ne tikai muļķīgi un bezatbildīgi, bet arī negodīgi pret latviešiem, kuriem O. Procevskai kā Latvijas patriotei vajadzētu nākt palīgā un nostiprināt Satversmē mazās latviešu nācijas un latviešu valodas lomu un izdzīvošanu patlaban tik smagās Krievijas un krievu valodas spiediena apstākļos.

Par 100 citiem jautājumiem

Interviju sakarā man «dažus jautājumus» uzdeva žurnālistikā ne tik iesvaidīti tvitera lietotāji par vēstījuma formu un žurnālistikas tradīcijām Zviedrijā. Jā, es intervijās Latvijas presei pieminēju reakciju, kādu pauda mani paziņas Zviedrijā, ar kuriem kopā nejauši noklausījāmies Zviedrijas radio svētdienas pusdienas ziņas un bijām pārsteigti par dzirdēto. Tās intonatīvi pauda neslēptas bažas par to, ka Latvijā ir «izraisītas spēcīgas emocijas» (citāts) un vainīgā ir Satversmes preambula. Par to Zviedrijas radio reportiere ēterā ziņoja vispirms. Tālāk sekoja O. Procevskas viedoklis un pēc brīža arī cits advokāta L. Liepas vēstījums. Tiktāl viss ir korekti un formāli nav kur piesieties.

Taču nav noslēpums, ka ikviena informācija 80% vēstījuma iekļauj emocionālajā intonācijā un tas lielā mērā nosaka ziņu triecienspēju. Tieši šā iemesla dēļ ziņu diktori vienmēr cenšas runāt iespējami neitrālā balsī, kas ne vienmēr izdodas. Bez tam (ziņu uztverē) ir ļoti svarīga arī informatīvā bāze jeb satura fons. Šajā virzienā zviedru klausītājs un TV skatītājs ir pieradināts pie ziņojumiem par to, ka Latvijā pastāv skarba nepatika pret mazākumtautībām, jo samērā bieži viņiem jānoklausās par Latvijas «šausminošā nacionālisma» izpausmēm: leģionāru gājienu, latviešu valodas pārspīlēšanu u.c. Tas nav nekas neparasts. Diemžēl šāds ir Zviedrijas mediju telpas informatīvais fons. Tāpēc es savā tvitera ziņā tā arī raksturoju situāciju. Protams, šie nav Procevskas vārdi, bet mans secinājums, redzot kolēģu reakciju radioraidījuma sakarā. Intervijā šādi var atbildēt uz intervētāja jautājumiem, ko es arī darīju – paudu savu redzējumu, kas nav nedz meli, nedz nepatiesība, ko man mēģina piekarināt. Man šajā gadījumā nebija nekas «jārunā ar sižeta autori» vai «jānoskaidro» redakcijā, jo es negatavoju pati savu materiālu vai sižetu par šo tēmu. Biju intervijas viesis gan TVNET, gan Latvijas Avīzē un paudu savu viedokli par faktu – 13.oktobra SR lenča ziņu izlaiduma sižetu. Tā mēdz darīt – komentēt filmas, teātra izrādes vai raidījumus. To darīju arī es – recenzēju un komentēju radio sižetu.

Kāpēc zviedriem medijos patīk pievērst uzmanību «šausminoša nacionālisma izpausmēm» Latvijā?

Tāpēc, ka vairums zviedru žurnālistu korpusa ir politiski kreisi noskaņoti autori un viņi lielā mērā dominē Zviedrijas mediju telpā. Šī situācija izveidojusies vēsturiski, pēc Otrā pasaules kara. Par to Zviedrijā daudz diskutēts un šķēpi lauzti, taču šī joma ir atsevišķa raksta tēma. Tas ļoti lielā mērā attiecas arī uz Zviedrijas sabiedriskā radio darbiniekiem, par kuru «kreisumu» zviedru kultūržurnālistikā ir daudz rakstīts, diskutēts un pat pieprasīts atstādināt no darba vairākus vecās paaudzes žurnālistus tajā pašā ziņu redakcijā. Paradoksāli, ka zviedru politiķi nereti ir daudz labāk informēti par notikumiem Latvijā nekā žurnālisti. Diemžēl. Nav 100% neitrālas žurnālistikas, jo pat jebkuru ziņu veido cilvēki ar savām politiskajām simpātijām. Par to ir grāmatu kalni sarakstīti.

