Kūlas dedzinātāji mums ievēlēja atpakaļ oligarhus

Speciāli TVNET

Vēlēšanas kopā ar arktisko gaisa straumi, kārtējo Brīvdabas muzeja gadatirgu un Londonas teroristu uzbrukumu garām. Pēc dramatiskajiem pusnakts aptauju ziņojumiem, iestājies klusums pēc vētras. Īpaši uzkrītoši tas pamanāms Rīgā. Te uzvarētāji gavilē klusināti, jo knapi pārvarējuši 50% robežu, bet zaudētāji izliekas, ka viņu vispār nav. Puķes smaržo tālāk reibinoši, jo šogad magnolijas, ceriņi, rododendri un purenes zied vienlaicīgi.

Rīgas grimšana

Rīga turpinās grimt, jo vēlēšanu rezultātā 50,85% ieguvis prokremliskais Ušakova-Amerika tandēms. Ar daudz mazāku pārsvaru nekā iepriekšējās vēlēšanās, taču pie varas Rīgā viņi tomēr paliek. Kāpēc tas notiek atkārtoti? Iemesli ir vairāki. Protams, putiniskajai «Saskaņai» ir savs stabils krieviski runājošo vēlētāju kolektīvs, kas balso par savējo (krievu), nevis par viņa politiku. Skaidrs, ka plaši tika izmantoti administratīvie resursi aģitācijai (pašvaldības darbiniekiem atlaides un bonusi, tiešs spiediens ar prasību vēlēt par pašreizējiem vadītājiem), ar bezmaksas tramvajbiļetēm iekārdināti postsovjetiskie Rīgas seniori, kā arī liktas lietā no Krievijas pārņemtās netīrās propagandas metodes: manipulācija sociālajos medijos, melīgu ziņu izplatīšana un pretinieku apzināta nomelnošana ar dažādu manipulatīvu metožu palīdzību, kas civilizētu valstu priekšvēlēšanu praksē ir aizliegtas. Viens no melīgo ziņu uzkrītošākajiem piemēriem ir partijas nosaukuma «sociāldemokrātiska partija» izmantojums, jo starptautiskās internacionāles mājas lapā «Saskaņa» joprojām nav akceptēta kā pilntiesīgi piederoša un atbilstoša sociāldemokrātiskas partijas standartam (atrodas tikai asociēto partiju sarakstā) un nekādi nevar tikt uzskatīta par klasiskās Raiņa Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (internacionāles akceptētās partijas) lietas turpinātāju. Tātad «Saskaņa» kopā ar klerikālo GKR paliek pie varas Latvijas galvaspilsētā.

Rezultātā skepse par Rīgas nākotnes izredzēm ir pamatota, jo šā tandēma darba stils, manuprāt, iezīmīgs ar augstu korumpētības līmeni, katastrofāli vāju spēju komunicēt ar Rīgas sabiedrību atgriezeniski. Vairāk atgādinot mafiozu grupējumu, nevis partiju, kad aktuālu galvaspilsētas problēmu risināšanās vietā (tramvajs uz Berģiem, Pļavniekiem vai Dreiliņiem) tiek piedāvāti nesaprotami, tikai varai tuvu stāvošām personām vajadzīgi projekti (kapu tramvajs) ar tendenciozi politizētu realizācijas interpretāciju.

Atkarība no Kremļa un baznīcas

Izteikti prosovjetiskais politikas realizācijas modelis Rīgas Domē rada aizdomas par vadošā tandēma pārāk ciešo atkarību no Kremļa un baznīcas. Tā kā nedz Ušakovs, nedz Ameriks nespēj komunicēt ar presi un publiku demokrātiski, paskaidrojot un pamatojot savu lēmumu loģiku (turpinot ignorēt publisko telpu arogantā stilā a la PSRS vai mūsdienu Krievija), ir pamats bažām, ka Rīgai nekas labs nākotnē nespīd. Pie kam, zinot šīs partijas sadarbības līgumu ar Krievijas Putina partiju «Vienotā Krievija», pastāv bažas, ka Kremlis arī šoreiz varētu būt iejaucies ar palīdzīgu roku aģitācijas un balsu skaitīšanas darbā Ušakovam – Amerikam par labu. Šīs bažas nevajadzētu izslēgt kā nepamatotas, jo ASV un Francijas prezidentu vēlēšanas pierādīja, ka šāds mehānisms «Saskaņas» sadarbības partneriem Maskavā eksistē. Nav izslēgts, ka arī Latvijas virzienā tas ir darbojies un devis rezultātus. Cerēsim, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis, taču nav pārliecības, ka mūsu valstī ir kontroles resursi, kas šādu iespēju godprātīgi spētu analizēt un izslēgt bažas no aizdomu fona.

