2011.  gada 16. oktobrī

Tas notika septembra beigās.

Autobusā uz Liepāju. Pa ceļam uz lekcijām Liepājas universitātē.

Tā kā mana automašīna nebija gatava iekāpšanai lidmašīnā no Stokholmas uz Rīgu, tad nācās to atstāt stāvvietā pie mājas un tālāk ceļot ar sabiedrisko transportu.

Tā arī darīju.

Sākumā lidmašīna uz Rīgu, pēc tam autobuss uz Liepāju.

Nav slikti.

Var iepazīt cilvēkus un apskatīt dabu.

Četras stundas miera vējos.

Sirmo kungu pamanīju svētdienas pievakarē jau pie iekāpšanas. Viņš vēlējās sēdēt pirmajos solos. Pareizāk sakot – uzreiz nosēdās man līdzās un jautāja – ” vai drīkst?”.

Es pamāju, pat nepaskatoties uz blakussēdētāju.

Kurzemnieki tā dara.

Viņi neskatās cits uz citu, sarunājoties.

Tā tur pieņemts.

Labāk būtu paticis sēdēt kopā ar savu mugursomu, kurā dzīvo dators.

Tagad to nācās nolikt uz zemes, pie kājām.

Labi, var arī tā.

–  Vai varu ar Jums parunāt par politiku? – blakussēdētājs pajautāja.

Brīdi padomāju, tad piekritu.

Viņš sāka stāstīt to pašu, ko var noklausīties visās politsarunās paziņu un draugu virtuvēs.  Latvijā ir pierasts, ka vīrietis stāsta un sieviete klausās. Īpaši par politiku. Vienu brīdi ļāvu viņam atvēzēties, bet tad iedomājos, ka visu ceļu neizturēšu. Pateicu, ka domāju citādi un, protams, ka viņš par to apvainojās. Apklusa. Kādu brīdi braucām klusējot. Tad es atsāku sarunu, paskaidrojot, ka cilvēki, kas domā citādi nav sliktāki vai ienaidnieki.

Blakussēdētājs bija sapūties. Viņam visi citādi domājošie esot bijuši ienaidnieki.

Viņš esot cīnījies par Latvijas neatkarību. Reāli nevis teorētiski.

Viņš ir sēdējis Centrālcietumā un Šķirotavas cietumā par to, ka 80. gadu vidū un beigās ir izplatījis pretpadomju proklamācijas Liepājā un Rīgā.

Cietumā?

Jūs sēdējāt pat cietumā, cīnoties  par brīvu Latviju?

Jūs?

Jā, viņš esot bijis Helsinku grupā.

–  Parādiet savu ordeni! Ordeni, kuru Jums Latvijas valsts ir piešķīrusi par varonību! – es pieprasīju.

–  Man nav ordeņa. Ko jūs! – kungs izskatījās pārsteigts. Viņš esot tikai izpildījis uzdevumus. Jā, konspirācija Helsinku grupai esot bijusi, neko daudz par saviem ”konspiratīvajiem priekšniekiem” Helsinku grupā mans ceļabiedrs izstāstīt nevarēja. Daudzi mani jautājumi palika bez atbildes. Par cietumiem Rīgā viņš stāstīja detalizēti un par to, cik pretīgi cietumsargi izturējušies pret politiskajiem ieslodzītajiem. Par dauzīšanu, mūžīgo kāpostu zupu, par patriotiskajām dziesmām aiz cietuma mūriem, bet reālām šausmām ieslodzījuma vietā …dzimtenes mīlestības dēļ.

–  Jūs esat varonis! – es atzinos. Tobrīd bijām kaut kur pie Tukuma pagrieziena

–  Nē, es esmu parasts šoferis. Biju šoferis. Tagad bezdarbnieks. Meklēju darbu kā traks, bet brīvajā valstī, par kuru tā cīnījos, par kuru tā sapņoju asiņainos palagos gulēdams Centrālcietumā uz lāvas, tagad man šeit šajā brīvvalstī vairs nav vietas…-

–  Nu beidziet! Jums taču ir kāda goda pensija par ieguldījumu Latvijas neatkarības atgūšanā?

–  Nav man pensija…tāda. Man faktiski ir izmisums. –

–  Ģimenē atbalsta?

–  Nē, sieva atstāja mani brīdī, kad kļuvu par cietumnieku.