Savās intervijās (radiosižeta sakarībā) paudu domu, ka Latvijas vēstnieks Zviedrijā un atbildīgie ierēdņi šādā situācijā varēja rīkoties izlēmīgāk un ņemt informatīvo iniciatīvu. Līdzīgi kā to pēdējo 20 gadu laikā ir darījuši igauņi analogās situācijās. Protams, Zviedrijas radio darba noteikumos nav šāda «rutīnas soļa», jo neviens nedrīkst iejaukties redakcionālajā neatkarībā. Taču ikviens, kas studējis publiskās attiecības (PR), zina, ka medijam ir (negribīgi!) jāpiešķir ētera laiks, ja ir iestājusies krīzes situācija un ziņu izlaidumā lietas var tikt pārprastas, kā tas bija izveidojies arī šajā gadījumā.

Pati esmu tikusi aicināta uz rīta intervijām šajā pašā Zviedrijas sabiedriskā radio ziņu redakcijā brīžos, kad bija «krīzes situācija» saitēs ar Latviju: parlamentā notika diskusijas par robežu atvēršanu jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, to skaitā arī Latvijai. Tolaik bijušais premjers Jērans Pēršons izteica bažas, ka sāksies sociālais tūrisms «no austrumiem», un mani par šo tēmu intervēja sešos no rīta programmas Ekot redakcijā. Uzstājos arī būvfirmas Lavals un Partneri skandāla sakarībā, arī sešos no rīta. Rīta ziņu izlaidums radio ir vissvarīgākais, tāpēc šāda prakse pastāv. Protams, ziņu redakcijai nav «kāds jāaicina», taču vēstnieks var izmantot krīzes situāciju un pastrādāt labu darbu savas valsts labā, kā to mēdza līdz šim apskaužami gudri praktizēt igauņi. Galu galā reportiere sižeta sākumā informēja, ka preambula ir izraisījusi spēcīgas kaislības Latvijā, un tas ir pamats šādam solim.

Pēc šā radio sižeta es vērsos ar savu iesniegumu pie Zviedrijas radio un TV kvalitātes uzraudzības pārvaldes ar lūgumu pievērst uzmanību attiecīgajam 13.oktobra pusdienas izlaiduma sižetam Zviedrijas radio. Mans mērķis nav izrēķināties ar autoru vai kolēģiem, es nealkstu sodus vai represijas, bet zinu, kā reaģē zviedru kolēģi, ja kādu viņu gatavotais sižets ir aizskāris. Es nemaz tagad negaidu, ka kādu sodīs vai atlaidīs no darba par šo 13.oktobra sižetu. Nē, protams, ka nē, taču es paudu viedokli un zinu, ka mani uzklausīs un sižetu pat Latviju Zviedrijas radio būs vairāk un tie būs dziļāki un ne tik virspusēji. Tas nozīmē, ka man ir vienalga, kādu atbildi es saņemšu pēc mēneša. Savu soli esmu spērusi un aicināju nopietnāk analizēt kaimiņvalsts notikumus. Tā esmu darījusi līdz šim un darīšu arī turpmāk.

Varu turpināt šo līniju arī Latvijā un ar šo publiski atvainoties O. Procevskai un L. Liepam, ja viņus manas intervijas TVnet un Latvijas Avīzē ir aizskārušas. Taču tāds ir mans viedoklis, kad draud ar holokaustu, no kura pavisam reāli ir cietuši arī mani vecāki un vecvecāki. Man tas nav tikai vārds. Man tās ir šausmas.