Otrajā vietā Rīgā izvirzījās jauniesācējs ar neskaidri deklarētu politisko virzību, tā saucamā Bondara partija (LRA/LA) ar 13,66%, un trešajā – konservatīvi klerikālā JKP ar 13,41%. Lielākais zaudētājs šajās vēlēšanās ir liberālā «Vienotība» ar pieticīgajiem 6,26%, kas jau trešajās pašvaldību vēlēšanās pēc kārtas nespēja izvirzīt pienācīgu pretendentu Rīgas mēra amatam. Loģiski, ka tieši «Vienotības» stūres vīru nenoteiktība un iekšējo resursu neprasmīga lietošana ir atbildīga par to, ka mūsu valsts galvaspilsēta turpinās stagnēt vēl četrus gadus uz priekšu prokremliska režīma vadībā. Nacionāļu neveiksmīgā kandidāte Baiba Broka mēģināja nospēlēt savu Rīgas Domes mēra pretendentes lomu, taču viņai šī loma galīgi neizdevās. Apzināti vai neapzināti Baiba Broka nospēlēja Nila Ušakova draudzenes (sabiedrotās) lomu uz Rīgas politiskās skatuves, un tas liecināja, ka vai nu VL – TB/LNNK ir gatavi sadarbībai ar «Saskaņu», vai arī lomas ir sadalītas jau iepriekš un nacionāļi «labprātīgi» atdevuši Rīgu Nilam, par to saņemot pretī «kaut ko tādu», par ko mums pārējiem publiski nestāsta. Lemberga kabatas partijas ZZS vārgulīgie 3,29% šajā gadījumā bija lieks apliecinājums tam, ka Ventspils politiskā apetīte ir hroniski neremdināma un spēj nodedzināt kaimiņa māju, lai uz ugunsgrēka liesmām uzceptu sev pannā olas.

Daugavpils spītība

Interesantu pārsteigumu sagādāja otra lielākā Latvijas pilsēta. Ar minimālu pārākumu uzvarējusi valdošā «Latgales partija», kas ieguvusi par 113 balsīm vairāk nekā «Saskaņa». Jānis Lāčplēsis paliek zirgā (28,57%), un no Rīgas uz Daugavpili aizkomandētais saskaņietis Andrejs Elksniņš (28,16%) mīņājas tikai otrais. Trokšņainais Rihards Eigims ar savu «Mūsu partiju» palicis trešais (19,4%). Vēlētāju aktivitāte Daugavpilī bijusi 47% robežās. Jāpiezīmē, ka eiromigrantu plūsma no Latvijas uz Rietumeiropu tieši no šā reģiona ir visiespaidīgākā, un šis apstāklis varēja ietekmēt vēlētāju aktivitāti reģionā. CVKdati rāda, ka Daugavpils domē nav ievēlēta «Svetka-kandidat» jeb Svetlana Lomska no partijas «No sirds Latvijai», kas ar Youtube palīdzību izplatīja savu videoklipu, aicinot balsot tieši par viņu. Šāda relaksējoša metode priekšvēlēšanu aģitācijā ir ļoti izplatīta Krievijā, kas arī izskaidro «čičolīnas» stila vēstījumu pierobežā Daugavpils zumbas treneres izpildījumā. Tas nozīmē, ka Daugavpilssaglabā savu stilu un savus oligarhus tāpat kā agrāk. Tieši tāpat kā Ventspils, kurā netraucēti valdīs tālāk oligarhs un vietējais karalis Aivars Lembergs (62%). Nav mainījies atbalsts arī Jelgavas Andrim Rāviņam un skandalozajam Ziedonim Caunem. Tas pats Jānis Baiks ar savu «Valmierai un Vidzemei» (60,32%) paliek pie varas Valmierā. Atpaliek Lemberga ietekmes ZZS ar 15,1% un Nacionālā apvienība ar saviem tradicionālajiem 9,7%. Prokremliskajai «Saskaņai» šajā reģionā nav izredžu (3,1%)

Liepāja uzvelk buras

Labāka situācija novērojama Liepājā. Portāls Liepājniekiem.lv ziņo, ka 90% iedzīvotāju vēlas, lai «šoreiz» Jānim Vilnītim (LRA) un ilggadējam mēram Uldim Seskam (LP) «jāspēj vienoties un strādāt koalīcijā». Taču pastāv bažas, ka «divi latvieši» var neprast vienoties (kā parasti) un rezultātā par Seska sabiedrotajiem arī šoreiz kļūs prokremliskā «Saskaņa», ar kuru Liepājas mērs jau iemācījies sadarboties aizvadītos četrus gadus.

Redzēsim, vai Liepāja uzvilks jaunas buras, vai tomēr turpinās politisko virzību iesāktajā formātā.

Kursi vēlētājiem

Jāatzīst, ka aktīva vēlētāja situācija Latvijā nav vienkārša. Ja jāiemet urnā saraksts bez svītrojumiem un krustiņiem, tad lieta vienkārša – paņem, ielīmē un iemet. Taču, ja ir vēlme aktīvāk selekcionēt deputātu kandidātus, tad vēlēšanu procedūra kļūst sarežģītāka. «Krustiņš» jāzīmē kā kapu krusts, nevis «x», un nosvītrojot nedrīkst aizskart «krustiņa rombu», citādi biļetens nebūs derīgs – «mašīna» to nevarēšot izlasīt. Bez tam, ja seko CVK videoinstrukcijai, nedrīkst locīt vēlēšanu zīmi (pirms ievietošanas aploksnē), lai gan CVK piedāvāja tieši maza formāta aploksnes, nevis sarakstu formātam atbilstošas aploksnes, kurās bez locīšanas, manuprāt, to vēlēšanu zīmi iespraust nemaz nevar. Tāpēc var gadīties, ka daudzi aktīvie vēlētāji šogad, svītrojot un plusojot, un salokot vēlēšanu zīmes, palika aiz strīpas. Interesanti, vai Arnis Cimdars mums izstāstīs nederīgo biļetenu biogrāfijas? Var gadīties, ka tieši opozīcijas aktīvākie balsotāji būs zaudētāju sarakstā? Vai nākotnē nāksies rīkot kursus vēlētājiem, lai mēs spētu korekti veikt aktīvo balsojumu?