–  Kāpēc?

–  Nu ziniet, viņa nesaprata kāpēc man tas bija vajadzīgs.

–  Kurš jūs atbalstīja?

–  Vienīgais brālis.

–  Valsts?

–  Nē, valsts mani neredz.

–  Vai jūs meklējāt vietu zem saules?

–  Jā es biju pie Seska un pie Pīlēna. Es lūdzu palīdzību, bet mani izmeta pa durvīm…

–  Liepājnieki paši, izmeta?

–  Jā.

Kādu brīdi braucām klusējot. Man varonis stāstīja par to, ka ir atradis mieru pie Dieva un savai valstij vairs netic. Viņu nebija novērtējuši un viņa enerģiju bija devalvējuši tie, kam šādi cilvēki bija jāsaredz un jāuzklausa.

Mēs ilgi runājām un vienojāmies, ka autsaideri jeb savādie Latvijai pagaidām nav vajadzīgi.

Varbūt tāpēc reāla aktīvista jeb sabiedriskās aktivitātes vietā mums darbojās klikšķu aktīvisti internetā.

Slektivitāte (slacktivism, no angļu valodas vārda slacker + aktivitāte) jau kļuvis par jēdzienu aktivitātei bez piepūles internetā.

Feelgoodaktivitāte ir kļuvusi par modes lietu. Mēs izsakāmies tīmeklī… un ar to pietiek. Nav nepieciešams nekāds enerģijas investējums vai varonība, lai kļūtu par twiteru varoni.

Amerikāņu pētnieks Jodi Dan pat uzskata, ka klikšķu aktīvists internetā pasivizē personās, kas šajā procesā piedalās. Savā esejā ” Communicative capitalism” (2005) viņš raksta par cilvēkiem, kas sēžot pie datora svētī tic, ka viņu darbošānā nozīmē aktivitāti un ieguldījumu, taču pēc būtības tā ir ”interpasivitāte” (skat. Robert Pfaller), jo aizstāj reālu aktivitāti.

Mark Fisher šo fenomenu dēvē par ” refleksīvo impotenci” . Viņš pētījis savu studentu interneta aktivitātes (Goldsmiths University of London)  un uzskata, ka vairums studentu atrodas sistemātiskā noguruma depresijā, nav spējīgi aktīvai rīcībai,  ir gatavi vienīgi laiskām baudām.

Būtība te nav runa par slinkuma moralizēšanu, bet gan par strukturālām pārmaiņām sabiedrībā, jo jaunieši atrodas virs bezdibeņa starp veco apmācības sistēmu un jauno non-stopp pieslēgumu tīklam ar Twitteru un Youtube īso mesidžu filozofiju.

Arī Liepājas universitātē viņi ēd pīrāgus no Lielās ielas beķerejas un piekož Nīčes filozofiju, kas būtu labāk izprotama, ja to varētu noskatīties īsajā versijā pa Youtube.

Tātad – vai sociālie portāli veicina vai pasi vizē līdzpilsoņus?

” Nē, neveicina!’- uzskata Planka 2001 aktīviste Anna Nīgorda. Viņas  (uz organizācijas) mērķis bija praktiski panākt, lai  Stokholmā tiktu ieviests bezmaksas sabiedriskais transports. Cīņa vēl nav galā.

– Man slektivisms jeb klikšķu aktivitāte nozīmē ” Antona Ābeles efektu”, kad kāds cilvēks pēkšņi noorganizē internetā Facebookgrupu  pret…varmācību. Viņam uzreiz seko simtiem klikšķu aktīvistu un neko nedarot – jūtas labi. Tas ir elementāri, ka varmācība nav OK, taču nevajadzētu šādu iniciatīvu traktēt kā varonību!”

Kā ir ar varoņiem?

Vai mēs viņus novērtējam?

Ērtie un neērtie varoņi. Lai viņus sistematizētu, mums nav kataloga.

Populisms un spiediena grupas pagaidām aizstāj reālu novērtējumu.

Vai nav pienācis laiks Liepājas varonim piešķirt goda zīmi no valsts, par kuru viņš pavadīja četrus gadus ieslodzījuma vietā?

Kas ir šī ordeņu piešķiršanas komisija un kāpēc līdz Helsinku grupai šie piešķīrēji vēl nav tikuši?