2011.gada 3. jūlijā

Valda Zatlera atvadīšanās koncerts (no amata) tālajā un nepazīstamajā salā Daugavā pie Kokneses šodien mums bija pieejams vienīgi caur televizoru. Sēžot pie ekrāna Latvijas roka galvaspilsētā Liepājā, pirmie akordi no Likteņdārza šeit izklausījās pagalam drūmi un desperāti, pantiņi skumīgi, izdarīšanās – izmisusi.

LTV kameras kadrs raustīgs, pārbraucieni nepārliecinoši, tuvplāni – nepārdomāti.

Koncerta vadītājs uzvedās didaktiski un repertuārs izrādījās pagalam pesimistisks un vaimanājošs.

Slikti.

Šim koncertam vajadzēja noskanēt.

Skaļi un harmoniski.

Vizuālajā un harmoniskajā dimensijā.

Satraucos un izslēdzu televizoru, lai uz brīdi pabraukātu ar velosipēdu pa vējaino Liepājas pludmali. Pēc niknas mīšanās ar pedāļiem pretvējā atgriezos pie televizora, cerībā, ka fināls būs labāks.

Sāka skanēt mūzika, kuras autori koncertā nepiedalījās.

Paradoksāli, bet dziesmu autoru klātneesamība Zatlera koncertā uzskatāmi pierādīja latviešu merkantilās kulturālās elites kalkulāciju – viņi iet pie tā, kuram ir vara un nauda. Nožēlojami, bet fakts. Kultūras nomenklatūra izrēķina un …rīkojas atbilstoši naudas maka prasībām.

Oligarhi ar savu naudu mūsu – PSRS laika komponistus  uzrunā pārliecinošāk, nekā neatkarīgas un godīgas Latvijas ideja.

Liekulība turpinās.

Nožēlojami, bet fakts.

Līdēji lien arī šodien, lai gan par ”uzdrošināšanos runāt pretī varai un naudai” neviens viņus šodien nesauks uz pratināšanu Stūra mājā. Neizmetīs no darba un neaizliegs publicēties…

Vecie laureāti turpina līst un pielīst. Acīmredzot vainīgs mugurkaula vijīgums.

Locīties varai ir ērtāk un drošāk.

Savādi, ka tauta turpina svinēt Imanta Kalniņa ”dienas” , lai gan komponists pats tulko islama tekstus un klanās biezajiem no Ventspils un Cēsīm, izsmejot tautu, kas ”tic Zatleram”.  Pauls turpina atklāti un neatklāti pīties ar politiku, sev saprotamos līmeņos, un degradē savu pienesumu, balstot mūsu ”biezos” un bruģējot ceļu krievu bezgaumīgajam tingeltangelim Latvijas krieviskajā jūrmalā, par ko kaunas arī intelektuāli un inteliģenti krievi Krievijā. Taču tautai patīk klausīties viņu TV koncertos joprojām un daudziem gribas ticēt, ka ”ar Paulu nav tik slikti” kā faktiski ir.

Par Zigmaru Liepiņu es neizteikšos.

Laiks ir aizskrējis garām.

Vienīgais, kas no Zatlera paaudzes mūziķiem šovakar nelika vilties bija Mārtiņš Brauns.

Yes!

Super! 🙂

Marhila parādīšanās uzjundīja koncertu. Es viņam būtu atdevusi skatuvi uz visu vakaru. Lai notiek, pianist! Vālē. Tev pieder laiks un sīka daļiņa no mūsu mūža. Tu neesi nodevējs un paldies Tev par to. Super, ka ir arī mūsējie! 🙂

Pārējais ir skumji : koncerta režisors nebija pienākuma augstumos un vecie līdēji un PSRS prēmiju un kultūras goda nosaukumu laureāti ar klātneesamību faktiski uzjautrināja. Laiks nav viņus izmācījis. Suns maina kažoku, bet nevis tikumu.

Tā tas ir.

Režisor, lūdzu nedziedāsim par brīvību!

Šis laiks jau sen ir iestājies.

Jau 20 gadus mēs esam brīvi, tikai baidāmies šo iespēju izmantot.

Mums vairs nav bērniņu krustceļos, kas nezina kurp iet (Liepiņš). Mums nav ”jādzeļ akmeņi ar saknēm” (Kalniņš), lai sagrautu Ļeņina pieminekļus un resnās Minnas kāpj kokos tā ka čīkst (Pauls). Mums vairs nav jārunā tikai par okupācijām un deportācijām.

Mums jārunā par nākotni.

Tas ir pats galvenais.

Tas ir laiks, kurā mēs pavadīsim mūsu nākamo mūžu.

Nākotne ir pats labākais laiks, kas mums piederēs.

🙂

Visiem kopā!

Šajā koncertā nākotnes nebija.

Piedāvājiet man nākotni.

Šeit.

Roka galvaspilsētā un citur.

Ar to vajadzēja sākt.

Ar foršu un patiesu nākotni, kas mums piederēs, kad aizslaucīsim liekuļus, merkantīlus egoistus un blēžus, kas sēž pie mūsu valsts vadības svirām un nevēlas pazust tumsā.

Nākotne pieder mums.

To zina visi, pat ezis, kuru tikko satiku Liepājas piejūras parkā.

Nākotne būs arī Latvijai.

Tieši tā!

🙂