Vēlētāju diskomfortu būtu vēlams novērst līdz nākamajām vēlēšanām, lai aktīvākie nepaliek aiz svītras vai papīrgrozā tikai tāpēc, ka «mašīna to neizlasīs».

Laiks rādīs, vai tā notiks. Taču pagaidām jāsamierinās, ka kūlas dedzinātāji mums ir savēlējuši pašvaldībās stagnējošus oligarhus.

Nekas labs tas nav. Nākotnei neklāsies viegli.

Diemžēl tā tas ir.

Baisās karpas RIMI akvārijā un vecgada vakara spalvas Ziemupes liedagā

2013. gada 31. decembrī Liepāja, Ziemupe

Liepaja 31. dec 2013 LiepU

Liepāja 2013. g. 31. decembris 19.00

Ir iestājies vecgada vakars. 2013 gatavojas no mums šķirties. Esmu ieslēgusi TV un gaidu gadu miju. Tāpat kā jūs, cienījamo vecgada lasītāj!

Ekrānā pagaidām rēgojas pārsvarā neinteresantas personas. LTV ar savu gaudeno ārpolitisko raidījumu piespieda pārslēgties uz LNT. Tur „resnā māmiņa” aizbaidīja uz TV3. Sākām skatīties tur gada apskatu un cenšamies to izturēt līdz beigām, jo aizvadītā lieliskā gada apskats TV3 nez kāpēc sākās ar bērēm. Parasti gada apskatus ar bērēm beidz. Diemžēl TV3 dara otrādi. Tāpēc vairs neklausāmies un izslēdzam skaņu reportieriem, kas visi izskatās pēc apbedīšanas aģentiem.

Acīmredzams, ka publicistika nav latvisko TV trumpja dūzis.

Gaidīsim izklaidi.

Ceru, ka gadu mijā mums nepiedāvās kārtējo „Zilo uguntiņu” (padomju televīzijas populārs formāts) Ostankino TV izpratnē.

Cerēsim.

Tā kā vecgada programma TV (pagaidām) ir neinteresanta, tad varam šovakar lasīt grāmatas vai izstāstīt kā mums gājis līdz šim.

Pirms izbraukšanas no Rīgas, piestājām Spicē. Lai turienes RIMI iegādātos vecgada vakara našķus. Rīts bija svaigs un tikko iestājies. Ļaužu pamaz un šajā „Maskavas priekšpilsētas” centrā šoreiz vēl vairums automašīnu nebija ar RUS reģistrācijas numuriem (kā to var novērot parasti SPICES ikdienā).

RIMI visgarākā rinda bija izvietojusies pie karpu akvārijā. Milzīgās un pārbarotās zivis nojauta drīzās nāves tuvumu un tāpēc pie katras sieta iegremdēšanas trakoja kā negudras. Tās vārstīja savas lielās mutes un izmisušām acīm blenza uz pircējiem, kas viens aiz otra norādīja „man to lielo, lūdzu” vai „man šo apaļīgo, bez ūdens šļakstiem”! Man priekšā rindā visi pirka karpas. Neliela auguma, padrukna pārdevēja ar bendes apņēmību ķerstīja satrauktās zivis un nosita tās ar profesionālu tvērienu. Pircēji izskatījās nikni par zivju nepieklājīgo uzvedību. Mirt svētku galdam (šķiet) ir cēli un apšļakstīt ar ūdeni savas slepkavības pasūtītājus nav īsti eleganti. Tā vismaz uzskatīja pircēja invalīda ratiņos, kas nevarēja izvēlēties savam galdam pietiekami labu karpu.

–   Man to apaļīgo, ar apaļajām acīm! – viņa norādīja, bakstot ar pirkstu akvārija sienu.

–   Kuru? – nesaprata pārdevēja ar sietu rokās.

–  Šito! Nē, to ne, tā nav laba. To otru!

–   Kuru?

–  Nu to taču, es jums rādu, bet viņas spiežas viena otrai virsū un traucē!

– Jā, traucē gan, – atzinās mazā, druknā pārdevēja un noslaucīja sviedrus no pieres. Viņa centās izturēt, lai gan izskatījās nogurusi jau no rīta.

–  Nu šo taču! Redzat, to ar lielo melno spuru! Viņa, maita slēpjas! Citām aiz muguras! – auroja sieviete invalīda krēslā. Beidzot pārdevējai izdevās notvert vislielāko karpu zivīm piestūķētajā akvārijā. To noķēra, nosita un pārdeva.

Skatījos uz zivīm pārbāzto stikla kasti un sapratu kāpēc mans draugs – mazais Gunāriņš vairs neēd zivis. Viņš esot redzējis RIMI akvārija karpas. Nezināju, ka skats ir tik skarbs. Nopirku divas doradas un sapratu, ka nopietni jāapsver veģetārisma izredzes manā ēdienu kartē.

Ceļš uz Liepāju plūda kā lente. Pa priekšu nemaisījās lietuviešu smagie furgoni, kas vienmēr liek kritizēt Latvijas nolaidību stratēģisko autoceļu paplašināšanā. Jau sen Rīgas – Liepājas šosejai nepieciešamas divas joslas abos virzienos.

Jau sen.

Pa ceļam uz Aizputi, kā pērles krellēs, mirguļoja apdzīvotas vietas un nežēlīgi grabēja zemes ceļš kā veļas dēlis pēc pārsauļošanās.

Ziemupes pludmale piedāvāja no jūras izskalotas mantas – sākot ar neskaitāmām pudelēm, pāris plastmasas čībām, piecām trosēm, kastēm un beidzot ar tīklu atsvariem un auklām visās varavīksnes krāsās… Jūras izsole bija sākusies. Tikai pircēju ( šim piedāvājumam) nebija. Sprīdi tālāk pludmales smiltis un ziemas zāli bija piesārņojušas baltas pūkas un visbeidzot ceļā nostājās saplosīta gulbja mirstīgās atliekas. Saskrāpētās smiltis, spalvu mākoņi un pēdās liedagā liecināja par kauju. Gulbis bija zaudējis. Tāpat kā karpas.

Šajā situācijā atliek godprātīgi atvadīties no 2013. gada, kas man bijis lielisks un burvīgs. Ņemot vērā to, ka citiem (gulbim un karpām) ir pamats pretējiem secinājumiem.

Tuvojamies gadu mijai.

Sākam gatavoties gadu maiņai.

It kā formāls akts, bet tomēr tik svinīgs un svarīgs visiem mums!

Man ledusskapī gaida mazās šampanieša pudelītes un tās tiks tukšotas liedagā gadu mijā!

Vēl četras stundas laika!

Kas zina, varbūt izdosies vēl ko uzrakstīt!

Citādi – laimīgu 2014!!!

Visiem!!!

ziemupe

Jūra pie Ziemupes

Liepājas Ziemassvētku gaismas ir daudz labākas nekā Rīgā!

2011. gada 17. decembrī

Liepāja pašlaik ir daudz gaumīgāk un oriģinālāk rotātā ar svētku gaismām nekā Rīga. Rožu laukuma egle pārliecina un noskaņo.

Rīgas egles neuzrunā.

Par to vēlreiz pārliecinājos šovakar. Vērojot pa automašīnas logu bezgaumīgo Rīgas galveno egli, kas iestutēta kādreizējā ”ļeņinekļa” vietā uz Brīvības ielas. Tās galvenais rotājums ir teksts: ”Skonto būve” un forma kā apgāztai, apgaismotai lentīšu virknes piltuvei. Ušakovs var runāt par savu “galveno egli”, taču pilsēta pati parāda “kura tā ir”.

Egles vietā jau daudzus gadus mums rīdziniekiem tiek piedāvāts “sieta rullis” pie viesnīcas Latvija.

Bezcerīgais konuss šeit atkārtojas katru gadu no jauna un liek aizdomāties par ”tiem”, kas šo pseidoegli veido un akceptē tās tiesības eksistēt un krist mums uz nerviem.

Nepārliecina arī PSRS laikus kopējošie dubultie griesti jeb ”zvaigžņotās debesis”  Brīvības un Marijas/Čaka ielā  un krizuļkrazuļi apstādījumu kokos ar absurda kroni – būdiņapbūvi Raiņa pieminekļa priekšā.

Izlasīju, ka Rīgas pašvaldības aģentūra ”Rīgas gaisma” šogad saviem ”svētku pušķiem” iztērējusi vairāk nekā 500 virteņu ar kopējo garumu 11,3 kilometri, izveidojot 787 bezgaumīgus dekoratīvos elementus. Savādi, kāpēc šos dekorējumu nav veicis mākslinieks ar gaumi?

Kāpēc Rīgai joprojām nav Skaistuma padomes, kas cenzētu bezgaumīgu ēku, pieminekļu un svētku rotājumu ”uzdīgšanu” Latvijas galvaspilsētas publiskajā telpā?

Liepāja mums izgriež pogas ar saviem muzikālajiem eņģeļiem, Adventes vainagu un piparkūku namiņiem Rožu laukumā un gaismas instalāciju, kas ik vakaru dekorē universitātes fasādi.

Saldus arī tā nekas!

Vai Jums ir priekšlikumi par citiem labākajiem rotājumiem Ziemassvētku priekšvakarā Latvijas pilsētās?

 

Varonis autobusā uz Liepāju un klikšķu aktīvisti Twitterā.

2011.  gada 16. oktobrī

Tas notika septembra beigās.

Autobusā uz Liepāju. Pa ceļam uz lekcijām Liepājas universitātē.

Tā kā mana automašīna nebija gatava iekāpšanai lidmašīnā no Stokholmas uz Rīgu, tad nācās to atstāt stāvvietā pie mājas un tālāk ceļot ar sabiedrisko transportu.

Tā arī darīju.

Sākumā lidmašīna uz Rīgu, pēc tam autobuss uz Liepāju.

Nav slikti.

Var iepazīt cilvēkus un apskatīt dabu.

Četras stundas miera vējos.

Sirmo kungu pamanīju svētdienas pievakarē jau pie iekāpšanas. Viņš vēlējās sēdēt pirmajos solos. Pareizāk sakot – uzreiz nosēdās man līdzās un jautāja – ” vai drīkst?”.

Es pamāju, pat nepaskatoties uz blakussēdētāju.

Kurzemnieki tā dara.

Viņi neskatās cits uz citu, sarunājoties.

Tā tur pieņemts.

Labāk būtu paticis sēdēt kopā ar savu mugursomu, kurā dzīvo dators.

Tagad to nācās nolikt uz zemes, pie kājām.

Labi, var arī tā.

–  Vai varu ar Jums parunāt par politiku? – blakussēdētājs pajautāja.

Brīdi padomāju, tad piekritu.

Viņš sāka stāstīt to pašu, ko var noklausīties visās politsarunās paziņu un draugu virtuvēs.  Latvijā ir pierasts, ka vīrietis stāsta un sieviete klausās. Īpaši par politiku. Vienu brīdi ļāvu viņam atvēzēties, bet tad iedomājos, ka visu ceļu neizturēšu. Pateicu, ka domāju citādi un, protams, ka viņš par to apvainojās. Apklusa. Kādu brīdi braucām klusējot. Tad es atsāku sarunu, paskaidrojot, ka cilvēki, kas domā citādi nav sliktāki vai ienaidnieki.

Blakussēdētājs bija sapūties. Viņam visi citādi domājošie esot bijuši ienaidnieki.

Viņš esot cīnījies par Latvijas neatkarību. Reāli nevis teorētiski.

Viņš ir sēdējis Centrālcietumā un Šķirotavas cietumā par to, ka 80. gadu vidū un beigās ir izplatījis pretpadomju proklamācijas Liepājā un Rīgā.

Cietumā?

Jūs sēdējāt pat cietumā, cīnoties  par brīvu Latviju?

Jūs?

Jā, viņš esot bijis Helsinku grupā.

–  Parādiet savu ordeni! Ordeni, kuru Jums Latvijas valsts ir piešķīrusi par varonību! – es pieprasīju.

–  Man nav ordeņa. Ko jūs! – kungs izskatījās pārsteigts. Viņš esot tikai izpildījis uzdevumus. Jā, konspirācija Helsinku grupai esot bijusi, neko daudz par saviem ”konspiratīvajiem priekšniekiem” Helsinku grupā mans ceļabiedrs izstāstīt nevarēja. Daudzi mani jautājumi palika bez atbildes. Par cietumiem Rīgā viņš stāstīja detalizēti un par to, cik pretīgi cietumsargi izturējušies pret politiskajiem ieslodzītajiem. Par dauzīšanu, mūžīgo kāpostu zupu, par patriotiskajām dziesmām aiz cietuma mūriem, bet reālām šausmām ieslodzījuma vietā …dzimtenes mīlestības dēļ.

–  Jūs esat varonis! – es atzinos. Tobrīd bijām kaut kur pie Tukuma pagrieziena

–  Nē, es esmu parasts šoferis. Biju šoferis. Tagad bezdarbnieks. Meklēju darbu kā traks, bet brīvajā valstī, par kuru tā cīnījos, par kuru tā sapņoju asiņainos palagos gulēdams Centrālcietumā uz lāvas, tagad man šeit šajā brīvvalstī vairs nav vietas…-

–  Nu beidziet! Jums taču ir kāda goda pensija par ieguldījumu Latvijas neatkarības atgūšanā?

–  Nav man pensija…tāda. Man faktiski ir izmisums. –

–  Ģimenē atbalsta?

–  Nē, sieva atstāja mani brīdī, kad kļuvu par cietumnieku.

–  Kāpēc?

–  Nu ziniet, viņa nesaprata kāpēc man tas bija vajadzīgs.

–  Kurš jūs atbalstīja?

–  Vienīgais brālis.

–  Valsts?

–  Nē, valsts mani neredz.

–  Vai jūs meklējāt vietu zem saules?

–  Jā es biju pie Seska un pie Pīlēna. Es lūdzu palīdzību, bet mani izmeta pa durvīm…

–  Liepājnieki paši, izmeta?

–  Jā.

Kādu brīdi braucām klusējot. Man varonis stāstīja par to, ka ir atradis mieru pie Dieva un savai valstij vairs netic. Viņu nebija novērtējuši un viņa enerģiju bija devalvējuši tie, kam šādi cilvēki bija jāsaredz un jāuzklausa.

Mēs ilgi runājām un vienojāmies, ka autsaideri jeb savādie Latvijai pagaidām nav vajadzīgi.

Varbūt tāpēc reāla aktīvista jeb sabiedriskās aktivitātes vietā mums darbojās klikšķu aktīvisti internetā.

Slektivitāte (slacktivism, no angļu valodas vārda slacker + aktivitāte) jau kļuvis par jēdzienu aktivitātei bez piepūles internetā.

Feelgoodaktivitāte ir kļuvusi par modes lietu. Mēs izsakāmies tīmeklī… un ar to pietiek. Nav nepieciešams nekāds enerģijas investējums vai varonība, lai kļūtu par twiteru varoni.

Amerikāņu pētnieks Jodi Dan pat uzskata, ka klikšķu aktīvists internetā pasivizē personās, kas šajā procesā piedalās. Savā esejā ” Communicative capitalism” (2005) viņš raksta par cilvēkiem, kas sēžot pie datora svētī tic, ka viņu darbošānā nozīmē aktivitāti un ieguldījumu, taču pēc būtības tā ir ”interpasivitāte” (skat. Robert Pfaller), jo aizstāj reālu aktivitāti.

Mark Fisher šo fenomenu dēvē par ” refleksīvo impotenci” . Viņš pētījis savu studentu interneta aktivitātes (Goldsmiths University of London)  un uzskata, ka vairums studentu atrodas sistemātiskā noguruma depresijā, nav spējīgi aktīvai rīcībai,  ir gatavi vienīgi laiskām baudām.

Būtība te nav runa par slinkuma moralizēšanu, bet gan par strukturālām pārmaiņām sabiedrībā, jo jaunieši atrodas virs bezdibeņa starp veco apmācības sistēmu un jauno non-stopp pieslēgumu tīklam ar Twitteru un Youtube īso mesidžu filozofiju.

Arī Liepājas universitātē viņi ēd pīrāgus no Lielās ielas beķerejas un piekož Nīčes filozofiju, kas būtu labāk izprotama, ja to varētu noskatīties īsajā versijā pa Youtube.

Tātad – vai sociālie portāli veicina vai pasi vizē līdzpilsoņus?

” Nē, neveicina!’- uzskata Planka 2001 aktīviste Anna Nīgorda. Viņas  (uz organizācijas) mērķis bija praktiski panākt, lai  Stokholmā tiktu ieviests bezmaksas sabiedriskais transports. Cīņa vēl nav galā.

– Man slektivisms jeb klikšķu aktivitāte nozīmē ” Antona Ābeles efektu”, kad kāds cilvēks pēkšņi noorganizē internetā Facebookgrupu  pret…varmācību. Viņam uzreiz seko simtiem klikšķu aktīvistu un neko nedarot – jūtas labi. Tas ir elementāri, ka varmācība nav OK, taču nevajadzētu šādu iniciatīvu traktēt kā varonību!”

Kā ir ar varoņiem?

Vai mēs viņus novērtējam?

Ērtie un neērtie varoņi. Lai viņus sistematizētu, mums nav kataloga.

Populisms un spiediena grupas pagaidām aizstāj reālu novērtējumu.

Vai nav pienācis laiks Liepājas varonim piešķirt goda zīmi no valsts, par kuru viņš pavadīja četrus gadus ieslodzījuma vietā?

Kas ir šī ordeņu piešķiršanas komisija un kāpēc līdz Helsinku grupai šie piešķīrēji vēl nav tikuši?

Bēgot no Liepājas. Zibens, pērkons un automašīnas kā zemūdenes.

2011. gada 21. jūlijā

Šodien bēgu projām no Liepājas. Gaidāmā mūzikas festivāla dēļ. Te vairs nav palikšana.

Diemžēl.

Agrāk, vairākus gadus pēc kārtas braucu speciāli uz šo pasākumu Liepājā, ”bīča pārtija”  vilināja. Toreiz neko nezināju par to kā jūtas vietējie Liepājas iedzīvotāji šo pludmales ”muzikālo tusiņu”  laikā.

Tagad zinu kā viņi jūtas un tieši  tāpēc boikotēju šo festivālu.

Tik tuvu apdzīvota vietai šādus pasākumus rīkot nav humāni.

Normāli tie notiek ārpus apdzīvotu vietu centriem.

Liepāja to neņem vērā.

Protams, varat izsaukt policiju, ja jums ap 03.00 naktī beidzot ”piegriezīsies” dzīrotāji zem dzīvojamā nama logiem, kas atvēruši sava desu vāģa visas durvis rīko ”savējo mūzikas festivālu” uz ielas, jo festivāla zonā viņiem ir apnicis. Varat, bet liela efekta no tā nebūs. Policija atbrauks, padraudēs un aizbrauks. Kaimiņi bēg ārā no pilsētas, ja viņiem ir kurp bēgt.

Pārējie mēģina izturēt.

Noskrēju pēdējo rīta krosu gar jūru, apkārt skatuvēm un visām citām festivāla takelāžām. Garām uzrakstiem ” Teritoriju apsargā ar suņiem”  un pāri visbīstamākajam pilsētas krustojumam, kur vietējie šoferi joņo pa galvu, pa kaklu it kā bēgot no marsiešiem- cilvēkēdājiem.

Saliku mantas autiņā un pa ”Seska kratīkli” braucu ārā no Liepājas.

Ceļus te remontē jau mūžību.

”Muzikāli susuri” rindā brauca pretējā virzienā. Viņi visi brauca uz Summer Sound Liepāja 2011, kuru šogad reklamē jauna sieviete, kas kārto savas ”dabiskās vajadzības” (hedlaineri “Guano Apes”).

Acīmredzot, tas ir simboliski.

Katram savs prieks.

Cerēsim, ka kādreiz Liepāja būs festivāls bīčā, kur skatuve vairs nebūs gandrīz līdzās manas mājas logiem.

🙂

Zatlera atvadīšanās koncerts ar klātneesošu komponistu sabijušos prombūtni. Disidentu laiks atkal klāt. Gļēvums vai zemiskums?

2011.gada 3. jūlijā

Valda Zatlera atvadīšanās koncerts (no amata) tālajā un nepazīstamajā salā Daugavā pie Kokneses šodien mums bija pieejams vienīgi caur televizoru. Sēžot pie ekrāna Latvijas roka galvaspilsētā Liepājā, pirmie akordi no Likteņdārza šeit izklausījās pagalam drūmi un desperāti, pantiņi skumīgi, izdarīšanās – izmisusi.

LTV kameras kadrs raustīgs, pārbraucieni nepārliecinoši, tuvplāni – nepārdomāti.

Koncerta vadītājs uzvedās didaktiski un repertuārs izrādījās pagalam pesimistisks un vaimanājošs.

Slikti.

Šim koncertam vajadzēja noskanēt.

Skaļi un harmoniski.

Vizuālajā un harmoniskajā dimensijā.

Satraucos un izslēdzu televizoru, lai uz brīdi pabraukātu ar velosipēdu pa vējaino Liepājas pludmali. Pēc niknas mīšanās ar pedāļiem pretvējā atgriezos pie televizora, cerībā, ka fināls būs labāks.

Sāka skanēt mūzika, kuras autori koncertā nepiedalījās.

Paradoksāli, bet dziesmu autoru klātneesamība Zatlera koncertā uzskatāmi pierādīja latviešu merkantilās kulturālās elites kalkulāciju – viņi iet pie tā, kuram ir vara un nauda. Nožēlojami, bet fakts. Kultūras nomenklatūra izrēķina un …rīkojas atbilstoši naudas maka prasībām.

Oligarhi ar savu naudu mūsu – PSRS laika komponistus  uzrunā pārliecinošāk, nekā neatkarīgas un godīgas Latvijas ideja.

Liekulība turpinās.

Nožēlojami, bet fakts.

Līdēji lien arī šodien, lai gan par ”uzdrošināšanos runāt pretī varai un naudai” neviens viņus šodien nesauks uz pratināšanu Stūra mājā. Neizmetīs no darba un neaizliegs publicēties…

Vecie laureāti turpina līst un pielīst. Acīmredzot vainīgs mugurkaula vijīgums.

Locīties varai ir ērtāk un drošāk.

Savādi, ka tauta turpina svinēt Imanta Kalniņa ”dienas” , lai gan komponists pats tulko islama tekstus un klanās biezajiem no Ventspils un Cēsīm, izsmejot tautu, kas ”tic Zatleram”.  Pauls turpina atklāti un neatklāti pīties ar politiku, sev saprotamos līmeņos, un degradē savu pienesumu, balstot mūsu ”biezos” un bruģējot ceļu krievu bezgaumīgajam tingeltangelim Latvijas krieviskajā jūrmalā, par ko kaunas arī intelektuāli un inteliģenti krievi Krievijā. Taču tautai patīk klausīties viņu TV koncertos joprojām un daudziem gribas ticēt, ka ”ar Paulu nav tik slikti” kā faktiski ir.

Par Zigmaru Liepiņu es neizteikšos.

Laiks ir aizskrējis garām.

Vienīgais, kas no Zatlera paaudzes mūziķiem šovakar nelika vilties bija Mārtiņš Brauns.

Yes!

Super! 🙂

Marhila parādīšanās uzjundīja koncertu. Es viņam būtu atdevusi skatuvi uz visu vakaru. Lai notiek, pianist! Vālē. Tev pieder laiks un sīka daļiņa no mūsu mūža. Tu neesi nodevējs un paldies Tev par to. Super, ka ir arī mūsējie! 🙂

Pārējais ir skumji : koncerta režisors nebija pienākuma augstumos un vecie līdēji un PSRS prēmiju un kultūras goda nosaukumu laureāti ar klātneesamību faktiski uzjautrināja. Laiks nav viņus izmācījis. Suns maina kažoku, bet nevis tikumu.

Tā tas ir.

Režisor, lūdzu nedziedāsim par brīvību!

Šis laiks jau sen ir iestājies.

Jau 20 gadus mēs esam brīvi, tikai baidāmies šo iespēju izmantot.

Mums vairs nav bērniņu krustceļos, kas nezina kurp iet (Liepiņš). Mums nav ”jādzeļ akmeņi ar saknēm” (Kalniņš), lai sagrautu Ļeņina pieminekļus un resnās Minnas kāpj kokos tā ka čīkst (Pauls). Mums vairs nav jārunā tikai par okupācijām un deportācijām.

Mums jārunā par nākotni.

Tas ir pats galvenais.

Tas ir laiks, kurā mēs pavadīsim mūsu nākamo mūžu.

Nākotne ir pats labākais laiks, kas mums piederēs.

🙂

Visiem kopā!

Šajā koncertā nākotnes nebija.

Piedāvājiet man nākotni.

Šeit.

Roka galvaspilsētā un citur.

Ar to vajadzēja sākt.

Ar foršu un patiesu nākotni, kas mums piederēs, kad aizslaucīsim liekuļus, merkantīlus egoistus un blēžus, kas sēž pie mūsu valsts vadības svirām un nevēlas pazust tumsā.

Nākotne pieder mums.

To zina visi, pat ezis, kuru tikko satiku Liepājas piejūras parkā.

Nākotne būs arī Latvijai.

Tieši tā!

🙂

Modernam skrējējam “vajag” arī navigatoru, pulsa skaitītāju, pēdu sensorus un citus aksesuārus.

2011.gada 3. jūlijā

Saule šovakar Liepājā norietēja 22.30. Ieslīdēja jūrā kā pa slidkalniņu. Pāri palika sarkana svītra virs horizonta. Apkārtējie fotografēja saules pazušanu telefonos un izskatījās briesmīgi apmierināti. Forši. 🙂 Siltais gaiss bija izvilinājis liedagā basketbolistus, viņu karsējus, sievietes un bērnus un visus pārējos, kas karājās uz krēsliem bārā pie Glābšanas stacijas.

Lēni čāpoju mājup, gar jūru no Vīna studijas. Rosē vīns, viena glāze noder vēlos siltos vasaras vakaros, kad dzejot par vēju prot pat vārna, kas šūpojas uz drāšu žoga.

Pie horizonta kuģi gaida rindā uz ostu. Septiņi grīvā un un trīs jau bīdās iekšā pie jūras vārtiem.

Liepāja ir valsts. Suverēna. Rīgas likumi un loģika te nedarbojas.

Viss notiek citādāk, zemenes maksā dārgāk, saule spīd spilgtāk, odi kož maigāk un Ziemupes (vāciešiem pārdotā) kadiķu birzs smaržo kā mimozu pļava.

–   Ziniet, mums te viss ir pavisam īsts, bet cilvēki no ārpasaules to nesaprot!, – skaidro meitene ar garu bizi pie Rūķupes. Viņa stāsta un stāsta un es iedomājos, ka no šiem tekstiem iznāktu laba translācija televīzijā.

Rīt no rīta skriešu kārtējo krosiņu. Kā parasti. Man personīgi paši svarīgākie atribūti šķiet labas krosenes un naģene. Taču izrādās, ka šis laiks ir jau aizgājis un tagad skrienot no rītiem vai pa vakariem krosu ir jāprot būt modernam.

Zviedriem tagad ir modē skriet no rītiem, tāpēc ”skrējēju industrija” uzņem apgriezienus un ”apgroza miljardus”. Runa vairs nav tikai par parastām treniņbiksēm, krosenēm un krekliņu. Tagad vairs nepietiek ar manam melnajām biksēm, Assic krosenēm, un Peak Performance kreklu. Tagad vajag navigatoru, pulsa skaitītāju, pēdusensorus un vēl veselu kaudzi ”nepieciešamu” atribūtu, kas padara parastu rīta skrējēju par modes lauvu.

Pēdējo 10 gadu laikā skriešanai paredzētu preču apgrozījums zviedru sporta veikalos ir dubultojies. Tos pērk visvairāk.

Skriešana ir kļuvusi par modes lietu. Skrien visi un dara to dažādi.

Intersport ķēdes pārdošanas apjomi skrējējiem 2010. gadā pieauga par 10% ir pamats prognozēt, ka  2011. gads būs vēl produktīvāks.

Viens skrien pa mežu, citi pa asfaltu. Vieni skrien tikai saulainā laikā, citi lietū un salā.

Izglītotākā un turīgākā zviedru daļa šobrīd skrien no rītiem un pa vakariem visintensīvāk.

Visvairāk skrējēju ir pilsētu centros, kas joņo ne tikai pa parkiem un ielām, bet arī ir gatavi braukt ar automašīnām no rītiem uz pludmalēm vai stadioniem.

Maratoniem un grupu skrējieniem piesakās aizvien lielāks dalībnieku skaits.

Caurmērā zviedru skrējēji ik gadus iztērē ap 450 latu sporta inventāra iegādei. Krosenes ir zelta bedre. Taču neatpaliek arī tērpa dizains, speciālo ūdens pudeļu, iPhone turētāju un  skrējēju dienasgrāmatu bizness.  Kur nu vēl spuldze pie ziemas cepurēm, īpaši bērnu ratiņi, kas paredzēti skrējējiem – jaunajiem vecākiem (maksā apmēram 500 latu) un vesela kaudze aksesuāru, kas atšķir vecmodīgu skrējēju no moderna krosista.

Es rīt skriešu gar jūru pa vecam.

Kā jūs?